Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2012. gada 28. jūnijā (*)

Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – LESD 45. pants – Regula (EEK) Nr. 1612/68 – 7. panta 4. punkts – Nediskriminācijas princips – Piemaksa darbiniekiem, kuri pirms pensionēšanās ir iecelti nepilna darba laika režīmā, izmaksātajam atalgojumam – Pārrobežu darba ņēmēji, kuriem ir jāmaksā ienākuma nodoklis dzīvesvietas dalībvalstī – Algas nodokļa nosacīta ņemšana vērā nodarbinātības dalībvalstī

Lieta C-172/11

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Arbeitsgericht Ludwigshafen am Rhein (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 4. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 11. aprīlī, tiesvedībā

Georges Erny

pret

Daimler AG – Werk Wörth.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents), tiesneši U. Lehmuss [U. Lõhmus], A. Ross [A. Rosas], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] un K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund],

ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],

sekretāre A. Impellicēri [A. Impellizzeri], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 28. marta tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        G. Erny vārdā – G. Turek, Rechtsanwalt,

–        Daimler AG – Werk Wörth vārdā – U. Baeck un N. Kramer, Rechtsanwälte,

–        Eiropas Komisijas vārdā – G. Rozet un S. Grünheid, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 45. panta un Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.) 7. panta 4. punkta interpretāciju.

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Francijas pilsoni G. Erny, kurš dzīvo Francijā, bet strādā Vācijā, un viņa darba devēju Daimler AG – Werk Wörth (turpmāk tekstā – “Daimler”) par viņa algas piemaksas (turpmāk tekstā – “piemaksa”), kas viņam maksājama atbilstoši tā sauktās “pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās” režīmam, aprēķinu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Regulas Nr. 1612/68 7. pantā ir noteikts:

“1.      Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts pilsonis, citā dalībvalstī pilsonības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.

[..]

4.      Jebkura koplīguma, individuāla līguma vai jebkura cita kolektīva regulējuma klauzula par tiesībām uz darbu, nodarbinātību, atalgojumu un citiem darba vai atlaišanas nosacījumiem nav spēkā tiktāl, ciktāl tā izvirza vai pieļauj diskriminējošus nosacījumus attiecībā uz darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi.”

4        Regula Nr. 1612/68 no 2011. gada 16. jūnija tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Regulu (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (OV L 141, 1. lpp.).

 Valsts tiesības

 Likums par pakāpenisku priekšlaicīgu pensionēšanos

5        Likuma par pakāpenisku priekšlaicīgu pensionēšanos (Altersteilzeitgesetz) 1. pantā ir noteikts:

“1.      Pakāpeniska priekšlaicīga pensionēšanās ir paredzēta, lai atvieglotu noteikta vecuma darba ņēmēju pakāpenisku aiziešanu no aktīvās dzīves pensijā.

2.      Bundesanstalt für Arbeit (Federālais nodarbinātības birojs) ar šajā likumā paredzētajiem maksājumiem finansē noteiktu vecumu sasniegušu darba ņēmēju nepilnu darba laiku, kuri pēc 55 gadu vecuma sasniegšanas vēlākais kopš 2009. gada 31. decembra samazina savu darba laiku, kas ļauj pieņemt darbā darba ņēmējus, kuri citkārt būtu bezdarbnieki.”

6        Minētā likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2004. gada 30. jūnijam, 3. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) daļā bija noteikts:

“Tiesības uz 4. pantā paredzēto maksājumu [Federālā nodarbinātības dienesta atmaksāto piemaksu tiesību aktos noteiktajā apmērā] rodas, ja:

1.      darba devējs, pamatojoties uz darba koplīgumu, [..] uzņēmuma līgumu vai ar darba ņēmēju noslēgto līgumu,

a)      attiecībā uz pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās periodu vismaz par 20 % ir palielinājis algu; tomēr jaunajai darba algai jābūt vismaz 70 % apmērā no 6. panta 1) punktā definētās iepriekšējās algas [..] (minimālā neto summa), kas samazināta, veicot tiesību aktos noteiktos atskaitījumus, kuri parasti piemērojami darba ņēmējam. [..]”

