Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-67/08

Margarete Block

pret

Finanzamt Kaufbeuren

(Bundesfinanzhof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Kapitāla brīva aprite – EKL 56. un 58. pants – Mantojuma nodoklis – Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru mantojuma nodokli, ko mantojuma saņēmējs samaksājis citā dalībvalstī par mantojumu, kas ir prasījumi saistībā ar kapitālu, netiek atļauts ieskaitīt attiecībā uz mantojuma nodokli, kas maksājams dalībvalstī, kurā mantas īpašnieks dzīvoja līdz savas nāves brīdim – Nodokļu dubulta uzlikšana – Ierobežojums – Neesamība

Sprieduma kopsavilkums

Kapitāla brīva aprite – Ierobežojumi – Mantojuma nodoklis

(EKL 56. un 58. pants)

EKL 56. un 58. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, aprēķinot mantojuma nodokli, kas mantiniekam – šīs dalībvalsts rezidentam – jāmaksā par prasījumiem saistībā ar kapitālu, kas izvietots finanšu iestādē citā dalībvalstī, gadījumā, ja mantojuma atstājējs līdz savas nāves brīdim dzīvoja pirmajā no minētajām dalībvalstīm, šajā citā dalībvalstī samaksātais mantojuma nodoklis netiek ieskaitīts attiecībā uz pirmajā dalībvalstī maksājamo mantojuma nodokli.

Šo nodokļu ziņā nelabvēlīgo situāciju izraisa abu konkrēto dalībvalstu paralēli īstenotā kompetence nodokļu jomā, ko pierāda tas, ka viena no šīm valstīm ir izvēlējusies piemērot valsts mantojuma nodokli prasījumiem saistībā ar kapitālu, ja kreditors ir šīs dalībvalsts rezidents, turpretim otra dalībvalsts ir izvēlējusies attiecībā uz šādiem kapitāliem piemērot valsts mantojuma nodokli, ja parādnieka juridiskā adrese ir šajā pēdējā no minētajām dalībvalstīm. Taču Kopienu tiesības to pašreizējā attīstības stadijā un situācijā attiecībā uz mantojuma nodokļa nomaksu nenosaka vispārējus kritērijus kompetenču sadalei starp dalībvalstīm attiecībā uz nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu Eiropas Kopienā. No tā izriet, ka Kopienu tiesību pašreizējā attīstības stadijā dalībvalstīm ar nosacījumu, ka tiek ievērotas Kopienu tiesības, ir zināma neatkarība šajā jomā un attiecīgi tām nav pienākuma saskaņot savas nodokļu sistēmas ar citu dalībvalstu dažādajām nodokļu sistēmām, lai tostarp izvairītos no dubultas nodokļu uzlikšanas, kas rodas, minētajām dalībvalstīm paralēli īstenojot savu nodokļu kompetenci, un līdz ar to nav pienākuma atļaut atskaitīt mantojuma nodokli, kas samaksāts dalībvalstī, kurā mantinieks nav rezidents.

Šos apsvērumus nevar atspēkot apstāklis, saskaņā ar kuru valsts tiesību aktos ir paredzēti labvēlīgāki ieskaita noteikumi gadījumā, ja mantojuma atstājējs savas nāves brīdī dzīvoja citā dalībvalstī, jo šāda atšķirīga attieksme attiecībā uz personas, kas savas nāves brīdī nebija rezidents, mantojumu izriet arī no konkrētās dalībvalsts, kas īsteno savu fiskālo suverenitāti, izvēles par labu kreditora dzīvesvietai kā piesaistes kritērijam, lai noteiktu mantotā īpašuma “ārvalsts” raksturu un attiecīgi iespēju ieskaitīt citā dalībvalstī samaksāto mantojuma nodokli.

