Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-330/07

Jobra Vermögensverwaltungs-Gesellschaft mbH

pret

Finanzamt Amstetten Melk Scheibbs

(Unabhängiger Finanzsenat, Außenstelle Wien lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Nodokļu tiesību akti – Investīciju prēmija – Valsts tiesību akti, kuros paredzēta nodokļa priekšrocība valsts teritorijā esošā pastāvīgā uzņēmumā izmantotajiem ražošanas līdzekļiem – Par atlīdzību rīcībā nodotu un galvenokārt citās dalībvalstīs izmantotu ražošanas līdzekļu izslēgšana – Transportlīdzekļu līzings – Ļaunprātīgas rīcības novēršana

Sprieduma kopsavilkums

1.        Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Nodokļu tiesību akti – Pamatojums – Cīņa pret ļaunprātīgu rīcību – Nosacījumi

(EKL 49. pants)

2.        Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Nodokļu tiesību akti

(EKL 49. pants)

1.        Valsts pasākumu, ar ko ierobežo pakalpojumu brīvu sniegšanu, var pamatot, ja tas īpaši attiecas uz pilnīgi fiktīviem mehānismiem, kam nav nekāda sakara ar saimniecisko realitāti, kuru vienīgais mērķis ir baudīt nodokļu priekšrocības. Tomēr apstāklis, ka uzņēmums, kas var pretendēt uz investīciju prēmiju, par atlīdzību uzņēmuma rīcībā nodod ražošanas līdzekļus, kurus tas galvenokārt izmanto citās dalībvalstīs, kā tāds nav ļaunprātīga izmantošana. Šādu rīcībā nodošanu nevar pamatot ar vispārēju pieņēmumu par ļaunprātīgas rīcības esamību un pamatot ar pasākumu, kas apdraud ar Līgumu garantētas pamatbrīvības īstenošanu.

(sal. ar 35.–37. punktu)

2.        Ar EKL 49. pantu netiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek atteikts piešķirt investīciju prēmiju uzņēmumiem, kas iegādājas ķermeniskus ražošanas līdzekļus, par kuriem šādu prēmiju var pieprasīt un kuri tiek nodoti rīcībā par atlīdzību, tikai tādēļ, ka tie galvenokārt tiek lietoti citās dalībvalstīs.

Faktiski tāds tiesiskais regulējums, kurā investīcijas ražošanas līdzekļiem, kas par atlīdzību tiek lietoti citās dalībvalstīs, tiek pakārtotas mazāk izdevīgam nodokļu režīmam nekā tas, kas paredzēts investīcijām ražošanas līdzekļiem, kas tiek lietoti iekšzemē, principā ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, jo attur uzņēmumus, kas var pretendēt uz šo nodokļu priekšrocību, sniegt nomas pakalpojumus komersantiem, kas veic komercdarbību citās dalībvalstīs; situācijā, kurā uzņēmums par atlīdzību cita uzņēmuma rīcībā nodod ražošanas līdzekļus un tādējādi no ekonomiskā viedokļa šie divi uzņēmumi ir savstarpēji cieši saistīti, minētais regulējums attur arī uzņēmumu nomnieku veikt pārrobežu komercdarbību.

Šādu tiesisko regulējumu nevar pamatot ar sabalansētu nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījumu dalībvalstu starpā, jo ienākumi no nomas par rīcībā nodotajiem ķermeniskajiem ražošanas līdzekļiem, par kuriem minēto prēmiju piešķīrējā dalībvalstī var prasīt investīciju prēmiju, ir apliekami ar nodokli un tādējādi, ja nav attiecīgā tiesiskā regulējuma, nebūtu apdraudētas šīs dalībvalsts tiesības īstenot savu nodokļu ieturēšanas pilnvaras saistībā ar tās teritorijā veikto komercdarbību.

