Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-421/10

Finanzamt Deggendorf

pret

Markus Stoppelkamp, kurš rīkojas kā Harald Raab īpašuma administrators

(Bundesfinanzhof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

PVN – Sestā direktīva – 21. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Nodokļu piesaistes vietas noteikšana – Pakalpojumi, ko sniedzis pakalpojumu sniedzējs, kurš dzīvo vienā valstī ar pakalpojumu saņēmēju, bet kura saimnieciskās darbības vieta ir citā valstī – Jēdziens “ārvalstīs reģistrēts nodokļu maksātājs”

Sprieduma kopsavilkums

Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Personas, kurām jāmaksā nodoklis

(Padomes Direktīvas 77/388 21. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

21. panta 1. punkta b) apakšpunkts Sestajā direktīvā 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2000/65, ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai [personu] uzskatītu par “nodokļu maksātāju, kas nav reģistrēts valsts teritorijā”, ir pietiekami, ka attiecīgā nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības vieta ir ārpus šīs valsts.

It īpaši situācijā, kuru raksturo, pirmkārt, tas, ka nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības vieta ir zināma un tā ir ārpus pakalpojumu saņēmēja valsts, un, otrkārt, tas, ka nav apstrīdēts, ka tā ir faktiska un īsta, nevis fiktīva juridiskās adreses vieta vai uzņēmums, nevar tikt ņemta vērā dzīvesvieta, kas nodokļa maksātājam varētu būt šajā valstī.

Pieņēmums, ka pakalpojumus sniedz “nodokļu maksātājs, kas nav reģistrēts valsts teritorijā”, ja minētā nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības vieta atrodas ārpus šīs valsts, neatkarīgi no tā, kur atrodas viņa privātā dzīvesvieta, ļauj pakalpojumu saņēmējam, kurš ir reģistrēts kādā valstī un kurš zina, ka pakalpojumu sniedzēja saimnieciskās darbības vieta ir ārpus šīs valsts, izvairīties no pienākuma veikt izpēti par minētā pakalpojumu sniedzēja privāto dzīvesvietu un turklāt nodrošina uzticamu un atbilstošu pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanu.

(sal. ar 28. un 34.–36. punktu un rezolutīvo daļu)







TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2011. gada 6. oktobrī (*)

PVN – Sestā direktīva – 21. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Nodokļu piesaistes vietas noteikšana – Pakalpojumi, ko sniedzis pakalpojumu sniedzējs, kurš dzīvo vienā valstī ar pakalpojumu saņēmēju, bet kura saimnieciskās darbības vieta ir citā valstī – Jēdziens “ārvalstīs reģistrēts nodokļu maksātājs”

Lieta C-421/10

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesfinanzhof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 30. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 25. augustā, tiesvedībā

Finanzamt Deggendorf

pret

Markus Stoppelkamp, kurš rīkojas kā Harald Raab īpašuma administrators.

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. Ž. Kāzels [J.-J. Kasel] (referents), tiesneši E. Levits un M. Safjans [M. Safjan],

ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Vācijas valdības vārdā – K. Blaške [C. Blaschke] un T. Hence [T. Henze], pārstāvji,

–        Grieķijas valdības vārdā – F. Dedusi [F. Dedousi] un I. Puli [I. Pouli], kā arī I. Bakopuls [I. Bakopoulos], pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – V. Melss [W. Mölls] un L. Losano Palasiosa [L. Lozano Palacios], pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 21. panta 1. punkta b) apakšpunktu Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2000. gada 17. oktobra Direktīvu 2000/65/EK (OV L 269, 44. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”).

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp M. Stopelkampu [M. Stoppelkamp], kurš rīkojas kā H. Rāba [H. Raab] īpašuma administrators, un Finanzamt Deggendorf [Degendorfas Finanšu pārvalde] (turpmāk tekstā – “Finanzamt”) par pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) parādnieka noteikšanu attiecībā uz H. Rāba sniegtajiem pakalpojumiem.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Sestās direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

““Nodokļa maksātājs” nozīmē visas personas, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru 2. punktā norādītu saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta.”

