Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2012. gada 12. jūnijā (*)

Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Regula (EEK) Nr. 1408/71 – 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 14.a panta 1. punkta a) apakšpunkts – LESD 45. un 48. pants – Pagaidu darbs dalībvalstī, kas nav tā, kuras teritorijā darbs parasti tiek veikts – Ģimenes pabalsti – Piemērojamie tiesību akti – Dalībvalsts, kurā tiek veikts pagaidu darbs, bet kura nav kompetentā valsts, iespēja piešķirt pabalstus bērniem – Valsts tiesību normās paredzēta noteikuma par pārklāšanās novēršanu piemērošana, izslēdzot šo pabalstu gadījumā, ja citā valstī tiek saņemts pielīdzināms pabalsts

Apvienotās lietas C-611/10 un C-612/10

par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesfinanzhof (Vācija) iesniedza ar 2010. gada 21. oktobra lēmumu, kas Tiesā saņemts 2010. gada 23. decembrī, tiesvedībā

Waldemar Hudzinski

pret

Agentur für Arbeit Wesel – Familienkasse (C-611/10)

un

Jaroslaw Wawrzyniak

pret

Agentur für Arbeit Mönchengladbach – Familienkasse (C-612/10).

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J. C. Bonichot], J. Malenovskis [J. Malenovský], M. Safjans [M. Safjan] un A. Prehala [A. Prechal] (referente), tiesneši Dž. Arestis [G. Arestis], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], M. Ilešičs [M. Ilešič], Ž. Ž. Kāzels [J.-J. Kasel] un D. Švābi [D. Šváby],

ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],

sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 6. decembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        W. Hudzinski un J. Wawrzyniak vārdā – N. Lamprecht, Rechtsanwalt,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze un K. Petersen, pārstāvji,

–        Ungārijas valdības vārdā – M. Fehér, kā arī K. Szíjjártó un K. Veres, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – V. Kreuschitz un S. Grünheid, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 16. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 14.a panta 1. punkta a) apakšpunktu Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.), kura savukārt grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 13. aprīļa Regulu (EK) Nr. 647/2005 (OV L 117, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), kā arī LESD tiesību normas, kas attiecas uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un diskriminācijas aizlieguma principu.

2        Šie lūgumi ir iesniegti lietās starp W. Hudzinski un Agentur für Arbeit Wesel – Familienkasse (Vēzeles Darba aģentūra – Ģimenes pabalstu kase), kā arī starp J. Wawrzyniak un Agentur für Arbeit Mönchengladbach – Familienkasse (Menhengladbahas Darba aģentūra – Ģimenes pabalstu kase) par atteikumu piešķirt pabalstus bērnam Vācijā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Regulas Nr. 1408/71 preambulas pirmais un piektais apsvērums ir izteikti šādi:

“tā kā noteikumi par valstu sociālā nodrošinājuma tiesību aktu koordinēšanu attiecas uz to darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kuri ir dalībvalstu pilsoņi, un tiem būtu jāsekmē viņu dzīves līmeņa paaugstināšana un nodarbinātības nosacījumu uzlabošana;

[..]

tā kā ar šādu koordināciju ir jāgarantē, lai Kopienā no dažādo valstu tiesību aktu puses būtu vienlīdzīga attieksme pret dalībvalstīs dzīvojošajiem darba ņēmējiem un viņu apgādībā esošajām personām, un viņus kā apgādniekus zaudējušajiem.”

4        Šīs regulas preambulas astotajā līdz desmitajā apsvērumā ir noteikts, ka:

“tā kā uz darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, kas pārvietojas Kopienā, būtu jāattiecas tikai vienas vienīgas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, lai novērstu piemērojamo valstu tiesību aktu pārklāšanos un no tā izrietošos iespējamos sarežģījumus;

tā kā tādi gadījumi, kuros uz kādu personu vienlaikus attiektos divu dalībvalstu tiesību akti, izņēmuma veidā atkāpjoties no vispārējā noteikuma, būtu pēc iespējas jāierobežo gan skaita, gan apjoma ziņā;

tā kā nolūkā pēc iespējas efektīvi garantēt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem darba ņēmējiem, kas strādā kādā dalībvalstī, ir lietderīgi noteikt, ka parasti ir piemērojami tās dalībvalsts tiesību akti, kurā attiecīgā persona strādā darbinieka vai pašnodarbinātas personas statusā”.

5        Regulas Nr. 1408/71 13. pantā ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi” ir paredzēts:

“1.      Ievērojot 14.c un 14.f pantu, uz personām, kam piemēro šo regulu, attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību akti. Minētos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

2.      Ievērojot 14. līdz 17. pantu:

a)      persona, kas ir nodarbināta vienā dalībvalstī, ir pakļauta šīs valsts tiesību aktiem arī tad, ja tā dzīvo citā dalībvalstī vai ja citā dalībvalstī atrodas tā uzņēmuma vai indivīda juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, kurš nodarbina šo personu;

[..].”

6        Minētās regulas 14. pantā ar nosaukumu “Īpašie noteikumi, ko piemēro personām, kuras strādā algotu darbu, izņemot jūrniekus” ir noteikts:

“13. panta 2. punkta a) apakšpunktu piemēro, ņemot vērā šādus izņēmumus un apstākļus:

1.      a)      uz personu, kuru kādā dalībvalstī nodarbina uzņēmums, ar ko šī persona ir parasti saistīta, un kuru šis uzņēmums nosūta uz citu dalībvalsti strādāt minētā uzņēmuma labā, turpina attiekties pirmās dalībvalsts tiesību akti ar noteikumu, ka šāda darba paredzamais ilgums nepārsniedz 12 mēnešus un šo personu nesūta nomainīt citu personu, kuras norīkojuma laiks ir beidzies;

[..].”

7        Regulas Nr. 1408/71 14.a pantā ar nosaukumu “Īpaši noteikumi, ko piemēro pašnodarbinātām personām, izņemot jūrniekus” ir noteikts:

“Regulas 13. panta 2. punkta b) apakšpunktu piemēro, ievērojot šādus izņēmumus un apstākļus:

1.      a)      persona, kas parasti strādā kā pašnodarbināta vienā dalībvalstī un veic darbu citā dalībvalstī, ir pakļauta pirmās dalībvalsts tiesību aktiem ar nosacījumu, ka šāda darba paredzamais ilgums nepārsniedz 12 mēnešus;

[..].”

