Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA ANTONIO TICANO SECINĀJUMI,

sniegti 2004. gada 15. janvārī (1)

Lieta C-415/02

Komisija

pret

Beļģijas Karalisti

Direktīva 69/335/EEK – Netiešie nodokļi kapitāla piesaistīšanai – Biržas operāciju nodoklis – Uzrādītāja vērtspapīru nodošanas nodoklis





1.        Šajā lietā Eiropas Kopienu Komisija apgalvo, ka Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 11. pants Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīvā 69/335/EEK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai (turpmāk tekstā – "Direktīva") (2), jo tā, pretēji minētajam pantam, apliek ar nodokli jaunu vērtspapīru piešķiršanu, kā arī uzrādītāja vērtspapīru nodošanu personām, kas uz tiem ir parakstījušās sakarā ar sabiedrības izveidošanu, kapitāla palielināšanu, ieguldījumu fonda izveidošanu vai pēc parāda kapitalizācijas.

I –    Atbilstošās tiesību normas

Kopienu tiesiskais regulējums

2.        Direktīvas 69/335 10. pants nosaka:

"Neskaitot kapitāla nodokli, dalībvalstis no uzņēmējsabiedrībām, apvienībām vai juridiskām personām, kas darbojas, lai gūtu peļņu, neiekasē nekādus nodokļus:

a)      par 4. pantā minētiem darījumiem (3);

b)      par iemaksām, aizdevumiem vai pakalpojumu sniegšanu, kas pieder pie 4. pantā minētiem darījumiem;

c)      par reģistrāciju vai kādām citām uzņēmējdarbības sākšanai vajadzīgām formalitātēm, kas uz uzņēmējsabiedrībām, apvienībām vai juridiskām personām, kuras darbojas, lai gūtu peļņu, attiecas to juridiskās formas dēļ."

3.        Direktīvas 11. pants cita starpā paredz:

"Dalībvalstis neuzliek nekādus nodokļus:

a)       akciju, citu kapitāla daļu vai citu tā paša tipa vērtspapīru vai to sertifikātu izveidei, emisijai, kotēšanas sākšanai biržā, laišanai tirgū vai darījumiem ar tiem, neatkarīgi no tā, kas tos emitē;

b)       parādiem, arī valsts obligācijām, kas ir sagādāti, izdodot parādzīmes vai citus tirgojamus vērtspapīrus, neatkarīgi no tā, kas tos emitē, kā arī jebkādām formalitātēm, kas uz tiem attiecas, vai šādu parādzīmju vai citu tirgojamu vērtspapīru izveidei, emisijai, kotēšanas sākšanai biržā, laišanai tirgū vai darījumiem ar tiem."

4.        Tomēr Direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts nosaka:

"Neatkarīgi no 10. un 11. panta dalībvalstis var iekasēt:

a)      vērtspapīru pārvedumu nodokļus, neatkarīgi no tā, vai nodokļi ir uzlikti saskaņā ar nemainīgu likmi vai ne."

Valsts tiesiskais regulējums

5.        Atbilstoši Beļģijas Zīmognodevai pielīdzināto nodokļu kodeksa (Code des Taxes Assimilées au Timbre, turpmāk tekstā – CTAT) 120. un 121. pantam, biržas operāciju nodoklis (taxe sur les opérations de bourse, turpmāk tekstā – TOB) ir jāmaksā par Beļģijā noslēgtām vai izpildītām operācijām, un cita starpā tas tiek uzlikts akciju vai obligāciju, kas attiecas uz Beļģijas vai ārvalstu kapitālu, jebkāda veida piešķiršanai personām, kuras uz tām parakstījušās pēc publiskā piedāvājuma emisijas, izvietošanas vai publiskas pārdošanas veidā.

6.        Turklāt, atbilstoši CTAT 159. pantam, uzrādītāja vērtspapīru nodošanas nodoklis (turpmāk tekstā – TLT) cita starpā ir jāmaksā par uzrādītāja vērtspapīru, kas attiecas uz Beļģijas valsts vai ārvalstu fondiem, jebkāda veida nodošanu pēc parakstīšanās uz tiem.

