Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-98/07

Nordania Finans A/S un BG Factoring A/S

pret

Skatteministeriet

(Højesteret lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sestā PVN direktīva – 19. panta 2. punkts – Atskaitāmās daļas aprēķināšana – No ražošanas līdzekļu, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām, piegādes izrietoša apgrozījuma izslēgšana – Jēdziens “ražošanas līdzekļi, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām” – Līzinga sabiedrības veikta automašīnu iegāde, lai tās nodotu līzingā un pārdotu pēc līzinga līguma termiņa beigām

Sprieduma kopsavilkums

Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma – Priekšnodokļa atskaitīšana

(Padomes Direktīvas 77/388 19. panta 2. punkts)

Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 19. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “ražošanas līdzekļi, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām”, neattiecas uz automašīnām, ko līzinga uzņēmums iegādājas, lai tās nodotu līzingā un pārdotu pēc līzinga līguma termiņa beigām, jo minēto automašīnu pārdošana pēc šo līgumu termiņa beigām ir neatņemama šī uzņēmuma ierastās uzņēmējdarbības sastāvdaļa.

Faktiski attiecīgajai personai šādu preču iegūšana un tālāka pārdošana nozīmē, ka preces un pakalpojumi ir jālieto jaukta veida darbībās. Ja šāda pārdošana ir pieskaitāma pie nodokļu maksātāja ierastās un ar nodokli apliekamās uzņēmējdarbības, tad tai atbilstošais apgrozījums ir jāņem vērā, aprēķinot atskaitāmo daļu, lai tas iespējami labāk atspoguļotu preču un pakalpojumu, ko lieto jaukta veida darbībās, izmantošanu šīs darbības īstenošanai, ja vien tas nav pretrunā kopējās pievienotās vērtības nodokļa sistēmas neitralitātes mērķim. Tādēļ, ja automašīnu, kas ir bijušas līzinga priekšmeti pēc līzinga līguma termiņa beigām, pārdošana ir viens no attiecīgā nodokļu maksātāja aktuālās uzņēmējdarbības veidiem un tā tiek veikta profesionāli un sistemātiski, minētajam neitralitātes mērķim būtu pretrunā tas, ka šim nodokļu maksātājam efektīvi netiktu atvieglota tā pievienotās vērtības nodokļa nasta, kas tiek piemērots vispārējiem izdevumiem šīs pārdošanas īstenošanai un tādējādi arī ar nodokli apliekamās darbības veikšanai.

(sal. ar 25., 26. un 36. punktu un rezolutīvo daļu)







TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2008. gada 6. martā (*)

Sestā PVN direktīva – 19. panta 2. punkts – Atskaitāmās daļas aprēķināšana – No ražošanas līdzekļu, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām, piegādes izrietoša apgrozījuma izslēgšana – Jēdziens “ražošanas līdzekļi, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām” – Līzinga sabiedrības veikta automašīnu iegāde, lai tās nodotu līzingā un pārdotu pēc līzinga līguma termiņa beigām

Lieta C-98/07

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Højesteret (Dānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2007. gada 19. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2007. gada 21. februārī, tiesvedībā

Nordania Finans A/S,

BG Factoring A/S

pret

Skatteministeriet.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši Dž. Arestis [G. Arestis], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], E. Juhāss [E. Juhász] un J. Malenovskis [J. Malenovský] (referents),

ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],

sekretāre S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 6. decembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Nordania Finans A/S un BG Factoring A/S vārdā – H. S. Hansens [H. S. Hansen] un T. K. Kristjansons [T. K. Kristjánsson], advokater,

–        Dānijas valdības vārdā – B. Veisa Foha [B. Weis Fogh], pārstāve, kurai palīdz K. Lungārds Hansens [K. Lundgaard Hansen], advokat,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – D. Triandafilu [D. Triantafyllou] un S. Šonbergs [S. Schønberg], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2007. gada 13. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 19. panta 2. punktu Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”).