(sal. ar 28., 30.–32., 34., 36. punktu un rezolutīvo daļu)







TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2009. gada 12. februārī (*)

Kapitāla brīva aprite – EKL 56. un 58. pants – Mantojuma nodoklis – Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru mantojuma nodokli, ko mantojuma saņēmējs samaksājis citā dalībvalstī par mantojumu, kas ir prasījumi saistībā ar kapitālu, netiek atļauts ieskaitīt attiecībā uz mantojuma nodokli, kas maksājams dalībvalstī, kurā mantas īpašnieks dzīvoja līdz savas nāves brīdim – Nodokļu dubulta uzlikšana – Ierobežojums – Neesamība

Lieta C-67/08

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Bundesfinanzhof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 16. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2008. gada 20. februārī, tiesvedībā

Margarete Block

pret

Finanzamt Kaufbeuren.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] (referents), H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], J. Klučka [J. Klučka] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],

ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],

sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,

ņemot vēra rakstveida procesu un 2008. gada 27. novembra tiesas sēdi,

ņemot vērā mutvārdu apsvērumus, ko sniedza:

–        Blokas [Block] vārdā – S. Gorskis [S. Gorski], Rechtsanwalt,

–        Finanzamt Kaufbeuren vārdā – M. Stoks [M. Stock], pārstāvis,

–        Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un K. Blaške [C. Blaschke], pārstāvji,

–        Spānijas valdības vārdā – M. Munjoss Peress [M. Muñoz Pérez], pārstāvis,

–        Nīderlandes valdības vārdā – K. Viselsa [C. Wissels] un M. Norta [M. Noort], pārstāves,

–        Polijas valdības vārdā – M. Dovģelevičs [M. Dowgielewicz], pārstāvis,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Osovskis [S. Ossowski], pārstāvis, kam palīdz S. Forda [S. Ford], barrister,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – R. Liāls [R. Lyal] un V. Melss [W. Mölls], pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 56. un 58. pantu saistībā ar kapitāla brīvu apriti.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Bloku, Vācijā mirušas personas mantinieci, un Finanzamt Kaufbeuren (Kaufbeirenas finanšu pārvalde; turpmāk tekstā – “Finanzamt”) par to, kā aprēķināt mantojuma nodokli, ar ko apliek prasījumus saistībā ar mantojuma atstājējai piederošo kapitālu finanšu iestādēs Spānijā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Saskaņā ar Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvas 88/361/EEK par Līguma 67. panta [pēc grozījumiem – EKL 67. pants, atcelts ar Amsterdamas līgumu] īstenošanu (OV L 178, 5. lpp.) 1. pantu:

“1.      Neietekmējot turpmākos noteikumus, dalībvalstis atceļ kapitāla aprites ierobežojumus personām, kas ir dalībvalstu rezidenti. Lai sekmētu šīs direktīvas piemērošanu, kapitāla aprites klasificē saskaņā ar I pielikumā ietverto nomenklatūru.

2.      Pārvedumus, kas attiecas uz kapitāla apriti, veic saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem par valūtas kursiem, kuri attiecas uz maksājumiem saistībā ar kārtējiem darījumiem.”

4        Starp Direktīvas 88/361 I pielikuma XI sadaļā uzskaitītajiem kapitāla aprites veidiem nodaļā “Personīgā kapitāla aprite” ir ietverti mantojumi un novēlējumi.

 Valsts tiesiskais regulējums

5        Likuma par mantojuma un dāvinājuma nodokli (Erbschaftsteuer- und Schenkungsteuergesetz) atbilstoši redakcijai, kas piemērojama 1999. gadā (BGBl. 1997 I, 378. lpp.; turpmāk tekstā – “ErbStG”), 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šis likums attiecas uz mantojumiem kā ar nodokli apliekamiem darījumiem.

6        ErbStG 2. panta 1. punkta 1. apakšpunkts ar nosaukumu “Personīgās nodokļu saistības” ir definēts šādi:

“(1)      Nodoklis ir maksājams:

1.      1. panta 1. punkta 1.–3. apakšpunktā paredzētajos gadījumos – attiecībā uz visu mantojumā ietilpstošo mantu, ja mantojuma atstājējs nāves brīdī, dāvinātājs – dāvinājuma veikšanas brīdī vai ieguvējs – brīdī, kad rodas nodokļa maksāšanas pienākums, ir rezidents. Par rezidentiem uzskata:

a)      fiziskas personas, kuru dzīvesvieta vai pastāvīgā uzturēšanās vieta ir valsts teritorija,

[..].”

