Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)
2021. gada 30. septembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Administratīva sadarbība un krāpšanas apkarošana pievienotās vērtības nodokļa (PVN) jomā – Regula (ES) Nr. 904/2010 – 10. līdz 12. pants – Informācijas apmaiņa – Nodokļu kontrole – Termiņi – Nodokļu kontroles apturēšana informācijas apmaiņas gadījumā – Informācijas sniegšanai noteiktā termiņa neievērošana – Ietekme uz nodokļu kontroles apturēšanas likumību
Lietā C‑186/20
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa, Slovākija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2020. gada 5. martā un kas Tiesā reģistrēts 2020. gada 29. aprīlī, tiesvedībā
HYDINA SK s.r.o.
pret
Finančné riaditeľstvo Slovenskej republiky,
TIESA (desmitā palāta)
šādā sastāvā: M. Ilešičs [M. Ilešič], palātas priekšsēdētājs, E. Regans [E. Regan] (referents), piektās palātas priekšsēdētājs, un I. Jarukaitis [I. Jarukaitis], tiesnesis,
ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella],
sekretāre: M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2021. gada 21. aprīļa tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– HYDINA SK s.r.o. vārdā – M. Kvasňovský, advokát,
– Slovākijas valdības vārdā – B. Ricziová, pārstāve,
– Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, O. Serdula un J. Vláčil, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Jokubauskaitė un A. Tokár, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (ES) Nr. 904/2010 (2010. gada 7. oktobris) par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā (OV 2010, L 268, 1. lpp.), 10. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp HYDINA SK s.r.o. un Finančné riaditeľstvo Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Finanšu pārvalde; turpmāk tekstā – “Finanšu direkcija”) par nodokļu kontroli pēc lūguma atskaitīt pievienotās vērtības nodokli (PVN) par preču piegādēm.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Regulas Nr. 904/2010 5., 7., 8. un 25. apsvērumā ir noteikts:
“(5) Nodokļu saskaņošanas pasākumiem, kas veikti, lai pilnībā izveidotu iekšējo tirgu, būtu jāietver kopējas sistēmas izveide sadarbībai starp dalībvalstīm, īpaši attiecībā uz informācijas apmaiņu, kurā dalībvalstu kompetentās iestādes sniegtu savstarpēju palīdzību un sadarbotos ar Komisiju, lai nodrošinātu pareizu PVN piemērošanu preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, preču iegādei Kopienas iekšienē un preču importam.
[..]
(7) Lai iekasētu maksājamo nodokli, dalībvalstīm būtu jāsadarbojas, lai palīdzētu nodrošināt, ka PVN tiek noteikts pareizi. Tādējādi tām ne tikai jākontrolē, vai tiek pareizi piemērots attiecīgās valsts teritorijā iekasējamais nodoklis, bet arī būtu jāsniedz palīdzība citām dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka tiek pareizi piemērots nodoklis, kas ir saistīts ar darbību, kuru veic attiecīgās valsts teritorijā, bet kas ir iekasējams citā dalībvalstī.
(8) PVN pareizas piemērošanas kontrole pārrobežu darījumos, kad nodoklis iekasējams citā dalībvalstī, nevis dalībvalstī, kurā pakalpojumu sniedzējs vai preču piegādātājs veic uzņēmējdarbību, daudzos gadījumos ir atkarīga no informācijas, kas ir tās dalībvalsts rīcībā, kurā nodokļa maksātājs veic uzņēmējdarbību, vai kas šai otrai dalībvalstij ir vienkāršāk pieejama. Šādu darījumu efektīva kontrole tādēļ ir atkarīga no tā, vai dalībvalsts, kurā veic uzņēmējdarbību, vāc vai tai ir iespēja vākt minēto informāciju.
[..]
(25) Šajā regulā informācijas sniegšanai noteiktais termiņš jāsaprot kā maksimālais laikposms, ko nedrīkst pārsniegt, un tas nozīmē, ka, lai sadarbība būtu efektīva, informācija, kas jau ir pieejama pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij, būtu jāsniedz bez liekas kavēšanās.”
