Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-408/06

Landesanstalt für Landwirtschaft

pret

Franz      Götz

(Bundesfinanzhof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sestā PVN direktīva – Saimnieciskā darbība – Nodokļa maksātāji – Publisko tiesību subjekti – Piena kvotu tirdzniecības vieta – Lauksaimniecības intervences aģentūru un darbiniekiem paredzētu veikalu darījumi – Nozīmīgi konkurences traucējumi – Ģeogrāfiskais tirgus

Sprieduma kopsavilkums

1.        Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma – Saimnieciskā darbība Sestās direktīvas 4. panta izpratnē

(Padomes Direktīvas 77/388 4. pants)

2.        Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma – Nodokļa maksātāji

(Padomes Direktīvas 77/388 4. panta 5. punkts)

3.        Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma – Nodokļa maksātāji

(Padomes Direktīvas 77/388 4. panta 5. punkts)

1.        Piegādes references daudzumu nodošana par atlīdzību, ko veic piena kvotu tirdzniecības vietas, ir saimnieciska darbība Sestās direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, 4. panta nozīmē, ja tā ir ilglaicīga un tiek veikta par atlīdzību, ko saņem darbības veicējs. Valsts tiesai ir jānoskaidro, vai aplūkojamā darbība atbilst šiem abiem nosacījumiem, kā arī attiecīgā gadījumā jānosaka, vai piena kvotu tirdzniecības vietas šo darbību veic, lai saņemtu minēto atlīdzību, ņemot arī vērā, ka atlīdzības iekasēšana pati par sevi konkrētai darbībai nevar piešķirt saimnieciskas darbības raksturu.

(sal. ar 18., 20. un 21. punktu)

2.        Piena kvotu tirdzniecības vieta nav ne lauksaimniecības intervences aģentūra Sestās direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2001/4, 4. panta 5. punkta trešās daļas nozīmē, aplūkojot to kopā ar tās D pielikuma 7. punktu, ne arī darbiniekiem paredzēts veikals minētā 4. panta 5. punkta trešās daļas nozīmē, aplūkojot to kopā ar minētās direktīvas D pielikuma 12. punktu.

Piena kvotu tirdzniecības vietas uzdevums būtiski atšķiras no lauksaimniecības intervences aģentūras uzdevuma, kam ir raksturīga pašu lauksaimniecības produktu pirkšana un tālākpārdošana un ko var veikt ikviens uzņēmums, jo šī uzdevuma veikšana izpaužas kā uzkrājumu veidošana, kā tas ir it īpaši gadījumā ar graudaugiem. Pilntiesīga aplikšana ar nodokļiem, kas ir raksturīga Sestās direktīvas D pielikumam, līdz ar to no Sestās direktīvas piemērošanas jomas izslēdz piena kvotu sadali starp ražotājiem, jo ražotāju dažādo piedāvājumu un pieprasījumu centralizācija nav uzņēmuma, kas veic lauksaimniecības produktu iegādi un tālākpārdošanu tirgū, darbības rezultāts.

Turklāt Sestās direktīvas D pielikuma 12. punkta vācu, franču, angļu, spāņu un itāļu valodas versiju salīdzinājums ļauj noskaidrot, ka darbiniekiem paredzēts veikals minētā punkta nozīmē ir ikviens tiesību subjekts, kura uzdevums ir pārdot dažādus produktus un preces attiecīgā uzņēmuma vai administrācijas personālam. Tirdzniecības vietai, kuras uzdevums ir sekmēt piegādes references daudzumu vienmērīgu sadalīšanu, cik vien iespējams atbilstoši katra ražotāja interesēm, nolūkā tos ierobežot, šāda uzdevuma nav.

(sal. ar 26., 31. un 33. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

3.        Tas, ka piena kvotu tirdzniecības vieta netiek aplikta ar nodokļiem par darbībām vai darījumiem, ko tā veic kā publiska pārvaldes iestāde Sestās direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2001/4, 4. panta 5. punkta nozīmē, nevar radīt nozīmīgus konkurences traucējumus, jo tas neskar privātus uzņēmumus, kas sniedz pakalpojumus, kuri konkurē ar valsts pakalpojumiem. Tā kā šis apsvērums attiecas uz visām piena kvotu tirdzniecības vietām, kas darbojas konkrētā attiecīgas dalībvalsts noteiktā piegādes references daudzumu nodošanas zonā, minētā zona ir attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai pastāv nozīmīgi konkurences traucējumi.