2        Šis lūgums radies prāvā starp Nordania Finans A/S (turpmāk tekstā – “Nordania Finans”) un BG Factoring A/S (turpmāk tekstā – “BG Factoring”), kas ir BG Erhvervsfinans A/S (turpmāk tekstā – “Erhvervsfinans”) tiesību pārņēmējas, un visas trīs ir saskaņā ar Dānijas tiesībām izveidotas sabiedrības, pret Skatteministeriet (Nodokļu akcīžu ministrija) par tiesībām daļēji atskaitīt pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “PVN”), uz ko Erhvervsfinans varēja pretendēt saistībā ar tās vispārējiem izdevumiem.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Saskaņā ar Sestās direktīvas divpadsmito apsvērumu:

“[..] tā kā noteikumi, kas regulē nodokļu atskaitījumus, jāsaskaņo tiktāl, ciktāl tie iespaido faktiski iekasētās summas un tā kā atskaitāmā daļa visās dalībvalstīs būtu jāaprēķina vienādi.”

4        Sestās direktīvas 17. panta 5. punktā ir noteikts:

“Attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, ko nodokļa maksātājs izmanto gan 2. un 3. punkta aptvertiem darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms, gan darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis nav atskaitāms, atskaitāma ir tikai tā [PVN] daļa, kas attiecināma uz pirmā veida darījumiem.

Šo daļu saskaņā ar 19. pantu nosaka visiem darījumiem, ko veic nodokļa maksātājs.

[..]”

5        Sestās direktīvas 19. panta ar nosaukumu “Atskaitāmās daļas aprēķināšana” redakcija ir šāda:

“1.   Daļu, kas atskaitāma atbilstīgi 17. panta 5. punkta pirmajai daļai, veido daļskaitlis:

–        par kura skaitītāju ņem kopējo gada apgrozījuma summu bez [PVN], kura attiecināma uz darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms atbilstīgi 17. panta 2. un 3. punktam,

–        par kura saucēju ņem kopējo gada apgrozījuma summu bez [PVN], kura attiecināma uz darījumiem, kas iekļauti skaitītājā, un uz darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis nav atskaitāms. Dalībvalstis var iekļaut saucējā arī subsīdiju summu, izņemot tās, kas aprakstītas 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktā.

Šo daļu nosaka ik gadu, fiksē procentos un noapaļo līdz ciparam, kas nepārsniedz nākamo vienību.

2.     Neatkarīgi no 1. punkta noteikumiem no atskaitāmās daļas aprēķiniem izslēdz apgrozījuma summas, kuras attiecināmas uz tādu ražošanas līdzekļu piegādēm, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām. Izslēdz arī apgrozījuma summas, kuras attiecināmas uz 13. panta B daļas d) punktā aprakstītajiem darījumiem, ciktāl tie ir gadījuma rakstura darījumi, kā arī uz gadījuma rakstura nekustamo īpašumu un finansiāliem darījumiem. Ja dalībvalstis īsteno 20. panta 5. punktā paredzēto iespēju nepieprasīt pielāgojumu par ražošanas līdzekļiem, tās var ražošanas līdzekļu atsavināšanu iekļaut atskaitāmās daļas aprēķinos.

[..]”

6        Sestās direktīvas 20. pantā, kurā ir daži noteikumi par atskaitījumu koriģēšanu, ir paredzēts:

“1.   Sākotnējo atskaitījumu koriģē saskaņā ar procedūru, kādu nosaka dalībvalstis, [..]

[..]

2.     Ražošanas līdzekļiem koriģēšana ilgst piecus gadus, ieskaitot gadu, kurā tie ir iegādāti vai ražoti. [..]

[..]

3.     Ja ražošanas līdzekļus piegādā koriģēšanas laikā, uzskata, ka nodokļa maksātājs tos vēl joprojām lieto tā uzņēmējdarbībai līdz koriģēšanas laika beigām. [..]

