Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,

sniegti 2009. gada 16. jūlijā (1)

Lieta C-153/08

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Spānijas Karalisti

Valsts pienākumu neizpilde – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – EKL 49. pants un EEZ līguma 36. pants – Tiešie nodokļi – Ienākuma nodoklis – Loterijās, spēlēs un derībās laimētu summu aplikšana ar nodokļiem – Nodokļu atbrīvojums laimestiem loterijās, spēlēs un derībās, ko rīko noteikti valsts subjekti – Diskriminācija





I –    Ievads

1.        Ar prasību, kas celta 2008. gada 15. aprīlī, Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, paturot spēkā nodokļu tiesību aktus, kuros noteikts nodoklis visiem laimestiem loterijās, spēlēs un derībās, kas organizētas ārpus Spānijas Karalistes, lai gan laimesti noteiktu veidu loterijās, spēlēs un derībās, kas organizētas Spānijas Karalistē, ir atbrīvoti no ienākuma nodokļa, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saskaņā ar Kopienu tiesībām un it īpaši EKL 49. pantu un 1992. gada 2. maijā parakstītā Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) (2) 36. pantu.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

2.        Atbilstoši EKL 49. panta pirmajai daļai:

“Kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.”

3.        Saskaņā ar EEZ līguma 36. panta 1. punktu:

“Šajā līgumā jebkādi pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi Līgumslēdzēju Pušu teritorijā attiecībā pret EK dalībvalstu vai EBTA valstu pilsoņiem, kas reģistrēti kādā EK dalībvalstī vai EBTA valstī, kura nav tā pati valsts, kurā atrodas pakalpojumu saņēmējs, ir aizliegti.” [Neoficiāls tulkojums]

B –    Valsts tiesiskais regulējums

4.        7. pantā 2006. gada 28. novembra Likumā Nr. 35/2006, kas attiecas uz fizisku personu ienākuma nodokli un ar ko daļēji groza likumus par sabiedrību ienākuma, nerezidentu ienākuma un īpašuma nodokļiem (turpmāk tekstā – “likums par ienākuma nodokli”) (3), ir noteikts:

“7. pants. No nodokļiem atbrīvotie ienākumi.

Turpmāk minētie ienākumi ir atbrīvoti no nodokļiem:

[..]

ñ) Laimesti, kuri gūti loterijās un derībās, ko rīko valsts uzņēmums Loterías y Apuestas del Estado (loteriju un derību valsts organizācija, turpmāk tekstā – “LAE”) un autonomo kopienu iestādes vai subjekti, kā arī laimesti, kuri gūti mantu loterijās, ko rīko Spānijas Sarkanais Krusts, un azartspēļu veidos, ko atļauts rīkot Organización Nacional de Ciegos Españoles (Spānijas Neredzīgo personu organizācija, turpmāk tekstā – “ONCE”).

[..]”

5.        Turpretim ienākumus no loterijām, azartspēlēm un derībām, ko rīko citas Spānijā vai ārvalstīs reģistrētas struktūras, tostarp tās, kuras reģistrētas Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstīs, pievieno apliekamajai bāzei un uz tiem attiecas progresīvās nodokļu likmes (33.1. pants, 45. pants un 63. panta 1. punkts likumā par ienākuma nodokli, kas grozīts ar 67. pantu 2007. gada 26. decembra Likumā Nr. 51/2007 par valsts vispārējo budžetu 2008. finanšu gadā (4)).

III – Pirmstiesas procedūra

6.        Ar 2006. gada 4. aprīļa brīdinājuma vēstuli Komisija informēja Spānijas valdību par to, ka tā uzskata, ka nodokļu režīms, ko saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem piemēro laimestiem, kuri gūti loterijās, azartspēlēs un derībās, ko rīko ārpus Spānijas Karalistes, nav saderīgs ar EKL 49. pantu un EEZ līguma 36. pantu, jo šos laimestus apliek ar lielākiem nodokļiem nekā laimestus, kas gūti noteiktās Spānijas loterijās un azartspēlēs, un aicināja minēto valdību tai par šo jautājumu nosūtīt savus apsvērumus.

7.        2006. gada 13. jūnija atbildē Spānijas valdība norādīja, ka attiecīgais atbrīvojums ir piemērojams tikai noteiktos gadījumos un ir saistīts ar īpašo raksturu, kas piemīt noteiktiem rīkotājiem subjektiem. Nekāda diskriminācija nepastāv, jo Spānijā reģistrēti loteriju rīkotāji kopumā atrodas tādā pašā situācijā kā tie, kuri nav reģistrēti Spānijā. Lai pamatotu attiecīgo atbrīvojumu, Spānijas valdība atsaucās uz cīņu pret šāda veida darbību negatīvajām sekām un plašo rīcības brīvību, kas dalībvalstīm ir attiecībā uz šāda veida azartspēļu reglamentēšanu.

8.        2006. gadā 15. decembrī Komisija pieņēma argumentētu atzinumu, kurā tā aicināja Spānijas Karalisti veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai divu mēnešu laikā pēc tam, kad tas tai darīts zināms, nodrošinātu atbilstību argumentētajam atzinumam.

9.        Ar 2007. gada 22. februāra vēstuli Spānijas valdība informēja Komisiju, ka tā saglabā savu nostāju. Attiecīgie Spānijas tiesību akti neparedz nekādu diskrimināciju tādu iemeslu dēļ kā loteriju vai azartspēļu rīkotāju pilsonība, dzīvesvieta vai reģistrācijas vieta, un tos pamato patērētāju un sabiedriskās kārtības aizsardzības apsvērumi.

10.      Komisija, konstatējusi, ka Spānijas Karaliste atkārto savus sākotnējos apsvērumus un nav veikusi pasākumus, lai noteiktajā termiņā nodrošinātu atbilstību argumentētajam atzinumam, nolēma celt šo prasību.

IV – Lietas dalībnieku prasījumi

11.      Komisija lūdz Tiesai:

–        atzīt, ka, paturot spēkā nodokļu tiesību aktus, kuros noteikts nodoklis visiem ienākumiem no loterijām, spēlēm un derībām, kas organizētas ārpus Spānijas Karalistes, lai gan ienākumi no noteiktu veidu loterijām, spēlēm un derībām, kas organizētas Spānijas Karalistē, ir atbrīvoti no ienākuma nodokļa, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saskaņā ar Kopienu tiesībām un it īpaši EKL 49. pantu un EEZ līguma 36. pantu (5);

–        piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

12.      Spānijas Karaliste lūdz Tiesai:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

V –    Par pienākumu neizpildi

A –    Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums

13.      Komisija norāda, ka, ievērojot Tiesas judikatūru pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā un it īpaši spriedumu lietā Lindman (6), attiecīgās Spānijas tiesību normas ir pretrunā EKL 49. pantam, jo rada nepamatotu diskrimināciju par sliktu ārvalstu loteriju rīkotājiem, jo šo rīkotāju produkti gadījumā, ja tos pārdod Spānijas rezidentiem, rada nodokļu nastu, kura nepastāv attiecībā uz to Spānijas rīkotāju līdzvērtīgiem produktiem, kuri uzskaitīti likuma par ienākuma nodokli 7. panta ñ) punktā.

14.      Lai gan attiecīgais atbrīvojums tiešām neattiecas uz visiem Spānijā reģistrētajiem loteriju un azartspēļu rīkotājiem, bet tikai uz dažiem konkrētiem subjektiem, tomēr minētais atbrīvojums – tā kā tas dod labumu tikai Spānijas subjektiem – esot diskriminējošs. Tādēļ šajā sakarā nākoties konstatēt, ka Spānijas tiesību akti neesot formulēti vispārējā veidā, kas ikvienai struktūrai, kura atbilst virknei kritēriju, ļautu izmantot šādu atbrīvojumu. Tieši otrādi, tā kā Spānijas tiesību akti nepārprotami attiecas uz noteiktiem valsts subjektiem, tā esot klaja diskriminācija. Piemēram, Spānijas Sarkanais Krusts varot izmantot šo atbrīvojumu, taču Francijas Sarkanais Krusts ne. Tādēļ neesot pareizi apgalvot, kā to dara Spānijas valdība, ka attiecīgais atbrīvojums esot izveidots “par labu balvām no dažiem konkrētiem subjektiem un pilsonība vai rezidenta statuss nav izšķirošs faktors”.

15.      Rīcības brīvība, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru (7) pieder dalībvalstīm, lai reglamentētu šāda veida darbību, neļauj pamatot attiecīgo tiesību akta normu. Faktiski ar šo normu tā vietā, lai labvēlīga nodokļu režīma piešķiršanai paredzētu konkrētas iezīmes, atbrīvojums tiek piešķirts tikai dažiem precīzi noteiktiem subjektiem, lai gan tas līdzīgu pakalpojumu sniegšanu atļauj citiem subjektiem, uz kuriem šis labvēlīgais nodokļu režīms neattiecas un starp kuriem ir tāda paša veida subjekti, kas atrodas citās dalībvalstīs, vai subjekti, kam ir tādi paši mērķi kā šajā noteikumā minētajiem Spānijas subjektiem. Komisija turklāt apstrīd to, ka citās dalībvalstīs reģistrēti publiski subjekti vai bezpeļņas organizācijas, kas nodarbojas ar sociālu darbību, neatrodas tādā pašā situācijā kā attiecīgā atbrīvojuma saņēmēji. Turklāt apsvērumi, kuru dēļ Spānijas Karaliste paredzējusi šo atbrīvojumu, esot tādi, ka tie apstiprinot Komisijas argumentāciju, jo tad, ja šo apsvērumu pamatā ir attiecīgo subjektu sociālais raksturs un tas, ka tiem nav ar peļņas gūšanu saistītu mērķu, neesot neviena pamatota iemesla attiecīgo atbrīvojumu nepiemērot arī citiem subjektiem, kam ir tādas pašas iezīmes, bet kas reģistrēti citās dalībvalstīs.

16.      Komisija piebilst, ka tas, kādam nolūkam paredzēti līdzekļi, ko ieguvuši subjekti, kuriem noteikts attiecīgais atbrīvojums, nevarot būt vērā ņemams apstāklis, lai minēto atbrīvojumu atzītu par nediskriminējošu.

