Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2012. gada 19. jūlijā (*)

Sestā PVN direktīva – 6. panta 2. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkts, 11. panta A daļas 1. punkta c) apakšpunkts un 17. panta 2. punkts – Daļa no ražošanas līdzekļiem, kas veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu – Pagaidu izmantošana privātām vajadzībām – Ilgtermiņa pārveidojumu veikšana minētajos līdzekļos – PVN samaksa par ilgtermiņa pārveidojumiem – Tiesības uz nodokļa atskaitīšanu

Lieta C-334/10

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 11. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 12. jūlijā, tiesvedībā

X

pret

Staatssecretaris van Financiën.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši M. Safjans [M. Safjan], M. Ilešičs [M. Ilešič], E. Levits un Ž. Ž. Kāzels [J.-J. Kasel] (referents),

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Nīderlandes valdības vārdā – C. M. Wissels un M. Noort, pārstāves,

–        Eiropas Komisijas vārdā – W. Roels un L. Lozano Palacios, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2012. gada 1. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), kas ir grozīta ar Padomes 1995. gada 10. aprīļa Direktīvu 95/7/EK (OV L 102, 18. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), 6. panta 2. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktu, 11. panta A daļas 1. punkta c) apakšpunktu un 17. panta 2. punktu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp X (turpmāk tekstā – “nodokļa maksātājs”), personu partnerību, kam ir jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis (turpmāk tekstā – “PVN”), un Staatssecretaris van Financiën [Valsts sekretāru finanšu lietās] par šī nodokļa maksātāja tiesībām atskaitīt PVN, kuru tas samaksājis kā priekšnodokli par izdevumiem, kas ir saistīti ar ilgtermiņa pārveidojumiem, kuri ražošanas līdzekļos, kas veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, veikti, lai tos īslaicīgi izmantotu nodokļa maksātāja privātām vajadzībām.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Atbilstoši Sestās direktīvas 6. panta 2. punktam:

“Turpmāk minēto uzskata par pakalpojumu sniegšanu par samaksu:

a)      gadījumu, kad nodokļa maksātājs savām vai tā personāla privātajām vajadzībām lieto preces, kas veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, vai, plašākā nozīmē, citiem mērķiem nekā savai uzņēmējdarbībai, ja [PVN] šīm precēm ir pilnīgi vai daļēji atskaitāms;

b)      pakalpojumu sniegšanu, ko bez maksas veic nodokļa maksātājs savām vai sava personāla privātām vajadzībām, vai, plašākā nozīmē, citiem mērķiem nekā savas uzņēmējdarbības vajadzībām.

Dalībvalstis var atkāpties no šā punkta noteikumiem, ja vien šāda atkāpe neizraisa konkurences novirzes.”

4        Sestās direktīvas 11. panta A daļas 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts:

“A.      Valsts teritorijā.

1.      Summa, kurai uzliek nodokli, ir:

[..]

c)      piegādēm, kas minētas 6. panta 2. punktā, pilnas pakalpojumu sniegšanas izmaksas nodokļa maksātājam.”

5        Sestās direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Ja preces un pakalpojumus nodokļu maksātājs izmanto darījumiem, kuriem uzliek nodokļus, viņam ir tiesības atskaitīt no nodokļa, kurš viņam jāmaksā:

a)      pievienotās vērtības nodoklis, kas ir jāmaksā vai samaksāts valsts teritorijā par precēm vai pakalpojumiem, ko viņam piegādājusi vai piegādās cits nodokļu maksātājs.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

6        Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, nodokļa maksātājs ir partnerība, kam nav juridiskas personas statusa un kas ir nodibināta kā pilnsabiedrība, kurā ir apvienojušās divas fiziskas personas. 2000. gadā nodokļa maksātājs nodarbojās ar emaljas autokrāsu vairumtirdzniecību. Abi nodokļa maksātāja dibinātāji 1999. gadā bija iegādājušies noliktavu, ko tie nekavējoties izmantoja savai uzņēmējdarbībai.