4.     Lai piemērotu 2. un 3. punkta noteikumus, dalībvalstis var:

–        noteikt ražošanas līdzekļu jēdzienu,

[..]

5.     Ja kādā dalībvalstī 2. un 3. punkta piemērošanas praktiskās sekas ir niecīgas, šī dalībvalsts, ievērojot 29. pantā paredzētās apspriedes, var nepiemērot šos punktus, ņemot vērā vajadzību novērst konkurences traucējumus, vispārējo nodokļa efektu attiecīgajā dalībvalstī un vajadzību pēc pietiekama pārvaldes ekonomiskuma.

[..]”

 Valsts tiesiskais regulējums

7        Ar Likumu par PVN (momsloven) ir transponēta Sestā direktīva. Atbilstoši šī likuma 38. panta 1. punktam tā 1994. gada 18. maija redakcijā:

“Attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, ko reģistrēts uzņēmums izmanto gan mērķiem, kas rada tiesības saņemt 37. pantā minēto atskaitījumu, gan savas uzņēmējdarbības mērķiem, var veikt tās nodokļa daļas atskaitījumu, kas ir proporcionāla tās uzņēmējdarbības daļas apgrozījumam, kura ir jāreģistrē. No apgrozījuma novērtējuma ir jāizslēdz tās apgrozījuma summas, kas attiecas uz ražošanas līdzekļu piegādēm, kas tiek lietoti uzņēmējdarbības vajadzībām. Mašīnas, iekārtas un līdzīgi ražošanas līdzekļi, kuru pārdošanas cena (atskaitot šajā likumā minēto nodokli) pārsniedz attiecīgi DKK 50 000 [kopš 1996. gada – DKK 75 000], ir jāuzskata par ražošanas līdzekļiem [..].”

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

8        Nordania Finans un BG Factoring ir vienai uzņēmumu grupai piederošas sabiedrības, kas radušās, šo grupu restrukturizējot pēc Erhvervsfinans likvidācijas 2001. gadā.

9        Laika periodā no 1995. līdz 1998. gadam Erhvervsfinans nodarbojās ar automašīnu nodošanu līzingā, kas ir ar PVN apliekama darbība. 1998. gadā līzingā bija nodotas 4500 automašīnas. Erhvervsfinans sniedza arī finanšu pakalpojumus, kas nav ar PVN apliekamas darbības. Tādēļ tai bija jāaprēķina atskaitāmā daļa, lai noteiktu summu, uz kuru attiecas daļēja PVN atskaitīšana, uz ko tā varēja pretendēt saistībā ar tās vispārējiem izdevumiem.

10      Šī aprēķina ietvaros Erhvervsfinans ņēma vērā apgrozījumu, kas radies, pārdodot automašīnas pēc līzinga līguma termiņa beigām. Faktiski tā uzskatīja, ka šīs automašīnas nav “ražošanas līdzekļi, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām”, Sestās direktīvas 19. panta 2. punkta izpratnē.

11      Ar 1999. gada 17. novembra lēmumu Dānijas nodokļu iestādes iebilda šim vērtējumam, uzskatīdamas, ka minētās automašīnas ir šādi līdzekļi un tādējādi, ka šo automašīnu pārdošanas rezultātā gūtais apgrozījums nav jāņem vērā, lai aprēķinātu atskaitāmo daļu.

12      Erhvervsfinans šo lēmumu apstrīdēja Landsskatteret (Nodokļu tiesa), kas ar 2001. gada 27. aprīļa rīkojumu apmierināja tās prasību.

13      Skatteministeriet šo rīkojumu pārsūdzēja Østre Landsret [Austrumu reģionālā tiesa], kura, uzskatīdama, ka attiecīgās automašīnas ir ražošanas līdzekļi, ar savu 2003. gada 16. decembra spriedumu grozīja Landsskatteret lēmumu.

14      Nordania Finans un BG Factoring, kas tostarp kļuva par Erhvervsfinans tiesību pārņēmējām, šo spriedumu 2004. gada 9. februārī pārsūdzēja Højesteret (Augstākā tiesa).

