Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI]

SECINĀJUMI,

sniegti 2016. gada 5. jūlijā (1)

Apvienotās lietas C-164/15 P un C-165/15 P

Eiropas Komisija

pret

Aer Lingus un Ryanair

Apelācija – Valsts atbalsts – Īrijas nodoklis par lidmašīnu pasažieriem – Diferencētu likmju piemērošana – Samazināta likme attiecībā uz lidojumu galamērķiem, kuri atrodas ne tālāk par 300 km no Dublinas – Priekšrocība – Selektīvs raksturs – Vērtējums gadījumā, kad nodokļu pasākums var veidot ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai – Atgūšana – Akcīzes nodoklis – Priekšrocības ietekme uz atbalsta saņēmēja uzņēmuma klientiem





1.        Šajās apvienotajās lietās Komisija lūdz daļēji atcelt Vispārējās tiesas 2015. gada 5. februāra spriedumus lietās T-473/12 Aer Lingus/Komisija (EU:T:2015:78, turpmāk tekstā – “spriedums Aer Lingus”) un T-500/12 Ryanair/Komisija (EU:T:2015:73, turpmāk tekstā – “spriedums Ryanair”) (turpmāk tekstā kopā – “pārsūdzētie spriedumi”). Minētajās apelācijas sūdzībās ir izvirzīts jautājums par to, vai un kādā mērā Komisijai, nosakot atgūstamā atbalsta summu, ir jāņem vērā apstāklis, ka ekonomisko priekšrocību, ko atbalsta saņēmēji ir saņēmuši, viņi ir novirzījuši uz klientiem.

2.        Aer Lingus un Ryanair (turpmāk tekstā kopā – “prasītājas”) pret minētajiem spriedumiem katra iesniedza pretapelācijas sūdzību, izvirzot vairākus jautājumus saistībā ar valsts pasākuma kvalificēšanu par atbalstu, it īpaši, ja šāds pasākums vienlaikus var būt pamatbrīvības ierobežojums.

I –    Tiesvedību priekšvēsture

3.        Tiesvedību priekšvēsture, kas izriet no pārsūdzētajiem spriedumiem, īsumā ir šāda.

4.        Kopš 2009. gada 30. marta Īrija ir ieviesusi akcīzes nodokli, sauktu par Air Travel Tax (avioceļojumu nodoklis, turpmāk tekstā – “ACN”), ko iekasē par katru pasažieri, kas izlido gaisa kuģī no lidostas, kura atrodas Īrijā, un to iekasē tieši no aviosabiedrībām (2). Ieviešanas brīdī ACN aprēķināja, pamatojoties uz attālumu starp izlidošanas lidostu un nolaišanās lidostu, un tas bija noteikts pēc likmes EUR 2 apmērā par lidojumiem uz lidostu, kas atrodas ne tālāk par 300 km no Dublinas lidostas, un pēc likmes EUR 10 apmērā visos pārējos gadījumos.

5.        Ryanair iesniedza Komisijai divas atsevišķas sūdzības par ACN: vienu – par noteikumu pārkāpumu valsts atbalsta jomā un otru – balstītu uz LESD 56. pantu un uz Regulu Nr. 1008/2008 (3). Apmierinot otro sūdzību, Komisija uzsāka izmeklēšanu par noteikumu attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību iespējamo pārkāpumu un 2010. gada 18. martā nosūtīja Īrijas iestādēm brīdinājuma vēstuli (turpmāk tekstā – “Īrijas iestādēm nosūtītā brīdinājuma vēstule”). Tad Īrija no 2011. gada 1. marta grozīja ACN aprēķināšanas noteikumus, ieviešot vienotu likmi EUR 3 apmērā, kas piemērojama neatkarīgi no lidojuma tāluma (4). Pēc tam Komisijas izmeklēšana tika izbeigta.

6.        2011. gada 13. jūlijā Komisija uzsāka formālu izmeklēšanas procedūru saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu par samazināto likmi, kas saistībā ar ACN tika piemērota laikposmā no 2009. gada 30. marta līdz 2011. gada 1. martam. 2012. gada 25. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu 2013/199/ES par valsts atbalsta lietu SA.29064 (11/C, ex 11/NN) – Diferencētas avioceļojumu nodokļa likmes, ko piemērojusi Īrija (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) (5). Lēmuma 1. pantā bija noteikts, ka atbalsts, kas izpaudās kā zemāka avioceļojumu nodokļa likme, kuru piemēroja visiem lidojumiem, ko veica gaisa kuģis, ar kuru var pārvadāt vairāk nekā 20 pasažierus un kuru neizmantoja valsts vai militārām vajadzībām, un kurš izlidoja no lidostas, kurā apkalpo vairāk nekā 10 000 pasažieru gadā, uz galamērķi, kurš atradās ne tālāk kā 300 km no Dublinas lidostas, un ko nelikumīgi īstenoja Īrija laikposmā no 2009. gada 30. marta līdz 2011. gada 1. martam, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, nav saderīgs ar iekšējo tirgu. [Lēmuma] 4. panta 1. punktā Īrijai bija uzdots atgūt atbalstu. Lēmuma preambulas 70. apsvērumā bija noteikts, ka atbalsta apmērs ir standarta likmes EUR 10 apmērā un ACN zemākās likmes starpība (proti, EUR 8 uz vienu pārvadāto pasažieri), un atbalsta saņēmēju skaitā bija [identificētas] arī prasītājas.

II – Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētie spriedumi

7.        Attiecīgi 2012. gada 1. novembrī un 2012. gada 15. novembrī Aer Lingus un Ryanair cēla prasību Vispārējā tiesā, lai panāktu apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Prasītājas katra savas prasības pamatojumam izvirzīja piecus pamatus.

8.        Pārsūdzētajos spriedumos Vispārējā tiesa izskatīja un noraidīja abu prasību piekto pamatu, ar kuru tika pārmests, ka it kā esot pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu (6), un Ryanair prasības ceturto pamatu par to, ka Komisija – kā apgalvo Ryanair – neesot paziņojusi par atgūšanas lēmumu (7). Par šīm pārsūdzēto spriedumu daļām pretapelācijas nav. Tad Vispārējā tiesa izskatīja un noraidīja abu prasību pirmo pamatu, ar kuru būtībā tika pārmesta ACN samazinātās likmes kvalificēšana par atbalstu. Par minētajām pārsūdzēto spriedumu daļām ir celtas pretapelācijas. Vispārējā tiesa visbeidzot izskatīja un daļēji pieņēma Aer Lingus prasības trešo un ceturto pamatu un Ryanair prasības otro un trešo pamatu, kas attiecās uz atbalsta summas aprēķināšanas kārtību. Komisijas apelācijas ir par šīm pārsūdzēto spriedumu daļām.

9.        Ar pārsūdzēto spriedumu rezolutīvās daļas 1. punktu Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētā lēmuma 4. pantu, “ciktāl ar to minētā lēmuma preambulas 70. apsvērumā liek atgūt no atbalsta saņēmējiem atbalstu par summu, kas noteikta EUR 8 apmērā uz vienu pasažieri”. Ar pārsūdzētajiem spriedumiem ir noraidītas prasības pārējās daļās (attiecīgo rezolutīvo daļu 2. punkts) un piespriests Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt pusi no tiesāšanās izdevumiem, kas ir radušies sabiedrībām Aer Lingus un Ryanair (attiecīgo rezolutīvo daļu 3. punkts).

III – Analīze

10.      Komisijas apelācijas ir par pārsūdzēto spriedumu rezolutīvās daļas 1. punktu. Komisija, ko atbalsta Īrija, lūdz Tiesu atcelt šo rezolutīvās daļas punktu, pilnībā noraidīt prasības Vispārējā tiesā vai pakārtoti nosūtīt lietas atpakaļ Vispārējai tiesai un piespriest Aer Lingus un Ryanair atlīdzināt tiesāšanās izdevumus (vai lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt, ja lietas tiks nosūtītas atpakaļ Vispārējai tiesai). Abu savu apelāciju pamatojumam Komisija izvirza tikai vienu pamatu par to, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 108. panta 3. punkta un Regulas Nr. 659/1999 (8) 14. panta noteikumus.

11.      Pretapelācijas sūdzības savukārt ir par pārsūdzēto spriedumu rezolutīvās daļas 2. punktu, ar ko Vispārējā tiesa noraidīja Aer Lingus un Ryanair prasības “pārējā daļā”. Šīs sabiedrības lūdz Tiesu atcelt minēto rezolutīvās daļas punktu, atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Katrā pretapelācijas sūdzībā ir izvirzīts tikai viens pamats, kas ir sadalīts četrās daļās un ir vērsts pret to, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi Aer Lingus un Ryanair norādītos prasības pamatus par samazinātās likmes, kas piemērota saistībā ar ACN, kvalificēšanu par valsts atbalstu.

12.      Iesākumā es izanalizēšu pretapelācijas sūdzības, jo tās attiecas uz vienu pārsūdzēto spriedumu aspektu (aplūkojamā pasākuma kvalificēšana par atbalstu), kas loģiski ir agrāks par to, par kuru ir celtas galvenās apelācijas sūdzības (atgūšanas rīkojuma likumība).

A –    Par pretapelācijas sūdzībām

13.      Iebildumi, ko Aer Lingus un Ryanair ir izvirzījušas savās attiecīgajās apelācijas sūdzībās, un to pamatojumam izmantotie argumenti lielā mērā sakrīt. Aplūkošanas ērtības labad, kur tas iespējams, es tos sagrupēšu un izskatīšu kopā.

1)      Par iebildumu saistībā ar kļūdu tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, uzskatot, ka pasākuma prettiesiskajam raksturam nav nozīmes nolūkā kvalificēt šo pasākumu par valsts atbalstu (Aer Lingus pretapelācijas sūdzības vienīgā pamata pirmā daļa)

a)      Spriedums Aer Lingus

14.      Pirmais Aer Lingus saistībā ar savu vienīgo apelācijas pamatu izvirzītais iebildums ir vērsts pret sprieduma Aer Lingus 43. punktu, kurā Vispārējā tiesa ievadam atgādina, ka atbalsta jēdziens ir objektīvs un ka jautājums par priekšrocības esamību saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu “ir jāizskata, ņemot vērā ar konkurenci nesaderīgās sekas, ko ir izraisījis attiecīgais atbalsta pasākums, nevis citi elementi, kā, piemēram, pasākuma, ar kuru atbalsts tika piešķirts, tiesiskums”.

b)      Lietas dalībnieku argumentu īss izklāsts

15.      Aer Lingus apgalvo, ka, ja sprieduma Aer Lingus 43. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka analīzē par selektīvas priekšrocības esamību nekādā ziņā nav jāņem vērā apstāklis, ka lietā aplūkojamais valsts pasākums ir daļēji prettiesisks vai ka tas ir daļa no prettiesiska pasākuma, tad tajā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Pēc Aer Lingus domām, valsts pasākuma, no kura izrietot minētā priekšrocība, prettiesiskuma neņemšana vērā esot pretrunā Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūrai, atbilstīgi kurai atbalsta esamība ir jāvērtē, ņemot vērā pasākumu kopumā un kontekstu, kurā tas iekļaujas. Aer Lingus atgādina, ka tā Vispārējā tiesā bija apgalvojusi, ka ACN augstākā likme ir nelikumīga, jo tā ir pretrunā LESD 56. panta un Regulas Nr. 1008/2008 noteikumiem, un ka pēc šādas likmes samaksātais ACN ir jāatgūst. Ja šāds prettiesiskums tiktu konstatēts, tam būtu nozīme, lai novērtētu gan to, vai pastāv, gan to, cik lielā mērā pastāv domājama ekonomiskā priekšrocība par labu tām aviosabiedrībām, kurām piemēro zemāko likmi. Šāda priekšrocība tik tiešām nevarētu izrietēt no apstākļa, ka Īrija pārstāja no minētajiem uzņēmumiem iekasēt prettiesisku nodokli, un katrā ziņā tā sastāvētu tikai no labuma, ko dod zemākās likmes tūlītēja piemērošana, bez nepieciešamības ieviest atmaksas pieteikumu.

16.      Komisija un Īrijas valdība noraida iebildumu ar lielā mērā līdzīgiem argumentiem.

c)      Vērtējums

17.      Aplūkojamais iebildums balstās, manuprāt, uz kļūdainu sprieduma Aer Lingus 43. punkta interpretāciju. Minētā punkta pirmajā daļā Vispārējā tiesa pārfrāzējot citē pastāvīgo judikatūru – ko turklāt ir minējusi arī pati Aer Lingus savā pretapelācijas sūdzībā –, atbilstīgi kurai LESD 107. panta 1. punktā valsts [intervences] pasākumi ir definēti atkarībā no to sekām (9). Pamatojoties uz minēto judikatūru, nedz to valsts vai privāto struktūru stāvoklis, kuras piešķir atbalstu (10), nedz Savienības iestāžu rīcība vai paziņojumi (11), nedz valsts intervences pasākumu forma, iemesls vai mērķis (12) nav pietiekami elementi, lai šos pasākumus nevarētu ipso facto kvalificēt par atbalstu saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, savukārt attiecīgā gadījumā tiem var būt nozīme nolūkā novērtēt šādu intervences pasākumu saderību ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu (13), proti, brīdī, kad tiek noteikts atmaksāšanas pienākums (14).

18.      Pamatojoties uz iepriekš citēto judikatūru, sprieduma Aer Lingus 43. punkta otrajā daļa Vispārējā tiesa būtībā apgalvo, ka valsts pasākuma tiesiskumam nav nozīmes nolūkā novērtēt, vai pastāv priekšrocība saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu. Šim apgalvojumam pamatā esošā argumentācija – proti, ka tad, kad ir konstatēta selektīvā priekšrocība, tikai tas fakts, ka pasākums var izrādīties prettiesisks uz valsts tiesību vai uz Savienības tiesību vai uz abu tiesību pamata, nav pats par sevi pietiekams, lai to nekvalificētu kā atbalstu, – netieši, bet skaidri izriet no 43. punkta interpretācijas kopumā, un to apstiprina atsauce uz 2010. gada 7. oktobra spriedumu DHL Aviation un DHL Hub Leipzig/Komisija (T-452/08, EU:T:2010:427). Minētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja sabiedrību prasītāju izvirzīto argumentu, atbilstīgi kuram apstāklis, ka aplūkojamie atbalsta pasākumi ir ietverti līguma noteikumos, kas saskaņā ar Vācijas tiesībām ir uzskatāmi par spēkā neesošiem − jo noslēgti, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punkta noteikumus, − un tātad nebija izpildāmi, nodrošināja, ka tās nav reāli guvušas labumu ne no vienas ekonomiskās priekšrocības, kuru varētu tikt uzdots atmaksāt (15). Sprieduma 40. punktā, kas ir minēts sprieduma Aer Lingus 43. punktā, Vispārējā tiesa apgalvoja, ka iespējamā līguma klauzulu spēkā neesamība ab origine uz Vācijas tiesību pamata nelika apšaubīt to, ka sabiedrības prasītājas būtu faktiski izmantojušas minētās klauzulas, kuras tām deva priekšrocību tirgū salīdzinājumā ar konkurentiem, nedz konkrētajā gadījumā ietekmēja pienākumu atmaksāt atbalstu, ko tās konkrēti bija saņēmušas (16). Tātad, ja Vispārējā tiesa atstāja atklātu iespēju, ka iespējams valsts pasākuma prettiesiskums kaut kādā veidā var ietekmēt atgūšanas rīkojumu, tā tomēr kategoriski nepieļāva, ka šāds prettiesiskums varētu kavēt “priekšrocības” kvalificēšanu saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu par ekonomisko labumu, ko konkrēti guvis vai guvuši attiecīgais uzņēmums vai uzņēmumi.

