Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2012. gada 21. jūnijā (*)

Astotā PVN direktīva – Kārtība PVN atmaksāšanai nodokļu maksātājiem, kas nav reģistrēti attiecīgajā valstī – Atmaksāšanas pieteikuma iesniegšanas termiņš – Noilguma termiņš

Lieta C-294/11

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Corte suprema di cassazione (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 3. martā un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 9. jūnijā, tiesvedībā

Ministero dell’Economia e delle Finanze,

Agenzia delle Entrate

pret

Elsacom NV.

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Safjans [M. Safjan], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič] un M. Bergere [M. Berger] (referente),

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Elsacom NV vārdā – S. Petrecca, avvocato,

–        Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Galluzzo, avvocato dello Stato,

–        Grieķijas valdības vārdā – K. Paraskevopoulou un Z. Chatzipavlou, pārstāves,

–        Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér, kā arī K. Szíjjártó un Z. Tóth, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – C. Soulay un D. Recchia, pārstāves,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1979. gada 6. decembra Astotās direktīvas 79/1072/EEK par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem – kārtība pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļu maksātājiem, kas nav reģistrēti attiecīgajā valstī (OV L 331, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “Astotā PVN direktīva”), 7. panta 1. punkta pirmo daļu.

2        Šis lūgums tika iesniegts Ministero dell’Economia e delle Finanze [Ekonomikas un finanšu ministrijas] un Agenzia delle Entrate [Ieņēmumu dienesta] (turpmāk tekstā kopā – “nodokļu administrācija”) tiesvedībā pret Nīderlandē reģistrētu sabiedrību Elsacom NV (turpmāk tekstā – “Elsacom”) par šīs pēdējās 1999. gadā Itālijā samaksātā pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) atmaksāšanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Ar Padomes 2008. gada 12. februāra Direktīvu 2008/9/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvā 2006/112/EK paredzētajai pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgās valsts teritorijā, bet veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī (OV L 44, 23. lpp.), tika atcelta un aizstāta Astotā PVN direktīva. Direktīvas 2008/9 28. panta 2. punktā tomēr ir precizēts, ka Astotās PVN direktīvas noteikumus turpina piemērot atmaksas pieteikumiem, kas iesniegti pirms 2010. gada 1. janvāra, kā tas ir pamatlietā.

4        Saskaņā ar Astotās PVN direktīvas preambulas trešo apsvērumu:

“[..] jānovērš nesaskaņas šobrīd dalībvalstīs spēkā esošajos tiesību aktos, kas dažos gadījumos pieļauj novirzes tirdzniecības plūsmās un konkurences traucējumus.”

5        Šīs direktīvas 2. pantā bija noteikts:

“Katra dalībvalsts, ievērojot turpmāk minētos nosacījumus, atmaksā nodokļiem pakļautai personai, kas nav reģistrēta valsts teritorijā, bet ir reģistrēta citā dalībvalstī, visus pievienotās vērtības nodokļus, kas maksāti par pakalpojumiem vai kustamu īpašumu, ko tai šīs valsts teritorijā piegādājušas citas nodokļiem pakļautas personas, vai arī kas maksāti par preču ievešanu valstī, ciktāl šīs preces un pakalpojumus lieto Direktīvas 77/388/EEK 17. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktā minētajos darījumos un 1. panta b) apakšpunktā minēto pakalpojumu sniegšanā.”

6        Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta a) apakšpunktu:

“Lai iegūtu tiesības uz atmaksāšanu, katra 2. pantā minētā nodokļiem pakļautā persona, kas nav piegādājusi preces vai pakalpojumus, par kuriem var uzskatīt, ka tie ir piegādāti minētajā valstī:

a)      iesniedz [..] kompetentajai iestādei iesniegumu [pieteikumu] [..].”

7        Atbilstoši Astotās PVN direktīvas 7. panta 1. punkta pirmajai daļai:

“[Iesniegumus] iesniedz [..] kompetentajām iestādēm sešus mēnešus pirms [pēc] tā kalendārā gada beigām, kurā nodoklis jāmaksā.”

8        Šīs direktīvas C pielikuma B punkts bija formulēts šādi:

“Iesniegumu [..] iesniedz [..] līdz tā gada 30. jūnijam, uz kuru iesniegums attiecas.”

9        Direktīvas 2008/9 15. panta 1. punktā ir noteikts:

“Atmaksas pieteikumu iesniedz [..] vēlākais līdz tā kalendārā gada, kas seko atmaksas periodam, 30. septembrim. [..]”