7        Šī paša likuma 15. panta pirmais teikums ir formulēts šādi:

Bundesministerium für Arbeit und Soziales (Federālā darba un sociālo lietu ministrija) ar rīkojumu var noteikt 3. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) daļā, redakcijā, kas ir spēkā līdz 2004. gada 30. jūnijam, paredzētās minimālās neto summas. [..]”

 Rīkojums par minimālo neto darba algu

8        Pamatojoties uz Likuma par pakāpenisku priekšlaicīgu pensionēšanos 15. pantā noteiktajām pilnvarām, kompetentais federālais ministrs izdeva rīkojumu par minimālo neto darba algu (Mindestnettobetrags-Verordnung), kura pamatlietā piemērojamā redakcija ir tā, kas izriet no 2007. gada 19. decembra rīkojuma (BGBl. 2007 I, 3040. lpp.).

9        Kā to norādīja iesniedzējtiesa, minētais rīkojums iekļauj tabulu, kurā ietvertas uz augšu noapaļotas euro izteiktās bruto algas, kas dalās ar pieci, un tām piesaistītās minimālās neto summas, kas sagrupētas atbilstoši darba algas nodokļa klasēm. Ienākuma nodoklis (neņemot vērā individuālas nodokļu atlaides), kā arī solidaritātes iemaksas ir atskaitīti no šīm summām atbilstoši konkrētajai nodokļa klasei. Sociālās apdrošināšanas iemaksas pēc standarta likmes 21 % apmērā ir atskaitītas, ievērojot ikmēneša ienākuma griestus vecuma pensijas apdrošināšanas iemaksu aprēķina mērķiem. Šādi aprēķinātas minimālās neto summas minētajā tabulā ir norādītas 70 % apmērā.

 Darba koplīgums par pakāpenisku priekšlaicīgu pensionēšanos

10      Darba koplīguma par pakāpenisku priekšlaicīgu pensionēšanos (Tarifvertrag zur Altersteilzeit), kas noslēgts 2004. gada 23. novembrī starp Pfalcas metalurģijas un elektrotehniskās rūpniecības asociāciju un metalurģijas rūpniecības arodbiedrības reģionālo pārvaldi (turpmāk tekstā – “darba koplīgums”), 7. pantā ir noteikts:

“Atbilstoši spēkā esošajai Likuma par pakāpenisku priekšlaicīgu pensionēšanos 3. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) daļas redakcijai darba ņēmējs saņem piemaksu algai, kas viņam maksājama atbilstoši pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās shēmai. Tomēr šo piemaksu aprēķina tā, lai mēneša neto darba alga sasniegtu vismaz 82 % no iepriekšējās bruto mēneša algas [..], kas samazināta, veicot tiesību aktos noteiktos atskaitījumus, kuri parasti piemērojami darba ņēmējiem.”

 Uzņēmumu grupas darba koplīgums

11      Uzņēmumu grupas darba koplīgums (Gesamtbetriebsvereinbarung) par pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās ieviešanu (turpmāk tekstā – “grupas koplīgums”), kurš paredzēja piemaksas palielinājumu no 82 % līdz 85 %, tika noslēgts 2000. gada 24. jūlijā sabiedrībā DaimlerChrysler AG (vēlāk – Daimler).

12      Šī koplīguma 8.3. punktā ir noteikts:

“Piemaksu aprēķina tādējādi, ka darba ņēmējs visa darba posma laikā saņems vismaz 85 % no iepriekšējās darba algas (kā tā definēta 8.2.2. apakšpunktā), kas samazināta, veicot tiesību aktos noteiktos atskaitījumus, kuri parasti piemērojami darba ņēmējiem, un atbrīvošanas no darba posma laikā – vismaz 85 % no iepriekšējās darba algas (kā tā definēta 8.2.3. apakšpunktā), kas samazināta, veicot tiesību aktos noteiktos atskaitījumus, kuri parasti piemērojami darba ņēmējiem.”