19.      Pretēji tam, ko uzskata Aer Lingus, apgalvot, kā to dara Vispārējā tiesa, ka, iespējams, valsts pasākuma (vai ar to saistīta pasākuma) prettiesiskumam nav nozīmes, ja no tā seku analīzes izriet, ka tas konkrēti piešķir selektīvu un pret konkurenci vērstu priekšrocību vienam vai vairākiem uzņēmumiem, nenozīmē a priori nepieļaut, ka tāds prettiesiskums var iespaidot minēto seku konstatāciju, un tātad tas nenonāk pretrunā Aer Lingus minētajiem precedentiem saistībā ar nodokļu, kas saņemti, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksu vai saistībā ar summu samaksu valsts iestāžu radītā kaitējuma kompensēšanai (17). Katrā no minētajiem precedentiem Tiesa izslēdza aplūkojamā pasākuma kvalificēšanu par atbalstu, nevis ņemot vērā ar to saistītā valsts intervences pasākuma prettiesisko vai nelikumīgo raksturu (18), bet tāpēc, ka nevarēja konstatēt nekādu konkurences tiesībām neatbilstošu priekšrocību pasākumā, kura mērķis bija likvidēt šāda intervences pasākuma sekas attiecībā uz tā adresātu. Tādējādi nodokļa, kas saņemts, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksa, ja to aplūko kopā ar samaksu, ko iepriekš veikuši uzņēmumi nodokļu maksātāji − kas izpaudās kā nepamatots maksājums, ņemot vērā noteikšanas akta prettiesiskumu, − īstenoja minētajiem uzņēmumiem ekonomiski neitrālu darījumu (19). Tas pats attiecas uz atlīdzību, ko valsts izmaksā, kompensējot valsts iestāžu rīcības izraisītu kaitējumu (20). Taču aplūkojamajā gadījumā situācija kardināli atšķiras. Priekšrocībai, kuru, kā apgalvots apstrīdētajā lēmumā, esot guvusi Aer Lingus par iekšzemes lidojumiem (proti, tādas nodokļa likmes piemērošana, kas ir zemāka par to, ko Komisija uzskata par normālu), nebija mērķa kompensēt priekšrocību, ko tā saņēmusi valsts agrākas prettiesiskas iejaukšanās rezultātā, un rezultāts tai tātad bija tīrs ieguvums (neatkarīgi no šāda ieguvuma identifikācijas un skaitliskās noteikšanas). Kas attiecas uz 2010. gada 1. jūlija spriedumu ThyssenKrupp Acciai Speciali Terni/Komisija (T-62/08, EU:T:2010:268), ko arī min Aer Lingus savu argumentu pamatojumam, kā uz to pareizi norādījusi Komisija, tas attiecās nevis uz to, ka valsts atlīdzina kaitējumu, kas radies agrāka prettiesiska lēmuma rezultātā, bet gan uz kompensāciju par mantas konfiskāciju (21).

20.      Interpretēts iepriekš noteiktajā nozīmē, sprieduma Aer Lingus 43. punkts, šķiet, ir saskanīgs ar iepriekš 17. punktā pieminēto gan Vispārējās tiesas, gan Tiesas judikatūru un nav pretrunā iepriekš 19. punktā minētajiem precedentiem. Tātad tajā nav kļūdas tiesību piemērošanā, kā to apgalvo Aer Lingus sava vienīgā pamata pirmajā iebildumā.

2)      Par iebildumiem saistībā ar apgalvotām kļūdām tiesību piemērošanā, ko esot pieļāvusi Vispārējā tiesa, uzskatot, ka ACN augstākās likmes prettiesiskums neliedz to kvalificēt kā normālu likmi LESD 107. panta piemērošanas nolūkā (Aer Lingus pretapelācijas sūdzības vienīgā pamata otrā daļa un Ryanair pretapelācijas sūdzības vienīgā pamata otrā daļa)

a)      Pārsūdzētie spriedumi

21.      Savās attiecīgajās pirmās instances prasībās Aer Lingus un Ryanair savas prasības pirmā pamata ietvaros apgalvoja, ka Komisija, lai novērtētu selektīvas priekšrocības esamību, nevarēja augstāko ACN likmi uzskatīt par atsauces likmi, jo šāda likme bija pretrunā LESD 56. panta noteikumiem. Sprieduma Aer Lingus 58. punktā un sprieduma Ryanair 83. punktā Vispārējā tiesa apgalvoja, ka minētie iebildumi balstījās uz kļūdainu premisu, proti, ka Īrijas iestādēm nosūtītajā brīdinājuma vēstulē Komisija esot konstatējusi, ka minētā likme, nevis diferencētu likmju piemērošana iekšzemes lidojumiem un lidojumiem Savienībā veidoja ierobežojumu noteikumiem par pakalpojumu aprites brīvību.

b)      Lietas dalībnieku argumentu īss izklāsts

22.      Abas prasītājas apgalvo, ka, ja augstākas nodokļa likmes uzlikšana lidojumiem Savienībā salīdzinājumā ar likmi, ko piemēro iekšzemes lidojumiem, veido ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai, tāda likme ir katrā ziņā jāatzīst par prettiesisku. Tas skaidri izrietot no Tiesas judikatūras (22) un it īpaši no 2003. gada 6. februāra sprieduma Stylianakis (C-92/01, EU:C:2003:72) (23). Ryanair piebilst, ka pieņemt augstāko likmi, kas atzīta par prettiesisku, kā atsauces likmi analīzei valsts atbalsta jomā ir ne tikai nesaprātīgi, bet arī pretrunā Savienības tiesību vienotības un konsekvences principiem un rada kaitējumu atbalsta kontroles lietderīgajai iedarbībai, jo attur uzņēmumus no sūdzības iesniegšanas par tamlīdzīgiem nodokļu noteikumiem, ja tie, kaut arī mazākā mērā, ir guvuši labumu no zemākās nodokļa likmes.

23.      Ar lielā mērā līdzīgiem argumentiem Komisija un Īrijas valdība apgalvo, ka konkrētajiem iebildumiem nav pamata. Pēc Komisijas domām, Ryanair argumenti ir arī neefektīvi.

c)      Vērtējums

24.      Aer Lingus un Ryanair izvirzītie argumenti, manuprāt, nav tādi, kas liktu nopietni apšaubīt Vispārējās tiesas secinājumu, atbilstīgi kuram aviosabiedrības balstījās uz kļūdainu premisu. Neatkarīgi no tā, vai Īrijas iestādēm nosūtītajā brīdinājuma vēstulē ietvertajam konstatējumam ir galīgs raksturs vai nē, un neatkarīgi no tā teksta (24) ir, manuprāt, skaidrs, ka ne jau pati par sevi EUR 10 likmes uzlikšana lidojumiem uz galamērķi, kas atrodas tālāk nekā 300 km no Dublinas lidostas (faktiski gandrīz visi lidojumi Savienībā), rada šaubas par saderību ar noteikumiem pakalpojumu aprites brīvības jomā, bet gan nodokļa struktūra kopumā. Precizitātes labad, šādas šaubas izraisa nevis likmju diferencēšana, bet gan drīzāk apstāklis, ka šī diferencēšana izpaužas kā smagāku nosacījumu uzlikšana – bez acīmredzama pieļaujama pamatojuma (25) – lidojumiem Savienībā, salīdzinot ar iekšzemes lidojumiem, vai – kas ir tas pats – mazāk smagu nosacījumu uzlikšana otrajiem salīdzinājumā ar pirmajiem. Pretēji prasītāju apgalvojumiem, šādu analīzi apstiprina, nevis atspēko spriedums Stylianakis (C-92/01, EU:C:2003:72), pieņemts lietā par nodevu, kuras struktūra bija līdzīga tai, par ko ir šīs tiesvedības (26). Minētajā spriedumā Tiesa konstatēja, ka, tā kā lidostu nodokļi tieši un automātiski ietekmē ceļojuma cenu, starpība pasažieru samaksāto nodokļu summā automātiski ietekmē pārvadāšanas izmaksas (27). Pārliecinājusies, ka, lai gan ir aplūkojamā nodokļa summu diferenciācijas kritērija šķietami neitrālais raksturs, lielākais nodoklis attiecās konkrēti uz lidojumiem, kas nebija iekšzemes lidojumi (28), tā secināja, ka noteikumi par pakalpojumu aprites brīvību liedz veikt “dalībvalsts pasākumu, [..] kas būtiskai lidojumu ar galamērķi citās dalībvalstīs daļai uzliek lidostas nodokli, kurš ir lielāks par nodokli, ko piemēro minētās dalībvalsts iekšzemes lidojumiem”. Turklāt šāds secinājums tika konkrēti pakļauts nosacījumam, ka nav pierādīts, “ka no šādiem nodokļiem atlīdzina pasažieru apkalpošanai nepieciešamos lidostas pakalpojumus un ka izmaksas par minētajiem pakalpojumiem, kuri sniegti pasažieriem ar galamērķi citās dalībvalstīs, būtu tajā pašā proporcijā lielākas par izmaksām, kas nepieciešamas iekšzemes lidojumu pasažieru apkalpošanai”. Šķiet skaidrs, ka, pēc Tiesas domām, tieši nodokļu sistēma kopumā, ievērojot tās sekas un tās mērķus, nevis kāds atsevišķs tās elements attiecīgā gadījumā rada šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kas nav saderīgi ar Savienības tiesībām.

25.      Vispārējā tiesa tātad nav pieļāvusi kļūdas, kuras tai pārmet prasītājas, nedz arī ir nonākusi pretrunās, kur sprieduma Aer Lingus 58. punktā un sprieduma Ryanair 83. punktā uzskatīja, ka prasītājas apgalvojumi balstās uz kļūdainu premisu, ka ACN augstākā likme ir pati par sevi prettiesiska.

26.      Turklāt, arī aplūkojot ACN prasītāju pieņemtajā dalījumā, secinājums, atbilstīgi kuram ACN pretrunīgums noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību katrā ziņā liecina par augstākās likmes prettiesiskumu (minētās likmes daļas, kas pārsniedz zemāko likmi, rectius), man nemaz nešķiet automātisks. Tik tiešām, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā iekļautos datus – no kuriem izriet, ka tikai 10–15 % no visiem lidojumiem, kam piemēroja nodokli, atbilda nosacījumiem likmes EUR 2 apmērā piemērošanai, – šķistu pareizāk apgalvot, ka nodokļa “prettiesiskais elements” drīzāk ir zemākā likme, jo atkāpjas no parasti piemērojamās likmes, faktiski piešķirot nodokļu samazinājumu aviosabiedrībām, kuras veic iekšzemes lidojumus (samazinājuma apmērs būtu starpība starp augstāko un zemāko likmi) (29). Pretēji Aer Lingus apgalvojumam, tātad priekšrocība, ko apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja par labu uzņēmumiem, kuri attiecīgajā laikposmā veica iekšzemes lidojumus, pastāv nevis apstāklī, ka minētajām aviosabiedrībām nepiemēroja prettiesisku nodokļa palielinājumu, bet gan faktā, ka tās par minētajiem lidojumiem saņēma nodokļu atbrīvojumu, kas radot vienlaikus valsts atbalstu un ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai, atbilstīgi konfigurācijai, ko Tiesai ir bijusi iespēja izskatīt (30).

27.      Visbeidzot, kaut arī uzskatītu, kā to vēlas prasītājas, ka, ņemot vērā Īrijas iestādēm nosūtītajā brīdinājuma vēstulē ietverto konstatējumu, lidojumiem Savienībā piemērotā EUR 10 likme ir prettiesiska, ciktāl tā rada ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai, tas, manuprāt, neliedz Komisijai pieņemt šo likmi par atsauces likmi priekšrocības – no kuras esot guvušas labumu aviosabiedrības, kurām piemēro zemāko likmi, – selektīvā rakstura analīzei. Neuzskatu, ka tāda juridiskā kvalifikācija pati par sevi var ietekmēt minētās likmes piemērotību tam, lai liktu apzināties minēto sabiedrību saņemtās priekšrocības faktisko pastāvēšanu un selektivitāti. Šajā valsts pasākuma izskatīšanas stadijā Komisijas analīze ir par minētā pasākuma ietekmi attiecīgajā laikposmā. No tā izriet, ka faktori, kuri nav konkrēti ietekmējuši šīs sekas, principā nav svarīgi. Dažas norādes šajā ziņā var secināt no Komisijas pieminētā Tiesas 2005. gada 3. marta sprieduma Heiser (C-172/03, Krājums, EU:C:2005:130), lai gan aplūkojamo gadījumu apstākļi objektīvi atšķiras no tās lietas apstākļiem, par kuru tika pasludināts minētais spriedums. Tajā gadījumā Tiesa nepieļāva, ka pasākuma, ar ko tika noteikts slogs, no kura prasītājs bija atbrīvots, iespējamā pretruna Kopienu tiesībām varētu liegt uzskatīt šo atbrīvojumu par priekšrocību saskaņā ar noteikumiem atbalsta jomā. Pēc Tiesas domām, minētais pasākums varēja “radīt sekas tik ilgi, kamēr tas netiek atcelts vai vismaz kamēr tas netiek atzīts par prettiesisku”. Aplūkojamajos gadījumos, arī pieņemot, kā norāda Aer Lingus, ka atšķirībā no lietas Heiser diferencētu likmju ACN prettiesiskums jau esot galīgi konstatēts Īrijas iestādēm nosūtītajā brīdinājuma vēstulē, ir jānorāda, ka šāds konstatējums tomēr nav kavējis iekasēt nodokli attiecīgajā laikposmā – apmēram puse no kura turklāt ir pirms brīdinājuma vēstules nosūtīšanas (31) – un nav kavējis sekas, kas saistītas ar diferencēto likmju piemērošanu.

28.      Balstoties uz iepriekš minēto, izrādās nepamatots arī Ryanair izvirzītais arguments, atbilstīgi kuram, par atsauces likmi pieņemot likmi EUR 10 apmērā, ko tā uzskata par nelikumīgu, Komisija esot pārkāpusi Savienības tiesību vienotības un konsekvences principus. Kā vēlāk būs labāk redzams, šajā tiesvedībā bez šaubām tiek izvirzīts delikātais jautājums par koordināciju starp diviem Līguma noteikumu blokiem par brīvībām un par valsts atbalstu, tomēr ne tajā nozīmē, ko Ryanair ir norādījusi aplūkojamajā iebildumā.

29.      Uz iepriekš minēto apsvērumu pamata uzskatu, ka prasītāju izvirzītajiem iebildumiem par ACN augstākās likmes apgalvotā prettiesiskā rakstura ietekmi nav pamata un tāpēc tie ir jānoraida.