7        ErbStG 21. panta ar nosaukumu “Ārvalsts mantojuma nodokļa ieskaits” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“(1)      Ja mantotāja īpašums ārvalstī tiek aplikts ar Vācijas mantojuma nodoklim līdzvērtīgu ārvalsts nodokli, tad, pamatojoties uz atbilstošu pieteikumu, šis ārvalsts nodoklis, kas ir aprēķināts un mantotājam ir jāsamaksā, kas ir samaksāts un kam nav piemērojama atlaide 2. panta 1. punkta 1. apakšpunktā minētajos gadījumos un ja nav piemērojama konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, ir jāieskaita Vācijā maksājamajā mantojuma nodoklī tādā apmērā, kādā ārvalstīs esošie īpašumi tiek aplikti ar Vācijas mantojuma nodokli. [..].

(2)      Ārvalstī esošs īpašums 1. punkta nozīmē ir:

1.      ja mantojuma atstājējs savas nāves brīdī bija rezidents: visi mantojumā ietilpstošie īpašumi, kas norādīti [Novērtējuma likuma (Bewertungsgesetz) atbilstoši redakcijai, kas piemērojama 1999. gadā (BGBl. 1991 I, 230. lpp.; turpmāk tekstā – “BewG”)] 121. pantā un kas atrodas citā valstī, kā arī visas ar šiem īpašumiem saistītās lietošanas tiesības;

2.      ja mantojuma atstājējs savas nāves brīdī nebija rezidents: visi mantojumā ietilpstošie īpašumi, izņemot īpašumus Vācijā [BewG] 121. panta nozīmē, kā arī visas ar šiem īpašumiem saistītās lietošanas tiesības.”

8        BewG 121. pants ar nosaukumu “Iekšzemes īpašums” ir definēts šādi:

“Iekšzemes īpašumā ietilpst:

1.      iekšzemē esošs lauksaimniecības un mežsaimniecības īpašums;

2.      iekšzemē esošs nekustamais īpašums;

3.      iekšzemē atrodošies ražošanas līdzekļi, par kuriem uzskata līdzekļus, ko izmanto rūpnieciskās vai komercdarbības veikšanai valsts teritorijā, ja šajā nolūkā valsts teritorijā darbojas pastāvīgs uzņēmums vai ja ir iecelts pastāvīgais pārstāvis;

4.      kapitālsabiedrību akcijas, ja sabiedrības juridiskā adrese vai vadības atrašanās vieta ir valsts teritorijā un ja akcionāram, vienam vai kopā ar saistītajām personām, Likuma par ārvalstu darījumu nodokli [Gesetz über die Besteuerung bei Auslandsbeziehungen (Außensteuergesetz)] 1. panta 2. punkta nozīmē [..] tieši vai netieši pieder vismaz viena desmitā daļa no sabiedrības pamatkapitāla vai akciju kapitāla;

5.      izgudrojumi, dizainparaugi un topogrāfiskie paraugi, kas nav minēti 3. punktā un ir reģistrēti valsts grāmatā vai reģistrā;

6.      īpašumi, kas nav minēti 1., 2. un 5. punktā un atrodas iekšzemes ražošanas vai komercuzņēmuma rīcībā, it īpaši pamatojoties uz nomas vai līzinga līgumu;

7.      hipotēkas, zemes īpašuma ķīlas, zemes noma un citas saistības vai tiesības, ja tās ir tieši vai netieši nodrošinātas ar valsts teritorijā esošo nekustamo īpašumu vai tiesībām, kas pielīdzināmas valsts teritorijā esošajam nekustamajam īpašumam, vai ar kuģiem, kas iekļauti valsts reģistrā. Obligācijas un emitētie parāda vērtspapīri neietilpst šajā kategorijā;

8.      prasījumi, kas izriet no līdzdalības komercuzņēmumā pasīvā partnera statusā un no aizdevumiem ar dalīto peļņu, ja parādnieka dzīvesvieta vai pastāvīgā uzturēšanās vieta, juridiskā adrese vai galvenās vadības atrašanās vieta ir valsts teritorijā;

9.      lietošanas tiesības saistībā ar kādu no 1.–8. punktā minētajiem īpašumiem.”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

9        Bloka, kas ir Vācijas rezidente, ir vienīgā šajā pašā dalībvalstī 1999. gadā mirušās personas, kuras pēdējā dzīvesvieta bija Vācija, mantiniece. Mantojumā galvenokārt ietilpst naudas līdzekļi, no kuriem viena daļa – DEM 144 255 – bija izvietota Vācijā un atlikusī daļa, kas ekvivalenta DEM 994 494, bija izvietota finanšu iestādēs Spānijā. Saistībā ar šiem finansu iestādēs izvietotajiem līdzekļiem Bloka Spānijā samaksāja mantojuma nodokli DEM 207 565 apmērā.