17.      Attiecībā uz strīdīgā atbrīvojuma ekonomisko nozīmi Komisija norāda, no vienas puses, ka no 2006. gada “Pārskata par spēlēm Spānijā”, ko publicē Spānijas Iekšlietu ministrija, izriet, ka atkarībā no procentuālā sadalījuma pēc pārvaldības veida 40,8 % no spēlēm (pēc spēlēs iesaistītajām summām) ir rīkojušas LAE un ONCE (attiecīgi 33,4 % un 7,4 %) un šajās spēlēs, kuru laimesti ir atbrīvoti no ienākuma nodokļa, 2006. gadā kopā tika iesaistīti 11,790 miljardi EUR.

18.      Tā apgalvo, no otras puses, ka saskaņā ar Spānijas tiesisko regulējumu no ienākuma nodokļa tiek atbrīvoti gandrīz visi laimesti, kas gūti kādā Spānijā reģistrētu rīkotāju sniegto pakalpojumu konkrētā sektorā, proti, to spēļu rīkošanas sektorā, kurās laimestus nosaka vēlāk un kurās spēlētājs tikai nopērk dalību vai spēles pieteikuma veidlapu, lai gan laimesti, kuri gūti no tādiem pašiem pakalpojumiem, ko sniedz rīkotāji, kuri reģistrēti citās dalībvalstīs, tiek aplikti ar nodokļiem. Taču tieši šī spēļu veida rīkotāji esot tie, kas visvairāk varētu censties savus pakalpojumus sniegt pārrobežu veidā, jo šādu pakalpojumu sniegšanai – pretēji tam, kā ir kazino vai spēļu automātu gadījumā, – citās valstīs nav vajadzīga nekāda infrastruktūra. Tādēļ tieši šiem rīkotājiem ir vislielākā iespējamība kļūt par nodokļu diskriminācijas upuriem.

19.      Attiecībā uz pamatojošiem apsvērumiem, uz ko var atsaukties dalībvalsts, Komisija vispirms norāda, ka, lai gan saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (8) tiem jāpievieno analīze par šīs valsts pieņemtā ierobežojošā pasākuma nepieciešamību un samērīgumu, Spānijas valdība šajā gadījumā nav sniegusi ne mazāko informāciju, kas to varētu pamatot.

20.      Turklāt, ievērojot attiecīgo judikatūru, šis pasākums nav pamatots no sabiedriskās kārtības aizsardzības viedokļa, jo nekas neļauj pieņemt, ka dalībai loterijās, ko rīko pārējo Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstu valsts iestādes vai Sarkanajam Krustam vai ONCE analoģiskas organizācijas, attiecībā uz Spānijas pilsoņiem būtu postošākas sekas nekā dalībai loterijās, uz kuru laimestiem attiecas aplūkojamais labvēlīgais nodokļu režīms. Turklāt Spānijas Karalistes gadījumā loteriju rīkošanai neesot būtisku ierobežojumu, izņemot prasību saņemt administratīvu atļauju. Turklāt Spānijā ar lielas daļas loteriju un spēļu rīkošanu nodarbojas tieši valsts organizācija, un šajā sakarā izmantotā reklāma ir ievērojama. Tādēļ Spānijas valdības nostāja esot vismaz pretēja it kā īstenojamiem mērķiem.

21.      Komisija arī norāda, ka tāds pasākums kā atbrīvošana no nodokļiem nav vispiemērotākais līdzeklis Spānijas valdības izvirzītā mērķa sasniegšanai, proti, atturēt no spēlēm, bet minētais atbrīvojums drīzāk mudinot pilsoņus piedalīties šajās spēlēs.

22.      Attiecībā uz tādiem mērķiem kā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana un krāpšanas apkarošana nodokļu jomā Komisija apgalvo, ka nesaprot, kā šajā gadījumā aplūkojamais atbrīvojums no nodokļiem varētu sekmēt minēto mērķu īstenošanu. Tā arī apgalvo, ka neredz iemeslus, kuru dēļ krāpšana nodokļu jomā vai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana palielinātos, ja strīdīgo atbrīvojumu attiecinātu arī uz laimestiem, kas gūti pakalpojumos, kurus sniedz citu dalībvalstu tāda paša veida organizācijas kā tās, uz kurām attiecas noteikums par minēto atbrīvojumu.

23.      Šo atbrīvojumu nevarot pamatot arī ar argumentiem attiecībā uz kontroles procedūrām, kas saistītas ar šo pasākumu un paredzētas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanai, jo Spānijas tiesību akti absolūtā veidā liedzot citu dalībvalstu tāda paša veida subjektiem kā tie, kas minēti noteikumā par atbrīvojumu, izmantot šo priviliģēto nodokļu režīmu. Šīm organizācijām atbrīvojuma izmantošana ir liegta pat tad, ja tās ir gatavas pildīt nosacījumus, kas konkrētajā tiesiskajā regulējumā paredzēti attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu, krāpšanas apkarošanu nodokļu jomā un patērētāju aizsardzību.

24.      Attiecībā uz nepieciešamību saskaņā ar Spānijā pieņemtajiem noteikumiem nodrošināt patērētāju aizsardzību Komisija uzskata, ka nevar pamatoti apgalvot, ka šo aizsardzību apdraud tas apstāklis, ka attiecīgās loterijas rīko citās dalībvalstīs reģistrēti subjekti. Tāpat arī nevarot pamatoti argumentēt, ka atbrīvojuma piemērošanas paplašināšana veicinātu darbības, kas nenodrošina pietiekamu patērētāju aizsardzību. Papildus tam, ka attiecīgās darbības jau tiek reglamentētas katrā dalībvalstī, pastāvot dažādi kontroles mehānismi, ar kuriem šo aizsardzību var nodrošināt un kuri ir saderīgi ar Kopienu tiesībām.

25.      Katrā ziņā Spānijas tiesiskais regulējums esot diskriminējošs un to tādēļ nevarot uzskatīt par saderīgu ar EK līgumu un EEZ nolīgumu.

26.      Spānijas Karaliste apstrīd, ka nebūtu izpildījusi pienākumus, norādot, pirmkārt, ka attiecīgais atbrīvojums no nodokļiem nav uzskatāms par diskriminējošu ierobežojumu. Protams, minētais atbrīvojums, kura piemērošanas joma esot personīga, jo tas attiecas tikai uz noteiktām valsts vai autonomo kopienu iestādēm, Spānijas Sarkano Krustu un ONCE, radot atšķirīgu attieksmi pret tiem, uz kuriem tas neattiecas. Tomēr šāda atšķirīga attieksme neesot ne diskriminējoša, ne pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, jo subjekti, uz kuriem strīdīgais noteikums neattiecas, neesot tādā pašā situācijā kā tie, kuri ietilpst tā piemērošanas jomā.

27.      Spānijas valdība precizē, ka atbrīvojuma piemērošanas joma neietver visus laimestus, kuri gūti loterijās un azartspēlēs, ko rīko Spānijā vai ko rīko subjekti, kuri ir Spānijas rezidenti. Piemēram, izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas strīdīgais noteikums, laimestus, kurus izmaksā spēlēs, ko rīko subjekti rezidenti, apliek ar tādiem pašiem nodokļiem kā laimestus, kurus izmaksā spēlēs, ko rīko nerezidenti. No tā izriet, ka nevar secināt, ka strīdīgais noteikums rada vai var radīt diskrimināciju pret loteriju organizācijām, kas nav reģistrētas Spānijā.

28.      Spānijas vadība norāda, ka pret subjektiem nerezidentiem, kam ir tādas pašas iezīmes kā tiem, kuri uzskaitīti attiecīgajā Spānijas noteikumā, nav nekādas diskriminācijas, jo atbrīvojuma piemērošanas joma tajā netiek definēta atkarībā no kaut kādām konkrētām iezīmēm un tātad tajā nav minēti tādi jēdzieni kā subjektu pilsonība, dzīvesvieta vai reģistrācijas vieta. Tomēr Spānijas valdība vairākkārt apstiprina, ka runa ir par atbrīvojumiem, kas noteikti, ņemot vērā konkrētas īpašības, kuras raksturīgas rīkotājiem, kas visi nodarbojas ar bezpeļņas sociālām darbībām vai palīdzības sniegšanu. Tādēļ atšķirīga attieksme, salīdzinot ar citiem loteriju rīkotājiem, kas piedāvā līdzvērtīgus produktus, izriet no tā, ka šādiem rīkotājiem (vai nu no Spānijas, vai ārvalstīm) nepiemīt šīs konkrētās īpašības. Attiecībā uz šīm konkrētajām iezīmēm Spānijas valdība apstiprina, ka iemesliem, kuru dēļ Spānijas likumdevējs piešķīra šo atbrīvojumu, ir sociāls raksturs un ka runa ir par bezpeļņas subjektiem.

29.      Attiecībā uz Komisijas minētajiem piemēriem un, konkrētāk, gadījumu, kad loteriju Spānijā rīkotu Francijas Sarkanais Krusts, Spānijas valdība norāda, ka tas ir pieņēmums, kam nav nekādas saiknes ar realitāti, jo šis subjekts neesot nekad iesniedzis pieteikumu attiecīgas atļaujas saņemšanai un tam minētajā valstī neesot tirdzniecības punktu tīkla, kas būtu līdzīgs tam, kāds ir to subjektu rīcībā, kuri minēti noteikumā, kas paredz strīdīgo atbrīvojumu. Tādēļ “ir pilnīgi skaidrs, ka Francijas Sarkanais Krusts un Spānijas Sarkanais Krusts neatrodas salīdzināmā situācijā”.