4        Sestās direktīvas 9. panta 1. punktā ir noteikts:

“Par pakalpojuma sniegšanas vietu uzskata vietu, kur piegādātājs ir dibinājis savu uzņēmumu vai kur tam ir pastāvīga iestāde, no kuras sniedz pakalpojumu, vai, ja nav šāda uzņēmuma vai pastāvīgas iestādes, tā pastāvīgās adreses vietu vai vietu, kur tas parasti rezidē [parasto dzīvesvietu].”

5        Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunktā ir noteikts:

“Tomēr:

[..]

e)      vieta, kur sniedz turpmāk norādītos pakalpojumus, ja to dara klientiem, kas reģistrēti ārpus Kopienas, vai nodokļa maksātājiem, kas reģistrēti Kopienā, bet citā valstī nekā pakalpojumu sniedzējs, ir vieta, kur klients ir reģistrējis savu uzņēmumu [saimnieciskās darbības juridisko adresi] vai kur tam ir pastāvīga iestāde [pastāvīgs uzņēmums], kurai sniedz šo pakalpojumu, vai, ja nav šādas vietas, tā pastāvīgā adrese vai vieta, kur tas parasti rezidē [parastā dzīvesvieta]:

[..]

–      personāla nodrošinājums,

[..].”

6        Sestās direktīvas 21. pantā ir noteikts:

“1.      Saskaņā ar iekšējo sistēmu pievienotās vērtības nodoklis jāmaksā šādām personām:

a)      nodokļa maksātājam, kas veic tādu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, kas pakļauta nodokļa uzlikšanai, izņemot gadījumus, kas paredzēti b) un c) punktā.

Ja nodokļu uzlikšanai pakļautu preču piegādi vai pakalpojumu nodrošināšanu veic nodokļu maksātājs, kas nav reģistrēts dalībvalsts teritorijā, saskaņā ar nosacījumiem, ko tās noteikušas, dalībvalstis var paredzēt, ka persona, kam jāmaksā nodoklis, ir persona, kurai veikta nodokļa uzlikšanai pakļautā preču piegāde vai pakalpojumi;

b)      nodokļu maksātājiem, kam sniedz 9. panta 2. punkta e) apakšpunktā paredzētos pakalpojumus, vai personām, kas ir identificētas pievienotās vērtības nodokļa maksājumiem valsts teritorijā, kurām sniedz pakalpojumus, kas paredzēti 28.c panta C, D, E un F daļā, ja pakalpojumus sniedz nodokļu maksātājs, kas nav reģistrēts valsts teritorijā;

[..].”

7        Padomes 1979. gada 6. decembra Astotās direktīvas 79/1072/EEK par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem – kārtība pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļu maksātājiem, kas nav reģistrēti attiecīgajā valstī (OV L 331, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “Astotā direktīva”), 1. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā “nodokļiem pakļauta persona, kas nav reģistrēta valsts teritorijā” ir persona Direktīvas 77/388/EEK 4. panta 1. punkta nozīmē, kam 7. panta 1. punkta pirmā apakšpunkta pirmajā un otrajā teikumā minētajā laika posmā šajā valstī nav bijusi nedz saimnieciskas darbības vieta, nedz pastāvīgs uzņēmums, no kura notikusi darījumu kārtošana, nedz arī, ja neeksistē šāda saimnieciskas darbības vieta vai pastāvīgs uzņēmums, pastāvīga dzīvesvieta vai parasta uzturēšanās vieta, un kas tajā pašā laikā nav piegādājusi nekādas preces vai pakalpojumus, par kuriem var uzskatīt, ka tie ir piegādāti minētajā valstī, izņemot:

a)      transporta pakalpojumus un palīgpakalpojumus šajā sakarā, kam piešķirts atbrīvojums saskaņā ar Direktīvas 77/388/EEK 14. panta 1. punkta i) apakšpunktu, 15. pantu vai 16. panta 1. punkta B, C un D daļu;

b)      pakalpojumus, kas sniegti gadījumos, kad nodoklis jāmaksā tikai un vienīgi personai, kam tie sniegti, saskaņā ar Direktīvas 77/388/EEK 21. panta 1. punkta b) apakšpunktu.”