8        Regulas Nr. 1408/71 III sadaļas 7. nodaļas 73. pantā ar nosaukumu “Darbinieki vai pašnodarbinātas personas, kuru ģimenes locekļi dzīvo dalībvalstī, kas nav kompetentā valsts” ir paredzēts šādi:

“Darbiniekam vai pašnodarbinātai personai, uz kuru attiecas kādas dalībvalsts tiesību akti, saskaņā ar VI pielikumu ir tiesības par tādiem viņa ģimenes locekļiem, kas dzīvo kādā citā dalībvalstī, uz ģimenes pabalstiem, ko paredz pirmās še minētās dalībvalsts tiesību akti, tā, it kā viņi dzīvotu šajā valstī.”

9        Regulas Nr. 1408/71 76. pantā ar nosaukumu “Prioritātes noteikumi gadījumos, kad pārklājas tiesības uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar kompetentās valsts tiesību aktiem un saskaņā ar ģimenes locekļu dzīvesvietas valsts tiesību aktiem”, kas arī ietilpst minētajā 7. nodaļā, ir paredzēts, ka:

“1.      Ja vienā un tajā pašā laika posmā par vienu un to pašu ģimenes locekli sakarā ar darbu kādā profesijā tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā ģimenes locekļi dzīvo, ir paredzēti ģimenes pabalsti, tad tiesības uz ģimenes pabalstiem, kas maksājami saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, attiecīgā gadījumā saskaņā ar 73. vai 74. pantu, tiek apturētas līdz tādai summai, kas paredzēta pirmās dalībvalsts tiesību aktos.

2.      Ja tajās dalībvalstīs, kurās dzīvo ģimenes locekļi, nav iesniegts pieteikums uz pabalstiem, tad otras dalībvalsts kompetentā institūcija var piemērot 1. punktu tā, it kā pabalsti būtu piešķirti pirmajā dalībvalstī”.

10      Padomes 1972. gada 21. marta Regulas (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71, kas grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 118/97, kas savukārt grozīta ar Regulu Nr. 647/2005 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 574/72”), 10. pantā ar nosaukumu “Noteikumi, kas piemērojami gadījumos, kad pārklājas darbinieku vai pašnodarbinātu personu tiesības uz ģimenes pabalstiem vai ģimenes piemaksām” ir noteikts:

“1.      a)     Tiesības uz [ģimenes] pabalstiem vai ģimenes piemaksām, kas pienākas saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, kuros tiesību iegūšana uz šiem pabalstiem vai piemaksām netiek pakļauta nosacījumam par apdrošināšanu, darbu vai pašnodarbinātību, tiek apturētas, ja tā paša laika posma [ietvaros] un par to pašu ģimenes locekli pienākas pabalsti vienīgi atbilstīgi citas dalībvalsts attiecīgajiem tiesību aktiem vai, piemērojot regulas 73., 74., 77. vai 78. pantu, līdz šo pabalstu summai.

      b)      Ja tomēr pirmajā še nosauktajā dalībvalstī tiek veikta profesionāla darbība:

i)      tādu pabalstu gadījumā, kas – vai nu vienīgi saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, vai saskaņā ar regulas 73. vai 74. pantu – pienākas personai, kura ir tiesīga uz ģimenes pabalstiem, vai personai, kurai tos izmaksā, tad tiesības uz ģimenes pabalstiem, kas pienākas vai nu vienīgi saskaņā ar šīs otras dalībvalsts tiesību aktiem, vai saskaņā ar šiem pantiem, tiek apturētas līdz tādai ģimenes pabalstu summai, kāda ir paredzēta tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā šis ģimenes loceklis dzīvo. To pabalstu izmaksas, ko veic dalībvalsts, kurā šis ģimenes loceklis dzīvo, sedz šī dalībvalsts;

[..].”

 Vācijas tiesības

11      Vācijas Likuma par ienākumu nodokli (Einkommensteuergesetz, turpmāk tekstā – “EStG”) 62. panta ar nosaukumu “Personas, kurām ir tiesības uz pabalstiem” 1. punktā ir noteikts:

“Tiesības saņemt bērnu pabalstus par bērniem šī likuma 63. panta izpratnē ir personai:

1)      kuras pastāvīgā vai parastā dzīvesvieta ir valsts teritorijā vai

2)      kuras pastāvīgā vai parastā dzīvesvieta nav valsts teritorijā, bet kura

a)      saskaņā ar 1. panta 2. punkta noteikumiem maksā ienākuma nodokli pilnā apmērā vai

b)      uz kuru saskaņā ar 1. panta 3. punkta noteikumiem ir attiecināms režīms par ienākuma nodokļa piemērošanu pilnā apmērā.”

12      EStG 65. pantā ar nosaukumu “Citi pabalsti bērnam” ir noteikts:

“1.      Pabalsti bērnam netiek maksāti par bērnu, par kuru tiek saņemts vai, iesniedzot attiecīgu pieteikumu, varētu tikt saņemts viens no turpmāk minētajiem pabalstiem:

1)      pabalsts bērnam, kas paredzēts tiesību aktos par nelaimes gadījumiem vai finansiālu atbalstu, kas tiek piešķirts tiesību aktos par pensiju apdrošināšanu;

2)      ārvalstīs izmaksāti pabalsti bērnam, kas ir pielīdzināmi pabalstam par apgādībā esošu bērnu vai vienam no 1) apakšpunktā minētajiem pabalstiem;

[..]

2.      Ja 1. punkta pirmā teikuma 1) apakšpunktā paredzētajos gadījumos cita pabalsta bruto summa ir mazāka nekā [EStG] 66. pantā paredzētā pabalsta par bērnu summa, tad tiek izmaksāta starpība, ja šī starpība ir vismaz EUR 5.”

13      EStG 66. pantā ir paredzēti noteikumi par bērnu pabalstu apmēru un par to samaksas noteikumiem.

 Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi

14      W. Hudzinski, kas ir Polijas pilsonis, dzīvo Polijā un tur strādā kā pašnodarbināts lauksaimnieks. Viņš šajā dalībvalstī ir sociāli apdrošināta persona.