Šādu tiesisko regulējumu nevar pamatot arī ar prasību nodrošināt valsts nodokļu režīma saskaņotību, jo nav tiešas saiknes starp iznomātājam piešķirto investīciju prēmiju saistībā ar viņa iegādātajiem ķermeniskajiem ražošanas līdzekļiem, no vienas puses, un vēlāku nodokļa ieturēšanu no nomnieka ienākumiem, ko viņš guvis, šos viņam rīcībā nodotos ražošanas līdzekļus lietojot par atlīdzību.

Tā kā ar to netiek pieļauts investīciju prēmijas piešķiršanas atteikumu attiecināt tikai uz fiktīviem mehānismiem, bet ar to tiek skarti visi iznomātāji, kuri var pretendēt uz investīciju prēmiju, kuri par atlīdzību nodod ražošanas līdzekļus uzņēmumiem, kas veic pārrobežu komercdarbību, arī tad, ja nav objektīvu aizdomu par šāda mehānisma esamību, šo regulējumu nevar pamatot ar vajadzību izvairīties no ļaunprātīgām darbībām.

(sal. ar 24.–26., 32.–35. un 38.–41. punktu un rezolutīvo daļu)







TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2008. gada 4. decembrī (*)

Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Nodokļu tiesību akti – Investīciju prēmija – Valsts tiesību akti, kuros paredzēta nodokļa priekšrocība valsts teritorijā esošā pastāvīgā uzņēmumā izmantotajiem ražošanas līdzekļiem – Par atlīdzību rīcībā nodotu un galvenokārt citās dalībvalstīs izmantotu ražošanas līdzekļu izslēgšana – Transportlīdzekļu līzings – Ļaunprātīgas rīcības novēršana

Lieta C-330/07

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Unabhängiger Finanzsenat, Außenstelle Wien (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2007. gada 3. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2007. gada 16. jūlijā, tiesvedībā

Jobra Vermögensverwaltungs-Gesellschaft mbH

pret

Finanzamt Amstetten Melk Scheibbs.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas] (referents), tiesneši A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], U. Lehmuss [U. Lõhmus] un P. Linda [P. Lindh],

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 18. septembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un K. Blaške [C. Blaschke], pārstāvji,

–        Austrijas valdības vārdā – K. Pezendorfere [C. Pesendorfer] un J. Bauers [J. Bauer], pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – V. Melss [W. Mölls] un R. Liāls [R. Lyal], pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par EKL 43. un 49. panta interpretāciju.

2        Šis lūgums radās prāvā starp Jobra Vermögensverwaltungs-Gesellschaft mbH (turpmāk tekstā – “Jobra”), Austrijas sabiedrību, un Finanzamt Amstetten Melk Scheibbs (turpmāk tekstā – “Finanzamt”) par to, ka pēdējā minētā atteicās šai sabiedrībai piešķirt investīciju pieauguma prēmiju (turpmāk tekstā – “investīciju prēmija”) lielas kravnesības automašīnām, ko tā bija iegādājusies līzingā Braunshofer GmbH (turpmāk tekstā – “Braunshofer”), citā Austrijas sabiedrībā, jo šī pēdējā minētā sabiedrība tās izmantoja galvenokārt citās dalībvalstīs.

 Atbilstošās tiesību normas

3        1988. gada Likuma par ienākumu nodokli (Einkommensteuergesetz, BGBl. 400/1988) tā BGBl. 155/2002 (turpmāk tekstā – “1988. gada EStG”) publicētajā versijā 108.e panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Par investīciju pieaugumu attiecībā uz ražošanas līdzekļiem, kam var piemērot prēmiju, var pieprasīt 10 % šo investīciju pieauguma prēmiju. Priekšnosacījums ir tāds, ka izdevumi par iegādi vai ražošanu tiek norakstīti kā nolietojums (7. un 8. pants).