30.      Spānijas valdība izskata arī jautājumu par to, vai laimestu guvēji atrodas salīdzināmā situācijā. Proti, atšķirības, kas pastāv starp Spānijas nodokļu maksātāju, kurš attiecībā uz laimestiem no loterijām vai spēlēm, ko rīko LAE, ONCE vai Spānijas Sarkanais Krusts, var izmantot atbrīvojumu no nodokļiem, no vienas puses, un nodokļu maksātāju no kādas citas dalībvalsts, kurā šos laimestus apliek ar nodokli, no otras puses, pastāvot nevis tādēļ, ka Spānijas nodokļu tiesības paredz subjektīvu atbrīvojumu par labu attiecīgajiem subjektiem, bet gan tādēļ, ka saskaņā ar šīs citas valsts nodokļu tiesībām šie ienākumi ir apliekami ar ienākuma nodokli. Taču nevar uzskatīt, ka šāda atšķirīga attieksme būtu diskriminējoša Līguma vai EEZ nolīguma tiesību normu izpratnē.

31.      Minētā valdība apgalvo, ka judikatūra, kas izveidota iepriekš minētajā spriedumā lietā Lindman, šajā gadījumā neesot piemērojama, jo atšķirībā no Somijas tiesību aktiem, kurus izskatīja minētajā lietā, Spānijas tiesiskais regulējums principā paredzot, ka laimesti no azartspēlēm ir apliekami ar ienākuma nodokli neatkarīgi no vietas, kurā tās rīkotas, un no to rīkotāja dzīvesvietas. Strīdīgais atbrīvojums neattiecoties uz visiem laimestiem loterijās un spēlēs, ko rīko vai kas atļautas Spānijā, bet tikai uz tiem, ko izmaksā organizācijas, kuras izraudzītas to īpašā rakstura dēļ.

32.      Attiecībā uz atšķirību starp diviem spēļu veidiem (spēles, kurās laimestus nosaka vēlāk, un spēles ar tūlītēju rezultātu) un Komisijas nostāju, ka saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem no ienākuma nodokļa tiek atbrīvoti gandrīz visi laimesti, kas gūti īpašā pakalpojumu nozarē, kurus sniedz Spānijā reģistrēti rīkotāji, proti, tādu spēļu rīkošana, kurās laimestus nosaka vēlāk, Spānijas valdība apgalvo, ka šādai atšķirībai nav nekādas nozīmes no nodokļu viedokļa. Atbrīvojums esot subjektīvs un attiecoties uz visiem laimestiem, kuri gūti loterijās, derībās un mantu loterijās, ko rīko subjekti, uz kuriem attiecas konkrētais atbrīvojums, neatkarīgi no tā, vai laimests gūts tūlīt vai vēlāk. Momentloterija arī ir viens no spēļu veidiem, ko rīko laimestu izmaksātāji, uz kuriem attiecas atbrīvojums no nodokļiem, un tas pierādot, ka Komisijas argumentācija šajā ziņā nav pamatota.

33.      Pakārtoti, Spānijas valdība norāda, ka pat tad, ja pieņemtu, ka šajā gadījumā aplūkojamais atbrīvojums būtu jāuzskata par diskriminējošu ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai, šo ierobežojumu, ievērojot attiecīgo darbību īpatnības, var pamatot ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem un tādiem iemesliem kā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana un krāpšanas apkarošana nodokļu jomā, kā arī ar patērētāju aizsardzības mērķiem.

34.      Runājot, pirmkārt, par sabiedriskās kārtības apsvērumiem, Spānijas valdība uzskata, ka tiktāl, ciktāl šajā gadījumā aplūkojamais tiesiskais regulējums ir salīdzināms ar tiem, ko Tiesa izskatīja lietās Schindler un Läärä u.c. (9), kā arī iepriekš minētajā spriedumā lietā Zenatti, argumentācija, kuru Tiesa izmantoja minētajos spriedumos, esot piemērojama arī šajā gadījumā. Vienīgā atšķirība, kas pastāvot starp tiesību aktiem, kurus izskatīja iepriekš minētajā spriedumā lietā Schindler, un Spānijas tiesisko regulējumu un kas apstiprinot Spānijas Karalistes aizstāvēto nostāju, esot tā, ka Apvienotās Karalistes tiesību akti ar dažiem izņēmumiem aizliedza loteriju rīkošanu, bet Spānijas noteikums paredz fizisku personu ienākuma nodokļa piemērošanu laimestiem, kuri gūti loterijās un spēlēs. Nebūtu pareizi apgalvot, ka, lai gan Kopienu tiesības ļauj noteikt aizliegumu ar dažiem izņēmumiem veikt šāda veida darbību, kas būtu uzskatāms par būtisku ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai, dalībvalsts, vienlaikus paredzot tādus izņēmumus kā tie, kas noteikti Spānijas tiesiskajā regulējumā, nevarētu aplikt ar nodokļiem guvumus no šīs pašas darbības, pat ja, salīdzinot ar šīs darbības veikšanu, nodoklis esot tikai blakus apstāklis – vēl jo vairāk tādēļ, ka šajā gadījumā aplūkojamais Spānijas noteikums neradot nekādu diskrimināciju pilsonības, dzīvesvietas vai reģistrācijas vietas dēļ.

35.      Strīdīgo atbrīvojumu pieņēma tieši sabiedriskās kārtības aizsardzības nolūkā, proti, no vienas puses, lai kopumā atturētu no spēlēm, ieviešot principu, kas paredz šāda veida ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, un, no otras puses, lai piešķirtu noteiktas priekšrocības laimestiem, kas gūti valsts iestāžu rīkotās loterijās un spēlēs, jo tās dod noteiktu labumu sabiedrībai. Piemēram, ieņēmumus, ko gūst subjekti, uz kuru rīkotajām spēlēm attiecas minētais atbrīvojums, izmanto, lai finansētu sabiedriskas nozīmes infrastruktūru un projektus.

36.      Spānijas valdība uzsver, ka azartspēlēs gūtu laimestu aplikšana ar nodokļiem ir paredzēta, lai kopumā atturētu no spēlēšanas, bet likuma par ienākuma nodokli 7. panta ñ) punktā paredzētā atbrīvojuma mērķis ir pieprasījumu, kas pastāv spēļu jomā, novirzīt uz tādiem spēļu veidiem, kurus raksturo mazi tēriņi, kas nevar viegli radīt kaitīgu ieradumu vai izraisīt atkarību no spēlēm, un kuri pakļauti daudziem kontroles pasākumiem.

37.      Runājot, otrkārt, par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu un krāpšanas apkarošanu nodokļu jomā, Spānijas valdība norāda, ka šo mērķu īstenošana tiktu nopietni apdraudēta, ja strīdīgais atbrīvojums būtu jāpiemēro laimestiem, kuri gūti spēlēs, ko rīko noteiktas publiskas vai palīdzības organizācijas, uz kurām neattiecas Spānijas tiesību akti, jo nodokļu administrācijai nebūtu iespējas šos ienākumus kontrolēt tādā pašā veidā, kā tā dara pašlaik. Spānijā ieviestā sistēma nodrošinot, ka kompetento iestāžu rīcībā ir laimestu saņēmēju saraksti un ka tās var salīdzināt datus, lai atklātu aizdomīgus darījumus. Savukārt par to, ka izmaksātajiem laimestiem piemēro atbrīvojumu no nodokļiem, attiecīgajiem subjektiem esot jāievēro virkne īpašu sadarbības pienākumu attiecībā uz šādas noziedzīgas un krāpnieciskas prakses kontroli.

38.      Piemēram, atbilstoši 69.4. pantam Spānijas noteikumos par fizisku personu ienākuma nodokli, kas apstiprināti ar 2007. gada 30. marta Karaļa dekrētu Nr. 439/2007 (10), minētie subjekti “nākamā gada janvāra pirmo trīsdesmit kalendāro dienu laikā iesniedz deklarāciju, kurā norādītas balvas, kas atbrīvotas no fizisko personu ienākuma nodokļa, un kurā papildus identifikācijas datiem varēs iekļaut saņēmēju identitāti, norādot vārdu, uzvārdu un nodokļu maksātāja numuru, kā arī viņu saņemto balvu summu vai vērtību, kas pārsniedz minimālo lielumu [3000 euro], kuru šajā sakarā noteicis ekonomikas un finanšu ministrs”.

39.      Šādas kontroles sistēmas efektivitāte ļoti lielā mērā esot atkarīga no attiecīgo subjektu sadarbības un iesaistīšanās, no to nelielā skaita un no tā, ka tie ir pakļauti Spānijas tiesību aktiem un iestādēm. Taču šie nosacījumi nebūtu izpildīti tad, ja attiecīgie atbrīvojumi attiektos, kā vēlētos Komisija, uz daudziem un dažādiem subjektiem, kas nebūtu pakļauti ne Spānijas tiesiskajam regulējumam, ne Spānijas iestāžu tiešai kontrolei. Faktiski šādas kontroles sistēmas attiecināšana uz subjektiem nerezidentiem būtu uzskatāma par valsts tiesību aktu ārpusteritoriālas piemērošanas gadījumu, jo Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīvā 77/799/EEK par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā (11) nav paredzēta informācijas nosūtīšana šādos apstākļos. Tādējādi varētu būt grūti pieprasīt, lai subjekti, kas atrodas kādā citā dalībvalstī, sniedz informāciju un ievēro minētajā sistēmā paredzētos nosacījumus tāda hipotētiska iemesla dēļ, ka daži no tiem, kuri guvuši laimestus spēlēs un loterijās, ko rīko šajā citā dalībvalstī, varētu būt Spānijas rezidenti. Tādēļ Komisijas ierosinājums, ka Spānijas iestādes varētu prasīt, lai ārvalstu subjekti, kuriem piemērotu attiecīgo atbrīvojumu, pakļaujas šai kontroles sistēmai, būtu pilnīgi nesamērīgs.

40.      Runājot, treškārt, par patērētāju aizsardzību, Spānijas valdība atgādina, ka Spānijā loteriju un azartspēļu rīkošana ir darbība, uz ko attiecas tiesiskais regulējums, kura mērķis ir aizsargāt spēlētāju tiesības un intereses, nodrošinot spēkā esošā regulējuma nepārtrauktu piemērošanu. Preventīvā darbība esot cieši saistīta ar piemērojamo valsts tiesību aktu ievērošanas kontroli, un tās mērķis esot nepieļaut to nosacījumu iespējamu krāpniecisku izmainīšanu vai iespējamas manipulācijas, saskaņā ar kuriem ir atļauts rīkot dažādas spēles, ko pārvalda privāti subjekti. Šajā nolūkā ir pieņemti tādi noteikumi kā prasība saņemt administratīvu atļauju šīs darbības veikšanai, minimālā procentuālā lieluma noteikšana attiecībā uz to, cik liela spēles likmju daļa sadalāma balvās, kontrolēta reklāma, kā arī veiktās darbības administratīva pārraudzība.