3)      Par iebildumu saistībā ar apgalvoto kļūdu tiesību piemērošanā, ko esot pieļāvusi Vispārējā tiesa, uzskatot par nenozīmīgu to apstākli, ka gan ACN zemākā, gan augstākā likme tika ieviestas ar vienu un to pašu regulējumu (Ryanair pretapelācijas sūdzības vienīgā pamata ceturtā daļa)

a)      Spriedums Ryanair

30.      Ryanair Vispārējā tiesā bija kritizējusi Komisijas izvēli uzskatīt par “normālu” augstāko likmi EUR 10 apmērā arī no cita aspekta. Pēc Ryanair domām, pretēji hipotēzei, kas ir tipiska nodokļiem raksturīga atbalsta jomā, aplūkojamajā gadījumā netika konstatēts vispārējs agrāk pastāvošs nodokļu režīms un vēlāk ieviesti pasākumi, lai radītu labvēlīgākus apstākļus konkrētai nodokļu maksātāju kategorijai vai diskriminētu to. Šādas konfigurācijas neesamība, pēc tās domām, liedza interpretēt ACN zemāko likmi kā izņēmumu no augstākās likmes. Sprieduma Ryanair 89. punktā Vispārējā tiesa noraidīja minēto argumentu, atgādinot, ka LESD 107. panta 1. punktā nav nošķirts starp valsts intervences pasākumiem atkarībā no valsts iestāžu izmantotajām metodēm un ka tāpēc apstāklim, ka abas ACN likmes tika ieviestas vienlaicīgi, nebija nozīmes, jo Komisija bija pietiekami norādījusi iemeslus, kas to bija pamudinājuši uzskatīt, ka EUR 2 likme ir atkāpe no EUR 10 likmes.

b)      Lietas dalībnieku argumentu īss izklāsts

31.      Pēc Ryanair domām, ACN augstākās un zemākās likmes vienlaicīga ieviešana ir ne tikai “metodes” jautājums, kā to apgalvo Vispārējā tiesa. Īrijas iestādes nekad nebūtu ieviesušas augstāko likmi, vienlaikus neieviešot zemāko likmi, un pierādījums tam esot apstāklis, ka vēlāk minētās iestādes aizstāja abas likmes ar vienotu likmi EUR 3 apmērā, nevis vienkārši atcēla “izņēmumu”, ko veidoja likme EUR 2 apmērā. Ryanair apgalvo arī, ka ar nodokli apliekamo darījumu biežums ir labākajā gadījumā viens no elementiem, kas ir jāņem vērā, nosakot “normālo” aplikšanas ar nodokļiem līmeni, un tas nav obligāti noteicošais elements.

32.      Komisija uzskata iebildumu par nepamatotu, savukārt Īrijas valdība uzskata, ka tas ir daļēji neefektīvs un daļēji nepieņemams.

c)      Vērtējums

33.      Tāpat kā Komisija, uzskatu, ka aplūkojamais iebildums ir nepamatots (32). Apstāklim, ka – noteikta režīma ietvaros – pasākums, kas dažiem uzņēmumiem piešķir labumu kā pilnīgu vai daļēju atbrīvojumu no sloga, kurš normālos apstākļos gultos uz tiem, tiek pieņemts vienlaicīgi ar pasākumu, kas uzliek minēto slogu, principā nav nozīmes nolūkā novērtēt minētā labuma selektivitāti, un tas neliedz uzskatīt pirmo pasākumu par izņēmumu no otrā pasākuma. Kā to pareizi atgādināja Vispārējā tiesa sprieduma Ryanair apstrīdētajā punktā, Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt 2008. gada 22. decembra spriedumā British Aggregates/Komisija (C-487/06 P, EU:C:2008:757, 89. punkts), ka LESD 107. panta 1. punktā valsts pasākumi tiek definēti, ņemot vērā to radītās sekas un tātad – neatkarīgi no lietotajām metodēm. Tāpēc tā minētajā spriedumā uzskatīja par nenozīmīgu to apstākli, ka priekšrocību uzņēmumi saņēmēji gūst nevis no atbrīvojuma piešķiršanas, bet gan no veida, kādā bija noteikta attiecīgā nodokļu pasākuma materiālās piemērošanas joma (33). 2011. gada 15. novembra spriedumā Komisija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste (C-106/09 P un C-107/09 P, EU:C:2011:732, 92. punkts), kas arī ir atgādināts sprieduma Ryanair 89. punktā, Tiesa ir precizējusi, ka būtu pretrunā judikatūrai, kura dod priekšroku seku analīzei atbalsta jomā, selektivitātes kritēriju saprast tādā ziņā, ka saskaņā ar to būtu nepieciešams, ka nodokļu režīms, lai to varētu kvalificēt kā selektīvu, tiek ieviests, izmantojot konkrētu regulējuma metodi, kuras rezultātā jau sākotnēji valsts nodokļu noteikumiem nebūtu piemērojama kontrole valsts atbalsta jomā tikai tādēļ, ka tiem ir piemērojama cita regulējuma metode, kaut arī tie rada tādas pašas tiesiskās un/vai faktiskās sekas. Turklāt minētos precizējumus Tiesa ir izdarījusi gadījumos, ko raksturo sarežģītas nodokļu sistēmas, kurās tā vietā, lai visiem uzņēmumiem tiktu paredzēti vispārēji noteikumi, no kuriem ir noteiktas atkāpes atsevišķu uzņēmumu interesēs, tiek radīts identisks rezultāts, pielāgojot un apvienojot nodokļu noteikumus tādā veidā, ka pati to piemērošana rada atšķirīgus nodokļu maksājumus dažādiem uzņēmumiem (spriedums, 2011. gada 15. novembris, Komisija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C-106/09 P un C-107/09 P, EU:C:2011:732, 93. punkts), vai nosakot nodokļa piemērošanas jomu tādā veidā, lai izslēgtu noteiktus uzņēmumus, kuri attiecībā pret aplūkojamās sistēmas mērķiem atradās salīdzināmā situācijā (spriedums, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija (C-487/06 P, EU:C:2008:757, 89. punkts). Savukārt aplūkojamajā lietā mums ir salīdzinoši vienkārša sistēma, kurā nodokli, lai arī dažādos līmeņos, piemēro visiem uzņēmumiem, kuri veic saimniecisko darbību, kura atzīta par nodokļa iekasējamības gadījumu.

34.      Turklāt, pat pieņemot, kā to apgalvo Ryanair, ka ar nodokli apliekamo darījumu biežums nav pats par sevi noteicošs elements, lai noteiktu normālu nodokļu uzlikšanas līmeni noteiktā nodokļu režīmā, binārā konfigurācijā kā diferencēto likmju ACN konfigurācijā, kurā niecīgam procentuālajam skaitam lidojumu, kuriem piemēro nodokli (10–15 % saskaņā ar datiem, ko Komisijai nosūtījušas Īrijas iestādes un ko Ryanair neapstrīd), piemēro vienotu zemāko likmi, savukārt pārējai darījumu daļai piemēro vienotu augstāko likmi, šķiet grūti neuzskatīt pirmo likmi par izņēmumu no otrās likmes. Vienīgais Ryanair izvirzītais arguments, lai atspēkotu minēto secinājumu – proti, ka minētās procentuālās daļas vienkārši atspoguļo Īrijas iestāžu nodomu piešķirt atbalstu sabiedrībai Aer Arann un atbalstīt iekšzemes lidojumus un valsts lidostu darbību, kaitējot tām sabiedrībām, kuras veic starptautiskos lidojumus, kuru ir vairāk un kuri ir ekonomiski nozīmīgāki, – manuprāt, drīzāk apstiprina, nevis atspēko zemākās likmes atkāpes raksturu. Turklāt ar minēto argumentu Ryanair, šķiet, grib pateikt, ka pasākums Aer Arann atbalstam neaprobežojās ar nodokļu atvieglojumu attiecībā uz iekšzemes lidojumiem, bet konkretizējās arī sabiedrību, kuras veic starptautiskos lidojumus, aplikšanā ar pārmērīgu un “nenormālu” nodokli. Pat pieņemot, ka aplikšanas ar nodokli līmenis, ko piemēroja gandrīz visiem starptautiskajiem lidojumiem, ir apzināti noteikts nenormāli augstā līmenī, lai radītu labvēlīgākus apstākļus sabiedrībai Aer Arann, manuprāt, vienīgā pieeja, kura ļauj pilnībā novērtēt šādas priekšrocības apjomu, ir pieeja, kurā šādu aplikšanas ar nodokli līmeni pieņem par atskaites punktu noteikumu atbalsta jomā piemērošanai. No otras puses, nevar uzskatīt, nedz arī, patiesību sakot, Ryanair to apgalvo, ka – arī atzīstot, ka Īrijas iestāžu nodoms bija diskriminēt vai katrā ziņā vājināt sabiedrības, kuras veica starptautiskos lidojumus, lai radītu labvēlīgākus apstākļus vienam uzņēmumam, kurš konkurē ar šīm sabiedrībām iekšzemes lidojumu tirgū, – labums, ko pirmās ir faktiski guvušas šādos maršrutos, ir jāvērtē citādi nekā vienkāršs valsts intervences pasākuma “blakusefekts”. Neatkarīgi no valsts atbalsta piešķīrējas nodomiem atbalsta jomā svarīgas ir – kā man jau ir bijusi iespēja to atgādināt – aplūkojamā pasākuma sekas. No šāda viedokļa raugoties, apstāklim, ka Ryanair ir guvusi labumu no EUR 2 likmes proporcionāli mazākā mērā nekā citas aviosabiedrības (34), nav nozīmes, ciktāl ir informācija, ka tā faktiski ir izmantojusi šādu priekšrocību (35).

35.      Visbeidzot, kā to norādījusi Komisija, Tiesai un Vispārējai tiesai jau ir bijusi iespēja skatīt lietas par nodokļu sistēmām, kurās tiesību norma, kas uzliek slogu, un tiesību norma, kas piešķir atbrīvojumu no šā sloga, tiek ieviestas vienlaicīgi. Papildus Komisijas minētajām lietām piemēra labad norādu uz lietām, kurās tika pieņemti 2001. gada 8. novembra spriedums Adria-Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke (C-143/99, EU:C:2001:598) (36) un 2006. gada 15. jūnija spriedums Air Liquide Industries Belgium (C-393/04 un C-41/05, EU:C:2006:403) (37).

36.      Uz iepriekš minēto apsvērumu pamata uzskatu, ka Ryanair apelācijas sūdzības vienīgā pamata ceturtais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

4)      Par iebildumu saistībā ar apgalvoto kļūdu tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, izslēdzot EUR 3 likmes, ko Īrijas iestādes pieņēma 2011. gada martā, nozīmi (Ryanair pretapelācijas sūdzības vienīgā pamata pirmā daļa)

a)      Spriedums Ryanair

37.      Sava pirmā prasības Vispārējā tiesā pamata ietvaros Ryanair arī apgalvoja, ka, ņemot vērā atšķirīgu likmju ACN prettiesiskumu, vienīgā likme, ko Komisija būtu varējusi likumīgi pieņemt kā atsauces likmi, bija 2011. gada martā ieviestā EUR 3 likme. Sprieduma Ryanair 74.–76. punktā Vispārējā tiesa minēto iebildumu noraidīja, apgalvojot, ka, tā kā minēto likmi Komisijas aplūkotajā laikposmā faktiski nepiemēroja, tā bija neatbilstoša tam, lai pilnībā apzinātos aplūkojamā pasākuma sekas un tātad lai veidotu atbilstošu atsauces likmi.

b)      Lietas dalībnieku argumentu īss izklāsts

38.      Pēc Ryanair domām, apstāklis, ka EUR 3 likme netika piemērota apstrīdētajā lēmumā aplūkotajā laikposmā, neliedz izvēlēties to par atsauces likmi, ievērojot, ka nodokļu sistēma un mērķi, ko ar to cenšas panākt, ir palikuši tie paši. Vēl Ryanair apgalvo, ka, tā kā apstrīdētajā lēmumā aplūkotajā laikposmā piemērotā ACN augstākā un zemākā likme tika ieviestas un atceltas vienlaikus, aplūkojamajā gadījumā nekad nav pastāvējusi iepriekšēja likme, ko varētu definēt par “normālo” likmi.

39.      Komisija un Īrijas valdība uzskata iebildumu par neefektīvu un nepamatotu būtībā vienu un to pašu iemeslu dēļ.

c)      Vērtējums

40.      Tāpat kā Komisija un Īrijas valdība uzskatu, ka prasītājas argumenti neatbild uz sprieduma Ryanair 75. un 76. punktā ietvertajiem pamatiem un tāpēc ir vispirms neefektīvi. It īpaši Ryanair neatbild uz Vispārējās tiesas izvirzīto iebildumu, atbilstīgi kuram nodokļa likme, kas ieviesta vēlāk un kuras līmenis ir starp divām konkrēti piemērotām likmēm, un neļauj pilnībā novērtēt aplūkojamā pasākuma sekas, nedz arī paskaidro, kāda iemesla dēļ minētā likme būtu piemērotāka par tām, ko piemēro pašreiz, lai apzinātos minētās sekas.

41.      Par lietas būtību es atgādinu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsta jēdziena veidojošās selektivitātes nosacījumam saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu atbilst tāds valsts pasākums, kas noteiktā tiesiskajā režīmā ir tāds, ka rada labvēlīgākus apstākļus dažiem uzņēmumiem vai dažiem ražojumiem salīdzinājumā ar citiem, kuri, ņemot vērā minētā režīma izvirzīto mērķi, atrodas analogā faktiskajā un tiesiskajā situācijā (38). Lai iesaistīto uzņēmumu situāciju varētu pareizi novērtēt, identificējot slogu, kas uz tiem gulstas, un iespējamos labumus, kurus tie bauda aplūkojamā pasākuma dēļ, ir nepieciešams ņemt vērā faktiskos un tiesību apstākļus, kuri prevalē pasākuma piemērošanas brīdī, kā arī tos apstākļus, kuri, kaut arī ne vienlaicīgi, var konkrēti iespaidot minēto vērtējumu (39). Aplūkojamajos gadījumos nav redzams, kā apstāklis, ka ACN likme – pēc aplūkotā laikposma – ir novienādota un noteikta EUR 3 apmērā, var konkrēti iespaidot to slogu un labumu rekonstrukciju, ko attiecīgi nesuši un baudījuši uzņēmumi, kuriem piemēroja diferencēto likmju ACN. Katrā ziņā Ryanair nav neko šajā sakarā teikusi. Tā toties apgalvo, ka augstāko – EUR 10 likmi nevar izvēlēties par atsauces likmi, jo tā ir ieviesta vienlaicīgi ar zemāko likmi un ir prettiesiska. Abiem argumentiem nav pamatojuma. Šajā ziņā es tikai izdaru atsauci uz izklāstu iepriekš 33.–35. punktā attiecībā uz pirmo argumentu un uz izklāstu iepriekš 24.–29. punktā attiecībā uz otro argumentu.

42.      Visbeidzot norādu, ka prasītājas nostāja izraisītu paradoksālu rezultātu, ka par “normālo” tiktu nosaukts nodokļa līmenis, kas attiecīgajā laikposmā netika piemērots nevienam no ieinteresētajiem uzņēmumiem.

43.      Uz iepriekš minēto apsvērumu pamata uzskatu, ka Ryanair apelācijas sūdzības vienīgā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā neefektīva. Turklāt argumenti minētā iebilduma pamatojumam, manuprāt, ir nepamatoti.

