Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-430/04

Finanzamt Eisleben

pret

Feuerbestattungsverein Halle eV

(Bundesfinanzhof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sestā PVN direktīva – Atsaukšanās uz 4. panta 5. punkta otro daļu – Nodokļu maksātāja veiktas darbības, konkurējot ar valsts iestādi – Publisko tiesību subjekts – Tādu darbību neaplikšana ar nodokli, kas veiktas valsts iestādes statusā

Tiesas (otrā palāta) 2006. gada 8. jūnija spriedums 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Iestāžu akti – Direktīvas – Tieša iedarbība – Piemērojamība

(EKL 249. panta trešā daļa)

2.     Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma – Nodokļa maksātāji

(Padomes Direktīvas 77/388 4. panta 5. punkta otrā daļa)

1.     Privātpersonas valsts tiesā pret attiecīgo dalībvalsti var atsaukties uz direktīvas noteikumiem, kas pēc to satura šķiet beznosacījuma un pietiekami precīzi, visos gadījumos, kad tās pilnīga īstenošana faktiski nav nodrošināta, t.i., ne tikai šīs direktīvas netransponēšanas vai nepareizas transpozīcijas gadījumos, bet arī tad, ja valsts tiesību normas, ar kurām šī direktīva ir transponēta pareizi, netiek piemērotas tā, lai sasniegtu direktīvā paredzēto rezultātu.

(sal. ar 29. punktu)

2.     Privātpersona, kas konkurē ar publisko tiesību subjektu un apgalvo, ka šo subjektu neapliek ar pievienotās vērtības nodokli vai apliek pēc pārāk zemas likmes par darbībām, ko tas veic valsts iestādes statusā, tādas tiesvedības ietvaros, kurā strīds ir starp privātpersonu un valsts nodokļu administrāciju, var atsaukties uz 4. panta 5. punkta otro daļu Sestajā direktīvā 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem. Tā kā subjekti un darbības, kurām ir piemērojams neaplikšanas noteikums, ir skaidri noteiktas Sestās direktīvas 4. panta 5. punktā, šis noteikums atbilst tiešas iedarbības kritērijiem.

(sal. ar 30., 32. punktu un rezolutīvo daļu)




TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2006. gada 8. jūnijā (*)

Sestā PVN direktīva – Atsaukšanās uz 4. panta 5. punkta otro daļu – Nodokļu maksātāja veiktas darbības, konkurējot ar valsts iestādi – Publisko tiesību subjekts – Tādu darbību neaplikšana ar nodokli, kas veiktas valsts iestādes statusā

Lieta C-430/04

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Bundesfinanzhof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 8. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 7. oktobrī, tiesvedībā

Finanzamt Eisleben

pret

Feuerbestattungsverein Halle eV,

piedaloties

Lutherstadt Eisleben.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši J. Makarčiks [J. Makarczyk] (referents), R. Šintgens [R. Schintgen], Dž. Arestis [G. Arestis] un J. Klučka [J. Klučka],

ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko iesniedza:

–       Feuerbestattungsverein Halle eV vārdā – K. Ramme [C. Ramme], Rechtsanwalt,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – D. Triandafilu [D. Triantafyllou] un K. Gross [K. Gross], pārstāvji,

ņemot vērā lēmumu, kas pieņemts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz 4. panta 5. punkta otrās daļas interpretāciju Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”).

2       Šis lūgums ir izteikts tiesvedībā starp Finanzamt Eisleben [Eislēbenes Finanšu pārvalde] (turpmāk tekstā – “Finanzamt”) un Feuerbestattungsverein Halle eV (turpmāk tekstā – “Feuerbestattungsverein”) par atteikumu sniegt fiskālo informāciju par Lutherstadt Eisleben kopienu, kas ir iesniegusi attiecīgo apelāciju iesniedzējtiesā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Sestā direktīva

3       Saskaņā ar Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmo un otro daļu:

“Valstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī citus publisko tiesību subjektus neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā publiskās pārvaldes [valsts] iestādes, pat ja tās šo darbību vai darījumu sakarā ievāc nodokļus, iemaksas, ziedojumus vai maksājumus.

Tomēr, iesaistoties šādās darbībās vai darījumos, tās uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz minētajām darbībām vai darījumiem, ja to uzlūkošana par personām, kas nav nodokļu maksātāji, radītu nozīmīgus konkurences traucējumus.”