7        2000. gada sākumā, gaidot, kamēr tiks uzbūvēts uzņēmuma dzīvoklis, kas atrodas blakus noliktavas ēkai, tika izbūvēta daļa no noliktavas ēkas jumta stāva, lai tur pagaidām varētu dzīvot abi sabiedrības dalībnieki un viņu bērni. Tāpēc tika iebūvēti divi jumta logi, kā arī priekšnams, vannas istaba un tualete. Par šiem būvdarbiem tika aprēķināts PVN.

8        Minēto būvdarbu laikā un pēc to pabeigšanos nodokļa maksātājs jumta stāvu 23 mēnešus izmantoja kā dzīvokli. Pēc tam jumta stāvs tika izbūvēts, lai, kā bija paredzēts, to izmantotu uzņēmuma vajadzībām kā biroju un telpu mācībām.

9        Nodokļa maksātājs atskaitīja PVN, kas bija saistīts ar izbūvēšanas izmaksām. Finanšu inspektors uzskatīja, ka šī atskaitīšana bija nepamatota, izņemot PVN, kas ietverts rēķinos par vannas istabu un tualešu izbūvēšanu, jo nodokļa maksātājs varēja pierādīt, ka šo divu telpu izbūvēšana bija nepieciešama arī ar uzņēmējdarbību saistītajām uzņēmuma vajadzībām.

10      Nodokļa maksātājs par šo lēmumu iesniedza prasību. Pirmās instances tiesa atzina, ka jumta logu un priekšnama izbūvēšanas darbi tika veikti tikai dzīvošanai paredzētos nolūkos un ka nekad nav ticis apgalvots vai pierādīts, ka šie darbi tikuši veikti uzņēmuma vajadzībām, kā arī ka tiesības uz nodokļa atskaitīšanu nebija radušās.

11      Šī pati tiesa uzskatīja, ka nodokļa maksātājam arī nebija tiesību uz nodokļa atskaitīšanu atbilstoši Sestās direktīvas 17. pantam, jo izbūvētās telpas netika izmantotas ar nodokli apliekamiem darījumiem. Turklāt Sestās direktīvas 6. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunkts neesot piemērojams tāpēc, ka pārveidošanas darbi esot jākvalificē kā pakalpojumu sniegšana un ka šajā jomā nevar apgalvot, ka ir notikusi “preces, kas veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, izmantošana citiem mērķiem nekā savai uzņēmējdarbībai”. Visbeidzot, arī Sestās direktīvas 6. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts nav piemērojams, jo šī tiesību norma izslēdza pakalpojumus, ko nesniedz pats nodokļa maksātājs.

12      Savas Hoge Raad der Nederlanden [Nīderlandes Augstākajā tiesā] iesniegtās kasācijas sūdzības pamatojumam nodokļa maksātājs norāda, ka šajā gadījumā Sestās direktīvas 6. panta 2. punkta pirmās daļas a) vai b) apakšpunkts ir piemērojams. Šajā ziņā tas apgalvo, ka daļu no preces, kas veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, īslaicīgi izmantoja citiem mērķiem, nevis savai uzņēmējdarbībai, kas tādējādi veidojot ar nodokli apliekamu darījumu šīs tiesību normas nozīmē. Ar nodokli apliekamā darījumu summa atbilst to izdevumu summai, kas nodokļa maksātājam radušies saistībā ar pakalpojumu sniegšanu, pie kuriem pieder ne tikai iegādes izdevumi, bet arī ekspluatācijas un uzlabošanas izdevumi. Tā kā šie izdevumi par izmantošanu privātām vajadzībām esot ar nodokli apliekamas summas sastāvdaļa, tad, pamatojoties uz nodokļu neitralitātes principu, nekavējoties un pilnīgi esot atskaitāms ne tikai par iegādes izdevumiem, bet arī par ekspluatācijas un uzlabošanas izdevumiem iekasētais PVN.

13      Šī tiesa precizē, ka šajā gadījumā ir pierādīts, ka noliktava pēc tās iegādes tika izmantota uzņēmuma vajadzībām. Esot pierādīts arī tas, ka daļa no šīs noliktavas neilgi pēc tam īslaicīgi tika izmantota privātām vajadzībām un ka tikai šim izmantošanas mērķim noliktavā tika veikti būvdarbi. Lietas dalībnieki nav pauduši viedokli par to, vai PVN tika iekļauts nodokļa maksātājam izsniegtajā rēķinā par noliktavas iegādi, un zemāko instanču tiesas šajā ziņā neko nav konstatējušas. Iesniedzējtiesa uzskata, ka ir nepieciešams aplūkot šos divus gadījumus.

