Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2017. gada 8. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Mātesuzņēmumi un meitasuzņēmumi, kas atrodas dažādās dalībvalstīs – Piemērojamā kopējā nodokļu sistēma – Uzņēmumu ienākuma nodoklis – Direktīva 90/435/EEK – Piemērošanas joma – 2. panta c) punkts – Sabiedrība, kas ir nodokļa maksātāja bez izvēles tiesībām vai tiesībām saņemt atbrīvojumu no tā – Aplikšana ar nodokli pēc nulles likmes
Lieta C‑448/15
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko hof van beroep te Brussel (Briseles Apelācijas tiesa, Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 24. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 19. augustā, tiesvedībā
Belgische Staat
pret
Wereldhave Belgium Comm. VA,
Wereldhave International NV,
Wereldhave NV.
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça], tiesneši M. Bergere [M. Berger], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], E. Levits (referents) un F. Biltšens [F. Biltgen],
ģenerāladvokāts M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Wereldhave Belgium Comm. VA, Wereldhave International NV un Wereldhave NV vārdā – R. Tournicourt un M. Delanote, advocaten,
– Beļģijas valdības vārdā – N. Zimmer un J.‑C. Halleux, pārstāvji,
– Čehijas Republikas valdības vārdā – T. Müller, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,
– Francijas valdības vārdā – D. Colas un S. Ghiandoni, pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – W. Roels, pārstāvis,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 26. oktobra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīvu 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs (OV 1990, L 225, 6. lpp.), kā arī EKL 43. un 56. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Belgische Staat (Beļģijas valsts) un Wereldhave Belgium Comm. V.A., Wereldhave International NV un Wereldhave NV par avansā maksājamu nodokli par ienākumiem no kapitāla un tiesībām uz kustamu mantu attiecībā uz dividendēm, ko par 1999. un 2000. taksācijas gadu WereldhaveBelgium izmaksāja Wereldhave International un Wereldhave.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 90/435 preambulas trešajā apsvērumā ir teikts:
“Tā kā spēkā esošie nodokļu noteikumi, kas regulē attiecības starp dažādu dalībvalstu mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras un parasti ir neizdevīgāki nekā tie noteikumi, ko piemēro vienas un tās pašas dalībvalsts mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem; tā kā šā iemesla dēļ dažādu dalībvalstu sabiedrību sadarbība ir nelabvēlīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar vienas dalībvalsts sabiedrību sadarbību; tā kā šim trūkumam ir jādara gals, ieviešot kopēju sistēmu, kas atvieglinātu sabiedrību grupēšanos [Kopienu mērogā].”
4 Minētās direktīvas 1. panta 1. punkta redakcija bija šāda:
“Ikviena dalībvalsts piemēro šo direktīvu:
– sadalītai peļņai, ko tās valsts sabiedrības saņem no saviem meitasuzņēmumiem citās dalībvalstīs,
– sadalītai peļņai, ko tās valsts sabiedrības sadala citu dalībvalstu sabiedrībām, kuru meitasuzņēmumi tās ir.”
5 Direktīvas 90/435 2. pantā bija paredzēts:
“Šajā direktīvā “dalībvalsts sabiedrība” ir ikviena sabiedrība:
a) kas pastāv kādā no šīs direktīvas pielikumā uzskaitītajām juridiskām formām;
b) ko, uzliekot nodokļus, saskaņā ar kādas dalībvalsts nodokļu likumiem uzskata par tādu, kas rezidē tajā, un ko saskaņā ar nodokļu divkāršas uzlikšanas novēršanas nolīgumu, kas noslēgts ar kādu trešo valsti, neatzīst par tādu, kura, uzliekot nodokļus, nerezidē Kopienā;
c) kam turklāt ir uzliekams kāds no šādiem nodokļiem bez izvēles tiesībām vai tiesībām saņemt atbrīvojumu no šā nodokļa:
– impôt des sociétés/vennootschapsbelasting Beļģijā,
[..]
– vennootschapsbelasting Nīderlandē,
[..]
– vai ikviens cits nodoklis, ar ko var aizstāt kādu no iepriekš minētajiem nodokļiem.”
6 Direktīvas 90/435 3. pantā bija paredzēts:
“1. “Šajā direktīvā:
a) mātesuzņēmuma statusu piešķir vismaz katrai dalībvalsts sabiedrībai, kas atbilst 2. pantā izklāstītajiem nosacījumiem un kam pieder vismaz 25 % kapitāla citas dalībvalsts sabiedrībā, kas atbilst tiem pašiem nosacījumiem;
b) “meitasuzņēmums” ir sabiedrība, kuras kapitālā ir a) apakšpunktā minētā kapitāla daļa.
2. Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstīm ir izvēles tiesības:
– noslēdzot divpusēju nolīgumu, kapitāla daļas kritēriju aizstāt ar balsu daļas kritēriju,
– nepiemērot šo direktīvu tādu dalībvalstu sabiedrībām, kas vismaz divus gadus nepārtraukti nesaglabā kapitāla daļas, kuru dēļ tās var uzskatīt par mātesuzņēmumiem, vai tām šo valstu sabiedrībām, kurās citas dalībvalstu sabiedrības nesaglabā tādu kapitāla daļu nepārtraukti vismaz divus gadus.”
7 Saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 1. punktu peļņu, ko meitasuzņēmums ir sadalījis mātesuzņēmumam, ja tam pieder vismaz 25 % no meitasuzņēmuma kapitāla, atbrīvo no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā.
8 Minētās direktīvas pielikuma “Direktīvas 2. panta a) apakšpunktā minēto sabiedrību saraksts” a) un j) punktā ir uzskaitīti šādi sabiedrību veidi:
“a) sabiedrības, kas saskaņā ar Beļģijas likumiem ir “société anonyme”/“naamloze vennootschap”, “société en commandite par actions”/“commanditaire vennootschap op aandelen”, “société privée responsabilité limitée”/“besloten vennootschap met beperkte aansprakelijkheid”, un tādi publisko tiesību subjekti, kas darbojas saskaņā ar privāttiesībām;
[..]
j) sabiedrības, kas saskaņā ar Holandes likumiem ir “naamloze vennootschap”, “besloten vennootschap met beperkte aansprakelijkheid”.
9 Direktīva 90/435 tika atcelta ar Padomes 2011. gada 30. novembra Direktīvu 2011/96/ES par kopējo sistēmu nodokļu uzlikšanai, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs (OV 2011, L 345, 8. lpp.), kas spēkā stājusies 2012. gada 18. janvārī. Tomēr, ņemot vērā pamatlietas faktisko apstākļu iestāšanās laiku, ratione temporis ir piemērojama Direktīva 90/435.
Beļģijas tiesības
10 Wetboek van de inkomstenbelastingen 1992 (1992. gada Ienākuma nodokļa kodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “CIR 1992”), 266. pantā ir paredzēts:
“Karalis drīkst – pakārtoti sevis noteiktiem nosacījumiem un sevis noteiktā apmērā – pilnībā vai daļēji atteikties iekasēt avansā maksājamo nodokli par ienākumiem, kas gūti no kapitāla un tiesībām uz kustamu mantu, un citiem ienākumiem, ciktāl tie ir ienākumi, ko saņem identificējami saņēmēji vai saskaņā ar ārvalstu tiesībām reglamentējamas kolektīvo ieguldījumu sabiedrības, kas ir nedalāms kopīpašums, ko tās dalībnieku vārdā pārvalda pārvaldījuma sabiedrība, ja to kapitāla daļas netiek publiski emitētas Beļģijā un netiek tirgotas Beļģijā, vai ienākumiem, kas gūti no kādas no turpmāk uzskaitīto kategoriju uzrādītāja vērtspapīriem un dematerializētiem vērtspapīriem:
1) ienākumi no vērtspapīriem, kas izdoti pirms 1962. gada 1. decembra un kas ar likumu ir atbrīvoti no kustamās mantas nodokļa vai reālnodokļa vai kam ir piemērojams nodoklis ar likmi, kas zemāka par 15 %;
2) ienākumi no Beļģijas kolektīvo ieguldījumu sabiedrību sertifikātiem;
3) emisijas prēmijas attiecībā uz obligācijām, parādzīmēm vai citiem parāda vērtspapīriem, kas izdoti pēc 1962. gada 1. decembra.
Karalis nekādā gadījumā nevar atteikties ieturēt avansā maksājamo nodokli par ienākumiem no:
1) parāda vērtspapīriem, kuru procenti tiek kapitalizēti, [..]
2) vērtspapīriem, par kuriem nav periodiski jāmaksā procenti un kuri tiek izdoti [..] ar diskonta likmi, kas atbilst līdz vērtspapīra termiņam kapitalizēto procentu summai, [..]
[..]
Šā panta otrā daļa nav piemērojama Beļģijas valsts izdoto lineāro obligāciju sadales rezultātā emitētajiem vērtspapīriem.”
