Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

14.8.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/26

Prasība, kas celta 2010. gada 1. jūnijā — Eiropas Komisija/Ungārijas Republika

(Lieta C-274/10)

()

2010/C 221/42

Tiesvedības valoda — ungāru

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — D. Triantafyllou un B. D. Simon)

Atbildētāja: Ungārijas Republika

Prasītājas prasījumi:

1)

atzīt, ka Ungārijas Republika nav izpildījusi Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (1) paredzētos pienākumus,

—

liekot nodokļa maksātājiem, kuru nodokļu deklarācijā ir norādīts “pārpalikums” direktīvas 183. panta izpratnē noteiktā taksācijas laikposmā, pārnest šo pārpalikumu pilnībā vai daļēji uz nākamo taksācijas laikposmu, ja viņi nav samaksājuši pilnībā par pirkumu savam piegādātājam;

—

jo šī pienākuma dēļ atsevišķiem nodokļa maksātājiem, kuru nodokļu deklarācijās sistemātiski ir norādīts “pārpalikums”, ir pienākums vairāk nekā vienu reizi šo pārpalikumu pārnest uz nākamo taksācijas laikposmu;

2)

piespriest Ungārijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Šī prasība ir par Ungārijas nodokļu tiesību normu, saskaņā ar kuru taksācijas laikposma beigās nodokļa maksātāji var lūgt atmaksāt pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā — “PVN”) pārpalikumu tikai apmērā, kādā šis pārpalikums pārsniedz PVN, kas gulstas uz pirkumiem, par kuriem tie vēl nav samaksājuši. Tā no attiecīgās Ungārijas normas izriet, ka nav iespējams lūgt atbilstoši atmaksāt pārpalikuma daļu, kas atbilst PVN summai, kas gulstas uz vēl neapmaksātiem pirkumiem, un ka nodokļa maksātājam jāpārnes attiecīgā summa uz nākamo taksācijas laikposmu. Ja taksācijas laikposma beigās konstatētais PVN pārpalikums ir mazāks vai vienāds ar PVN summu, kas gulstas uz vēl neapmaksātiem pirkumiem, nodokļa maksātājam visu pārpalikumu, kas atbilst PVN summai par neapmaksātiem pirkumiem, jāpārnes. Procedūra nākamā taksācijas laikposma beigās ir identiska: tiesiskajā regulējumā šim procesam nav ierobežojuma laika ziņā, kādēļ ir iespējams, ka nodokļa maksātājam bezgalīgi jāpārnes PVN pārpalikums.

Komisija neapstrīd to, ka Direktīvas 2006/112 (turpmāk tekstā — “direktīva”) 183. pantā dalībvalstīm ir atstāta izvēle starp PVN pārpalikuma atmaksu un tā pārnešanu uz nākamo taksācijas laikposmu. Dalībvalstis šīs pilnvaras var izmantot, tikai ievērojot PVN sistēmas vienotības principu un it īpaši nodokļu neitralitātes principu. Tā kā direktīvas 183. pants, kurā dalībvalstīm ir ļauts vienu reizi pārnest PVN pārpalikumu uz nākamo taksācijas laikposmu, ir noteikums, kas traucē nodokļu neitralitātes principa pilnīgai iedarbībai, tas ir jāinterpretē šauri un tam nebūtu jākalpo par pamatu nodokļu neitralitātes principam vai atskaitījumu mehānisma mērķim pretēju valsts tiesību normu pieņemšanai.

Saskaņā ar nodokļu neitralitātes principu atskaitījumu mehānisma mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no maksājamā vai samaksātā PVN nastas visu tā ekonomisko darbību gaitā. Šis princips izslēdz to, ka dalībvalstis pakārto PVN pārpalikuma atmaksu nosacījumiem, kas izpaužas kā slogs nodokļa maksātājam, jo ietekmē viņa finansiālo situāciju un viņa naudas līdzekļus, kā arī viņa komerclēmumus. Attiecīgā Ungārijas tiesību normā paredzētajai PVN pārpalikuma neatmaksai ir šādas negatīvas sekas attiecībā uz nodokļa maksātāju divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tā kā PVN pārpalikums, kas atskaitāms no maksājamā PVN summas, ir uzskatāms par parādu par labu nodokļa maksātājam, šī parāda samaksas nokavējums samazina nodokļa maksātāja, kurš lūdz veikt atmaksu, peļņas iespējas un likviditāti un tādējādi palielina viņa komercrisku. Nodokļa maksātājam jāmaksā PVN par preču vai pakalpojumu piegādi, ko viņš ir veicis, pat ja par tiem viņam nav samaksāts, kamēr viņš var atgūt PVN par viņam paredzēto preču vai pakalpojumu piegādi, tikai ja viņš par tiem ir samaksājis.

Otrkārt, PVN pārpalikuma neatgūšana ir slogs ne tikai no nodokļa maksātāja, kurš lūdz atmaksu, viedokļa, bet arī no otras personas viedokļa, kas ir ar nodokli apliekamā darījuma otrā pusē, proti, preču pārdevējs. Samazinot preču pircēja rīcībā esošos likvīdus, neatgūšana vienlaicīgi paaugstina risku, ka pārdevējs nespēs vai tikai ar kavēšanos spēs saņemt pienākušos atlīdzību sakarā ar nopirkto preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, kamēr neatkarīgi no tā viņam jāsamaksā PVN, kas gulstas uz attiecīgo preču vai pakalpojumu piegādi.

Komisija uzskata, ka, ja tiesiskais regulējums paredz zināmu slogu nodokļa maksātājam, to nevar kompensēt, uzliekot viņam papildu slogu. Tiesiskā regulējuma līdzsvaru var nodrošināt, tikai ja slogs, kas gulstas uz nodokļa maksātāju kā maksātāju, proti, viņa pienākums maksāt, tiek līdzsvarots ar iespēju, kas ir šim pašam nodokļa maksātājam kā pieprasītājam, atgūt PVN, ko tas samaksājis kā maksātājs.

Visbeidzot, tā kā direktīvas 183. pantā ir ļauts pārnest PVN pārpalikumu tikai vienu reizi “uz nākamo taksācijas periodu”, ar attiecīgo Ungārijas noteikumu pārkāpj šo pantu, ciktāl nodokļa maksātājam netiek ļauts atgūt pārpalikumu vēlākais otrā taksācijas laikposma beigās. Turklāt Ungārijas tiesiskais regulējums, kura sekas, samazinot preču pircēja likviditāti, ir atmaksas iespēju samazināšana, arī negarantē, ka nodokļa maksātājs tiešām varēs atgūt pārpalikumu. Ja nodokļa maksātājs izbeidz savu darbību, nesamaksājot par visiem saviem pirkumiem, maksātnespējas dēļ, nekas nav paredzēts attiecībā uz PVN, kas gulstas uz neapmaksātajiem darījumiem, atmaksu un tas paliek valstij.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ Komisija tādējādi uzskata, ka Ungārijas likumdevējs ir pārsniedzis tam piešķirtās rīcības brīvības robežas un ir pārkāpis direktīvas 183. pantu, pieņemot noteikumu par PVN pārpalikuma atmaksas nosacījumiem, kas ir pretrunā nodokļu neitralitātes principam un ļauj vairākkārtēji un secīgi pārnest pārpalikumu.

(1)  OV L 347, 1. lpp.