10      Padomes 2010. gada 14. oktobra Direktīvas 2010/66/ES, ar kuru groza Direktīvu 2008/9/EK (OV L 275, 1. lpp.), 1. pantā ir noteikts:

“Direktīvas 2008/9/EK 15. panta 1. punktam pievieno šādu daļu:

“Atmaksas pieteikumus, kas attiecas uz atmaksas periodiem 2009. gadā, iesniedz [..] vēlākais, 2011. gada 31. martā.””

 Itālijas valsts tiesības

11      Ar [Itālijas] Republikas prezidenta 1981. gada 30. decembra Dekrēta Nr. 793 (1981. gada 31. decembra GURI Nr. 358), kas izdots tostarp ar mērķi pievienotās vērtības nodokļa tiesisko regulējumu pielāgot Eiropas Savienības tiesībām, 16. pantu tika ieviests Republikas prezidenta 1972. gada 26. oktobra Dekrēta Nr. 633 par pievienotās vērtības nodokļa ieviešanu un tiesisko regulējumu (Decreto del presidente della Repubblica n. 633, istituzione e disciplina dell’imposta sul valore aggiunto) (1972. gada 11. novembra GURI kārtējais pielikums Nr. 292, turpmāk tekstā – “DPR Nr. 633/72”) 38.b pants, ar ko finanšu ministram ar valsts kases ministra piekrišanu uzdots ar dekrēta palīdzību noteikt kārtību un termiņus, kas piemērojami atmaksāšanas pieteikumiem.

12      Finanšu ministra 1982. gada 20. maija Dekrēta Nr. 2672 par noteikumiem DPR Nr. 633/72 38.b pantā, redakcijā ar grozījumiem, paredzēto noteikumu ieviešanu attiecībā uz PVN atmaksāšanas nodokļa maksātājiem nerezidentiem īstenošanas kārtību (Decreto del Ministero delle Finanze n. 2672, norme di attuazione delle disposizioni di cui all’art. 38 ter del [DPR n° 633/72], e successive modificazioni, concernente le modalità di esecuzione dei rimborsi dell’imposta sul valore aggiunto a soggetti non residenti; 1982. gada 29. maija GURI Nr. 146) 1. panta otrajā daļā paredzēts, ka atmaksāšana ir jāveic “pēc ieinteresēto personu pieteikuma, kurš jāiesniedz līdz tā kalendārā gada 30. jūnijam”, kas seko gadam, uz kuru pieteikums attiecas.

 Tiesvedības rašanās fakti un prejudiciālais jautājums

13      Nodokļu administrācija atteicās atmaksāt PVN, ko Elsacom bija samaksājusi, pamatojoties uz rēķiniem, ko tā bija saņēmusi no saviem līgumpartneriem Itālijā 1999. gadā. Atbilstošais atmaksāšanas pieteikums bija ticis iesniegts 2000. gada 27. jūlijā. Nodokļu administrācija pamatoja savu atteikumu ar pieteikuma novēloto raksturu, jo atbilstoši minētā finanšu ministra 1982. gada 20. maija Dekrēta Nr. 2672 1. panta otrajai daļai tas bija jāiesniedz vēlākais 2000. gada 30. jūnijā.

14      Commissione tributaria provinciale di Roma [Romas provinces Nodokļu tiesa] apmierināja pret šo nodokļu administrācijas lēmumu vērsto Elsacom prasību, uzskatot, ka Astotās PVN direktīvas 7. panta 1. punkta pirmās daļas pēdējā teikumā paredzētais sešu mēnešu termiņš pēc tā gada beigām, uz kuru nodoklis attiecas, ir vienkārši norādoša rakstura un tātad nav noilguma termiņš.

15      Nodokļu administrācija šo nolēmumu pārsūdzēja Commissione tributaria del Lazio [Lacio Nodokļu tiesā], kura apstiprināja Commissione tributaria provinciale di Roma nolēmumu.

16      Nodokļu administrācija par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka šis termiņš bija noilguma termiņš.

17      Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Astotās [PVN] direktīvas 7. panta 1. punkta pirmās daļas pēdējā teikumā paredzētais sešu mēnešu termiņš no tā kalendārā gada beigām, par kuru ir jāmaksā nodoklis, kas nodokļu maksātājiem, kuri nav reģistrēti attiecīgajā valstī, ir jāievēro, iesniedzot pieteikumu par pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanu, ir noilguma termiņš, proti, tā neievērošanas gadījumā tiek zaudētas tiesības uz atmaksāšanu?”

 Par prejudiciālo jautājumu

 Par pieņemamību

18      Vispirms jāpārbauda Elsacom izvirzītais iebildums, saskaņā ar kuru prejudiciālais jautājums esot nepieņemams, jo tiesību normas, kuru interpretācija un piemērošana ir nepieciešamas pamatlietas risinājumam, nav vis Savienības tiesību normas, bet gan valsts tiesību normas.