10      Savā 2000. gada 14. marta paziņojumā par nodokļu aprēķinu Finanzamt noteica mantojuma nodokli, kas Blokai jāmaksā Vācijā, neņemot vērā Spānijā samaksāto mantojuma nodokli. Bloka iesniedza sūdzību par šo paziņojumu, kurā lūdza Spānijā samaksāto mantojuma nodokli ieskaitīt attiecībā uz Vācijā maksājamo mantojuma nodokli un attiecīgi atmaksāt viņai summu, kas pārsniedz Vācijas mantojuma nodokli.

11      Ar 2003. gada 4. jūlija lēmumu Finanzamt, pamatojoties uz minēto sūdzību, atļāva atskaitīt Spānijas nodokļa saistības kā mantojuma parādus, proti, atskaitīt Spānijā samaksāto mantojuma nodokli no nodokļa aprēķināšanas bāzes, kas Vācijā apliekama ar mantojuma nodokli. Saskaņā ar šo lēmumu ar nodokli apliekamais īpašums, no kura atskaitītas saistības attiecībā uz novēlējumiem, kā arī ar nodokļiem neapliekamās summas, bija DEM 579 000 un mantojuma nodoklis, ar ko apliekams šis īpašums, bija noteikts DEM 124 500 (EUR 63 655,84) apmērā.

12      Finanzgericht [Finanšu tiesa], izskatot Blokas pieteikumu, ar kuru viņa lūdza Spānijā samaksāto mantojuma nodokli ieskaitīt attiecībā uz Vācijā maksājamo mantojuma nodokli, nevis atskaitīt to no nodokļa aprēķināšana bāzes kā mantojuma parādus, uzskatīja, ka ErbStG 21. panta 1. punktā paredzētais Spānijas mantojuma nodokļa ieskaits nav iespējams, pamatojoties uz šī panta 2. punkta 1. apakšpunktu tādēļ, ka prasījumi saistībā ar Spānijas finanšu iestādēs izvietoto kapitālu neietilpst BewG 121. panta jomā. Tādējādi šie prasījumi saistībā ar izvietoto kapitālu nav “ārvalstī esošs īpašums” ErbStG 21. panta 2. punkta 1. apakšpunkta nozīmē. Finanzgericht uzskatīja, ka, lai gan konkrētie prasījumi saistībā ar izvietoto kapitālu ir pakļauti dubultai nodokļu uzlikšanai, tomēr Vācijas nodokļu iestādēm nav jāsubsidē citas dalībvalstis.

13      Izskatot kasācijas sūdzību par tiesību jautājumu (“Revision”), Bundesfinanzhof [Federālā Finanšu tiesa] konstatē, ka, tā kā Kopienu līmenī nav harmonizēts jēdziens “ārvalstī esošs īpašums”, Bloka ir pakļauta dubultai nodokļu uzlikšanai, jo, lai noteiktu mantojuma nodokļa atskaitījumu attiecībā uz saistībām sakarā ar kapitālu, Vācijas Federatīvā Republika izmanto kreditora rezidences vietas kritēriju, savukārt Spānijas Karaliste izmanto debitora rezidences vietas kritēriju.

14      Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šī dubultā nodokļu uzlikšana ir pretrunā ar Kopienu tiesībām. Pirmkārt, ja visi mantojuma atstājēja īpašumi būtu izvietoti Vācijā, būtu piemērojams vienīgi Vācijas mantojuma nodoklis. Otrkārt, nodokļu uzlikšanas kontekstā kreditora rezidences vietas izvēle esot ne mazāk saprātīga par debitora rezidences vietu tāpēc, ka mantotais īpašums pieder kreditoram.