2.      Ražošanas līdzekļi, kam var piemērot prēmiju, ir nelietoti, ķermeniski nolietojamā pamatkapitālā ietilpstoši ražošanas līdzekļi. Par ražošanas līdzekļiem, kuriem piemēro prēmiju, netiek uzskatīti:

[..]

– ražošanas līdzekļi, kas netiek izmantoti iekšzemes pastāvīgā uzņēmumā, kas dibināts, lai gūtu ienākumus 2. panta 3. punkta 1.–3. apakšpunkta izpratnē. Turklāt ražošanas līdzekļi, kuri ir nodoti maksas lietošanā un lielākoties tiek izmantoti ārvalstīs, netiek uzskatīti par iekšzemes uzņēmumā izmantotiem.”

4        1988. gada Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 24. panta 6. punktā (Körperschaftsteuergesetz,BGBl. 401/1988) tā BGBl. I 155/2002 publicētajā versijā ir paredzēts:

EStG 1988 [..] 108.e un 108.f pants attiecas uz uzņēmumiem 1. panta izpratnē tiktāl, ciktāl tie nav atbrīvoti no uzņēmuma ienākumu nodokļa.”

 Pamata lieta un prejudiciālais jautājums

5        Jobra ir Austrijā reģistrēta īpašuma pārvaldes sabiedrība, un tās pamatkapitāls 100 % apmērā pieder Jozefam Braunshoferam [Josef Braunshofer]. Braunshofer arī ir Austrijā reģistrēts starptautisks transporta uzņēmums. Jobra pieder 100 % šīs pēdējās minētās sabiedrības pamatkapitāla. 2003. gada augustā Braunshofer nodibināja meitas uzņēmumu Vācijā.

6        Jobra pieder transportlīdzekļu parks. Tā savas lielās kravnesības automašīnas uz līzinga līguma pamata nodod Braunshofer rīcībā, kurš tās izmanto profesionāliem mērķiem. Braunshofer tās savai ar pārvadājumiem saistītajai darbībai galvenokārt izmanto citās dalībvalstīs.

7        Savā ienākumu deklarācijā par 2003. gadu Jobra saskaņā ar 1988. gada EStG 108. pantu attiecībā uz laikā no 2002. gada aprīļa līdz septembrim iegādātajām lielas kravnesības automašīnām pieprasīja investīciju pieauguma prēmiju EUR 46 770. 2004. gada jūnijā nodokļu iestādes tās kontā kreditēja šo summu.

8        Tajā pašā laikā Jobra veiktās pārbaudes ietvaros nodokļu iestāde konstatēja, ka pamata lietā minētās prēmijas piešķiršanas nosacījumi nav izpildīti, Braunshofer līzingā nodotās lielas kravnesības automašīnas galvenokārt tiek izmantotas ārvalstīs, un tādējādi tās nevar atzīt par valsts teritorijā esošā pastāvīgā uzņēmumā izmantotiem ražošanas līdzekļiem pamata lietā minēto tiesību aktu izpratnē. Tādējādi Jobra šī nodokļu priekšrocību tika atteikta.

9        Jobra celto prasību nodokļu lietā Unabhängiger Finanzsenat, Außenstelle Wien, noraidīja ar 2005. gada 2. novembra lēmumu. Ar 2006. gada 20. aprīļa spriedumu Verwaltungsgerichtshof šo lēmumu atcēla galvenokārt procesuālo normu pārkāpuma dēļ. Turklāt tai bija radušās šaubas par apstākļa, ka “ražošanas līdzekļiem, kas par atlīdzību galvenokārt tiek izmantoti citās dalībvalstīs [..], nevar piemērot prēmiju”, saderīgumu ar pakalpojumu brīvas sniegšanas jēdzienu EKL 49. panta izpratnē.

10      Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamata lietā minētajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēta nevienlīdzīga attieksme, pamatojoties uz pakalpojumu izpildes vietu, un tādējādi tā uzdod jautājumu par šī tiesiskā regulējuma saderīgumu ar EKL 43. un 49. pantu.