41.      Aplūkojamā atbrīvojuma attiecināšana uz subjektiem, kas nav pakļauti minēto spēļu rīkošanas regulējumam, izraisītu to, ka samazinātos patērētāju aizsardzības līmenis. Tādēļ minēto atbrīvojumu pamatojot nepieciešamība nodrošināt tādu patērētāju aizsardzību, kādu Spānijas iestādes uzskata par atbilstošu, un tiesa šādu pamatojumu esot plaši atzinusi savā judikatūrā.

B –    Vērtējums

1)      Par judikatūru azartspēļu jomā un par šīs lietas saikni ar spriedumu lietā Lindman

42.      Vispirms, pirms sākt vērtēt EKL 49. panta un EEZ līguma 36. panta iespējamo pārkāpumu, man šķiet lietderīgi atgādināt judikatūru azartspēļu jomā, kā arī judikatūru attiecībā uz tiešajiem nodokļiem.

43.      Attiecībā uz pēdējo jāatceras, ka Tiesa ir noteikusi (12), ka, lai gan tiešie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē, dalībvalstīm tā tomēr ir jāīsteno, ievērojot Kopienu tiesības un atturoties no jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ.

44.      No otras puses, Līguma tiesību normas par pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā Tiesa jau ir konkrēti noteikusi attiecībā uz loteriju rīkošanu, ir piemērojamas darbībai, kas izpaužas kā dalība pret atlīdzību spēlē uz naudu, ja vismaz viens no pakalpojumu sniedzējiem ir reģistrēts dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā šo pakalpojumu piedāvā (13).

45.      Tātad nav šaubu, ka šādu citā dalībvalstī rīkotu pakalpojumu, proti, loteriju un spēļu uz naudu, piedāvāšana Spānijas rezidentiem ietilpst EKL 49. panta piemērošanas jomā, ja vismaz viens no pakalpojumu sniedzējiem ir reģistrēts kādā citā dalībvalstī, nevis Spānijas Karalistē. Tādēļ šajā gadījumā aplūkojamie Spānijas tiesību akti ir jāizskata no pakalpojumu sniegšanas brīvības viedokļa.

46.      Iepriekš minētajā spriedumā lietā Lindman Tiesai jau bija jālemj par nodokļu tiesiskā regulējuma noteikumu attiecībā uz azartspēlēm saderību ar pamatbrīvībām un, konkrētāk, ar pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tādēļ man šķiet lietderīgi norādīt uz līdzīgo un atšķirīgo starp šīs lietas kontekstu un iepriekš minētā sprieduma lietā Lindman kontekstu, lai noskaidrotu, kādas jaunas problēmas izvirzītas prasībā šajā lietā.

47.      Minētā lieta Lindman attiecās uz Somijas tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru laimesti no azartspēlēm, kas Somijā nav atļautas, tika uzskatīti par apliekamiem ienākumiem, bet laimesti no azartspēlēm, ko rīko šajā dalībvalstī, nebija apliekami ienākumi. Tā kā saskaņā ar minēto tiesisko regulējumu neaplikšana ar nodokļiem attiecās tikai uz azartspēlēm, ko rīko Somijā, Tiesa konstatēja, ka ārvalstu loterijām piemēro nodokļu režīmu, kas atšķiras no tā, kuru piemēro Somijas loterijām, un ka salīdzinājumā ar tām ārvalstu loterijas atrodas neizdevīgā situācijā, kas ir pretrunā EKL 49. pantam (14).

48.      Šajā lietā atšķirīgā attieksme pret ārvalstu rīkotājiem nav tikpat acīmredzama un klaja kā lietā Lindman, jo attiecīgais atbrīvojums attiecas tikai uz laimestiem loterijās, spēlēs un derībās, ko rīko noteikti Spānijas publiskie subjekti un noteiktas Spānijas bezpeļņas organizācijas, un neattiecas uz visām balvām, loterijām un azartspēlēm, ko rīko Spānijā vai ko rīko Spānijā reģistrēti subjekti.

49.      Turklāt šī atbrīvojuma piemērošanas joma nav tiešā veidā noteikta pēc objektīviem kritērijiem atšķirībā no lietas Lindman, kurā tādēļ, ka visām ārvalstu loterijām piemēroja nodokļu režīmu, kas atšķīrās no tā, kuru piemēroja Somijā organizētām azartspēlēm, diskriminējošā tiesiskā regulējuma piemērošanai bija viens objektīvs kritērijs – pakalpojuma izcelsmes vieta.

50.      Abas šīs atšķirības – proti, atbrīvojums, kura piemērošanas joma neaptver visus Spānijas spēļu rīkotājus, un tas, ka sākotnēji šķiet, ka nav objektīva kritērija, uz kuru balstītos diskriminācija, par ko Komisija apgalvo, ka tā izriet no Spānijas tiesību aktiem, – raksturo šo lietu un to atšķir no iepriekš minētā sprieduma lietā Lindman.

51.      Savā prasībā Komisija norāda, ka diskriminācija pret ārvalstu spēļu rīkotājiem, kuru, kā tā apgalvo, rada Spānijas tiesību akti, ir pretrunā pakalpojumu sniegšanas brīvībai, ko garantē EKL 49. pants un EEZ līguma 36. pants.

52.      Tādēļ ir jāpārbauda, vai Spānijas tiesību akti ietver diskrimināciju vai diskriminējošu iedarbību.

2)      Par diskriminācijas pastāvēšanu

53.      Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 49. panta pirmo daļu Kopienā ir aizliegti pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.

54.      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības pamatā ir prasība, lai tiktu novērsta jebkāda pakalpojuma sniedzēja diskriminācija tā pilsonības dēļ vai tādēļ, ka tas ir dibināts citā dalībvalstī, nevis tajā, kur pakalpojums būtu jāsniedz (15).

55.      Kopumā jāatzīst, ka jebkurš atbrīvojums no nodokļiem rada atšķirīgu attieksmi pret tiem, kam tas nav paredzēts. Turklāt šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka ar attiecīgo Spānijas tiesisko regulējumu laimestiem, kuri gūti derībās, ko rīko likuma par ienākuma nodokli 7. panta ñ) punktā uzskaitītie subjekti, tiek piešķirts labvēlīgāks nodokļu režīms nekā tas, kas minētajā regulējumā paredzēts laimestiem no derībām, ko rīko citi minētās valsts subjekti, kā arī visi ārvalstu subjekti neatkarīgi no to iezīmēm.

56.      Tagad ir jāpārbauda, vai šī atšķirīgā attieksme, kas, bez šaubām, ir paredzēta Spānijas tiesību aktos, ir uzskatāma par diskrimināciju pret tiem spēļu rīkotājiem, kuri reģistrēti ārvalstīs.

57.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vispārējais vienlīdzības princips, kam diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ ir tikai viena konkrēta izpausme, ir viens no Kopienu tiesību pamatprincipiem. Šis princips noteic, ka līdzīgas situācijas nedrīkst tikt risinātas atšķirīgi, ja vien šāda rīcība nav objektīvi pamatota (16).

58.      Tādēļ, lai novērtētu, vai Spānijas tiesību aktus var atzīt par diskriminējošiem, ir jānosaka, kādi ir Spānijas un ārvalstu subjekti, kas šajā gadījumā atrodas salīdzināmā situācijā.

59.      Jākonstatē, ka visi spēļu rīkotāji, uz kuriem attiecas atbrīvojums, kas paredzēts šajā gadījumā aplūkojamos tiesību aktos, ir ne vien reģistrēti Spānijā, bet ir arī publiski subjekti vai bezpeļņas organizācijas, kas veic sociāla rakstura darbības.

60.      Šajā ziņā, runājot par Spānijas valdības argumentu, proti, ka aplūkojamajā Spānijas tiesiskajā regulējumā attiecīgā atbrīvojuma piemērošanas joma netiek definēta atkarībā no noteiktām konkrētām iezīmēm un tādēļ nav nekādas diskriminācijas pret subjektiem nerezidentiem, kam ir tādas pašas iezīmes kā subjektiem, kuri uzskaitīti attiecīgajā tiesību normā, ir svarīgi uzsvērt, ka Spānijas valdība savā iebildumu rakstā ir vairākkārt nonākusi pretrunā šim apgalvojumam. Tā ir apstiprinājusi, ka “tie ir atbrīvojumi, kas noteikti, ievērojot rīkotāju personību”, “kas visi nodarbojas ar bezpeļņas sociālām darbībām vai palīdzības sniegšanu”. Spānijas valdība pat norāda, ka “atšķirīga attieksme, salīdzinot ar citiem loteriju rīkotājiem, kas piedāvā līdzvērtīgus produktus, izriet no tā, ka šādiem rīkotājiem (vai nu no Spānijas, vai ārvalstīm) nepiemīt šīs konkrētās īpašības”. Visbeidzot, Spānijas valdība uzsver, ka “iemesliem, kuru dēļ Spānijas likumdevējs piešķīra šo atbrīvojumu, ir sociāls raksturs un ka runa ir par bezpeļņas subjektiem”.

61.      Tātad, lai gan attiecīgajā Spānijas tiesiskajā regulējumā nav nepārprotami paredzēts nekāds objektīvs kritērijs, pēc kura nosakāmi tie laimestus izmaksājošie subjekti, uz kuriem attiecas atbrīvojums no nodokļiem, tomēr šīs organizācijas varētu noteikt, izmantojot tādus kritērijus kā sociālas darbības veicoša publiska subjekta un bezpeļņas organizācijas statuss.

62.      Šajā sakarā ir vietā atgādināt, ka spriedumā lietā Persche Tiesa noteica, ka, lai arī dalībvalstij ir atļauts paredzēt nodokļu priekšrocību piešķiršanu organizācijām, kas kalpo noteiktiem vispārējo interešu mērķiem, dalībvalsts tomēr nevar paredzēt šādas nodokļu priekšrocības tikai tās teritorijā reģistrētām organizācijām, kuru darbības rezultātā valsts tiek atbrīvota no zināmas atbildības (17).