5)      Par iebildumiem saistībā ar apgalvoto kļūdu tiesību piemērošanā, ko esot pieļāvusi Vispārējā tiesa, uzskatot, ka aviosabiedrību tiesības saņemt pārmaksātā ACN atmaksu neietekmē Komisijas iespēju augstāko EUR 10 likmi pieņemt par normālo likmi (Aer Lingus pretapelācijas sūdzības vienīgā pamata otrā, trešā un ceturtā daļa un Ryanair pretapelācijas sūdzības vienīgā pamata trešā daļa)

a)      Pārsūdzētie spriedumi

44.      Norādījusi, ka Īrijai dažādo iespēju vidū, kas tai bija, lai pārtrauktu un izlabotu pastāvošo nodokļu diskrimināciju, bija arī iespēja vienādot likmes augstākajā līmenī (sprieduma Aer Lingus 60. punkts un sprieduma Ryanair 85. punkts) un ka aviosabiedrību, kam piemēro augstāko likmi, iespējamās tiesības saņemt pārmaksātās summas atmaksu nebija atzīstamas automātiski, bet bija atkarīgas no vairākiem faktoriem, kā, piemēram, valsts tiesībās piemērojamie noilguma termiņi un vispārējo principu, kā, piemēram, nepamatotas iedzīvošanās neesamība, ievērošana (sprieduma Aer Lingus 61. punkts un sprieduma Ryanair 86. punkts), Vispārējā tiesa sprieduma Aer Lingus 63. punktā un sprieduma Ryanair 88. punktā secināja, ka Komisija bija varējusi likumīgi pieņemt EUR 10 likmi par ACN atsauces likmi, neņemot vērā iespējamus atmaksas pieprasījumus – gluži hipotētiskus un ar neskaidru iznākumu.

b)      Lietas dalībnieku argumentu īss izklāsts

45.      Prasītājas apgalvo, ka, pretēji Vispārējās tiesas apgalvotajam, tiesības saņemt to nodokļu atmaksu, kas samaksāti saskaņā ar Savienības tiesībām pretrunā esošiem valsts pasākumiem, nav tikai hipotētiskas, bet izriet no konsolidētas Tiesas judikatūras. Šāda atmaksa neietilpstot attiecīgās dalībvalsts rīcības brīvības robežās. Tātad aplūkojamajā gadījumā Īrija nebūtu varējusi labot Komisijas konstatēto nodokļu diskrimināciju, ar atpakaļejošu datumu uzliekot augstāko likmi sabiedrībām, kurām piemēroja zemāko likmi. Pēc Aer Lingus domām, Vispārējā tiesa jauc jautājumu par rīcību, kas attiecīgajai dalībvalstij jāveic, lai pārtrauktu šādu diskrimināciju, ar rīcību, kad ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai labotu prettiesiskumu, kas pieļauts laikposmā, kad tika piemērotas diskriminējošās likmes. Pat pieņemot, ka ACN prettiesiskums slēpjas likmju diferenciācijā, Īrijas iestāžu principiālais pienākums atmaksāt nepamatoti saņemto nodokli tomēr traucētu pieņemt augstāko EUR 10 likmi – no kuras atskaita atmaksājamo summu – par “normālo likmi” un uzskatīt sabiedrības, kas samaksājušas mazāko likmi EUR 2 apmērā, par selektīvas priekšrocības saņēmējām. Minētajos apstākļos atmaksas procedūru iznākumam nebūtu pilnīgi nekādas nozīmes.

46.      Komisija un Īrijas valdība norāda uz aplūkojamo iebildumu nepamatotību, izvirzot būtībā saskanīgus argumentus.

c)      Vērtējums

47.      Tāpat kā Komisija un Īrijas valdība es uzskatu, ka Aer Lingus arguments, atbilstīgi kuram Vispārējā tiesa jaucot pasākumus, ko dalībvalsts var veikt, lai pārtrauktu nodokļu diskrimināciju, ar pasākumiem, kas nepieciešami seku likvidēšanai, ir jānoraida, jo tas balstās uz kļūdainu sprieduma Aer Lingus interpretāciju. Minētā sprieduma 60. punktā (tāpat kā sprieduma Ryanair 87. punktā, kas ir formulēts identiski) Vispārējā tiesa tikai apgalvo, ka, tā kā attiecīgā dalībvalsts var “pārtraukt” šādu diskrimināciju, nosakot vienveidīgu aplikšanu ar nodokli augstākajā līmenī, šādu aplikšanas ar nodokli līmeni nevar uzskatīt par prettiesisku pašu par sevi un ka tikai atšķirīgu aplikšanas līmeņu kopīga piemērošana var radīt ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai. Minētie apgalvojumi iekļaujas diskusijā, kas sākta divos iepriekšējos punktos un kas risinās pirms jautājuma, vai Īrijai ir pienākums atmaksāt starpību starp abām ACN likmēm, un par šo jautājumu turklāt Vispārējā tiesa apzināti neieņem galīgo nostāju.

48.      Tādējādi prasītāju argumentus kopumā raksturo – kā to norāda gan Komisija, gan Īrijas valdība – pārmērīgs formālisms, kas principā slikti saskan ar atbalsta tiesībām, kurās savukārt prevalē substanciālā pieeja, kas balstīta uz valsts intervences pasākumu radīto seku analīzi. Saskaņā ar šādu pieeju analīze, kuras mērķis ir pārliecināties, vai un ar kādiem nosacījumiem nodoklis “normāli” ir jāmaksā, lai pārbaudītu, vai valsts pasākums, kas noteiktiem uzņēmumiem izslēdz vai atvieglo šāda nodokļa slogu, piešķir minētajiem uzņēmumiem selektīvu priekšrocību saskaņā ar LESD 107. pantu, ir jāveic, ņemot vērā atsauces nodokļu sistēmas būtību un struktūru, kā arī faktiskos apstākļus (piemēram, attiecību starp ar nodokli apliekamajiem un no nodokļa atbrīvotajiem darījumiem) un tiesības (piemēram, uzņēmumu, kuriem piemēro nodokli, juridisko statusu), kuri tieši un konkrēti var ietekmēt minēto analīzi (40). Aplūkojamajos gadījumos ACN augstākās un zemākās likmes starpības atmaksa, kas Īrijas iestādēm principā būtu jāveic, ja tiktu konstatēts ierobežojums pakalpojumu sniegšanas brīvībai, nav neatņemama aplūkotās nodokļu sistēmas daļa un to nevar uzskatīt par šīs sistēmas normatīvu elementu, uz kura pamata noteikt parasti iekasējamā nodokļa apmēru.

49.      Vēl es norādu, ka Aer Lingus nostāja izraisītu to, ka faktiski tiktu liegts atbalsta jomas noteikumus piemērot nodokļu atvieglojumiem, kuri ietilptu LESD 107. panta 1. punktā minētā aizlieguma piemērošanas jomā, ja tie vienlaikus ietver pamatbrīvības ierobežojumus, izraisot attiecīgajai valstij principiālu pienākumu attiecināt to pašu nodokļu režīmu arī uz diskriminētajiem uzņēmumiem. Šāds rezultāts, protams, nav vēlams. Noteikumiem atbalsta jomā un noteikumiem par pamatbrīvībām ir jābūt piemērojamiem kumulatīvi vienam un tam pašam gadījumam (41), lai gan, kā vēlāk redzēsim, ir nepieciešama koordinācija, lai saglabātu konsekvenci starp abām normatīvajām jomām un nepieļautu savstarpēji nesaderīgu pasākumu veikšanu.

50.      Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, uzskatu, ka aplūkojamie iebildumi, par ko ir Aer Lingus pretapelācijas sūdzības vienīgā pamata otrā, trešā un ceturtā daļa un Ryanair pretapelācijas sūdzības vienīgā pamata trešā daļa, ir jānoraida kā nepamatoti.

6)      Secinājumi par pretapelācijas sūdzībām

51.      Tā kā, ņemot vērā iepriekšējo analīzi, es uzskatu, ka nav jāpieņem neviens no iebildumiem, kas ir izvirzīti pretapelācijas sūdzību ietvaros, iesaku Tiesai noraidīt minētās pretapelācijas sūdzības kopumā.

B –    Par galvenajām apelācijas sūdzībām

52.      Katras no savām divām apelācijas sūdzībām pamatojumam Komisija ar vienādiem argumentiem izvirza tikai vienu pamatu par LESD 108. panta 3. punkta un Regulas Nr. 659/99 14. panta noteikumu pārkāpumu. Minētais pamats ir vērsts pret sprieduma Aer Lingus 88.–127. punktu un sprieduma Ryanair.119.–152. punktu.

1)      Pārsūdzētie spriedumi

53.      Vispārējās tiesas argumentācija pārsūdzēto spriedumu pamatojuma daļā, ko kritizē Komisija un kas būtībā ir identiska abos lēmumos, īsumā ir šāda.

54.      Vispārējā tiesa vispirms norāda, ka ACN ir akcīzes nodoklis, kuru noteikti ir paredzēts novirzīt uz pasažieriem arī saskaņā ar Regulas Nr. 1008/2008 23. pantā (42) aviosabiedrībām uzlikto pienākumu atsevišķi norādīt nodokļu summu katras biļetes cenā. Tad Vispārējā tiesa norāda, ka vienlīdz kā nodokli arī no samazinātās likmes piemērošanas izrietošo priekšrocību, proti, EUR 8 starpību starp normālo likmi un samazināto likmi, var pilnīgi vai daļēji novirzīt uz aviosabiedrību klientiem. Šādā gadījumā, turpina Vispārējā tiesa, aviosabiedrības nesaglabās minēto priekšrocību vai saglabās to tikai daļēji. Šādos apstākļos Komisijai nebija tiesību prezumēt, ka no samazinātās likmes piemērošanas izrietošā priekšrocība, ko aviosabiedrības faktiski saņēmušas un saglabājušas, katrā ziņā būtu vienāda ar EUR 8 par katru pasažieri. Tik tiešām, pēc Vispārējās tiesas domām, novirzīšanas gadījumā aviosabiedrību faktiski saņemtā priekšrocība nav obligāti starpība starp abām likmēm, bet gan tā ir iespēja piedāvāt saviem klientiem pievilcīgākas cenas, tādējādi palielinot apgrozījumu. Tātad Komisijai būtu bijis pienākums noteikt, kādā mērā aviosabiedrības, kurām piemēro EUR 2 likmi, bija faktiski novirzījušas uz saviem pasažieriem ekonomisko labumu, kas izrietēja no ACN samazinātās likmes piemērošanas, lai precīzi skaitliski noteiktu priekšrocību, no kuras tās faktiski bija guvušas labumu, vai arī uzticēt šo uzdevumu valsts iestādēm. Turklāt, prezumējot visos gadījumos, ka šāda priekšrocība atbilst starpībai starp ACN augstāko un zemāko likmi, Komisija, pēc Vispārējās tiesas domām, nav pietiekami ņēmusi vērā konkurences stāvokli konkrētajā tirgū un apstākli, ka visām aviosabiedrībām, kuras veica lidojumus mazāk nekā 300 km attālumā no Dublinas lidostas, piemēroja ACN pēc tās pašas likmes EUR 2 apmērā. Visbeidzot Vispārējā tiesa norāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pietiekami pamatojusi iemeslus, kuru dēļ starpības starp normālo likmi un samazināto likmi atmaksāšana ir nepieciešama, lai atjaunotu situāciju, kāda pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas. Vispārējā tiesa secina, ka, nosakot atgūstamā atbalsta summas apmēru kā starpību starp ACN samazināto likmi un normālo likmi, Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā un kļūdu tiesību piemērošanā.

2)      Lietas dalībnieku argumentu īss izklāsts

55.      Komisija, kuru atbalsta Īrija, būtībā apgalvo, ka, izvirzot iebildumu pret apstrīdēto lēmumu par to, ka tajā nav ņemts vērā apmērs, kādā no ACN samazinātās likmes izrietošo priekšrocību aviosabiedrības saņēmējas ir novirzījušas uz pasažieriem, Vispārējā tiesa ir pieņēmusi jaunu ekonomisko kritēriju, lai noteiktu tāda nodokļu atbalsta atdodamo summu, kas izpaužas kā samazinātas likmes piemērošana salīdzinājumā ar normālo likmi.

56.      Aer Lingus apgalvo, ka aplūkojamajā gadījumā faktiski ir bijis netiešs atbalsts, ko Komisija apstrīdētajā lēmumā ir uzskatījusi par tiešo atbalstu. Tā norāda, ka tad, kad Komisija pati veic atdodamā atbalsta summas apmēra noteikšanu, tai tas ir jādara pēc iespējas precīzāk, nebalstoties uz vienkāršotām prezumpcijām. Aer Lingus norāda arī, ka no to lidojumu pasažieriem, kam piemēroja samazināto likmi, tai nebija atļauts iekasēt summu, kas būtu lielāka par minēto likmi, un ka, ja tai tiks uzlikts pienākums atdot Komisijas prasītos EUR 8 par katru biļeti, šāda summa nebūtu ar atpakaļejošu spēku atgūstama no pasažieriem, kuri ir nopirkuši biļeti pēc samazinātās likmes. Pretēji Komisijas apgalvojumiem, aviosabiedrības rīcībā minētā summa nekad nav bijusi nedz konkrēti, nedz teorētiski. Pēc Aer Lingus domām, nav pareizi, ka Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas argumentācijas sekas būtu tādas, ka no aviosabiedrībām saņēmējām nevarēs prasīt nekādu atgūšanu. Minētais arguments esot balstīts uz kļūdainu sprieduma Aer Lingus interpretāciju. Visbeidzot Aer Lingus uzskata par neesošām Komisijas norādītās nekonsekvences ar esošo judikatūru.

57.      Ryanair galvenokārt apgalvo, ka Komisijas apelācijas sūdzības vienīgais pamats ir neefektīvs. Komisija esot paudusi nostāju tikai par pirmo no trim atsevišķajiem argumentiem, ko Vispārēja tiesa izmantoja, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma 4. panta atcelšanu, proti, nav ņemta vērā ACN novirzīšana uz pasažieriem, nav aplūkots tirgus stāvoklis un nav pamatojuma nepieciešamībai atgūt starpību starp ACN augstāko un zemāko likmi, lai atjaunotu agrāko status quo. Pakārtoti Ryanair apgalvo, ka Komisijas apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots. Vispārējā tiesa esot tikai piemērojusi principu, atbilstīgi kuram ir jāaprēķina ar atbalsta starpniecību iegūtās priekšrocības reālā vērtība. Turklāt Komisija pārspīlējot grūtības, kas ir saistītas ar summas precīza apmēra noteikšanu, ja tiktu saglabāts Vispārējās tiesas noteiktais risinājums. Visbeidzot Ryanair norāda, ka būtu nekonsekventi neņemt vērā atbalsta saņēmēja gūtās priekšrocības novirzīšanu uz klientiem, kur savukārt piemaksu, kas radušās pēc pārkāpuma aizliegtu vienošanos tiesību jomā, novirzīšana uz uzņēmuma konkurenta, kas sevi uzskata par aizskartu, klientiem ļauj pārkāpuma izdarītājam izvairīties no prasības par zaudējumu atlīdzību (43).