15      Šajā sakarā Højesteret nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai jēdziens “ražošanas līdzekļi, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām”, kas ietverts Sestās direktīvas [..] 19. panta 2. punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz precēm, kuras līzinga uzņēmums iegādājas, lai nodotu gan līzingā, gan pārdotu tālāk pēc līzinga līguma termiņa beigām?”

 Par prejudiciālo jautājumu

16      Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa precīzi jautā, vai Sestās direktīvas 19. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienā “ražošanas līdzekļi, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām”, ir ietvertas arī automašīnas, kuras līzinga uzņēmums – kā pamata lietā – iegādājas, lai tās iznomātu un pārdotu pēc līzinga līguma termiņa beigām.

17      Vispirms ir jāatgādina – lai noteiktu Kopienu tiesību normas piemērojamību, ir jāņem vērā gan tās formulējums, gan situācija, kādā tā ir pieņemta, gan arī tās mērķi (1992. gada 15. oktobra spriedums lietā C-162/91 Tenuta il Bosco, Recueil, I-5279. lpp., 11. punkts; 2003. gada 16. janvāra spriedums lietā C-315/00 Maierhofer, Recueil, I-563. lpp., 27. punkts, un 2005. gada 8. decembra spriedums lietā C-280/04 Jyske Finans, Krājums, I-10683. lpp., 34. punkts). Tāpat gan no Kopienu tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet prasība, ka Kopienu tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Kopienā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (skat. it īpaši 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā C-321/02 Harbs, Krājums, I-7101. lpp., 28. punkts, un 2007. gada 18. oktobra spriedumu lietā C-195/06 Österreichischer Rundfunk, Krājums, I-8817. lpp., 24. punkts).

18      Šajā sakarā ir jāatzīst, ka Sestās direktīvas 19. panta 2. punktā nav ietverta skaidra atsauce uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tā saturu un tvērumu, un ka tā formulējums kā tāds noteikti neļauj secināt, ka šis punkts attiecas uz tādiem līdzekļiem kā pamata lietā minētie. Šajos apstākļos būtu jāņem vērā šīs tiesību normas konteksts un mērķis.

19      Attiecībā uz tā kontekstu ir jāatgādina, ka Sestās direktīvas 19. pants ir daļa no tās XI sadaļas, kas veltīta atskaitīšanas tiesību režīmam. Minētās direktīvas 17. panta 2. punktā ietvertās atskaitīšanas tiesības, kas attiecas uz nodokli, kurš jāmaksā par precēm vai pakalpojumiem, ko nodokļa maksātājs izmantojis ar nodokli apliekamo darījumu veikšanai, mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no PVN, kas tam jāmaksā vai ko tas samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko darbību. Tādējādi kopējā PVN sistēma nodrošina pilnīgu neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no to mērķiem vai rezultātiem, ar noteikumu, ka šīm darbībām principā piemēro PVN (šajā sakarā it īpaši skat. 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C-435/05 Investrand, Krājums, I-1315. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

20      Ja nodokļa maksātājs vienlaicīgi veic ar nodokli apliekamus darījumus, tādējādi gūstot atskaitīšanas tiesības, un ar nodokli neapliekamus darījumus, kuru rezultātā šādas tiesības nerodas, tad Sestās direktīvas 17. panta 5. punktā ir paredzēts, ka atskaitāma ir tikai tā PVN daļa, kas ir proporcionāla ar nodokli apliekamo darījumu apjomam. Šo atskaitāmo daļu aprēķina saskaņā ar minētās direktīvas 19. pantā izklāstītajiem īpašajiem noteikumiem. Kā to savu secinājumu 65. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, šo noteikumu mērķis ir ļaut nodokļu maksātājam, kurš preces vai pakalpojumus iegādājas kā ar nodokli apliekamu, tā arī neapliekamu darbību veikšanai, pilnībā atskaitīt iegādātajām precēm vai pakalpojumiem noteiktā PVN daļu proporcionāli tam, cik minēto preču un pakalpojumu tiek izmantots ar nodokli apliekamām darbībām.