63.      Tiesa precizēja, ka vienā dalībvalstī reģistrēta organizācija, kura īsteno tādus pašus vispārējo interešu mērķus un par kuru cita dalībvalsts atzinusi, ka tā īsteno šādus mērķus, – ja tā atbilst nosacījumiem, ko nodokļu priekšrocību saņemšanai ir izvirzījusi šī cita dalībvalsts, – atrodas līdzīgā situācijā salīdzinājumā ar šajā pēdējā minētajā dalībvalstī reģistrētām vispārējo interešu organizācijām (18).

64.      Lai gan iepriekš minētā lieta Persche attiecas uz tādu ziedojumu atskaitīšanu no apliekamajiem ienākumiem, kurus vienas dalībvalsts rezidents veicis kādai vispārējo interešu organizācijai citā dalībvalstī, nevis uz atbrīvošanu no nodokļiem par azartspēlēs gūtiem laimestiem, tomēr spriedumā lietā Persche noteikto principu var pēc analoģijas piemērot šajā lietā.

65.      Publiskas organizācijas un subjekti, kuri nodarbojas ar bezpeļņas sociālām vai palīdzības darbībām un attiecībā uz kuriem celta Komisijas prasība, tāpat kā vispārējo interešu organizācija iepriekš minētajā lietā Persche īsteno vispārējo interešu mērķus, un to darbības rezultātā attiecīgā dalībvalsts var tikt atbrīvota no zināmas atbildības. Gan minētājā lietā Persche izskatītā iespēja atskaitīt ziedojumus, gan laimestu atbrīvošana no nodokļiem, uz ko attiecas šī lieta, ir pasākumi, kas tiek piemēroti ienākuma nodokļa jomā un kas tiem, uz kuriem šie pasākumi attiecas, dod noteiktas nodokļu priekšrocības.

66.      Tātad ir jākonstatē, ka LAE, autonomo kopienu iestādes vai subjekti, Spānijas Sarkanais Krusts un ONCE atrodas līdzīgā situācijā salīdzinājumā ar citā dalībvalstī reģistrētām publiskām organizācijām un subjektiem, kas nodarbojas ar bezpeļņas sociālām vai palīdzības darbībām un tādējādi īsteno tādus pašus mērķus.

67.      Kā jau norādīju šo secinājumu 55. punktā, ar attiecīgo Spānijas tiesisko regulējumu laimestiem, kuri gūti derībās, ko rīko likuma par ienākuma nodokli 7. panta ñ) punktā uzskaitītie subjekti, tiek piešķirts labvēlīgāks nodokļu režīms nekā tas, kas minētajā regulējumā paredzēts laimestiem no derībām, ko rīko citi minētās valsts subjekti, kā arī visi ārvalstu subjekti. No tā izriet, ka citā dalībvalstī reģistrētas publiskas organizācijas un subjekti, kas veic bezpeļņas darbības un īsteno tādus pašus mērķus kā Spānijas subjekti, uz kuriem attiecas minētais atbrīvojums, atrodas mazāk izdevīgā situācijā, salīdzinot ar šiem Spānijas subjektiem.

68.      Ņemot vērā apstākli – kas arī netiek apstrīdēts –, ka visas organizācijas, uz kurām attiecas konkrētais atbrīvojums no nodokļiem, ir reģistrētas Spānijā, es uzskatu, ka šajā gadījumā aplūkojamie nodokļu noteikumi rada diskrimināciju pilsonības dēļ par sliktu citā dalībvalstī reģistrētām publiskām organizācijām un subjektiem, kas nodarbojas ar bezpeļņas sociālām un palīdzības darbībām un īsteno tādus pašus mērķus kā Spānijas subjekti, uz kuriem attiecas minētais pasākums.

69.      Tomēr jāuzsver, ka šī diskriminācija neskar visus spēļu rīkotājus, kas reģistrēti citā dalībvalstī. Piemēram, kā norāda Spānijas valdība, izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas likuma par ienākuma nodokli 7. panta ñ) punkts, laimestus no spēlēm, ko rīko subjekti rezidenti, apliek ar tādiem pašiem nodokļiem kā laimestus no spēlēm, ko rīko nerezidenti. Tātad ārvalstu privāti subjekti, kuru mērķis ir peļņas gūšana vai kuri nodarbojas ar sociālām darbībām, bet īsteno mērķus, kas atšķiras no tiem, kurus īsteno Spānijas subjekti, uz ko attiecas konkrētais atbrīvojums, ir pakļauti tādam pašam nodokļu režīmam, kādam pakļauti visi tie Spānijas subjekti, uz kuriem neattiecas minētais noteikums.

70.      Tomēr nevar neņemt vērā, ka prasības rezolutīvajā daļā Spānijas Karalistei tiek pārmests, ka tās tiesību akti rada atšķirīgu attieksmi pret laimestiem, kuri gūti loterijās, spēlēs un derībās, ko rīko Spānijā, un kuri ir atbrīvoti no ienākuma nodokļa, un laimestiem, kuri gūti loterijās, spēlēs un derībās, ko rīko ārpus Spānijas (19). Komisija tādējādi pārmet Spānijas valdībai, ka tās tiesību akti rada plašāku diskrimināciju, kas skar visus azartspēļu rīkotājus, kuri reģistrēti ārpus Spānijas. Tādēļ es ierosinu Tiesai diskrimināciju atzīt tikai daļēji, ciktāl tā izpaužas starp, no vienas puses, subjektiem, kas uzskaitīti likuma par ienākuma nodokli 7. panta ñ) punktā, un, no otras puses, kādā citā dalībvalstī reģistrētām publiskām organizācijām un subjektiem, kas nodarbojas ar bezpeļņas sociālām un palīdzības darbībām un īsteno tādus pašus mērķus kā attiecīgie Spānijas subjekti, bet pārējā daļā prasību noraidīt kā nepamatotu.

71.      Lai gan diskriminējošais atbrīvojums skaita ziņā attiecas tikai uz dažiem Spānijas subjektiem, tā ekonomiskās sekas ir samērā lielas. Kā uzsver Komisija, no 2006. gada Pārskata par spēlēm Spānijā, ko publicē Spānijas Iekšlietu ministrija, izriet, ka atkarībā no procentuālā sadalījuma pēc pārvaldības veida 40,8 % no spēlēm (pēc spēlēs iesaistītajām summām) ir rīkojušas LAE un ONCE (attiecīgi 33,4 % un 7,4 %), līdz ar to šis atbrīvojums skar vairāk nekā 40 % no Spānijas azartspēļu tirgus.

72.      Šīs sekas ir jo svarīgākas tādēļ, ka Spānijas valdība nav atspēkojusi Komisijas argumentu – kuru turklāt apstiprina arī 2006. gada Pārskats par spēlēm Spānijā –, ka saskaņā ar Spānijas tiesisko regulējumu no ienākuma nodokļa tiek atbrīvoti gandrīz visi laimesti, kas gūti kādā Spānijā reģistrētu derību rīkotāju sniegto pakalpojumu konkrētā sektorā, proti, to spēļu rīkošanas sektorā, kurās laimestus nosaka vēlāk un kurās spēlētājs tikai nopērk dalību vai spēles pieteikuma veidlapu. Spānijas valdība tikai norāda, ka laimestus izmaksājošie subjekti, uz kuriem attiecas atbrīvojums no nodokļiem, rīko arī noteiktas spēles ar tūlītēju rezultātu, taču šāds apgalvojums neizslēdz to, ka lielāko daļu spēļu, kurās laimestus nosaka vēlāk, rīko subjekti, uz kuriem attiecas konkrētais atbrīvojums. Turklāt jāpiebilst, ka tieši šāda veida spēles ir vispiemērotākās pārrobežu pakalpojumu sniegšanai, jo tām nav vajadzīga nekāda infrastruktūra citās valstīs un šādus pakalpojumus var sniegt no jebkuras dalībvalsts.

73.      Ievērojot diskriminējošā atbrīvojuma radītās ekonomiskās sekas, ir jānoraida Spānijas valdības arguments, ka Spānijas Sarkanais Krusts un Francijas Sarkanais Krusts neatrodas salīdzināmā situācijā it kā tādēļ, ka a) pēdējai no minētajām organizācijām Spānijā nav līdzīga tirdzniecības punktu tīkla un b) tā Spānijā nav nekad iesniegusi pieteikumu atļaujas saņemšanai, lai varētu rīkot azartspēles. Attiecībā uz pirmo argumentu papildus tam, ka abas organizācijas, bez šaubām, īsteno vienus un tos pašus mērķus un ka tām ir vienas un tās pašas iezīmes – tātad to situācija ir ne vien salīdzināma, bet pat līdzīga –, ir jāatgādina apstāklis, kā norādīts iepriekšējā punktā, ka lielākā daļa spēļu, uz kurām attiecas konkrētais atbrīvojums, ir spēles, kurām nav vajadzīga nekāda izplatīšanas sistēma.

74.      Attiecībā uz otro argumentu es uzskatu, ka, lai varētu konstatēt attiecīgo diskrimināciju, nav nepieciešams, lai subjekts nerezidents iesniegtu pieprasījumu saņemt atļauju. Tādēļ šis Spānijas valdības arguments man šķiet pilnīgi neatbilstošs.

75.      Visbeidzot, attiecībā uz Spānijas valdības argumentu par to, ka situācija, kādā atrodas Spānijas nodokļu maksātājs, kurš attiecībā uz laimestiem, kas gūti aplūkojamo subjektu rīkotajās spēlēs, var izmantot nodokļu atbrīvojumu, nav salīdzināma ar situāciju, kādā atrodas nodokļu maksātājs no kādas citas dalībvalsts, kurā šie laimesti ir apliekami ar nodokli, ir jāatgādina, ka likums par ienākuma nodokli attiecas tikai uz Spānijas nodokļu maksātājiem un ka diskriminācija izpaužas nevis pret citu dalībvalstu nodokļu maksātājiem, bet gan par sliktu spēļu rīkotājiem, kas reģistrēti citās dalībvalstīs un kas vēlas savu darbību paplašināt, lai to veiktu arī Spānijas teritorijā. Tādēļ arī šis Spānijas valdības arguments man šķiet neatbilstošs.