(sal. ar 45. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)







TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2007. gada 13. decembrī (*)

Sestā PVN direktīva – Saimnieciskā darbība – Nodokļa maksātāji – Publisko tiesību subjekti – Piena kvotu tirdzniecības vieta – Lauksaimniecības intervences aģentūru un darbiniekiem paredzētu veikalu darījumi – Nozīmīgi konkurences traucējumi – Ģeogrāfiskais tirgus

Lieta C-408/06

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Bundesfinanzhof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2006. gada 13. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2006. gada 5. oktobrī, tiesvedībā

Landesanstalt für Landwirtschaft

pret

Franz Götz.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši U. Lehmuss [U. Lõhmus], J. Klučka [J. Klučka], P. Linda [P. Lindh] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents),

ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro],

sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 19. septembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        LandesanstaltfürLandwirtschaft vārdā – P. Gorskis [P. Gorski] un N. Fogls [N. Vogl], pārstāvji,

–        F. Geca [F. Götz] vārdā – H. Caišs [H. Zaisch], Steuerberater,

–        Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un K. Blaške [C. Blaschke], pārstāvji,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – T. Herisa [T. Harris], pārstāve, kurai palīdz P. Heriss [P. Harris], barrister,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – D. Triandafilu [D. Triantafyllou], pārstāvis,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt 4. panta 5. punktu Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2001. gada 19. janvāra Direktīvu 2001/4/EK (OV L 22, 17. lpp., turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), kā arī minētās direktīvas D pielikuma 7. un 12. punktu.

2        Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar prāvu starp LandesanstaltfürLandwirtschaft (Reģionālā lauksaimniecības aģentūra, turpmāk tekstā – “Landesanstalt”) un Gecu par rēķinu, kas attiecas uz govs piena piegādes references daudzuma tirdzniecību (turpmāk tekstā – “piegādes references daudzums”) un ko bija izrakstījusi Landesanstalt, atsevišķi nenorādot pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “PVN”).

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Sestās direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“1.      “Nodokļa maksātājs” nozīmē visas personas, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru 2. punktā norādītu saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta.

2.      Šā panta 1. punktā minētā saimnieciskā darbība aptver visas ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbības, ieskaitot kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbības. Ilglaicīga materiāla vai nemateriāla īpašuma [pastāvīga ķermeniskas vai bezķermeniskas lietas] izmantošana nolūkā gūt no tā ienākumus arī uzskatāma par saimniecisku darbību.

[..]

5.      Valstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī citus publisko tiesību subjektus neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā publiskās pārvaldes iestādes, pat ja tās šo darbību vai darījumu sakarā ievāc nodokļus, iemaksas, ziedojumus vai maksājumus.

Tomēr, iesaistoties šādās darbībās vai darījumos, tās uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz minētajām darbībām vai darījumiem, ja to uzlūkošana par personām, kas nav nodokļu maksātāji, radītu nozīmīgus konkurences traucējumus.

Katrā ziņā šīs iestādes uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz D pielikumā uzskaitītajām darbībām, ja tās neveic tik niecīgā apjomā, ka ir nenozīmīgas.

Dalībvalstis var uzskatīt tās šo organizāciju darbības, kuras atbrīvotas no nodokļiem saskaņā ar 13. vai 28. pantu, par darbībām, kurās tās iesaistās kā valsts iestādes.”

4        Sestās direktīvas D pielikuma 7. un 12. punktā uzskaitītās darbības ir attiecīgi “lauksaimniecības intervences aģentūru darījumi ar lauksaimniecības ražojumiem, kuri veikti, pildot regulas par šo ražojumu tirgus kopēju organizāciju,” un “darbiniekiem paredzētu veikalu, kooperatīvu un uzņēmuma ēdnīcu, kā arī līdzīgu veidojumu vadīšana”.

5        Jānorāda, ka pamata prāva ir saistīta ar Padomes 1992. gada 28. decembra Regulu (EEK) Nr. 3950/92, ar ko ievieš papildmaksājumus piena un piena produktu nozarē (OV L 405, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2002. gada 11. novembra Regulu (EK) Nr. 2028/2002 (OV L 313, 3. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 3950/92”).

 Valsts tiesiskais regulējums

 Likums par tirgus kopējās organizācijas īstenošanu

6        Likuma par tirgus kopīgās organizācijas īstenošanu (GesetzzurDurchführungdergemeinsamenMarktorganisationen, BGBl. 1995 I, 1147. lpp.) 8. panta 1. punktā ir atļauts pieņemt noteikumus, kuros ir paredzēta piegādes references daudzumu nodošanas kārtība.

 Noteikumi par papildmaksājumiem

7        2000. gada 12. janvāra Noteikumos par papildmaksājumiem (Zusatzabgabenverordnung) (BGBl. 2000 I, 27. lpp., turpmāk tekstā –“ZAV”) – redakcijā, kas ir piemērojama pamata prāvā aplūkojamajos apstākļos,– ir iekļauti šādi noteikumi:

“7. pants – Nodošanas sistēmas jaunā kārtība

1.      [..] Piegādes references daudzumus var nodot bez teritoriāliem nosacījumiem saskaņā ar 2. un 3. punktu, kā arī 8.–11. pantu [..]