3)      Vērtējums

58.      Vispirms ir jānoraida arguments, ko galvenokārt ir izvirzījusi Ryanair un atbilstīgi kuram Komisijas apelācijas sūdzības vienīgais pamats esot neefektīvs. Tik tiešām, no vienas puses, trīs Ryanair norādīto argumentu kategorijas Vispārējās tiesas argumentācijas sistēmā kopumā neveido autonomus apstrīdētā lēmuma atcelšanas pamatus, no otras puses, Komisija saistībā ar savu vienīgo pamatu ir izskatījusi dažādos sprieduma Ryanair pamatojuma aspektus, kuri ir pamudinājuši Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu.

59.      Pēc būtības ievadam ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecīgās dalībvalsts pienākums atgūšanas ceļā likvidēt atbalstu, kuru Komisija uzskata par nesaderīgu ar kopējo tirgu, cenšas atjaunot situāciju, kāda pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas (44). Šādu situāciju, kāda pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas, atjauno ar “atbalsta atdošanu”, proti, atmaksājot tādu summu, ko valsts ir nodevusi uzņēmuma rīcībā un kam attiecīgā gadījumā pieskaitīti procenti (45). Ar atbalsta atmaksu tā saņēmējs zaudē priekšrocību tirgū, kas tam bija salīdzinājumā ar tā konkurentiem (46).

60.      Nosakot atdodamās summas apmēru, tiek ievērota dažāda kārtība atkarībā no veida, kādā atbalsts tika piešķirts. Piemēram, kad valsts nodod uzņēmumu saņēmēju rīcībā naudas summas vai piegādā tiem preces vai sniedz pakalpojumus bez maksas vai par preferenciālām cenām, minētajiem uzņēmumiem principā būs pienākums atdot summu, kas vienāda ar nominālo piešķirto summu vai ar preču vai pakalpojumu, ko tie izmantoja, vērtību (vai ar starpību salīdzinājumā ar tirgus cenu) (47) un kam pieskaitīti attiecīgie procenti.

61.      Kad atbalsts iegūst nodokļu priekšrocības formu, tādas situācijas atjaunošana, kāda pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas, parasti nozīmē, ka no uzņēmumiem, atbalsta saņēmējiem, tiks atgūta summa, kas atbilst pienācīgajam nodoklim vai nodevai saskaņā ar nodokļu tiesību aktiem, kas piemērojami, ja nav tiesiska atbalsta, un kurai pieskaitīti attiecīgie procenti (48). Pamatā esošā ideja ir tāda, ka labvēlīgs nodokļu režīms, lai gan atšķiras no dotācijas šaurā nozīmē, rada analogu konkurenci kropļojošu ietekmi, kas principā atbilst tai, kura izriet, ja kāda rīcībā nodod naudas summu, kura vienāda ar mazāko maksājamo nodokļu slogu. Šāda priekšrocība var izrietēt no uzņēmumu tiešo nodokļu pasākumiem – piemēram, kā nodokļa bāzes samazinājums, pilnīgs vai daļējs nodokļa summas samazinājums vai nodokļu parāda atlikšana, atcelšana vai vēlāka ārkārtas apspriešana – vai no netiešo nodokļu pasākumiem kā atbrīvojums no akcīzes nodokļa vai citām nodevām vai to samazinājums, tomēr ar nosacījumu, ka šāds atbrīvojums vai samazinājums atbilst atbrīvojumam no izmaksām, kas parasti apgrūtina uzņēmuma saņēmēja budžetu (49).

62.      Lai noteiktu atgūstamo summu, Komisijai principā nav jāizmeklē veids, kādā uzņēmums saņēmējs konkrēti izmantojis priekšrocību, kas izrietēja no atbalsta piešķiršanas. Atdošanas mērķis ir nevis tā labuma atcelšana, ko uzņēmums faktiski ir guvis atbalsta piešķiršanas rezultātā, bet gan likvidēt konkurences priekšrocību, kas tam sākotnēji bija sniegta minētās piešķiršanas dēļ. Tas nozīmē, no vienas puses, ka atgūšanai parasti ir jāaprobežojas ar tiešo labumu, kas izriet no atbalsta piešķiršanas, un tas nevar attiekties uz iespējamiem netiešiem labumiem, lai arī tie būtu šādas piešķiršanas sekas (50). Tātad, ja tādēļ, ka tas ir izmantojis atbalstu (piemēram, samazinājis cenas vai ieguldījis reklāmā), uzņēmums saņēmējs ir ieguvis jaunas tirgus daļas vai ja tas, pateicoties atbalstam, ir saņēmis iepirkuma līguma slēgšanas tiesības vai ir izvairījies no maksātnespējas, tam tomēr būs jāatdod summa, kas atbilst vienīgajai priekšrocībai pēc atbalsta nodošanas tā rīcībā. No otras puses, tam būs jāatdod visa minētā summa arī tad, ja tas pēc sliktas atbalsta pārvaldības vai tirgus, kurā tas darbojas, īpašībām, sava minētajā tirgū ieņemamā stāvokļa, sava finansiālā stāvokļa vai savas uzņēmējdarbības modeļa dēļ nav pilnībā izmantojis konkurences priekšrocību, kas izrietēja no atbalsta piešķiršanas. Citiem vārdiem sakot, uzņēmuma izdarītajām izvēlēm pēc atbalsta piešķiršanas vai tām sekojošajiem notikumiem principā nav nozīmes nolūkā noteikt atdošanas pienākuma (51) apjomu. (52) Turklāt atbalsta atdošana ir pienākums neatkarīgi no negatīvajām sekām – arī tad, ja tās skaitliskā ziņā pārsniedz priekšrocības, kas gūtas pēc atbalsta piešķiršanas, – ko tā var izraisīt saņēmēja ekonomiskajam un finansiālajam stāvoklim. Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka, ņemot vērā atbalsta atdošanas pienākuma funkciju, izriet, ka – parasti un neskarot ārkārtas apstākļus – Komisija neizmanto ļaunprātīgi savu rīcības brīvību, kad prasa attiecīgajai dalībvalstij atgūt summas, kas piešķirtas kā nelikumīgs atbalsts (53), un tas ir arī tad, kad atgūšana uzņēmumam saņēmējam nozīmē izmaksas, kas var izraisīt tā iespējamu aiziešanu no tirgus (54).

63.      No nupat sacītā izriet, ka “atjaunot situāciju, kāda pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas” – kas, kā redzējām, ir atgūšanas galvenais mērķis –, nenozīmē atkal radīt tos konkurences apstākļus, kādi pastāvēja atbalsta piešķiršanas brīdī. Dažas atbalsta sekas nudien ir neatgriezeniskas, un būtu iluzori uzskatīt, ka ar to summu atdošanu, kas atbilst uzņēmuma vai uzņēmumu saņēmēju gūtajai priekšrocībai, ir pietiekami, lai uzņēmēji tirgū atkal nonāktu tādos pašos konkurences apstākļos, kādos tie bija pirms atbalsta piešķiršanas (55). Tātad ir iespējams, ka arī pēc atbalsta atdošanas uzņēmums saņēmējs vai uzņēmumi saņēmēji konkrēti turpina baudīt valsts intervences pasākuma labvēlīgo ietekmi uz viņu konkurences stāvokli. Tāpat arī ir iespējams, ka, par spīti gūtajai priekšrocībai, viņu konkurences stāvoklis pēc atbalsta atdošanas izrādīsies sliktāks, nekā tas bija pirms atbalsta piešķiršanas.

64.      Visbeidzot, judikatūrā ir atzīta iespēja valstu iestādēm, kuras ir kompetentas veikt atgūšanu, noteiktās robežās ņemt vērā apstākļus, kuri var samazināt priekšrocību, ko uzņēmums saņēmējs guvis atbalsta piešķiršanas dēļ, un tātad iespaidot atdodamo summu apmēra noteikšanu. Piemēram, ja atbalsta piešķiršana ir attiecīgajam uzņēmumam izraisījusi papildu nodokļu slogu, pārmaksātā summa ir jāatskaita no atdodamās summas. Tāpat arī ir jāņem vērā nodokļu atvieglojumi, uz kuriem uzņēmumam tomēr būtu bijušas tiesības saskaņā ar valsts tiesību normām, atbilstīgi Savienības tiesībām, kas ir piemērojamas atbalsta piešķiršanas brīdī (56). Neskarot uzņēmumu tiesības valsts atgūšanas procedūras laikā aizstāvēt sevi – it īpaši, ja valsts iestādēm ir uzticēts identificēt saņēmējus un noteikt atbalsta apmēru –, iespēja izmantot priekšrocības, kas gūta līdz ar atbalstu, samazinājumu vai neitralizāciju, atsaucoties uz apstākļiem, kas ir saistīti ar organizatorisko vai stratēģisko modeli, uz kura pamata uzņēmums saņēmējs darbojas tirgū, vai konkurences apstākļus, kuros tas darbojas, tomēr šķiet ierobežota.

65.      Visbeidzot ir jāatgādina, ka papildus konkurences priekšrocības, ko guvis vai guvuši atbalsta saņēmējs vai saņēmēji, likvidēšanas funkcijai atgūšanai ir mērķis arī preventīvi iedarboties uz uzņēmumiem, uz kuriem gulstas pienākums pārbaudīt, ka atbalsts ir piešķirts, ievērojot Līgumā paredzēto kārtību (57). Kā pareizi norādīja Komisija tiesas sēdē, valsts – atbalsta piešķīrējas pienākums atgūt prettiesiski piešķirto atbalstu ir paredzēts kā tiesiskās aizsardzības līdzeklis pret patoloģisku situāciju, kad notiek LESD 108. panta 2. punktā noteiktā atturēšanās no jebkādas darbības (standstill) pienākuma pārkāpums. Lai gan tam nav mērķa sodīt, tā sekas ir tādas, ka uzņēmumiem tiek atņemts stimuls kļūt par līdzdalībniekiem šādā pārkāpumā vai tie tiek mudināti nodrošināties pret risku, ka saņemtais būs jāatdod, ja tiem konkrēti nav apstākļu, lai izvairītos no atbalsta piešķiršanas, kā tas bieži notiek gadījumā, kad atbalstu piešķir nodokļu režīma ietvaros.

66.      No iepriekš izklāstīto principu kopuma izriet, ka atgūstamais nodokļu atbalsts – kas izpaudās kā zemākas nodokļa likmes piemērošana salīdzinājumā ar normālo likmi – principā būs starpība starp normālo likmi un konkrēti piemēroto likmi. Šādā veidā, kā to pareizi ir norādījusi Komisija, uzņēmums saņēmējs galu galā uzņemsies nodokļu slogu, no kura tas bija likumīgi atbrīvots. Šādā gadījumā atbalsta summas apmēra noteikšanai ir vajadzīgs tikai noteikt aptuvenu valsts aizdevuma summu un nav vajadzīgs nedz veikt sarežģītus ekonomiska rakstura vērtējumus, nedz arī principā analizēt konkrētā tirgus konkurences apstākļus vai ieinteresēto uzņēmēju uzvedību šādā tirgū.

67.      Tātad, uzliekot Īrijai pienākumu atgūt starpību starp ACN augstāko un zemāko likmi par katru izdoto biļeti, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir ievērojusi iepriekš minētos principus.

68.      Tātad ir jāpārbauda, vai Vispārējās tiesas veikto atgūšanas rīkojuma atcelšanu apstrīdētajos lēmumos var pamatot, balstoties uz specifiskajiem apstākļiem, kuri raksturo šīs tiesvedības.

69.      Pirms veikt šo izskatīšanu, es tomēr uzskatu par nepieciešamu noraidīt Komisijas argumentu, atbilstīgi kuram argumentācijai, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa ir atcēlusi minēto rīkojumu, ir tādas sekas, ka no aviosabiedrībām, kam piemēro ACN zemāko likmi, nevar prasīt nekādu atgūšanu. Pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo minētā iestāde, pieņemt iespēju uzņēmumiem atbalsta saņēmējiem izmantot iespējamu pilnīgu vai daļēju gūtās priekšrocības novirzīšanu uz klientiem nenozīmē atbrīvot tos no jebkura atdošanas pienākuma, bet gan uzliek pienākumu pieņemt specifisku atgūstamās summas noteikšanas kārtību. Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos ir skaidri norādījusi, ka gadījumā, ja no ACN likmes samazināšanas izrietošo priekšrocību pilnīgi vai daļēji novirza uz pasažieriem, tad šādu priekšrocību vairs nevar katrā ziņā uzskatīt par vienādu ar starpību starp abām ACN likmēm, bet tā atbilst apgrozījuma pieaugumam, kas izriet no izdevīgāku cenu piedāvājuma tirgū. Šāda priekšrocība ir jānosaka, visdrīzāk izmantojot aprēķina metodi, kas ir analoga tai, kuru piemēro Komisija netiešā atbalsta gadījumā (58), tas ir, vērtējot gaisa pārvadājumu maksas samazinājuma ietekmi uz pieprasījumu, lai noteiktu papildu biļešu skaitu, kas tika pārdotas minētā samazinājuma seku dēļ. Šādas metodes izmantošana bez šaubām padara atdodamās summas apmēra noteikšanu sarežģītāku, bet ne neiespējamu un tātad neizslēdz jau saknē, kā, šķiet, apgalvo Komisija, jebkuru prasījumu par zaudējumu atlīdzību no aviosabiedrībām atbalsta saņēmējām.

70.      Šādos apstākļos es atgādinu, ka argumentācija, kas pamudināja Vispārējo tiesu izvirzīt iebildumu par Komisijas veikto atgūstamās summas apmēra noteikšanu, balstās, kā redzējām, uz konstatējumu, ka ACN ir akcīzes nodoklis, proti, netiešs nodoklis, kas formāli un ekonomiski obligāti tiks novirzīts uz pasažieriem. ACN formālā ietekme it īpaši izriet, pēc Vispārējās tiesas domām, no pienākuma, kas aviosabiedrībām bija saskaņā ar Regulas Nr. 1008/2008 23. pantu, atsevišķi norādīt summu katras pārdotās biļetes cenā, – pienākuma, par kuru Vispārējā tiesa uzskata, ka “lietas dalībnieki tam piekrīt”.

71.      Komisija apstrīd minētās premisas, apgalvojot, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka tā piekrīt pārsūdzētajos spriedumos iekļautajai Regulas Nr. 1008/2008 23. panta interpretācijai, un, otrkārt, ka ACN akcīzes raksturs nav svarīgs nolūkā novērtēt priekšrocību, ko aviosabiedrības ir saņēmušas līdz ar samazinātās likmes piemērošanu.

72.      Attiecībā uz pirmo punktu Komisija apgalvo, ka tā Vispārējā tiesā vienmēr ir apgalvojusi, ka Regulas Nr. 1008/2008 23. pants neuzliek aviosabiedrībām pienākumu vienmēr atsevišķi norādīt nodokļa summu biļetes cenā, bet gan tikai tajos gadījumos, kad tās nolemj iekļaut šo nodokli tarifā. Šajā ziņā es tikai norādu, ka gan minētās tiesību normas formulējums, gan tās ratio, kas it īpaši izriet no regulas preambulas 16. apsvēruma (59), šķiet runājam par labu tai interpretācijai, ko aizstāv Komisija, proti, ka pienākums atsevišķi norādīt piemērojamo nodokļu summu biļetes kopējā cenā pastāv tikai tajā gadījumā, kad un tik lielā apjomā, kādā aviosabiedrība nolemj novirzīt to izmaksas uz pasažieriem. Tomēr bez nepieciešamības šajā tiesvedības stadijā ieņemt galīgo nostāju par Regulas Nr. 1008/2008 23. panta interpretāciju ir jānorāda, ka, pat ja būtu jāuzskata, ka saskaņā ar minēto tiesību normu aviosabiedrībām ir pienākums vienmēr un visos apstākļos norādīt pilnu ACN summu biļetes cenā, tas nenozīmē, ka tās nevar brīvi – samazinot biļetes cenu, izņemot nodokļus, un attiecīgi savu peļņas normu par katru darījumu – uzņemties ACN izmaksas daļēji vai arī pilnībā (60). Citiem vārdiem sakot, tas, ka ACN formāli ir paredzēts novirzīšanai uz pasažieriem, nenozīmē, ka uzņēmumiem nav rīcības brīvības attiecībā uz nodokļa ekonomisko novirzīšanu.

