Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

26.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 151/19

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2012. gada 7. martā iesniedza Administrativen sad Plovdiv (Bulgārija) — AES-3C Maritza East 1 EOOD/Direktor na Direktsia“Obzhalvane i upravlenie na izpalnenieto”Plovdiv

(Lieta C-124/12)

2012/C 151/34

Tiesvedības valoda — bulgāru

Iesniedzējtiesa

Administrativen sad Plovdiv

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: AES-3C Maritza East 1 EOOD

Atbildētājs: Direktor na Direktsia “Obzhalvane i upravlenie na izpalnenieto” Plovdiv

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai tāds regulējums kā likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 70. panta 1. punkta 2. apakšpunkts, saskaņā ar kuru nav atzīstamas nodokļu maksātāja tiesības atskaitīt pievienotās vērtības nodokli par saņemtajiem transportēšanas pakalpojumiem, piegādātajiem darba apģērbiem un darba aizsardzības līdzekļiem, kā arī par komandējumu izdevumiem, jo šīs preces un pakalpojumi bez atlīdzības tiek sniegti fiziskām personām, t. i., nodokļu maksātāja labā strādājošiem darba ņēmējiem, ir saderīgs ar Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (1) 168. panta a) punktu un 176. pantu, ņemot vērā šādus apstākļus:

—

nodokļu maksātājs nav noslēdzis darba līgumus ar darba ņēmējiem, bet gan tos nodarbina, pamatojoties uz līgumu par “nodrošināšanu ar personālu”, kas noslēgts ar citu nodokļu maksātāju, kurš ir nodarbināto personu darba devējs;

—

saņemtie transportēšanas pakalpojumi tiek izmantoti darba ņēmēju transportēšanai no noteiktām pulcēšanās vietām, kas atrodas dažādās apdzīvotās vietās, uz darbavietu un atpakaļ, un darba ņēmējiem nav organizēta sabiedriskā transporta nokļūšanai uz darba vietu un ap to;

—

pienākums nodrošināt ar darba apģērbu un darba aizsardzības līdzekļiem izriet no Darba kodeksa un no Likuma par veselības aizsardzību un darba drošību darba vietā;

—

attiecībā uz transportēšanas pakalpojumiem, darba apģērbu, darba aizsardzības līdzekļiem un komandējuma izdevumiem pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšana nebūtu apstrīdama, ja šīs preces un pakalpojumus būtu nodrošinājis un sniedzis nodarbināto personu darba devējs. Taču izskatāmajā lietā attiecīgos pirkumus izdarīja nodokļu maksātājs, kurš gan nav darba devējs, bet, pamatojoties uz līgumu par nodrošināšanu ar personālu, tomēr gūst labumu no veiktā darba un sedz ar to saistītās izmaksas?

2)

Vai Direktīvas 2006/112/EK 176. pants ļauj dalībvalstij, pievienojoties Eiropas Savienībai, ieviest ierobežojošu nosacījumu attiecībā uz tiesību atskaitīt priekšnodokli izmantošanu, kā tas ir paredzēts likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 70. panta 1. punkta 2. apakšpunktā, proti, ka “preces piegāde vai pakalpojumu sniegšana [..] ir bezatlīdzības darījumi”, ja likumā, kas bija spēkā līdz minētās pievienošanās dienai, šāds ierobežojums nepārprotami nebija paredzēts?

3)

Ja atbilde uz iepriekš minēto jautājumu ir apstiprinoša, vai no tā izriet, ka saņemtās preces un pakalpojumi ir paredzēti “bezatlīdzības darījumiem”, ja tie tika pirkti saimnieciskās darbības mērķiem, taču to specifikas dēļ, lai tos varētu izmantot, tie ir jānodod nodokļu maksātāja uzņēmumā strādājošo darba ņēmēju rīcībā?

(1)  OV L 347, 1. lpp.