 Līgums par pakāpenisku priekšlaicīgu pensionēšanos

13      Līgums par pakāpenisku priekšlaicīgu pensionēšanos, kurš noslēgts starp pusēm (Altersteilzeitvertrag der Parteien), ietver 5. pantu ar virsrakstu “Darba devēja papildus veiktās iemaksas”, kura 1. punktā ir noteikts:

“Atbilstoši [grupas koplīgumam] ikmēneša neto atalgojums, kas maksājams pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās laikā, tiek palielināts līdz 85 % no vienotās likmes pilna laika ikmēneša neto atalgojuma (pamats: rīkojums par minimālo neto algu spēkā esošajā redakcijā). Tātad papildus 4. pantā definētajam neto atalgojumam darbinieks saņems arī ikmēneša piemaksu.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

14      G. Erny ir pārrobežu darba ņēmējs Dubultās nodokļu uzlikšanas novēršanas konvencijas starp Francijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku izpratnē. Viņa Vācijā gūtie ienākumi tiek aplikti ar nodokli Francijā pēc Vācijā samaksāto sociālās apdrošināšanas iemaksu atskaitīšanas. Tā kā algas nodokļa likme Francijā ir zemāka nekā Vācijā, tāds darba ņēmējs kā G. Erny saņem augstākus neto ienākumus nekā darba ņēmējs salīdzināmā situācijā, kurš dzīvo Vācijā.

15      2006. gada 17. novembrī pamatlietas dalībnieki noslēdza līgumu par pakāpenisku priekšlaicīgu pensionēšanos, saskaņā ar kuru G. Erny sākotnējais darba līgums uz pilnu darba laiku kopš 2007. gada 1. septembra ir kļuvis par darba līgumu uz nepilnu darba laiku.

16      Šajā līgumā ir paredzēts darba attiecības starp pusēm izbeigt vēlākais 2012. gada 31. augustā. Pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās laikā G. Erny papildus atalgojumam par nepilnu darba laiku saņem piemaksu. Atbilstoši minētā līguma 5. pantam mēneša neto atalgojums par nepilnu darba laiku “tiek palielināts līdz 85 % no vienotās likmes mēneša neto atalgojuma par pilnu darba laiku (pamats: rīkojums par minimālo neto darba algu tā spēkā esošajā redakcijā)”.

17      Kā norādīts šī sprieduma 9. punktā, rīkojumā par minimālo neto darba algu ir ietverta tabula, kurā bruto algai blakus ir norādītas minimālās neto summas, kas sakārtotas atbilstoši Vācijas nodokļu uzlikšanas klasēm. Vācijas algas nodoklis (izņemot individuālās nodokļu atlaides), solidaritātes iemaksas un sociālās apdrošināšanas iemaksas pēc standarta likmes 21 % apmērā ir atskaitīti no bruto darba algas atbilstoši attiecīgajai nodokļu klasei. Tādējādi noteiktā neto darba alga ir norādīta tabulā minimālās neto summas 70 % apmērā.

18      Atbilstoši likumam par ienākuma nodokli (Einkommensteuergesetz) piemaksa, ko pārskaita darba ņēmējiem, kuriem uzliek nodokli Vācijā, ir atbrīvota no šī nodokļa un tādējādi par to vairs nav jāmaksā Vācijas sociālās apdrošināšanas iemaksas, lai gan piemaksas tiek ņemtas vērā, lai noteiktu piemērojamo nodokļu likmi.

19      Attiecībā uz piemaksas apmēra noteikšanu Daimler, pirmkārt, kā aprēķina bāzi nosaka nosacītu darba algu, kas atbilst 85 % no vienotās likmes mēneša neto atalgojuma par pilnu darba laiku. Lai to izdarītu, tā, pamatojoties uz bruto darba samaksu, ko G. Erny saņemtu, ja viņš nebūtu pārgājis pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās režīmā, nosaka vienotās likmes neto darba algu 70 % apmērā, izmantojot minimālo neto summu tabulu, un pēc tam šo darba algu palielina līdz 85 %. Pamatlietā darba devējs, lai identificētu atbilsmes šajā tabulā, nosacīti ņēma par pamatu Vācijas nodokļu uzlikšanas III klasi (precējies darba ņēmējs).