14      Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai nodokļa maksātājam, kurš daļu no tā uzņēmumam piederoša ražošanas līdzekļa īslaicīgi izmanto pats savām vajadzībām – saskaņā ar Sestās direktīvas 6. panta 2. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktu, 11. panta A daļas 1. punkta c) apakšpunktu, kā arī 17. panta 2. punktu – ir tiesības uz PVN atskaitīšanu par izdevumiem attiecībā uz ilgtermiņa pārveidojumiem, kas tika veikti vienīgi privātai lietošanai?

2)      Vai, atbildot uz šo jautājumu, ir nozīme tam, ka, iegādājoties ražošanas līdzekli, nodokļa maksātājam ir ticis aprēķināts PVN, kuru viņš ir atskaitījis?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

15      Uzdodot savus jautājumus, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Sestās direktīvas 6. panta 2. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkts, 11. panta A daļas 1. punkta c) apakšpunkts un 17. panta 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka, pirmkārt, nodokļa maksātājam, kas īslaicīgi savām privātajām vajadzībām izmanto daļu no ražošanas līdzekļa, kurš veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, atbilstoši šīm tiesību normām ir tiesības atskaitīt PVN par izdevumiem, kas ir radušies, lai minētajā līdzeklī veiktu ilgtermiņa pārveidojumus, kaut gan šie pārveidojumi ir veikti izmantošanai privātām vajadzībām, un ka, otrkārt, šīs tiesības uz nodokļa atskaitīšanu pastāv neatkarīgi no tā, vai ražošanas līdzekļa, kurā ir veikti minētie pārveidojumi, iegādes laikā PVN tika iekļauts nodokļa maksātājam izrakstītajā rēķinā un vai pēdējais minētais to atskaitīja.

16      Lai atbildētu uz minētajiem jautājumiem, pirmkārt, ir jāprecizē, ka iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka pamatlieta attiecas tikai uz tiesībām atskaitīt nodokli, kas ir saistītas ar atsevišķiem pārveidojumiem, kuri veikti [ražošanas] līdzeklī, kas pilnībā veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, konkrētāk, ar pastāvīgu divu jumta logu un priekšnama ierīkošanu. Šos pārveidojumus ģenerāladvokātes secinājumu 59.–63. punktā minēto iemeslu dēļ var uzskatīt par tādiem, kas radījuši atsevišķu [ražošanas] līdzekli.

17      Otrkārt, ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet, ka tas, ka nodokļa maksātājs, kas kā tāds rīkojas, iegādājas ražošanas līdzekli, nosaka PVN sistēmas un tādējādi nodokļa atskaitīšanas mehānisma piemērošanu. [Ražošanas] līdzekļa izmantošana vai paredzētā izmantošana nosaka tikai sākotnējās atskaitīšanas, uz ko nodokļa maksātājam ir tiesības saskaņā ar 17. pantu, apmēru un labojumu, kas var tikt veikti nākamajos laikposmos, apmēru (1991. gada 11. jūlija spriedums lietā C-97/90 Lennartz, Recueil, I-3795. lpp., 15. punkts). Savukārt, ja nodokļa maksātājs iegādājas preci tikai pats savām privātajām vajadzībām, tas rīkojas kā privātpersona, nevis kā nodokļa maksātājs Sestās direktīvas nozīmē (1992. gada 6. maija spriedums lietā C-20/91 de Jong, Recueil, I-2847. lpp., 17. punkts).

18      Tādējādi ir jānoskaidro, kādā mērā tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, nodokļa maksātāju var uzskatīt par tādu, kas ir rīkojies “kā tāds”, ja tas ir licis veikt ilgtermiņa pārveidojumus [ražošanas] līdzeklī, kas ir ļāvuši radīt jaunu ražošanas līdzekli.