8. pants – Regulēta piegādes references daudzumu nodošana par atlīdzību

1.      Izņemot gadījumus, kas minēti 7. panta 2. un 3. punktā, mantojumu gadījumus 7. panta 1. punkta otrā teikuma nozīmē, kā arī 12. panta 3. punktā paredzētos gadījumus, piegādes references daudzumu nodošanu saskaņā ar 7. panta 1. punkta otro teikumu veic tirdzniecības vietas, ievērojot kritērijus, kas paredzēti 3. punktā un 9.–11. pantā, līdz kalendārā gada 1. aprīlim, 1. jūlijam vai 30. oktobrim [..].

2.      Federālās zemes izveido tirdzniecības vietas. Katrā federālajā zemē ir jābūt vismaz vienai kompetentajai tirdzniecības vietai; tirdzniecības vietas kompetencē var ietilpt vairāku federālo zemju teritorijas. Privāto tiesību subjektiem var piešķirt atļauju, atbilstoši novērtējot situāciju, rīkoties kā tirdzniecības vietas turētājiem, ja

1)      tie vai to pārvaldītāji ir reprezentatīvas lauksaimniecības arodapvienības vai organizācijas un

2)      nepastāv šaubas par to uzticamību un atbilstību.

[..]

3.      Piegādes references daudzumus var nodot tikai pielikumā noteikto nodošanas apgabalu ietvaros [..].”

 Likums par apgrozījuma nodokli

8        1999. gada Likuma par apgrozījuma nodokli (Umsatzsteuergesetz 1999, BGBl. 1999 I, 1270. lpp., turpmāk tekstā – “UStG”) 14. panta 1. punktā, redakcijā, kas ir piemērojama pamata prāvā aplūkojamajos apstākļos, ir noteikts, ka tad, ja “uzņēmējs piegādā preces vai sniedz pakalpojumus, par ko atbilstoši 1. panta 1. punkta 1. apakšpunktam ir maksājams nodoklis, uzņēmējs var un – gadījumā, ja tas šos darījumus veic cita uzņēmēja uzņēmuma labā, – tam pēc pēdējā minētā uzņēmēja pieprasījuma ir jāsagatavo rēķini, kuros atsevišķi ir norādīta nodokļa summa”. Minētā likuma 2. panta 3. punktā publisko tiesību juridiskām personām paredzētā iespēja veikt rūpniecisku, komerciālu vai profesionālu darbību ir rezervēta tikai rūpnieciska vai komerciāla rakstura uzņēmumiem vai lauksaimniecības un mežsaimniecības uzņēmumiem, kas ir atkarīgi no šīm personām.

 Landesanstalt juridiskais režīms

9        Landesanstalt, kas ir LandesanstaltfürErnährung (Reģionālā pārtikas aģentūra) tiesību un pienākumu pārņēmēja, tika izveidota saskaņā ar ZAV 8. panta 2. punktu. Tā pārvaldīja vienīgo Bavārijā izveidoto piena kvotu tirdzniecības vietu šīs federālās zemes publisko tiesību subjekta statusā.

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

10      Pamata prāva norisinās starp Bavārijas lauksaimnieku Gecu un Landesanstalt. Lai samazinātu govs piena pārpalikuma apjomu, Landesanstalt centralizēja dažādu ražotāju pieprasījumus, lai noteiktu tos, kas vēlas pārdot piegādes references daudzumus, un tos, kuri vēlas tos iegādāties. Šī politika bija pamatota ar Regulu Nr. 3950/92, ar ko ievieš papildmaksājumu tiem ražotājiem, kuru piegādātais piena daudzums pārsniedz konkrētu robežu.

11      Landesanstalt ieviestais mehānisms 2001. gadā bija šāds, proti, ražotāji “piedāvātāji” piena kvotu tirdzniecības vietās attiecībā uz konkrētiem datumiem iesniedz rakstisku piedāvājumu par piegādes references daudzuma nodošanu, precizējot pārdošanas cenu. Tajos pašos datumos ražotāji “pieprasītāji” ievēro tādu pašu kārtību, iesniedzot rakstisku piedāvājumu par noteikta piegādes references daudzuma iegādi un norāda vēlamo pirkuma cenu. Vispirms piena kvotu tirdzniecības vietas uzdevums bija izskatīt piedāvājumus un pieprasījumus un noteikt līdzsvara cenu, kas ļāva aptuveni saskaņot abu pušu cenas. Nepieciešamības gadījumā visi piedāvājumi vai pieprasījumi tika samazināti. Pēc tam 5 % no piedāvātajiem piegādes references daudzumiem tā piešķīra valsts rezervei, bet vēlāk saskaņā ar iesniedzējtiesas sīki noteikto kārtību, no kuras izriet, ka pārskaitījumi ir adresēti pašai piena kvotu tirdzniecības vietai, tā veica atkārtotu sadali un samaksu par atlikušajiem piegādes references daudzumiem.