21      Šajā kontekstā, lai gan Sestās direktīvas 19. panta 1. punktā ir paredzēts, ka atskaitāmo daļu veido daļskaitlis, par kura skaitītāju ņem kopējo gada apgrozījuma summu, kas attiecas ar nodokli apliekamiem darījumiem, un saucēju – kopējo gada apgrozījuma summu un, vajadzības gadījumā, arī subsīdiju summu, tā paša panta 2. punktā ir noteikts, ka no atskaitāmās daļas aprēķiniem izslēdz apgrozījuma summas, kuras attiecināmas uz tādu ražošanas līdzekļu piegādēm, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām, vai apgrozījuma summas, kuras attiecināmas uz gadījuma rakstura nekustamo īpašumu un finanšu darījumiem.

22      Minētā 2. punkta mērķis izriet no priekšlikuma Sestajai direktīvai pamatojuma, ko Eiropas Kopienu Komisija 1973. gada 29. jūnijā iesniedza Eiropas Kopienu Padomei (Eiropas Kopienu Biļetens, pielikums 11/73, 20. lpp.), saskaņā ar kuru “šajā punktā ietvertie elementi jāizslēdz no atskaitāmās daļas, lai izvairītos no tā, ka tie var būt maldīgi attiecībā uz tās patieso apmēru, jo šie elementi neatspoguļo nodokļa maksātāja profesionālo darbību. Tas attiecas uz ražošanas līdzekļiem un darījumiem ar nekustamiem īpašumiem vai finanšu darījumiem, kuri tiek veikti tikai papildus, tas ir, tie ir maznozīmīgi vai tiem ir gadījuma raksturs attiecībā pret uzņēmuma kopējo apgrozījumu. Turklāt šādi darījumi tiek izslēgti tikai tad, ja tie neattiecas uz nodokļa maksātāja ierasto profesionālo darbību”.

23      Šajā sakarā Tiesa jau nosprieda, ka gadījuma rakstura finanšu darījumu neiekļaušanas atskaitāmās daļas aprēķināšanai izmantotā daļskaitļa saucējā mērķis saskaņā ar Sestās direktīvas 19. pantu ir nodrošināt pilnīgu neitralitāti, ko garantē PVN kopējā sistēma. Ja minētajā saucējā būtu jāiekļauj visi nodokļa maksātāja ar nodokli apliekamo darbību saistīto finanšu darījumu rezultāti, pat ja šādu rezultātu gūšanai nav jāizmanto preces vai pakalpojumi, par kuriem ir jāmaksā PVN, vai tie katrā ziņā ir jāizmanto ļoti ierobežotā apmērā, tiktu sagrozīts atskaitāmās daļas aprēķins (1996. gada 11. jūlija spriedums lietā C-306/94 Régie dauphinoise, Recueil,
                                           I-3695. lpp., 21. punkts).

24      Pieņemdams Sestās direktīvas 19. panta 2. punkta noteikumus, Kopienu likumdevējs ir tādējādi gribējis no atskaitāmās daļas aprēķina izslēgt apgrozījumu, kas radies, pārdodot preces, ja šī pārdošana ir kas neierasts salīdzinājumā ar sistemātisko attiecīgā nodokļa maksātāja darbību un tādēļ proporcionāli tās gūtajam apgrozījumam tai nav jāizmanto preces vai pakalpojumi, kas lietojami jaukta veida darbībās. Kā to savu secinājumu 68. punktā ir minējis ģenerāladvokāts, apgrozījuma iekļaušana atmaksājamās daļas aprēķinos sagrozītu aprēķinu rezultātu, jo tas vairs neatspoguļotu, kāda daļa no precēm vai pakalpojumiem, kas lietoti jaukta veida darbībās, ir izmantota ar nodokli apliekamām darbībām un kāda daļa – ar nodokli neapliekamām darbībām.

