C-291/18 - Grup Servicii Petroliere

–

Grup Servicii Petroliere SA vārdā – A.‑M. Iordache, D. Dascălu un A. Iancu, avocați,

–

Rumānijas valdības vārdā – C. Canţăr, kā arī C.‑M. Florescu un E. Gane, pārstāvji,

–

Beļģijas valdības vārdā – J.‑C. Halleux un P. Cottin, pārstāvji,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. De Bellis, avvocato dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Lozano Palacios un A. Armenia, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 148. panta a) un c) punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Grup Servicii Petroliere SA, sabiedrību ar juridisko adresi Rumānijā, un šīs dalībvalsts nodokļu iestādēm jautājumā par atteikumu piešķirt atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) saistībā ar šīs sabiedrības veiktajām trīs pašizceļošo piekrastes zonas urbšanas platformu piegādi Maltas sabiedrībām.

3

Padomes Direktīvas 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes Direktīvu 92/111/EEK (1992. gada 14. decembris) (OV 1992, L 384, 47. lpp.), (turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”) 15. pantā “Atbrīvojums eksportam no Kopienas un līdzīgiem darījumiem, kā arī starptautiskam transportam” bija noteikts:

“Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo turpmāk minētās darbības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļa nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:

[..]

[..],”

4

Sestā direktīva ir atcelta un aizstāta ar PVN direktīvu, kura ir stājusies spēkā 2007. gada 1. janvārī.

5

PVN direktīvas IX sadaļa “Atbrīvojumi” ietver desmit nodaļas. Šīs direktīvas 131. pantā, vienīgajā IX sadaļas 1. nodaļā “Vispārīgi noteikumi” ietvertajā pantā, ir paredzēts:

“Šīs sadaļas 2. līdz 9. nodaļā paredzētos atbrīvojumus, neskarot citus Kopienas noteikumus, piemēro saskaņā ar noteikumiem, ko dalībvalstis pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu iespējamu krāpšanu, izvairīšanos un ļaunprātīgu izmantošanu.”

6

PVN direktīvas 148. pantā, kurš ir ietverts šīs direktīvas IX sadaļas 7. nodaļā “Atbrīvojumi starptautiskajai transportēšanai”, ir noteikts:

“Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:

[..]

[..].”

7

Legea nr. 571/2003 privind Codul fiscal (Likums Nr. 571/2003 par Nodokļu kodeksu), redakcijā, kas bija spēkā pamata lietas faktu laikā (turpmāk tekstā – “Nodokļu kodekss”), 143. panta 1. punktā bija paredzēts:

“No nodokļa atbrīvo:

[..]

8

Ordonanța Guvernului nr. 42/1997 privind transportul maritim și pe căile navigabile interioare (Valdības rīkojums Nr. 42/1997 par pārvadāšanu pa jūru un pa iekšzemes ūdensceļiem) 23. pantā ir paredzēts:

“Šajā valdības rīkojumā par kuģiem uzskata:

9

Decizia nr. 3/2015 a Comisiei fiscale centrale (Centrālās nodokļu komisijas Lēmums Nr. 3/2015) 1. punktā ir paredzēts:

“No 2007. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim – gadījumos, kad kuģi ir paredzēti kuģošanai jūrā un tos izmanto starptautiskajai personu un/vai preču pārvadāšanai, zvejai vai jebkurai citai saimnieciskajai darbībai jūrā, – [Nodokļu kodeksa] 143. panta 1. punkta h) apakšpunktā minētos atbrīvojumus no PVN piemēro, ja kuģis faktiski un galvenokārt tiek izmantots kuģošanai jūrā. Nosakot, vai kuģis faktiski un galvenokārt tiek izmantots jūrā, nevar ņemt vērā tikai tādus objektīvus kritērijus kā kuģa garums vai tonnāža, taču tie tomēr varētu tikt izmantoti, lai no atbrīvojuma piemērošanas jomas izslēgtu kuģus, kuri nekādā ziņā neatbilst Nodokļu kodeksa 143. panta 1. punkta h) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem, proti, tos, kuri nav piemēroti kuģošanai jūrā. [..]