4 Šīs regulas 1. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Šī regula paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kas atbild par PVN tiesību aktu piemērošanu, jāsadarbojas savā starpā un ar Komisiju, lai nodrošinātu šo tiesību aktu ievērošanu.
Tālab šī regula paredz noteikumus un procedūras, lai dalībvalstu kompetentās iestādes varētu sadarboties un apmainīties ar informāciju, kas varētu palīdzēt pareizi aprēķināt PVN, kontrolēt, vai PVN tiek piemērots pareizi, jo īpaši darījumiem Kopienas iekšienē, un apkarot krāpšanu PVN jomā. Jo īpaši tā paredz noteikumus un procedūras, saskaņā ar kurām dalībvalstis apkopo minēto informāciju un elektroniski apmainās ar to.”
5 Minētās regulas 10. pantā ir noteikts:
“Pieprasījuma saņēmēja iestāde sniedz 7. un 9. pantā minēto informāciju cik vien ātri iespējams un ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc pieprasījuma saņemšanas dienas.
Tomēr, ja pieprasījuma saņēmējas iestādes rīcībā šāda informācija jau ir, termiņu samazina uz laikposmu, kas nav ilgāks par vienu mēnesi.”
6 Atbilstoši tās pašas regulas 11. pantam:
“Konkrētos īpašos gadījumos pieprasījuma iesniedzēja iestāde un pieprasījuma saņēmēja iestāde var vienoties par termiņiem, kas atšķiras no 10. pantā paredzētajiem.”
7 Regulas Nr. 904/2010 12. pantā ir paredzēts:
“Ja pieprasījuma saņēmēja iestāde uz pieprasījumu nevar atbildēt līdz termiņa beigām, tā par to rakstiski informē pieprasījuma iesniedzēju iestādi un norāda iemeslus un laiku, kad tā, iespējams, varētu sniegt atbildi.”
Slovākijas tiesības
8 Saskaņā ar 2009. gada 1. decembra zákon č. 563/2009 Z. z. o správe daní (daňový poriadok) a o zmene a doplnení niektorých zákonov (Likums Nr. 563/2009 par nodokļu procedūrām (nodokļu kodekss), kā arī atsevišķu likumu grozīšanu (turpmāk tekstā – “Nodokļu kodekss”), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 3. panta 2. punkta otro teikumu:
“Nodokļu iestādei ir jāizskata ikviena lieta, kas ir nodokļu procedūras priekšmets, nekavējoties tā ir jāizlemj un ir jāpiemēro visatbilstošākie līdzekļi, lai pareizi noteiktu un aprēķinātu nodokli.”
9 Nodokļu kodeksa 46. panta 10. punktā ir paredzēts:
“Nodokļu kontroles procedūra ilgst ne vairāk kā vienu gadu no tās sākuma dienas. Nodokļu kontroles apturēšanai attiecīgi piemēro 61. pantu.”
10 Šī kodeksa 61. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:
“Nodokļu iestāde var apturēt nodokļu procedūru, ja procedūra tika sākta saistībā ar citu lēmuma pieņemšanai būtisku apstākli vai ja tiek prasīta informācija saskaņā ar speciālo tiesību normu.”
11 Šajā 61. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir ietverta 21.a zemsvītras piezīme, kurā kā šāda īpaša regulējuma piemērs ir minēts 2012. gada 5. decembra zákon č. 442/2021 Z. z. o medzinárodnej pomoci a spolupráci pri správe daní (Likums Nr. 442/2012 par starptautisko palīdzību un sadarbību nodokļu jomā), un Regula Nr. 904/2010.
12 Minētā kodeksa 61. panta 5. punktā ir noteikts:
“Ja nodokļu procedūra tiek apturēta, šajā likumā paredzēto termiņu ritējums neturpinās.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
13 Taksācijas periodā par 2013. gada decembri prasītāja pamatlietā, kas ir Slovākijā reģistrēta sabiedrība, atsaucās uz tiesībām atskaitīt PVN par ARGUS Plus spol. s r.o., kas arī ir reģistrēta šajā dalībvalstī, izsniegtajos rēķinos norādīto gaļas produktu piegādi.