73.      Kas attiecas uz otro punktu, kuru izvirzījusi Komisija un kas ir norādīts iepriekš 71. punktā, es piekrītu minētajai iestādei, ka ir jāsamazina nozīmīgums, ko Vispārējā tiesa savas argumentācijas sistēmā kopumā ir piešķīrusi apstāklim, ka ACN ir akcīzes nodoklis.

74.      Pirmkārt, lai gan šādas nodevas ir paredzēts pārnest uz patērētājiem, vismaz formāli tās ir izmaksas, kas apgrūtina par nodokļu maksātāju identificētā uzņēmuma budžetu. Tās iekasē uzņēmuma darbības dēļ un tad, kad tā notiek (61), ACN gadījumā – sniedzot pārvadājuma pakalpojumu. Iespējama šādu nodevu samazināšana uzņēmumam saņēmējam, kura nodokļu slogs samazinās, ir tieša priekšrocība saskaņā ar tiesību aktiem atbalsta jomā, kas, pretēji Aer Lingus apgalvojumam, nav pielīdzināma netiešajai [priekšrocībai], ko tas gūst gadījumā, kad patērētājiem tiek piešķirti naudas līdzekļi tā ražoto preču iegādei (62).

75.      Otrkārt, akcīzes nodokļa formālā nodošana var neatbilst tā ekonomiskajai nodošanai, jo nodevai atbilstīgās izmaksas var pilnībā vai daļēji segt uzņēmums, kurš piegādā preci vai sniedz pakalpojumu, pielāgojot cenu (63). Tāpat arī nodevas samazinājums, ja piedāvātā izstrādājuma vai pakalpojuma kopējā cena paliek nemainīga vai samazinās mazākā mērā salīdzinājumā ar minēto [nodevas] samazinājumu, var pilnībā vai daļēji pārvērsties par ieņēmumu uzņēmumam. Šajā ziņā aviosabiedrību, kurām piemēro ACN, stāvoklis atšķiras no Grieķijas kazino stāvokļa diferencēto ieejas maksu sistēmā, ko Vispārējā tiesa izskatījusi lietā, kurā tika pieņemts 2014. gada 11. septembra spriedums Grieķija/Komisija (T-425/11, EU:T:2014:768), un ko lietas dalībnieki apsprieda tiesas sēdē. Uz minētās sistēmas pamata kazino ieejas biļešu cenu bija noteikusi valsts, tāpat kā procentuālo daļu no šīs cenas, ko katram kazino bija tiesības ieturēt kā biļetes izdošanas maksu. Nevarot ietekmēt ne ieejas biļetes cenu (64), ne tai pienācīgās maksas, kazino, pretēji aviosabiedrībām, kurām piemēro ACN, darbojās kā vienkārši starpnieki, kuriem uzticēta iekasēšana (65).

76.      Treškārt, pārnešanas mehānisms attiecas ne tikai uz akcīzes nodokli, uz ražošanu vai uz patēriņu (66), bet vispārīgi uz jebkuru netiešu nodokli – piemēram, maksu, kas samaksāta Valsts kasei par sniegtu pakalpojumu, – kas, iekļaujoties ražošanas izmaksās, tiek novirzīts uz izstrādājuma vai pakalpojuma galīgo cenu. Turklāt viens nodokļu sloga pārnešanas veids var būt arī attiecībā uz tiešajiem nodokļiem. Uzņēmuma ienākuma nodokļa palielinājums, piemēram, it īpaši, ja tas attiecas uz īpašu nodokli, var mudināt ražotāju ar cenu palielinājuma starpniecību pārnest uz saražotajām precēm lielākās nodokļu izmaksas vai arī var viņu mudināt pārtraukt ieguldīt nozarē, ko skārusi nodeva, samazinot piedāvājumu un palielinot cenas. Turklāt nodokli ražotājs var pārnest ne tikai uz priekšu, uz patērētājiem, bet arī atpakaļ, uz piegādātājiem, un transversāli (tā dēvētā netiešā pārnešana), piemēram, palielinot cenu par izstrādājumiem, kurus nodeva nav skārusi. Citiem vārdiem sakot, pastāv dažādi mehānismi, kas ļauj uzņēmumam, uz kuru gulstas nodokļu slogs – arī tāds, kas nav netiešs, – pilnībā vai daļēji novirzīt nodokļa izmaksas uz citiem subjektiem. Ja šos mehānismus īsteno, nevar izslēgt, ka arī iespējamu priekšrocību, kas izriet no nodokļu sloga samazinājuma, var atkarībā no konkrētā tirgus īpašībām novirzīt uz subjektiem, kuri nav faktiskais nodokļu maksātājs.

77.      Pamatojoties uz iepriekš minēto, uzskatu, ka nedz īpašie izskatāmo lietu apstākļi, konkrēti, aplūkojamā nodokļa būtība, nedz iespējamais aviosabiedrību pienākums izpildīt Regulas Nr. 1008/2008 23. pantā noteiktos kritērijus tarifu noteikšanas jomā paši par sevi neattaisno atkāpi no to kritēriju piemērošanas, kurus parasti piemēro, lai noteiktu tā atbalsta apmēru, kas piešķirts kā samazinātas nodokļa likmes piemērošana.

78.      Secinājumu, ka Komisijai būtu bijis jāņem vērā iespējama no ACN samazinātās likmes izrietošās priekšrocības novirzīšana uz pasažieriem, Vispārējā tiesa balsta arī uz vairākiem judikatūras precedentiem, konkrēti, 2007. gada 29. marta spriedumu Scott/Komisija (T-366/00, EU:T:2007:99) un 2013. gada 22. janvāra spriedumu Salzgitter/Komisija (T-308/00, EU:T:2013:30), kuros uzsvars ir likts uz Komisijas pienākumu ierobežot atgūšanas rīkojumu, attiecinot to tikai uz finansiālajām priekšrocībām, kas izriet no atbalsta nodošanas kāda rīcībā.

79.      Tomēr tādu precedentu attiecināmība uz šīm tiesvedībām šķiet apšaubāma. Lietas, kurās pieņemti minētie spriedumi, tik tiešām attiecas uz situācijām, kurās ar atbalstu saistītās priekšrocības (bezmaksas skaidras naudas avanss pēc nodokļa atlikšanas lietā Salzgitter/Komisija un finansējums, kas izriet no zemes gabala atsavināšanas par preferenciālu cenu lietā Scott/Komisija) skaitliskajai noteikšanai bija vajadzīgi sarežģīti ekonomiskie vērtējumi, kuru pareizību uzņēmumi saņēmēji apstrīdēja. Taču aplūkojamajos gadījumos Komisijai Vispārējā tiesā tika pārmests tas, ka tā nav ņēmusi vērā apstākļus pēc atbalsta piešķiršanas (priekšrocības iespējama novirzīšana uz pasažieriem), kas var grozīt tās priekšrocības raksturu un apjomu, ko aviosabiedrības saņēmējas sākotnēji guvušas samazinātas nodokļa likmes veidā un ko Komisija pareizi skaitliski noteikusi (67). Citiem vārdiem sakot, nozīme šajās tiesvedībās ir passing-on izmantošanas aizsardzības nolūkos no uzņēmumu, atbalsta saņēmēju, puses, lai samazinātu atdodamo summu apmēru, leģitimizēšanai, nevis – vai vismaz ne tieši – kļūdai atbalsta intensitātes aprēķinā, kā lietās, kurās pieņemti minētie Vispārējās tiesas spriedumi.

80.      Kā jau ir bijusi iespēja norādīt, lai precīzi noteiktu no atbalsta piešķiršanas izrietošās priekšrocības, principā nav obligāti noteikt veidu, kādā tas konkrēti tika izmantots pēc izdošanas. Apjomam, kādā saņēmēji pārnes minētās priekšrocības uz citiem subjektiem pēc atbalsta piešķiršanas, tātad nebūtu jābūt svarīgam nolūkā noteikt atdodamo summu. Skaidras norādes šajā ziņā ir rodamas 1997. gada 20. marta spriedumā Alcan Deutschland (C-24/95, EU:C:1997:163), kurā Tiesa ir paudusi savu viedokli pret iespēju pretnostatīt atbalsta atgūšanas rīkojumam kādas dalībvalsts iekšējos tiesību aktus, uz kuru pamata atdošana bija izslēgta gadījumā, kad saņēmējs, kurš bija rīkojies labticīgi, varēja pierādīt, ka ieguvums pēc atbalsta piešķiršanas vairs nepastāvēja (68). Secinājumos, kas sniegti lietā, kurā tika pieņemts minētais spriedums, ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs] konkrēti pauda nostāju pret passing-on izmantošanu aizsardzības nolūkos valsts atbalsta jomā (69), ko Tiesa savukārt bija pieļāvusi Kopienas atbalsta jomā ar 1983. gada 21. septembra spriedumu Deutsche Milchkontor u.c. (no 205/82 līdz 215/82, EU:C:1983:233).

81.      Tādas summas atgūšana, kas vienāda ar piešķirto atbalstu (aplūkojamajos gadījumos aptuvena nodokļu kredīta summa), kam attiecīgā gadījumā pieskaitīti procenti, principā, kā jau redzējām iepriekš, tiek uzskatīta par piemērotu, lai likvidētu atbalsta saņēmēja gūto konkurences priekšrocību un atjaunotu agrāko situāciju. Jebkura cita tiesību norma – kas, piemēram, ļauj atbalsta saņēmējam iebilst pret atgūšanas rīkojumu, balstoties uz labuma nodošanu saviem pircējiem ar cenas samazinājuma starpniecību, – būtu, kā to norādījis ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss savos iepriekšējā punktā minētajos secinājumos, grūti piemērojami un – ciktāl tas izraisītu mazākas summas atgūšanu – apdraudētu Līgumā noteikto mērķu sasniegšanu (70).

82.      Ryanair norāda, ka, neatzīstot passing-on izmantošanu aizsardzības nolūkos atbalsta jomā, tiek pārkāpta Savienības tiesību konsekvence, jo šāda aizsardzība ir atļauta prasībā par zaudējumu atlīdzību, ja tiek pārkāptas tiesības aizliegto vienošanos jomā, par labu uzņēmumiem, kuri ir vainīgi pārkāpumos, kam ir gandrīz vai krimināltiesisks raksturs, savukārt tā tiek liegta uzņēmumiem, kuriem, tāpat kā aviosabiedrībām šajās tiesvedībās, nav konkrēti bijusi iespēja iebilst pret atbalsta piešķiršanu. Šajā ziņā, pat pieņemot, ka mehānisms, ar kuru uzņēmums novirza uz saviem klientiem labumu, kas iegūts pēc atbalsta piešķiršanas, no juridiskā un ekonomiskā viedokļa ir pielīdzināms mehānismam, kas ļauj cietušajam konkurentam novirzīt radušos kaitējumu uz patērētajiem, es norādu, ka passing-on izmantošana aizsardzības nolūkos šajās tiesvedībās tiek piesaukta saistībā ar atbalsta tiesību public enforcement, nevis kā aizliegtas vienošanās jomā private enforcement ietvaros. Pēdējā ievēro zaudējumu atlīdzības loģiku privāto interešu aizsardzībai, kas atšķiras no loģikas, kura virza Komisijas veikto konkurences noteikumu piemērošanu, ko vada centieni aizstāvēt sabiedrības intereses – proti, saglabāt tirgu konkurences struktūru. Tāpēc Ryanair ieteiktā paralēle man nešķiet, vismaz šajā aspektā, būtiska. Turklāt LESD 108. panta 3. punkta private enforcement ietvaros nekas neliedz uzņēmumiem, atbalsta saņēmējiem, ja pret tiem ceļ prasību atlīdzības procedūras ietvaros, apgalvot, ka uzņēmums, kas sevi uzskata par aizskartu, iespējams, ir pilnīgi vai daļēji pārnesis kaitējumu uz saviem pircējiem. Tātad Ryanair apgalvotā nekonsekvence nepastāv arī šajā aspektā.

83.      Visbeidzot Aer Lingus un Ryanair norāda uz apstākli, ko ir uzsvērusi arī Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos (71), ka aviosabiedrībām, kurām ir jāatdod starpība starp ACN augstāko likmi un zemāko likmi, nav iespējas a posteriori no pasažieriem, kuri ir iegādājušies biļetes par zemāko likmi, atgūt lielāko nesamaksāto nodokli. Manuprāt, šim apstāklim nav izšķirošas nozīmes, jo ieinteresētajām sabiedrībām vienalga būs iespēja pārnest ar atbalsta atdošanu saistītās izmaksas uz saviem klientiem, izdodot jaunas biļetes (72). Turklāt es atgādinu, ka iepriekš pieminētajā 2009. gada 4. marta spriedumā Associazione italiana del risparmio gestito un Fineco Asset Management/Komisija (T-445/05, EU:T:2009:50) Vispārējā tiesa apgalvoja, ka no attiecīgajiem ieguldījumu instrumentiem vai no uzņēmumiem, kas tos pārvaldīja, bija jāatgūst starpība starp parasto nodokli un samazināto nodokli, kurš izriet no šī pasākuma, neatkarīgi no iespējas, kas nav konstatēta, vērsties pie saviem akcionāriem saskaņā ar valsts tiesību noteikumiem (73). Visbeidzot, ja ir taisnība, ka faktiski ar starpību starp ACN augstāko un zemāko likmi vienādās summas atgūšanai ir sekas, kas ir analogas tām, kādas rodas, kad ar atpakaļejošu spēku uzliek augstāko likmi, kā to var saprast no Ryanair un Aer Lingus apgalvojumiem, Tiesai jau bija iespēja precizēt, ka minētais apstāklis ir normālas sekas konkrētā nodokļu samazinājuma kvalificēšanai par atbalstu (74).

84.      Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem un izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka, ar pārsūdzētajiem spriedumiem atceļot apstrīdētā lēmuma 4. pantu, ciktāl tas liek atgūt summu, kas ir vienāda ar starpību starp ACN augstāko un zemāko likmi, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tāpēc iesaku Tiesai apmierināt Komisijas apelācijas sūdzību un atcelt pārsūdzētos spriedumus.

C –    Par lietu nodošanu atpakaļ Vispārējai tiesai

85.      Atbilstoši Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas lēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai. Šajā ziņā norādu, ka Vispārējā tiesa neizskatīja prasības otro pamatu, kā arī daļu no prasības ceturtā pamata lietā T-473/12 un prasības lietā T-500/12 trešā pamata otro daļu. Tādējādi uzskatu par lietderīgu nosūtīt šīs apvienotās lietas atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā izskata minētos pamatus un argumentus.

