Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-522/04

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Beļģijas Karalisti

Valsts pienākumu neizpilde – Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Kapitāla brīva aprite – Eiropas Ekonomikas zonas līguma 28., 31., 36. un 40. pants – Direktīva 2002/83/EK – Nodokļu tiesību akti, kuros paredzēta nelabvēlīgāka attieksme pret tādām iemaksām profesionālajās pensiju shēmās, kas tiek pārskaitītas ārvalstīs dibinātām dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām – Kapitāla un līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu, kas pārskaitītas saņēmējiem, kuri ir mainījuši savu dzīvesvietu uz ārvalstīm, aplikšana ar nodokli Beļģijā – Konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu – Atbildīgais pārstāvis

Ģenerāladvokātes Kristīnes Štiksas-Haklas [Christine Stix-Hackl] secinājumi, sniegti 2006. gada 3. oktobrī 

Tiesas (otrā palāta) 2007. gada 5. jūlija spriedums 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Dalībvalstis – Pienākumi – Pienākumu neizpilde – Ar Kopienu tiesībām nesaderīgas valsts tiesību normas saglabāšana

2.     Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēji – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Eiropas Savienības pilsonība – Ierobežojumi – Nodokļu tiesību akti

(EKL 18., 39., 43. un 49. pants; EEZ līguma 28., 31. un 36. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/83 5. panta 1. punkts; Padomes Direktīvas 92/96 4. pants)

1.     Pat ja praksē dalībvalsts iestādes nepiemēro ar Kopienu tiesībām nesaderīgu valsts tiesību normu, tiesiskā drošība tomēr prasa, lai šī tiesību norma tiktu grozīta.

(sal. ar 70. punktu)

2.     Savus pienākumus, ko tai uzliek EKL 18., 39., 43. un 49. pants, Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 28., 31. un 36. pants, kā arī Direktīvas 92/96 par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz dzīvības tiešās apdrošināšanas nozari, ar kuru tiek izdarīti grozījumi Direktīvās 79/267 un 90/619 (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva), 4. pants, kas pēc pārveidošanas ir kļuvis par Direktīvas 2002/83 par dzīvības apdrošināšanu 5. panta 1. punktu, nav izpildījusi tāda dalībvalsts, kura:

– pakļauj iespēju atskaitīt darba devēju veiktās papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksas nosacījumam, ka šīs iemaksas ir jāpārskaita šajā dalībvalstī dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei;

– pakļauj ar ilgtermiņa uzkrājumiem saistīto nodokļa samazinājumu, kas tiek piešķirts attiecībā uz personiski veiktajām papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksām vai papildu pensijām, ko darba devējs samaksājis kā ieturējumu no darba ņēmēja darba samaksas vai ko uzņēmums samaksājis kā ieturējumu no uzņēmuma vadītāja, ar kuru nav noslēgts darba līgums, darba algas, nosacījumam, ka šīm iemaksām ir jābūt pārskaitītām šajā dalībvalstī dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei;

– paredz, ka gadījumā, ja kapitāls, līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas un uzkrājumi tiek izmaksāti vai piešķirti tādam nodokļu maksātājam, kurš iepriekš ir mainījis savu pastāvīgo dzīvesvietu vai savu aktīvu atrašanās vietu uz ārvalstīm, maksājums vai piešķīrums tiek uzskatīts par veiktu iepriekšējā dienā pirms šīs pārcelšanās un visi pārskaitījumi tiek pielīdzināti piešķiršanai, kā rezultātā visiem apdrošinātājiem ir pienākums ieturēt ienākuma nodokļa summu no kapitāla un līguma laušanas gadījumā atmaksājamām summām, kas izmaksātas nerezidentam, kurš kādā brīdī ir bijis šīs dalībvalsts rezidents–nodokļu maksātājs, ar nosacījumu, ka šīs summas pilnībā vai daļēji ir radušās laika periodā, kad attiecīgā persona bija šīs valsts rezidents–nodokļu maksātājs, pat ja šīs valsts noslēgtās divpusējās nodokļu konvencijas piešķir tiesības otrai līgumslēdzējvalstij aplikt šos ienākumus ar nodokli;

– apliek ar nodokli kapitāla vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu, kuras veido darba devēja vai personiski veiktās papildu vecuma pensijas iemaksas, pārskaitījumu, ko pensiju fonds vai apdrošināšanas sabiedrība, kuros tie ir tikuši uzkrāti saņēmēja vai tā tiesību pārņēmēja labā, ir pārskaitījis citam, ārpus šīs dalībvalsts dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas sabiedrībai, lai gan šāds pārskaitījums nav ar nodokli apliekams darījums, ja kapitāls vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas tiek pārskaitītas citam šajā valstī dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas sabiedrībai;

– paredz prasību ārvalstu apdrošinātājiem, kuru atrašanās vietas nav šajā dalībvalstī, pirms savu pakalpojumu piedāvāšanas minētajā valstī saņemt apstiprinājumu attiecībā uz atbildīgo pārstāvi, kas dzīvo šajā valstī un kurš personiski rakstveidā uzņemas saistības pret šo valsti samaksāt ikgadējo nodokli par apdrošināšanas līgumiem, procentus un naudas sodus, kas varētu rasties atbilstoši līgumiem saistībā ar šajā valstī izvietotajiem riskiem.

Tā kā Līguma un EEZ līguma noteikumi par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, brīvību veikt uzņēmējdarbību un personu brīvu pārvietošanos nepieļauj minēto tiesisko regulējumu, nav nepieciešams atsevišķi pārbaudīt šo tiesisko regulējumu, ņemot vērā EKL 56. pantu par kapitāla brīvu apriti.

(sal. ar 79. un 80. punktu un rezolutīvo daļu)







TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2007. gada 5. jūlijā (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Kapitāla brīva aprite – Eiropas Ekonomikas zonas līguma 28., 31., 36. un 40. pants – Direktīva 2002/83/EK – Nodokļu tiesību akti, kuros paredzēta nelabvēlīgāka attieksme pret tādām iemaksām profesionālajās pensiju shēmās, kas tiek pārskaitītas ārvalstīs dibinātām dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām – Kapitāla un līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu, kas pārskaitītas saņēmējiem, kuri ir mainījuši savu dzīvesvietu uz ārvalstīm, aplikšana ar nodokli Beļģijā – Konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu – Atbildīgais pārstāvis

Lieta C-522/04

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,

ko 2004. gada 23. decembrī cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv R. Liāls [R. Lyal] un D. Triandafilu [D. Triantafyllou], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Beļģijas Karalisti, ko pārstāv E. Dominkovica [E. Dominkovits] un M. Vimmers [M. Wimmer], pārstāvji,

atbildētāja.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši P. Kūris [P. Kūris] (referents), J. Klučka [J. Klučka], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] un L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen],

ģenerāladvokāte K. Štiksa-Hakla [C. Stix-Hackl],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 3. oktobrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka:

–       pakļaujot iespēju atskaitīt darba devēju veiktās papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksas nosacījumam, kas paredzēts 59. pantā code des impôts sur les revenus 1992 [1992. gada Ienākuma nodokļu kodeksā], kura koordinācija veikta ar 1992. gada 10. aprīļa Karalisko dekrētu (1992. gada 30. jūlija Moniteur belge, 17120. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2003. gada 28. aprīļa likumu par papildu vecuma pensijām un to nodokļu režīmu un par noteiktām papildu priekšrocībām sociālā nodrošinājuma jomā (2003. gada 15. maija Moniteur belge, 26407. lpp., un – kļūdas labojumu – 2003. gada 26. maija Moniteur belge, 28892. lpp., turpmāk tekstā – “CIR 1992”), saskaņā ar kuru šīs iemaksas ir jāpārskaita Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei;

–       pakļaujot ar ilgtermiņa uzkrājumiem saistīto nodokļa samazinājumu, kas saskaņā ar CIR 1992 145/1. un 145/3. pantu tiek piešķirts attiecībā uz personiski veiktajām papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksām, ko darba devējs samaksājis kā ieturējumu no darba ņēmēja darba samaksas, nosacījumam, ka šīm iemaksām ir jābūt pārskaitītām Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei;

–       CIR 1992 364.a pantā paredzot, ka gadījumā, ja šī kodeksa 34. pantā paredzētais kapitāls, līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas un uzkrājumi tiek izmaksāti vai piešķirti tādam nodokļu maksātājam, kurš iepriekš ir mainījis savu pastāvīgo dzīvesvietu vai savu aktīvu atrašanās vietu uz ārvalstīm, maksājums vai piešķīrums tiek uzskatīts par veiktu iepriekšējā dienā pirms šīs pārcelšanās un atbilstoši minētā 364.a panta otrajai daļai – visi šī kodeksa 34. panta 2. punkta trešajā daļā paredzētie pārskaitījumi tiek pielīdzināti piešķiršanai, kā rezultātā visiem apdrošinātājiem ir pienākums ieturēt ienākuma nodokļa summu saskaņā ar minētā kodeksa 270. pantu no kapitāla un līguma laušanas gadījumā atmaksājamām summām, kas izmaksātas nerezidentam, kurš kādā brīdī ir bijis Beļģijas rezidents–nodokļu maksātājs, ar nosacījumu, ka šīs summas pilnībā vai daļēji ir radušās laika periodā, kad attiecīgā persona bija Beļģijas rezidents–nodokļu maksātājs, pat ja Beļģijas Karalistes noslēgtās divpusējās nodokļu konvencijas piešķir tiesības otrai līgumslēdzējvalstij aplikt šos ienākumus ar nodokli;