 Valsts tiesiskais regulējums

8        Likuma par apgrozījuma nodokli (Umsatzsteuergesetz 1999, BGBl. 1999 I, 1270. lpp.) redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “UStG”), 1. panta 1. punkta 1) apakšpunkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka PVN piemēro “preču piegādēm un pakalpojumu sniegšanai, ko uzņēmējs pret atlīdzību veic valstī savas uzņēmējdarbības ietvaros”.

9        UStG 3.a pantā ir paredzēts:

“1.      Pakalpojums tiek sniegts vietā, kur uzņēmējs veic savu darbību, atbilstoši 3.b un 3.f pantam. Ja minēto pakalpojumu sniedz pastāvīgs uzņēmums, konkrētā vieta tiek uzskatīta par pakalpojuma sniegšanas vietu.

[..]

3.      Ja kāda 4. punktā minētā pakalpojuma saņēmējs ir uzņēmums, piemērojot izņēmumu no 1. punkta, pakalpojums ir uzskatāms par sniegtu vietā, kur savu darbību veic pakalpojumu saņēmējs. Tomēr, ja pakalpojumu sniedz kāda uzņēmēja pastāvīgs uzņēmums, tad noteicošā ir šī uzņēmuma atrašanās vieta. Ja kāda 4. punktā minētā pakalpojuma saņēmējs nav uzņēmums un viņa dzīvesvieta vai juridiskā adrese ir trešajā valstī, tiek uzskatīts, ka pakalpojums tiek sniegts viņa dzīvesvietā vai juridiskās adreses vietā. [..]

4.      3. punkta izpratnē “citi pakalpojumi” nozīmē:

[..]

7)      personāla nodrošināšanu;

[..].”

10      UStG 13.b panta 4. punktā ir paredzēts:

“Ārvalstīs reģistrēts uzņēmējs ir tāds uzņēmējs, kuram ne valsts teritorijā, ne Helgolandes salā, ne arī kādā no citām 1. panta 3. punktā minētajām teritorijām nav dzīvesvietas, juridiskās adreses, uzņēmuma vadības atrašanās vietas vai meitassabiedrības. Atsauces punkts ir brīdis, kurā tiek sniegts pakalpojums. Ja rodas šaubas par to, vai uzņēmējs atbilst šiem nosacījumiem, pakalpojumu saņēmējam nav jāmaksā nodoklis, ja uzņēmējs viņam ar apstiprinājumu, ko izsniegusi Finanzamt, kas saskaņā ar nodokļu tiesību aktiem ir tiesīga uzlikt nodokli šādiem darījumiem, pierāda, ka minētais uzņēmējs nav uzņēmējs pirmā teikuma izpratnē.”

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

11      2002. gadā H. Rābs pārcēla savu saimnieciskās darbības vietu no Vācijas uz Austriju. Divās vietās Austrijā viņš paziņoja, ka veic profesionālo darbību, kas saucas “Überstellungs-, Administrations- und Fahrdienst” (pārvadājumu, administrācijas un transporta pakalpojumi). Viņa saimnieciskā darbība ietver savu darbinieku nodošanu uzņēmumu, kuri reģistrēti Lejasbavārijā [Basse Bavière], rīcībā pārvadājumu veikšanai Vācijas teritorijā.

12      2002. gada 1. jūlijā H. Rābs mainīja arī savu privāto dzīvesvietu no Vācijas uz Austriju. Tomēr saskaņā ar atbildīgo muitas iestāžu izdarītajiem secinājumiem pat pēc oficiālās dzīvesvietas maiņas H. Rābs joprojām bieži uzturējās Vācijā.

13      Austrijas muitas iestāde piešķīra H. Rābam PVN reģistrācijas numuru. Rēķinus Vācijas transporta uzņēmumiem par sniegtajiem pakalpojumiem viņš izsniedza bez PVN ar piebildi “pakalpojumu saņēmējs ir atbildīgs par nodokļu nomaksu saskaņā ar UStG 13.b pantu”.