14 Daňový úrad Prešov (Prešovas nodokļu iestāde, Slovākija; turpmāk tekstā – “nodokļu iestāde”) sāka nodokļu kontroles procedūru, lai pierādītu šo tiesību un attiecīgā lūguma atmaksāt PVN pārpalikumu vai tā daļu šajā taksācijas periodā pamatotību.
15 Lai izvērtētu, vai ir izpildīti nosacījumi, kas dod tiesības uz PVN atskaitīšanu, nodokļu iestāde veica būtiskus pierādījumu iegūšanas pasākumus, lai pārbaudītu saiknes starp ARGUS Plus un prasītājas pamatlietā esamību. Šajā ziņā nodokļu iestāde divas reizes apturēja nodokļu kontroles procedūru par pēdējo minēto sabiedrību informācijas pieprasījumu dēļ, ko tā bija nosūtījusi attiecīgajām divu dalībvalstu kompetentajām iestādēm saskaņā ar Regulā Nr. 904/2010 paredzēto procedūru, lai noteiktu, vai ARGUS Plus rēķinos norādītās preces faktiski tika piegādātas.
16 Pirmais informācijas pieprasījums tika iesniegts Polijas Republikas, kas ir dalībvalsts, kurā šīs preces iegādājās ARGUS Plus, kompetentajām iestādēm, kā rezultātā nodokļu kontrole tika apturēta uz laiku no 2014. gada 26. augusta līdz 2015. gada 11. martam, un nodokļu iestāde šo apturējumu atcēla tikai pēc tam, kad bija saņēmusi Polijas iestāžu nosūtīto atbildi, kas notika pēc Regulas Nr. 904/2010 10. pantā paredzētā trīs mēnešu termiņa beigām. Turklāt tās 11. un 12. pants netika piemērots.
17 Otrais lūgums sniegt informāciju tika iesniegts Ungārijas kompetentajām iestādēm, lai saņemtu Ungārijas valstspiederīgā, kas ir ARGUS Plus vadītājs, uzklausīšanas protokolu, un tas bija pamats, lai nodokļu kontroli apturētu uz laiku no 2015. gada 20. aprīļa līdz 1. jūlijam.
18 Šīs procedūras noslēgumā nodokļu iestāde secināja, ka prasītāja pamatlietā nav iesniegusi nevienu pierādījumu tam, ka taksācijas periodā par 2013. gada decembri ARGUS Plus faktiski piegādāja tai iesniegtajos rēķinos norādītās preces. Tā konstatēja, ka šajā taksācijas periodā ARGUS Plus neveica reālu saimniecisku darbību, ka tā faktiski nav ieguvusi tiesības rīkoties ar šīm precēm kā īpašniekam un ka līdz ar to tā nav varējusi piegādāt minētās preces citiem nodokļa maksātājiem.
19 Šādos apstākļos nodokļu iestāde 2016. gada 30. maijā pieņēma lēmumu, ar kuru tā par minēto taksācijas periodu noteica PVN parādu prasītājai pamatlietā 174 699,33 EUR apmērā.
20 Prasītāja pamatlietā par šo lēmumu iesniedza sūdzību. Ar 2016. gada 17. oktobra lēmumu Finanšu direkcija apstiprināja nodokļu iestādes lēmumu.
21 Prasītāja pamatlietā cēla prasību Krajský súd v Prešove (Prešovas apgabaltiesa, Slovākija) par šo Finanšu direkcijas lēmumu. Šīs prasības ietvaros tā tostarp norādīja, ka nodokļu kontroles procedūra esot pārmērīgi ilga. Tā uzsvēra, ka saskaņā ar Nodokļu kodeksa 46. panta 10. punktu nodokļu kontroles procedūra ilgst ne vairāk par vienu gadu no tās sākuma dienas. Taču šajā gadījumā nodokļu kontroles procedūra tika aizsākta 2014. gada 21. martā un pabeigta – 2015. gada 7. decembrī.