15      Turklāt gadījumā, ja šī dubultā nodokļu uzlikšana būtu kapitāla brīvas aprites ierobežojums, minētā tiesa vēlas zināt, vai tas būtu pamatots ar EK līguma 73.d panta 1. punkta a) apakšpunktu (jaunajā redakcijā – EKL 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts), kā tas ir interpretēts Deklarācijā Nr. 7 par 73.d pantu Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, kas ir pievienota Līgumam par Eiropas Savienību (OV 1992, C 191, 95. lpp.). Saskaņā ar deklarāciju “[..] Konference apstiprina, ka dalībvalstu tiesības piemērot savas nodokļu tiesību atbilstošās normas, kas paredzētas Eiropas Kopienu līguma 73.d panta 1. punkta a) apakšpunktā, attiecas vienīgi uz tiesību normām, kas bija spēkā 1993. gada beigās. Tomēr šī deklarācija attiecas vienīgi uz kapitāla apriti un maksājumiem starp dalībvalstīm”. Savukārt ErbStG 21. pants esot bijis spēkā pirms 1993. gada, jo šī likuma jaunās redakcijas izsludināšana 1997. gadā nav likumdevēja izdots tiesību akts, kas ir līdzvērtīgs jaunai publikācijai.

16      Šādos apstākļos Bundesfinanzhof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai EK līguma 73.d panta 1. punkta a) apakšpunkts un 3. punkts (jaunajā redakcijā – EKL 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 3. punkts) atļauj neņemt vērā Spānijas mantojuma nodokli attiecībā uz Vācijas mantojuma nodokli, kas paredzēts saskaņā ar [ErbStG] 21. panta 1. punktu un 2. punkta 1. apakšpunktu kopsakarā ar [BewG] 121. pantu (objektīvs aizliegums), pat attiecībā uz mantojumiem, kas atklājušies 1999. gadā?

2)      Vai EK līguma 73.b panta 1. punkts (jaunajā redakcijā – EKL 56. panta 1. punkts) ir jāinterpretē tādējādi, ka mantojuma nodoklis, ko cita Eiropas Savienības dalībvalsts ir piemērojusi mantinieces ar dzīvesvietu Vācijā mantojumam – prasījumiem saistībā ar kapitālu, ko mantojuma atstājēja, kuras pēdējā dzīvesvieta bija Vācijā, bija izvietojusi kredītiestādēs šajā citā dalībvalstī, – ir ieskaitāms attiecībā uz Vācijas mantojuma nodokļa summu?

3)      Vai, lemjot par to, kura no iesaistītajām valstīm nedrīkst pieļaut dubulto nodokļu uzlikšanu, nozīme ir [šo] valstu nodokļu tiesiskajā regulējumā paredzēto atšķirīgās piesaistes faktoru atbilstībai un, ja atbilde ir apstiprinoša, vai piesaiste kreditora dzīvesvietai ir atbilstošāka nekā piesaiste parādnieka juridiskajai adresei?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

17      Ar šiem jautājumiem, kuri ir aplūkojami kopumā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai EKL 56. un 58. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, saskaņā ar kuru, aprēķinot mantojuma nodokli, ko šajā dalībvalstī dzīvojošam mantiniekam jāmaksā par prasījumiem saistībā ar kapitālu, kas izvietots citā dalībvalstī esošā finanšu iestādē, nav iespējams – gadījumā, ja mantojuma atstājējs savas nāves brīdī dzīvojis pirmajā no minētajām dalībvalstīm, – ieskaitīt šajā citā dalībvalstī samaksāto mantojuma nodokli attiecībā uz pirmajā no minētajām dalībvalstīm maksājamo mantojuma nodokli.

18      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar EKL 56. panta 1. punktu vispārīgā veidā ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi starp dalībvalstīm (2007. gada 6. decembra spriedums apvienotajās lietās C-463/04 un C-464/04 Federconsumatori u.c., Krājums, I-10419. lpp., 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

19      Tā kā EK līgumā jēdziens “kapitāla aprite” EKL 56. panta 1. punkta nozīmē nav definēts, Tiesa iepriekš ir atzinusi par vērtīgu norādi Direktīvas 88/361, kaut arī tā ir pieņemta, pamatojoties uz EEK līguma 69. pantu un 70. panta 1. punktu (jaunajā redakcijā – EKL 69. pants un 70. panta 1. punkts, kas atcelti ar Amsterdamas līgumu), I pielikumā pievienoto nomenklatūru, ņemot vērā, ka atbilstoši šī pielikuma ievaddaļas trešajam ievilkumam, tajā ietvertā nomenklatūra nav izsmeļoša attiecībā uz kapitāla aprites jēdzienu (it īpaši skat. 2006. gada 23. februāra spriedumu lietā C-513/03 van Hilten-van der Heijden, Krājums, I-1957. lpp., 39. punkts, kā arī 2008. gada 17. janvāra spriedumu lietā C-256/06 Jäger, Krājums, I-123. lpp., 24. punkts).