86.      Turpmākie apsvērumi tāpēc tiek izdarīti gadījumam, ja Tiesa nolems taisīt galīgo spriedumu šajā tiesvedībā.

87.      Šajos secinājumos izklāstīto iemeslu dēļ prasības lietā T-473/12 trešais un ceturtais pamats un prasības lietā T-500/12 otrais un trešais pamats – robežās, ko izskatīja Vispārējā tiesa, – ko Vispārējā tiesa pieņēma pārsūdzētajos spriedumos, ir jānoraida kā nepamatoti.

88.      Savas prasības lietā T-473/12 otrajā pamatā, ko Vispārējā tiesa neizskatīja, Aer Lingus apgalvoja, ka, nolemjot par atbalsta atgūšanu, Komisijai būtu bijis jāņem vērā aviosabiedrību, kurām piemēro augstāko ACN likmi, tiesības saņemt pārmaksātās summas atmaksu, pārkāpjot LESD 56. panta un Regulas Nr. 1008/2008 noteikumus, kā arī LESD 108. panta 3. punkta noteikumus. Izdodot rīkojumu par starpības starp ACN augstāko likmi un zemāko likmi atgūšanu konkrētajos apstākļos, Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punkta noteikumus un tiesiskās noteiktības, efektivitātes un labas pārvaldības principus.

89.      Ar sava prasības lietā T-500/12 trešā pamata otro daļu, ko Vispārējā tiesa arī neizskatīja, Ryanair izvirzīja analogus argumentus pret atgūšanas rīkojuma tiesiskumu. Tā it īpaši uzsvēra smagos konkurences izkropļojumus, kas izrietot, ja tiesības celt prasību valsts tiesā, lai saņemtu nodokļa, kas samaksāts, pārkāpjot LESD 56. panta prasības, atmaksu, apvieno ar atgūšanas lēmumu, un šie izkropļojumi radot īpašu kaitējumu mazajām aviosabiedrībām, kā Aer Arann.

90.      Ievadam es norādu, ka Aer Lingus apgalvojumu, atbilstīgi kuram pastāvot ACN atmaksas tiesības valsts tiesā saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, Vispārējā tiesa jau noraidīja sprieduma Aer Lingus 65.–76. punktā. Par šo pamatojuma daļu apelācijas sūdzība nav celta.

91.      Tādējādi es uzskatu, ka Aer Lingus un Ryanair argumenti ir noraidāmi arī tajā daļā, kurā tie balstās uz apgalvotām tiesībām par ACN atmaksu saskaņā ar noteikumiem pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā.

92.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsta atgūšana ir loģiskas sekas atbalsta prettiesiskuma konstatācijai (75). Parasti tātad prettiesiska atbalsta radītus konkurences izkropļojumus novērš, uzliekot saņēmējiem pienākumu atdot atbalstu piešķīrējai iestādei.

93.      Atgūšanas mērķis ir atjaunot situāciju, kāda pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas. Ja atbalsts ir piešķirts kā (pilnīgs vai daļējs) atbrīvojums no kādas nodevas, tad minēto mērķi parasti cenšas sasniegt, ieinteresētajai dalībvalstij pieņemot lēmumus, kuri nepieciešami, lai izdotu uzņēmumiem saņēmējiem rīkojumu samaksāt summas, kuras atbilst summām, par kurām tika prettiesiski piešķirts atbrīvojums (76). Ja Komisija, konstatējusi konkrētā atbrīvojuma prettiesiskumu, atturētos noteikt dalībvalstij, atbalsta piešķīrējai, pienākumu pieņemt tādus lēmumus, lai ļautu attiecīgajiem uzņēmumiem izmantot tiesības uz nodevas atmaksu gadījumā, ja nodokļu pasākums kopumā ir pamatbrīvību ierobežojums, tad minētā mērķa sasniegšana katrā ziņā būtu apdraudēta.

94.      Pretēji tam, ko, šķiet, uzskata Aer Lingus, eksperiments valsts tiesās ar ACN atmaksas procedūrām uz LESD 56. panta pamata nevar veidot atgūšanai alternatīvu mehānismu, lai likvidētu Komisijas konstatētā atbalsta ar konkurenci nesaderīgās sekas. Tik tiešām, pat pieļaujot, ka iespējams atmaksas lēmums var veicināt to, ka šādas sekas tiek ierobežotas, samazinot skarto uzņēmēju skaitu (77), skaidrs ir tas, ka tā pieņemšana ir atkarīga no attiecīgo uzņēmumu ierosmes un no noteikumu – gan procesuālo, gan materiālo – ievērošanas. Turklāt atbalsta seku likvidēšana šādā veidā notiktu tikai tad, ja visi uzņēmumi, kam piemēroja augstāko likmi, pieprasītu un saņemtu minēto atmaksu. Ir acīmredzams, ka šāda situācija nedod nekādu garantiju, ka mērķis atjaunot situāciju, kāda pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas, ir faktiski sasniegts.

95.      Izdodot rīkojumu atgūt atbalstu, neņemot vērā apgalvotās tiesības uz atmaksu, no kā gūtu labumu aviosabiedrības, kuras ir samaksājušas augstākās likmes ACN, Komisija tātad, manuprāt, nav pārkāpusi nedz Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu, nedz Aer Lingus minētos Savienības tiesību vispārējos principus (78).

96.      Tātad, ja atmaksas procedūras izmantošana nav derīga alternatīva atgūšanas rīkojumam, tad šķiet skaidrs, ka abus tiesību aizsardzības līdzekļus nevar arī piemērot vienlaikus, jo tie rada savstarpēji nesavietojamas sekas. Iespējamam atmaksas lēmumam sekas būtu tādas, ka arī uz aviosabiedrībām, kam piemēro augstāko ACN likmi, tiktu attiecināta priekšrocība, ko veido samazinātās likmes piemērošana, savukārt atgūšanas rīkojums uzliek aviosabiedrībām, kam piemēro samazināto likmi, pienākumu atdot šādu priekšrocību. Tāpēc, kā pareizi norāda gan Aer Lingus, gan Ryanair, ja tiktu atļauts vienlaicīgi piemērot abus mehānismus, ar konkurenci nesaderīgās ACN sekas turpinātu pastāvēt, kaut arī uzņēmēju grupa, kas atrodas labvēlīgākos apstākļos, un uzņēmēju grupa, kas atrodas mazāk labvēlīgākos apstākļos, tiktu mainītas vietām.

97.      Lai izvairītos no šāda paradoksāla rezultāta, valsts tiesai, kurā ir celta prasība saistībā ar atmaksas procedūru, ir jāņem vērā atgūšanas lēmuma sekas. Man šķiet, acīmredzams, ka šis lēmums, faktiski attiecinot ACN normālās likmes piemērošanu arī uz sabiedrībām, kurām piemēro samazināto likmi, ar atpakaļejošu spēku likvidē diskrimināciju, kas izriet no diferencēto likmju piemērošanas. Šādos apstākļos, ja tiktu atļauta atmaksa, atbalsta saņēmēju loks tiktu paplašināts un atbalsta ar konkurenci nesaderīgās sekas tiktu paplašinātas (79).

98.      Pamatojoties uz iepriekš minēto, prasības lietā T-473/12 otrais pamats un prasības lietā T-500/12 trešā pamata otrā daļa, ja Tiesa tos izskatītu, manuprāt, būtu jānoraida kā nepamatoti.

99.      Saistībā ar savu prasības ceturto pamatu prasītāja apgalvo, ka, tā kā nav iespējams a posteriori no pasažieriem, kuri ir guvuši labumu no zemākās ACN likmes, atgūt EUR 8, par kuriem ir izdots atgūšanas rīkojums, tas darbotos kā papildu nodoklis un tātad kā prettiesisks sods un pārkāptu gan samērīguma principu, gan Regulas Nr. 659/1999 14. panta noteikumus. Es šajā ziņā tikai izdaru atsauci uz apsvērumiem, kas izdarīti jau iepriekš 83. punktā.

100. Ņemot vērā izdarīto apsvērumu kopumu, uzskatu, ka, ja Tiesa nolems pieņemt izskatīšanai pirmās instances lietas pēc pārsūdzēto spriedumu atcelšanas, attiecīgās prasības ir pilnībā jānoraida.

IV – Secinājumi

101. Ņemot vērā visus iepriekš izdarītos apsvērumus, es iesaku Tiesai noraidīt pretapelācijas sūdzības, pieņemt galvenās apelācijas sūdzības un atcelt pārsūdzētos spriedumus, nosūtot lietas atpakaļ Vispārējai tiesai. Ja pēc atcelšanas Tiesa nolems pieņemt izskatīšanai lietas T-473/12 un T-500/12, iesaku pilnībā noraidīt prasības katrā lietā un piespriest Aer Lingus un Ryanair atlīdzināt tiesāšanās izdevumus gan šajās tiesvedībās, gan tiesvedībās Vispārējā tiesā.

1 –      Oriģinālvaloda – itāļu.

2 – ACN tika ieviests ar Finance Act(n. 2) 2008 [2008. gada Finanšu likuma Nr. 2], kas stājās spēkā 2009. gada 30. martā, 55. pantu.

3 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Regula par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (pārstrādāta versija) (OV 2008, L 293, 3. lpp.).

4 – Minētā likme vēlāk tika samazināta līdz nullei, un APN faktiski tika atcelts.

5 – OV 2013, L 119, 30. lpp.

6 – Sprieduma Aer Lingus 22.–37. punkts un sprieduma Ryanair 23.–41. punkts.

7 – Sprieduma Ryanair 42.–56. punkts.

8 – Padomes 1999. gada 22. marta Regula, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.). Regula Nr. 659/1999 tika atcelta un no 2015. gada 13. oktobra aizstāta ar Padomes 2015. gada 13. jūlija Regulu (ES) Nr. 2015/1589, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), ar ko tika veikta tās kodificēšana.

9 – It īpaši skat. 2008. gada 22. decembra sprieduma British Aggregates/Komisija (C-487/06 P, EU:C:2008:757) 85. punktu, uz kuru Vispārējā tiesa atsaucas sprieduma Aer Lingus 43. punktā.

10 – Skat. spriedumus, 1977. gada 22. marts, Steinike & Weinlig (78/76, EU:C:1977:52, 21. punkts), un 2010. gada 13. septembris, Grieķija u.c./Komisija (T-415/05, T-416/05 un T-423/05, EU:T:2010:386, 212. punkts).

11 – Skat. spriedumu, 2013. gada 10. decembris, Komisija/Īrija u.c. (C-272/12 P, EU:C:2013:812, 53. punkts).

12 – Skat. spriedumus, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija (C-487/06 P, EU:C:2008:757, 84. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2000. gada 10. maijs, SIC/Komisija (T-46/97, EU:T:2000:123, 83. un 84. punkts).

13 – Tostarp skat. spriedumus, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija (C-487/06 P, EU:C:2008:757, 92. punkts), un 2000. gada 10. maijs, SIC/Komisija (T-46/97, EU:T:2000:123, 84. punkts).

14 – Skat., piemēram, spriedumu, 2013. gada 10. decembris, Komisija/Īrija u.c. (C-272/12 P, EU:C:2013:812, 53. punkts).

15 – Šeit ir jānorāda, ka sabiedrības prasītājas aplūkojamajā gadījumā neapstrīdēja atbalsta un tātad priekšrocības esamību, bet apstrīdēja tikai Komisijas uzlikto pienākumu atgūt minēto priekšrocību (skat. 38. punktu).

16 – Skat. spriedumu, 2010. gada 7. oktobris, DHL Aviation un DHL Hub Leipzig/Komisija (T-452/08, EU:T:2010:427, 40. punkts).

17 – Prasītāja citē spriedumus, 1980. gada 27. marts, Denkavit italiana (61/79, EU:C:1980:100), 1980. gada 10. jūlijs, Ariete (811/79, EU:C:1980:195), un 2010. gada 1. jūlijs, ThyssenKrupp Acciai Speciali Terni/Komisija (T-62/08, EU:T:2010:268).

18 – Prettiesiskums vai nelikumīgums, kas tostarp, pretēji šīm lietām, skāra pasākumu, kurš tika veikts agrāk par to, ar kuru piešķīra domājamo priekšrocību.

19 – Skat. 1980. gada 27. marta sprieduma Denkavit italiana (61/79, EU:C:1980:100) 31. punktu un 1980. gada 10. jūlija sprieduma Ariete (811/79, EU:C:1980:195) 15. punktu.

20 – Spriedums, 1988. gada 27. septembris, Asteris u.c. (no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457, 23. un 24. punkts).

21 – Skat. 62. un 63. punktu.

22 – Aer Lingus citē spriedumus, 1983. gada 9. novembris, Amministrazione delle finanze dello Stato/San Giorgio (199/82, EU:C:1983:318, 12. punkts), 1997. gada 14. janvāris, Comateb u.c. (no C-192/95 līdz C-218/95, Krājums, EU:C:1997:12, 20. punkts), 2001. gada 8. marts, Metallgesellschaft u.c. (C-397/98, Krājums, EU:C:2001:134, 87. punkts), un 2006. gada 12. decembris, Test Claimants in the FII Group Litigation (C-446/04, Krājums, EU:C:2006:774, 205. punkts).

23 –      Aer Lingus min it īpaši 10. punktu.

24 – Šādu ievada secinājumu izdara Komisija Īrijas iestādēm nosūtītajā brīdinājuma vēstulē.

25 – 2003. gada 6. februāra spriedumā Stylianakis (C-92/01, EU:C:2003:72) Tiesa atsaucas uz iespēju, ka nodoklis veido atlīdzību par lidostas pakalpojumiem un ka izmaksas par minētajiem pakalpojumiem ir augstākas pārrobežu lidojumu pasažieriem (27. un 29. punkts).

26 – Galvenais strīds, kas ir pamatā lietai, kurā tika pieņemts minētais spriedums, bija par Stylianakis k-ga celto prasību pret Grieķijas Republiku, lai viņam tiktu atmaksāta summa, kas vienāda ar pusi no lidostu modernizēšanas un attīstības nodokļa un kas viņam bija jāsamaksā, pērkot biļeti lidojumam no Heraklionas uz Marseļu. Nodokli piemēroja pasažieriem, kuri izlidoja no Grieķijas lidostām, un tā summa tāpat kā aplūkojamajos gadījumos bija noteikta atkarībā no lidojuma galamērķa attāluma no izlidošanas lidostas: lidojumiem ar galamērķi, kas atradās tālāk nekā 750 km attālumā no izlidošanas lidostas, šī summa bija dubulta salīdzinājumā ar summu, ko maksāja to lidojumu pasažieri, kuru galamērķis atradās 100 līdz 750 km attālumā no izlidošanas lidostas.

27 – 28. punkts.

28 – 26. punkts.

29 –      Šādu interpretāciju ievēro Komisija apstrīdētajā lēmumā, atbilstīgi kuram samazinātā likme attiecībā uz galamērķiem, kuri atrodas ne tālāk par 300 km no Dublinas lidostas, veidoja izņēmumu no normālās likmes (“an exception from the reference system”); skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 14. un 45. apsvērumu. Tādu pašu viedokli administratīvajā procedūrā pauda Īrijas iestādes – kuras precizēja, ka atkāpe no standarta likmes bija paredzēta, lai nodokļa summā ieviestu proporcionalitātes elementu atkarībā no attāluma, – (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 33. un 40. apsvērumu) un tas ir uzsvērts procesuālajos rakstos, kas ir iesniegti Vispārējā tiesā un Tiesā.