 Valsts tiesiskais regulējums

4       Apgrozījuma nodokļa likuma (Umsatzsteuergesetz) 1. panta 1. punkta 1. apakšpunktā ir paredzēts:

“1)      Ar apgrozījuma nodokli apliek šādus darījumus:

1.      Piegādes un citus pakalpojumus, ko pret atlīdzību attiecīgajā valstī sniedzis komersants savas komercdarbības ietvaros. Aplikšanu ar nodokli nenovērš fakts, ka darījums ir veikts, pamatojoties uz tiesību vai administratīvajiem aktiem, vai ka darījums tiek uzskatīts par veiktu atbilstoši kādai tiesību normai [..].”

5       Saskaņā ar Apgrozījuma nodokļa likuma 2. panta 1. un 3.punktu:

“1)      Komersants ir persona, kas neatkarīgi veic rūpniecisku, komerciālu vai profesionālu darbību [..];

[..].

3)      Publisko tiesību juridiskas personas veic rūpniecisku, komerciālu vai profesionālu darbību tikai ar to rūpnieciska vai komerciāla rakstura uzņēmumu [..] un lauksaimniecības vai mežsaimniecības uzņēmumu starpniecību.”

6       1977. gada Nodokļu kodeksa (Abgabenordnung 1977, turpmāk tekstā –“AO”) 30. pantā ir noteikts:

“1)      Amatpersonām ir jāievēro nodokļu informācijas slepenība.

2)      Amatpersona pārkāpj nodokļu informācijas slepenību, ja tā bez atļaujas izpauž vai izmanto [..]:

1.      informāciju par trešo personu finansiālo stāvokli,

a)      kura tai kļuvusi zināma administratīvās procedūras, finanšu revīzijas procedūras vai tiesvedības nodokļu jautājumos ietvaros [..],

vai

2.      trešo personu rūpniecisku vai komerciālo noslēpumu, kurš tai kļuvis zināms saistībā ar kādu 1. apakšpunktā minēto procedūru [..].

4)      2. punktā minētajos apstākļos saņemtās informācijas izpaušana ir atļauta:

1.      ja to izdara saistībā ar pierādījumu savākšanu 2. punkta 1. apakšpunkta a) daļā minētās procedūras ietvaros [..].”

7       Nodokļu procesa kodeksa (Finanzgerichtsordnung) 40. pantā ir paredzēts:

“1)      Ar prasību var tikt lūgts atcelt administratīvo aktu (prasība atcelt tiesību aktu) vai piespriest pieņemt atteikto vai nepieņemto administratīvo aktu (prasība par rīkojuma izdošanu), vai veikt kādu citu darbību.

2)      Ja vien tiesību aktos nav paredzēts citādi, prasība ir pieņemama tikai tad, ja prasītājs parāda, ka tā tiesības ir aizskartas ar administratīvo aktu vai atteikumu pieņemt administratīvo aktu, vai administratīvā akta nepieņemšanu, vai atteikumu veikt kādu darbību, vai kādas darbības neveikšanu.”

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

8       Feuerbestattungsverein ir atzīta apvienība, kas sniedz sabiedriskos pakalpojumus un kas ekspluatē krematoriju Halles [Halle] pilsētā. Tā iesniedza Finanzamt pieprasījumu darīt tai zināmu nodokļu identifikācijas numuru, ar kuru Finanzamt bija pieņēmusi jaunāko nodokļa uzlikšanas lēmumu attiecībā uz kopienu Lutherstadt Eisleben, kas arī ekspluatē krematoriju, un minētā lēmuma pieņemšanas datumu. Savā pieprasījumā Feuerbestattungsverein ir norādījusi, ka iespējama Lutherstadt Eisleben neaplikšana ar pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “PVN”) ļautu šai kopienai piedāvāt kremācijas pakalpojumus par cenām, kas būtu izdevīgākas par Feuerbestattungsverein piemērojamām cenām.

9       Norādot uz to, ka tai ir jāievēro nodokļu informācijas slepenība, Finanzamt ar 1998. gada 25. jūnija lēmumu atteicās sniegt Feuerbestattungsverein pieprasīto informāciju.