II – Fakti un procedūra

7.        Uzskatot, ka TOB un TLT ir pretrunā Direktīvas 69/335 11. pantam, Komisija 1999. gada 10. maijā nosūtīja Beļģijas Karalistei brīdinājuma vēstuli, lūdzot to sniegt paskaidrojumus divu mēnešu laikā. Beļģijas iestādes uz šo vēstuli atbildēja 1999. gada 2. augustā. Tā kā saņemtā atbilde neapmierināja Komisiju, tad 2000. gada 26. janvārī Komisija nosūtīja Beļģijas Karalistei argumentētu atzinumu, kurā aicināja to veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu attiecīgos pārkāpumus. Tā kā attiecīgā valsts atteicās izpildīt minētā atzinuma prasības, tad Komisija 2002. gada 19. novembrī iesniedza šo prasību.

8.        Komisija un Beļģijas Karaliste iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus.

III – Juridiskā analīze

9.        Kā jau minēju, Komisija norāda, ka Beļģija ar abiem apstrīdētajiem nodokļiem ir pārkāpusi Direktīvas 69/335 11. pantā paredzēto aizliegumu uzlikt nodokļus vērtspapīru emisijai. Komisija uzskata, ka šis aizliegums obligāti attiecas uz minētajiem nodokļiem, jo tie, attiecoties uz tādām operācijām kā jauno vērtspapīru emisija un nodošana, faktiski tiek uzlikti pašai vērtspapīru emisijai, emitējot akcijas sakarā ar sabiedrības izveidošanu, kapitāla palielināšanu, ieguldījumu fonda izveidošanu vai pēc parāda kapitalizācijas.

10.      Beļģijas valdība apstrīd šo apgalvojumu un izvirza dažādus argumentus, ko aplūkošu vēlāk.

11.      Savukārt es uzskatu, ka, lai labāk saprastu jautājumu, vispirms ir jāatgādina – kā to norādījusi Tiesa, – ka Direktīvas mērķis ir "veicināt kapitāla brīvu apriti, kas ir būtiska, lai izveidotu Ekonomisko savienību, kuras pazīmes līdzinātos iekšējā tirgus pazīmēm" (4).

12.      Tādēļ Direktīva izveido sistēmu, saskaņā ar kuru kapitāla piesaistīšanai tiek uzlikts viens vienīgs nodoklis – kapitāla nodoklis, "kuru kopējā tirgū iekasē tikai vienu reizi un vienādā apmērā visās dalībvalstīs" (5) un kas aizstāj citus savādāka veida vai apmēra nodokļus, izņemot Direktīvas 12. pantā minētos (6).

13.      Tas skaidri izriet gan no Direktīvas priekšlikumam pievienotā ziņojuma, kurā ir norādīts, ka "šis direktīvas projekts paredz atcelt visus netiešos nodokļus, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai, izņemot kapitāla nodokli" (7), gan arī no Direktīvas pēdējā apsvēruma, saskaņā ar kuru, "ja saglabājas citi netiešie nodokļi, kam ir tādas pašas pamatiezīmes kā kapitāla nodoklim vai vērtspapīru zīmognodevai, tas var apdraudēt šajā direktīvā paredzēto pasākumu mērķus un tādēļ šie nodokļi ir jāatceļ".

14.      Tādēļ Komisija pamatoti uzskata, ka aizliegums uzlikt nodokļus "akciju, citu kapitāla daļu vai citu tā paša veida vērtspapīru [..] emisijai", ko paredz Direktīvas 11. pants, ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas ne tikai uz pašu jauno vērtspapīru emisiju, kurus ir izveidojusi emitējošā sabiedrība, bet arī uz to nodošanu personām, kas uz tiem parakstījušās. Tas ir tādēļ, ka kapitāla aprite nenotiek vakuumā, un sabiedrības izveidošana, kapitāla palielināšana vai parāda kapitalizācija nevar notikt bez sākotnēji emitēto vērtspapīru piešķiršanas vai nodošanas personām, kas uz tiem parakstījušās. Līdz ar to uzlikt nodokļus šādām operācijām no ekonomikas viedokļa nozīmētu uzlikt nodokļus to emisijai un, pēc būtības, kapitāla piesaistīšanai, ko veido šīs operācijas.