20      Šajā ziņā Tiesa, tostarp atgādinot, ka mantojumi, kas izpaužas kā mirušās personas atstātā īpašuma nodošana vienai vai vairākām personām, ietilpst Direktīvas 88/361 I pielikuma XI sadaļā ar nosaukumu “Personīgā kapitāla aprite”, nosprieda, ka mantojumi – naudas līdzekļi, nekustamais vai kustamais īpašums – ir uzskatāmi par kapitāla apriti EKL 56. panta izpratnē, izņemot gadījumus, kad to būtiskās sastāvdaļas atrodas vienas dalībvalsts teritorijā (skat. 2003. gada 11. decembra spriedumu lietā C-364/01 Barbier, Recueil, I-15013. lpp., 58. punkts; 2008. gada 11. septembra spriedumu lietā C-43/07 Arens-Sikken, Krājums, I-6887. lpp., 30. punkts, un 2008. gada 11. septembra spriedumu lietā C-11/07 Eckelkamp, Krājums, I-6845. lpp., 39. punkts, kā arī 2009. gada 27. janvāra spriedumu lietā C-318/07 Persche, Krājums, I-0000. lpp., 30. un 31. punkts).

21      Situācija, kurā persona, kuras dzīvesvieta tās miršanas brīdī bija Vācijā, atstāj citai personai, kuras dzīvesvieta arī ir šajā dalībvalstī, mantojumu, kas ir prasījumi saistībā ar kapitālu, kas izvietots Spānijas finanšu iestādē, un kas ir apliekami ar mantojuma nodokli gan Vācijā, gan Spānijā, nekādi nav uzskatāma par pilnībā iekšēju situāciju.

22      Līdz ar to attiecīgais mantojums pamata prāvā ir uzskatāms par kapitāla apriti EKL 56. panta 1. punkta izpratnē.

23      Tādēļ ir jāpārbauda, kā to norāda Bloka, vai tāds tiesiskais regulējums kā pamata lietā ierobežo kapitāla brīvu apriti.

24      Attiecībā uz mantojumiem no Tiesas judikatūras izriet, ka pie EKL 56. panta 1. punktā aizliegtajiem pasākumiem, kas rada kapitāla aprites ierobežojumus, pieder tie, kuri samazina mantojuma vērtību tās dalībvalsts iedzīvotājam, kurā neatrodas attiecīgie īpašumi un kura apliek minētos īpašumus ar nodokli (iepriekš minētie spriedumi lietā van Hilten-van der Heijden, 44. punkts; lietā Jäger, 31. punkts, lietā Arens-Sikken, 37. punkts, un lietā Eckelkamp, 44. punkts).

25      Tomēr ir skaidrs, ka konkrētais valsts tiesiskais regulējums, tā kā tas noteic mantojuma nodokļa apmēru, ko Vācijā dzīvojošajam mantiniekam jāmaksā par personas, kura līdz savas nāves brīdim arī dzīvoja šajā pašā dalībvalstī, prasījumiem saistībā ar kapitālu, ietver identiskas tiesību normas attiecībā uz mantojumiem neatkarīgi no tā, vai parādnieks – finanšu iestāde atrodas Vācijā vai cita dalībvalstī.

26      Tomēr Bloka apgalvo, ka minētais tiesiskais regulējums ierobežo kapitāla brīvu apriti tādēļ, ka visi personas mantojumā atstātie īpašumi, kas atrodas citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā bija šīs personas dzīvesvieta līdz tās nāves brīdim, obligāti nerada tiesības uz šajā citā dalībvalstī samaksātā mantojuma nodokļa ieskaitu. Gadījumā, ja – kā tas ir pamata lietā – persona, kam piederēja minētie īpašumi, līdz savas nāves brīdim dzīvoja Vācijā, jēdziens “ārvalstī esošs īpašums” ErbStG 21. panta izpratnē, kas dod tiesības uz šādu ieskaitu, neietver, pamatojoties uz šī panta 2. punkta 1. apakšpunktu, atsevišķus īpašuma veidus, tādus kā prasījumi saistībā ar kapitālu, pat ja, no ekonomiskā viedokļa raugoties, tie acīmredzami atrodas ārvalstī. Tas ļauj spriest, ka pastāv šķērslis, pretēji EKL 56. panta 1. punktam, jo dubultas nodokļu uzlikšanas risks atturētu gan īpašniekus, gan viņu mantiniekus no ieguldījumu veikšanas konkrētās dalībvalstīs.