20      Otrkārt, darba devējs attiecībā uz konkrēto darba ņēmēju noteica “individuālo pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās neto darba algu”. Attiecībā uz darba ņēmējiem, kuriem uzliek nodokli Vācijā, tas šim mērķim no atalgojuma, kas maksājams atbilstoši pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās režīmam (kas ir vienāds ar 50 % no bruto darba algas pirms pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās), atskaita faktiski maksājamos nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas. Attiecībā uz pārrobežu darba ņēmējiem tas atskaita faktiski maksājamās sociālās apdrošināšanas iemaksas un – nosacīti – Vācijas algas nodokli. Šī pēdējā summa atbilst algas nodoklim, kas jāmaksā darba ņēmējam, kurš maksā nodokļus Vācijā un kuram ir tādas pašas individuālās iezīmes kā pārrobežu darba ņēmējam (bruto darba alga, ģimenes situācija).

21      Visbeidzot, piemaksa atbilst starpībai starp nosacītu darba algu 85 % apmērā no vienotās likmes mēneša neto atalgojuma par pilnu darba laiku un individuālo pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās neto darba algu.

22      Daimler uzskata, ka tā aprēķina metode ļauj noteikt vienveidīgu aprēķina bāzi visiem darbiniekiem, kas strādā pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās režīmā. Individuālā nodokļa summa netiekot ņemta vērā attiecībā ne uz vienu darba ņēmēju; esot piemērojams tikai vienotās likmes algas nodoklis, un neviens darba ņēmējs, pat ja tas maksā nodokli Vācijā, nesaņems tieši 85 % no iepriekš tam maksātās neto darba algas summas. Vienotās likmes izmantošana galvenokārt esot vajadzīga tādēļ, lai novērtētu vispārējo [nodokļu] slogu, ietaupītu administratīvos izdevumus un vienkāršotu procedūru. Pretēji tam, kā tas bija lietā C-400/02 Merida, kurā pieņemts 2004. gada 16. septembra spriedums (Krājums, I-8471. lpp.), piemaksai neesot kompensējošas funkcijas un Daimler arī neesot apņēmies maksāt garantētu neto darba algu, par kuru tas uzņemtos maksāt visus attiecīgos nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas vai daļu no tiem.

23      G. Erny, pretēji Daimler, norāda, ka piemaksa tiek aplikta ar ienākuma nodokli Francijā un ka faktiskā dubultā aplikšana ar nodokli, kas izriet no strīdīgās aprēķina metodes, izraisa diskrimināciju, jo atšķirīgas situācijas tiek risinātas vienādi.

24      G. Erny līdz ar to iesniedza prasību iesniedzējtiesā ar mērķi panākt no sava darba devēja augstāku piemaksu nekā tā, ko viņš saņem, šīs piemaksas summas noteikšanai izmantojot tālāk izklāstīto aprēķina metodi.

25      Pirmkārt, viņš nosaka nosacītu darba algu 85 % apmērā no viņa pēdējās bruto darba algas, kas atbilst darbam uz pilnu laiku, atskaitot sociālās apdrošināšanas iemaksas pēc standarta likmes 21 % apmērā, bet neatskaitot – nosacīti – Vācijas algas nodokli atbilstoši minimālo neto summu tabulai, kas ietverta rīkojumā par minimālo neto darba algu. Pēc tam viņš nosaka summu 85 % apmērā no šādi iegūta rezultāta. Otrkārt, viņš aprēķina individuālo pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās neto darba algu, atskaitot no pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās atalgojuma, kas ir vienāds ar pusi no bruto darba algas par pilnu darba laiku, faktiski maksājamās sociālās apdrošināšanas iemaksas, bet neatskaitot – nosacīti – Vācijas algu nodokli. Piemērojot šādu aprēķina metodi, starpība starp Daimler piemēroto piemaksu, ko tas maksā G. Erny, un summu, kas izriet no šīs aprēķina metodes, veido ikmēneša ienākuma zaudējumu EUR 424,40 apmērā.