15      No 2007. gada 20. augusta līdz 7. decembrim W. Hudzinski bija nodarbināts kā sezonas darbinieks dārzkopības uzņēmumā Vācijā. Pēc viņa pieteikuma viņa ienākumiem Vācijā par 2007. gadu tika piemērots ienākuma nodoklis pilnā apmērā.

16      Attiecībā uz laikposmu, kurā viņš strādāja Vācijā, W. Hudzinski iesniedza pieteikumu par pabalstu bērnam EUR 154 apmērā mēnesī par katru bērnu atbilstoši EStG 62. un nākamajiem pantiem par saviem abiem bērniem, kas arī dzīvo Polijā.

17      Agentur für Arbeit Wesel – Familienkasse noraidīja šo pieteikumu, kā arī sūdzību par noraidošo lēmumu. Tā kā prasība, kas celta par lēmumu, ar ko tika noraidīta viņa sūdzība, arī tika noraidīta, W. Hudzinski iesniedza “Revision” [kasācijas] sūdzību iesniedzējtiesā par pirmajā instancē taisīto spriedumu.

18      J. Wawrzyniak, kas ir Polijas pilsonis, kopā ar laulāto un kopīgo meitu dzīvo Polijā. Viņš ir tajā sociāli apdrošināta persona.

19      No 2006. gada februāra līdz decembrim J. Wawrzyniak strādāja Vācijā kā norīkots darbinieks. Par 2006. gadu viņš un viņa laulātā Vācijā maksāja ienākuma nodokli pilnā apmērā.

20      Attiecībā uz Vācijā nostrādāto laiku J. Wawrzyniak iesniedza pieteikumu par pabalsta bērnam piešķiršanu EUR 154 apmērā mēnesī par meitu atbilstoši EstG 62. un nākamajiem pantiem. Attiecīgajā laikposmā viņa laulātajai veselības apdrošināšana bija tikai Polijā. Viņa šajā laikposmā par savu meitu saņēma pabalstu, kura mēneša likme bija apmēram PLN 48 jeb aptuveni EUR 12.

21      Agentur für Arbeit Mönchengladbach – Familienkasse noraidīja J. Wawrzyniak pieteikumu, kā arī sūdzību par noraidošo lēmumu. Tā kā prasība, kas celta par lēmumu, ar kuru tika noraidīta viņa sūdzība, arī tika noraidīta, viņš iesniedzējtiesā iesniedza “Revision” [kasācijas] sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu.

22      Bundesfinanzhof [Federālajā finanšu tiesā] iesniegtajos prasības pieteikumos W. Hudzinski un J. Wawrzyniak apgalvo, ka no 2008. gada 20. maija sprieduma lietā C-352/06 Bosmann (Krājums, I-3827. lpp.) izriet, ka EStG 62. un nākamie panti joprojām ir piemērojami, pat tad, ja atbilstoši Regulai Nr. 1408/71 Vācijas Federatīvā Republika nav kompetentā dalībvalsts atbilstoši šīs regulas 14.a panta 1. punkta a) apakšpunktam W. Hudzinski gadījumā un minētās regulas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktam – J. Wawrzyniak gadījumā.

23      Turklāt J. Wawrzyniak apgalvo, ka tiesības viņam saņemt pabalstu bērnam Vācijā neliedz arī EstG 65. panta 1. punkta pirmā teikuma 2) apakšpunkta un 2. punkta noteikumi, aplūkoti kopā, jo šie noteikumi ir pretēji Savienības tiesībām un katrā ziņā nav piemērojami jomā, uz kuru attiecas Regula Nr. 1408/71.

24      Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata vispirms, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Bosmann norādītais ir jāsaprot tādējādi, ka dalībvalsts, pat tad, ja tā nav kompetenta atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 13. un nākamajiem pantiem, tomēr ir tiesīga piešķirt ģimenes pabalstus migrējošiem darba ņēmējiem, piemērojot tās valsts tiesības.

25      Tomēr šī pati tiesa uzskata, ka no minētā sprieduma izriet, ka šādas tiesības ir pieļaujamas tikai atsevišķos gadījumos.

26      Pirmkārt, dalībvalstij, kas nav kompetenta atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 13. un nākamajiem pantiem, šīs tiesības esot tikai tad, ja, kā tas bija lietā, kurā taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Bosmann, šai valstij ir jāpiešķir ģimenes pabalsts, lai tiktu novērsts, ka darba ņēmējs zaudē tiesības tādēļ, ka viņš ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.

27      Pamatlietas neattiecoties uz šādu gadījumu, jo W. Hudzinski un J. Wawrzyniak nav zaudējuši tiesības sava pagaidu darba Vācijā dēļ.

28      Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 14.a panta 1. punkta a) apakšpunktu viņiem piemērojamie tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā esot palikuši nemainīgi; līdz ar to attiecībā uz pagaidu darba Vācijā laikposmu viņiem joprojām esot piemērojami Polijas tiesību akti.

29      Tātad viņi neesot varējuši zaudēt tiesības uz labvēlīgākiem pabalstiem bērnam, kas paredzēti Vācijas tiesībās, jo viņiem nevienu brīdi neesot bijušas tiesības saņemt šos pabalstus.

30      Iesniedzējtiesa uzskata, otrkārt, ka pamatlietās aplūkojamās situācijas būtiski atšķiras no tās, kas aplūkota lietā, kurā ir taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Bosmann. Pretēji pēdējā minētajā lietā aplūkotajai situācijai šajās pamatlietās Vācijas Federatīvā Republika nav bērnu dzīvesvietas dalībvalsts. Tātad rodas jautājums, vai šis elements ietver citu nosacījumu, kas ierobežo dalībvalsts, kura nav kompetentā valsts, tiesības piešķirt ģimenes pabalstus migrējošam darba ņēmējam.

31      Treškārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka rodas arī jautājums, vai minētās tiesības nebūtu jāattiecina tikai uz gadījumiem, kad nepastāv tiesības uz pielīdzināmiem ģimenes pabalstiem atbilstoši kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem, kā tas bija situācijā, kurā tika taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Bosmann, bet pretēji tam, kā tas ir šajās pamatlietās, kurās darba ņēmēji saņem šādus pabalstus kompetentajā dalībvalstī.