10     Tā kā Feuerbestattungsverein sūdzība par šo atteikuma lēmumu netika apmierināta, tā iesniedza prasību Finanzgericht [Finanšu tiesā], kas atcēla minēto lēmumu un lika Finanzamt pieņemt jaunu lēmumu attiecībā uz informācijas pieprasījumu. Finanzgericht cita starpā ir atsaukusies uz AO 30. panta 4. punkta 1. apakšpunktu un 2. punkta 1. apakšpunkta a) daļu, kas paredz, ka administratīvās procedūras ietvaros saņemtās informācijas izpaušana ir atļauta, ja to izdara saistībā ar pierādījumu savākšanu tiesvedībā nodokļu jautājumos. Tā ir vienlīdz konstatējusi, ka Feuerbestattungsverein iespējamā prasība par nodokļa uzlikšanas lēmumiem attiecībā uz Lutherstadt Eisleben būtu pieņemama, jo šī apvienība var parādīt, ka tās tiesības ir aizskartas ar minētās kopienas neaplikšanu ar PVN vai šīs teritoriālās vienības aplikšanu pēc pārāk zemas likmes.

11     Finanzamt ir iesniegusi Bundesfinanzhof [Federālajā finanšu tiesā] prasību par Finanzgericht sprieduma pārskatīšanu. Bundesfinanzhof uzskata, ka, lai izlemtu jautājumu, vai Feuerbestattungsverein kā privāts komersants var atsaukties uz apgalvoto Lutherstadt Eisleben neaplikšanas ar nodokli vai šīs kopienas aplikšanas pēc pārāk zemas likmes prettiesiskumu, ir nepieciešama Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas interpretācija.

12     Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā lietā AO 30. panta 4. punkta 1. apakšpunktā norādītie nosacījumi par iespēju izpaust informāciju, uz kuru principā attiecas nodokļu informācijas slepenība, ir izpildīti.

13     Turklāt tā norāda, ka Nodokļu procesa kodeksa 40. panta 1. punktā paredzētā prasība, kuru Feuerbestattungsverein plāno izvirzīt saistībā ar konkurences jautājumiem, ir pieņemama tikai tad, ja šādas prasības iesniedzējs sniedz pierādījumus, ka tā tiesības ir aizskartas ar administratīvo aktu vai atteikumu pieņemt šādu administratīvo aktu, vai šāda administratīvā akta nepieņemšanu, vai atteikumu veikt kādu citu darbību, vai kādas citas darbības neveikšanu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka ar nodokļu parādu nesaistītas trešās personas tiesību pārkāpums var tikt izskatīts tikai tad, ja neaplikšana ar nodokli vai aplikšana pēc pārāk zemas likmes pārkāpj kādu normu, kas gan pieņemta vispārējās interesēs, gan paredz aizsargāt noteiktu, ar attiecīgo nodokļu parādu nesaistītu trešo personu tiesības.

14     Ņemot vērā Tiesas judikatūru, kas jau ir atzinusi, ka uz Sestās direktīvas 4. panta 5. punktu var atsaukties, lai aizsargātu publisko tiesību subjektu tiesības, iesniedzējtiesa konstatē, ka nav izslēgts, ka šīs normas mērķis ir vienlīdz aizsargāt privāto konkurentu tiesības tiktāl, ciktāl publisko tiesību subjektu neaplikšana ar nodokļiem var radīt nozīmīgus konkurences traucējumus. Tomēr šī tiesa tāpat atzīst, ka ir iespējama citāda šīs judikatūras interpretācija, saskaņā ar kuru 4. panta 5. punkta vienīgais mērķis ir nodrošināt PVN objektīvu neitralitāti un privātie konkurenti nevar ar to pamatot savas tiesības.

15     Šajos apstākļos Bundesfinanzhof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai privātais nodokļu maksātājs, kas konkurē ar publisko tiesību subjektu un apgalvo, ka šā subjekta neaplikšana ar nodokļiem vai aplikšana ar nodokļiem pēc pārāk zemas likmes ir prettiesiska, var atsaukties uz Direktīvas 77/388/EEK 4. panta 5. punkta otro daļu?”

 Par prejudiciālo jautājumu

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

16     Feuerbestattungsverein uzskata, ka ir jādod apstiprinoša atbilde uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu.

17     Eiropas Kopienu Komisija norāda, ka publisko tiesību subjekta neaplikšana ar nodokļiem nozīmē, ka ir jābūt izpildītiem abiem diviem nosacījumiem, t.i., šīs darbības veic publisko tiesību subjekts un tas veic tās valsts iestādes statusā (2000. gada 14. decembra spriedums lietā C-446/98 Fazenda Pública, Recueil, I-11435. lpp., 15. punkts). Saistībā ar atbildi uz uzdoto jautājumu tā piekrīt iesniedzējtiesas netiešam pieņēmumam, ka pamatā lietā Lutherstadt Eisleben, ekspluatējot krematoriju, rīkojas kā valsts iestāde un ka Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrā daļa ir piemērojama.