26      Iesniedzējtiesa norāda, ka pārrobežu darba ņēmēji, kuriem uzliek nodokli Francijā, saņem summu, kas ir ievērojami zemāka nekā 85 % no neto ienākumiem, ko tie saņēma pirms pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās sākuma, kamēr Vācijā ar nodokli apliekamie darba ņēmēji saņem summu, kas atbilst pēc vienotās likmes 85 % no viņu iepriekšējiem neto ienākumiem. Šo situāciju galvenokārt izskaidrojot tas, ka Vācijas nodokļu likmes ir augstākas nekā nodokļu likmes Francijā. Turklāt neesot izslēgts, ka personām, kuras ir G. Erny situācijā, Francijā arī ir jāmaksā nodoklis no piemaksas.

27      Šajos apstākļos Arbeitsgericht Ludwigshafen am Rhein, ievērojot iepriekš minēto spriedumu lietā Merida, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai ar individuālajā līgumā par pakāpenisku priekšlaicīgu pensionēšanos ietverto klauzulu, saskaņā ar kuru pielīgtā piemaksa Francijas izcelsmes pārrobežu darba ņēmējiem tāpat ir jāaprēķina saskaņā ar rīkojumu par minimālo neto algu – kā tas ir norādīts starp pusēm noslēgtā līguma par pakāpenisku priekšlaicīgu pensionēšanos 5. panta 1. punktā –, tiek pārkāpts LESD 45. pants, ko īsteno ar [Regulas Nr. 1612/68] 7. panta 4. punktu?

2)      Ja Tiesas atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

vai, ņemot vērā LESD 45. panta, ko īsteno ar [Regulas Nr. 1612/68] 7. panta 4. punktu, prasības, līdzvērtīgie līgumu noteikumi, tādi kā, piemēram, [grupas koplīguma] 8.3. punkts un [darba koplīguma] 7. punkts, ir interpretējami tādējādi, ka, aprēķinot algas piemaksu pārrobežu darba ņēmējiem, nav jābalstās uz iepriekš minētajā rīkojumā ietverto tabulu?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pieņemamību

28      Daimler norāda, ka iesniedzējtiesai nav šaubu par Savienības tiesību darbības jomu, bet īstenībā tas lūdz Tiesu palīdzēt interpretēt atbilstošos Vācijas tiesību aktus, kā arī grupas koplīgumu un darba koplīgumu. Tomēr Tiesas kompetencē esot vienīgi lemt par Savienības tiesību interpretāciju un spēkā esamību, un tādēļ lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu esot jāatzīst par nepieņemamu.

29      Šie argumenti ir jānoraida.

30      Protams, atbilstoši LESD 267. pantam [uzsāktajā tiesvedībā] Tiesas kompetencē nav lemt nedz par līguma klauzulu vai valsts tiesību normu interpretāciju, nedz par šo klauzulu vai tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām (šajā ziņā skat. tostarp 2010. gada 11. marta spriedumu lietā C-384/08 Attanasio Group, Krājums, I-2055. lpp., 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

31      Tomēr, kā iesniedzējtiesa to skaidri norādīja, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz “Savienības tiesību interpretāciju”, konkrētāk, uz LESD 45. panta un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 4. punkta interpretāciju.

32      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai jāizvērtē tikai Savienības tiesību normas, sniedzot to interpretāciju, kas būtu noderīga iesniedzējtiesai, kurai jāizvērtē valsts tiesību normu un līgumu klauzulu atbilstība minētajām tiesībām (iepriekš minētais spriedums lietā Attanasio Group, 19. punkts).

33      Ņemot vērā šo atrunu, ir jāatbild uz prejudiciālajiem jautājumiem.

 Par lietas būtību

34      Ar saviem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopumā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 45. pants un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj darba koplīgumu un individuālo darba līgumu klauzulas, kurās paredzēts, ka tāda piemaksa kā pamatlietā, kuru darba devējs maksā saistībā ar pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās režīmu, ir jāaprēķina tādējādi, ka šīs piemaksas aprēķina bāzes noteikšanas procesā tiek nosacīti atskaitīts algas nodoklis, ko darba ņēmējs maksā nodarbinātības dalībvalstī, lai gan saskaņā ar dubultās nodokļu uzlikšanas novēršanas konvenciju atlīdzība, darba samaksa un līdzīgs atalgojums, ko izmaksā darba ņēmējiem, kas nedzīvo nodarbinātības dalībvalstī, ar nodokļiem ir apliekami viņu dzīvesvietas dalībvalstī. Apstiprinošas atbildes uz šo jautājumu gadījumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādas tam ir sekas attiecībā uz piemaksas, kas piešķirama šiem darba ņēmējiem, aprēķinu.