22 Ar 2018. gada 18. janvāra spriedumu Krajský súd v Prešove (Prešovas apgabaltiesa) minēto prasību noraidīja. Attiecībā uz nodokļu kontroles procedūras ilgumu šī tiesa norādīja, ka no Nodokļu kodeksa 61. panta 5. punkta izriet, ka nodokļu kontroles apturēšanas gadījumā šī kodeksa 46. panta 10. punktā paredzētais termiņš beidzas, un tas nozīmē, ka šī termiņa aprēķināšanas nolūkā laikposms, kurā nodokļu kontrole ir apturēta, netiek ņemts vērā. Tā kā pamatlietā nodokļu kontrole tika apturēta divu informācijas pieprasījumu dēļ, kas tika iesniegti, pamatojoties uz Regulu Nr. 904/2010, Krajský súd v Prešove (Prešovas apgabaltiesa) nosprieda, ka prasītājas pamatlietā iebildums par šīs kontroles ilgumu ir nepamatots.
23 Izskatot apelācijas sūdzību par šo spriedumu, Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa), pirmkārt, norāda, ka, lai gan nepieciešamība iegūt informāciju saskaņā ar Regulu Nr. 904/2010 pamato nodokļu kontroles apturēšanu, tomēr šīs regulas 10. panta izpratnē, lasot to kopsakarā ar tās preambulas 25. apsvērumu, pieprasījuma saņēmējām iestādēm šī informācija ir jāpaziņo ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā no pieprasījuma saņemšanas dienas. Taču šajā gadījumā šis termiņš neesot ticis ievērots. Turklāt minētā termiņa neievērošana neesot tikusi novērsta arī, piemērojot minētās regulas 11. un 12. pantā paredzēto procedūru, kas ļautu pagarināt šo pašu termiņu.
24 Norādīdama, ka Nodokļu kodeksa 61. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertajā 21.a zemsvītras piezīmē ir atsauce uz visu Regulu Nr. 904/2010 kā īpaša regulējuma piemēru, kura piemērošana var pamatot nodokļu kontroles apturēšanu, minētā tiesa jautā, vai, pirmkārt, no šīs regulas var izsecināt likumīgu iemeslu, kas pamato nodokļu kontroles apturēšanu, un, otrkārt, neņemt vērā tās noteikumus, it īpaši tās 10. pantu. Tā uzskata, ka šo zemsvītras piezīmi nevar interpretēt kā tādu, ar kuru minētajai regulai ir noteikts tikai un vienīgi leģitimizēt procedūras apturēšanu, bet ir tomēr jāņem vērā arī tajā noteiktie termiņi.
25 Otrkārt, iesniedzējtiesas skatījumā ir jāprecizē to pienākumu raksturs, kuri ar šajā pašā regulā paredzētajiem termiņiem ir noteikti dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kā arī to neievērošanas sekas, ņemot vērā iespējamos nodokļu maksātāju tiesību pārkāpumus.
26 Lai noteiktu, vai nodokļu kontroles procedūras ilgums ir tiesisks, šī tiesa uzskata, ka ir jāizvērtē, vai tiesisks ir apturēšanas laikposma garums, it īpaši ņemot vērā samērīguma un tiesiskās noteiktības principus.
27 Šādos apstākļos Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Regulas Nr. 904/2010] 25. apsvērums, kurā ir noteikts, ka “šajā regulā informācijas sniegšanai noteiktais termiņš jāsaprot kā maksimālais laikposms”, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir termiņi, kurus nedrīkst neievērot, un, ja tie netiek ievēroti, tad nodokļu kontroles apturēšana vairs nav tiesiska?
2) Vai [Regulā Nr. 904/2010] paredzēto starptautiskās informācijas apmaiņas ieviešanas termiņu neievērošana rada sekas (sankcijas) pieprasījuma saņēmējai iestādei un pieprasījuma iesniedzējai iestādei?
3) Vai starptautisko informācijas apmaiņu, kurā nav ievēroti [Regulā Nr. 904/2010] noteiktie termiņi, var uzskatīt par nelikumīgu iejaukšanos nodokļu maksātāja tiesībās?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
28 Ar šiem trim jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 904/2010 10. pants, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 25. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir paredzēti termiņi, kuru neievērošana var ietekmēt pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesībās paredzētās nodokļu kontroles apturēšanas tiesiskumu, gaidot, kamēr pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts sniedz informāciju, kas ir pieprasīta saskaņā ar šo regulu izveidotās administratīvās sadarbības mehānismu.