Kuģošanas “jūrā” jēdziens Direktīvas [2006/112] un Nodokļu kodeksa 143. panta 1. punkta h) apakšpunkta izpratnē ietver jebkuru jūras daļu ārpus jebkuras valsts teritoriālajiem ūdeņiem, kas atrodas tālāk nekā divpadsmit jūras jūdzes, mērot no bāzes līnijām, kas noteiktas atbilstoši starptautiskajām jūras tiesībām (ANO Jūras tiesību konvencija, kas noslēgta Montegobejā 1982. gada 10. decembrī).”

10

2008. gada maijā Grup Servicii Petroliere pārdeva Maltas uzņēmumiem trīs pašizceļošās piekrastes zonas urbšanas platformas, kuras darbojās Melnajā jūrā, par kopējo summu 96 miljoni USD (aptuveni 82 miljoni EUR). Par šo platformu piegādi šī sabiedrība izrakstīja rēķinus, piemērojot atbrīvojumu no PVN, kā paredzēts PVN direktīvas 148. panta c) punktā un Nodokļu kodeksa 143. panta 1. punkta h) apakšpunktā. Minētā sabiedrība 2008. gadā turpināja izmantot šīs platformas Melnajā jūrā kā fraktētāja.

11

2016. gadā Rumānijas nodokļu iestādes izdeva paziņojumu par nesamaksātā PVN samaksu par šo piegādi, nosakot, ka Grup Servicii Petroliere ir jāsamaksā summa vairāk nekā 113 miljonu RON (Rumānijas lejas) apmērā (apmēram 25 miljoni EUR), ieskaitot procentus un nokavējuma naudu. Šī paziņojuma pamatojumā tostarp bija ietverta šāda informācija:

12

Tā kā administratīvā sūdzība, kas iesniegta pret minēto paziņojumu, tika noraidīta, Grup Servicii Petroliere vērsās Curtea de Apel Bucureşti (Bukarestes Apelācijas tiesa, Rumānija).

13

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka savā prasības pieteikumā šī sabiedrība būtībā apgalvo, ka Rumānijas nodokļu iestādes ir prettiesiski ierobežojušas PVN direktīvas 148. panta a) un c) punktā paredzētā atbrīvojuma apjomu, attiecinot uz šo atbrīvojumu ne tikai to, ka izmantotajiem kuģiem ir jābūt “ekspluatētiem” komerciāliem vai rūpnieciskiem mērķiem atklātā jūrā, bet arī to, ka tiem ir “jākuģo” atklātā jūrā.

14

Neraugoties uz Tiesas judikatūru par PVN direktīvas 148. panta a) un c) punkta interpretāciju, iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai noteiktu, vai pamatlietā aplūkojamais atbrīvojums no nodokļa ir piemērojams pašizceļošas piekrastes zonas urbšanas platformas piegādei, vispirms ir jāizskata jautājums par to, vai uz šādu platformu attiecas jēdziens “kuģis” šīs direktīvas 148. panta a) punkta izpratnē. Pēc tam, gadījumā, ja atbilde uz šo jautājumu būtu apstiprinoša, minētā iesniedzējtiesa jautā, vai PVN direktīvas 148. panta a) un c) punktā paredzētais atbrīvojums no nodokļa ir pakļauts nosacījumam par to, ka kuģošanas darbībai atklātā jūrā faktiski ir jāprevalē pār urbšanas jūrā darbību.

15

Šādos apstākļos Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16

Ar saviem diviem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai PVN direktīvas 148. panta a) un c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “kuģi, ko izmanto kuģošanai atklātā jūrā” minētajā direktīvā attiecas uz tādu peldošu konstrukciju kā pašizceļoša piekrastes zonas urbšanas platforma – kāda ir pamatlietā – piegādi, kas galvenokārt tiek izmantotas stacionārā stāvoklī, lai veiktu ogļūdeņražu ieguves darbību atklātā jūrā.

17

Vispirms ir jāatgādina, ka piegādes, kuras ir paredzēts atbrīvot no nodokļa atbilstoši PVN direktīvas 148. panta c) punktam, ir pakļautas nosacījumam, ka to priekšmets ir kuģi, kas tiek izmantoti kuģošanai atklātā jūrā un kas pārvadā pasažierus par atlīdzību, vai kuģi, kuri tiek izmantoti komercdarbībai, rūpnieciskai darbībai vai zvejniecībai šīs direktīvas 148. panta a) punkta izpratnē.