–       atbilstoši CIR 1992 364.b pantam apliekot ar nodokli kapitāla vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu pārvedumus, ko veido darba devēja veiktās iemaksas vai personiski veiktās iemaksas papildu vecuma pensijai, ko veicis pensijas fonds vai apdrošināšanas institūcija, kuras ietvaros šīs iemaksas tika veiktas, par labu saņēmējam vai tā tiesību pārņēmējiem uz citu pensijas fondu vai apdrošināšanas institūciju, kas dibināta ārpus Beļģijas teritorijas, lai gan šāds pārskaitījums nav uzskatāms par ar nodokļiem apliekamu darbību, ja kapitāls vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamā summa tiek pārskaitīta citam Beļģijā dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas institūcijai;

–       pamatojoties uz 224/2.a pantu règlement général sur les taxes assimilées au timbre issu de l’arrêté royal du 3 mars 1927 [Vispārīgajos noteikumos par reģistrācijas nodevām pielīdzinātajiem nodokļiem, kas izriet no 1927. gada 3. marta Karaliskā dekrēta] (1927. gada 6. marta Moniteur belge, 921. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 1994. gada 30. jūlija Karalisko dekrētu (1994. gada 1. septembra Moniteur belge, 22260. lpp., turpmāk tekstā – “Vispārīgie noteikumi”), paredzot prasību ārvalstu apdrošinātājiem, kuru atrašanās vietas nav Beļģijā, pirms savu pakalpojumu piedāvāšanas Beļģijā saņemt apstiprinājumu attiecībā uz atbildīgo pārstāvi, kas dzīvo šajā valstī un kurš personiski rakstveidā uzņemas saistības pret Beļģijas valsti samaksāt ikgadējo nodokli par apdrošināšanas līgumiem, procentus un naudas sodus, kas varētu rasties atbilstoši līgumiem saistībā ar Beļģijā izvietotajiem riskiem,

Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 18., 39., 43., 49. un 56. pants, 1992. gada 2. maija Eiropas Ekonomikas zonas līguma (OV 1994, L 1, 3. lpp., turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 28., 31., 36. un 40. pants, kā arī 4. pants un 11. panta 2. punkts Padomes 1992. gada 10. novembra Direktīvā 92/96/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz dzīvības tiešās apdrošināšanas nozari, ar kuru tiek izdarīti grozījumi Direktīvās 79/267/EEK un 90/619/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva) (OV L 360, 1. lpp.), pēc pārskatīšanas – Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 5. novembra Direktīvas 2002/83/EK par dzīvības apdrošināšanu (OV L 345, 1. lpp.) 5. panta 1. punkts un 53. panta 2. punkts.

 Atbilstošās tiesību normas

 EEZ līgums

2       EEZ līguma 28., 31., 36. un 40. pants atbilst attiecīgi EKL 39., 43., 49. un 56. pantam.

 Kopienu tiesiskais regulējums

3       Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīvas 77/799/EEK par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo nodokļu jomā, dažu akcīzes nodokļu jomā un nodokļu piemērošanā apdrošināšanas prēmijām (OV L 336, 15. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2003. gada 7. oktobra Direktīvu 2003/93/EK (OV L 264, 23. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva 77/799”), 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar šo direktīvu dalībvalstu kompetentās iestādes apmainās ar ziņām, kas var palīdzēt pareizi novērtēt ienākuma un kapitāla nodokļus, kā arī ziņām, kas attiecas uz šādu netiešo nodokļu novērtējumu:

–       apdrošināšanas prēmiju aplikšana ar nodokļiem, kas noteikti Padomes [1976. gada 15. marta] Direktīvas 76/308/EEK [par savstarpējo palīdzību prasījumu piedziņā attiecībā uz zināmiem nodokļiem un citiem pasākumiem (OV L 73, 18. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2001. gada 15. jūnija Direktīvu 2001/44/EK (OV L 175, 17. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva 76/308”)], 3. panta sestajā ievilkumā,

[..].”

4       Atbilstoši Direktīvas 76/308 2. pantam:

“Šī direktīva attiecas uz visiem prasījumiem, kas saistīti ar:

[..]

h)       apdrošināšanas prēmiju nodokļiem;

[..].”

5       Direktīvas 76/308 3. pants noteic:

“Šajā direktīvā:

[..]

–       “apdrošināšanas prēmiju nodokļi”:

[..]

b)      Beļģijā:  i) Taxe annuelle sur les contrats d’assurance

[..].”

6       Direktīvas 76/308 4. un turpmākajos pantos ir noteiktas normas, kas jāiestrādā dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos, lai katrā dalībvalstī nodrošinātu šīs direktīvas 2. pantā minēto prasījumu piedziņu, kas radušies citā dalībvalstī.

7       Direktīvas 2002/83 5. panta 1. punktā ir noteikts:

“Licence ir derīga visā Kopienas teritorijā. Tā ļauj sabiedrībai tajā veikt uzņēmējdarbību, izmantojot tiesības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību.”

8       Direktīvas 2002/83 50. pants, kura nosaukums ir “Nodokļi par prēmijām”, noteic:

“1.      Neietekmējot tālāku saskaņošanu, par katru apdrošināšanas līgumu maksājami tikai netiešie nodokļi un citi obligātie maksājumi par apdrošināšanas prēmijām saistību dalībvalstī [..]

[..]

3.      Līdz turpmāku koordinācijas pasākumu pieņemšanai dalībvalstis tām dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām, kas to teritorijā pilda saistības, piemēro savus tiesību aktus, lai nodrošinātu netiešo nodokļu un citu obligāto maksājumu iekasēšanu, kas maksājami saskaņā ar 1. punktu.”

9       Direktīvas 2002/83 53. panta 2. punkts noteic:

“Saskaņā ar savas valsts tiesību aktu noteikumiem katra dalībvalsts ļauj pārstāvniecībām un filiālēm, kuras darbojas tās teritorijā un uz kurām attiecas šī sadaļa, nodot visu vai daļu no līgumu portfeļa dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai, kuras galvenais birojs atrodas citā dalībvalstī, ja šīs dalībvalsts kompetentās iestādes apliecina, ka pēc portfeļa nodošanas pārņēmējsabiedrībai ir nepieciešamā maksātspējas rezerve.”

10     Saskaņā ar Komisijas Skaidrojošā paziņojuma 2000/C 43/03 ar nosaukumu “Pakalpojumu sniegšanas brīvība un vispārējās intereses apdrošināšanas pakalpojumu nozarē” (OV 2000, C 43, 5. lpp., turpmāk tekstā – “skaidrojošais paziņojums”) II sadaļas ar nosaukumu “Vispārējās intereses trešajās apdrošināšanas direktīvās – Noteikumu par vispārējām interesēm piemērojamība” 3. apakšsadaļas, kas attiecas uz principu piemērošanu saistībā ar vispārējo interešu apdrošināšanas pakalpojumu nozarē jēdzienu, k) apakšpunktu, kura nosaukums ir “Uzņemošās dalībvalsts izveidotā kārtība netiešo nodokļu iekasēšanai no tādu apdrošināšanas līgumu prēmijām, kas noslēgti saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību: apdrošinātāja par nodokļiem atbildīgā pārstāvja nozīmēšana”, dalībvalstīm ir iespēja prasīt nozīmēt apdrošinātāja par nodokļiem atbildīgo pārstāvi saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, lai garantētu uzņemošajai dalībvalstij, ka tiks ievēroti tās tiesību akti un nodrošināta nodokļu iekasēšana, ar nosacījumu, ka šīs dalībvalsts noteiktie konkrētie piemērošanas noteikumi atbilst Eiropas Kopienu Tiesas izstrādātajiem kritērijiem un it īpaši nepieciešamības un samērīguma kritērijiem.

 Valsts tiesiskais regulējums

11     CIR 1992 34. pants noteic:

“1.      Pensijas, mūža rente un pabalsti, neņemot vērā personu, kam jāveic maksājums, to saņēmēju un noteikšanas un piešķiršanas noteikumus, ietver:

[..]