29 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un tās tiesiskā regulējuma mērķi, kurā tā iekļaujas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 6. oktobris, Jobcenter Krefeld, C‑181/19, EU:C:2020:794, 61. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 24. marts, A, C‑950/19, EU:C:2021:230, 34. punkts).
30 Runājot par Regulas Nr. 904/2010 10. panta formulējumu – tajā ir paredzēts, ka pieprasījuma saņēmējai iestādei pieprasījuma iesniedzējas iestādes pieprasītā informācija ir jāpaziņo cik vien ātri iespējams un ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc pieprasījuma saņemšanas dienas, šo termiņu saīsinot līdz ne vairāk kā vienam mēnesim, ja attiecīgā informācija jau ir pieejama pieprasījuma saņēmējai iestādei.
31 Kā izriet no šīs regulas 25. apsvēruma, 10. pantā tādējādi ir noteikti maksimālie termiņi, kādos pieprasījuma saņēmējai iestādei ir jāsniedz pieprasījuma iesniedzējai iestādei otrās minētās pieprasītā informācija.
32 Tomēr saskaņā ar šī sprieduma 29. punktā atgādināto judikatūru, lai noteiktu Regulas Nr. 904/2010 10. panta tvērumu, ir jāņem vērā arī šīs regulas 11. un 12. pants, kuri kopā ar 10. pantu veido minētās regulas II nodaļas 2. iedaļu “Termiņš informācijas sniegšanai”.
33 Šajā ziņā Regulas Nr. 904/2010 11. pantā ir paredzēts, ka konkrētos īpašos gadījumos pieprasījuma iesniedzēja iestāde un pieprasījuma saņēmēja iestāde var vienoties par termiņiem, kas atšķiras no 10. pantā paredzētajiem. Šīs regulas 12. pantā savukārt ir noteikts – ja pieprasījuma saņēmēja iestāde uz pieprasījumu nevar atbildēt līdz termiņa beigām, tā par to rakstiski informē pieprasījuma iesniedzēju iestādi un norāda iemeslus un laiku, kad tā, iespējams, varētu sniegt atbildi.
34 No šiem pantiem izriet, ka Savienības likumdevējs ir skaidri paredzējis iespēju dalībvalstu kompetentajām nodokļu iestādēm atbildēt uz informācijas pieprasījumu pēc Regulas Nr. 904/2010 10. pantā paredzēto termiņu beigām.
35 Turklāt no Regulas Nr. 904/2010 11. un 12. panta arī izriet, ka šīs regulas 10. pantā paredzētie termiņi attiecas nevis uz attiecībām starp kompetentajām nodokļu iestādēm, kurām ir jāsadarbojas ar minēto regulu un nodokļa maksātājiem izveidotā mehānisma ietvaros, bet gan tikai uz attiecībām starp šīm iestādēm. Pirmkārt, konkrētās nodokļu iestādes saskaņā ar 11. pantu var vienoties par garāku termiņu, neparedzot, ka tām būs jāapspriežas ar attiecīgo nodokļa maksātāju, un, otrkārt, saskaņā ar 12. pantu pieprasījuma saņēmēja iestāde par neiespējamību atbildēt uz pieprasījumu noteiktajā termiņā informē tikai pieprasījuma iesniedzēju iestādi, nevis nodokļa maksātāju.
36 Turklāt nedz Regulas Nr. 904/2010 10.–12. pantā, nedz kādā citā šīs regulas tiesību normā nav paredzētas nekādas sekas, ja kompetentās nodokļu iestādes neievēro kādu no termiņiem, kas izriet no minēto pantu piemērošanas, neatkarīgi no tā, vai tas būtu noteikts šīm iestādēm vai nodokļa maksātājiem.
37 Tādējādi no šo tiesību normu formulējuma un līdz ar to no konteksta, kādā iekļaujas 10. pants, izriet, ka viena no šajā pantā paredzētajiem termiņiem neievērošana nedod nekādas tiesības attiecīgajam nodokļa maksātājam un nerada nekādas īpašas sekas, tostarp attiecībā uz pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesībās paredzētās nodokļu kontroles apturēšanas tiesiskumu, gaidot, kamēr pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts būs nosūtījusi pieprasīto informāciju.