14      Finanzamt uzskatīja, ka nav izpildīti nosacījumi, lai izmantotu apgrieztās iekasēšanas procedūru attiecībā uz pakalpojumu saņēmēju saskaņā ar UStG 13.b panta 1. punkta 1. apakšpunkta pirmo teikumu, skatot to kopā ar šī paša panta 4. punkta noteikumiem. Saskaņā ar Finanzamt viedokli H. Rābs nav ārvalstīs reģistrēts nodokļu maksātājs, jo attiecīgajā gadā viņa privātā dzīvesvieta bija šajā valstī. Tādējādi Finanzamt pieņēma lēmumu par PVN piemērošanu H. Rābam.

15      H. Rābs cēla prasību par šo lēmumu. Pirmās instances tiesa atzina šo prasību par pamatotu, jo 2002. gadā H. Rāba saimnieciskās darbības veikšanas vieta bija Austrijā. Ņemot vērā Sestās direktīvas 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro daļu, UStG 13.b pants esot jāinterpretē tādējādi, ka, lai uzskatītu, ka nodokļa maksātājs ir reģistrēts ārvalstī, nozīme ir tikai uzņēmuma juridiskajai adresei. Tādējādi, ja, kā šajā gadījumā, šāda juridiska adrese pastāv, nav nozīmes tam, vai [personai] vienlaicīgi valstī ir tās privātā dzīvesvieta.

16      Pamatojot savu kasācijas sūdzību (“Revision”), kas tika iesniegta Bundesfinanzhof [Federālā finanšu tiesa], Finanzamt apgalvoja, ka pirmās instances tiesa ir pārkāpusi UStG 13.b panta 4. punkta noteikumus, jo tajā skaidri paredzēts, ka nevar uzskatīt, ka uzņēmējs ir reģistrēts ārvalstīs, ja viņa dzīvesvieta atrodas konkrētajā valstī.

17      Bundesfinanzhof pauž bažas par to, vai Vācijas tiesību normas ir saderīgas ar Savienības tiesībām, jo saskaņā ar šīm tiesību normām kritērijs “ārvalstī reģistrēts uzņēmējs”, kas ir nosacījums tam, lai varētu piemērot apgrieztās iekasēšanas mehānismu, nav izpildīts, ja uzņēmējs ir reģistrējis savu saimnieciskās darbības vietu ārvalstī, tomēr viņa privātā dzīvesvieta ir attiecīgās valsts teritorijā. Tomēr atbilstoši Sestās direktīvas 21. panta 1. punkta b) apakšpunktam, lai PVN nodoklis būtu jāmaksā pakalpojuma saņēmējam, pietiekot ar to, ka pakalpojumus sniedz “im Ausland ansässigen Steuerpflichtigen” (nodokļu maksātājs, kas nav reģistrēts valstī). Tomēr šāds jēdziens neesot noteikts ne Sestās direktīvas 21. pantā, ne arī kādā citā šīs pašas direktīvas noteikumā.

18      Šādos apstākļos Bundesfinanzhof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ir pietiekami, ka nodokļu maksātājs ir reģistrējis savu saimnieciskās darbības vietu ārvalstīs, lai viņu uzskatītu par “nodokļu maksātāju, kas nav reģistrēts valsts teritorijā” Sestās direktīvas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē [..], vai tomēr viņam jāatbilst nosacījumam, ka viņa privātā dzīvesvieta arī nedrīkst būt konkrētās valsts teritorijā?”

 Par prejudiciālo jautājumu

19      Sākotnēji ir jākonstatē, ka, skatot kopā Sestās direktīvas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta franču un vācu valodas tulkojumus, vācu valodas versijā šajā gadījumā nav ietverts jēdziens “nodokļu maksātājs, kas nav reģistrēts valsts teritorijā”. Tajā ir ietverts jēdziens “im Ausland ansässigen Steuerpflichtigen”, kas, burtiski tulkojot, nozīmē “nodokļu maksātājs, kas reģistrēts ārvalstī”.