18     Atgādinot judikatūru par principiem, kas reglamentē iespēju atsaukties uz Kopienu direktīvām (1966. gada 16. jūnija spriedums lietā 57/65 Lütticke, Recueil, 293. lpp.; 1974. gada 4. decembra spriedums lietā 41/74 Van Duyn, Recueil, 1337. lpp., un 1989. gada 22. jūnija spriedums lietā 103/88 Fratelli Costanzo, Recueil, 1839. lpp.), Komisija uzskata, ka gadījumos, kad nodokļu normai ir tieša iedarbība, iespējai uz to atsaukties ir jābūt ne tikai nodokļu parādniekam vai apliekamajai personai, bet ārpus divpusējām attiecībām starp šādu personu un nodokļu administrāciju arī trešām personām, kuras skar šādas normas piemērošana.

19     Šajā sakarā Komisija apgalvo, ka prasība, kas ir iesniegta saskaņā ar Kopienu tiesībās noteikto tiesiskās aizsardzības principu, ir jāuzskata par pieņemamu, pat ja valsts procesuālie noteikumi to neparedz līdzvērtīgos gadījumos (1992. gada 3. decembra spriedums lietā C-97/91 Oleificio Borelli, Recueil, I-6313. lpp., 13. punkts).

20     Līdz ar to tā iesaka atbildēt uz uzdoto jautājumu, ka privātais nodokļu maksātājs, kas konkurē ar publisko tiesību subjektu un apgalvo, ka šā tiesību subjekta neaplikšana ar nodokļiem vai aplikšana ar nodokļiem pēc pārāk zemas likmes ir prettiesiska, var atsaukties uz Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otro daļu.

 Tiesas atbilde

21     Pirmkārt, ir jānorāda, ka no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Feuerbestattungsverein konkurē ar kopienu, kas ir publisko tiesību subjekts un kas veic saimnieciskās darbības kā valsts iestāde.

22     Pieņemot, ka kopienas Lutherstadt Eisleben neaplikšana ar PVN ļautu tai piedāvāt pakalpojumus par cenām, kas būtu izdevīgākas par Feuerbestattungsverein piemērojamajām cenām, Feuerbestattungsverein nodokļu administrācijai, proti, Finanzamt, ir iesniegusi pieprasījumu sniegt informāciju par šo jautājumu. Strīds pamata prāvā tādējādi ir par Finanzamt atteikumu izpaust privātpersonai, t.i., Feuerbestattungsverein, tādas ziņas par minēto kopienu, uz kurām attiecas nodokļu informācijas slepenība.

23     Līdz ar to iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai privātais nodokļu maksātājs, kas konkurē ar publisko tiesību subjektu, var atsaukties uz Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otro daļu, lai parādītu, ka tā tiesības ir aizskartas ar apgalvoto šā tiesību subjekta neaplikšanu ar nodokli vai tā aplikšanu pēc pārāk zemas likmes.

24     Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas mērķis ir nodrošināt nodokļu neitralitātes principa ievērošanu, kas iestājas pret to, ka tādu līdzīgu pakalpojumu sniegšana, starp kuriem pastāv konkurence, no PVN viedokļa ir izvērtējama atšķirīgi (2005. gada 26. maija spriedums lietā C-498/03 Kingscrest Associates un Montecello, Krājums, I-4427. lpp., 41. punkts), un ka šī norma paredz situāciju, kurā publisko tiesību subjekti, rīkojoties publisko tiesību subjekta statusā, t.i., uz tiem attiecinātā īpašā tiesiskā režīma ietvaros, veic darbības vai darījumus, ko, konkurējot ar tiem, varētu veikt arī privātpersonas saskaņā ar privāto tiesību režīmu vai pamatojoties uz administratīvajām koncesijām (šajā sakarā skat. 1989. gada 17. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 231/87 un 129/88 Comune di Carpaneto Piacentino u.c., Recueil, 3233. lpp., 22. punkts).

25     Šī norma paredz atkāpi no noteikuma, saskaņā ar kuru ar nodokli neapliek publisko tiesību subjektu veiktās darbības vai darījumus, ko tie veic valsts iestāžu statusā, ja vien šāda neaplikšana nerada nozīmīgus konkurences traucējumus (iepriekš minētais spriedums lietā Comune di Carpaneto Piacentino u.c., 22. punkts).