15.      No tā izriet, ka Direktīvas 11. pantā minētais apzīmējums "emisija" ir jāsaprot tādējādi, ka tas ietver arī vērtspapīru piešķiršanu (vai – attiecībā uz uzrādītāja vērtspapīriem – nodošanu) personām, kas uz tiem parakstījušās.

16.      Šo apgalvojumu netieši apstiprina arī Tiesas judikatūra, kas skaidri liecina par labu attiecīgās normas paplašinātai interpretācijai atbilstoši Direktīvas uzdevumiem.

17.      1998. gada 27. oktobra spriedumā lietā FECSA un ACESA Tiesa precizēja, ka "Direktīvas 11. panta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka aizliegums uzlikt nodokli aizņēmumam pret parādzīmēm attiecas arī uz nodokļu uzlikšanu aizņēmuma atmaksāšanai". Kaut arī "[..] [šis pants] skaidri nemin aizņēmuma pret parādzīmēm atmaksāšanu, tomēr, aizliedzot nodokļa uzlikšanu aizņēmuma parādzīmju emisijas laikā, bet atļaujot to šāda aizņēmuma atmaksāšanas laikā, pretēji Direktīvas mērķim tiktu uzlikti nodokļi pašam aizņēmumam, kas kopumā ir uzskatāms par kapitāla piesaistīšanu" (8).

18.      Aizliegums uzlikt jebkāda veida nodokļus vērtspapīru emisijai attiecas tieši uz "kapitāla piesaistīšanu kopumā" un līdz ar to arī uz darbībām, kas ir nepieciešamas šādas operācijas veikšanai praksē.

19.      Beļģijas valdība, gluži pretēji, uzskata, ka Direktīvas 11. pantā minētā vērtspapīru emisija atšķiras no šo vērtspapīru iegūšanas personu, kas uz tiem parakstījušās, īpašumā. Tādējādi aizliegums uzlikt nodokļus attiecas tikai uz pirmo, nevis uz otro operāciju.

20.      Vispirms minētā valdība saskata netiešu apliecinājumu savam apgalvojumam Padomes Direktīvas priekšlikumā par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek darījumiem ar vērtspapīriem (COM/76/124 galīgā redakcija) (turpmāk tekstā – "1976. gada Direktīvas priekšlikums") (9), kas tomēr netika pieņemts. Šis priekšlikums paredzēja skaidru iedalījumu starp "vērtspapīru emisiju un pirmreizējo šādu vērtspapīru iegūšanu emisijas ietvaros" (10), definējot emisiju kā "vērtspapīru cesiju, ko veic emitents" (11), un tas skaidri paredzēja aizliegumu uzlikt nodokļus gan pirmajai, gan otrajai operācijai.

21.      Beļģijas valdība uzskata, ka, tā kā šis direktīvas priekšlikums tomēr netika pieņemts, dalībvalstīm ir atļauts iekasēt nodokļus no vērtspapīru pirmreizējas iegūšanas emisijas laikā un vienīgi nodokļu uzlikšana šo vērtspapīru "emisijai" neietilpst valstu kompetencē saskaņā ar Direktīvas 69/335 11. pantu.

22.      Šis arguments šķiet ļoti samākslots. Neņemot vērā šo apgalvojumu, jānorāda – kā to ir pareizi minējusi Komisija, – ka 1976. gada Direktīvas priekšlikumā minētajam iedalījumam patiesībā bija cits pamatojums. Faktiski priekšlikuma 2. panta 1. punkts paredzēja, ka "katra vērtspapīru cesija vai iegūšana [jāuzsver, ka līdz ar to arī vērtspapīru emisija un iegūšana emisijas ietvaros] ir uzskatāma par atsevišķu ar nodokli apliekamu darījumu". Tādējādi ir jāprecizē, ka, ja priekšlikumu pieņemtu direktīvas veidā, tad Direktīvas 69/335 11. pantā paredzētais aizliegums jebkurā gadījumā paliktu spēkā attiecībā uz abām nodalītajām operācijām. Pēc būtības šis priekšlikums tikai apstiprinātu to, kas jau ir paredzēts 11. pantā.