2)      kapitālu, dzīvības apdrošināšanas līgumu laušanas gadījumā atmaksājamo summu, pensijas, papildu pensijas un mūža renti, ko pilnībā vai daļēji veido:

a)      personiski veiktās papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksas, lai izveidotu pensijas vai kapitāla summu, kas tiek izmaksāta apdrošinātās personas dzīves laikā vai arī tās nāves gadījumā, vai arī darba devēja veiktās iemaksas [..];

b)      iemaksas un prēmijas, lai izveidotu 2003. gada 28. aprīļa likumā par papildu pensijām un to nodokļu režīmu un par noteiktām papildu priekšrocībām sociālā nodrošinājuma jomā paredzēto papildu pensiju, tai skaitā papildu pensijas, kas tiek piešķirtas atbilstoši solidaritātes saistībām [ko sektorālā līmenī darba ņēmēju un/vai to personu, kas ir to tiesību pārņēmējas, labā uzņemas darba ņēmēju un darba devēju apvienotā komiteja vai apakškomiteja vai uzņēmuma līmenī – darba devējs], un pensijas, ko veido 38. panta 1. punkta pirmās daļas 18) un 19) apakšpunktā paredzētās iemaksas un prēmijas;

c)      iemaksas un prēmijas, lai izveidotu minētā likuma b) apakšpunktā paredzēto papildu pensiju, ja šīs iemaksas tiek veiktas, ievērojot šī likuma 33. pantā paredzēto pensijas nodrošināšanas pienākumu katrā individuālā gadījumā;

[..]

Ar papildu pensiju, kas paredzēta 2003. gada 28. aprīļa likumā par papildu pensijām un to nodokļu režīmu un par noteiktām papildu priekšrocībām sociālā nodrošinājuma jomā, tiek saprasta vecuma pensija un/vai apgādnieka zaudējuma pensija apdrošinātās personas nāves gadījumā pirms vai pēc aiziešanas pensijā vai tai atbilstoša vērtība naudas izteiksmē, kas tiek piešķirta, pamatojoties uz pensijas shēmā vai pensijas nolīgumā noteiktajiem obligātajiem maksājumiem papildus sociālā nodrošinājuma tiesību aktos paredzētajai pensiju shēmai;

[..]

2.      Ienākumi no pensiju uzkrājumiem ietver:

1)      uzkrājumus, kas tiek uzkrāti kopējā vai individuālā uzkrājumu kontā;

2)      pensijas, mūža renti, kapitālu un apdrošināšanas uzkrājuma atmaksājamās summas;

3)      šādus maksājumus:

–       daļēju ienākumu no uzkrājuma konta vai no uzkrājuma apdrošināšanas tehniskajām rezervēm pārskaitījumu;

–       pilnīgu individuāla vai kopēja uzkrājuma konta aktīvu pārskaitījumu apdrošināšanas uzkrājumam;

–       ar apdrošināšanas uzkrājumu saistīto tehnisko rezervju pilnīgu pārskaitījumu uz individuālu vai kolektīvu uzkrājumu kontu.

[..]”

12     CIR 1992 38. panta 1. punkta pirmās daļas 18) un 19) apakšpunktā paredzētās iemaksas un prēmijas, uz kuru attiecas šī kodeksa 34. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkta noslēguma daļa, pirmkārt, ir sociālās apdrošināšanas iemaksas un prēmijas, ko darba devējs veic atbilstoši papildu vecuma pensiju un dzīvības apdrošināšanas shēmai, lai izveidotu pensiju vai kapitāla summu, kas darba ņēmēju labā maksājama darba ņēmēja dzīves laikā vai tā nāves gadījumā, un, otrkārt, – uzņēmuma sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas tiek veiktas atbilstoši līdzīga veida apdrošināšanas līgumam uzņēmuma vadītāju labā.

13     CIR 1992 52. pantā ir noteikts:

“Ievērojot 53.–66.a panta noteikumus, ar profesionālo darbību saistītie izdevumi tostarp ir:

[..]

3)      personāla locekļu atalgojums un šādi ar to saistīti izdevumi:

[..]

b)      darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksas un prēmijas, kas veiktas atbilstoši:

–       papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanai, lai izveidotu pensiju vai kapitāla summu, kas maksājama darba ņēmēja dzīves laikā vai nāves gadījumā;

–       koplīgumam vai individuālam līgumam papildu vecuma pensijai un/vai apgādnieka zaudējuma pensijai, lai izveidotu pensiju vai kapitāla summu, kas maksājama darba ņēmēja dzīves laikā vai nāves gadījumā;

–       2003. gada 28. aprīļa likumā par papildu pensijām un to nodokļu režīmu un par noteiktām papildu priekšrocībām sociālā nodrošinājuma jomā 10. un 11. pantā paredzētajām solidaritātes saistībām;

–       koplīgumam vai individuālam līgumam, kas jāuzskata par papildinājumu tiesību aktos paredzētajiem kompensāciju režīmiem nāves gadījumā vai darba nespējas gadījumā pēc nelaimes gadījuma darbā vai ārpus darba, vai arodslimības vai kādas citas slimības gadījumā;

[..]

7)      personiski veiktās iemaksas, kas jāveic atbilstoši tādiem sociālo tiesību aktiem vai normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem, kas izslēdz ieinteresētās personas no sociālo tiesību aktu piemērošanas jomas;

7.a)      iepriekš 7. punktā minētās iemaksas tostarp ietver [papildu vecuma pensijas vai pašnodarbināto personu apgādnieku zaudējuma pensijas];

[..].”

14     CIR 1992 59. panta 1. punkts paredz:

“52. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētās darba devēja iemaksas un prēmijas var atskaitīt kā ar profesionālo darbību saistītus izdevumus, tikai pastāvot šādiem nosacījumiem un ar šādiem ierobežojumiem:

1)      tām jābūt pilnībā pārskaitītām Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei;

[..].”

15     CIR 1992 145/1. pantā ir paredzēts:

“145/2.–145/16. pantā paredzētajās robežās un nosacījumos tiek piešķirts nodokļa samazinājums, kas aprēķināts par šādiem izdevumiem, kas faktiski bija radušies ar nodokli apliekamajā periodā:

1)      par 34. panta 1. punkta otrā apakšpunkta pirmās daļas a)–c) apakšpunktā paredzētajām personiski veiktajām iemaksām un prēmijām, ko darba devējs samaksājis kā ieturējumu no darba ņēmēja darba samaksas vai ko uzņēmums samaksājis kā ieturējumu no uzņēmuma vadītāja, ar kuru nav noslēgts darba līgums, darba algas;

2)      par papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksām, ko nodokļu maksātājs ir neatgriezeniski samaksājis Beļģijā, lai izveidotu pensiju vai kapitāla summu apdrošinātās personas dzīves laikā vai tās nāves gadījumā atbilstoši dzīvības apdrošināšanas līgumam, ko tas noslēdzis personiski;

[..].”

16     CIR 1992 145/3. pants noteic:

“145/1. panta 1. punktā paredzētās personiski veiktās iemaksas un prēmijas tiek ņemtas vērā samazinājuma veikšanai, ar nosacījumu, ka tās ir neatgriezeniski pārskaitītas Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei un ka tie pabalsti vecuma pensijas gadījumā – gan tiesību aktos, gan citur paredzētie, kas izteikti kā ikgadējais ienākums, nepārsniedz 80 [%] no pēdējās ikgadējās parastās darba samaksas pirms nodokļu nomaksas un tiek ņemts vērā parastais profesionālās darbības ilgums. Ir atļauts veikt ienākumu indeksāciju.”

17     CIR 1992 270. pants nosaka:

“Ienākuma nodoklis ienākumu gūšanas vietā ir jāmaksā šādām personām:

1)      3., 179. vai 220. pantā minētajiem nodokļu maksātājiem, kuri, būdami atbildīgās personas, uzticības personas, pārstāvji vai starpnieki, Beļģijā vai ārvalstīs izmaksā vai piešķir 30. panta 1. un 2. punktā minēto darba samaksu, pensijas, mūža rentes un pabalstus, kā arī 227. pantā minētajiem nerezidentiem, attiecībā uz kuriem 30. panta 1. un 2. punktā minētā darba samaksa, pensijas, mūža rente un pabalsti, ko tie ir izmaksājuši vai piešķīruši Beļģijā vai ārvalstīs, ir ar profesionālo darbību saistītie izdevumi 237. panta izpratnē;

[..]

3)      personām, kas, būdamas atbildīgas personas, uzticības personas, pārstāvji vai starpnieki, izmaksā vai piešķir ienākumus izrāžu aktieriem vai sportistiem, kas paredzēti 228. panta 2. punkta 8) apakšpunktā, vai attiecīgā gadījumā – izrāžu vai sporta pasākumu organizētājam;

4)      personai, ko kādas 229. panta 3. punktā minētas sabiedrības vai apvienības biedri ir norīkojuši to pārstāvēšanai nodokļu jomā vai attiecīgā gadījumā – katram partnerim vai biedram solidāri;

5)      personām, kurām ir pienākums reģistrēt aktus un paziņojumus atbilstoši Code des droits d’enregistrement, d’hypothèque et de greffe [Reģistrācijas, hipotēkas un kancelejas nodevu kodeksa] 35. pantam, ja runa ir par aktiem vai paziņojumiem, ar kuriem tiek konstatēta Beļģijā izvietoto nekustamo īpašumu nodošana pret atlīdzību vai ar šiem īpašumiem saistīto faktisko tiesību nodošana, ko veic 227. panta 1. vai 2. punktā minētais nodokļu maksātājs;

6)      personām, kurām kā maksātnespējas administratoriem, juridisku vienību likvidatoriem, sabiedrību likvidētājiem vai līdzīgu funkciju veicējiem ir jāņem vērā parādi, kuriem ir darba samaksas raksturs 30. panta izpratnē.”