25      Šajos apstākļos jēdziens “ražošanas līdzekļi, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām”, Sestās direktīvas 19. panta 2. punkta izpratnē neizslēdz to preču pārdošanu, kas ir daļa no attiecīgā nodokļu maksātāja ierastās uzņēmējdarbības. Faktiski attiecīgajai personai šādu preču iegūšana un tālāka pārdošana nozīmē, ka preces un pakalpojumi ir jālieto jaukta veida darbībās. Ja šāda pārdošana ir pieskaitāma pie nodokļu maksātāja ierastās un ar nodokli apliekamās uzņēmējdarbības, tad tai atbilstošais apgrozījums ir jāņem vērā, aprēķinot atskaitāmo daļu, lai tas iespējami labāk atspoguļotu preču un pakalpojumu, ko lieto jaukta veida darbībās, izmantošanu šīs darbības īstenošanai, ja vien tas nav pretrunā kopējās PVN sistēmas neitralitātes mērķim.

26      Tādēļ, ja – kā minēts pamata lietā – automašīnu, kas ir bijušas līzinga priekšmeti pēc līzinga līguma termiņa beigām, pārdošana ir viens no attiecīgā nodokļu maksātāja aktuālās uzņēmējdarbības veidiem un tā tiek veikta profesionāli un sistemātiski, minētajam neitralitātes mērķim būtu pretrunā tas, ka šim nodokļu maksātājam efektīvi netiktu atvieglota tā PVN nasta, kas tiek piemērots vispārējiem izdevumiem šīs pārdošanas īstenošanai un tādējādi arī ar nodokli apliekamās darbības veikšanai. No tā izriet, ka no šādas pārdošanas gūto apgrozījumu nevar uzskatīt par tādu, kas attiecas uz “ražošanas līdzekļiem, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām”, Sestās direktīvas 19. panta 2. punkta izpratnē.

27      Šo secinājumu nevar atspēkot ar apstākli, ka Padomes 1967. gada 11. aprīļa Otrās direktīvas 67/228/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu likumi par apgrozījuma nodokļiem – kopējās pievienotās vērtības nodokļu sistēmas piemērošanas struktūra un īpašie noteikumi (OV 71, 1303. lpp.; turpmāk tekstā – “Otrā direktīva”), ietvaros Tiesa uzskatīja, ka minētās direktīvas 17. panta pirmās daļas trešajā ievilkumā esošais jēdziens “ražošanas līdzekļi” attiecas uz precēm, kurām, tās izmantojot saimnieciskās darbības veikšanai, ir raksturīga ilgtspējība un vērtība un tādējādi ar to iegūšanu saistītās izmaksas parasti nav kārtējie izdevumi, bet gan tās tiek norakstītas vairāku finanšu gadu garumā (1977. gada 1. februāra spriedums lietā 51/76 Verbondvan Nederlandse Ondernemingen, Recueil, 113. lpp., 12. punkts).

28      Lietā, kas bija iepriekš minētā sprieduma Verbondvan Nederlandse Ondernemingen pamatā, iesniedzējtiesai, ņemot vērā spēkā esošos Nīderlandes tiesību aktus, bija jānosaka, vai biroja lietas ar zemu vērtību var uzskatīt par ražošanas līdzekļiem saskaņā ar Otrās direktīvas 17. pantu, tādējādi uz tām neattiecinot minētajā direktīvā paredzētās PVN atskaitīšanas tiesības. Savukārt, pieņemot, ka uzņēmuma iegādātās automašīnas varētu būt ražošanas līdzekļi tā saimnieciskās darbības īstenošanai šajā kontekstā veiktās Otrās direktīvas 17. panta interpretācijas izpratnē, tomēr no Tiesas izvirzītajiem kritērijiem šajā spriedumā vien nevar secināt, ka šādas automašīnas tā arī ir jākvalificē Sestās direktīvas 19. panta 2. punkta ietvaros.