32      Turpinājumā, pat pieņemot, ka pretēji iesniedzējtiesas viedoklim dalībvalsts, kas nav kompetenta, tādās lietās, kādas ir pamatlietas, ir tiesīga piešķirt ģimenes pabalstus, lai gan tie būtiski atšķiras no tā, kas tika aplūkots lietā, kurā taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Bosmann, rodas jautājums, vai Savienības tiesībām, it īpaši Līguma normām darba ņēmēju brīvas pārvietošanās jomā vai diskriminācijas aizlieguma principam, ir pretrunā tāda norma, kāda izriet no EStG 65. panta, atbilstoši kuram bērna pabalsti tiek piešķirti tikai tad, ja ieinteresētajai personai nav tiesību uz pielīdzināmiem pabalstiem kompetentajā dalībvalstī.

33      Visbeidzot iesniedzējtiesa norāda, ka, ja pretēji tās apgalvojumiem atbildei arī uz šo pēdējo jautājumu ir jābūt apstiprinošai, rodas arī jautājums, kā atrisināt tiesību apvienošanu, kas no tā izriet.

34      Šādos apstākļos lietā C-611/10 Bundesfinanzhof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas Nr. 1408/71 14.a panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas katrā ziņā liedz dalībvalstij, kas nav kompetentā dalībvalsts atbilstoši minētajai tiesību normai, tiesības saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem piešķirt ģimenes pabalstus darba ņēmējam, kurš tās teritorijā strādā tikai īslaicīgi, ja šajā valstī nedzīvo vai pastāvīgi neuzturas nedz pats darba ņēmējs, nedz arī viņa bērni?”

35      Lietā C-612/10 Bundesfinanzhof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas katrā ziņā liedz dalībvalstij, kura nav kompetentā dalībvalsts atbilstoši minētajai normai un kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā, bet kura turklāt nav darba ņēmēja bērnu dzīvesvietas dalībvalsts, tiesības piešķirt darbā norīkotam darba ņēmējam ģimenes pabalstus, ja darba ņēmēja tiesības viņa darbā norīkošanas dēļ uz šo dalībvalsti netiek zaudētas?

2)      Gadījumā, ja uz pirmo jautājumu atbilde ir noliedzoša:

Vai Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā, bet kura nav kompetentā dalībvalsts, katrā ziņā ir tiesīga piešķirt ģimenes pabalstus tikai tad, ja tiek konstatēts, ka darba ņēmējam nav tiesību uz pielīdzināmiem ģimenes pabalstiem citā dalībvalstī?

3)      Gadījumā, ja atbilde arī uz šo jautājumu ir noliedzoša:

Vai tāda valsts tiesību norma kā EStG 65. pants [..], saskaņā ar kuru tiek izslēgtas tiesības uz ģimenes pabalstiem, ja ārvalstīs ir jāmaksā vai atbilstoša pieteikuma iesniegšanas gadījumā būtu jāmaksā pielīdzināms pabalsts, nav pretrunā [..] Savienības tiesību normām?

4)      Gadījumā, ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša:

Kā ir atrisināma tiesību pārklāšanās kompetentajā valstī, kas vienlaicīgi ir bērnu dzīvesvietas dalībvalsts, no vienas puses, un valstī, kas nav nedz kompetentā valsts, nedz arī bērnu dzīvesvietas dalībvalsts, no otras puses?”

36      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 14. februāra rīkojumu lietas C-611/10 un C-612/10 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par vienīgo jautājumu lietā C-611/10 un diviem pirmajiem jautājumiem lietā C-612/10

37      Ar savu vienīgo jautājumu lietā C-611/10 un diviem pirmajiem jautājumiem lietā C-612/10, kas ir jāpārbauda kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 14.a panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā, ka dalībvalsts, kas saskaņā ar šīm tiesību normām nav valsts, kura ir kompetenta piešķirt pabalstus bērnam saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām migrējošam darba ņēmējam, kas veic pagaidu darbu tās teritorijā tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tostarp, ja ir konstatēts, pirmkārt, ka attiecīgais darba ņēmējs nav zaudējis tiesības tādēļ, ka viņš ir īstenojis savas tiesības brīvi pārvietoties, jo viņš ir saglabājis tiesības uz šāda paša veida pabalstiem kompetentajā dalībvalstī, un, otrkārt, ka nedz šis darba ņēmējs, nedz bērns, par kuru minētais pabalsts tiek prasīts, parasti nedzīvo dalībvalsts, kurā tiek veikts pagaidu darbs, teritorijā.

38      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka tiesību akti, kas ir piemērojami prasītājiem pamatlietā attiecībā uz viņu tiesībām uz ģimenes pabalstiem, kā iesniedzējtiesa pareizi ir norādījusi, ir noteikti attiecīgi Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 14.a panta 1. punkta a) apakšpunktā.

39      Ir skaidrs, ka, piemērojot Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu, J. Wawrzyniak laikposmā, kas mazāks par divpadsmit mēnešiem, kurā viņš bija norīkots darbā Vācijā, turpināja būt pakļauts tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā ir sabiedrības, kurā viņš parasti strādā, reģistrācijas vieta, proti, Polijas tiesību aktiem.

40      Tāpat nav apstrīdēts, ka, piemērojot Regulas Nr. 1408/71 14.a panta 1. punkta a) apakšpunktu, W. Hudzinski laikposmā, kas nepārsniedz divpadsmit mēnešus, kad viņš strādāja Vācijā, turpināja būt pakļauts tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā viņš parasti strādāja algotu darbu, proti, Polijas tiesību aktiem.