18     CIR 1992 364.a pants nosaka:

“Gadījumā, ja 34. pantā paredzētās kapitāla summas, līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas un uzkrājumi tiek izmaksāti vai piešķirti tādam nodokļu maksātājam, kurš iepriekš ir mainījis savu pastāvīgo dzīvesvietu vai savu aktīvu atrašanās vietu uz ārvalstīm, tiek uzskatīts, ka izmaksa vai piešķiršana ir veikta iepriekšējā dienā pirms šīs pārcelšanās īstenošanas.

Pirmās daļas piemērošanai visi 34. panta 2. punkta trešajā daļā minētie pārskaitījumi tiek pielīdzināti piešķiršanai.”

19     CIR 1992 364.b pantā ir paredzēts:

“Gadījumā, ja kapitāls vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas, kas izveidotas, izmantojot 52. panta 7.a) apakšpunktā vai 145/1. panta 1. punktā minētās personiski veiktās iemaksas, darba devēja veiktās iemaksas vai uzņēmuma veiktās iemaksas, pašpalīdzības iestāde vai dzīvības apdrošināšanas sabiedrība, kurā tās ir izveidotas par labu saņēmējam vai tā tiesību pārņēmējiem, iekļauj pensiju izmaksas saistībās vai līdzīgā pensijas nolīgumā, šī darbība netiek uzskatīta par izmaksu vai piešķīrumu, pat ja šī iekļaušana ir veikta pēc saņēmēja lūguma, neietekmējot tiesības iekasēt nodokli vēlākas izmaksas vai piešķiršanas laikā, ko iestādes vai sabiedrība veic saistībā ar saņēmēju.

Pirmā daļa nav piemērojama kapitāla summas vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu pārskaitījumam ārvalstīs dibinātai pašpalīdzības iestādei vai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai.”

20     Code des taxes assimilées au timbre [Kancelejas nodevai pielīdzināto maksājumu kodekss], redakcijā, kas bija spēkā 2004. gada 1. janvārī (turpmāk tekstā – “CTAT”), tā 173. pantā nosaka:

“Par apdrošināšanas līgumiem ir jāmaksā ikgadējs nodoklis, ja ir izpildīts viens no šādiem trīs nosacījumiem:

1)      apdrošinātājs veic profesionālu apdrošināšanas darbību, un tam Beļģijā ir galvenā darbības vieta, aģentūra, filiāle, pārstāvis vai jebkāda cita darbības vieta;

2)      apdrošinātajai personai Beļģijā ir pastāvīgā dzīvesvieta vai ierastā dzīvesvieta;

3)      līguma priekšmets ir Beļģijā izvietots kustamais vai nekustamais īpašums.”

21     CTAT 176/1. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Maksājamais nodoklis tiek aprēķināts, ņemot vērā kopējo prēmiju vai iemaksu summu, pieskaitot maksājumus, kas attiecīgajā nodokļa iekasēšanas gadā jāmaksā vai jāsedz vai nu apdrošinātajām personām, vai arī saņēmējiem un to darba devējiem.”

22     CTAT 177. pantā ir paredzēts, ka ikgadējais nodoklis par apdrošināšanas līgumiem ir jāmaksā:

“1)      apdrošināšanas apvienībām, kasēm, sabiedrībām vai uzņēmumiem, pensiju fondiem un juridiskām personām, kas ir atbildīgas par 2003. gada 28. aprīļa likumā par papildu pensijām un to nodokļu režīmu un par noteiktām papildu priekšrocībām sociālā nodrošinājuma jomā paredzēto solidaritātes saistību izpildi, kā arī visiem pārējiem apdrošinātājiem, ja tiem Beļģijā ir to galvenā darbības vieta, aģentūra, filiāle, pārstāvis vai jebkāda cita darbības vieta;

2)      brokeriem un visiem citiem Beļģijā dzīvojošajiem starpniekiem attiecībā uz līgumiem, kas ar to starpniecību noslēgti ar ārvalstu apdrošinātājiem, kuriem Beļģijā nav atbildīgā pārstāvja, kas paredzēts 178. pantā;

3)      apdrošinātajām personām – visos pārējos gadījumos.”

23     CTAT 178. pantā ir paredzēts:

“[..]

Ārvalstu apdrošinātājiem, kuriem Beļģijā ir filiāle, aģentūra vai jebkāda cita darbības vieta, pirms darbības uzsākšanas Beļģijā tostarp ir jāsaņem finanšu ministra apstiprinājums attiecībā uz Beļģijā dzīvojošu atbildīgo pārstāvi, kurš personiski rakstveidā uzņemas saistības pret valsti samaksāt ikgadējo nodokli un iespējamos naudas sodus.

Atbildīgā pārstāvja nāves gadījumā, no ministra saņemtā apstiprinājuma atsaukšanas gadījumā vai tāda notikuma gadījumā, kas rada atbildīgā pārstāvja darba nespēju, nekavējoties jāveic pasākumi viņa aizstāšanai.

[..]”

24     Vispārīgo noteikumu 224/2.a pantā ir noteikts:

“[CTAT] 177. panta 3. punktā paredzētajos gadījumos ārvalsts dzīvības apdrošināšanas sabiedrība samaksā nodokli un attiecīgā gadījumā procentus un naudas sodu apdrošinātās personas labā. Šim nolūkam visām ārvalsts dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām, kurām Beļģijā nav nedz filiāles, nedz aģentūras, nedz jebkādas citas darbības vietas un kas vēlas piedāvāt noslēgt līgumus saistībā ar Beļģijā izvietotiem riskiem, pirms šādu darbību veikšanas ir jāsaņem apstiprinājums no finanšu ministra par Beļģijā dzīvojošo atbildīgo pārstāvi, kurš personiski rakstveidā uzņemas saistības pret valsti samaksāt ikgadējo nodokli par apdrošināšanas līgumiem, procentus un naudas sodus, kas varētu rasties saistībā ar iepriekš minētajiem līgumiem.”

 Pirmstiesas procedūra

25     Pēc brīdinājuma vēstules nosūtīšanas Beļģijas Karalistei ar lūgumu sniegt paskaidrojumus par vairāku Beļģijas tiesiskā regulējuma noteikumu saderību ar EKL 18., 39., 43., 49. un 56. pantu, EEZ līguma 28., 31., 36. un 40. pantu, kā arī Direktīvas 92/96 4. pantu un 11. panta 2. punktu Komisija 2003. gada 19. decembrī izdeva argumentētu atzinumu, aicinot šo dalībvalsti veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību argumentētajam atzinumam divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas.

26     Tā kā Komisija nebija apmierināta ar Beļģijas Karalistes atturīgo atbildi uz šo atzinumu, tā cēla šo prasību.

 Par prasību

 Par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem

 Lietas dalībnieku argumenti

27     Komisija uzskata, ka CIR 1992 59. pants tiktāl, ciktāl tas pakļauj darba devēju veikto papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksu atskaitīšanas iespēju nosacījumam, ka tām jābūt pārskaitītām Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei, kā arī CIR 1992 145/3. pants tiktāl, ciktāl tas pakļauj šim pašam nosacījumam nodokļa samazinājumu attiecībā uz personiski veiktajām papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksām un prēmijām, ir uzskatāmi par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu. Šāda veida tiesiskais regulējums, pēc tās domām, pirmkārt, attur ieinteresētās personas noslēgt papildu vecuma pensiju apdrošināšanas līgumus citā dalībvalstī dibinātā dzīvības apdrošināšanas sabiedrībā vai pašpalīdzības iestādē un, otrkārt, attur šīs sabiedrības un iestādes no to pakalpojumu piedāvāšanas Beļģijas tirgū. Nepastāv nekāds objektīvs apstāklis, kas ļautu Beļģijas Karalistei pamatot šo tiesisko regulējumu, jo atbilstoši divpusējām konvencijām vai administratīvajiem apkārtrakstiem tās kompetentās iestādes piekrīt ārvalstīs veikto iemaksu atskaitījumam.

28     Komisija apgalvo, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums ir arī CIR 1992 364.b pantā ietvertais diskriminējošais noteikums, kas paredz aplikt ar nodokli kapitālu vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas, ko veido tādas darba devēju veiktās iemaksas vai personiski veiktās iemaksas saistībā ar papildu vecuma pensijas apdrošināšanu, kas tiek pārskaitītas ārvalstīs dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas iestādei. Šāds pārskaitījums netiek aplikts ar nodokli, ja tas ir ieskaitīts Beļģijā dibinātā pensijas fondā vai apdrošināšanas iestādē.