23.      Attiecībā uz TOB Beļģijas valdība, atsaucoties arī uz Tiesas judikatūru (12), norāda, ka aizliegums uzlikt nodokļus Direktīvas 11. pantā minētajām operācijām attiecas uz "kapitālsabiedrībām" (vai vērtspapīru emitentiem), bet nevis uz investoriem (vai personām, kas pirmās ir parakstījušās uz šiem vērtspapīriem). Turklāt TOB neattiecas uz visām operācijām ar vērtspapīriem, bet tikai uz tām, kurās piedalās profesionāli starpnieki, jo tā mērķis ir iekasēt nodokli no darījumiem ar vērtspapīriem, kas veikti, izpildot rīkojumus par darījumiem biržā. Līdz ar to TOB ir jāmaksā nevis emitējošajām sabiedrībām, bet gan tikai biržas operatoriem, kas sniedz starpnieka pakalpojumus ar vērtspapīriem klientu (ieguvēju, pārdevēju vai personu, kas parakstījušās uz vērtspapīriem) labā pat tad, ja nodokļa maksājuma apmērs vēlāk tiek pārlikts uz klientiem. No tā valdība secina, ka šis nodoklis neietilpst Direktīvas piemērošanas jomā.

24.      Tomēr vispirms ir jānovēro, ka Tiesas judikatūrā atrodamais atbalsts šim argumentam ir meklējams vienīgi tajā faktā, ka Tiesa līdz šim ir spriedusi par Direktīvu 69/335 tikai sakarā ar lietām, kas attiecas uz "kapitālsabiedrībām". Tomēr man šķiet, ka šeit ir runa tikai par nejaušu apstākli, un līdz ar to tas nav uzskatāms par pamatotu argumentu.

25.      Turklāt mēs neredzam, kādā veidā Beļģijas arguments var attiekties uz šajā lietā aplūkoto jautājumu. Kā to uzsver Komisija, Direktīva tieši un skaidri aizliedz iekasēt tādus nodokļus kapitāla piesaistīšanai, kas nav kapitāla nodoklis un Direktīvas 12. pantā minētie nodokļi vai nodevas, gan no starpniekiem, gan no to klientiem investoriem (kas ir galīgie nodokļa apmēra maksātāji), abstrahējoties no nodokļa maksātāju identitātes. Līdz ar to TOB tiesiskuma problēma nemainās.

26.      Nepārliecina arī arguments, ko TLT sakarā ir minējusi Beļģijas valdība (skat. šo secinājumu 6. punktu), par to, ka šis nodoklis neattiecas uz Direktīvas 11. pantā minēto aizliegumu. Minētā valdība norāda, ka ir atsevišķi jāaplūko "nematerializētā" vērtspapīru emisijas operācija un "materializētā" vērtspapīru piešķiršana (nodošana) personām, kas uz tiem parakstījušās. Pēc valdības domām, šī pēdējā operācija ir pilnībā atšķirīga un neatkarīga no emisijas un līdz ar to tā ir apliekama ar nodokļiem atsevišķi. Turklāt to pamato TLT funkcija tādā valstī kā Beļģija, kur vērtspapīri vēl pastāv materializētā veidā. Apstrīdēto tiesību aktu, kas paredz uzrādītāja vērtspapīru nodošanu aplikt ar zīmognodevai pielīdzināto nodokli, mērķis ir modernizēt Beļģijas finanšu tirgus un aicināt investorus veikt darījumus ar "nematerializētiem" vērtspapīriem.

27.      Tomēr varētu iebilst tieši pret šo pēdējo apgalvojumu, saskaņā ar kuru Direktīvas pēdējais apsvērums īpaši norāda, ka "netiešie nodokļi, kam ir tādas pašas pamatiezīmes kā [..] vērtspapīru zīmognodevai [..], var apdraudēt [..] direktīvā paredzēto pasākumu mērķus un tādēļ šie nodokļi ir jāatceļ" (13).