11      Šajos apstākļos Unabhängiger Finanzsenat, Außenstelle Wien, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai noteikumi par uzņēmējdarbības brīvību (EKL 43. un turpmākie panti) un/vai par pakalpojumu brīvu apriti (EKL 49. un turpmākie panti) ir pretrunā 2003. gada 31. decembrī spēkā esošajām valsts tiesību normām, saskaņā ar kurām nodokļu atvieglojumu (investīciju pieauguma prēmija) piešķiršana uzņēmējam par jaunu ķermenisku ražošanas līdzekļu iegādi ir atkarīga arī no tā, ka šie uzņēmuma ražošanas līdzekļi ir izmantoti tikai iekšzemes uzņēmumā, turpretī par jaunu ķermenisku ražošanas līdzekļu iegādi, kas tiek izmantoti ārvalstu un tādējādi arī pārējā Eiropas Savienības teritorijā esošajos uzņēmumos, šo nodokļu atlaižu piemērošana (investīciju [..] prēmija) tiek atteikta?”

 Par prejudiciālo jautājumu

 Ievada apsvērumi

12      Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā uzņēmumiem, kas iegādājas ķermeniskus ražošanas līdzekļus, paredzētas investīciju prēmijas piešķiršana ir pakārtota apstāklim, ka ražošanas līdzekļi, par kuriem prēmiju var piešķirt, tiek izmantoti vienīgi pastāvīgajā uzņēmumā, kas atrodas šajā valstī, precizējot, ka par atlīdzību rīcībā nodotie ražošanas līdzekļi, kurus galvenokārt izmanto citās dalībvalstīs, netiek atzīti par tādiem, kas šādā uzņēmumā tik lietoti.

13      Attiecībā uz juridisko kontekstu, kādā ir iekļaujams prejudiciālais nolēmums, Austrijas valdība uzskata, ka ražošanas līdzekļu, par kuriem var pieprasīt investīciju prēmiju, izmantošana citās dalībvalstīs nekādi neietekmē tās piešķiršanu. Tādā kā pamata lietā minētais tiesiskais regulējums šādas nodokļu priekšrocības piešķiršana ir pakārtota nosacījumam par attiecīgo ražošanas līdzekļu atrašanos uzņēmumā, kas atrodas Austrijas teritorijā. Saskaņā ar valsts judikatūru būtu jānosaka, vai šos ražošanas līdzekļus izmanto šāds uzņēmums uz laiku, kas vismaz atbilst pusei no [kopējā ražošanas līdzekļu] izmantošanas laika.

14      Attiecībā uz faktu kontekstu Austrijas valdība norāda, ka Braunshofer 2003. gada augustā Vācijā nodibināja meitas sabiedrību. Pamata lietas apstākļos tādējādi rodas jautājums, vai nodokļu maksātājs, kas galvenokārt ražošanas līdzekļus izmanto iekšzemes pastāvīgajā uzņēmumā, un nodokļu maksātājs, kas šādus ražošanas līdzekļus lieto ārvalsts pastāvīgā uzņēmumā, atrodas līdzīgā situācijā no investīciju prēmijas piešķiršanas viedokļa.

15      Iesniedzējtiesa atgādina, ka tā pamata lietā ir bijusi spiesta piemērot 1988. gada EStG par investīciju pieauguma prēmijas piemērošanu par atlīdzību rīcībā nodotajiem ražošanas līdzekļiem, kas galvenokārt ir tikuši izmantoti citās dalībvalstīs. Tā pauž šaubas par šo noteikumu saderīgumu ar EKL 43. un 49. pantu, ciktāl nav nevienlīdzīgas attieksmes, pamatojoties uz pakalpojumu sniegšanas vietu.