29     Komisija turklāt norāda, ka Vispārīgo noteikumu 224/2.a pants, kurā ir noteikts ārvalsts dzīvības apdrošināšanas sabiedrību pienākums nozīmēt Beļģijā dzīvojošu atbildīgo pārstāvi, kurš personiski apņemas nomaksāt ikgadējo nodokli par apdrošināšanas līgumiem, apvienojumā ar CTAT 177. panta 3. punktā paredzēto apdrošinātās personas solidāro atbildību, ir nesamērīgs ar nepieciešamību nodrošināt minētā nodokļa samaksu. Šo rezultātu būtu iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kā, piemēram, nolīgumiem par informācijas apmaiņu ar citām dalībvalstīm.

30     Komisija tāpat apgalvo, ka Direktīva 77/799 pieļauj šādu palīdzību starp dalībvalstīm, kas apvienojumā ar apdrošināto rezidentu līdzatbildību padara par nevajadzīgu atbildīgā pārstāvja nozīmēšanu.

31     Visbeidzot, Komisija piebilst, ka valsts tiesiskais regulējums apdraud apdrošināšanas iestāžu un institūciju tiesības, ieviešot tādus noteikumus nodokļu jomā, kas ir pretēji EK līguma noteikumiem par aprites brīvību un nediskrimināciju. Pirmkārt, šīs institūcijas un organizācijas, kas ir saņēmušas licenci kādā dalībvalstī, vai nu saskaņā ar Direktīvas 2002/83 5. pantu ir tiesīgas veikt uzņēmējdarbību visā Kopienas teritorijā, vai nu izmantojot tiesības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību. Otrkārt, šīm pašām institūcijām un organizācijām, kas ir dibinātas kādā dalībvalstī, atbilstoši minētās direktīvas 53. panta 2. punktam ir jābūt tiesīgām nodot visu vai daļu no līgumu portfeļa dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai, kas dibināta Kopienā.

32     Beļģijas valdība apgalvo, ka, ņemot vērā izmaiņas, kas izdarītas ar 2005. gada 27. decembra Likumu-programmu (2005. gada 30. decembra Moniteur belge, 57315. lpp.), ar 2006. gada 15. februāra Karalisko dekrētu, ar kuru tiek izdarīti grozījumi [Vispārīgajos noteikumos] (2006. gada 2. marta Moniteur belge, 12463. lpp.), un ar 2006. gada 8. marta Ministrijas dekrētu par [minēto noteikumu] 224. panta trešās daļas ieviešanu (2006. gada 21. marta Moniteur belge, 16249. lpp.), ārpus Beļģijas teritorijas dibinātajām dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām vairs nav jānozīmē atbildīgais pārstāvis nodokļu jomā, ja šo sabiedrību galvenā mītne ir Eiropas Ekonomikas zonā.

 Tiesas vērtējums

–       Par pieņemamību

33     Vispirms ir jānorāda, ka Komisija, ceļot šo prasību, lūdz Tiesu tostarp atzīt, ka Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Direktīvas 92/96 11. panta 2. punkts, kas pēc pārskatīšanas ir kļuvis par Direktīvas 2002/83 53. panta 2. punktu. Tomēr, ņemot vērā Direktīvas 2002/83 VI pielikumu, kurā ietverta atbilstības tabula, ir jānorāda, ka Direktīvas 92/96 11. panta 2. punkts atbilst nevis Direktīvas 2002/83 53. panta 2. punktam, bet gan šīs direktīvas 14. panta 1. punktam. Pastāvot šādiem apstākļiem, ir jākonstatē, ka Tiesai nav iespējams precīzi noteikt to juridisko pamatu, uz kuru tai būtu jābalstās, lai novērtētu šī iebilduma pamatotību.

34     Līdz ar to šis iebildums par Direktīvas 92/96 11. panta 2. punkta, kas pēc pārskatīšanas kļuvis par Direktīvas 2002/83 53. panta 2. punktu, neievērošanu ir atzīstams par nepieņemamu.

–       Par lietas būtību

35     Jāatgādina, ka, lai arī tiešā aplikšana ar nodokļiem ir dalībvalstu kompetencē, tām šī kompetence tomēr ir jāīsteno, ievērojot Kopienu tiesības (skat. 2007. gada 30. janvāra spriedumu lietā C-150/04 Komisija/Dānija, Krājums, I-1163. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

36     Šajā sakarā tāpat ir jāatgādina, ka apdrošināšanas pakalpojumu sniegšana ir pakalpojumi EKL 50. panta izpratnē un ka EKL 49. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas bez objektīva pamatojuma pakalpojumu sniedzējam liedz iespēju efektīvi izmantot šo brīvību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

37     No vienota tirgus viedokļa un lai ļautu īstenot tā mērķus, EKL 49. pants nepieļauj piemērot jebkāda veida valsts tiesību aktus, kas padara pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm grūtāku par pakalpojumu sniegšanu tikai vienas dalībvalsts teritorijā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

38     Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru EKL 49. pants nepieļauj jebkādu valsts tiesisko regulējumu, kas var aizliegt vai turpmāk traucēt darbībām, ko veic citā dalībvalstī dibināts pakalpojumu sniedzējs, kur tas likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus (šajā sakarā skat. 1998. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C-118/96 Safir, Recueil, I-1897. lpp., 22. punkts, un 2005. gada 8. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-544/03 un C-545/03 Mobistar un Belgacom Mobile, Krājums, I-7723. lpp., 29. punkts).

39     Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka, saskaņā ar CIR 1992 59. pantu pakļaujot darba devēju veikto papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksu atskaitīšanas iespēju nosacījumam, ka tām jābūt pārskaitītām Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei, kā arī saskaņā ar CIR 1992 145/1. pantu un 145/3. pantu pakļaujot nodokļa samazinājumu saistībā ar personiski veiktajām papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksām vai papildu pensijām, ko darba devējs samaksājis kā ieturējumu no darba ņēmēja darba samaksas vai ko uzņēmums samaksājis kā ieturējumu no uzņēmuma vadītāja, ar kuru nav noslēgts darba līgums, darba algas, nosacījumam, ka šīm iemaksām ir jābūt pārskaitītām Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei, Beļģijas tiesiskais regulējums padara to pakalpojumu sniegšanas brīvību apdrošināšanas nozarē, kas tiek sniegti no citām dalībvalstīm, sarežģītāku nekā šo pakalpojumu sniegšanu tikai Beļģijas Karalistes teritorijā. Šie pasākumi var atturēt apdrošināšanas pakalpojumu izmantotājus no apdrošināšanas līgumu noslēgšanas ar ārvalsts apdrošinātājiem. Līdz ar to šie pasākumi ir EKL 49. pantā paredzētās pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

40     Šis secinājums ir jāpiemēro arī attiecībā uz CIR 1992 364.b pantu, saskaņā ar kuru ar nodokli tiek apliktas kapitāla summas un līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas, kas pārskaitītas ārvalstīs dibinātam pensijas fondam vai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai, lai gan šāda aplikšana ar nodokli nav paredzēta gadījumā, ja minētie pārskaitījumi tiek veikti Beļģijā dibinātam fondam vai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai. Šis pasākums var turpmāk traucēt tādu pakalpojumu sniedzēju darbības apdrošināšanas jomā, kas ir dibināti citā dalībvalstī, nevis Beļģijas Karalistē, kurā tie likumīgi sniedz šāda veida pakalpojumus.

41     Visbeidzot, attiecībā uz Vispārīgo noteikumu 224/2.a punktā paredzēto pienākumu citā dalībvalstī dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai nozīmēt atbildīgo pārstāvi Beļģijā ir jākonstatē, ka šāds pienākums ar to saistīto izdevumu un ierobežojumu dēļ, tai skaitā tām sabiedrībām, kurām ir licence Direktīvas 2002/83 5. panta izpratnē, var atturēt šīs sabiedrības no to pakalpojumu piedāvāšanas Beļģijā. Līdz ar to šāds tiesiskais regulējums arī ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

42     Komisija arī norāda, ka Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EEZ līguma 36. pants attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību.

43     Kā tas ir precizēts EEZ līguma 6. pantā, šā līguma noteikumus, ciktāl tie ir pēc būtības līdzvērtīgi attiecīgajiem Līguma noteikumiem, kā arī tiesību aktiem, kas pieņemti, piemērojot šo līgumu, tos ieviešot un piemērojot, interpretē saskaņā ar atbilstošo Tiesas judikatūru līdz šā līguma parakstīšanas dienai.

44     Turklāt gan Tiesa, gan arī Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) Tiesa ir atzinusi, ka ir jānodrošina, lai EEZ līguma noteikumi, kas pēc būtības ir identiski Līguma noteikumiem, tiktu interpretēti vienādi (Tiesas 2006. gada 23. februāra spriedums lietā C-471/04 Keller Holding, Krājums, I-2107. lpp., 48. punkts un tajā minētā judikatūra; 2006. gada 26. oktobra spriedums lietā C-345/05 Komisija/Portugāle, Krājums, I-10633. lpp., 40. punkts, un EBTA Tiesas 2003. gada 12. decembra spriedums lietā E-1/03 EFTA Surveillance Authority/Īslande, EFTA Court Report, 143. lpp., 27. punkts).