26     Līdz ar to, ja attiecīgās saimnieciskās darbības neaplikšana ar PVN radītu konkurences traucējumus Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas izpratnē, Lutherstadt Eisleben krematorijas ekspluatācija būtu apliekama ar nodokli saskaņā ar to pašu normu (šajā sakarā skat. 2001. gada 8. marta spriedumu lietā C-276/98 Komisija/Portugāle, Recueil, I-1699. lpp., 28. punkts).

27     To ekonomisko apstākļu novērtējums, kas attiecīgajā gadījumā varētu pamatot atkāpi no noteikuma par publisko tiesību subjektu neaplikšanu ar nodokļiem, ir valsts tiesas kompetencē.

28     Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru privātpersonas var atsaukties uz beznosacījuma un pietiekami precīziem direktīvas noteikumiem, ja tās transponēšanas pasākumi nav pieņemti termiņā, lai atspēkotu ikvienu valsts tiesību normu, kas ir pretrunā ar direktīvu, vai tiktāl, ciktāl šie noteikumi paredz tiesības, ko privātpersonas ir tiesīgas prasīt no attiecīgās valsts (skat. it īpaši 1982. gada 19. janvāra spriedumu lietā 8/81 Becker, Recueil, 53. lpp., 25. punkts, un 2003. gada 20. maija spriedumu apvienotajās lietās C-465/00, C-138/01 un C-139/01 Österreichischer Rundfunk u.c., Recueil, I-4989. lpp., 98. punkts).

29     Līdz ar to privātpersonas valsts tiesā pret attiecīgo dalībvalsti var atsaukties uz direktīvas noteikumiem, kas pēc to satura šķiet beznosacījuma un pietiekami precīzi, visos gadījumos, kad tās pilnīga īstenošana faktiski nav nodrošināta, t.i., ne tikai šīs direktīvas netransponēšanas vai nepareizas transpozīcijas gadījumos, bet arī tad, ja valsts tiesību normas, ar kurām šī direktīva ir transponēta pareizi, netiek piemērotas tā, lai sasniegtu direktīvā paredzēto rezultātu (2002. gada 11. jūlija spriedums lietā C-62/00 Marks & Spencer, Recueil, I-6325. lpp., 27. punkts).

30     Tiesa jau ir nospriedusi, ka, tā kā subjekti un darbības, kurām ir piemērojams neaplikšanas noteikums, ir skaidri noteiktas Sestās direktīvas 4. panta 5. punktā, šis noteikums atbilst tiešas iedarbības kritērijiem (iepriekš minētais spriedums lietā Comune di Carpaneto Piacentino u.c., 31. un 33. punkts).

31     Tādējādi, tā kā ir izpildīti šā sprieduma 28. un 29. punktā norādītie nosacījumi, privātpersona, kas konkurē ar publisko tiesību subjektu un apgalvo, ka šo subjektu neapliek ar PVN vai apliek pēc pārāk zemas likmes par darbībām, ko tas veic valsts iestādes statusā, var atsaukties valsts tiesā uz Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otro daļu tādas tiesvedības ietvaros kā pamata lietā, kurā strīds ir starp privātpersonu un valsts nodokļu administrāciju.

32     Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka privātpersona, kas konkurē ar publisko tiesību subjektu un apgalvo, ka šo subjektu neapliek ar PVN vai apliek pēc pārāk zemas likmes par darbībām, ko tas veic valsts iestādes statusā, var atsaukties uz Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otro daļu tādas tiesvedības ietvaros kā pamata lietā, kurā strīds ir starp privātpersonu un valsts nodokļu administrāciju.

 Par tiesāšanās izdevumiem

33     Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies saistībā ar apsvērumu iesniegšanu Tiesai, izņemot tos, kuri radušies minētajiem lietas dalībniekiem, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Privātpersona, kas konkurē ar publisko tiesību subjektu un apgalvo, ka šo subjektu neapliek ar pievienotās vērtības nodokli vai apliek pēc pārāk zemas likmes par darbībām, ko tas veic valsts iestādes statusā, tādas tiesvedības ietvaros kā pamata lietā, kurā strīds ir starp privātpersonu un valsts nodokļu administrāciju, var atsaukties uz 4. panta 5. punkta otro daļu Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.