20      Tādējādi jāsaprot, ka prejudiciālais jautājums būtībā ir uzdots, lai noskaidrotu, vai Sestās direktīvas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai [personu] varētu uzskatīt par “im Ausland ansässigen Steuerpflichtigen” (nodokļu maksātājs, kas nav reģistrēts valsts teritorijā) šī noteikuma vācu valodas tulkojuma izpratnē, ir pietiekami, ka attiecīgais nodokļu maksātājs ir reģistrējis savu saimnieciskās darbības vietu ārpus šīs valsts, vai tomēr arī viņa privātā dzīvesvieta nedrīkst būt minētās valsts teritorijā.

21      Šai ziņā ir jānorāda, kā to jau darījusi iesniedzējtiesa, ka Sestās direktīvas vācu valodas versijā nav jēdziena “nodokļu maksātājs, kas reģistrēts ārvalstī” definīcijas.

22      Tomēr ir jākonstatē, ka pirms grozījumiem, kas tika veikti ar Direktīvu 2000/65, attiecīgais jēdziens papildus vācu valodas versijai bija iekļauts arī Sestās direktīvas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta [tulkotajās] versijās spāņu, dāņu, angļu, franču, itāļu, holandiešu, portugāļu un zviedru valodā. Tomēr pēc tam, kad stājās spēkā šī direktīva, ar kuru tika veikti grozījumi, visās minētajās valodu versijās – atšķirībā no versijas vācu valodā – turpmāk tika izmantots jēdziens “nodokļu maksātājs, kas nav reģistrēts dalībvalsts teritorijā”.

23      Šis jēdziens – atšķirībā no tā, kas izmantots Sestās direktīvas vācu valodas versijā, – ne tikai ir ietverts citos šīs regulas noteikumos, proti, 17. panta 4. punktā, bet ir arī citā Savienības tiesību normā ietvertas definīcijas priekšmets.

24      Astotās direktīvas 1. pantā ir precizēts jēdziens “nodokļiem pakļauta persona [nodokļu maksātājs], kas nav reģistrēta valsts teritorijā” (skat. 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-244/08 Komisija/Itālija, 26. punkts).

25      Šī panta izpratnē nodokļu maksātājs, kas nav reģistrēts valstī, nozīmē, ka nodokļu maksātājam atsauces laikposmā šajā valstī nepiemīt neviens no attiecīgajiem piesaistes kritērijiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 27. punkts).

26      Tomēr svarīgākie no šiem elementiem ir saimnieciskās darbības īstenošanas vieta un pastāvīga uzņēmuma esamība, kura ietvaros tiek veiktas attiecīgās darbības (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 28. punkts).

27      Kā izriet no Astotās direktīvas 1. panta formulējuma, uz citiem tajā uzskaitītajiem piesaistes kritērijiem, proti, nodokļu maksātāja pastāvīgās dzīvesvietas vai parastās uzturēšanās vietas esamību, var balstīties, lai noteiktu vietu, kur ir “dibināts” nodokļu maksātājs, tikai situācijā, kad nav atbilstošas informācijas par saimnieciskās darbības vietu vai pastāvīgu uzņēmumu, no kura tikušas veiktas darbības.

28      No tā izriet, ka pamatlietā izskatāmajā situācijā, kuru raksturo, pirmkārt, tas, ka nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības vieta ir zināma un tā ir ārpus pakalpojumu saņēmēja valsts, un, otrkārt, tas, ka nav apstrīdēts, ka tā ir faktiska un īsta, nevis fiktīva juridiskās adreses vieta vai uzņēmums, nevar tikt ņemta vērā dzīvesvieta, kas nodokļa maksātājam varētu būt šajā valstī.

29      Turklāt šo secinājumu apstiprina Tiesas judikatūra par to, kā PVN jomā nosakāma sabiedrības saimnieciskās darbības vieta; šī judikatūra tostarp izriet no 2007. gada 28. jūnija sprieduma lietā C-73/06 Planzer Luxembourg (Krājums, I-5655. lpp.) par Padomes 1986. gada 17. novembra Trīspadsmitās direktīvas 86/560/EEK par dalībvalstu likumu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem – pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanas kārtība nodokļiem pakļautajām personām, kas nav reģistrētas Kopienas teritorijā (OV L 326, 40. lpp.), 1. panta interpretāciju.