45     Jānorāda, ka EEZ līguma 36. pantā minētā norma, kas aizliedz ierobežot pakalpojumu sniegšanas brīvību, ir vienāda ar EKL 49. pantā minēto normu.

46     Pastāvot šādiem apstākļiem, ir jāsecina, ka attiecīgais Beļģijas tiesiskais regulējums rada šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kas paredzēta EKL 49. pantā un EEZ līguma 36. pantā.

47     Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts pasākumi, ar kuriem var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu ar Līgumu noteikto pamatbrīvību īstenošanu, var būt pieļaujami ar nosacījumu, ka tiem ir ar Līgumu saderīgs leģitīms mērķis, tie ir attaisnojami ar obligātiem vispārējo interešu iemesliem, tie ir atbilstoši tajos izvirzītā mērķa sasniegšanai un tie nepārsniedz to, kas vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai (šajā sakarā skat. 2004. gada 11. marta spriedumu lietā C-9/02 De Lasteyrie du Saillant, Recueil, I-2409. lpp., 49. punkts; 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā C-470/04 N, Krājums, I-7409. lpp., 40. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 46. punkts).

48     Ir jākonstatē, ka Beļģijas valdība ir sniegusi pamatojumu tikai attiecībā uz tiesisko regulējumu, ar kuru tiek uzlikts pienākums citā dalībvalstī dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai nozīmēt Beļģijā dzīvojošu atbildīgo pārstāvi. Līdz ar to Tiesai ir jāpārbauda šis pamatojums. Tomēr saistībā ar pārējiem pasākumiem, pret kuriem ir iebildusi Komisija, attiecībā uz noteikuma par pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas paredzēta EKL 49. pantā un EEZ līguma 36. pantā, pārkāpumu Komisijas prasība jau sākotnēji ir uzskatāma par pamatotu, jo minētā valdība nav sniegusi nekādu pamatojumu saistībā ar šiem pasākumiem.

49     Beļģijas valdība apgalvo, ka pienākums nozīmēt Beļģijā dzīvojošu atbildīgo pārstāvi ir vajadzīgs, lai sasniegtu mērķi nodrošināt ikgadējā nodokļa par apdrošināšanas līgumiem procentu un naudas sodu samaksu, kas varētu būt jāmaksā atbilstoši līgumiem saistībā ar Beļģijā izvietotajiem riskiem, kas noslēgti ar citā dalībvalstī dibinātām dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām. Turklāt, tā kā šis pienākums nekādā veidā neietekmē apdrošināšanas sabiedrības licenci, kā arī tās līgumu portfeļa nodošanu, tas nav nesamērīgs attiecībā pret mērķi, ko ar to paredzēts sasniegt.

50     Komisija uzskata, ka Vispārīgo noteikumu 224/2.a pantā paredzētais vispārējais un absolūtais pienākums, saskaņā ar kuru ārvalsts dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām ir jānozīmē Beļģijā dzīvojošs atbildīgais pārstāvis, apvienojumā ar apdrošinātās personas solidāro atbildību, kas izriet no CTAT 177. panta 3. punkta, ir nesamērīgs pasākums, kas ir uzskatāms par šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai tādām sabiedrībām un apdrošināšanas institūcijām, kas ir dibinātas citās dalībvalstīs. Ikgadējā nodokļa samaksa par apdrošināšanas līgumiem var tikt nodrošināta ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kā, piemēram, kompetento dalībvalsts iestāžu savstarpējo palīdzību Direktīvā 77/799 paredzēto nodokļu par apdrošināšanas prēmijām jomā.

51     Lai noteiktu, vai Vispārīgo noteikumu 224/2.a pantā paredzētais pienākums nozīmēt Beļģijā dzīvojošu atbildīgo pārstāvi ir nepieciešams, lai nodrošinātu ikgadējā nodokļa par apdrošināšanas līgumiem, procentu un naudas sodu nomaksu, kas varētu būt maksājami atbilstoši līgumiem, kuri saistībā ar Beļģijā izvietotiem riskiem noslēgti ārvalstīs, ir jānosaka, vai šo mērķi būtu iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem.

52     Pirmkārt, attiecībā uz minētā nodokļa ieviešanu ir jākonstatē, ka Direktīvas 77/799 1. panta 1. punkta pirmais ievilkums paredz, ka dalībvalstu kompetentās iestādes apmainās ar ziņām, kas var palīdzēt pareizi novērtēt nodokļus par apdrošināšanas prēmijām, tostarp Beļģijas tiesībās paredzēto ikgadējo nodokli par apdrošināšanas līgumiem.

53     Otrkārt, attiecībā uz ikgadējā nodokļa par apdrošināšanas līgumiem nomaksu ir jāatzīmē, ka saskaņā ar Direktīvas 2002/83 50. panta 3. punktu Beļģijas Karaliste tām dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām, kas pilda saistības tās teritorijā, var piemērot savus tiesību aktus, kas saistīti ar pasākumiem, lai nodrošinātu netiešo nodokļu un citu obligāto maksājumu iekasēšanu saistībā ar apdrošināšanas prēmijām līgumiem, kas saistīti ar šajā dalībvalstī izvietotiem riskiem.

54     No CTAT 177. panta izriet, ka apdrošinātajai personai personīgi ir jāsamaksā ikgadējais nodoklis par apdrošināšanas līgumiem, ja attiecīgais līgums ir ticis noslēgts ar tādu apdrošinātāju, kurš nav ne dibināts Beļģijā un kuram tur nav aģentūras, filiāles, pārstāvniecības vai jebkādas citas darbības vietas, ne arī atbildīgā pārstāvja CTAT 178. panta izpratnē, un ja minētais līgums nav ticis noslēgts ar brokera vai jebkāda cita starpnieka palīdzību, kura dzīvesvieta ir Beļģijā.

55     No tā izriet, ka Beļģijas tiesībās jau ir ietverti pasākumi, kas var izpildīt mērķi nodrošināt šī nodokļa samaksu un kas ir mazāk traucējoši pakalpojumu sniegšanas brīvībai nekā pienākums nozīmēt Beļģijā dzīvojošu atbildīgo pārstāvi.

56     Treškārt, attiecībā uz ikgadējā nodokļa par apdrošināšanas līgumiem piedziņu ir jākonstatē, ka Direktīvā 76/308 ir precizēts, ka uz nodokļiem par apdrošināšanas prēmijām, kuru skaitā atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 1. punkta sestā ievilkuma b) apakšpunktam ir arī minētais ikgadējais nodoklis, attiecas savstarpējā palīdzība to piedziņai.

57     No iepriekš minētā izriet, ka Beļģijas Karalistes rīcībā ir pasākumi, kas vajadzīgi ikgadējā nodokļa par apdrošināšanas līgumiem piedziņai. Līdz ar to apdrošināšanas sabiedrībām, kuras nav dibinātas šajā dalībvalstī, uzliktais pienākums nozīmēt Beļģijā dzīvojošu atbildīgo pārstāvi pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu šī nodokļa samaksu, un tādēļ ir nesamērīgs ar šo mērķi.

58     Līdz ar to nevar piekrist Beļģijas valdības sniegtajiem argumentiem, lai pamatotu Vispārīgo noteikumu 224/2.a pantā paredzēto pienākumu nozīmēt Beļģijā dzīvojošu atbildīgo pārstāvi. Tādējādi ir jāsecina, ka attiecībā uz šo pienākumu Komisijas iebildums par noteikuma attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas paredzēta EKL 49. pantā un EEZ līguma 36. pantā, pārkāpumu, ir uzskatāms par pamatotu.

59     Tādēļ ir jāsecina, ka ir pieļauts valsts pienākumu neizpildes gadījums attiecībā uz šiem diviem pēdējiem minētajiem noteikumiem.

60     Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka, uzturot spēkā iepriekš minēto tiesisko regulējumu, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 49. pants, EEZ līguma 36. pants un Direktīvas 92/96 4. pants, kas pēc pārskatīšanas ir kļuvis par Direktīvas 2002/83 5. panta 1. punktu.

 Par personu brīvas pārvietošanās ierobežojumu

 Lietas dalībnieku argumenti

61     Komisija uzskata, ka CIR 1992 59. pants tiktāl, ciktāl tas pakļauj darba devēju veikto papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksu atskaitīšanas iespēju nosacījumam, ka tām jābūt pārskaitītām Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei, kā arī CIR 1992 145/1. pants un 145/3. pants tiktāl, ciktāl tas pakļauj šim pašam nosacījumam nodokļa samazinājumu attiecībā uz personiski veiktajām papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksām, ir pretēji darba ņēmēju un pašnodarbināto personu pārvietošanās brīvībai. Gadījumā, ja šādi darba ņēmēji, kas ir veikuši savu profesionālo darbību citā dalībvalstī, nevis Beļģijas Karalistē, un kurā tie ir iesaistījušies profesionālās pensijas shēmā, dodas strādāt uz šo pēdējo minēto dalībvalsti, minētajā shēmā veiktās iemaksas nevar atskaitīt vai tās nevar būt pamats nodokļa samazinājumam. Tomēr ienākumi no šīm shēmām ir apliekami ar nodokli Beļģijā, ja šie darba ņēmēji dzīvo šajā valstī.