28.      Līdzīga veidā varētu iebilst, ka šajā lietā tam nav nekādas nozīmes, ka šī nodokļa mērķis ir novērst vērtspapīru piešķiršanu materializētā veidā, lai modernizētu Beļģijas finanšu tirgus, un jebkurā gadījumā tas nepamato TLT esamību. Šis mērķis ir sasniedzams, tāpat kā citās dalībvalstīs, ar dažādiem līdzekļiem, kas vairāk atbilst Direktīvas mērķiem, piemēram, aizliedzot kapitālsabiedrībām emitēt uzrādītāja vērtspapīrus.

29.      Bet, lai pilnība noraidītu Beļģijas valdības minēto apgalvojumu par atšķirību starp uzrādītāja vērtspapīru emisiju un to nodošanu personām, kas uz tiem parakstījušās, galvenais arguments ir tas, kurš jau ir minēts šo secinājumu 14. punktā. Manuprāt, izšķirošs ir apstāklis, ka abas operācijas ir uzskatāmas par nedalāmām kapitāla piesaistīšanas nozīmē un ka, vienkārši apliekot ar nodokļiem otro operāciju, kapitāla piesaistīšanai tiek uzlikts nodoklis, kas pārsniedz kapitāla nodokli, tādējādi nonākot klajā pretrunā iepriekš minētajiem Direktīvas mērķiem.

30.      Līdz ar to var secināt, ka abi notikumi, kas dod pamatu apstrīdēto nodokļu iekasēšanai, proti – tikko emitētu vērtspapīru piešķiršana personām, kas uz tiem parakstījušās (TOB gadījumā), un tikko emitētu uzrādītāja vērtspapīru nodošana personām, kas uz tiem parakstījušās (TLT gadījumā), – ir uzskatāmi par vērtspapīru "emisiju" Direktīvas 69/335 11. panta nozīmē un ka līdz ar to tie abi ir operācijas, kurām atbilstoši šai normai nav uzliekami nodokļi.

31.      No otras puses, vēl ir jāuzdod jautājums, vai šīm operācijām tomēr nav uzliekams nodoklis atbilstoši Direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunktam, kurš – kā jau tas tika noskaidrots – ļauj, atkāpjoties no Direktīvas 11. panta (un 10. panta), uzlikt nodokli "vērtspapīru pārvedumiem".

32.      Beļģijas valdība uzskata, ka šim pantam ir tāda redakcija, kas skaidri atkāpjas no iepriekšējām normām, un tā ierobežo aizliegumus nodokļu uzlikšanas jomā. Vērtspapīru piešķiršana (vai nodošana) personām, kas uz tiem parakstījušās, ietilpst tieši šajā atkāpē.

33.      Valdība uzskata, ka šo secinājumu neatspēko Komisijas arguments, saskaņā ar kuru Direktīvas 12. pantā minētais vērtspapīru "pārveduma" jēdziens obligāti paredz to, ka sākumā pastāv iepriekšējs šādu vērtspapīru īpašnieks un ka tādējādi personu, kas uz tiem parakstījušās, vidū jau ir notikusi vērtspapīru piešķiršana, vai – uzrādītāja vērtspapīru gadījumā – nodošana. Šādu interpretāciju ne tikai neapstiprina Direktīvas 69/335 teksts vai sagatavošanas dokumenti, bet tā ir arī pretrunā 1998. gada 17. decembra spriedumam lietā Codan, kas, kā uzskata Beļģijas valdība, paredz minētā 12. panta paplašinātu interpretāciju. (14)

34.      Šo apgalvojumu apstrīd Komisija, kuras argumenti šķiet pārliecinošāki.

35.      Sākumā tā vispārīgi norāda, ka Direktīvas 12. pants kā atkāpe ir jātulko sašaurināti, lai tā pēc iespējas mazāk ietekmētu šīs Direktīvas vispārējo normu mērķus un darbības jomu. Jāsaka, ka ne jau šai normai zūd juridiskā slodze, paplašināti tulkojot Direktīvas 11. pantu, bet gan gluži otrādi!