35      LESD 45. panta 2. punkts aizliedz jebkādu diskrimināciju pilsonības dēļ starp dalībvalstu darba ņēmējiem attiecībā uz nodarbinātību, atalgojumu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.

36      Minētajā tiesību normā paredzētais diskriminācijas aizliegums attiecas ne tikai uz valsts iestāžu darbību, bet arī uz cita veida līgumiem, kas vērsti uz to, lai kolektīvi regulētu algotu darbu, kā arī uz starp privātpersonām noslēgtajiem līgumiem (skat. tostarp 2008. gada 17. jūlija spriedumu lietā C-94/07 Raccanelli, Krājums, I-5939. lpp., 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Turklāt Regulas Nr. 1612/68, kas izskaidro un īsteno dažas tiesības, kas migrējošiem darba ņēmējiem izriet no LESD 45. panta (iepriekš minētais spriedums lietā Merida, 19. punkts), 7. panta 4. punktā ir paredzēts, ka jebkura koplīguma vai individuālā līguma klauzula, tai skaitā par atalgojumu un citiem darba vai atlaišanas nosacījumiem, nav spēkā, ciktāl tā pieļauj diskriminējošus nosacījumus attiecībā uz darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi.

38      Tāds pabalsts kā piemaksa, kuru papildus atalgojumam maksā darba ņēmējiem, kas strādā pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās režīmā, kā atalgojuma elements nenoliedzami ietilpst iepriekšējā punktā minēto tiesību normu materiālajā piemērošanas jomā neatkarīgi no apstākļa, ka, ievērojot likumu par pakāpenisku priekšlaicīgu pensionēšanos, piemaksas finansējumu daļēji nodrošina valsts fondi atmaksas darba devējam formā. Pārrobežu darba ņēmējs, kas atrodas G. Erny situācijā, var atsaukties uz minētajām tiesību normām attiecībā uz šādu piemaksu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Merida, 20. punkts).

39      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan LESD 45. pantā, gan Regulas Nr. 1612/68 7. pantā ietvertais vienlīdzīgas attieksmes princips aizliedz ne tikai acīmredzamu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī jebkura veida slēptu diskrimināciju, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski rada to pašu rezultātu (skat. tostarp 1996. gada 23. maija spriedumu lietā C-237/94 O’Flynn, Recueil, I-2617. lpp., 17. punkts).

40      Nediskriminācijas princips prasa ne tikai to, lai līdzīgas situācijas netiktu risinātas dažādi, bet arī to, lai dažādas situācijas netiktu risinātas vienādi (skat. tostarp iepriekš minēto spriedumu lietā Merida, 22. punkts).

41      Ja vien valsts tiesību norma vai līguma klauzula nav objektīvi pamatota un samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi, tā ir atzīstama par netieši diskriminējošu, ja tā pēc savas būtības var vairāk ietekmēt migrējošos darba ņēmējus nekā attiecīgās valsts darba ņēmējus un tādējādi draud radīt nelabvēlīgāku stāvokli īpaši pirmajiem (skat. tostarp iepriekš minēto spriedumu lietā Merida, 23. punkts). Lai pasākumu varētu atzīt par netieši diskriminējošu, nav nepieciešams, lai tas radītu labvēlīgāku stāvokli visiem attiecīgās valsts pilsoņiem vai radītu nelabvēlīgāku stāvoklī tikai citu dalībvalstu pilsoņiem, izņemot šīs valsts pilsoņus (šajā ziņā skat. tostarp 2012. gada 14. jūnija spriedumu lietā C-542/09 Komisija/Nīderlande, 38. punkts).