62     Tāpat Komisija uzskata, ka kapitāla vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu aplikšana ar nodokli, ja tās tiek pārskaitītas ārvalstīs dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas iestādei, kas izriet no CIR 1992 364.b panta, ir nepamatots to Beļģijā dzīvojošo darba ņēmēju un pašnodarbināto personu pārvietošanās brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, kuri vēlas doties uz citu dalībvalsti, lai veiktu tajā saimniecisko darbību, un kuri tāpēc vēlas pārskaitīt savu kapitālu vai minēto atmaksājamo summu. Beļģijas rezidenta emigrācija uz citu dalībvalsti ir nevis “ļaunprātīga izmantošana”, bet gan pamattiesību, kas atzītas EKL 18., 39. un 43. pantā, kā arī EEZ līguma 28. un 31. pantā, īstenošana.

63     Komisija visbeidzot apgalvo, ka CIR 1992 364.a pants, kas izveido fikciju, saskaņā ar kuru kapitāla, līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu un uzkrājumu izmaksa vai piešķiršana tiek uzskatīta par veiktu iepriekšējā dienā pirms nodokļu maksātāja pastāvīgās dzīvesvietas vai tā aktīvu atrašanās vietas maiņas uz ārvalstīm, ir nepamatots darba ņēmēju un pašnodarbināto personu pārvietošanās brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, kā arī vispārējo tiesību uz personu brīvu pārvietošanos atbilstoši EKL 18. pantam pārkāpums.

64     Savā 2006. gada 30. maija vēstulē, atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, Beļģijas valdība ir precizējusi, ka, ņemot vērā Cour de cassation belge [Beļģijas Kasācijas tiesa] 2003. gada 5. decembra spriedumu, Beļģijas iestādes piemēro CIR 1992 364.a panta noteikumus tikai tādā gadījumā, ja nav noslēgta neviena konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu vai arī ja šāda konvencija piešķir tiesības aplikt ienākumus ar nodokli Beļģijas Karalistē. Turklāt kapitāls tiek aplikts ar nodokli tikai no tā brīža, kad tas tiek faktiski izmaksāts vai piešķirts, un tas tiek darīts ar tādu pašu likmi kā Beļģijas rezidentiem piemērojamā likme.

 Tiesas vērtējums

65     Vispirms ir jāatceras, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Līguma noteikumi gan attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, gan attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību tostarp nepieļauj izcelsmes dalībvalstij ierobežot sava pilsoņa iespēju brīvi pieņemt un strādāt darbu citā dalībvalstī, kā arī veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī kādam savam pilsonim vai saskaņā ar tās tiesībām reģistrētai sabiedrībai (šajā sakarā skat. tostarp iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 17. un 18. punkts un tajos minētā judikatūra).

66     Šajā lietā, pirmkārt, saistībā ar atteikumu i) piešķirt tiesības atskaitīt darba devēju veiktās papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksas, ja tās ir pārskaitītas tādai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei, kas nav dibināta Beļģijā, kas izriet no CIR 1992 59. panta, un ii) saskaņā ar CIR 1992 145/1. pantu un 145/3. pantu piešķirt nodokļa samazinājumu attiecībā uz personiski veiktajām papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksām, kas pārskaitītas citās dalībvalstīs dibinātām institūcijām, minētais valsts tiesiskais regulējums piešķir tādu nodokļu priekšrocību, kas ir atkarīga no minēto iemaksu ieturēšanas vietas, un līdz ar to var atturēt darba ņēmējus un pašnodarbinātās personas no to tiesību brīvi pārvietoties citā dalībvalstī īstenošanas.

67     No tā izriet, ka CIR 1992 59., 145/1. un 145/3. pants ierobežo darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kā arī pašnodarbināto personu brīvību veikt uzņēmējdarbību, kas garantētas EKL 39. un 43. pantā.

68     Otrkārt, ir jākonstatē, kā to savu secinājumu 59. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, ka CIR 1992 364.a pantā izveidotās fikcijas mērķis ir veikt aplikšanu ar nodokļiem saistībā ar darba ņēmēju vai pašnodarbināto personu veikto robežas šķērsošanu.

69     Šajā sakarā Beļģijas iestāžu paziņojums, saskaņā ar kuru CIR 1992 364.a pants vairs netiek piemērots, ja pastāv konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, kas piešķir tiesības aplikt ar nodokli ienākumus otrai līgumslēdzējvalstij, pat ja šī valsts neizmanto šīs tiesības, nevar tikt uzskatīts par pareizu to pienākumu izpildi, ko Beļģijas Karalistei uzliek Kopienu tiesības.

70     Pat ja praksē dalībvalsts iestādes nepiemēro ar Kopienu tiesībām nesaderīgu valsts tiesību normu, tiesiskā drošība tomēr prasa, lai šī tiesību norma tiktu grozīta (šajā sakarā skat. 2000. gada 9. marta spriedumu lietā C-358/98 Komisija/Itālija, Recueil, I-1255. lpp., 16. un 17. punkts, kā arī 2000. gada 13. jūlija spriedumu lietā C-160/99 Komisija/Francija, Recueil, I-6137. lpp., 22. punkts).

71     Līdz ar to ir jāuzskata, ka CIR 1992 364.a pants tāpat ierobežo arī darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kā arī pašnodarbināto personu brīvību veikt uzņēmējdarbību, kas garantētas EKL 39. un 43. pantā.

72     Visbeidzot, attiecībā uz iebildumu par to, ka ar minēto 364.a pantu tiek pārkāptas vispārējās tiesības uz personu brīvu pārvietošanos, kas garantētas EKL 18. pantā attiecībā uz ekonomiski neaktīvām personām, to pašu iemeslu dēļ ir piemērojams šis pats secinājums (šajā sakarā skat. 2006. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-406/04 De Cuyper, Krājums, I-6947. lpp., 39. un 40. punkts).

73     Treškārt, apliekot ar nodokli kapitālu vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas, ko pensiju fondi vai apdrošināšanas sabiedrības, kuros tie ir tikuši uzkrāti saņēmēja vai tā tiesību pārņēmēja labā, ir pārskaitījuši citam, ārpus Beļģijas dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas sabiedrībai, CIR 1992 364.b pants attur darba ņēmējus un pašnodarbinātās personas no iekārtošanās uz dzīvi citā dalībvalstī, traucējot šīm personām pārvietot to uzkrājumus.

74     Līdz ar to ir jākonstatē, ka CIR 1992 364.b pants ierobežo darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kā arī pašnodarbināto personu brīvību veikt uzņēmējdarbību, kas garantētas EKL 39. un 43. pantā.

75     Komisija arī norāda, ka, ņemot vērā šos valsts tiesību noteikumus, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EEZ līguma 28. un 31. pants attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību.

76     Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka noteikumi, kas aizliedz pārvietošanās brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumus un kas noteikti EEZ līguma 28. un 31. pantā, ir vienādi ar EKL 39. un 43. pantā paredzētajiem noteikumiem.

77     Pastāvot šādiem apstākļiem, Komisijas prasība ir atzīstama par pamatotu attiecībā uz iebildumu par to noteikumu attiecībā uz personu pārvietošanās brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību, kas paredzēti EEZ līgumā, pārkāpumu.

78     Līdz ar to ir jākonstatē, ka, saglabājot spēkā tādu tiesisko regulējumu, kurā atbilstoši CIR 1992 59. pantam tiek atteiktas tiesības atskaitīt darba devēja veiktās iemaksas vai atbilstoši CIR 1992 145/1. pantam un 145/3. pantam – piešķirt nodokļa samazinājumu par personiski veiktajām iemaksām, kas pārskaitītas citās dalībvalstīs dibinātām institūcijām, vai atbilstoši CIR 1992 364.a pantam tiek izveidota juridiska fikcija, vai arī atbilstoši CIR 1992 364.b pantam tiek aplikts ar nodokli kapitāls un līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas, kas pārskaitītas citam, ārpus Beļģijas dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas sabiedrībai, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 18., 39. un 43. pants, kā arī EEZ līguma 28. un 31. pants.

79     Tā kā Līguma un EEZ līguma noteikumi par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, brīvību veikt uzņēmējdarbību un personu brīvu pārvietošanos nepieļauj šī sprieduma iepriekšējā punktā minētos valsts tiesību noteikumus, nav nepieciešams atsevišķi pārbaudīt šo tiesisko regulējumu, ņemot vērā EKL 56. pantu par kapitāla brīvu apriti (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Portugāle, 45. punkts, un lietā Komisija/Dānija, 76. punkts).