18

Kā Tiesa jau ir nospriedusi, PVN direktīvas 148. panta a) punkts ir izteikts tāpat kā Sestās direktīvas 15. panta 4. punkta a) apakšpunkts, kurš tika atcelts un aizstāts ar PVN direktīvu. Līdz ar to judikatūra par šo Sestās direktīvas normu ir atbilstoša PVN direktīvas 148. panta a) punkta interpretācijai (spriedums, 2015. gada 3. septembris, Fast Bunkering Klaipėda, C‑526/13, EU:C:2015:536, 24. un 25. punkts).

19

Tādējādi Tiesa no tā secināja, ka – tāpat kā Sestajā direktīvā paredzētie atbrīvojumi – tie, kas minēti PVN direktīvas 148. pantā, ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, kuri līdz ar to ir interpretējami un piemērojami vienveidīgi visā Eiropas Savienībā (spriedums, 2015. gada 3. septembris, Fast Bunkering Klaipėda, C‑526/13, EU:C:2015:536, 41. punkts un tajā minētā judikatūra), un tas nozīmē, ka konkrētas darbības atbrīvojums no PVN nevar būt atkarīgs no tās kvalifikācijas valsts tiesībās (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2007. gada 18. oktobris, Navicon, C‑97/06, EU:C:2007:609, 28. punkts).

20

Turklāt, ņemot vērā, ka minētie atbrīvojumi ir atkāpe no vispārējā principa, saskaņā ar kuru jebkura nodokļa maksātāja pret atlīdzību veikta preču piegāde un sniegts pakalpojums ir apliekams ar PVN, tie ir interpretējami šauri (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 14. septembris, Elmeka, no C‑181/04 līdz C‑183/04, EU:C:2006:563, 15. punkts, un 2013. gada 21. marts, Komisija/Francija, C‑197/12, nav publicēts, EU:C:2013:202, 30. punkts).

21

Tāpat ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka Sestās direktīvas 15. panta 4. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums par kuģošanu atklātā jūrā ir piemērojams ne tikai tiem kuģiem, kuri pārvadā pasažierus par atlīdzību, bet arī tiem, kuri tiek izmantoti komercdarbībai, rūpnieciskai darbībai vai zvejniecībai, kas visi tagad ir uzskaitīti PVN direktīvas 148. panta a) punktā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 14. septembris, Elmeka, no C‑181/04 līdz C‑183/04, EU:C:2006:563, 14.–16. punkts, un 2013. gada 21. marts, Komisija/Francija, C‑197/12, nav publicēts, EU:C:2013:202, 32. punkts).

22

PVN direktīvas 148. panta a) punktā paredzētais jēdziens “kuģis, ko izmanto kuģošanai atklātā jūrā” ir jāinterpretē, ievērojot šos apsvērumus un, tā kā šis jēdziens vai to veidojošie vārdi nav definēti, ņemot vērā šīs normas terminoloģiju un tās kontekstu, kā arī mērķus, kas paredzēti tiesiskajā regulējumā, kurā tā ietilpst (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2007. gada 18. oktobris, Navicon, C‑97/06, EU:C:2007:609, 24. punkts).

23

Šajā ziņā, lai gan šajā gadījumā nav jāspriež par jēdzienu “atklāta jūra”, kuras telpiskā definīcija starptautiskajās jūras tiesībās ir attīstījusies, nedz arī par tehniskām specifikācijām, kuram jāatbilst kuģim, lai to varētu uzskatīt par tādu, kas kuģo atklātā jūrā, ir svarīgi norādīt, pirmkārt, ka jēdziens “kuģis, ko izmanto kuģošanai atklātā jūrā”, kā minēts PVN direktīvas 148. panta a) punktā, katrā ziņā nozīmē, ka attiecīgās peldošās konstrukcijas tiek izmantotas kuģošanai. Taču kuģi var uzskatīt par tādu, kas tiek “izmantots” kuģošanai, tikai tad, ja tas galvenokārt vai lielākoties tiek izmantots, lai pārvietotos jūras telpā.

24

No tekstuālā viedokļa šo interpretāciju atbalsta dažādas šī 148. panta a) punkta valodu redakcijas, kurās, lai gan netiek izmantots jēdziens “izmanto”, parasti tiek lietota darbības vārda “izmantot” pagātnes forma, tāpat kā čehu (“užívaných”), angļu (“used”), rumāņu (“utilizate”), somu (“käytettävät”) un zviedru (“används”) valodās.