41      Šādā situācijā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 1408/71 II nodaļas tiesību normas, kurās ir noteikti tiesību akti, kas ir piemērojami darba ņēmējiem, kuri pārvietojas Eiropas Savienībā, ir vērstas uz to, lai ieinteresētajām personām principā būtu piemērojama tikai vienas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma, kā rezultātā iespējams izvairīties no atbilstošo valsts tiesību aktu pārklāšanās un no tā izrietošajām nelabvēlīgajām sekām. Šis princips ir izteikts šīs regulas 13. panta 1. punktā (it īpaši skat. 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā C-16/09 Schwemmer, Krājums, I-9717. lpp., 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

42      Tā kā LESD 48. pantā ir paredzēta dalībvalstu tiesību aktu koordinēšana, nevis to saskaņošana, atšķirības katras dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmās pēc būtības un no procedūras viedokļa un tādējādi arī atšķirības tur apdrošināto personu tiesībās šī tiesību norma neietekmē un katras dalībvalsts kompetencē, ievērojot Savienības tiesības, ir savos tiesību aktos noteikt sociālā nodrošinājuma sistēmas pabalstu piešķiršanas nosacījumus (it īpaši skat. 2011. gada 30. jūnija spriedumu lietā C-388/09 da Silva Martins, Krājums, I-5737. lpp., 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      Šādā saistībā Savienības primārajās tiesībās apdrošinātajai personai tiek nodrošināta tikai pārvietošanās uz citu dalībvalsti, kas ir neitrāla sociālā nodrošinājuma jomā. Tādējādi valsts tiesiskā regulējuma, kurš sociālā nodrošinājuma pabalstu jomā ir mazāk labvēlīgs, piemērošana vajadzības gadījumā saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 noteikumiem principā var atbilst Savienības primāro tiesību prasībām personu brīvas pārvietošanās jomā (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā da Silva Martins, 72. punkts).

44      No šiem principiem izriet, ka prasītājiem pamatlietās, kas ir pārvietojušies no vienas dalībvalsts uz citu, šajā gadījumā uz Vācijas Federatīvo Republiku, lai tur strādātu, būtībā ir tiesības tikai uz pirmās dalībvalsts tiesību aktos paredzētajiem ģimenes pabalstiem, kas atbilstoši Regulai Nr. 1408/71 ir vienīgie piemērojamie tiesību akti pat tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, tie ir mazāk labvēlīgi nekā šāda paša veida pabalsti, kas ir paredzēti Vācijas tiesību aktos.

45      Ja Vācijas iestādēm tātad nav pienākuma atbilstoši Savienības tiesībām piešķirt pamatlietā aplūkoto pabalstu bērnam, tomēr rodas jautājums, vai šīs tiesības liedz šādas piešķiršanas iespēju vēl jo vairāk tāpēc, ka šķiet, kā tas izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, ka atbilstoši Vācijas tiesību aktiem prasītāji pamatlietā var saņemt šo pabalstu tikai tāpēc vien, ka viņi maksā ienākumu nodokli pilnā apmērā vai uz viņiem ir attiecināms režīms par ienākuma nodokļa piemērošanu pilnā apmērā, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

46      Šajā ziņā, kā Tiesa ir atgādinājusi iepriekš minētā sprieduma lietā Bosmann 29. punktā, Regulas Nr. 1408/71 tiesību normas ir jāinterpretē, ņemot vērā LESD 48. pantu, kura mērķis ir veicināt darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un kurā it īpaši ir paredzēts, ka migrējošiem darba ņēmējiem nebūtu nedz jāzaudē tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem, nedz jāsaņem samazinātas šo pabalstu summas tādēļ, ka tie ir izmantojuši ar Līgumu piešķirtās tiesības brīvi pārvietoties.

47      Turklāt šī paša sprieduma 30. punktā Tiesa ir norādījusi, ka Regulas Nr. 1408/71 preambulas pirmajā apsvērumā ir paredzēts, ka šīs regulas noteikumi par valstu tiesību aktu sociālā nodrošinājuma jomā koordinēšanu attiecas uz personu brīvu pārvietošanos un tiem būtu jāsekmē viņu dzīves līmeņa paaugstināšana un nodarbinātības nosacījumu uzlabošana.

48      Ņemot vērā šos apstākļus, iepriekš minētā sprieduma lietā Bosmann 31. punktā Tiesa ir atzinusi, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, kurā taisīts minētais spriedums, dzīvesvietas dalībvalstij nevar tikt liegta iespēja piešķirt ģimenes pabalstus tās teritorijā dzīvojošām personām. Kaut arī saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunktu personai, kura kādas dalībvalsts teritorijā veic algotu darbu, ir jāpiemēro šīs valsts tiesību akti pat tad, ja šīs personas dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, tomēr ar šo regulu nav paredzēts liegt dzīvesvietas dalībvalstij saskaņā ar tās tiesību aktiem piešķirt ģimenes pabalstus šai personai.

49      Minētā sprieduma 32. punktā Tiesa ir piebildusi, ka tā paša sprieduma 41. punktā atgādinātais princips par tikai to tiesību aktu, kas noteikti atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 II nodaļai, piemērojamību nevar būt pamats, lai dalībvalstij, kura nav kompetentā valsts un kurā tiesības saņemt ģimenes pabalstu nav pakļautas nosacījumiem par nodarbinātību vai apdrošināšanu, tiktu liegta iespēja piešķirt šādu pabalstu tās teritorijā dzīvojošai personai, ja šāda iespēja tieši izriet no tās tiesību aktiem.

50      Šajās lietās iesniedzējtiesa Tiesai jautā, vai tādējādi dalībvalstij, kas nav kompetentā dalībvalsts atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 II nodaļai, atzītā iespēja tādos apstākļos, kādi ir lietā, kurā ir taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Bosmann, piešķirt ģimenes pabalstu personai, kas dzīvo tās teritorijā, ir jātiek pieļautai arī tādās situācijās, kādas ir pamatlietās, neatkarīgi no tā, ka tās vairākos aspektos atšķiras no situācijas, kāda bija lietā, kurā ir taisīts minētais spriedums lietā Bosmann.

51      Pirmkārt, runājot par apstākļa, ka prasītāji pamatlietā nav nedz zaudējuši tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem, nedz tiem tikusi samazināta to summa tādēļ, ka tie izmantoja savas tiesības brīvi pārvietoties, jo viņi ir saglabājuši savas tiesības uz ģimenes pabalstiem kompetentajā dalībvalstī, atbilstību, šis apstāklis pats par sevi nevar izslēgt, ka dalībvalstij, kura nav kompetenta, ir iespēja piešķirt šādus pabalstus.