29      Faktiski tieši pretrunā kopējās PVN sistēmas neitralitātes mērķim ir vispār no atskaitāmās daļas aprēķina izslēgt preces, kurām, tās izmantojot saimnieciskās darbības veikšanai, ir raksturīga ilgtspējība un vērtība un tādējādi ar to iegūšanu saistītās izmaksas parasti nav kārtējie izdevumi, bet gan tās tiek norakstītas vairāku finanšu gadu garumā, neņemot vērā faktu, ka to vērtība līzinga līgumu mērķiem ir neatņemama nodokļu maksātāja regulāras darbības sastāvdaļa.

30      Tādēļ Sestās direktīvas 19. panta 2. punktā minēto ražošanas līdzekļu definīcija, kurā noteikts īpašs atskaitāmās daļas aprēķins, noteikti nav vienāda ar definīciju, kuru izmanto ar Otro direktīvu ieviestā atskaitīšanas vispārīgā noregulējuma piemērošanai.

31      Tiesas sniegtajai interpretācijai iepriekš minētajā spriedumā Verbond van Nederlandse Ondernemingen tādējādi nav nozīmes saistībā ar uzdoto jautājumu.

32      Tikpat maznozīmīgs ir apstāklis, ka saskaņā ar Sestās direktīvas 20. panta 4. punktu dalībvalstīm tiek ļauts definēt ražošanas līdzekļu jēdzienu.

33      Faktiski, no vienas puses, no minētās tiesību normas redakcijas skaidri izriet, ka arī dalībvalstīs piešķirtās tiesības ir spēkā tikai šī 20. panta 2. un 3. punkta īstenošanai, kurā noteikts atskaitījumu koriģēšanas režīms.

34      No otras puses, šīs tiesības dalībvalstīm nav atzītas, lai piemērotu Sestās direktīvas 19. panta 2. punktā definētos atskaitāmās daļas aprēķina noteikumus, ja vien tas nav pretrunā Kopienu likumdevēja minētās direktīvas divpadsmitajā apsvērumā izteiktajai gribai, saskaņā ar kuru atskaitāmā daļa visās dalībvalstīs būtu jāaprēķina vienādi.

35      Šajos apstākļos tāds atskaitījumu koriģēšanas režīms, kāds paredzēts Sestās direktīvas 20. pantā, un tās 19. panta 2. punkta pēdējā teikumā ietvertais īpašais noteikums, kas paredz atskaitāmās daļas aprēķinā iekļaut ražošanas līdzekļu pārdošanu, uz kuru šī koriģējuma noteikuma ietvaros savukārt attiecas tās pašas direktīvas 20. panta 5. punkts, nekādi neietekmē, kā tiek interpretēts to ražošanas līdzekļu jēdziens, kuri nav ietverti atskaitāmajā daļā saskaņā ar Sestās direktīvas 19. panta 2. punkta pirmo teikumu, jo tas visā Kopienā ir jānosaka autonomi un vienveidīgi.

36      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 19. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “ražošanas līdzekļi, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām”, neattiecas uz automašīnām, ko līzinga uzņēmums – kā pamata lietā – iegādājas, lai tās nodotu līzingā un pārdotu pēc līzinga līguma termiņa beigām, jo minēto automašīnu pārdošana pēc šo līgumu termiņa beigām ir neatņemama šī uzņēmuma ierastās uzņēmējdarbības sastāvdaļa.

 Par tiesāšanās izdevumiem

37      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 19. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “ražošanas līdzekļi, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām”, neattiecas uz automašīnām, ko līzinga uzņēmums – kā pamata lietā – iegādājas, lai tās nodotu līzingā un pārdotu pēc līzinga līguma termiņa beigām, jo minēto automašīnu pārdošana pēc šo līgumu termiņa beigām ir neatņemama šī uzņēmuma ierastās uzņēmējdarbības sastāvdaļa.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – dāņu.