76.      Tā kā var uzskatīt, ka attiecīgie Spānijas tiesību akti ir diskriminējoši EKL 49. panta pirmās daļas un EEZ līguma 36. panta izpratnē, tie paši par sevi rada pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu Līguma izpratnē un tādēļ principā ir pretrunā Kopienu tiesībām.

3)      Par pamatojumiem

77.      Pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus tomēr var atļaut kā izņēmuma pasākumus, kas nepārprotami paredzēti EKL 45. un 46. pantā vai ko saskaņā ar Tiesas judikatūru var pamatot ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem (20).

78.      No vienas puses, attiecībā uz diskriminējošiem pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem Tiesa ir vairākkārt apstiprinājusi, ka šādus pasākumus var pamatot tikai ar EKL 45. un 46. pantā nepārprotami paredzētajiem iemesliem, proti, kaut netiešu līdzdalību valsts varas īstenošanā vai sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem (21).

79.      No otras puses, attiecībā uz ierobežojumiem, ko rada vispārēji piemērojami pasākumi, Tiesa ir atzinusi, ka tos, ciktāl tie vispārēji piemērojami saimnieciskās darbības subjektiem, kas reģistrēti attiecīgās valsts teritorijā, un tiem, kas reģistrēti kādā citā dalībvalstī, var pamatot ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, piemēram, ar patērētāju un sabiedriskās kārtības aizsardzību, ar nosacījumu, ka minētie pasākumi var nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšanu un nepārsniedz to, kas vajadzīgs tā sasniegšanai (22).

80.      Azartspēļu jomā Tiesa vēl nav stingri piemērojusi abos iepriekšējos punktos aprakstīto atšķirību (23). Iepriekš minētajās lietās Läärä u.c. un Zenatti, lai gan tajās tika izskatīti vispārēji piemērojami tiesiskie regulējumi, ko varēja pamatot ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, Tiesa atsaucās arī uz pamatojošiem apsvērumiem, kas paredzēti EKL 46. pantā, un neveica atsevišķu pārbaudi, pamatojoties tieši uz minēto pantu (24). Iepriekš minētajā spriedumā lietā Gambelli u.c. Tiesa konstatēja, ka attiecīgie pasākumi ir uzskatāmi par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, taču noteikt to, vai runa ir par diskriminējošu tiesisko regulējumu, tā atstāja valsts tiesas ziņā (25). Iepriekš minētajā spriedumā lietā Lindman, kurā runa bija par diskriminējošu tiesisko regulējumu, Tiesa nepārbaudīja izvirzītos pamatojošos apsvērumus – tā savu lēmumu pieņēma, tikai atsaucoties uz to, ka dalībvalsts nav sniegusi analīzi par ierobežojoša pasākuma piemērotību un samērīgumu (26).

81.      Tiešām ir grūti noteikt skaidrus kritērijus, kas attaisnojošos iemeslus, uz kuriem var atsaukties attiecībā uz diskriminējošiem pasākumiem, ļautu nošķirt no tiem, uz kuriem var atsaukties attiecībā uz vispārēji piemērojamiem pasākumiem šajā jomā, kurā morālas, reliģiskas vai kultūras īpatnības, kā arī ar azartspēlēm un derībām saistītās morālajā un finansiālajā ziņā negatīvās sekas indivīdiem un sabiedrībai ir tādas, ka pamato to, ka valsts iestādēm ir pietiekami plaša rīcības brīvība, kas tām ļauj noteikt prasības, kuru dēļ var piemērot daudzus un dažādus pamatojumus (27).

82.      Šajā gadījumā jākonstatē, ka Spānijas valdības un Komisijas argumentācija atspoguļo iepriekšējā punktā aprakstīto situāciju. Tādējādi, lai atspēkotu Komisijas apgalvojumu par to, ka pastāv diskriminācija pilsonības dēļ, Spānijas valdība atsaucas uz tādiem attaisnojošiem iemesliem, ar kuriem principā var pamatot vispārēji piemērojamus pasākumus, nevis diskriminējošus pasākumus. Tā norāda uz sabiedriskās kārtības apsvērumiem, uz tādiem iemesliem kā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana un krāpšanas apkarošana nodokļu jomā, kā arī uz patērētāju aizsardzības mērķiem.

83.      Tādēļ, lai izvērtētu šos argumentus attiecībā uz lietas būtību, vienlaikus ievērojot atšķirību, kuru, kā norādīts šo apsvērumu 78. un 79. punktā, Tiesa ir parasti ievērojusi starp pamatojumiem attiecībā uz diskriminējošiem pasākumiem un pamatojumiem attiecībā uz vispārēji piemērojamiem pasākumiem, es izskatīšu šīs trīs pamatojumu grupas – ko Spānijas Karaliste izvirzījusi saistībā ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem –, pārbaudot to aspektu atbilstību, uz kuriem tie balstīti, lai tos varētu ņemt vērā no EKL 46. pantā paredzēto atkāpju viedokļa. Faktiski, ja uzskatām, ka runa ir par diskrimināciju pilsonības dēļ, tad Spānijas valdības izvirzītie pamatojumi ir jāņem vērā tikai tiktāl, ciktāl tie ar savu konkrēto saturu ir tādi, ka var uzskatīt, ka tie atbilst to pamatojumu konkrētajām iezīmēm, uz kuriem var atsaukties diskriminācijas gadījumā.

a)      Par argumentiem, kurus var saistīt ar sabiedrības veselības aizsardzību

84.      Vispirms jānorāda, ka vismaz daļu no argumentiem, ko Spānijas valdība izvirzījusi attiecībā uz sabiedriskās kārtības aizsardzības apsvērumiem, var saistīt ar EKL 46. pantā paredzētajiem sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumiem. Spānijas valdība apgalvo, ka attiecīgajam tiesiskajam regulējumam kopumā būtu jāattur no spēlēšanas, ieviešot vispārēju principu, kas paredz šāda veida ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, un ka attiecīgā atbrīvojuma mērķis ir pieprasījumu, kas pastāv spēļu jomā, novirzīt uz tādiem spēļu veidiem, kurus raksturo mazi tēriņi, kas nevar viegli radīt kaitīgu ieradumu vai izraisīt atkarību no spēlēm.

85.      Runājot par argumentu attiecībā uz mērķi atturēt no piedalīšanās azartspēlēs, nav nekādu šaubu, ka azartspēļu pievilcīgums lielā mērā ir saistīts ar laimesta iespējamo lielumu. Samazinot laimēto apjomu neto lielumu, azartspēlēs gūto laimestu aplikšana ar nodokļiem piedalīšanos šāda veida spēlēs var padarīt mazāk pievilcīgu. Tomēr Komisijas prasība attiecas nevis uz azartspēlēs gūto laimestu aplikšanu ar nodokļiem kā tādu, bet gan uz it kā diskriminējošo raksturu, kas piemīt to laimestu atbrīvošanai no nodokļiem, kuri gūti spēlēs, ko rīko likuma par ienākuma nodokli 7. panta ñ) punktā uzskaitītie Spānijas subjekti. Šāds laimestu atbrīvojums no nodokļa var drīzāk mudināt patērētājus piedalīties šajās loterijās, spēlēs un derībās, tās padarot pievilcīgākas, salīdzinot ar azartspēlēm, ko rīko subjekti, kuru izmaksātie laimesti ir apliekami ar nodokli. No tā izriet, ka attiecīgais atbrīvojums nav piemērots tam, lai nodrošinātu tāda mērķa īstenošanu kā atturēšana no piedalīšanās azartspēlēs.

86.      Runājot par argumentu attiecībā uz mērķi vēlmi spēlēt azartspēles novirzīt uz noteiktiem spēļu veidiem, lai neizraisītu atkarību no spēlēm, jānorāda, ka Spānijas valdība pretēji pastāvīgajai judikatūrai, kas noteic, ka ir jāiesniedz analīze, kura var pierādīt ierobežojošo pasākumu piemērotību un samērīgumu (28), nav iesniegusi ne statistiskus, ne citāda veida pierādījumus, kas ļautu secināt, ka, pirmkārt, spēles, ko raksturo mazi tēriņi, rīko tikai un vienīgi tie subjekti, uz kuriem attiecas konkrētais atbrīvojums, un, otrkārt, ka šie subjekti rīko tikai un vienīgi šāda veida azartspēles. Turklāt netiek apstrīdēts, ka atbrīvojuma piešķiršanai attiecīgajos tiesību aktos netiek ņemta vērā spēļu tipoloģija, bet to pamatā ir spēļu rīkotāju iezīmes un īstenotie mērķi – tādēļ ir grūti saprast, kādā veidā šis noteikums var vēlmi spēlēt azartspēles novirzīt uz spēlēm, kurām vajadzīgi mazi tēriņi. Tāpēc man šķiet, ka attiecīgais atbrīvojums nav piemērots, lai nodrošinātu šāda mērķa sasniegšanu.

87.      Runājot par Spānijas valdības argumentu par to, ka ieņēmumus, ko gūst subjekti, uz kuru rīkotajām spēlēm attiecas konkrētais atbrīvojums, izmanto, lai finansētu sabiedriskas nozīmes infrastruktūru un projektus, ir jāatgādina, ka ekonomiski apsvērumi nepieder ne pie EKL 46. pantā minētajiem apsvērumiem, ne pie primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ar ko varētu pamatot Līgumā garantētās pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (29).

88.      Tādējādi, kā Tiesa jau konstatēja iepriekš minētajos spriedumos lietās Zenatti un Gambelli u.c., lai gan tam ir noteikta nozīme, ka loterijas un citas spēles uz naudu var sniegt būtisku ieguldījumu bezpeļņas vai vispārējo interešu darbību finansēšanā, šādu apsvērumu pašu par sevi nevar uzskatīt par objektīvu pamatojumu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem (30). No tā izriet, ka attiecīgo Spānijas tiesisko regulējumu nevar pamatot ar to, ka tiek nodrošināts finansējums noteiktiem sabiedriskas nozīmes mērķiem.