27      Šajā sakarā noteikti ir jākonstatē, kā to norāda Bloka, ka fakts, ka tādi mantotie īpašumi kā prasījumi saistībā ar kapitālu Vācijā ir izslēgti no jēdziena “ārvalstī esošs īpašums”, kas saskaņā ar valsts tiesību normām dod tiesības uz ārvalstī samaksātā mantojuma nodokļa ieskaitu attiecībā uz Vācijā maksājamo mantojuma nodokli, ir iemesls tam, ka gadījumā, ja kapitāls ir izvietots finanšu iestādē, kas atrodas citā dalībvalstī, kurā šis kapitāls ir aplikts ar mantojuma nodokli, proti, šajā gadījumā, Spānijā, rodas lielākas nodokļu saistības nekā tad, ja šis kapitāls būtu ieguldīts finanšu iestādē, kas atrodas Vācijā.

28      Tomēr, kā to pamatoti norāda visas valdības, kas Tiesai iesniegušas rakstveida apsvērumus, kā arī Eiropas Kopienu Komisija, šo nodokļu nelabvēlīgumu izraisa abu konkrēto dalībvalstu paralēli īstenotā kompetence nodokļu jomā, ko pierāda tas, ka viena no šīm valstīm, proti, Vācijas Federatīvā Republika, ir izvēlējusies piemērot Vācijas mantojuma nodokli prasījumiem saistībā ar kapitālu, ja kreditors ir Vācijas rezidents, turpretim otra dalībvalsts, proti, Spānijas Karaliste, ir izvēlējusies attiecībā uz šādiem kapitāliem piemērot Spānijas mantojuma nodokli, ja parādnieka juridiskā adreses ir Spānijā (šajā sakarā skat. 2006. gada 14. novembra spriedumu lietā C-513/04 Kerckhaert un Morres, Krājums, I-10967. lpp., 20. punkts, kā arī 2007. gada 6. decembra spriedumu lietā C-298/05 Columbus Container Services, Krājums, I-10451. lpp., 43. punkts).

29      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka tādas konvencijas par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, kas paredzētas EKL 293. pantā, ir, lai novērstu vai mazinātu negatīvās sekas iekšējā tirgus darbībai, kas izriet no iepriekšējā punktā norādīto valstu nodokļu sistēmu līdzāspastāvēšanas (iepriekš minētais spriedums lietā Kerckhaert un Morres, 21. punkts, un lietā Columbus Container Services, 44. punkts).

30      Taču Kopienu tiesības to pašreizējā attīstības stadijā un tādā situācijā kā pamata lietā nenosaka vispārējus kritērijus kompetenču sadalei starp dalībvalstīm attiecībā uz nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu Eiropas Kopienā. Līdz ar to, abstrahējoties no Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīvas 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātes uzņēmumiem un meitas uzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs (OV L 225, 6. lpp.), no 1990. gada 23. jūlija Konvencijas par nodokļa dubultas uzlikšanas novēršanu, koriģējot asociēto uzņēmumu peļņu (OV L 225, 10. lpp.) un no Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīvas 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem (OV L 157, 38. lpp.), Kopienu tiesību sistēmā līdz šai dienai nav ieviests nekāds unificēšanas vai saskaņošanas pasākums nodokļu dubultās uzlikšanas gadījumu novēršanai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Kerckhaert un Morres, 22. punkts, un lietā Columbus Container Services, 45. punkts).

31      No tā izriet, ka Kopienu tiesību pašreizējā attīstības stadijā dalībvalstīm ir, ar nosacījumu, ka tiek ievērotas Kopienu tiesības, zināma neatkarība šajā jomā un attiecīgi tām nav pienākums saskaņot savas nodokļu sistēmas ar citu dalībvalstu dažādajām nodokļu sistēmām, lai tostarp izvairītos no dubultas nodokļu uzlikšanas, kas rodas, minētajām dalībvalstīm paralēli īstenojot savu nodokļu kompetenci, un līdz ar to nav pienākums atļaut tādos gadījumos kā pamata lietā atskaitīt mantojuma nodokli, kas samaksāts dalībvalstī, kurā mantinieks nav rezidents (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Columbus Container Services, 51. punkts).