19      Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka, lai arī Tiesa nav kompetenta interpretēt valsts pasākumu, tā, izskatot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tomēr ir kompetenta sniegt valsts tiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas ļautu iesniedzējtiesai novērtēt šī valsts pasākuma saderīgumu ar Savienības tiesībām, lai pieņemtu nolēmumu tās izskatāmajā lietā (šajā ziņā skat. 2010. gada 25. februāra spriedumu lietā C-172/08 Pontina Ambiente, Krājums, I-1175. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

20      Otrkārt, tikai valsts tiesa, kura iztiesā strīdu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt gan to, cik lielā mērā ir vajadzīgs prejudiciālais nolēmums, lai šī tiesa taisītu spriedumu, kā arī to, cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādējādi tad, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. 2012. gada 16. februāra spriedumu lietā C-118/11 Eon Aset Menidjmunt, 76. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad uz valsts tiesas uzdotajiem jautājumiem attiecas atbilstības prezumpcija (šajā ziņā skat. 2010. gada 12. oktobra spriedumu lietā C-45/09 Rosenbladt, Krājums, I-9391. lpp., 33. punkts).

21      Atbilstības prezumpciju, kas piemīt valsts tiesu prejudiciālā kārtā uzdotiem jautājumiem, var atspēkot tikai izņēmuma gadījumos, kad ir acīmredzami skaidrs, ka lūgtajai Savienības tiesību normu interpretācijai, uz ko attiecas šie jautājumi, nav nekādas saistības ar lietas priekšmetu (šajā ziņā skat. 2011. gada 17. februāra spriedumu lietā C-283/09 Weryński, Krājums, I-601. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

22      Taču šajā lietā iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas uz Savienības tiesību, proti, Astotās PVN direktīvas 7. panta 1. punkta pirmās daļas, interpretāciju, un nav acīmredzami skaidrs, ka lūgtajai šīs tiesību normas interpretācijai nebūtu nekādas saistības ar lietas priekšmetu. Tādējādi šis jautājums ir pieņemams.

 Par lietas būtību

23      Attiecībā uz lietas būtību iesniedzējtiesa ar savu jautājumu būtībā vaicā, vai Astotās PVN direktīvas 7. panta 1. punkta pirmās daļas pēdējā teikumā paredzētais sešu mēnešu termiņš atmaksāšanas pieteikuma iesniegšanai ir noilguma termiņš.

24      Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka jau no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka minētajā pantā paredzētais termiņš ir noilguma termiņš.

25      Lai gan ir taisnība, ka dažas minētās tiesību normas valodu versijas – kā tostarp spāņu valodas versija (“dentro”), itāļu valodas versija (“entro”) un angļu valodas versija (“within”) – varētu radīt šaubas par šī termiņa raksturu, no Astotās PVN direktīvas C pielikuma B punkta šo pašu valodu versijas liek skaidri saprast, ka attiecīgais termiņš nav vienkārši kārtības labad noteikts termiņš.

26      Šo interpretāciju apstiprina Astotās PVN direktīvas 7. panta 1. punkta pirmās daļas pēdējā teikuma citu valodu versijas. Tā, piemēram, franču valodas versijā šajā pantā skaidri noteikts, ka atmaksāšanas pieteikums jāiesniedz “au plus tard” (vēlākais) sešus mēnešus pēc tā kalendārā gada beigām, par kuru nodoklis jāmaksā. Šis precizējums ļoti skaidri norāda, ka pieteikumu nevar likumīgi iesniegt pēc šīs termiņa beigām (šajā ziņā skat. 2010. gada 29. jūlija spriedumu lietā C-54/09 P Grieķija/Komisija, Krājums, I-7537. lpp., 46. punkts). Tas pats attiecas tostarp uz vācu (“spätestens”) un holandiešu (“uiterlijk”) valodas versijām. Tāpat šīs direktīvas C pielikuma B punktā vismaz tā vācu, franču un holandiešu valodas versijās ir līdzīga norāde, kas apstiprina šo interpretāciju.

27      Šajā ziņā jāuzsver, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Eiropas Savienības dokumenti dažādās valodās ir jāinterpretē vienoti un tādēļ gadījumā, ja starp šiem dokumentiem dažādās valodās ir atšķirības, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atbilstoši tā tiesiskā regulējuma sistēmai un mērķim, kura sastāvdaļa tā ir (skat. it īpaši 2010. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-340/08 M u.c., Krājums, I-3913. lpp., 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

28      Turpinot attiecībā uz attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi jāatgādina, ka Astotās PVN direktīvas preambulas trešajam apsvērumam tās mērķis ir “[novērst] nesaskaņas šobrīd dalībvalstīs spēkā esošajos tiesību aktos, kas dažos gadījumos pieļauj novirzes tirdzniecības plūsmās un konkurences traucējumus”.