30 – Visbeidzot skat. spriedumu, 2009. gada 17. novembris, Presidente del Consiglio dei Ministri (C-169/08, EU:C:2009:709).

31 – Īrijas iestādēm nosūtītā brīdinājuma vēstule ir datēta ar 2010. gada 18. martu, un laikposms, kas ir aplūkots apstrīdētajā lēmumā, ir no 2009. gada 30. marta līdz 2011. gada 1. martam (skat. minētā lēmuma preambulas 11. apsvērumu).

32 –      Es tomēr neuzskatu, ka tas ir neefektīvs. Ryanair ar izvirzītajiem argumentiem, lai arī tie ir niecīgi, tomēr cenšas apstrīdēt gan Vispārējās tiesas apgalvojumu, atbilstīgi kuram likmju vienlaicīga ieviešana ir tīrs leģislatīvās tehnikas jautājums un tātad nenozīmīgs, gan konstatējumu, atbilstīgi kuram Komisija ir norādījusi pietiekamus iemeslus, lai pamatotu savu secinājumu par zemākās likmes atkāpes raksturu attiecībā pret augstāko likmi.

33 – Skat. arī 100. punktu manos secinājumos lietā British Aggregates/Komisija (EU:C:2008:419).

34 – Prasībā Vispārējā tiesā Ryanair apgalvoja, ka 2008. gadā zemākā likme tika piemērota 50 % Aer Arann pasažieru un tikai 1,9 % tās pasažieru.

35 – Norādu, ka Vispārējā tiesā Ryanair apgalvoja, ka aplūkojamā nodokļu režīma ekonomisko seku visaptverošai analīzei būtu bijis jāmudina Komisiju atzīt minētā režīma kopumā negatīvo ietekmi uz tās stāvokli un tātad izslēgt, ka tā ir guvusi jebkādu priekšrocību no atbalsta, kas piešķirts ar minētā režīma starpniecību. Ryanair tomēr nav iebildusi Tiesā pret to sprieduma Ryanair daļu, kurā Vispārējā tiesa ir atbildējusi uz minēto argumentu.

36 – Abi akti, ar kuriem Austrijā ieviesa enerģijas nodokli un nodokli, kas tikai preču ražotāju uzņēmumu labā paredzēja tiesības uz šāda nodokļa daļēju atmaksu, lai gan bija divi atsevišķi akti, tika pieņemti un stājās spēkā vienlaicīgi, skat. sprieduma 3. punktu.

37 – Aplūkojamie noteikumi, ko pieņēma Serēnas pilsētas padome, ieviesa dzinējspēka nodokli, vienlaikus nosakot virkni situāciju, kad notiek atbrīvošana no šī nodokļa, skat. sprieduma 6.–9. punktu.

38 – Spriedumi, 2006. gada 22. jūnijs, Beļģija un Forum187/Komisija (C-182/03 un C-217/03, 119. punkts); 2011. gada 15. novembris, Komisija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste (C-106/09 P un C-107/09 P, EU:C:2011:732, 75. punkts); 2015. gada 14. janvāris, Eventech (C-518/13, EU:C:2015:9, 55. punkts), un 2014. gada 9. oktobris, Ministerio de Defensa un Navantia (C-522/13, EU:C:2014:2262, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

39 – Šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 8. decembris, France Télécom/Komisija (C-81/10 P, EU:C:2011:811, 21. punkts), un 2015. gada 1. oktobris, Electrabel un Dunamenti Erőmű/Komisija (C-357/14 P, EU:C:2015:642, 105. punkts).

40 –      Skat., piemēram, spriedumu, 2011. gada 8. decembris, France Télécom/Komisija (C-81/10 P, EU:C:2011:811, 23. punkts).

41 – Skat., piemēram, spriedumu, 2009. gada 17. novembris, Presidente del Consiglio dei Ministri (C-169/08, EU:C:2009:709).

42 – Minēta iepriekš 3. zemsvītras piezīmē.

43 –      Ryanair šajā ziņā izdara atsauci uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. novembra Direktīvu 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (OV 2014, L 349, 1. lpp.).

44 –      Tostarp skat. spriedumu, 1995. gada 4. aprīlis, Komisija/Itālija (C-350/93, EU:C:1995:96, 21. punkts).

45 –      Tostarp skat. spriedumus, 1995. gada 4. aprīlis, Komisija/Itālija (C-348/93, EU:C:1995:95, 22. punkts), 2004. gada 29. aprīlis, Vācija/Komisija (C-277/00, EU:C:2004:238, 75. punkts), un 2009. gada 17. septembris, Komisija/MTU Friedrichshafen (C-520/07 P, EU:C:2009:557, 57. punkts).

46 –      Tostarp skat. spriedumus, 1995. gada 4. aprīlis, Komisija/Itālija (C-348/93, EU:C:1995:95, 27. punkts), 2004. gada 29. aprīlis, Vācija/Komisija (C-277/00, EU:C:2004:238, 74.–76. punkts), un 2011. gada 8. decembris, Residex Capital IV (C-275/10, EU:C:2011:814, 34. punkts).

47 –      Skat., piemēram, spriedumus, 2010. gada 16. decembris, SEYDALAND (C-239/09, EU:C:2010:778), un 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott (C-290/07 P, EU:C:2010:480).

48 –      Dažus piemērus, kuros ir analoģija ar aplūkojamo lietu, skat. spriedumu, 2009. gada 4. marts, Associazione italiana del risparmio gestito un Fineco Asset Management/Komisija (T-445/05, EU:T:2009:50, 201. punkts), un Komisijas Lēmumu 2006/323/EK saistībā ar Francijas, Īrijas un Itālijas īstenoto atbrīvojumu no akcīzes nodokļa minerāleļļām, ko attiecīgi Gardannā, Šenonas reģionā un Sardīnijā izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā, ko nesen apstiprināja Vispārējā tiesa 2012. gada 21. marta spriedumā Īrija/Komisija (T-50/06 RENV, T-56/06 RENV, T-60/06 RENV, T-62/06 RENV un T-69/06 RENV, EU:T:2012:134).

49 –      Tik tiešām, ja uzņēmums darbojas kā vienkāršs starpnieks, kam uzticēts Valsts kases vārdā iekasēt nodevas, šī nodeva neapgrūtina uzņēmuma bilanci, un tās iespējama samazināšana nerada priekšrocību, kas izpaustos kā izmaksu, kas apgrūtina uzņēmuma bilanci, mazināšana, kā Tiesa to nesen ir skaidrojusi attiecībā uz ieejas maksām Grieķijas kazino, skat. rīkojumu, 2015. gada 22. oktobris, Komisija/Grieķija (C-530/14 P, EU:C:2015:727, 32. punkts).

50 –      Šāds labums, ciktāl no tā ir radies kaitējums konkurentiem vai trešajām personām, var savukārt tikt ņemts vērā prasībā par zaudējumu atlīdzību, ko minētie subjekti cēluši pret atbalsta saņēmēju vai valsti, atbalsta piešķīrēju, skat. Komisijas paziņojumu par valsts atbalsta tiesību normu piemērošanu valstu tiesās, 2009/C 85/01, 2.2.4. sadaļa, it īpaši 49. punkta b) apakšpunkts.

51 –      Taču tiem var būt nozīme, nosakot subjektu, no kura [atbalsts] jāatgūst.

52 –      Šajā ziņā skat., ar atsauci uz nodokļu rakstura atbalstu, spriedumu, 2005. gada 15. decembris, Unicredito (C-148/04, EU:C:2005:774, 118. punkts). Skat. arī spriedumu, 1997. gada 20. marts, Alcan Deutschland (C-24/95, EU:C:1997:163).

53 –      Skat. spriedumus, 1999. gada 17. jūnijs, Beļģija/Komisija (C-75/97, EU:C:1999:311, 66. punkts), un 2002. gada 7. marts, Itālija/Komisija (C-310/99, EU:C:2002:143, 99. punkts).

54 –      Spriedums, 2004. gada 29. aprīlis, Itālija/Komisija (C-372/97, EU:C:2004:234, 105. punkts).

55 –      Iedomājieties, piemēram, gadījumu, kad atbalsts ir ļāvis uzņēmumam saņēmējam izvairīties no aiziešanas no tirgus, stabili paplašināt savu daļu šajā tirgū vai ieiet citā tirgū, vai otrādi, kad tā rezultātā no tirgus ir likvidēts konkurējošs uzņēmums.

56 –      Spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, BNP Paribas un BNL/Komisija (T-335/08, EU:T:2010:271, 50. punkts).

57 –      Tostarp skat. spriedumu, 1997. gada 20. marts, Alcan Deutschland (C-24/95, EU:C:1997:163, 34.–36. punkts).

58 –      Runa ir par naudas līdzekļiem, ko piešķir tieši patērētājiem, lai tie iegādātos no selektīvi identificētiem uzņēmumiem nākušas preces, un uzņēmumi no tā ir netieši labuma guvēji. Skat., piemēram, Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumu 2007/374/EK par valsts atbalstu C 52/2005, ko īstenojusi Itālijas Republika ciparu dekodētāju subsidētai pirkšanai (OV 2007, L 147, 1. lpp.).

59 –      Regulas Nr. 1008/2008 preambulas 16. apsvērums ir formulēts šādi: “Klientiem vajadzētu būt iespējai faktiski salīdzināt dažādu aviosabiedrību gaisa pārvadājumu cenas. Tādēļ gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, ko sāk Kopienā, vienmēr būtu jānorāda galīgā cena, kas jāmaksā klientam, ieskaitot visus nodokļus, nodevas un maksas. Tāpat Kopienas gaisa pārvadātājus aicina norādīt galīgo cenu to veiktiem gaisa pārvadājumiem no trešajām valstīm uz Kopienu.”

60 –      Atkarībā no uzņēmuma uzņēmējdarbības modeļa šāda iespēja var izrādīties obligāta. Šajā ziņā es norādu, ka apstrīdētā lēmuma 57. punktā Komisija norāda, ka savā sūdzībā Ryanair bija uzsvērusi, ka, tā kā tā ir zemo cenu (low-cost) aviosabiedrība, ACN novirzīšanai uz pasažieriem būtu bijusi nesamērīga ietekme uz biļešu cenām.

61 –      Skat., piemēram, attiecībā uz akcīzes nodokli, ko piemēro energoproduktiem un elektroenerģijai, spirtam un alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem, Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/118/EK par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK (OV 2009, L 9, 12. lpp.), kurā ir noteikts, ka nodokļu samaksas pienākums rodas preču ražošanas brīdī un ka akcīzes nodoklis kļūst uzliekams brīdī, kad preces nodod patēriņam.

62 –      Šāda atbalsta piemērs ir atrodams iepriekš 60. zemsvītras piezīmē minētajā lēmumā.

63 –      Tas it īpaši notiks tad, kad konkurences nosacījumi un preces pieprasījuma elastīgums neļauj viegli nodot tālāk nodokli. Tādos tirgos, kuros uzņēmēji var noteikt arī ievērojami dažādas cenas, kā gadījumā ar izstrādājumiem vai pakalpojumiem, pēc kuriem ir neelastīgs pieprasījums, nodevas pārnešana var izrādīties konkrēti ierobežota.

64 –      Izņemot izņēmuma gadījumus, kad izdod bezmaksas ieejas biļetes.

65 –      Šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 22. oktobris, Komisija/Grieķija (C-530/14 P, EU:C:2015:727, 32. punkts).

66 –      Sprieduma Aer Lingus 119. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas argumentu, pamatotu uz praksi enerģijas akcīzes nodokļu jomā, tostarp apgalvojot, ka minētā prakse attiecās uz atbrīvošanu no nodevām, kuras nebija paredzētas, kā ACN, novirzīšanai uz klientiem. Tomēr tas, ka šis akcīzes nodokļa veids kļūst uzliekams brīdī, kad preces nodod patēriņam, nevis tikai pārdošanas stadijā patērētājam, neizslēdz, ka tam tomēr var piemērot pārnešanas mehānismu.

67 –      No dažādiem pārsūdzēto spriedumu fragmentiem izriet, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi par kļūdainu nevis pašu aprēķina kritēriju, ko Komisija izmantojusi, lai skaitliski noteiktu priekšrocību, kura ir radusies samazinātās ACN likmes piemērošanas rezultātā, bet gan to apstākli, ka minētā iestāde nav ņēmusi vērā iespēju, ka šādi noteikto priekšrocību aviosabiedrības saņēmējas ir pārnesušas uz pasažieriem (skat. sprieduma Aer Lingus 97.–101. un 116. punktu un sprieduma Ryanair 129.–133. un 147. punktu).

68 –      44.–54. punkts. Tiesa sasaista iespēju izmantot šādu argumentu saistībā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un atgādina, ka uzņēmumi atbalsta saņēmēji var norādīt uz šādu paļāvību par atbalsta tiesiskumu tikai tad, ja tas ir piešķirts, ievērojot Līgumā noteikto kārtību (48. un 49. punkts).

69 –      EU:C:1996:433, 40. punkts.

70 –      39. punkts.

71 –      Sprieduma Aer Lingus 115. punkts un sprieduma Ryanair 146. punkts.

72 –      Es norādu šajā ziņā, ka pienākums īstenot atdošanu, kuras izmaksas esot novirzīšanas priekšmets, ir uzlikts visām aviosabiedrībām, kas darbojas maršrutos, kuriem piemēro zemāko ACN likmi, un starp tām, konkurējot minētajos maršrutos.

73 –      Skat. 196.–201. punktu.

74 –      Spriedums, 1993. gada 10. jūnijs, Komisija/Grieķija (C-183/91, EU:C:1993:233, 17. punkts).

75 –      Tostarp skat. spriedumu, 1990. gada 21. marts, Beļģija/Komisija (C-142/87, EU:C:1990:125, 66. punkts).

76 –      Spriedums, 1993. gada 10. jūnijs, Komisija/Grieķija (C-183/91, EU:C:1993:233, 17. punkts).

77 –      Skat., lai arī atšķirīgā kontekstā, spriedumu, 2006. gada 7. septembris, Laboratoires Boiron (C-526/04, EU:C:2006:528).

78 –      Turklāt lietas dalībnieki piekrīt tam, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī Komisijai nebija informācijas par jau uzsāktām atmaksas procedūrām.

79 –      Šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 5. oktobris, Transalpine Ölleitung in Österreich (C-368/04, EU:C:2006:644, 49. punkts), un ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Finanzamt Linz (C-66/14, EU:C:2015:242, 30. punkts). Savukārt 2006. gada 7. septembra spriedumā Laboratoires Boiron (C-526/04, EU:C:2006:528) Tiesa izslēdza, ka aplūkojamās nodevas iespējamās atdošanas rezultātā varētu paplašināties tā atbalsta saņēmēju loks, ko piešķir ar pašas nodevas izveidi. Tomēr vēl ir jānorāda, kā pareizi norādījusi Vispārējā tiesa sprieduma Aer Lingus 65.–76. punktā, ka aplūkojamais gadījums skaidri atšķiras no gadījuma, kas aplūkots lietā Laboratoires Boiron, un ka tāpēc nevar vilkt nekādu paralēli starp minēto lietu un šīm tiesvedībām.