16      Ja no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Braunshofer ir nodibinājis meitas sabiedrību Vācijā, tad šajā lēmumā no esošo faktu apraksta nevar secināt, ka tāda kā pamata lietā minētā prēmija Jobra ir atteikta, ņemot vērā apsvērumus par šāda uzņēmuma esamību citā dalībvalstī.

17      Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka Tiesai lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros nav jālemj nedz par valsts tiesību normu interpretāciju, nedz arī jāspriež par to, vai iesniedzējtiesas veiktā šo normu interpretācija ir pareiza. Faktiski Tiesai saskaņā ar kompetences sadalījumu starp Kopienu tiesām un valsts tiesām ir jāņem vērā faktiskais un tiesiskais konteksts, kādā ir pieņemti iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi (skat. 2001. gada 25. oktobra spriedumu lietā C-475/99 Ambulanz Glöckner, Recueil, I-8089. lpp., 10. punkts; 2005. gada 2. jūnija spriedumu lietā C-136/03 Dörr un Ünal, Krājums, I-4759. lpp., 46. punkts, un 2008. gada 14. februāra spriedumu lietā C-244/06 Dynamic Medien, Krājums, I-505. lpp., 19. punkts).

18      Turklāt, ja tāda kā pamata lietā minētais tiesiskais regulējums interpretācija, par kādu iestājas Austrijas valdība, izrādītos pareiza, liekas, ka iesniedzējtiesas uzdotajam jautājumam tik un tā būtu jēga. Faktiski, pat pieņemot, ka investīciju pieauguma prēmija ir atteikta, jo par atlīdzību rīcībā nodotie ražošanas līdzekļi, par kuriem prēmija tiek pieprasīta, tiek lietoti ārvalsts pastāvīgā uzņēmumā uz laiku, kas pārsniedz pusi no kopējā to lietošanas laika posma, šis viens apstāklis nevar kliedēt šīs iesniedzējtiesas paustās šaubas par minētā tiesiskā regulējuma saderīgumu ar pamatbrīvībām.

 Par pamatbrīvību ierobežojuma esamību

19      Tiesa atkārtoti ir noteikusi, ka ierobežojumus EKL 43. un 49. pantā noteiktajai brīvībai veikt uzņēmējdarbību, kā arī pakalpojumu sniegšanas brīvībai rada pasākumi, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu šo brīvību izmantošanu (šajā sakarā skat. 2002. gada 15. janvāra spriedumu lietā C-439/99 Komisija/Itālija, Recueil, I-305. lpp., 22. punkts; 2006. gada 30. marta spriedumu lietā C-451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Krājums, I-2941. lpp., 31. punkts, un 2008. gada 13. marta spriedumu lietā C-248/06 Komisija/Spānija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, I-47.* lpp., 21. punkts).

20      Vācijas un Austrijas valdības uzskata, ka pamata lietā minētais tiesiskais regulējums ir jāizvērtē, ņemot vērā EKL 43. un turpmāko pantu noteikumus par brīvību veikt uzņēmējdarbību. Šīs valdības norāda, ka ar šo regulējumu tiek īstenots teritorialitātes princips. Nodokļu maksātājs, kurš iekšzemes pastāvīgā uzņēmumā izmanto ražošanas līdzekļus, no nodokļu viedokļa neatrodas līdzīgā situācijā kā nodokļu maksātājs, kurš šādus ražošanas līdzekļus izmanto ārvalsts pastāvīgā uzņēmumā. Tā kā situācijas neesot salīdzināmas, tad minētajā noregulējumā nav ietverts pamatbrīvību ierobežojums.

21      Komisija uzskata, ka ir jāpiemēro noteikumi par pakalpojumu brīvu sniegšanu EKL 49. panta izpratnē. Investīciju prēmija Jobra ir tikusi atteikta, pamatojoties uz valsts tiesību normām par ražošanas līdzekļu nodošanu rīcībā par atlīdzību. Tāpat pamata lietā minētā regulējuma tvērums neaprobežojas ar gadījumiem koncernu iekšienē. Pēc Komisijas domām, atteikt piešķirt investīciju prēmiju iznomātājiem, pieņemot, ka nomnieki viņu rīcībā nodotos ražošanas līdzekļus izmanto citās dalībvalstīs, nozīmētu ierobežot minēto brīvību īstenošanu.