52      Ja iepriekš minētā sprieduma lietā Bosmann 29. punktā Tiesa ir norādījusi, ka migrējošie darba ņēmēji nevar nedz zaudēt savas tiesības saņemt sociālā nodrošinājuma pabalstus, nedz arī var tikt samazināta to summa tādēļ, ka viņi ir izmantojuši tiesības brīvi pārvietoties, kas tiem ir paredzētas Līgumā, tad šī norāde ir formulēta skaidri kā piemērs iespējamajām LESD 48. panta sekām un šīs normas mērķim attiecībā uz Regulas Nr. 1408/71 interpretāciju.

53      Turklāt šai norādei, kas ir jāsaprot, ievērojot tās pamatlietas, kurā ir taisīts minētais spriedums, īpatnības, ir pakārtota nozīme salīdzinājumā ar tā paša sprieduma minētajā punktā vispirms atgādināto un pastāvīgajā judikatūrā noteikto principu, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1408/71 normas ir jāinterpretē, ievērojot LESD 48. panta mērķi veicināt iespējami plašāku migrējošu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā da Silva Martins, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

54      Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt arī, ka no Regulas Nr. 1408/71 preambulas pirmā apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir migrējošu darba ņēmēju dzīves līmeņa paaugstināšana un nodarbinātības nosacījumu uzlabošana.

55      Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka, Regulu Nr. 1408/71 interpretējot tā, ka ar to dalībvalstij ir aizliegts darba ņēmējiem un to ģimenes locekļiem paredzēt plašāku sociālo aizsardzību par to, kas izriet no minētās regulas piemērošanas, vienlaikus tiktu pārsniegts kā Regulas Nr. 1408/71 mērķis, tā arī LESD 48. panta mērķis un ietvari (2009. gada 16. jūlija spriedums lietā C-208/07 von Chamier-Glisczinski, Krājums, I-6095. lpp., 56. punkts).

56      Savienības tiesiskais regulējums par valstu tiesību aktu koordinēšanu sociālā nodrošinājuma jomā, tostarp ņemot vērā tā pamatā esošos mērķus, nav piemērojams tā, ka migrējošam darba ņēmējam vai tā mantiniekiem tiktu liegtas tiesības saņemt pabalstus, pamatojoties tikai uz vienas dalībvalsts tiesību aktiem, ja vien tā nav paredzējusi šiem mērķiem atbilstošus, skaidri definētus izņēmumus (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā da Silva Martins, 75. punkts).

57      Ievērojot šos apstākļus, ir jākonstatē, ka nevar tikt izslēgta tāda Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 14.a panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācija, kas ļauj dalībvalstij piešķirt ģimenes pabalstus tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, kurā migrējošs darba ņēmējs nav ne pārstājis saņemt sociālā nodrošinājuma pabalstus, ne arī ir samazināts to apmērs tādēļ, ka viņš ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties, jo, tā kā viņš ir saglabājis savas tiesības uz tāda paša veida ģimenes pabalstiem kompetentajā dalībvalstī, tā var uzlabot migrējošo darba ņēmēju dzīves līmeni un dzīves apstākļus, piešķirot tiem plašāku sociālo aizsardzību nekā tā, kas izriet no minētās regulas piemērošanas, un tādējādi atbalstīt šo tiesību normu mērķi atvieglot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

58      Otrkārt, runājot par norādēm iepriekš minētajā spriedumā lietā Bosmann uz migrējošā darba ņēmēja dzīvesvietu nekompetentās dalībvalsts teritorijā, kurā tiek prasīts ģimenes pabalsts, tās ir izskaidrojamas ar apstākli, ka lietā, kurā ir taisīts šis spriedums, prasītājam pamatlietā atbilstoši EstG 62. panta 1. punktam bija tiesības uz šo pabalstu tādēļ vien, ka viņš dzīvo šajā valstī, jo minētajā tiesību normā šīs tiesības nav pakļautas nosacījumiem par nodarbinātību vai apdrošināšanu.

59      Tātad runa ir par norādēm uz tiesību uz attiecīgo ģimenes pabalstu pamatojumu attiecīgās dalībvalsts tiesiskajā regulējumā, it īpaši uz piesaistes faktoru, kas attiecas uz tajā minēto dzīvesvietu.

60      Tomēr EStG 62. panta 1. punktā ir paredzēts, ka arī jebkurai personai, kura, lai gan tās dzīvesvieta vai parastā uzturēšanās vieta nav valsts teritorijā, ir maksājusi ienākumu nodokli pilnā apmērā vai tikusi aplūkota kā tāda, ir tiesības uz pabalstu bērnam.

61      Uz pamatlietām attiecas šis otrais piesaistes faktors.

62      Tiktāl, ciktāl atbilstoši valsts tiesībām EstG 62. panta 1. punktā minētie divi piesaistes faktori kā tādi pamato tiesības uz pabalstu bērnam, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, norāde iepriekš minētajā spriedumā lietā Bosmann uz piesaistes faktoru, kas attiecas uz migrējoša darba ņēmēja dzīvesvietu, nevarētu nozīmēt, ka dalībvalsts, kas nav kompetentā dalībvalsts atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 II nodaļas normām, var piešķirt ģimenes pabalstu tikai tad, ja šīs tiesības tiek prasītas, pamatojoties uz šo piesaistes faktoru, un ka šī iespēja savukārt ir izslēgta situācijā, kad ir piemērojams alternatīvs piesaistes faktors.

63      Šādos apstākļos iesniedzējtiesa jautā arī par apstākļa, ka pamatlietā aplūkojamajā situācijā – pretēji tam, kā bija lietā, kurā taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Bosmann, – bērns nedzīvo nekompetentās dalībvalsts, kurā ir prasīts pabalsts šim bērnam, teritorijā, atbilstību.

64      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Bosmann Tiesa neatsaucās uz to, ka aplūkojamajā situācijā pastāvētu šis piesaistes nekompetentās dalībvalsts teritorijai elements, lai pamatotu secinājumu, ka šai valstij ir iespēja piešķirt ģimenes pabalstus.

65      Visbeidzot ir jākonstatē, ka, protams, tādā situācijā, kāda bija lietā, kurā taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Bosmann, migrējošā darba ņēmēja dzīvesvieta un bērna dzīvesvieta nekompetentās dalībvalsts teritorijā, ņemot vērā galvenokārt attiecīgā pabalsta raksturu, bija precīzi un īpaši cieši saistīti piesaistes elementi.