19      Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka tieši nodokļa maksātāja nodoms, ko apstiprina objektīvi pierādījumi, izmantot preci vai pakalpojumu sava uzņēmuma vajadzībām, ļauj noteikt, vai brīdī, kad minētais nodokļa maksātājs veic iepriekšēju darījumu, tas rīkojas kā tāds un vai tādējādi tam ir tiesības atskaitīt PVN, kas ir jāmaksā vai kas ir samaksāts par minētajām precēm un pakalpojumiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lennartz, 8. punkts, un 2000. gada 8. jūnija spriedumu lietā C-400/98 Breitsohl, Recueil, I-4321. lpp., 34. punkts).

20      Runājot par pamatlietā iesaistītā nodokļa maksātāja nodomu, ir jākonstatē, pirmkārt, kā tas izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, ka nodokļu administrācija uzskatīja, ka jumta logi un priekšnams atšķirībā no pārējiem elementiem, kas tika izmantoti vienas noliktavas daļas izbūvēšanai par dzīvokli, tika ierīkoti tikai privātām vajadzībām.

21      Otrkārt, kā ģenerāladvokāte to pamatoti ir norādījusi secinājumu 88. punktā, arī pats iesniedzējtiesas lēmums ļaujot secināt, ka kopš pārveidojumu uzsākšanas izbūvēto noliktavas daļu tikai īslaicīgi bija paredzēts izmantot dzīvošanai. Turklāt no pirmās instances tiesas sprieduma izriet, ka jau iepriekš bija zināms, ka minētā noliktavas daļa vēlāk tiks atkārtoti pārbūvēta, lai to izmantotu kā biroju un mācību telpu tikai uzņēmuma vajadzībām.

22      Tādējādi pamatlietā, šķiet, nav skaidri pierādīts, ka attiecīgo pārveidojumu veikšanas brīdī nodokļa maksātājam bija nodoms tos izmantot tikai savām privātajām vajadzībām.

23      Runājot par objektīviem elementiem, ko varētu ņemt vērā, lai novērtētu, vai nodokļa maksātājs konkrētā gadījumā ir iegādājies preces ar savu uzņēmējdarbību saistītām vajadzībām, ir jāatgādina, ka par šādiem elementiem ir uzskatāms attiecīgo preču raksturs un laika posms, kas ir pagājis no šo preču iegādes līdz to izmantošanai nodokļa maksātāja uzņēmējdarbībai (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lennartz, 21. punkts).

24      Kaut arī valsts tiesai ir jānoskaidro, kāda ir faktiskā situācija konkrētajā gadījumā, Tiesa tomēr var tai sniegt visu ar interpretāciju saistīto informāciju, kas ir noderīga strīda atrisināšanai.

25      Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka, runājot par pamatlietā aplūkojamo ražošanas līdzekļu, ko veido jumta logi un priekšnams, raksturu, nevar apstrīdēt, ka šie līdzekļi principā var tikt izmantoti gan privātām vajadzībām, gan ar uzņēmējdarbību saistītām vajadzībām.

26      Tā kā pamatlietā aplūkojamie ražošanas līdzekļi tika atstāti savā vietā un labā stāvoklī arī pēc izmaiņām noliktavas daļas, kas uz laiku tika izmantota dzīvošanai, izmantojumā, var uzskatīt, ka šie līdzekļi vēlāk tika izmantoti uzņēmuma vajadzībām. Tā tas vēl jo vairāk ir tāpēc, ka minētie līdzekļi ir daļa no nekustamā īpašuma, kas pilnībā veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu.

27      Visbeidzot principā nevar uzskatīt, ka 23 mēneši, kuru laikā pamatlietā aplūkojamie ražošanas līdzekļi tāpat kā citi līdzekļi, kas tika izmantoti, lai aprīkotu atsevišķu noliktavas daļu dzīvošanai, tika izmantoti tikai privātām vajadzībām, ņemot vērā šo līdzekļu ilgstspējīgo izmantojamību, kā arī to paredzamo kalpošanas ilgumu, ir elements, kas ļauj secināt, ka nodokļa maksātājam nebija nodoma minētos līdzekļus izmantot sava uzņēmuma vajadzībām.