38 Šo interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 904/2010 mērķis.
39 Šajā ziņā jānorāda, ka atbilstīgi šīs regulas 1. panta 1. punktam ir paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kas atbild par PVN tiesību aktu piemērošanu, ir jāsadarbojas savstarpēji un ar Komisiju, lai nodrošinātu šo tiesību aktu ievērošanu, un tālab tajā ir paredzēti noteikumi un procedūras, lai šīs iestādes varētu sadarboties un savstarpēji apmainīties ar visu informāciju, kas var palīdzēt pareizi aprēķināt PVN, kontrolēt, vai šis nodoklis tiek piemērots pareizi, it īpaši attiecībā uz darījumiem Kopienas iekšienē, un apkarot krāpšanu minētā nodokļa jomā.
40 Kā izriet no Regulas Nr. 904/2010 5. un 7. apsvēruma – šīs regulas mērķis, ieviešot kopēju sistēmu sadarbībai starp dalībvalstīm, it īpaši attiecībā uz informācijas apmaiņu, ir palīdzēt nodrošināt, ka PVN tiek noteikts pareizi, it īpaši attiecībā uz darbībām, kuras tiek veiktas kādas no tām teritorijā, bet par kurām attiecīgais PVN ir jāmaksā citā dalībvalstī. Kā Savienības likumdevējs to ir atzinis šīs regulas 8. apsvērumā – PVN pareizas piemērošanas kontrole pārrobežu darījumos, kad nodoklis ir iekasējams citā dalībvalstī, nevis dalībvalstī, kurā pakalpojumu sniedzējs vai preču piegādātājs ir reģistrēts, daudzos gadījumos ir atkarīga no informācijas, kas ir tās dalībvalsts rīcībā, kurā nodokļa maksātājs ir reģistrēts, vai kas šai otrai dalībvalstij ir vienkāršāk pieejama (šajā ziņā skat. spriedumu, 2020. gada 18. jūnijs, KrakVet Marek Batko, C‑276/18, EU:C:2020:485, 43. punkts).
41 Tālab ir jākonstatē, ka Regula Nr. 904/2010 pieļauj administratīvu sadarbību, lai apmainītos ar informāciju, kas var būt nepieciešama dalībvalstu nodokļu iestādēm (spriedums, 2020. gada 18. jūnijs, KrakVet Marek Batko, C‑276/18, EU:C:2020:485, 48. punkts).
42 Savukārt, tā kā Regulā Nr. 904/2010 šajā ziņā nav skaidras tiesību normas, to nevar interpretēt tādējādi, ka ar to nodokļa maksātājiem tiek piešķirtas īpašas tiesības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 20. jūnijs, Enteco Baltic, C‑108/17, EU:C:2018:473, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Tāpat šajā regulā nav noteikts maksimālais nodokļu kontroles ilgums vai šādas kontroles apturēšanas nosacījumi, ja ir aizsākusies tajā paredzētā informācijas apmaiņas procedūra. Tādēļ nodokļa maksātājs nevar atsaukties uz minēto regulu, lai pārmērīgā ilguma dēļ apstrīdētu saistībā par viņu aizsākto nodokļu kontroles tiesiskumu.
44 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas Nr. 904/2010 10. pants, lasot to kopā ar tās 25. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav paredzēti termiņi, kuru neievērošana var ietekmēt pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesībās paredzētās nodokļu kontroles tiesiskumu, gaidot, kamēr pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts sniedz informāciju, kas ir pieprasīta saskaņā ar šo regulu izveidotās administratīvās sadarbības mehānismu.
Par tiesāšanās izdevumiem
45 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:
Regulas (ES) Nr. 904/2010 (2010. gada 7. oktobris) par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā 10. pants, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 25. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav paredzēti termiņi, kuru neievērošana var ietekmēt pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesībās paredzētās nodokļu kontroles tiesiskumu, gaidot, kamēr pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts sniedz informāciju, kas ir pieprasīta saskaņā ar šo regulu izveidotās administratīvās sadarbības mehānismu.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – slovāku.