66      Šajās pamatlietās aplūkojamo situāciju piesaiste nekompetentās dalībvalsts teritorijai, kurā ģimenes pabalsti tiek prasīti, ir nodokļu maksāšana pilnā apmērā par ienākumiem no šajā dalībvalstī veikta pagaidu darba. Šāda piesaiste, ņemot vērā arī to, ka prasītais ģimenes pabalsts tiek finansēts no nodokļu ieņēmumiem, ir pamatota ar precīzu kritēriju un var tikt uzskatīta par pietiekami ciešu.

67      Šādos apstākļos nešķiet, ka pamatlietā aplūkojamajās situācijās šī pabalsta piešķiršana, kas nav pakļauta nosacījumiem par nodarbinātību vai apdrošināšanu, varētu pārmērīgi ietekmēt Regulas Nr. 1408/71 koordinācijas noteikumu piemērošanas paredzamību un efektivitāti, tiesiskās drošības prasības, kas aizsargā arī migrējošu darba ņēmēju intereses un kas turklāt atbalsta šī sprieduma 41. punktā atgādināto principu, kurš izpaužas kā būtībā ekskluzīva norādītās dalībvalsts kā kompetentās valsts tiesību aktu piemērošana atbilstoši šiem noteikumiem.

68      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz vienīgo jautājumu lietā C-611/10 un uz diviem pirmajiem jautājumiem lietā C-612/10 ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 14.a panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz dalībvalstij, kas atbilstoši šīm tiesību normām nav norādīta kā kompetentā dalībvalsts, piešķirt pabalstus bērnam saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību normām migrējošam darba ņēmējam, kas veic pagaidu darbu tās teritorijā tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tostarp, ja ir konstatēts, ka, pirmkārt, attiecīgais darba ņēmējs nezaudē tiesības tādēļ, ka viņš izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties, jo viņš ir saglabājis savas tiesības uz tāda paša veida ģimenes pabalstiem kompetentajā dalībvalstī, un, otrkārt, ne šis darba ņēmējs, ne bērns, par kuru tiek prasīts minētais pabalsts, parasti nedzīvo tās dalībvalsts teritorijā, kurā tiek veikts pagaidu darbs.

 Par trešo un ceturto jautājumu lietā C-612/10

69      Uzdodot trešo un ceturto jautājumu lietā C-612/10, kas ir jāpārbauda kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības, it īpaši Regulas Nr. 1408/71 76. pantā un Regulas Nr. 574/72 10. pantā noteiktie noteikumi par pārklāšanās novēršanu, Līguma normas par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un diskriminācijas aizlieguma princips, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās liedz tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, piemērot tādu valsts tiesību normu, kāda izriet no EStG 65. panta, kas izslēdz tiesības uz pabalstiem bērnam, ja citā valstī ir jāmaksā vai, ja tiktu iesniegts attiecīgs pieteikums, būtu jāmaksā pielīdzināms pabalsts.

70      Šajā ziņā, tā kā no divu pirmo jautājumu lietā C-612/10 pārbaudes izriet, ka Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, Vācijas Federatīvā Republika, kas nav kompetentā valsts atbilstoši šai tiesību normai, var, bet tai nav pienākuma piešķirt pabalstus bērnam saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību normām darba ņēmējam, kas ir norīkots darbā un veic pagaidu darbu tās teritorijā, šai valstij principā ir arī jābūt iespējai nolemt, kā to ir norādījusi iesniedzējtiesa, vai un, vajadzības gadījumā, kādā veidā ir jāņem vērā apstāklis, ka kompetentajā dalībvalstī, šajā gadījumā – Polijas Republikā, atbilstoši šai tiesību normai pastāv tiesības uz pielīdzināmu pabalstu.

71      Tomēr, ja tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, nekompetentās dalībvalsts tiesību aktos ir paredzētas tiesības uz ģimenes pabalstu, kas nodrošina papildu sociālo aizsardzību migrējošam darba ņēmējam tādēļ, ka viņš maksā ienākumu nodokli pilnā apmērā šajā valstī vai tiek uzskatīts par tādu laikposmā, kurā viņš tajā ir veicis darbu, šajos tiesību aktos paredzētie iespējamie noteikumi par pārklāšanās novēršanu, kā, piemēram, tie, kas izriet no EStG 65. panta, nevar tikt piemēroti, ja ir noskaidrots, ka šī piemērošana ir pretēja Savienības tiesībām.

72      Tādējādi iepriekš minētajā spriedumā lietā Schwemmer, uz kuru atsaucas prasītāji pamatlietās, Tiesa ir nolēmusi, ka tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, Regulas Nr. 574/72 10. pantā noteiktais noteikums par pārklāšanās novēršanu ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesības uz bērna pabalstu, kas ir jāmaksā atbilstoši Vācijas tiesībām, saskaņā ar EStG 65. panta 1. punktu nevar tikt daļēji apturētas tādas summas apmērā, kādu būtu varēts saņemt Šveicē.

73      Tomēr ir jākonstatē, ka uz pamatlietā aplūkoto situāciju neattiecas nedz minētais noteikums par pārklāšanās novēršanu, nedz arī Regulas Nr. 1408/71 76. pantā paredzētie noteikumi, jo tie neattiecas uz gadījumu, kad attiecīgā bērna dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktos paredzētās tiesības pārklājas ar tiesībām, kuras izriet no nodarbinātības dalībvalsts, kas atbilstoši minētajai regulai ir kompetentā valsts, tiesībām (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Bosmann, 24. punkts, kā arī lietā Schwemmer, 43. un 51. punkts).

74      Pamatlietā Polijas Republika ir vienlaikus attiecīgā bērna dzīvesvietas dalībvalsts un darbinieka, kas norīkots darbā, nodarbinātības valsts, kas atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktam ir norādīta kā kompetentā valsts, proti, dalībvalsts, kuras teritorijā ir sabiedrības, kurā viņš parasti strādā, reģistrācijas vieta.

75      No minētā izriet, ka Regulas Nr. 1408/71 76. pantā un Regulas Nr. 574/72 10. pantā noteiktie noteikumi par pārklāšanās novēršanu nevarētu liegt šajā gadījumā izslēgt tiesības saņemt pabalstu bērnam, piemērojot tādu valsts noteikumu par pārklāšanās novēršanu, kāds izriet no EStG 65. panta.