12      Gecs, kas ir piena ražotājs un lauksaimniecības uzņēmuma īpašnieks Bavārijā, bija izteicis vēlēšanos 2001. gadā iegādāties piegādes references daudzumu 16 500 kg par cenu, kas nepārsniedz DEM 2 par kilogramu. 2001. gada 3. aprīlī Landesanstalt informēja ieinteresēto personu, ka viņa pirkuma piedāvājums ir pieņemts, sākot ar 2001. gada 1. aprīli, līdzsvara cenu nosakot DEM 1,58 par kilogramu. Tā izsniedza rēķinu uz Geca vārda, atsevišķi nenorādot PVN. Ieinteresētā persona, kuras darījumi tika aplikti ar nodokli saskaņā ar UStG, iesniedza administratīvu sūdzību Landesanstalt, lai panāktu, ka tiek sagatavots rēķins, kurā atsevišķi būtu norādīts minētais nodoklis. Landesanstalt ar 2001. gada 29. augusta lēmumu šo sūdzību noraidīja, atsaucoties uz savu kā publiskas pārvaldes iestādes statusu un to, ka tā darbojas tikai kā starpnieks.

13      Gecs ar šo lietu vērsās FinanzgerichtMünchen [Minhenes Finanšu tiesa], kas viņam piekrita, jo, pamatojoties uz UStG, uzskatīja, ka Landesanstalt bija rīkojusies kā uzņēmēja pati savā vārdā. Landesanstalt iesniedza apelācijas sūdzību Bundesfinanzhof, kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Federālajā zemē izveidota tā dēvētā “piena kvotu tirdzniecības vieta” (“Milchquoten-Verkaufsstelle”), kas par atlīdzību nodod piena ražotājiem piegāžu references daudzumu, ir:

a)      lauksaimniecības intervences aģentūra [Sestās direktīvas] 4. panta 5. punkta trešās daļas un [tās] D pielikuma [7. punkta] nozīmē, kas īsteno darījumus ar lauksaimniecības ražojumiem, kuri veikti, pildot regulas par šo ražojumu tirgus kopējo organizāciju, vai

b)      darbiniekiem paredzēts veikals (“Verkaufsstelle”) [Sestās direktīvas] 4. panta 5. punkta trešās daļas un [tās] D pielikuma [12. punkta] nozīmē?

2)      Gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši:

a)      vai apstākļos, kādi pastāv pamata prāvā, – ja dalībvalstī gan valsts, gan privātas “piena kvotu tirdzniecības vietas” par atlīdzību nodod piegāžu references daudzumus, – dalībvalsts noteiktā nodošanas zona ir uzskatāma par konkrētu ģeogrāfisko tirgu, pārbaudot, vai tas, ka publisko tiesību subjekta “piena kvotu tirdzniecības vieta” nav atzīta par nodokļu maksātāju, nerada “nozīmīgus konkurences traucējumus” Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas nozīmē?

b)      vai – pārbaudot, vai tas, ka valsts “piena kvotu tirdzniecības vieta” nav atzīta par nodokļu maksātāju, nerada “nozīmīgus konkurences traucējumus”, – ir jāņem vērā tikai vispārīgi nodošanas gadījumi, kas nav saistīti ar teritoriju (ko veikusi tirdzniecības vieta), vai tomēr ir jāņem vērā arī cita veida nodošanas gadījumi, kas nav saistīti ar teritoriju (ko veikuši lauksaimnieki kā nodokļu maksātāji), lai gan tie ir tikai izņēmuma gadījumi?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Ievada apsvērumi

14      Vispirms ir jānorāda, ka abi Bundesfinanzhof uzdotie jautājumi ir pamatoti ar pieņēmumu, ka piegādes references daudzumu nodošana par atlīdzību ietilpst Sestās direktīvas piemērošanas jomā. Gan pirmais uzdotais jautājums, kas attiecas uz iespējamo prasītāja pamata prāvā pilntiesīgu aplikšanu ar nodokļiem atbilstoši Sestās direktīvas D pielikumam, gan abas otrā jautājuma daļas, kas attiecas uz tādu “nozīmīgu konkurences traucējumu” noteikšanu, kurus var radīt tas, ka Landesanstalt kā publisko tiesību subjekts, iespējams, netiek aplikta ar nodokļiem atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 5. punktam, liek pieņemt, ka uz piena kvotu tirdzniecības vietas veikto darbību attiecas Sestā direktīva neatkarīgi no tā, vai šai vietai ir publisko tiesību subjekta vai privāto tiesību subjekta statuss.

15      Kaut arī Sestās direktīvas 4. pants nosaka ļoti plašu PVN piemērošanas jomu, šajā tiesību normā ir minēta tikai saimnieciska rakstura darbība (šajā sakarā skat. 1996. gada 11. jūlija spriedumu lietā C-306/94 Régiedauphinoise, Recueil, I-3695. lpp., 15. punkts, un 2005. gada 26. maija spriedumu lietā C-465/03 Kretztechnik, Krājums, I-4357. lpp., 18. punkts). Lai varētu piemērot Sestās direktīvas 4. panta 5. punktu, iepriekš ir jākonstatē aplūkotās darbības saimnieciskais raksturs (2007. gada 26. jūnija spriedums lietā C-284/04 T-MobileAustria u.c., Krājums, I-5189. lpp., 48. punkts).

