-

1)

Vai Savienības tiesību pārākuma principa un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpums ir tas, ka dalībvalsts tiesa, kas pieņem nolēmumu pēdējā instancē, interpretē Tiesas nolēmumu (kas pieņemts rīkojuma veidā, sniedzot atbildi uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kura priekšmets bija tieši šīs pašas tiesas, tai pieņemot nolēmumu pēdējā instancē, judikatūra) tādējādi, ka tajā nav ietverts neviens jauns elements, kas ir vai kas varētu būt par pamatu tam, lai tiktu atcelti iepriekšējie Tiesas nolēmumi vai tiktu mainīta valsts tiesas, kas pieņem nolēmumu pēdējā instancē, agrākā judikatūra?

2)

Vai Savienības tiesību pārākuma princips un Hartas 47. pantā garantētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ir interpretējami tādējādi, ka Tiesas nolēmumu pārākuma princips ir piemērojams pat gadījumā, ja dalībvalsts tiesa, kas pieņem nolēmumu pēdējā instancē, atsaucas arī uz tās agrākajiem spriedumiem kā precedentiem? Vai uz jautājumu var atbildēt citādi, ņemot vērā Tiesas reglamenta 99. pantu, ja Tiesa noņem nolēmumu rīkojuma veidā?

3)

Vai nodokļu maksātāja vispārēja pienākuma veikt pārbaudi ietvaros, neņemot vērā rēķinos atspoguļotā saimnieciskā darījuma īstenošanu un būtību, un, ņemot vērā Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (1) 167. pantu, 168. panta a) apakšpunktu un 178. panta a) apakšpunktu, kā arī tiesiskās drošības un nodokļu neitralitātes principus, nodokļu maksātājam var prasīt kā PVN atskaitīšanas tiesību nosacījumu –ja dalībvalstī par šo jautājumu nav normatīva regulējuma–, lai tas personīgi sazinās ar rēķina izsniedzēju vai lai tas sazinās ar tā piegādātāju tikai ar oficiāli paziņotās elektroniskā pasta adreses starpniecību? Vai var uzskatīt, ka šie apstākļi atklāj pienācīgas rūpības, ko var sagaidīt no nodokļu maksātāja, pārkāpumu, ko pierāda objektīvi fakti, ņemot vērā, ka šādi apstākļi vēl nepastāvēja brīdī, kurā nodokļu maksātājs veica attiecīgās pārbaudes pirms darījumu attiecību uzsākšanas, bet tie ir pastāvošu darījuma attiecību starp pusēm elementi?

4)

Vai minētajiem PVN direktīvas pantiem un nodokļu neitralitātes principam, bet it īpaši Tiesas judikatūrai, kas šo normu interpretācijas kontekstā uzliek pierādīšanas pienākumu nodokļu iestādei, atbilst dalībvalstī īstenotā juridiskā interpretācija un prakse, ar kurām tiek atteiktas PVN atskaitīšanas tiesības nodokļu maksātājam, kura rīcībā ir PVN direktīvai atbilstošs rēķins, uzskatot, ka tas uzņēmējdarbībā nav rīkojies ar pienācīgu rūpību, jo tas nav pierādījis rīcību, kas ļauj noteikt, ka tā darbība neaprobežojas tikai ar formālām prasībām atbilstošu rēķinu saņemšanu, lai gan nodokļu maksātājs ir pievienojis visus dokumentus par strīdīgajiem darījumiem un nodokļu iestāde ir noraidījusi citus tā nodokļu procedūrā piedāvātos pierādījumus?

5)

Ņemot vērā minētos PVN direktīvas pantus un tiesiskās drošības pamatprincipu, vai par objektīvu faktu var uzskatīt nodokļu iestādes konstatējumu attiecībā uz pienācīgu rūpību, ka rēķina izsniedzēja neveica saimniecisko darbību, gadījumā, ja nodokļu iestāde uzskata, ka nav pierādīta saimnieciskā darījuma faktiska veikšana (tātad faktiska pastāvēšana) –kas ir dokumentēta ar rēķiniem, līgumiem un citiem grāmatvedības dokumentiem, kā arī ar saraksti, un ko apstiprina uzglabāšanas pakalpojumu uzņēmuma, kā arī nodokļu maksātāja vadītāja un darbinieka liecības–, un šī iestāde šajā nolūkā pamatojas tikai uz piegādātāja uzņēmuma vadītāja liecību, kas noliedz šī darījuma pastāvēšanu, neņemot vērā apstākļus, kuros tika sniegta liecība, liecinieka intereses, kā arī to, ka saskaņā ar lietas dokumentiem pats liecinieks bija dibinājis uzņēmumu un atbilstoši pieejamajai informācijai tā vārdā darbojās pilnvarotā persona?

6)

Vai PVN direktīvas noteikumi par šī nodokļa atskaitīšanu ir interpretējami tādējādi, ka gadījumā, kad nodokļu iestāde nodokļu procedūrā atklāj, ka rēķinos norādītās preces ir ar Kopienas izcelsmi un ka nodokļu maksātājs ir otrais [piegādes] ķēdes dalībnieks, šī darījumu shēma –ņemot vērā, ka Kopienas izcelsmes preces ir atbrīvotas no PVN un tādējādi pirmajam Ungārijas ieguvējam nav PVN atskaitīšanas tiesību, tās ir tikai otrajam ķēdes dalībniekam– pati par sevi ir pietiekams objektīvs pierādījums, lai pierādītu krāpšanu nodokļu jomā, vai arī nodokļu iestādei arī šajā gadījumā ir jāpierāda ar objektīviem faktiem, ka ķēdes dalībnieks vai dalībnieki veica krāpšanu nodokļu jomā, kāds bija to modus operandi un ka nodokļu maksātājs to zināja vai varēja zināt, rīkojoties ar pienācīgu rūpību?