80     Līdz ar to ir jākonstatē, ka:

–       pakļaujot iespēju atskaitīt darba devēju veiktās papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksas CIR 1992 59. pantā paredzētajam nosacījumam, ka šīm iemaksām jābūt pārskaitītām Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei;

–       pakļaujot ar ilgtermiņa uzkrājumiem saistīto nodokļa samazinājumu, kas saskaņā ar CIR 1992 145/1. pantu un 145/3. pantu tiek piešķirts attiecībā uz personiski veiktajām papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksām, ko darba devējs samaksājis kā ieturējumu no darba ņēmēja darba samaksas, vai ko uzņēmums samaksājis kā ieturējumu no uzņēmuma vadītāja, ar kuru nav noslēgts darba līgums, darba algas, nosacījumam, ka šīm iemaksām ir jābūt pārskaitītām Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei;

–       CIR 1992 364.a panta pirmajā daļā paredzot, ka gadījumā, ja šī kodeksa 34. pantā paredzētais kapitāls, līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas un uzkrājumi tiek izmaksāti vai piešķirti tādam nodokļu maksātājam, kurš iepriekš ir mainījis savu pastāvīgo dzīvesvietu vai savu aktīvu atrašanās vietu uz ārvalstīm, maksājums vai piešķīrums tiek uzskatīts par veiktu iepriekšējā dienā pirms šīs pārcelšanās un atbilstoši minētā 364.a panta otrajai daļai – visi šī kodeksa 34. panta 2. punkta trešajā daļā paredzētie pārskaitījumi tiek pielīdzināti piešķiršanai, kā rezultātā visiem apdrošinātājiem ir pienākums ieturēt ienākuma nodokļa summu saskaņā ar minētā kodeksa 270. pantu no kapitāla un līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas, kas izmaksāta nerezidentam, kurš kādā brīdī ir bijis Beļģijas rezidents–nodokļu maksātājs, ar nosacījumu, ka šīs summas pilnībā vai daļēji ir radušās laika periodā, kad attiecīgā persona bija Beļģijas rezidents–nodokļu maksātājs, pat ja Beļģijas Karalistes noslēgtās divpusējās nodokļu konvencijas piešķir tiesības otrai līgumslēdzējvalstij aplikt šos ienākumus ar nodokli;

–       atbilstoši CIR 1992 364.b pantam, apliekot ar nodokli kapitāla vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu, kuras veido darba devēja vai personiski veiktās papildu vecuma pensijas iemaksas, pārskaitījumu, ko pensiju fonds vai apdrošināšanas sabiedrība, kuros tie ir tikuši uzkrāti saņēmēja vai tā tiesību pārņēmēja labā, ir pārskaitījis citam, ārpus Beļģijas dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas sabiedrībai, lai gan šāds pārskaitījums nav ar nodokli apliekams darījums, ja kapitāls vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas tiek pārskaitītas citam Beļģijā dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas sabiedrībai;

–       pamatojoties uz Vispārīgo noteikumu 224/2.a pantu, paredzot prasību ārvalstu apdrošinātājiem, kuru atrašanās vietas nav Beļģijā, pirms savu pakalpojumu piedāvāšanas Beļģijā saņemt apstiprinājumu attiecībā uz atbildīgo pārstāvi, kas dzīvo šajā valstī un kurš personiski rakstveidā uzņemas saistības pret Beļģijas valsti samaksāt ikgadējo nodokli par apdrošināšanas līgumiem, procentus un naudas sodus, kas varētu rasties atbilstoši līgumiem saistībā ar Beļģijā izvietotajiem riskiem,

Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 18., 39., 43. un 49. pants, EEZ līguma 28., 31. un 36. pants, kā arī Direktīvas 92/96 4. pants, kas pēc pārskatīšanas ir kļuvis par Direktīvas 2002/83 5. panta 1. punktu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

81     Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      pakļaujot iespēju atskaitīt darba devēju veiktās papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksas nosacījumam, kas paredzēts 59. pantā 1992. gada Ienākuma nodokļu kodeksā, kura koordinācija veikta ar 1992. gada 10. aprīļa Karalisko dekrētu, kurā grozījumi izdarīti ar 2003. gada 28. aprīļa likumu par papildu pensijām un to nodokļu režīmu un par noteiktām papildu priekšrocībām sociālā nodrošinājuma jomā, ka šīs iemaksas ir jāpārskaita Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei;

–       pakļaujot ar ilgtermiņa uzkrājumiem saistīto nodokļa samazinājumu, kas saskaņā ar 145/1. un 145/3. pantu 1992. gada Ienākuma nodokļu kodeksā, kurā grozījumi izdarīti ar 2003. gada 28. aprīļa likumu, tiek piešķirts attiecībā uz personiski veiktajām papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksām vai papildu pensijām, ko darba devējs samaksājis kā ieturējumu no darba ņēmēja darba samaksas vai ko uzņēmums samaksājis kā ieturējumu no uzņēmuma vadītāja, ar kuru nav noslēgts darba līgums, darba algas, nosacījumam, ka šīm iemaksām ir jābūt pārskaitītām Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei;

–       1992. gada Ienākuma nodokļu kodeksa, kurā grozījumi izdarīti ar 2003. gada 28. aprīļa likumu, 364.a pantā paredzot, ka gadījumā, ja šī kodeksa 34. pantā paredzētais kapitāls, līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas un uzkrājumi tiek izmaksāti vai piešķirti tādam nodokļu maksātājam, kurš iepriekš ir mainījis savu pastāvīgo dzīvesvietu vai savu aktīvu atrašanās vietu uz ārvalstīm, maksājums vai piešķīrums tiek uzskatīts par veiktu iepriekšējā dienā pirms šīs pārcelšanās un atbilstoši minētā 364.a panta otrajai daļai – visi šī kodeksa 34. panta 2. punkta trešajā daļā paredzētie pārskaitījumi tiek pielīdzināti piešķiršanai, kā rezultātā visiem apdrošinātājiem ir pienākums ieturēt ienākuma nodokļa summu saskaņā ar minētā kodeksa 270. pantu no kapitāla un līguma laušanas gadījumā atmaksājamām summām, kas izmaksātas nerezidentam, kurš kādā brīdī ir bijis Beļģijas rezidents–nodokļu maksātājs, ar nosacījumu, ka šīs summas pilnībā vai daļēji ir radušās laika periodā, kad attiecīgā persona bija Beļģijas rezidents–nodokļu maksātājs, pat ja Beļģijas Karalistes noslēgtās divpusējās nodokļu konvencijas piešķir tiesības otrai līgumslēdzējvalstij aplikt šos ienākumus ar nodokli;

–       atbilstoši 1992. gada Ienākuma nodokļu kodeksa, kurā grozījumi izdarīti ar 2003. gada 28. aprīļa likumu, 364.b pantam, apliekot ar nodokli kapitāla vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu, kuras veido darba devēja vai personiski veiktās papildu vecuma pensijas iemaksas, pārskaitījumu, ko pensiju fonds vai apdrošināšanas sabiedrība, kuros tie ir tikuši uzkrāti saņēmēja vai tā tiesību pārņēmēja labā, ir pārskaitījis citam, ārpus Beļģijas dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas sabiedrībai, lai gan šāds pārskaitījums nav ar nodokli apliekams darījums, ja kapitāls vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas tiek pārskaitītas citam Beļģijā dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas sabiedrībai;

–       pamatojoties uz 224/2.a pantu Vispārīgajos noteikumos par reģistrācijas nodevām pielīdzinātajiem nodokļiem, kas izriet no 1927. gada 3. marta Karaliskā dekrēta, kurā grozījumi izdarīti ar 1994. gada 30. jūlija Karalisko dekrētu, paredzot prasību ārvalstu apdrošinātājiem, kuru atrašanās vietas nav Beļģijā, pirms savu pakalpojumu piedāvāšanas Beļģijā saņemt apstiprinājumu attiecībā uz atbildīgo pārstāvi, kas dzīvo šajā valstī un kurš personiski rakstveidā uzņemas saistības pret Beļģijas valsti samaksāt ikgadējo nodokli par apdrošināšanas līgumiem, procentus un naudas sodus, kas varētu rasties atbilstoši līgumiem saistībā ar Beļģijā izvietotajiem riskiem,

Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 18., 39., 43. un 49. pants, 1992. gada 2. maija Eiropas Ekonomikas zonas līguma 28., 31. un 36. pants, kā arī Padomes 1992. gada 10. novembra Direktīvas 92/96/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz dzīvības tiešās apdrošināšanas nozari, ar kuru tiek izdarīti grozījumi Direktīvās 79/267/EEK un 90/619/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva), 4. pants, kas pēc pārveidošanas ir kļuvis par Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 5. novembra Direktīvas 2002/83/EK par dzīvības apdrošināšanu 5. panta 1. punktu;

2)      prasību pārējā daļā noraidīt;

3)      Beļģijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – franču.