89.      Visbeidzot, jāizskata abi argumenti, ko Spānijas valdība izvirzījusi, atsaucoties uz attaisnojošo apsvērumu, kas saistīts ar sabiedrisko kārtību. No vienas puses, Spānijas valdība norāda, ka šajā gadījumā aplūkojamo ierobežojumu izvērtēšanai var transponēt argumentāciju, ko Tiesa izmantoja attiecībā uz šī pamatojuma piemērošanu iepriekš minētajos spriedumos lietās Schindler, Läärä u.c. un Zenatti, jo šajā gadījumā aplūkojamais tiesiskais regulējums esot līdzīgs tiem, kas Tiesai bija jāizskata minētajās lietās. No otras puses, Spānijas valdība norāda, ka aplikšana ar nodokļiem ir tikai blakus apstāklis un ka tas ir mazāk ierobežojošs pasākums, salīdzinot ar azartspēļu darbību ierobežošanu, uz ko attiecas visas trīs iepriekš minētās lietas.

90.      Šajā ziņā ir vietā atgādināt, ka iepriekš minētajos spriedumos lietās Schindler un Zenatti Tiesa norādīja, ka dalībvalstu iestāžu rīcībā ir pietiekami plaša rīcības brīvība, kas tām ļauj noteikt, kas nepieciešams patērētāju un sabiedriskās kārtības aizsardzībai; saskaņā ar minētajiem spriedumiem tās var izskatīt jautājumu ne vien par to, vai ir jāierobežo azartspēļu darbības, bet arī par to aizliegšanu ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi nav diskriminējoši (31).

91.      Tādējādi, kā izriet no iepriekš minētajiem spriedumiem lietā Zenatti, lietā Gambelli u.c. un apvienotajās lietās Placanica u.c., ierobežojumiem katrā ziņā ir jāatbilst prasībai patiešām samazināt iespējas spēlēt (32). Turklāt, kā Tiesa konkrēti apstiprināja spriedumā lietā Gambelli u.c., tiktāl, ciktāl kādas dalībvalstis iestādes mudina patērētājus piedalīties loterijās, azartspēlēs vai derībās un to veicina, šīs iestādes, lai pamatotu ierobežojošus pasākumus, nevar atsaukties uz tādiem sabiedriskās kārtības apsvērumiem kā nepieciešamība samazināt iespējas spēlēt (33).

92.      Šajā gadījumā, lai gan azartspēlēs gūtu laimestu aplikšana ar nodokļiem ir mazāk ierobežojošs pasākums nekā spēļu rīkotāju skaita ierobežošana vai azartspēļu darbību ierobežošana, Spānijas piemēroto atbrīvojumu nevar pamatot ar nepieciešamību aizsargāt sabiedrisko kārtību, jo šis nodokļu pasākums, kā jau norādīju šo secinājumu 68. punktā, ir diskriminējošs pilsonības dēļ. Atšķirībā no valsts noteikumiem, kas tika izskatīti iepriekš minētajās lietās Schindler, Läärä u.c. un Zenatti, attiecīgais atbrīvojums no nodokļiem nav vispārēji piemērojams regulējums, ko tādēļ varētu pamatot ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem. Tieši otrādi, runa ir par diskriminējošu pasākumu, ko var pamatot tikai ar EKL 46. pantā minētajiem apsvērumiem. No tā izriet, ka argumentācija, ko Tiesa izmantoja minētajos spriedumos, nav atbilstoša, lai to izmantotu attiecībā uz pamatojumu, kas saistīts ar sabiedriskās kārtības aizsardzību.

93.      Katrā ziņā no to kritēriju viedokļa, kas attiecībā uz sabiedriskās kārtības apsvērumiem noteikti iepriekš minētajos spriedumos lietā Zenatti, lietā Gambelli u.c. un apvienotajās lietās Placanica u.c., ir jānorāda, ka attiecīgais atbrīvojums no nodokļiem neatbilst prasībai patiešām samazināt iespējas spēlēt, bet, tieši otrādi, var mudināt piedalīties azartspēlēs, kuru laimesti ir atbrīvoti no ienākuma nodokļa.

94.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka attiecīgie Spānijas tiesību akti nav piemēroti, lai nodrošinātu EKL 46. pantā paredzētā sabiedrības veselības aizsardzības mērķa sasniegšanu.

b)      Par argumentiem, kurus var saistīt ar sabiedriskās kārtības aizsardzību

95.      Runājot par mērķi novērst nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un apkarot krāpšanu nodokļu jomā, ko var saistīt ar EKL 46. pantā paredzēto sabiedriskās kārtības aizsardzību, man no Spānijas valdības sniegtajām norādēm ir grūti saprast, kādā veidā to laimestu atbrīvojums no nodokļiem, kuri gūti spēlēs, ko rīko likuma par ienākuma nodokli 7. panta ñ) punktā uzskaitītie Spānijas subjekti, varētu būt piemērots vai nepieciešams šo mērķu īstenošanai. Es nevaru saskatīt šī atbrīvojuma spēju novērst šādas krāpnieciskas darbības un uzskatu, ka šis pasākums pats par sevi nekādā veidā neveicina nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un krāpšanas nodokļu jomā novēršanu.

96.      Turklāt vēlos piebilst, ka tāda kontroles sistēma kā laimestus saņēmušo personu sarakstu pārbaude principā varētu tikpat labi darboties arī tad, ja šie laimesti nebūtu atbrīvoti no nodokļiem. Spānijas iestādēm faktiski nekas neliedz turpināt prasīt, lai tie paši spēļu rīkotāji, uz kuriem attiecas minētais atbrīvojums, sniegtu datus par laimestu saņēmēju identitāti un saņemto laimestu lielumu, arī nesaglabājot attiecīgo atbrīvojumu.

97.      Attiecībā uz šīs kontroles sistēmas efektivitāti jānorāda, ka šī kontrole attiecas tikai uz likuma par ienākuma nodokli 7. panta ñ) punktā uzskaitītajiem Spānijas subjektiem – tātad šī kontrole aptver tikai nedaudz vairāk kā 40 % (pēc spēlēs iesaistītajām summām) no Spānijas azartspēļu tirgus. Turklāt saskaņā ar 69.4. pantu Spānijas noteikumos par fizisku personu ienākuma nodokli, kurš minēts šo secinājumu 38. punktā, šis deklarēšanas pienākums uz laimestiem, kuri gūti spēlēs, ko rīko subjekti, kuriem piemēro minēto atbrīvojumu, attiecas tikai tad, ja laimētā summa pārsniedz minimālo lielumu, kas noteikts EUR 3000 apmērā.

98.      Taču pat tad, ja atzītu šīs kontroles lietderību nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanā un krāpšanas apkarošanā nodokļu jomā, kā arī grūtības, ko varētu radīt tās iespējamā piemērošana ārvalstīs reģistrētiem spēļu rīkotājiem, pastāv nopietnas šaubas par tās efektivitāti un piemērotību šī mērķa īstenošanai, jo vairāk nekā puse Spānijas azartspēļu tirgus nav pakļauta šim pienākumam deklarēt laimestu saņēmēju identitāti un laimestu lielumu.

99.      Turklāt vēlos vērst uzmanību uz to, ka par laimestiem, uz kuriem attiecas atbrīvojums no ienākuma nodokļa, – šī atbrīvojuma dēļ un pretstatā laimestiem, kas gūti citās azartspēlēs, – nav pienākuma sniegt ienākumu deklarāciju, kas vispārēji attiecas uz visiem Spānijas nodokļu maksātājiem. Taču esmu pārliecināts, ka ienākumu individuāla deklarēšana Spānijas nodokļu administrācijai – kas notiek reizi gadā, tas ir, tikpat bieži kā laimestu saņēmēju sarakstu iesniegšana, – ir tikpat piemērota precīzas informācijas sniegšanai par laimestu saņēmēju identitāti un laimestu lielumu un tādēļ arī šis deklarēšanas pienākums ir piemērots nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas efektīvai novēršanai un krāpšanas apkarošanai nodokļu jomā. Šādā gadījumā – tā kā šis deklarēšanas pienākums attiecas uz visiem laimestiem un ir piemērojams neatkarīgi no tā, vai laimesti gūti azartspēlēs, ko rīko Spānijas subjekti, vai azartspēlēs, ko rīko ārvalstīs reģistrēti subjekti, – nebūtu grūtību, kas saistītas ar informācijas nosūtīšanu par laimesta saņēmēja identitāti un saņemto summu saskaņā ar dalībvalstu nodokļu iestāžu savstarpējo palīdzību, kura paredzēta Direktīvā 77/799, kā arī pat nerastos ārpusteritoriālas piemērošanas problēmas, uz ko norādījusi Spānijas valdība.

100. Tātad bez šo apsvērumu 96. pantā minētās kontroles sistēmas pastāv arī citi nodokļu kontroles pasākumi, ar kuriem var nodrošināt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu un krāpšanas apkarošanu nodokļu jomā – turklāt pat attiecībā uz laimestiem, kuri gūti azartspēlēs, ko rīko ārpus Spānijas reģistrēti subjekti –, un šo mērķu īstenošanai nav vajadzīgs attiecīgais diskriminējošais atbrīvojums, kas paredzēts Spānijas tiesību aktos.

101. Ievērojot šos apsvērumus, es uzskatu, ka starp attiecīgo atbrīvojumu un EKL 46. pantā paredzēto sabiedriskās kārtības aizsardzības mērķi nav atbilstošas saiknes un ar šo mērķi tādēļ nevar pamatot attiecīgo ierobežojumu.

c)      Par trešo argumentu, kuru pamatā ir apsvērumi par patērētāju aizsardzību, grupu

102. Attiecībā uz trešo argumentu grupu jākonstatē, ka ar Spānijas valdības izvirzītajiem argumentiem attiecīgo atbrīvojumu nevar pamatot divu iemeslu dēļ.