11 1993. gada 27. augusta Koninklijk besluit tot uitvoering van het Wetboek van de inkomstenbelastingen 1992 (Karaļa dekrēts, ar kuru ievieš 1992. gada Ienākuma nodokļa kodeksu) (1993. gada 13. septembra Belgisch Staatsblad, 20096. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “AR/CIR 1992”), 106. panta 5. punktā ir noteikts:
“Avansā maksājamais nodoklis par ienākumiem no kapitāla un tiesībām uz kustamu mantu netiek ieturēts attiecībā uz dividendēm, kuru maksātājs ir Beļģijas meitasuzņēmums un saņēmējs ir mātesuzņēmums kādā citā Eiropas Ekonomikas Kopienas dalībvalstī.
Tomēr šis atbrīvojums nav piemērojams, ja mātesuzņēmumam, kam izmaksājamas dividendes, nepieder vismaz 25 % meitasuzņēmuma kapitāldaļu un šī dalība kapitālā vismaz 25 % apmērā nav bijusi vismaz vienu gadu ilgu nepārtrauktu periodu.
Šī punkta pirmās un otrās daļas izpratnē jēdzieni “meitasuzņēmums” un “mātesuzņēmums” nozīmē meitasuzņēmumus un mātesuzņēmumus Direktīvas [90/435] izpratnē.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
12 Saskaņā ar Beļģijas tiesībām dibinātā akciju komandītsabiedrība WereldhaveBelgium attiecīgi 35 % un 44 % apmērā pieder saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibinātajām un Nīderlandē reģistrētajām sabiedrībām Wereldhave International un Wereldhave. Savukārt Wereldhave pieder viss Wereldhave International kapitāls.
13 WereldhaveBelgium izmaksāja Wereldhave International un Wereldhave dividendes EUR 10 965 197,63 apmērā 1999. gadā un EUR 11 075 733,50 apmērā 2000. gadā.
14 Attiecībā uz katru taksācijas gadu Wereldhave International un Wereldhave iesniedza pieteikumus atbrīvojumam no dividendēm piemērotā avansā maksājamā nodokļa, pamatojoties uz Direktīvu 90/435 un AR/CIR 1992 106. panta 5. punktu, ar ko šī direktīva ir transponēta Beļģijas tiesībās, jo, pēc to domām, tās ir uzskatāmas par “mātesuzņēmumiem” minētās direktīvas izpratnē.
15 Tā kā šo pieteikumu saņemšanai sekojošo nākamo sešu mēnešu laikā Beļģijas iestādes par tiem nebija pieņēmušas nekādu lēmumu, WereldhaveBelgium, Wereldhave International un Wereldhave cēla prasības rechtbank van eerste aanleg te Brussel (Briseles Pirmās instances tiesa, Beļģija).
16 Divos 2012. gada 20. novembra nolēmumos rechtbank van eerste aanleg te Brussel (Briseles Pirmās instances tiesa) nosprieda, ka par 1999. un 2000. gadā izmaksātajām dividendēm avansā maksājamais nodoklis par ienākumiem no kapitāla un tiesībām uz kustamu mantu saskaņā ar Direktīvu 90/435 un AR/CIR 1992 106. panta 5. punktu nav jāmaksā.
17 Beļģijas valsts par šiem nolēmumiem iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, citstarp apgalvojot, ka dividenžu saņēmēji ir saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibināti fiskāla rakstura kolektīvo ieguldījumu uzņēmumi (turpmāk tekstā – “FRKIU”), kas Nīderlandē ar uzņēmumu ienākuma nodokli ir apliekami pēc nulles likmes un kuriem AR/CIR 1992 106. panta 5. punktā un Direktīvas 90/435 5. pantā paredzētais atbrīvojums no avansā maksājamā nodokļa par ienākumiem no kapitāla un tiesībām uz kustamu mantu nav piešķirams tāpēc, ka tie neatbilstot minētās direktīvas 2. panta c) punktā un AR/CIR 1992 106. panta 5. punktā noteiktajam nosacījumam par nodokļa maksātāja statusu.
18 Beļģijas valsts uzskata, ka Direktīvas 90/435 2. panta c) punktā rodamais formulējums “uzliekams kāds no šādiem nodokļiem bez izvēles tiesībām vai tiesībām saņemt atbrīvojumu no šā nodokļa” nozīmē prasību par tā saukto “subjektīvo un objektīvo” apliekamību ar nodokli. Tādējādi šī direktīva neaptverot sabiedrības, kas uzņēmumu ienākuma nodokli maksā pēc nulles likmes.