36.      Šādu interpretācijas izvēli, kura, kā zināms, atbilst vispārējai Kopienu judikatūrai, neatspēko Beļģijas valdības pieminētais spriedums lietā Codan.

37.      Ir jāatgādina, ka minētajā lietā Codan kapitālsabiedrība ar juridisko adresi Dānijā apstrīdēja Dānijas nodokļu administrācijas uzlikto nodokli vērtspapīru pārvedumiem, norādot, ka Direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts ļauj dalībvalstīm iekasēt nodokli tikai no operācijām ar vērtspapīriem biržā vai arī ar biržā kotētu sabiedrību vērtspapīriem. Pamatojot šo apgalvojumu, minētā sabiedrība atsaucas uz 12. panta redakciju dāņu un vācu valodā, kur ir minēts apzīmējums "biržas operāciju nodokļi", nevis "vērtspapīru pārvedumu nodokļi", kas ir lietots citās Direktīvas valodu redakcijās. Tomēr Tiesa noraidīja šo apgalvojumu un jo īpaši prasību diferencēt šīs normas interpretāciju atkarībā no dažādām redakcijām. Tā, gluži pretēji, skaidri paziņoja, ka "noraidīt tādu Direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta redakciju, kas pastāv lielā daļā valodu, un nodalīt sabiedrības, kuras kotējas biržā, no pārējām sabiedrībām nozīmētu pārkāpt ne tikai prasību pēc vienveidīgas direktīvu interpretācijas, bet arī radītu konkurences izkropļojumus un atturētu dažas sabiedrības no kotēšanās biržā (iepriekš minētā sprieduma lietā Codan 29. punkts).

38.      Tādējādi jautājums, ko Tiesa aplūkoja šajā lietā, bija nevis Direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta paplašināta vai sašaurināta interpretācija, bet gan šīs normas vienveidīga interpretācija, lai novērstu konkurences izkropļojumus. Līdz ar to man nešķiet, ka iepriekš minētais spriedums lietā Codan varētu pamatot Beļģijas valdības apgalvojumus šajā lietā.

39.      No iepriekš minētā izriet, ka varētu piekrist Komisijas apgalvojumam, saskaņā ar kuru Direktīvas 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šī norma tajā daļā, kas skar šo lietu, atsaucas uz visiem vērtspapīru pārvedumiem, izslēdzot tieši to piešķiršanu (vai nodošanu, uzrādītāja vērtspapīru gadījumā) personām, kas uz tiem parakstījušās.

40.      Faktiski šīs operācijas tehniski neveido vērtspapīru "pārvedumu", bet gan tikai to "pirmreizējo iegūšanu", kas veido pirmo vērtspapīra pāreju īpašumā. Tikai no šādas iegūšanas brīža var patiesi runāt par "pārvedumu".

41.      Šādā perspektīvā ir acīmredzams, ka, interpretējot Direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu tādējādi, ka dalībvalstis var uzlikt nodokļus arī par uzrādītāja vērtspapīru piešķiršanu no emitējošās sabiedrības puses, Direktīvas 11. pantā minētajam aizliegumam – uzlikt nodokļus vērtspapīru emisijai – zustu jēga un tas būtu acīmredzamā pretrunā interpretācijas kritērijam, kas ir minēts šo secinājumu 35. punktā.

42.      Protams, kā tas arī izriet no 1976. gada Direktīvas priekšlikuma, aizliegums uzlikt nodokļus visiem "darījumiem ar vērtspapīriem būtu vislabākais risinājums no kapitālu tirgu labas darbības viedokļa" (15). Tomēr šajā priekšlikumā Komisija ir arī paskaidrojusi, ka nav iespējama stingra šāda aizlieguma piemērošana sakarā ar "dalībvalstu budžeta vajadzībām".

43.      Tāpēc, lai apmierinātu šādas vajadzības, Direktīvas 69/335 11. pantā un 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir atļauts uzlikt nodokļus tikai pārvedumiem, kas, notiekot pēc vērtspapīru piešķiršanas (vai nodošanas), nav uzskatāmas par kapitāla piesaistīšanu un veido "darījumus ar vērtspapīriem".