28      Gadījumā, ja pamatlietā valsts tiesa nonāktu pie secinājuma, ka brīdī, kad radās izmaksas par attiecīgajiem pārveidojumiem, nodokļa maksātājam nebija nodoma no tiem izrietošos ražošanas līdzekļus izmantot sava uzņēmuma vajadzībām, tam nevarētu piešķirt tiesības atskaitīt PVN, kas attiecas uz pārveidojumiem.

29      Savukārt gadījumā, ja valsts tiesa, ņemot vērā Tiesas sniegtos interpretācijas elementus, konstatētu, ka nodokļa maksātājam bija nodoms pamatlietā aplūkojamos ražošanas līdzekļus izmantot sava uzņēmuma vajadzībām, vēl ir jāaplūko trīs elementi.

30      Pirmkārt, kā ģenerāladvokāte to ir norādījusi secinājumu 67. punktā, ir jānoskaidro, vai tas, ka ražošanas līdzeklis vispirms tiek izmantots tikai privātām vajadzībām un pēc tam tikai uzņēmuma vajadzībām, var liegt rasties tiesībām uz nodokļa atskaitīšanu.

31      Kā Tiesa jau ir atzinusi, tas, ka preces, kas ir iegādātas uzņēmējdarbības veikšanai, netiek uzreiz izmantotas šai darbībai, principā nevar atspēkot tiesības atskaitīt iepriekš samaksāto PVN (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lennartz, 14. un 15. punkts).

32      Interpretācija, saskaņā ar kuru tas, ka sākumā prece, kas veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, tiek izmantota tikai privātām vajadzībām, bet pēc tam tā tiek izmantota tikai uzņēmuma vajadzībām, nevar ietekmēt tiesības atskaitīt iepriekš samaksāto PVN, turklāt atbilst nodokļa neitralitātes principam, kas ir daļa no PVN sistēmas.

33      Kā izriet no judikatūras par tādas jauktas izmantošanas ražošanas līdzekļiem, kura laika gaitā mainās, jebkādas pretējas interpretācijas sekas varētu būt tādas, ka PVN, kas ir jāmaksā iepriekš, atskaitīšana nodokļa maksātājam varētu tikt atteikta attiecībā uz vēlākiem ar nodokli apliekamiem pielietojumiem uzņēmuma vajadzībām, lai gan nodokļa maksātājam bija sākotnēja vēlme attiecīgo [ražošanas] līdzekli pilnībā izmantot tikai uzņēmuma vajadzībām nākotnes darījumu veikšanai. Šādā situācijā nodokļa maksātājs netiktu pilnībā atbrīvots no nodokļa saistībā ar ražošanas līdzekļiem, ko viņš izmanto savas uzņēmējdarbības vajadzībām, un viņa uzņēmējdarbības aplikšana ar nodokli radītu dubultu nodokļa uzlikšanu pretēji nodokļu neitralitātes principam, kas ir daļa no PVN sistēmas, kurā ietilpst Sestā direktīva (šajā ziņā skat. 2009. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C-460/07 Puffer, Recueil, I-3251. lpp., 45. un 46. punkts).

34      No tā izriet, ka tādu izmantošanu, kāda ir aplūkota pamatlietā, var uzskatīt par ražošanas līdzekļa, kas veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, jauktu izmantošanu judikatūras nozīmē.

35      Otrkārt, lai noskaidrotu, vai nodokļa maksātājs var pilnībā atskaitīt iepriekš samaksāto PVN, ir svarīgi analizēt, kādā mērā tādu ražošanas līdzekli, kāds tiek aplūkots pamatlietā, proti, jumta logus un priekšnamu, var uzskatīt par tādu, kas ir izmantots ar nodokli apliekamiem nodokļa maksātāja darījumiem.

36      Šajā ziņā iesniedzējtiesa ir atsaukusies uz divām tiesību normām.

37      Pirmkārt, attiecībā uz Sestās direktīvas 6. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu ir jāatgādina, ka saskaņā ar šo tiesību normu preces, kas veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, izmantošana nodokļa maksātāja vai tā personāla vajadzībām tiek pielīdzināta pakalpojumu sniegšanai par atlīdzību.