19 Turpretim WereldhaveBelgium, Wereldhave International un Wereldhave apgalvo, ka FRKIU Nīderlandē saskaņā ar Wet op de vennootschapsbelasting 1969 (1969. gada Likums par uzņēmumu ienākuma nodokli, turpmāk tekstā – “Wet Vpb”) 1. pantu kā akciju sabiedrības principā ietilpst Wet Vpb piemērošanas subjektu lokā. Ar iekļautību piemērošanas subjektu lokā esot pietiekami, lai šīs sabiedrības varētu saņemt atbrīvojumu no avansā maksājamā nodokļa par ienākumiem no kapitāla un tiesībām uz kustamu mantu atbilstoši CIR 1992 266. pantam, AR/CIR 1992 106. panta 5. punktam un Direktīvas 90/435 5. pantam. FRKIU patiešām var saņemt iespēju maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli pēc nulles likmes, ja vien tas visu savu peļņu izmaksā saviem akcionāriem saskaņā ar Wet Vpb 28. pantu un 1970. gada 29. aprīļa besluit houdende vaststelling van het besluit beleggingsinstellingen (Dekrēts par [..] kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem) 9. pantu. Tomēr prasība par nodokļa maksātāja statusu, pēc atbildētāju pamatlietā domām, nenozīmējot, ka nodoklim ir jābūt faktiski iekasētam, jo šis nodokļa maksātāja statuss varot būt gluži vienkārši subjektīvs.
20 Atbildētājas pamatlietā, atsaucoties tostarp uz 2012. gada 12. jūlija rīkojumu Tate & Lyle Investments (C‑384/11, nav publicēts, EU:C:2012:463), apgalvo, ka gadījumā, ja Direktīva 90/435 nebūtu piemērojama Beļģijas dividendēm, kuras kāds Beļģijas uzņēmums izmaksājis saviem Nīderlandes kapitāldaļu turētājiem, EKL 43. un 56. pantam būtu pretrunā tāda tiesību norma, atbilstoši kurai neatkarīgi no nodokļa likmes ienākuma gūšanas vietā ir ieturams nodoklis par dividendēm, kuras rezidente sabiedrība izmaksā rezidentēm un nerezidentēm saņēmējām sabiedrībām, taču dividendes saņemošajām rezidentēm sabiedrībām paredzot citādu mehānismu, ar ko iespējams mazināt nodokļa vairākkārtēju uzlikšanu.
21 Šādos apstākļos hof van beroep te Brussel (Briseles Apelācijas tiesa, Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīva 90/435 ir interpretējama tādējādi, ka tai ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, atbilstoši kurai Beļģijas tiesībās paredzētais atbrīvojums no avansā maksājamā nodokļa par ienākumiem no kapitāla un tiesībām uz kustamu mantu nav piemērojams dividendēm, ko Beļģijas meitasuzņēmums izmaksā Nīderlandē reģistrētam mātesuzņēmumam, kurš atbilst nosacījumiem par minimālās līdzdalības apjomu un ilgumu, tāpēc ka Nīderlandes mātesuzņēmums ir fiskāla rakstura kolektīvo ieguldījumu uzņēmums, kurš savu peļņu pilnībā sadala saviem akcionāriem un kuram tādējādi pakārtoti šim nosacījumam var tikt piemērots nulles likmes uzņēmumu ienākuma nodoklis?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai [EKL 43. un 56. pants] ir interpretējami tādējādi, ka šīm normām ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, atbilstoši kurai Beļģijas tiesībās paredzētais atbrīvojums no avansā maksājamā nodokļa par ienākumiem no kapitāla un tiesībām uz kustamu mantu nav piemērojams dividendēm, ko Beļģijas meitasuzņēmums izmaksā Nīderlandē reģistrētam mātesuzņēmumam, kurš atbilst nosacījumiem par minimālās līdzdalības apjomu un ilgumu, tāpēc ka Nīderlandes mātesuzņēmums ir fiskāla rakstura kolektīvo ieguldījumu uzņēmums, kurš savu peļņu pilnībā sadala saviem akcionāriem un kuram tādējādi pakārtoti šim nosacījumam var tikt piemērots nulles likmes uzņēmumu ienākuma nodoklis?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
22 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 90/435 ir jāinterpretē tādejādi, ka tās 5. panta 1. punktam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru avansā maksājamais nodoklis par ienākumiem no kapitāla un tiesībām uz kustamu mantu tiek ieturēts par dividendēm, ko šajā dalībvalstī reģistrēts meitasuzņēmums izmaksā kādā citā dalībvalstī reģistrētam FRKIU, kurš uzņēmumu ienākuma nodokli maksā pēc nulles likmes, ja vien visa tā peļņa tiek sadalīta tā akcionāriem.