16      Tādējādi, lai varētu atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem, vispirms ir svarīgi noskaidrot, vai piegādes references daudzumu nodošana par atlīdzību faktiski ir saimnieciska darbība.

17      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka saimnieciskās darbības jēdzienam ir objektīvs raksturs, jo darbība tiek aplūkota atsevišķi, neatkarīgi no tās mērķiem vai rezultātiem (1987. gada 26. marta spriedums lietā 235/85 Komisija/Nīderlande, Recueil, 1471. lpp., 8. punkts, un 2006. gada 21. februāra spriedums lietā C-223/03 UniversityofHuddersfield, Krājums, I-1751. lpp., 47. punkts).

18      Sestās direktīvas 4. panta 2. punktā saimnieciskā darbība ir definēta kā darbība, kas aptver visas ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbības un it īpaši ilglaicīgu materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošanu nolūkā gūt no tā ienākumus (iepriekš minētie spriedumi lietā Régiedauphinoise, 15. punkts, un lietā T-MobileAustria u.c., 33. punkts). Pēdējie minētie kritēriji, kas attiecas uz darbības ilglaicīgumu un ienākumiem, kuri no tās gūti, judikatūrā ir atzīti par tādiem, kas attiecas ne tikai uz īpašuma izmantošanu, bet uz visām Sestās direktīvas 4. panta 2. punktā minētajām darbībām. Tādējādi darbība vispārīgi tiek atzīta par saimniecisku, ja tā ir ilglaicīga un tiek veikta par atlīdzību, ko saņem darbības veicējs (šajā sakarā skat iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 9. un 15. punkts).

19      Šajā sakarā ir jānorāda, ka pamata prāvā aplūkojamā darbība ir saistīta ar piena ražotāju nodomu apkopošanu attiecībā uz konkrētu piena gadu, lai tie, kas ir paredzējuši saražot mazāk par viņiem noteikto maksimālo pieļaujamo daudzumu, varētu pārdot piegādes references daudzumus, kurus, kā tiem šķiet, tie neizmantos, un tie, kas savukārt vēlas pārsniegt minēto maksimālo pieļaujamo daudzumu, varētu iegādāties atbilstošus piegādes references daudzumus, nemaksājot papildmaksājumu, kas ir paredzēts Regulā Nr. 3950/92. Tā ir saistīta arī ar piedāvājuma un pieprasījuma saskaņošanu, nosakot līdzsvara cenu, pārdoto piegādes references daudzumu saņemšanu un to piešķiršanu pircējiem, kā arī ar summu, ko paredzēts maksāt par minēto references daudzumu nodošanu, iekasēšanu un pārskaitīšanu. No tā izriet, ka attiecīgā darbība saistībā ar Sesto direktīvu ir jāanalizē kā pakalpojumu sniegšana, ņemot vērā, kuru piena ražotāju piedāvājumi un pieprasījumi tiek izskatīti, kas ļauj panākt līdzsvara cenu. Tā rezultātā atšķirībā no darbības, kas tika aplūkota lietā, kurā ir taisīts iepriekš minētais spriedums T-MobileAustria u.c. (43. punkts), nešķiet, ka pamata prāvā aplūkojamā darbība ir tāda, ko uzņēmumi principā nevar veikt.

20      Šajos apstākļos iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai pamata prāvā aplūkojamā darbība, ņemot vērā kārtību, saskaņā ar kuru tā tika organizēta Vācijā 2001. gadā, ir ilglaicīga un tiek veikta par atlīdzību, kā tas ir minēts šī sprieduma 18. punktā.

21      Attiecīgā gadījumā tai arī ir jānosaka, vai piena kvotu tirdzniecības vietas šo darbību veic, lai saņemtu šo atlīdzību (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Régiedauphinoise, 15. punkts), ņemot arī vērā, ka atlīdzības iekasēšana pati par sevi konkrētai darbībai nevar piešķirt saimnieciskas darbības raksturu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā T-MobileAustria u.c., 45. punkts un minētā judikatūra).

22      Gadījumā, ja iesniedzējtiesa konstatē, ka abi saimniecisko darbību veidojošie kritēriji, proti, tās ilglaicīgums un atlīdzības iekasēšana par darbību, nav izpildīti, pamata prāvā aplūkojamo darbību – apstākļos, kādos tā tika veikta Vācijā 2001. gadā, – nevar uzskatīt par saimniecisku darbību, un tā rezultātā tā neietilpst Sestās direktīvas piemērošanas jomā.

23      Tomēr gadījumā, ja iesniedzējtiesa konstatē, ka abi iepriekšējā punktā minētie kritēriji ir izpildīti, uz abiem iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šādi.