30      Kā Tiesa ir lēmusi minētā sprieduma 61. punktā, lai varētu noteikt sabiedrības saimnieciskās darbības vietu, ir jāņem vērā virkne rādītāju, pirmie no kuriem ir juridiskā adrese, galvenā administrācijas vieta, sabiedrības vadītāju sanāksmju vieta un vieta – kas parasti ir identiska [pārējām] –, kurā tiek pieņemti lēmumi par šīs sabiedrības vispārējo politiku.

31      Otrajā posmā var tikt ņemti vērā citi rādītāji, piemēram, galveno vadītāju dzīvesvieta un kopsapulču vieta, ja, piemēram, jānosaka sabiedrības, kurai piemīt fiktīva uzņēmuma iezīmes, kas raksturo “pastkastīšu” sabiedrību, faktiskā darbības vieta (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Planzer Luxembourg, 61. un 62. punkts).

32      Sestās direktīvas 4. panta 1. punktā ietvertajai domai atbilst interpretācija, saskaņā ar kuru, nosakot ar nodokļiem apliekama pakalpojumu sniedzēja uzņēmējdarbības vietu, šī pakalpojumu sniedzēja privātās dzīvesvietas atrašanās vieta var tikt ņemta vērā tikai tad, ja nav tiešās piesaistes elementu attiecībā uz minētā pakalpojumu sniedzēja veikto saimniecisko darbību, piemēram, saimnieciskās darbības vietas vai pastāvīga uzņēmuma, no kura tikuši veikti darījumi, jo šajā noteikumā nodokļu maksātājs tiek noteikts, ņemot vērā tikai viņa īstenoto saimniecisko darbību.

33      Jāpiebilst, ka Sestās direktīvas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta mērķis ir atbrīvot vienā dalībvalstī reģistrētu nodokļu maksātāju no pienākuma pildīt šīs direktīvas 22. pantā noteiktos pienākumus citās dalībvalstīs, kurās viņš sniedz pakalpojumu vai piegādā preci. Izslēdzot apgriezto nodokļu iekasēšanu tādos gadījumos kā pamatlietā izskatāmajā situācijā, tiktu nopietni apdraudēta šī mērķa sasniegšana.

34      Turklāt, kā norādījusi iesniedzējtiesa, iepriekš izklāstītā interpretācija sniedz vislielāko tiesisko drošību, ciktāl pieņēmums, ka pakalpojumus sniedz “nodokļu maksātājs, kas nav reģistrēts valsts teritorijā”, ja minētā nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības vieta atrodas ārpus šīs valsts, neatkarīgi no tā, kur atrodas viņa privātā dzīvesvieta, var atvieglot Sestās direktīvas noteikumu piemērošanu un turklāt nodrošina uzticamu un atbilstošu PVN iekasēšanu.

35      Šis pieņēmums ļauj pakalpojumu saņēmējam, kurš ir reģistrēts kādā valstī un kurš zina, ka pakalpojumu sniedzēja saimnieciskās darbības vieta ir ārpus šīs valsts, kā tas ir pamatlietā izskatāmajā situācijā, izvairīties no pienākuma veikt izpēti par minētā pakalpojumu sniedzēja privāto dzīvesvietu.

36      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai [personu] uzskatītu par “nodokļu maksātāju, kas nav reģistrēts valsts teritorijā”, ir pietiekami, ka attiecīgā nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības vieta ir ārpus šīs valsts.

 Par tiesāšanās izdevumiem

37      Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

21. panta 1. punkta b) apakšpunkts Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2000. gada 17. oktobra Direktīvu 2000/65/EK, ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai [personu] uzskatītu par “nodokļu maksātāju, kas nav reģistrēts valsts teritorijā”, ir pietiekami, ka attiecīgā nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības vieta ir ārpus šīs valsts.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.