76      Tomēr šāda valsts tiesību noteikuma par pārklāšanās novēršanu piemērošana tādā lietā, kāda ir pamatlieta, tiktāl, ciktāl tajā, šķiet, kā tas izriet no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem, nav paredzēts samazināt pabalsta summu par citā valstī saņemta pielīdzināma pabalsta summu, bet izslēgt šo pabalstu, var faktiski nostādīt būtiski nelabvēlīgākā situācijā daudz lielāku migrējošo darba ņēmēju skaitu nekā darba ņēmējus, kas nepārvietojas un ir nodarbināti tikai attiecīgajā dalībvalstī; tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

77      Galvenokārt migrējoši darba ņēmēji var saņemt pabalstus, tostarp potenciāli ļoti atšķirīgas summas, kas ir pielīdzināmi citās valstīs, it īpaši to izcelsmes valstī.

78      Šāds nelabvēlīgs apstāklis, šķiet, vēl jo mazāk attaisno to, ka pamatlietā aplūkotais pabalsts tiek finansēts no ienākumiem no nodokļiem un ka saskaņā ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu prasītājam pamatlietā ir tiesības uz šo pabalstu tādēļ, ka viņš maksā ienākumu nodokli pilnā apmērā no Vācijā gūtajiem ienākumiem.

79      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka LESD 45. un 48. panta mērķis netiktu sasniegts, ja pārvietošanās brīvības tiesību izmantošanas dēļ migrējošiem darba ņēmējiem būtu jāzaudē sociālā nodrošinājuma priekšrocības, kas tiem ir garantētas kādas dalībvalsts tiesību aktos (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā da Silva Martins, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      No Tiesas judikatūras arī izriet, ka LESD 45.–48. panta, kā arī Regulas Nr. 1408/71, kas ir pieņemta to īstenošanai, mērķis tostarp ir izvairīties, ja vien tam nav objektīva pamatojuma, no tā, ka pret darba ņēmēju, kurš ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties, izturētos mazāk labvēlīgi nekā pret darba ņēmēju, kurš visu karjeru ir īstenojis vienā vienīgā dalībvalstī (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā da Silva Martins, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

81      Tādējādi šī sprieduma 76. punktā minētais nelabvēlīgais apstāklis, pat tad, ja to var izskaidrot ar dalībvalstu sociālā nodrošinājuma tiesību aktu atšķirībām, kas pastāv, neraugoties uz Savienības tiesībās paredzētajiem koordinācijas noteikumiem, ir pretrunā Savienības primāro tiesību prasībām darba ņēmēju brīvas pārvietošanās jomā (pēc analoģijas it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā da Silva Martins, 72. un 73. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

82      Šis secinājums nevar tikt apšaubīts ar Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķi, kas – atbilstoši Tiesas judikatūrai un kā to ir atgādinājusi iesniedzējtiesa – ir veicināt pakalpojumu sniegšanas brīvību, izvairoties no tā, ka uzņēmums, kas reģistrēts vienas dalībvalsts teritorijā, būtu spiests savus darbiniekus, kas parasti ir sociāli apdrošināti šajā valstī, sociāli apdrošināt citas dalībvalsts, uz kuru tie tiek norīkoti, lai ierobežotu laiku veiktu darbu, sociālā nodrošinājuma sistēmā; tas uzņēmumam sarežģītu šīs pamatbrīvības īstenošanu (šajā ziņā it īpaši skat. 2000. gada 10. februāra spriedumu lietā C-202/97 FTS, Recueil, I-883. lpp., 28. un 29. punkts).

83      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pabalsta bērnam saņemšanas izslēgšana, kas izriet no tāda valsts noteikuma par pārklāšanās novēršanu, kāds izriet no EStG 65. panta piemērošanas pamatlietā aplūkojamajā situācijā, nav vērsta uz to, lai izvairītos no izdevumiem un administratīviem sarežģījumiem, kas citu dalībvalstu uzņēmumiem, kuri norīko savus darba ņēmējus uz Vāciju, varētu likt mainīt piemērojamos valsts tiesību aktus.

84      Ir skaidrs, ka pamatlietā aplūkojamais pabalsts tiek piešķirts, neraugoties uz to, ka uzņēmumiem, kuros strādā šie darbinieki, nav pienākuma piedalīties šī pabalsta finansēšanā, un neparedzot tiem administratīvas formalitātes šajā ziņā.

85      Tādējādi uz trešo un ceturto jautājumu lietā C-612/10 ir jāatbild, ka Līguma normas par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, tās liedz piemērot tādu valsts tiesību normu, kāda izriet no EStG 65. panta, tiktāl, ciktāl tajā paredzēta nevis pabalsta samazināšana par citā valstī saņemta pielīdzināma pabalsta summu, bet šī pabalsta izslēgšana.

 Par tiesāšanās izdevumiem

86      Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 14.a panta 1. punkta a) apakšpunkts Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, kura savukārt grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 13. aprīļa Regulu (EK) Nr. 647/2005, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz dalībvalstij, kas atbilstoši šīm tiesību normām nav norādīta kā kompetentā dalībvalsts, piešķirt pabalstus bērnam saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību normām migrējošam darba ņēmējam, kas veic pagaidu darbu tās teritorijā tādos apstākļos, kādi tiek aplūkoti pamatlietā, tostarp, ja ir konstatēts, ka, pirmkārt, attiecīgais darba ņēmējs nav zaudējis tiesības tādēļ, ka viņš izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties, jo viņš ir saglabājis savas tiesības uz tāda paša veida ģimenes pabalstiem kompetentajā dalībvalstī, un, otrkārt, ka ne šis darba ņēmējs, ne bērns, par kuru tiek prasīts minētais pabalsts, parasti nedzīvo tās dalībvalsts teritorijā, kurā tiek veikts pagaidu darbs;

2)      LESD normas par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, tās liedz piemērot tādu valsts tiesību normu, kāda izriet no Likuma par ienākumu nodokli (Einkommensteuergesetz) 65. panta, tiktāl, ciktāl tajā paredzēta nevis pabalsta samazināšana par citā valstī saņemta pielīdzināma pabalsta summu, bet šī pabalsta izslēgšana.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.