23 Ievadam jānoskaidro, vai tāda sabiedrība, kas, gluži tāpat kā pamatlietā aplūkotais FRKIU, ar uzņēmumu ienākuma nodokli tiek aplikta pēc nulles likmes, ja vien visa tās peļņa tiek sadalīta tās akcionāriem, var tikt kvalificēta par “dalībvalsts sabiedrību” Direktīvas 90/435 2. panta izpratnē un tādējādi dividenžu izmaksāšana šai sabiedrībai ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.
24 Pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka tālab ir jāņem vērā ne tikai šīs tiesību normas formulējums, bet arī minētās direktīvas mērķi un sistēma (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 3. aprīlis, Banque Fédérative du Crédit Mutuel, C‑27/07, EU:C:2008:195, 22. punkts, un 2009. gada 1. oktobris, Gaz de France – Berliner Investissement, C‑247/08, EU:C:2009:600, 26. punkts).
25 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 90/435 mērķis, ieviešot kopēju nodokļu sistēmu – kā izriet tostarp no tās preambulas trešā apsvēruma – ir darīt galu tam, ka dažādu dalībvalstu sabiedrību sadarbība ir nelabvēlīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar vienas dalībvalsts sabiedrību sadarbību, un tādējādi atvieglot sabiedrību grupēšanos Eiropas Savienības mērogā. Šādi ar šo direktīvu ir iecerēts nodrošināt, lai attieksme apliekamības ar nodokļiem ziņā pret kādā vienā dalībvalstī esoša meitasuzņēmuma peļņas sadali savam kādā citā dalībvalstī reģistrētajam mātesuzņēmumam būtu neitrāla (spriedums, 2009. gada 1. oktobris, Gaz de France – Berliner Investissement, C‑247/08, EU:C:2009:600, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Direktīva 90/435 – kā izriet no tās 1. panta – attiecas uz sadalīto peļņu, ko dalībvalsts sabiedrības saņem no saviem meitasuzņēmumiem, kuru juridiskā adrese atrodas citā dalībvalstī.
27 Direktīvas 90/435 2. pantā ir noteikti kumulatīvi nosacījumi, kuriem ir jāatbilst sabiedrībai, lai tā tiktu uzskatīta par dalībvalsts sabiedrību šīs direktīvas izpratnē, un tādējādi ir noteikts tās piemērošanas subjektu loks (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 1. oktobris, Gaz de France – Berliner Investissement, C‑247/08, EU:C:2009:600, 29. punkts).
28 To, ka dividendes izmaksājošā sabiedrība un dividendes saņemošās sabiedrības atbilst minētās direktīvas 2. panta a) un b) punktā izvirzītajiem nosacījumiem par sabiedrību juridisko formu un par sabiedrību fiskālo rezidenci, pamatlietas puses, šķiet, neapstrīd iesniedzējtiesā, tas netiek apstrīdēts arī Tiesā.
29 Pamatlietas pušu starpā turpretim ir domstarpības jautājumā par to, vai pamatlietā aplūkotajā gadījumā ir izpildīts trešais šīs direktīvas 2. panta c) punktā paredzētais nosacījums, ka attiecīgajai sabiedrībai turklāt ir jābūt arī apliekamai – bez izvēles tiesībām un bez tiesībām saņemt atbrīvojumu ‑ ar kādu no minētajā tiesību normā uzskaitītajiem nodokļiem, kuru vidū ir arī Nīderlandes vennootschapsbelasting, vai kādu citu nodokli, kas aizstātu kādu no šiem nodokļiem.
30 Tāpēc ir jānoskaidro, vai šis nosacījums ir izpildīts, ja attiecīgā sabiedrība šādu nodokli maksā pēc nulles likmes, ja vien visa tās peļņa tiek sadalīta tās akcionāriem.
31 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 90/435 2. panta c) punktā ir paredzēts pozitīvs kvalifikācijas kritērijs, proti, būt attiecīgā nodokļa maksātājam, un negatīvs kritērijs, proti, nebūt atbrīvotam no šā nodokļa un nebūt izvēles iespējai.