25

Otrkārt, attiecībā uz režīma, kuram pieder PVN direktīvas 148. panta a) punkts, mērķi Tiesa jau ir nospriedusi, ka no šīs direktīvas IX sadaļas 7. nodaļas nosaukuma izriet, ka šis mērķis ir veicināt preču vai pasažieru starptautiskos pārvadājumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 4. maijs, A, C‑33/16, EU:C:2017:339, 37. punkts). Šajā kontekstā tātad tādu kuģu piegāde, kas paredzēti kuģošanai atklātā jūrā, atbilstoši PVN direktīvas 148. panta a) un c) punktam ir atbrīvota no nodokļa ar nosacījumu, ka minētie kuģi ir paredzēti, lai dotos atklātā jūrā. Tādējādi šis mērķis apstiprina iepriekš šī sprieduma 23. punktā minēto interpretāciju, atbilstoši kurai peldošu konstrukciju var kvalificēt par “kuģi, kas paredzēts kuģošanai atklātā jūrā” tikai tad, ja tā galvenokārt vai lielākoties tiek izmantota, lai pārvietotos jūras telpā.

26

Šī mērķa sasniegšanas darbības nav pretrunā iespējai, ka, piemēram, vides vai akcīzes nodokļa jomās jēdzieni “kuģi” vai “kuģošana” attiecīgā gadījumā tiek interpretēti citādāk. Proti, pieņemot, ka pastāv šāda citāda interpretācija, pietiek konstatēt, ka šajās jomās pieņemtais Savienības tiesiskais regulējums ir domāts citiem mērķiem, nevis tiem, uz kuriem attiecas PVN direktīvas 148. panta a) un c) punktā paredzētie atbrīvojumi.

27

Treškārt un pēdējokārt, PVN direktīvas 148. panta a) un c) punkta interpretācija, ar kuru to apjoms tiek ierobežots tikai līdz tādām peldošām konstrukcijām, kas galvenokārt tiek izmantotas, lai pārvietotos jūras telpā, atbilst kontekstam, kurā šī norma iekļaujas, proti, to atbrīvojumu no PVN režīmā, kuri – kā jau tas ir minēts šī sprieduma 20. punktā – ir jāinterpretē šauri.

28

Šajā lietā, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis savu secinājumu 24. un 25. punktā, ir vispāratzīts, ka pamatlietā piegādātās pašizceļošās piekrastes zonas urbšanas platformas ir mobilas piekrastes urbšanas platformas, kuras sastāv no peldoša korpusa, kas ir aprīkots ar vairākām pārvietojamām “kājām”, kuras paceļot uz augšu, platforma tiek pārvietota uz urbšanas vietu, urbšanas stāvoklī to novietojot vairākus desmitus metru virs jūras līmeņa, “kājas” nolaižot ūdenī un nostiprinot tās uz jūras gultnes, lai izveidotu nekustīgu platformu.

29

Ņemot vērā šīs raksturiezīmes, šķiet, ka piekrastes zonas urbšanas platformas pamatlietā netiek galvenokārt izmantotas kuģošanai, un tas iesniedzējtiesai tomēr ir jāpārbauda, tādēļ šādas peldošas konstrukcijas nevar tikt kvalificētas par konstrukcijām, “ko izmanto kuģošanai atklātā jūrā” PVN direktīvas 148. panta a) punkta izpratnē. Tieši pretēji, kā ir norādījušas Rumānijas valdība un Eiropas Komisija, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, to galvenā funkcija ir stacionārā stāvoklī veikt ogļūdeņražu ieguves darbību atklātā jūrā.

30

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka PVN direktīvas 148. panta a) un c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos esošais jēdziens “kuģi, ko izmanto kuģošanai atklātā jūrā” neattiecas uz tādu peldošu konstrukciju kā pašizceļošas piekrastes zonas urbšanas platformas – kādas ir pamatlietā – piegādi, kas galvenokārt tiek izmantotas stacionārā stāvoklī, lai veiktu ogļūdeņražu ieguves darbību atklātā jūrā.

31

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 148. panta a) un c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos esošais jēdziens “kuģi, ko izmanto kuģošanai atklātā jūrā”, neattiecas uz tādu peldošu konstrukciju kā pašizceļošas piekrastes zonas urbšanas platformas – kādas ir pamatlietā – piegādi, kas tiek izmantotas galvenokārt stacionārā stāvoklī, lai veiktu ogļūdeņražu ieguves darbību atklātā jūrā.