44.      Pēc manām domām, savādākas interpretācijas rezultātā tiktu pārkāpti iepriekš minētie Direktīvas mērķi, kā arī attiecīgā judikatūra. Neuzskatu, ka ir iespējams nopietni apšaubīt to, ka, abstrahējoties no konkrētā nodokļa maksātājiem, netiešā nodokļa par sākotnēji emitēto vērtspapīru iegūšanu saglabāšana tikai dažās valstīs veido vienu no šķēršļiem kapitāla brīvai apritei, ko Direktīva cenšas atcelt.

45.      Tādēļ piedāvāju Tiesai paziņot, ka, apliekot ar nodokli jaunizveidotu vērtspapīru piešķiršanu personām, kas uz tiem parakstījušās, kā arī uzrādītāja vērtspapīru gadījumā – to nodošanu personām, kas uz tiem parakstījušās, sakarā ar sabiedrības vai ieguldījumu fonda izveidošanu vai pēc kapitāla palielināšanas, vai pēc parāda kapitalizācijas, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Direktīvas 69/335 11. pants.

IV – Par tiesāšanās izdevumiem

46.      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un es atbalstu tās nostāju prāvas iznākumā, tad uzskatu, ka šis lūgums ir jāapmierina.

V –    Secinājumi

47.      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iesaku Tiesai nospriest, ka:

"1)      apliekot ar nodokli jaunizveidotu vērtspapīru piešķiršanu personām, kas uz tiem parakstījušās, kā arī uzrādītāja vērtspapīru gadījumā – to nodošanu personām, kas uz tiem parakstījušās, sakarā ar sabiedrības vai ieguldījumu fonda izveidošanu vai pēc kapitāla palielināšanas, vai pēc parāda kapitalizācijas, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 11. pants Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīvā 69/335/EEK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai;

2)      Beļģijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus."

1 – Oriģinālvaloda – itāļu.

2 – OV L 249, 25. lpp.

3 –      4. pants paredz darījumus, kuriem ir uzliekams kapitāla nodoklis, kā, piemēram, kapitāla sabiedrības izveidošanai vai kapitāla sabiedrības kapitāla palielināšanai ar jebkādu aktīvu iemaksām (1. punkta a) un c) apakšpunkts), kā arī darījumus, kuriem var uzlikt šādu nodokli, kā, piemēram, kapitāla sabiedrības ņemtam aizņēmumam, ja kreditoram ir tiesības uz šīs uzņēmējsabiedrības peļņas daļu (2. punkta c) apakšpunkts).

4 – 1993. gada 20. aprīļa spriedums lietā Ponente Carni un Cispadana Costruzioni (C-71/91 un C-178/91, Racc., I-1915. lpp., 19. punkts).

5 – Turpat.

6 – 1988. gada 2. februāra spriedums lietā Dansk Sparinvest (36/86, Racc., 409. lpp.).

7 – 1964. gada 14. decembra dokuments IV/COM (64) 526 galīgā redakcija, 7. lpp. Izcēlums mans.

8 – Apvienotās lietas C-31/97 un C-32/97 (Racc., I-6491. lpp., 18. un 19. punkts). Izcēlums mans.

9 – OV C 133, 1. lpp.

10 – Skat. šī priekšlikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kurā emisija ir definēta kā "vērtspapīru cesija, ko veic emitents, tajā skaitā arī tāda, kas izriet no rezervju kapitalizācijas".

11 – Skat. šī priekšlikuma pielikuma V punktu.

12 – Beļģijas valdība atsaucas uz tiem pašiem spriedumiem, ko ir minējusi Komisija, precīzāk – iepriekš minēto spriedumu lietā Dansk Sparinvest un 1989. gada 25. maija spriedumu lietā Maxi Di (15/88, Racc., 1391. lpp.).

13 – Izcēlums mans.

14 – C-236/97 (Racc., I-8679. lpp.).

15 – Skat. Direktīvas priekšlikuma ceturto apsvērumu.