22      Šajā gadījumā Jobra līzingā ir nodevusi Braunshofer lielas kravnesības automašīnas. Transportlīdzekļu noma ir pakalpojumu sniegšana EKL 50. panta nozīmē (skat. 2002. gada 21. marta spriedumu lietā C-451/99 Cura Anlagen, Recueil, I-3193. lpp., 18. punkts). Braunshofer šos transportlīdzekļus lieto savās ar pārvadājumiem saistītajās darbībās.

23      Pēc iesniedzējtiesas domām, investīciju prēmija, piemērojot pamata lietā minēto regulējumu, Jobra tika atteikta, jo Braunshofer līzingā nodotās lielas kravnesības automašīnas galvenokārt izmantoja citās dalībvalstīs.

24      Jāatzīst, ka tāds kā pamata lietā minētais tiesiskais regulējums, kurā investīcijas ražošanas līdzekļiem, kas par atlīdzību tiek lietoti citās dalībvalstīs, tiek pakārtotas mazāk izdevīgam nodokļu režīmam nekā tādam, kas paredzēts investīcijām ražošanas līdzekļiem, kas tiek lietoti iekšzemē, attur uzņēmumus, kas var pretendēt uz šo nodokļu priekšrocību, sniegt nomas pakalpojumus komersantiem, kas veic komercdarbību citās dalībvalstīs.

25      Turklāt situācijā, kurā uzņēmums par atlīdzību cita uzņēmuma rīcībā nodod ražošanas līdzekļus un tādējādi no ekonomiskā viedokļa šie divi uzņēmumi ir savstarpēji cieši saistīti, tāds kā pamata lietā minētais regulējums attur uzņēmumu nomnieku veikt pārrobežu komercdarbību.

26      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāatzīst, ka ar tādu kā pamata lietā minētais tiesiskais regulējums principā tiek radīts pakalpojumu brīvas sniegšanas ierobežojums EKL 49. panta nozīmē. Tādēļ ir jāizvērtē, vai šādu ierobežojumu objektīvi var pamatot.

 Par iespējamo pamata lietā minētā tiesiskā regulējuma pamatojumu

27      No Tiesas judikatūras izriet, ka brīvības ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja tam ir leģitīms un ar EK līgumu saderīgs mērķis un ja to attaisno primārie vispārējo interešu iemesli ar nosacījumu, ka šādā gadījumā tas ir piemērots, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un tas nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (skat. cita starpā 1997. gada 5. jūnija spriedumu lietā C-398/95 SETTG, Recueil, I-3091. lpp., 21. punkts, un 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C-341/05 Laval un Partneri, Krājums, I-11767. lpp., 101. punkts).

28      Austrijas un Vācijas valdības uzsver, ka tāds kā pamata lietā minētais regulējums atbilst nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījumam dalībvalstu starpā. Investīciju prēmijas piešķiršanas pakārtošanas nosacījumam, ka ražošanas līdzekļi, par kuriem šo prēmiju var pieprasīt, atrodas iekšzemes pastāvīgajā uzņēmumā, mērķis ir nodrošināt, pirmkārt, šīs nodokļa priekšrocības piešķiršanu un, otrkārt, piemērot priekšrocības, kas piešķirtas šādu ražošanas līdzekļu lietošanas dēļ.