 Par pirmo jautājumu

24      Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai piena kvotu tirdzniecības vieta ir lauksaimniecības intervences aģentūra Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešās daļas nozīmē, aplūkojot to kopā ar tās D pielikuma 7. punktu, vai darbiniekiem paredzēts veikals minētā 4. panta 5. punkta trešās daļas nozīmē, aplūkojot to kopā ar minētās direktīvas D pielikuma 12. punktu.

 Par lauksaimniecības intervences aģentūras statusu

25      Runājot par to, vai piena kvotu tirdzniecības vieta ir lauksaimniecības intervences aģentūra, kas veic ar nodokli apliekamas darbības atbilstoši Sestās direktīvas D pielikuma 7. punktam, ir jāatgādina, ka šīs darbības ir tās, ko lauksaimniecības intervences aģentūra veic ar lauksaimniecības produktiem atbilstoši regulām par šo produktu tirgus kopīgo organizāciju, un šie trīs kritēriji ir kumulatīvi.

26      Kaut arī šajā gadījumā nav šaubu, ka piena kvotu tirdzniecības vieta, ko ir izveidojusi Landesanstalt, piena nozarē darbojas atbilstoši regulai par tirgus kopīgo organizāciju, ir jāsecina, ka tās darbība ir saistīta ne tikai ar pienu, bet arī ar piegādes references daudzumiem. Tādējādi runa nav par lauksaimniecības produktiem Sestās direktīvas D pielikuma 7. punkta nozīmē. Turklāt piena kvotu tirdzniecības vietas uzdevums būtiski atšķiras no lauksaimniecības intervences aģentūras uzdevuma, kam ir raksturīga pašu lauksaimniecības produktu pirkšana un tālākpārdošana un ko var veikt ikviens uzņēmums, jo šī uzdevuma veikšana izpaužas kā uzkrājumu veidošana, kā tas ir it īpaši gadījumā ar graudaugiem (skat. 2003. gada 26. jūnija spriedumu lietā C-334/01 GlencoreGrainRotterdam, Recueil, I-6769. lpp.). Pilntiesīga aplikšana ar nodokļiem, kas ir raksturīga Sestās direktīvas D pielikumam, līdz ar to no Sestās direktīvas piemērošanas jomas izslēdz piena kvotu sadali starp ražotājiem, jo ražotāju dažādo piedāvājumu un pieprasījumu centralizācija nav uzņēmuma, kas veic lauksaimniecības produktu iegādi un tālākpārdošanu tirgū, darbības rezultāts.

27      Piena kvotu tirdzniecības vieta, ko pārvalda Landesanstalt, līdz ar to nav lauksaimniecības intervences aģentūra.

 Par darbiniekiem paredzētu veikalu statusu

28      Tā kā pamata prāvā aplūkojamās tirdzniecības vietas nosaukumā ir iekļauts termins “Verkaufsstelle”, rodas jautājums par to, vai minētā tirdzniecības vieta nav darbiniekiem paredzēts veikals (“Verkaufsstelle”) Sestās direktīvas D pielikuma 12. punkta nozīmē.

29      Tādējādi šajā sakarā ir jāatgādina, ka Kopienu tiesību normas ir interpretējamas un piemērojamas vienveidīgi, ņemot vērā visu Eiropas Kopienu oficiālo valodu versijas (skat. 1995. gada 7. decembra spriedumu lietā C-449/93 Rockfon, Recueil, I-4291. lpp., 28. punkts; 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-296/95 EMUTabac u.c., Recueil, I-1605. lpp., 36. punkts, un 2005. gada 8. decembra spriedumu lietā C-280/04 JyskeFinans, Krājums, I-10683. lpp., 31. punkts).

30      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienā no valodu redakcijām lietots kādas Kopienu tiesību normas formulējums nevar būt vienīgais šīs tiesību normas interpretācijas pamats, kā arī tam šajā sakarā nevar piešķirt priekšrocības attiecībā pret pārējām valodu redakcijām. Šāda pieeja nebūtu savienojama ar Kopienu tiesību vienveidīgas piemērošanas prasību. (skat. 1998. gada 12. novembra spriedumu lietā C-149/97 InstituteoftheMotorIndustry, Recueil, I-7053. lpp., 16. punkts).

31      Gadījumā, ja Kopienu tiesību normas teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās struktūras un mērķa, kurā šī norma ietilpst (2000. gada 9. marta spriedums lietā C-437/97 EKW un Wein&Co, Recueil, I-1157. lpp., 42. punkts, kā arī 2004. gada 1. aprīļa spriedums lietā C-1/02 Borgmann, Recueil, I-3219. lpp., 25. punkts).