42      Šajā gadījumā Vācijas algas nodokļa nosacītai ņemšanai vērā ir nelabvēlīgas sekas attiecībā uz pārrobežu darba ņēmēju stāvokli, jo šī nodokļa nosacīta atskaitīšana, nosakot piemaksas aprēķina bāzi, personām, kuras tāpat kā G. Erny dzīvo un maksā nodokļus citā dalībvalstī, nevis Vācijas Federatīvajā Republikā, rada nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar darba ņēmējiem, kuri dzīvo šajā valstī un tur maksā nodokļus.

43      Saskaņā ar iesniedzējtiesas izdarītajiem secinājumiem, kad piemaksu aprēķina atbilstoši rīkojumam par minimālo neto darba algu, darba ņēmēji, kas strādā pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās režīmā un maksā nodokļus Vācijā, saņem summu, kas atbilst aptuveni 85 % no neto ienākumiem, ko tie saņēma agrāk savā iepriekšējā darbā uz pilnu laiku. Iemesls tam ir tas, ka, tā kā šis rīkojums pamatojas uz Vācijas algas nodokļa klasēm un pazīmēm, nodokļu situācija, kurā šie darbinieki atradās pirms to uzņemšanas pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās režīmā, ir ņemta vērā un tā atspoguļojas aprēķina metodē.

44      Turpretī attiecībā uz pārrobežu darba ņēmējiem saņemtā summa ir ievērojami mazāka nekā 85 % no neto ienākumiem, kurus tie saņēma līdz šim. Pēc iesniedzējtiesas ieskata tas galvenokārt ir izskaidrojams ar to, ka minētajā rīkojumā ietvertajā tabulā ir norādītas Vācijas algas nodokļa likmes, kas bija piemērojamas šī rīkojuma spēkā stāšanās brīdī, un ka šīs likmes ir augstākas nekā salīdzināmas nodokļu likmes Francijā. Piemaksas aprēķina metode tādējādi balstās uz “nosacītu” nodokļu situāciju, kurai nav nekādas saistības ar ienākumiem, ko šie pārrobežu darba ņēmēji saņēma iepriekš savā pēdējā pilna laika darba vietā.

45      Līdz ar to pārrobežu darba ņēmēju gadījumā nosacīta Vācijas algas nodokļa likmes piemērošana neļauj pārskaitītajai summai sasniegt līmeni aptuveni 85 % apmērā no neto atalgojuma, ko tie saņēma agrāk par pilna laika darbu, atšķirībā no parastās Vācijā dzīvojošo darba ņēmēju situācijas.

46      Turklāt, kā to norādīja G. Erny, ko Daimler tiesas sēdē Tiesā neapstrīdēja, tādiem pārrobežu darba ņēmējiem kā G. Erny izmaksātā piemaksa ir apliekama ar nodokli Francijā.

47      Lai attaisnotu šādas aprēķina metodes piemērošanu pārrobežu darba ņēmējiem, Daimler norāda uz administratīvajām grūtībām, ko radītu dažādu aprēķina metožu piemērošana atkarībā no attiecīgās personas dzīvesvietas, un finansiālās sekas, kas izrietētu no tā, ka Vācijas algas nodokli neņemtu vērā.

48      Šie attaisnojumi, kas saistīti ar finansiālās nastas palielināšanos un ar iespējamām administratīvām grūtībām, tomēr ir jānoraida. Ar šādiem iemesliem jebkurā gadījumā nevar pamatot to, ka nav ievēroti pienākumi, kas izriet no LESD 45. panta paredzētā diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma (šajā ziņā skat. tostarp iepriekš minēto spriedumu lietā Merida, 30. punkts), un jautājumam, vai prettiesiskajām normām ir publisks vai privāts raksturs, nav nekādas ietekmes uz minēto attaisnojumu tvērumu vai saturu (šajā ziņā skat. tostarp 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C-415/93 Bosman, Recueil, I-4921. lpp., 86. punkts).

