EU tax law WEB Field Fisher Waterhouse - C-392/11

24.9.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 282/14

1)

Galvenais šīs tiesvedības jautājums ir par to, vai saskaņā ar nomas līguma nosacījumiem nekustamā īpašuma īpašnieka nomniekiem sniegtie pakalpojumi (turpmāk tekstā — “pakalpojumi”) ir jāuzskata par vienota pakalpojuma — nekustamā īpašuma nomas, kas netiek aplikts ar nodokli, elementu tāpēc, ka pakalpojumi kopā ar nomu objektīvi veidotu vienotu, ekonomiski nedalāmu pakalpojumu, vai arī tāpēc, ka tie ir nomas, kas veido galveno pakalpojumu (turpmāk tekstā — “galvenais pakalpojums”) “papildu pakalpojumi”. Vērtējot šo jautājumu, kā arī ņemot vērā Tiesas spriedumu lietā C-572/07 Tellmer, kāda nozīme ir tam, ka pakalpojumus varētu sniegt (bet nesniedz) citas personas, nevis nekustamā īpašuma īpašnieki, lai arī saskaņā ar attiecīgo nomas līgumu noteikumiem nomniekiem nav citas izvēles kā vien izmantot nekustamā īpašuma īpašnieku sniegtos pakalpojumus?

2)

Kāda nozīme, nosakot vienota pakalpojuma esamību, ir tam, ka gadījumā, ja nomnieks nemaksā pakalpojuma komisijas maksu, nekustamā īpašuma izīrētājam būtu tiesības ne tikai nesniegt pakalpojumus, bet arī lauzt ar šo nomnieku noslēgto nomas līgumu?

3)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka iespēja, ka trešās personas sniedz pakalpojumus tieši nomniekam, ir būtisks apstāklis, vai nosakot, vai pakalpojumi ir vienots, ekonomiski nedalāms pakalpojums, kura sadalīšana būtu mākslīga, vai galvenā pakalpojuma papildu pakalpojums, tas būtu veicinošais vai noteicošais kritērijs? Ja tas uzskatāms tikai par veicinošu kritēriju vai arī tam nav nekādas nozīmes, kuriem citiem faktoriem ir nozīme, nosakot, vai pakalpojumi ir uzskatāmi par papildu pakalpojumiem? It īpaši, kāda nozīme ir tam, vai pakalpojumi tiek sniegti nomātajās telpās vai attiecībā uz tām telpām, kuras ir nomas priekšmets, vai arī citās ēkas telpās?

4)

Ja iespēja trešām personām sniegt pakalpojumus ir būtiska, vai lielāka nozīme būtu tam, ka pakalpojumus juridiski varētu sniegt trešās personas, pat ja praksē būtu grūti to īstenot vai vienoties par to ar nekustamā īpašuma īpašnieku, vai arī šādu pakalpojumu sniegšanas praktiskajai iespējamībai vai vispārpieņemtajai praksei?

5)

Šajā lietā minētie pakalpojumi ir pakalpojumu virkne, kuri tiek sniegti par vienotu pakalpojuma komisijas maksu. Ja daži no šiem pakalpojumiem (piemēram, koplietošanas telpu uzkopšana, apsardzes pakalpojumu sniegšana) neveido vienotā, ekonomiski nedalāmā pakalpojuma sastāvdaļu, vai arī ir uzskatāmi par galvenā pakalpojuma papildu elementiem, bet citi pakalpojumi to veido, vai būtu pareizi proporcionāli sadalīt šos dažādos pakalpojumus, lai noteiktu to daļu, kura apliekama ar nodokli, un to, kas nav apliekama ar nodokli? Vai pakārtoti būtu pareizi uzskatīt, ka sniegto pakalpojumu virkne ir tik cieši saistīta, ka tā veido “vienotu, ekonomiski nedalāmu pakalpojumu, kura sadalīšana būtu mākslīga”, pašam par sevi esot vienotam pakalpojumam, kas nošķirts no nekustamā īpašuma nomas?