32      Vispārīgais raksturs, kāds piemīt vācu valodas vārdam “Verkaufsstelle” (tirdzniecības vieta), nepastāv, piemēram, Sestās direktīvas D pielikuma 12. punkta franču valodas versijā, kurā ir izmantots vārds “darbiniekiem paredzēts veikals”, kā arī minētā punkta angļu valodas (“staff shops”), spāņu valodas (“economatos”) versijā vai arī itāļu valodas (“spacci”). Šis orientējošais salīdzinājums ļauj noskaidrot, ka darbiniekiem paredzēts veikals D pielikuma 12. punkta nozīmē ir ikviens tiesību subjekts, kura uzdevums ir pārdot dažādus produktus un preces attiecīgā uzņēmuma vai administrācijas personālam. Pamata prāvā aplūkojamajai tirdzniecības vietai šāda uzdevuma nav, jo minētās vietas uzdevums ir sekmēt piegādes references daudzumu vienmērīgu sadalīšanu, cik vien iespējams atbilstoši katra ražotāja interesēm, nolūkā tos ierobežot.

33      Līdz ar to no Sestās direktīvas konteksta, mērķa un struktūras izriet, ka piena kvotu tirdzniecības vietu, ko pārvalda Landesanstalt, nevar pielīdzināt darbiniekiem paredzētam veikalam Sestās direktīvas D pielikuma 12. punkta nozīmē.

34      Tāpēc uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild tā, ka piena kvotu tirdzniecības vieta nav ne lauksaimniecības intervences aģentūra Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešās daļas nozīmē, aplūkojot to kopā ar tās D pielikuma 7. punktu, ne arī darbiniekiem paredzēts veikals minētā 4. panta 5. punkta trešās daļas nozīmē, aplūkojot to kopā ar minētās direktīvas D pielikuma 12. punktu.

 Par otro jautājumu

35      Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai dalībvalsts noteikta piegādes references daudzumu nodošanas zona (turpmāk tekstā – “nodošanas zona”) ir attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus, pārbaudot, vai tas, ka publisko tiesību subjekta piena kvotu tirdzniecības vieta netiek aplikta ar nodokļiem, nerada “nozīmīgus konkurences traucējumus” Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas nozīmē un vai, veicot šo pārbaudi, ir jāņem vērā tikai vispārīgi piegādes references daudzumu nodošanas gadījumi vai tomēr ir jāņem vērā arī visi citi nodošanas gadījumi, kas nav saistīti ar teritoriju.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

36      Landesanstalt uzskata, ka attiecīgo ģeogrāfisko tirgu Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas nozīmē veido dalībvalsts noteikta nodošanas zona. Tā uzskata, ka ir jāņem vērā tikai vispārīgi piegādes references daudzumu nodošanas gadījumi, kas nav saistīti ar teritoriju.

37      Gecs uzskata, ka attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus ir nevis publisko tiesību subjekta nodošanas zona, kas tiek aplūkota pamata prāvā, bet visas nodošanas zonas, kuras ir noteikusi dalībvalsts. Turklāt ir jāņem vērā ne tikai vispārīgs piegādes references daudzumu nodošanas gadījums, bet arī citi nodošanas gadījumi, kas nav saistīti ar teritoriju.

38      Vācijas valdība apgalvo, ka, pirmkārt, piena kvotu tirdzniecības vietas nav apliekamas ar PVN, otrkārt, attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus ir dalībvalsts noteiktā nodošanas zona un, treškārt, starp dažādām piena kvotu tirdzniecības vietām nav iespējama konkurence. Minētā valdība pauž nostāju, kas ir identiska Landesanstalt nostājai jautājumā par otrā prejudiciālā jautājuma otro daļu.

39      Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka pamata lietai raksturīgajos apstākļos nevar pastāvēt neviens pieprasījums vai piegāde, kas pārsniedz attiecīgas nodošanas zonas ģeogrāfiskās robežas un kas varētu radīt sekas šīs zonas iekšienē. Tādējādi katra nodošanas zona ir atsevišķs ģeogrāfiskais tirgus. Tā nav sniegusi apsvērumus par otrā jautājuma otro daļu.

40      Komisija uzskata, ka attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus atbilst dalībvalsts noteiktajai nodošanas zonai. Turklāt tā uzskata, ka ir jāņem vērā ne tikai piegādes references daudzumu nodošana, kas nav saistīta ar teritoriju un ko ir veikusi publiska piena kvotu tirdzniecības vieta, bet visi nodošanas gadījumi, ņemot vērā konkurējošo pakalpojumu ieguvēju iespēju atskaitīt iepriekš samaksāto PVN.

 Tiesas atbilde

41      Vispirms ir svarīgi uzsvērt, ka Sestās direktīvas 4. panta 5. punktā ir paredzēts atbrīvojums no nodokļa publisko tiesību subjektiem, kas rīkojas kā publiskās pārvaldes iestādes, un šiem abiem nosacījumiem ir jābūt izpildītiem vienlaicīgi (šajā sakarā skat. 1985. gada 11. jūlija spriedumu lietā 107/84 Komisija/Vācija, Recueil, 2655. lpp., un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 20. un 21. punkts).

42      No tā izriet, ka tikai tad, ja publiska persona rīkojas atbilstoši publiskās varas prerogatīvām, ir jānosaka, vai neaplikšana ar nodokļiem var radīt “nozīmīgus konkurences traucējumus”, lai saglabātu PVN neitralitāti.