29      Austrijas valdība arī norāda uz vajadzību cīnīties ar ļaunprātīgu rīcību. Tāda kā pamata lietā minētais regulējums mērķis ir izvairīties no pilnīgi fiktīviem mehānismiem gadījumos, kad notiek līdzekļu nodošana par atlīdzību. Ja šādas tiesību normas nav, tad iznomātājam piedēvējams ražošanas līdzeklis varētu būt pamats pieprasīt investīciju prēmiju neatkarīgi no tā, kur nomnieks šo ražošanas līdzekli novieto. Pastāv risks, ka iznomātājs šo prēmiju pilnībā vai daļēji novirza nomniekam, kas savukārt šo ražošanas līdzekli lieto, lai baudītu priekšrocības citās dalībvalstīs. Tādējādi šīs priekšrocības ierobežojumu iekšzemē varētu apiet.

30      Šī valdība norāda, ka, ja nav tāda kā pamata lietā minētais regulējums, nodibinot koncerna līzinga sabiedrību Austrijā, investīciju prēmiju būtu iespējams pieprasīt par visu šīs grupas iegādāto neatkarīgi no tā, kur šie ražošanas līdzekļi tiek lietoti.

31      Pēc Komisijas domām, tāds kā pamata lietā minētais regulējums nav pamatojams ne ar vajadzību nodrošināt valsts nodokļu režīma saskaņotību vai nodokļu pārbaužu efektivitāti, ne arī ar tīri komerciāliem mērķiem.

32      Attiecībā uz pirmo Austrijas un Vācijas valdību minēto attaisnojošo faktoru jāpiekrīt, ka Tiesa savā judikatūrā ir atzinusi, ka ir tiesa, ka saistībā ar citiem pamatojošiem elementiem sabalansētu nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījumu dalībvalstu starpā var atzīt par leģitīmu prasību (skat. tostarp 2005. gada 13. decembra spriedumu lietā C-446/03 Marks & Spencer, Krājums, I-10837. lpp., 45., 46. un 51. punkts; 2007. gada 29. marta spriedumu lietā C-347/04 Rewe Zentralfinanz, Krājums, I-2647. lpp., 41. punkts; 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-231/05 Oy AA, Krājums, I-6373. lpp., 51. punkts, un 2008. gada 15. maija spriedumu lietā C-414/06 Lidl Belgium, Krājums, I-3601. lpp., 42. punkts). Tajā pašā laikā šo judikatūru nevar piemērot tādos apstākļos kā pamata lietā.

33      Šajā sakarā, neesot vajadzībai izvērst iepriekš minētās judikatūras piemērošanas nosacījumu analīzi, pietiek norādīt, ka šajā gadījumā ienākumi no nomas par rīcībā nodotajiem ķermeniskajiem ražošanas līdzekļiem, par kuriem Jobra var prasīt investīciju prēmiju, Austrijā ir apliekami ar nodokli. Tādējādi nevar apgalvot, ka, ja nav tāda kā pamata lietā minētais tiesiskais regulējums, būtu apdraudētas Austrijas Republikas tiesības īstenot savu nodokļu ieturēšanas pilnvaras saistībā ar tās teritorijā veikto komercdarbību (skat. arī iepriekš minētos spriedumus lietā Marks & Spencer, 46. punkts, un lietā Rewe Zentralfinanz, 42. punkts).

34      Ciktāl ieinteresēto personu, kas iesniedza paskaidrojumus Tiesai, argumenti plašākā nozīmē attiecas uz prasību nodrošināt valsts nodokļu režīma saskaņotību, ir jānorāda, ka no nodokļu viedokļa nav tiešas saiknes starp iznomātājam piešķirto investīciju prēmiju saistībā ar viņa iegādātajiem ķermeniskajiem ražošanas līdzekļiem, no vienas puses, un vēlāku nodokļa ieturēšanu no nomnieka ienākumiem, ko viņš guvis, šos viņam rīcībā nodotos ražošanas līdzekļus lietojot par atlīdzību (skat. pēc analoģijas 2005. gada 10. marta spriedumu lietā C-39/04 Laboratoires Fournier, Krājums, I-2057. lpp., 20. un 21. punkts).