32 Tas, ka ir noteikti šādi divi kritēriji, no kuriem viens ir pozitīvs un otrs negatīvs, mudina domāt, ka minētās direktīvas 2. panta c) punktā paredzētais nosacījums ne tikai paģērē, lai sabiedrība ietilptu attiecīgā nodokļa piemērošanas subjektu lokā, bet arī vienlīdz ir vērsts uz to, lai izslēgtu situācijas, kuras ietver iespējamību, ka sabiedrībai, lai arī esot šā nodokļa maksātājai, minētais nodoklis patiesībā nav jāmaksā.
33 Taču, lai arī sabiedrība, kas nodokli maksā pēc nulles likmes, ja vien visa tās peļņa tiek sadalīta tās akcionāriem, formāli nav atbrīvota no šāda nodokļa, praktiski tā ir tieši tādā pašā situācijā kā tā, kuru ar Direktīvas 90/435 2. panta c) punktu ir iecerēts izslēgt, proti, situācijā, kurā tai šis nodoklis nav jāmaksā.
34 Proti, kā savu secinājumu 43. un 44. punktā norādījis ģenerāladvokāts, iekļaut valsts tiesiskajā regulējumā normu, saskaņā ar kuru kāda noteikta sabiedrību kategorija ar noteiktiem nosacījumiem var nodokli maksāt pēc nulles likmes, ir tas pats, kas šīs sabiedrības neiekļaut šā nodokļa maksātāju lokā (skat. arī spriedumu, 2008. gada 20. maijs, Orange European Smallcap Fund, C‑194/06, EU:C:2008:289, 33. un 34. punkts).
35 Šāda interpretācija ir saderīga ar Direktīvas 90/435 sistēmu un mērķi nodrošināt, lai attieksme apliekamības ar nodokļiem ziņā pret kādā vienā dalībvalstī esoša meitasuzņēmuma peļņas sadali savam kādā citā dalībvalstī reģistrētajam mātesuzņēmumam būtu neitrāla, novēršot šīs peļņas divkāršu aplikšanu ar nodokli.
36 Proti, minētās direktīvas mērķis ir novērst meitasuzņēmumu mātesuzņēmumiem sadalītās peļņas divkāršu aplikšanu ar nodokli (skat. tostarp spriedumus, 2008. gada 3. aprīlis, Banque Fédérative du Crédit Mutuel, C‑27/07, EU:C:2008:195, 27. punkts; 2008. gada 22. decembris, Les Vergers du Vieux Tauves, C‑48/07, EU:C:2008:758, 37. punkts, kā arī 2009. gada 1. oktobris, Gaz de France – Berliner Investissement, C‑247/08, EU:C:2009:600, 57. punkts), izmantojot Direktīvas 90/435 4. panta 1. punktā un 5. panta 1. punktā paredzētos mehānismus.
37 Tādējādi, pirmkārt, Direktīvas 90/435 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, ja mātesuzņēmums kā meitasuzņēmuma dalībnieks saņem sadalīto peļņu, mātesuzņēmuma dalībvalsts vai nu atturas šādai peļņai uzlikt nodokli, vai ļauj mātesuzņēmumam no savas maksājamās nodokļu summas atskaitīt to meitasuzņēmuma maksātā nodokļa daļu, kas attiecas uz šo peļņu, un, attiecīgā gadījumā, nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā, ko iekasējusi dalībvalsts, kurā atrodas meitasuzņēmums, ievērojot atbilstošā valsts nodokļa maksimālo apmēru (spriedumi, 2006. gada 12. decembris, Test Claimants in the FII Group Litigation, C‑446/04, EU:C:2006:774, 102. punkts, un 2008. gada 3. aprīlis, Banque Fédérative du Crédit Mutuel, C‑27/07, EU:C:2008:195, 25. punkts).
38 Otrkārt, Direktīvas 90/435 5. panta 1. punktā ir prasīts dalībvalstīm no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā atbrīvot peļņu, ko meitasuzņēmums ir sadalījis mātesuzņēmumam, kaut vai tikai tad, ja tam pieder vismaz 25 % no meitasuzņēmuma kapitāla (spriedums, 2008. gada 3. aprīlis, Banque Fédérative du Crédit Mutuel, C‑27/07, EU:C:2008:195, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Tādējādi šīs direktīvas mehānismi ir paredzēti situācijām, kurās, tos neizmantojot, dalībvalstu veiktās taksācijas pilnvaru izmantošanas rezultātā peļņa, ko meitasuzņēmums sadala šādam savam mātesuzņēmumam, iespējams, tiktu aplikta ar nodokli divkārši.