29      Turklāt iespēja pieprasīt pārmaksātā PVN atmaksāšanu bez ierobežojuma laikā būtu pretēja tiesiskās drošības principam, kas prasa, lai nodokļu maksātāja nodokļu stāvoklis attiecībā uz tā tiesībām un pienākumiem pret nodokļu administrāciju nevarētu tikt bezgalīgi apšaubīts (skat. 2010. gada 21. janvāra spriedumu lietā C-472/08 Alstom Power Hydro, Krājums, I-623. lpp., 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

30      Taču vienkārši kārtības labad paredzēta termiņa, t.i., tāda termiņa, kura neievērošanas gadījumā neiestājas noilgums, noteikšana PVN atmaksāšanas pieteikuma iesniegšanai atbilstoši Astotās PVN direktīvas 2. pantam, to lasot kopā ar 3. pantu, ir pretrunā vai nu Astotās PVN direktīvas saskaņošanas mērķim, vai attiecīgi iepriekšējā punktā minētajai judikatūrai.

31      Pirmkārt, ja Astotās PVN direktīvas 7. panta 1. punkta pirmās daļas pēdējā teikumā paredzētais sešu mēnešu termiņš būtu jāinterpretē kā vienkārši kārtības labad noteikts termiņš, tā sekas būtu, ka dalībvalstis varētu jautājumā par tiesību noilgumu piemērot savu tiesisko regulējumu, kurš attiecīgi varētu būt stingrāks, un tādējādi šajā pēdējā gadījumā no šī tiesiskā regulējuma izrietošie termiņi būtu tie, kas galu galā noteiktu laiku, kāds ir nodokļa maksātāju rīcībā PVN atmaksāšanas pieteikuma iesniegšanai. Taču termiņi noilgumam, kas dzēš tiesības, Eiropas Savienībā nav saskaņoti un tādējādi var atšķirties dažādās dalībvalstīs. Šāda interpretācija tādējādi būtu pretrunā Astotās PVN direktīvas mērķim “[novērst] nesaskaņas šobrīd dalībvalstīs spēkā esošajos tiesību aktos”.

32      Otrkārt, ja Astotās PVN direktīvas 7. panta 1. punkta pirmajā daļā būtu paredzēts vienkārši kārtības labad noteikts termiņš un dalībvalstis tā vietā, lai piemērotu jautājumā par noilgumu stingrāku valsts tiesisko regulējumu, vienkārši atsauktos uz šajā pantā paredzēto termiņu, iespējai likumīgi iesniegt PVN atmaksāšanas pieteikumu nebūtu nekāda ierobežojuma laikā. Šāds iznākums būtu nesavienojams ar šī sprieduma 29. pantā minēto judikatūru, kas ir piemērojama Astotajā PVN direktīvā paredzētajiem atmaksāšanas gadījumiem.

33      Visbeidzot – un papildus – jānorāda, ka dalībvalstis, pieņemot Direktīvas 2008/9 15. panta 1. punkta pirmo teikumu, attiecīgo termiņu pagarināja par trīs mēnešiem. Kā būtībā apgalvo Eiropas Komisija, no tā var secināt, ka pašas dalībvalstis balstījās uz principu, ka attiecīgais termiņš ir noilguma termiņš, jo vispārīgi termiņa pagarināšana ir nepieciešama vienīgi tad, ja tā beigas izraisa to tiesību zaudēšanu, kuras bija jāizmanto pirms šī termiņa beigām. Šis pats secinājums, balstoties uz vēl jo pārliecinošāku pamatu, var tikt izdarīts no tā, ka ar Direktīvas 2010/66 1. pantu izņēmuma kārtā un vienīgi attiecībā uz atmaksāšanas pieteikumiem par 2009. gadu atkal tika pagarināts termiņš to iesniegšanai līdz 2011. gada 31. martam, lai labotu tehniskās problēmas, kādas 2010. gada laikā atklājās, kompetentajām iestādēm pieņemot atmaksāšanas pieteikumus par 2009. gadu.

34      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka sešu mēnešu termiņš, kas Astotās PVN direktīvas 7. panta 1. punkta pirmās daļas pēdējā teikumā ir paredzēts PVN atmaksāšanas pieteikuma iesniegšanai, ir noilguma termiņš.

 Par tiesāšanās izdevumiem

35      Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Sešu mēnešu termiņš, kas Padomes 1979. gada 6. decembra Astotās direktīvas 79/1072/EEK par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem – kārtība pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļu maksātājiem, kas nav reģistrēti attiecīgajā valstī, 7. panta 1. punkta pirmās daļas pēdējā teikumā ir paredzēts pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanas pieteikuma iesniegšanai, ir noilguma termiņš.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – itāļu.