103. No vienas puses, man nešķiet, ka argumentus, kas izklāstīti attiecībā uz pamatojumiem, kuri balstās uz patērētāju aizsardzību, varētu saistīt ar EKL 46. pantā paredzētajiem apsvērumiem. Spānijas valdība nav paskaidrojusi, kādā veidā prasība attiecīgās darbības veikšanai saņemt administratīvu atļauju, minimālā procentuālā lieluma noteikšana attiecībā uz to, cik liela spēles likmju daļa sadalāma balvās, kontrolēta reklāma, kā arī veiktās darbības administratīva pārraudzība – kas, protams, var veicināt patērētāju interešu aizsardzību – varētu būt saistītas ar valsts drošības, sabiedriskās kārtības vai sabiedrības veselības aizsardzību.

104. No otras puses, pēc manām domām, katrā ziņā nav tiešas saiknes starp attiecīgo atbrīvojumu un Spānijas valdības minētajiem patērētāju aizsardzības pasākumiem. Prasība saņemt administratīvu atļauju, ierobežojumi attiecībā uz likmēm un balvu sadalījumu, noteikumi par reklāmu, kā arī attiecīgās darbības administratīva kontrole ir vispārēji pasākumi, kas attiecas ne vien uz likuma par ienākuma nodokli 7. panta ñ) punktā uzskaitītajiem subjektiem, bet uz visiem Spānijas vai ārvalstu subjektiem, kas savas darbības loteriju, spēļu un derību jomā veic Spānijas Karalistes teritorijā. Tā kā trūkst tiešas saiknes starp attiecīgo atbrīvojumu un administratīvajiem pasākumiem, kas paredzēti patērētāju interešu aizsardzībai, šis atbrīvojums nav piemērots šī mērķa īstenošanai.

105. Tādēļ es uzskatu, ka argumenti, ko Spānijas valdība izvirzījusi attiecībā uz pamatojošiem apsvērumiem, kuri balstās uz patērētāju aizsardzību, ir jānoraida.

106. Ievērojot visus šos apsvērumus, jākonstatē, ka attiecīgos Spānijas tiesību aktus nevar pamatot ar EKL 46. pantā paredzētajiem apsvērumiem.

VI – Par tiesāšanās izdevumiem

107. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 3. punktu, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus izdevumus paši.

108. Gadījumā, ja, kā es ierosinu, prasība tiktu apmierināta tikai daļēji, tas ir, tiktāl, ciktāl tā attiecas uz diskrimināciju pilsonības dēļ, kura skar citā dalībvalstī reģistrētas publiskas organizācijas un subjektus, kas nodarbojas ar bezpeļņas sociālām vai palīdzības darbībām un īsteno tādus pašus mērķus kā Spānijas subjekti, uz kuriem attiecas minētais atbrīvojums, nevis arī attiecībā uz iespējamo diskrimināciju pret visiem pārējiem azartspēļu rīkotājiem, kas reģistrēti ārpus Spānijas, man šķiet taisnīgi tiesāšanās izdevumus sadalīt starp lietas dalībniekiem. Precīzāk, es ierosinu noteikt, ka divas trešdaļas no visiem tiesāšanās izdevumiem jāsedz Spānijas Karalistei un atlikusī trešdaļa – Komisijai.

VII – Secinājumi

109. Ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, es Tiesai ierosinu:

1)      daļēji apmierināt prasību, atzīstot, ka, paturot spēkā nodokļu tiesību aktus, kuros noteikts atbrīvojums no nodokļa laimestiem loterijās, spēlēs un derībās, ko Spānijas Karalistē rīko noteiktas Spānijas publiskās organizācijas un subjekti, kuri nodarbojas ar bezpeļņas sociālām vai palīdzības darbībām, taču šādu atbrīvojumu nepiešķirot laimestiem loterijās, spēlēs un derībās, ko rīko kādā citā dalībvalstī reģistrētas publiskas organizācijas un subjekti, kuri nodarbojas ar bezpeļņas sociālām vai palīdzības darbībām un īsteno tādus pašus mērķus kā attiecīgie Spānijas subjekti, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saskaņā ar EKL 49. pantu un 1992. gada 2. maijā parakstītā Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 36. pantu;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt;

3)      piespriest Spānijas Karalistei segt divas trešdaļas no visiem tiesāšanās izdevumiem un Eiropas Kopienu Komisijai segt atlikušo trešdaļu.

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 – OV 1994, L 1, 3. lpp.

3 – Publicēts 2006. gada 29. novembra Boletín Oficial del Estado [Valsts Oficiālais Vēstnesis].

4 – Publicēts 2007. gada 27. decembra Boletín Oficial del Estado, 53323. lpp.

5 – Man šķiet svarīgi norādīt, ka prasības rezolutīvās daļas franču valodas tekstā, runājot par diskriminācijas problēmu, ir minēti laimesti, kas gūti noteiktu veidu loterijās, spēlēs un derībās, ko rīko Spānijas Karalistē un kas ir atbrīvotas no ienākuma nodokļa. Jāuzsver, ka ne prasības spāņu valodas tekstā, ne argumentētajā atzinumā nav izmantots izteiciens “noteiktu veidu”. Tieši otrādi, tajos runa ir tikai par laimestiem, kas gūti “noteiktās loterijās, spēlēs un derībās, ko rīko Spānijas Karalistē”. Tādēļ ir jāprecizē, ka Komisija nepārmet Spānijai diskrimināciju, kas būtu saistīta tikai ar noteiktu veidu spēlēm. Šajā konkrētajā gadījumā, pēc Komisijas domām, runa ir nevis par diskrimināciju, kas saistīta ar spēļu tipoloģiju, bet, tieši otrādi, par ierobežojumu, kas attiecas uz visām loterijām, spēlēm un derībām neatkarīgi no to veidiem.

6 – 2003. gada 13. novembra spriedums lietā C-42/02 (Recueil, I-13519. lpp.).

7 – Skat. it īpaši 1999. gada 21. oktobra spriedumu lietā C-67/98 Zenatti (Recueil, I-7289. lpp.).

8 – Iepriekš minētais spriedums lietā Lindman, 25. punkts.

9 – Skat. 1994. gada 24. marta spriedumu lietā C-275/92 Schindler (Recueil, I-1039. lpp.) un 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C-124/97 Läärä u.c. (Recueil, I-6067. lpp.).

10 – Publicēts 2007. gada 31. marta Boletín Oficial del Estado.

11 – OV L 336, 15. lpp.

12 – Skat. it īpaši 1995. gada 11. augusta spriedumu lietā C-80/94 Wielockx (Recueil, I-2493. lpp., 16. punkts) un 2008. gada 2. oktobra spriedumu lietā C-360/06 Heinrich Bauer Verlag (Krājums, I-7333. lpp., 17. punkts).

13 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Schindler, 19. punkts.

14 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lindman, 21. punkts.

15 – Skat. 1991. gada 25. jūlija spriedumu lietā C-288/89 Collectieve Antennevoorziening Gouda (Recueil, I-4007. lpp., 10. punkts), 1993. gada 4. maija spriedumu lietā C-17/92 Distribuidores Cinematográficos (Recueil, I-2239. lpp., 13. punkts) un 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-490/04 Komisija/Vācija (Krājums, I-6095. lpp., 83. punkts).

16 – Skat. it īpaši 1980. gada 8. oktobra spriedumu lietā 810/79 Überschär (Recueil, 2747. lpp., 16. punkts), 1990. gada 28. jūnija spriedumu lietā C-174/89 Hoche (Recueil, I-2681. lpp., 25. punkts) un 2008. gada 24. aprīļa spriedumu lietā C-418/06 P Beļģija/Komisija (Krājums, I-3047. lpp., 93. punkts).

17 – 2009. gada 27. janvāra spriedums lietā C-318/07 (Krājums, I-359. lpp., 44. punkts).

18 – Turpat, 50. punkts.

19 – Slīpinājums mans.

20 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Läärä u.c., 30. punkts, un lietā Zenatti, 28. punkts, un 2003. gada 6. novembra spriedums lietā C-243/01 Gambelli u.c. (Recueil, I-13031. lpp., 60. punkts).

21 – Skat. 1988. gada 26. aprīļa spriedumu lietā 352/85 Bond van Adverteerders u.c. (Recueil, 2085. lpp., 32. un 33. punkts), 1991. gada 25. jūlija spriedumu lietā C-353/89 Komisija/Nīderlande (Recueil, I-4069. lpp., 15. punkts) un 2003. gada 16. janvāra spriedumu lietā C-388/01 Komisija/Itālija (Recueil, I-721. lpp., 19. punkts).

22 – Skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Schindler, 54. punkts; lietā Läärä u.c., 31. punkts, un lietā Zenatti, 29. punkts.

23 – Šajā ziņā ir vietā atgādināt, ka ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] savos secinājumos lietā Danner, kura attiecās uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, ierosināja atteikties no atšķirības starp apsvērumiem attiecībā uz diskriminējošiem pasākumiem un apsvērumiem attiecībā uz vispārēji piemērojamiem pasākumiem, bet Tiesa šo ierosinājumu nepieņēma. Skat. 40. punktu ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumos lietā, kurā pasludināts 2002. gada 3. oktobra spriedums lietā C-136/00 (Recueil, I-8147. lpp.).

24 – Skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Läärä u.c., 31. punkts, un lietā Zenatti, 29. punkts.

25 – 70. un 71. punkts.

26 – 26. punkts.

27 – Skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Schindler, 60. un 61. punkts; lietā Zenatti, 15. punkts, un lietā Gambelli, 63. punkts.

28 – Iepriekš minētais spriedums lietā Lindman, 25. punkts.

29 – It īpaši skat. 1995. gada 14. novembra spriedumu lietā C-484/93 Svensson un Gustavsson (Recueil, I-3955. lpp., 15. punkts) un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 19. un 22. punkts.

30 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Zenatti, 36. punkts, un lietā Gambelli u.c., 62. punkts.

31 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Schindler, 61. punkts, un lietā Zenatti, 15. punkts.

32 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Zenatti, 36. punkts, un lietā Gambelli u.c., 62. punkts, un 2007. gada 6. marta spriedums apvienotajās lietās C-338/04, C-359/04 un C-360/04 Placanica u.c. (Krājums, I-1891. lpp., 53. punkts).

33 – Iepriekš minētais spriedums lietā Gambelli u.c., 69. punkts.