40 Taču tad, ja mātesuzņēmums, gluži tāpat kā pamatlietā aplūkotie FRKIU, saskaņā ar savas reģistrācijas vietas dalībvalsts tiesisko regulējumu nodokli par savu peļņu maksā pēc nulles likmes, ja vien šī peļņa pilnībā tiek sadalīta tā akcionāriem, risks, ka šā mātesuzņēmuma gadījumā peļņa, ko tam sadalījis tās meitasuzņēmums, tiktu ar nodokli aplikta divkārši, ir novērsts.
41 Līdz ar to, ievērojot visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāuzskata, ka tāda sabiedrība, kas, gluži tāpat kā pamatlietā aplūkotie FRKIU, uzņēmumu ienākuma nodokli maksā pēc nulles likmes, ja vien visa tās peļņa tiek sadalīta tās akcionāriem, neatbilst Direktīvas 90/435 2. panta c) punktā paredzētajam nosacījumam un tātad neietilpst jēdzienā “dalībvalsts sabiedrība” minētās direktīvas izpratnē.
42 Šajos apstākļos dividenžu izmaksāšana, ko kādā dalībvalstī reģistrēts meitasuzņēmums veic šādai kādā citā dalībvalstī reģistrētai sabiedrībai, neietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā.
43 Tāpēc uz pirmo jautājumu ir atbildams, ka Direktīva 90/435 ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru avansā maksājamais nodoklis par ienākumiem no kapitāla un tiesībām uz kustamu mantu tiek ieturēts par dividendēm, ko šajā dalībvalstī reģistrēts meitasuzņēmums sadala kādā citā dalībvalstī reģistrētam FRKIU, kurš, ja vien visa tā peļņa tiek sadalīta tā akcionāriem, ar uzņēmumu ienākuma nodokli tiek aplikts pēc nulles likmes, tās 5. panta 1. punktam nav pretrunā tāpēc, ka šāds subjekts nav “dalībvalsts sabiedrība” šīs direktīvas izpratnē.
Par otro prejudiciālo jautājumu
44 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai EKL 43. un 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru avansā maksājamais nodoklis par ienākumiem no kapitāla un tiesībām uz kustamu mantu tiek ieturēts par dividendēm, ko šajā dalībvalstī reģistrēts meitasuzņēmums izmaksā kādā citā dalībvalstī reģistrētam FRKIU, kurš uzņēmumu ienākuma nodokli maksā pēc nulles likmes, ja vien visa tā peļņa tiek sadalīta tā akcionāriem.
45 Pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka LESD 267. pantā paredzētajā Tiesas sadarbībā ar valstu tiesām vajadzība nodrošināt Savienības tiesību interpretāciju, kas būtu noderīga valsts tiesai, prasa, lai attiecīgā valsts tiesa izklāstītu tās uzdoto jautājumu faktisko apstākļu un tiesiskā regulējuma kontekstu vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošās faktiskās situācijas. Proti, par Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību Tiesa var lemt, vienīgi pamatojoties uz faktiem, ko tai ir norādījusi valsts tiesa (rīkojums, 2015. gada 3. septembris, Vivium, C‑250/15, nav publicēts, EU:C:2015:569, 8. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Šīs prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu ir skaidri noteiktas Tiesas Reglamenta 94. pantā, kam LESD 267. pantā paredzētās sadarbības ietvaros iesniedzējtiesai ir jābūt zināmam un kas tai ir stingri jāievēro (spriedums, 2016. gada 10. novembris, Private Equity Insurance Group, C‑156/15, EU:C:2016:851, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāizklāsta lietā iespējami piemērojamo valsts tiesību normu saturs, kā arī jānorāda konkrēti iemesli, kāpēc tā prāto par kādu Savienības tiesību normu interpretāciju un uzskata par vajadzīgu uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus. Tiesa jau ir nospriedusi, ka valsts tiesai ir vismaz minimāli jāpaskaidro, kāpēc tā ir izvēlējusies konkrētās Savienības tiesību normas, par kuru interpretāciju tā vaicā, kā arī jāizskaidro saikne, ko tā saskata starp šīm normām un tajā izskatāmajā lietā piemērojamajiem valsts tiesību aktiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 10. marts, Safe Interenvíos, C‑235/14, EU:C:2016:154, 115. punkts; rīkojumu, 2016. gada 12. maijs, Security Service u.c., no C‑692/15 līdz C‑694/15, EU:C:2016:344, 20. punkts, kā arī spriedumu, 2016. gada 10. novembris, Private Equity Insurance Group, C‑156/15, EU:C:2016:851, 62. punkts).