35      Attiecībā ar pamatojumu par vajadzību izvairīties no ļaunprātīgas rīcības ir jāatzīst, ka valsts pasākumu, ar ko ierobežo pakalpojumu brīvu sniegšanu, var pamatot, ja tas īpaši attiecas uz pilnīgi fiktīviem mehāniskiem, kam nav nekāda sakara ar saimniecisko realitāti, kuru vienīgais mērķis ir baudīt nodokļu priekšrocības (šajā sakarā skat. 2006. gada 12. septembra spriedumu lietā C-196/04 Cadbury Schweppes un Cadbury Schweppes Overseas, Krājums, I-7995. lpp., 51. un 55. punkts, un 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C-524/04 Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation, Krājums, I-2107. lpp., 74. punkts).

36      Šajā gadījumā nevar pieņemt, ka apstāklis, ka uzņēmums, kas var pretendēt uz investīciju prēmiju, par atlīdzību uzņēmuma rīcībā nodod ražošanas līdzekļus, kurus tas galvenokārt izmanto citās dalībvalstīs, ir ļaunprātīga izmantošana.

37      Šādu rīcībā nodošanu nevar pamatot ar vispārēju pieņēmumu par ļaunprātīgas rīcības esamību un pamatot ar pasākumu, kas apdraud ar Līgumu garantētas pamatbrīvības īstenošanu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation, 73. punkts, kā arī 2008. gada 17. janvāra spriedumu lietā C-105/07 Lammers & Van Cleef, Krājums, I-173. lpp., 27. punkts).

38      Šajā kontekstā jānorāda, ka ar tādu kā pamata lietā minētais tiesiskais regulējums tiek skarti visi iznomātāji, kuri var pretendēt uz investīciju prēmiju, kuri par atlīdzību nodod ražošanas līdzekļus uzņēmumiem, kas veic pārrobežu komercdarbību, arī tad, ja nav objektīvu aizdomu par šāda mehānisma esamību. Tāpat nav redzams, ka ar šo regulējumu iznomātājiem tiek ļauts sniegt pierādījumus par jebkādas ļaunprātīgas rīcības neesamību.

39      Tādējādi ir jāatzīst, ka ar tādu kā pamata lietā minētais regulējums netiek pieļauts investīciju prēmijas piešķiršanas atteikumu attiecināt tikai uz fiktīviem mehānismiem. Turklāt Tiesā nav minēts, ka pamata lietas apstākļos eksistē šāds fiktīvs mehānisms.

40      Iepriekš minēto apsvērumu kontekstā ir jāatzīst, ka šo regulējumu nevar pamatot ar primāriem vispārējo interešu iemesliem.

41      Tādējādi uz uzdoto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka ar EKL 49. pantu netiek pieļauts tāds kā pamata lietā minētais dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek atteikts piešķirt investīciju prēmiju uzņēmumiem, kas iegādājas ķermenisku ražošanas līdzekļus, par kuriem šādu prēmiju var pieprasīt un kuri tiek nodoti rīcībā par atlīdzību, tikai tādēļ, ka tie galvenokārt tiek lietoti citās dalībvalstīs.

42      Tādējādi ar Līguma noteikumiem par pakalpojumu brīvu sniegšanu netiek pieļauts arī tāds kā pamata lietā minētais tiesiskais regulējums un nav jāizvērtē pieņēmums, saskaņā ar kuru pretruna varētu pastāvēt arī ar Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību.

 Par tiesāšanās izdevumiem

43      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

ar EKL 49. pantu netiek pieļauts tāds kā pamata lietā minētais dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek atteikts piešķirt investīciju prēmiju uzņēmumiem, kas iegādājas ķermenisku ražošanas līdzekļus, par kuriem šādu prēmiju var pieprasīt un kuri tiek nodoti rīcībā par atlīdzību, tikai tādēļ, ka tie galvenokārt tiek lietoti citās dalībvalstīs.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.