32      Šos apsvērumus nevar atspēkot apstāklis, uz ko norāda Bloka savos rakstveida apsvērumos, saskaņā ar kuru ErbStG 21. pantā ir paredzēti labvēlīgāki ieskaita noteikumi gadījumā, ja mantojuma atstājējs savas nāves brīdī dzīvoja citā dalībvalstī, nevis Vācijas Federatīvajā Republikā, jo šī panta 2. punkta 2. apakšpunktā attiecībā uz šādu gadījumu jēdziens “ārvalstī esošs īpašums” ir definēts plašāk nekā attiecībā uz situāciju, kurā atrodas prasītāja pamata lietā.

33      Nenoliedzami, kā to tiesas sēdē apstiprināja Vācijas valdība, gadījumā, ja mantojuma atstājējs savas nāves brīdī dzīvoja citā dalībvalstī, nevis Vācijas Federatīvajā Republikā, valsts tiesību normas paredz, ka, aprēķinot mantojuma nodokli, kas mantiniekam rezidentam jāmaksā Vācijā par prasījumiem saistībā ar kapitālu, ko mantojuma atstājējs bija izvietojis finanšu iestādē citā dalībvalstī, tiek ieskaitīts šajā dalībvalstī samaksātais mantojuma nodoklis par šiem pašiem prasījumiem, jo minētie prasījumi šādā gadījumā ietilpst jēdzienā “ārvalstī esošs īpašums” saskaņā ar ErbStG 21. panta 2. punkta 2. apakšpunktu.

34      Tomēr šāda atšķirīga attieksme attiecībā uz personas, kas savas nāves brīdī nebija rezidents, mantojumu izriet arī no konkrētās dalībvalsts, kas saskaņā ar šī sprieduma 28.–31. punktā minēto judikatūru īsteno savu fiskālo suverenitāti, izvēles par labu kreditora dzīvesvietai kā piesaistes kritērijam, lai noteiktu mantotā īpašuma “ārvalsts” raksturu un attiecīgi iespēju Vācijā ieskaitīt citā dalībvalstī samaksāto mantojuma nodokli.

35      Turklāt saskaņā ar Tiesas patstāvīgo judikatūru Līgums negarantē Eiropas Savienības pilsonim, ka tā dzīvesvietas maiņa no dalībvalsts, kurā tas dzīvoja agrāk, uz citu dalībvalsti būs neitrāls faktors nodokļu uzlikšanas jomā. Ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgos tiesiskos regulējumus nodokļu jomā, šāda maiņa var atkarībā no gadījuma būt vairāk vai mazāk izdevīga pilsonim netiešas nodokļu uzlikšanas kontekstā (šajā sakarā skat. 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā C-365/02 Lindfors, Krājums, I-7183. lpp., 34. punkts, un 2005. gada 12. jūlija spriedumu lietā C-403/03 Schempp, Krājums, I-6421. lpp., 45. punkts).

36      Līdz ar to uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka EKL 56. un 58. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, saskaņā ar kuru, aprēķinot mantojuma nodokli, kas mantiniekam – šīs dalībvalsts rezidentam jāmaksā par prasījumiem saistībā ar kapitālu, kas izvietots finanšu iestādē citā dalībvalstī, gadījumā, ja mantojuma atstājējs līdz savas nāves brīdim dzīvoja pirmajā no minētajām dalībvalstīm, šajā citā dalībvalstī samaksātais mantojuma nodoklis netiek ieskaitīts attiecībā uz pirmajā dalībvalstī maksājamo mantojuma nodokli.

 Par tiesāšanās izdevumiem

37      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

EKL 56. un 58. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, saskaņā ar kuru, aprēķinot mantojuma nodokli, kas mantiniekam – šīs dalībvalsts rezidentam – jāmaksā par prasījumiem saistībā ar kapitālu, kas izvietots finanšu iestādē citā dalībvalstī, gadījumā, ja mantojuma atstājējs līdz savas nāves brīdim dzīvoja pirmajā no minētajām dalībvalstīm, šajā citā dalībvalstī samaksātais mantojuma nodoklis netiek ieskaitīts attiecībā uz pirmajā dalībvalstī maksājamo mantojuma nodokli.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.