38      Tā kā paredzētajā gadījumā pamatlietā aplūkojamais ražošanas līdzeklis pilnībā veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, tā izmantošana privātām vajadzībām ir jāpielīdzina pakalpojumu sniegšanai par atlīdzību Sestās direktīvas 6. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta nozīmē, kas tiek aplikta ar nodokli.

39      Otrkārt, attiecībā uz iespējamo Sestās direktīvas 6. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta piemērošanu tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, pietiek norādīt, ka šī tiesību norma paredz nevis preces, kas veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, nodošanu, bet gan pakalpojumus, ko sniedzis pats nodokļa maksātājs savām vai sava personāla privātajām vajadzībām.

40      Tā kā šajā gadījumā vēlākais darījums, ko var uzskatīt par tādu, ko ir veicis nodokļa maksātājs, kā izriet no šī sprieduma 37. punkta, izpaužas kā preces, kas veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, izmantošana nodokļa maksātāja privātām vajadzībām, Sestās direktīvas 6. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu nevar piemērot tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā.

41      Treškārt, jāprecizē, ka tas, ka līdzeklis, kas veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, kurā ir ilgstoši iekļauts pamatlietā aplūkojamais ražošanas līdzeklis, proti, jumta logi un priekšnams, ir vai nav radījis tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, neietekmē PVN, kas attiecas uz šo ražošanas līdzekli, atskaitāmību.

42      Šim apstāklim ir nozīme tikai, aprēķinot vēlākajam nodokļa maksātāja veiktajam darījumam uzliekamā nodokļa bāzi. Šajā gadījumā tad, ja PVN nodokļa maksātāja rēķinā tika ietverts noliktavas iegādes laikā, nodokļa bāzi attiecībā uz jumta stāva izmantošanu privātām vajadzībām veidos daļa no noliktavas iegādes izmaksām un pārveidošanas izmaksas. Savukārt tad, ja PVN nodokļa maksātāja rēķinā netika ietverts noliktavas iegādes laikā, nodokļa bāzi, kas ir saistīta ar minētās noliktavas daļas izmantošanu privātām vajadzībām, veido tikai pārveidošanas izmaksas.

43      Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 6. panta 2. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkts, 11. panta A daļas 1. punkta c) apakšpunkts un 17. panta 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka, pirmkārt, nodokļa maksātājam, kas īslaicīgi savām privātajām vajadzībām izmanto daļu no ražošanas līdzekļa, kurš veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, saskaņā ar šīm tiesību normām ir tiesības atskaitīt PVN, kas ir samaksāts iepriekš par izdevumiem, kuri ir radušies, lai veiktu ilgtermiņa pārveidojumus minētajos līdzekļos, kaut gan šie pārveidojumi tika veikti, lai īstenotu šo pagaidu izmantošanu privātām vajadzībām, un ka, otrkārt, šīs tiesības uz nodokļa atskaitīšanu pastāv neatkarīgi no tā, vai tā ražošanas līdzekļa iegādes laikā, kurā tika veikti minētie pārveidojumi, PVN bija ietverts nodokļa maksātājam izsniegtajā rēķinā un vai pēdējais minētais to ir atskaitījis.

 Par tiesāšanās izdevumiem

44      Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, kas grozīta ar Padomes 1995. gada 10. aprīļa Direktīvu 95/7/EK, 6. panta 2. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkts, 11. panta A daļas 1. punkta c) apakšpunkts un 17. panta 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka, pirmkārt, nodokļa maksātājam, kas īslaicīgi savām privātajām vajadzībām izmanto daļu no ražošanas līdzekļa, kurš veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, saskaņā ar šīm tiesību normām ir tiesības atskaitīt PVN, kas ir samaksāts iepriekš par izdevumiem, kuri ir radušies, lai veiktu ilgtermiņa pārveidojumus minētajos līdzekļos, kaut gan šie pārveidojumi tika veikti, lai īstenotu šo pagaidu izmantošanu privātām vajadzībām, un ka, otrkārt, šīs tiesības uz nodokļa atskaitīšanu pastāv neatkarīgi no tā, vai tā ražošanas līdzekļa iegādes laikā, kurā tika veikti minētie pārveidojumi, PVN bija ietverts nodokļa maksātājam izsniegtajā rēķinā un vai pēdējais minētais to ir atskaitījis.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – holandiešu.