48 Lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtā informācija ir domāta ne tikai tam, lai ļautu Tiesai sniegt lietderīgas atbildes uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, bet arī tam, lai gādātu dalībvalstu valdībām un citām ieinteresētajām pusēm iespēju sniegt apsvērumus saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantu (spriedums, 2016. gada 10. novembris, Private Equity Insurance Group, C‑156/15, EU:C:2016:851, 63. punkts un tajā minētā judikatūra). Tiesai ir jārūpējas, lai šī iespēja tiktu saglabāta, tāpēc ka saskaņā ar šo tiesību normu ieinteresētajām personām tiek paziņoti tikai lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu (rīkojums, 2016. gada 29. novembris, Jacob un Lennertz, C‑345/16, nav publicēts, EU:C:2016:911, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Šajā gadījumā par pamatlietā piemērojamajām valsts tiesību normām ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa vienīgi citē CIR 1992 266. pantā un AR/CIR 1992 106. panta 5. punktā noteikto. Taču pēdējā no minētajām tiesību normām, ar kuru tiek īstenots CIR 1992 266. pants, ir teikts, ka avansā maksājamā nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā netiek veikts attiecībā uz dividendēm, ja to maksātājs ir Beļģijā reģistrēts meitasuzņēmums, bet dividenžu saņēmējs ir kādā citā dalībvalstī reģistrēts mātesuzņēmums. Tomēr iesniedzējtiesa neizklāsta šo Beļģijā reģistrētiem mātesuzņēmumiem veiktajai peļņas sadalei piemērojamo tiesību normu saturu.
50 Lai arī iesniedzējtiesa atsaucas uz 2012. gada 12. jūlija rīkojumu Tate & Lyle Investments (C‑384/11, nav publicēts, EU:C:2012:463), tā nekonkretizē, vai pamatlietā piemērojamās valsts tiesību normas ir tās pašas, par kurām bija lieta, kurā taisīts minētais rīkojums. Turklāt gan no atbildētāju pamatlietā, gan no Beļģijas valdības iesniegtajiem apsvērumiem, šķiet, izriet, ka dividenžu sadalei Beļģijā reģistrētām ieguldījumu sabiedrībām piemērojamais taksācijas režīms esot atkāpe no vispārējo tiesību regulējuma, par kuru bija lieta, kurā taisīts 2012. gada 12. jūlija rīkojums Tate & Lyle Investments (C‑384/11, nav publicēts, EU:C:2012:463). Taču par dividenžu sadalei Beļģijā reģistrētām ieguldījumu sabiedrībām piemērojamo valsts tiesību normu saturu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nekas sīkāk paskaidrots.
51 Tā kā nav sīkāku norāžu par valsts tiesisko regulējumu, kas piemērojams dividenžu sadalei Beļģijā reģistrētām ieguldījumu sabiedrībām, kuras būtu salīdzināmas ar pamatlietā esošajām dividenžu saņēmējām, Tiesa nespēj noskaidrot, vai attieksme pret dividendēm, kas tiek izmaksātas pamatlietā esošajām saņēmējām sabiedrībām, ir mazāk labvēlīga nekā attieksme pret dividendēm, kas tiek izmaksātas šādām salīdzināmām sabiedrībām, kuras reģistrētas Beļģijā. Tāpēc Tiesa nevar noskaidrot, vai EKL 43. un 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru avansā maksājamais nodoklis par ienākumiem no kapitāla un tiesībām uz kustamu mantu tiek ieturēts par dividendēm, ko šajā dalībvalstī reģistrēts meitasuzņēmums izmaksā kādā citā dalībvalstī reģistrētam FRKIU, kurš uzņēmumu ienākuma nodokli maksā pēc nulles likmes, ja vien visa tā peļņa tiek sadalīta tā akcionāriem.
52 Šādos apstākļos otrais jautājums ir nepieņemams.
Par tiesāšanās izdevumiem
53 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīva 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru avansā maksājamais nodoklis par ienākumiem no kapitāla un tiesībām uz kustamu mantu tiek ieturēts par dividendēm, ko šajā dalībvalstī reģistrēts meitasuzņēmums izmaksā kādā citā dalībvalstī reģistrētam fiskāla rakstura kolektīvo ieguldījumu uzņēmumam, kurš, ja vien visa tā peļņa tiek sadalīta tā akcionāriem, ar uzņēmumu ienākuma nodokli tiek aplikts pēc nulles likmes, tās 5. panta 1. punktam nav pretrunā tāpēc, ka šāds subjekts nav “dalībvalsts sabiedrība” šīs direktīvas izpratnē.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – holandiešu.