43      Ja pieņem, ka Landesanstalt rīkojas atbilstoši publiskās varas prerogatīvām, ir jāsecina, ka no Tiesai nodotajiem lietas materiāliem, kā arī tiesas sēdē sniegtajiem apsvērumiem izriet, ka piegādes references daudzumus var nodot tikai tirdzniecības vietas un neviens cits uzņēmums.

44      No iesniedzējtiesas iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka gadījumā, kad tiek veikta regulēta nodošana par atlīdzību ZAV 8. panta nozīmē, to var būt veikusi tikai publiska vai privāta piena kvotu tirdzniecības vieta. Kaut arī ZAV 8. panta 2. punktā ir paredzēts, ka piena kvotu tirdzniecības vieta var atrasties vairāku federālo zemju teritorijā un ka vienā federālajā zemē var būt vairākas piena kvotu tirdzniecības vietas, šī noteikuma vienīgais mērķis ir panākt, ka tiek ņemtas vērā federālo zemju starpā pastāvošās atšķirības gan attiecībā uz to platību, gan piena ražotāju skaitu, kas darbojas attiecīgajā teritorijā. Līdz ar to atliek secināt, ka konkrētā nodošanas zonā piegādes references daudzumus var nodot tikai privāti uzņēmumi, kas maksā PVN. Turklāt no ZAV 8. panta 3. punkta izriet, ka piegādes references daudzumus var nodot tikai nodošanas zonu iekšienē. Tādējādi Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta nozīmē konkrētā nodošanas zonā nepastāv konkurence, un šī zona ir attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai pastāv nozīmīgi konkurences traucējumi.

45      Runājot par citiem ZAV 8. panta 1. punktā uzskaitītajiem nodošanas gadījumiem, kuros nodošanu neveic piena kvotu tirdzniecības vietas, ir jānorāda, ka šī nodošana, kā tika minēts tiesas sēdē, notiek ļoti īpašos apstākļos. Tādi it īpaši ir nodošanas gadījumi, kas ir saistīti ar mantošanu, laulībām vai īpašuma nodošanu un kam nav komerciāla rakstura, bet kuru pamatā ir juridisks fakts, kas ar piegādes references daudzumu nodošanu ir saistīts tikai pakārtoti. Līdz ar to Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta nozīmē nav iespējama konkurence starp piena kvotu tirdzniecības vietām un ražotājiem, kuri veic piegādes references daudzumu nodošanu, kas ir viens no ZAV 8. panta 1. punktā paredzētajiem gadījumiem, jo tie ir tik specifiski, ka šķiet ļoti maz iespējams, ka piena ražotājs varētu nolemt izpildīt šādas nodošanas nosacījumus, piemēram, nopērkot saimniecību tikai tāpēc, lai iegūtu piegādes references daudzumus nevis no piena kvotu tirdzniecības vietām, bet citādā veidā.

46      Tādējādi uz otro uzdoto jautājumu ir jāatbild tā – tas, ka piena kvotu tirdzniecības vieta netiek aplikta ar nodokļiem par darbībām vai darījumiem, ko tā veic kā publiska pārvaldes iestāde Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta nozīmē, nevar radīt nozīmīgus konkurences traucējumus, jo situācijā, kāda tiek aplūkota pamata prāvā, tas neskar privātus uzņēmumus, kas sniedz pakalpojumus, kuri konkurē ar valsts pakalpojumiem. Tā kā šis apsvērums attiecas uz visām piena kvotu tirdzniecības vietām, kas darbojas konkrētā dalībvalsts noteiktā nodošanas zonā, ir jānorāda, ka minētā zona ir attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai pastāv nozīmīgi konkurences traucējumi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

47      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      piena kvotu tirdzniecības vieta nav ne lauksaimniecības intervences aģentūra Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2001. gada 19. janvāra Direktīvu 2001/4/EK, 4. panta 5. punkta trešās daļas nozīmē, aplūkojot to kopā ar tās D pielikuma 7. punktu, ne arī darbiniekiem paredzēts veikals minētā 4. panta 5. punkta trešās daļas nozīmē, aplūkojot to kopā ar minētās direktīvas D pielikuma 12. punktu;

2)      tas, ka piena kvotu tirdzniecības vieta netiek aplikta ar nodokļiem par darbībām vai darījumiem, ko tā veic kā publiska pārvaldes iestāde Sestās direktīvas 77/388, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2001/4, 4. panta 5. punkta nozīmē, nevar radīt nozīmīgus konkurences traucējumus, jo situācijā, kāda tiek aplūkota pamata prāvā, tas neskar privātus uzņēmumus, kas sniedz pakalpojumus, kuri konkurē ar valsts pakalpojumiem. Tā kā šis apsvērums attiecas uz visām piena kvotu tirdzniecības vietām, kas darbojas konkrētā attiecīgas dalībvalsts noteiktā piegādes references daudzumu nodošanas zonā, ir jānorāda, ka minētā zona ir attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai pastāv nozīmīgi konkurences traucējumi.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.