49      Daimler turklāt norāda uz autonomiju, kādai jābūt sociālajiem partneriem darba nosacījumu izstrādē.

50      Tomēr, lai gan tostarp no LESD 152. panta pirmās daļas izriet, ka Eiropas Savienība ievēro sociālo partneru autonomiju, kā tas ir noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 28. pantā, darba ņēmēju un darba devēju vai to attiecīgo organizāciju tiesības iesaistīties sarunās un slēgt koplīgumus attiecīgajos līmeņos ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības (šajā ziņā skat. tostarp 2011. gada 13. septembra spriedumu lietā C-447/09 Prigge u.c., Krājums, I-8003. lpp., 47. punkts) un tātad nediskriminācijas principu.

51      Visbeidzot apstāklim, ka darba ņēmējus, kas bija G. Erny situācijā, darba devējs jau iepriekš bija informējis par piemaksas aprēķināšanas metodi un ka viņi varēja atteikties no pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās režīma piemērošanas, nav nozīmes. LESD 45. pantā minētais diskriminācijas aizliegums, kā norādīts šī sprieduma 36. punktā, ir piemērojams visiem līgumiem, kas vērsti uz to, lai kolektīvi regulētu algotu darbu, kā arī uz līgumiem, kas noslēgti starp privātpersonām.

52      Atbilstoši Regulas Nr. 1612/68 7. panta 4. punktam koplīgumu un individuālo līgumu klauzulas, kas izraisa tiešu vai netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, nav spēkā.

53      Ne EKL 45. pants, ne Regulas Nr. 1612/68 normas nenosaka dalībvalstīm vai tādiem privātiem darba devējiem kā Daimler nevienu konkrētu pasākumu diskriminācijas aizlieguma pārkāpuma gadījumā. Šīs tiesību normas tiem ļauj brīvi izvēlēties starp dažādiem risinājumiem, kas ir piemēroti, lai sasniegtu šo attiecīgo normu mērķi atkarībā no dažādām situācijām, kuras var rasties (iepriekš minētais spriedums lietā Raccanelli, 50. punkts).

54      Šajos apstākļos uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka LESD 45. pants un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 4. punkts nepieļauj darba koplīgumu un individuālo darba līgumu klauzulas, kurās paredzēts, ka tāda algas piemaksa kā pamatlietā, kuru darba devējs maksā saistībā ar pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās režīmu, ir jāaprēķina tādējādi, ka šīs piemaksas aprēķina bāzes noteikšanas procesā tiek nosacīti atskaitīts algas nodoklis, kas maksājams nodarbinātības dalībvalstī, lai gan saskaņā ar dubultās nodokļu uzlikšanas novēršanas konvenciju atlīdzība, darba samaksa un līdzīgs atalgojums, ko izmaksā darba ņēmējiem, kas nedzīvo nodarbinātības valstī, ar nodokļiem ir apliekami viņu dzīvesvietas dalībvalstī. Atbilstoši minētajam 7. panta 4. punktam šādas klauzulas nav spēkā. LESD 45. pants un Regulas Nr. 1612/68 normas ļauj dalībvalstīm vai sociālajiem partneriem brīvi izvēlēties starp dažādiem risinājumiem, kas ir piemēroti, lai sasniegtu šo attiecīgo normu mērķi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

55      Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

LESD 45. pants un Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā 7. panta 4. punkts nepieļauj darba koplīgumu un individuālo darba līgumu klauzulas, kurās paredzēts, ka tāda algas piemaksa kā pamatlietā, kuru darba devējs maksā saistībā ar pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās režīmu, ir jāaprēķina tādējādi, ka šīs piemaksas aprēķina bāzes noteikšanas procesā tiek nosacīti atskaitīts algas nodoklis, kas maksājams nodarbinātības dalībvalstī, lai gan saskaņā ar dubultās nodokļu uzlikšanas novēršanas konvenciju atlīdzība, darba samaksa un līdzīgs atalgojums, ko izmaksā darba ņēmējiem, kas nedzīvo nodarbinātības valstī, ar nodokļiem ir apliekami viņu dzīvesvietas dalībvalstī. Atbilstoši minētajam 7. panta 4. punktam šādas klauzulas nav spēkā. LESD 45. pants un Regulas Nr. 1612/68 normas ļauj dalībvalstīm vai sociālajiem partneriem brīvi izvēlēties starp dažādiem risinājumiem, kas ir piemēroti, lai sasniegtu šo attiecīgo normu mērķi.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.