Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2013. gada 16. maijā (*)

Pievienotās vērtības nodoklis – Direktīva 2006/112/EK – 66. panta a)–c) punkts – Transporta un ekspedīcijas pakalpojumi – Iekasējamība – Maksājuma saņemšanas brīdis un, vēlākais, 30. diena pēc pakalpojuma sniegšanas – Agrāka rēķina izdošana

Lieta C-169/12

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Naczelny Sąd Administracyjny (Polija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 4. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 10. aprīlī, tiesvedībā

TNT Express Worldwide (Poland) sp. z o.o.

pret

Minister Finansów.

TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja M. Bergere [M. Berger], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] (referents) un E. Levits,

ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        TNT Express Worldwide (Poland) sp. z o.o. vārdā – Z. Modzelewski un M. Militz, konsultanti,

–        Polijas valdības vārdā – M. Szpunar un B. Majczyna, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – J. Hottiaux un C. Soulay, pārstāves,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/117/EK (OV L 14, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”), 66. panta a)–c) punktu.

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp TNT Express Worldwide (Poland) sp. z o.o. (turpmāk tekstā – “TNT”) un Minister Finansów (finanšu ministrs) par brīža, kurā kļūst iekasējams pievienotās vērtības nodoklis (turpmāk tekstā – “PVN”), noteikšanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesiskais regulējums

3        Saskaņā ar PVN direktīvas preambulas 24. apsvērumu:

“Būtu jāsaskaņo jēdzieni “nodokļa iekasējamības gadījums” un “nodokļa iekasējamība”, lai kopējā PVN sistēma un tās turpmākie grozījumi stātos spēkā vienlaikus visās dalībvalstīs.”

4        Atbilstoši šīs direktīvas 63. pantam:

“Nodokļa iekasējamības gadījums iestājas un nodoklis kļūst iekasējams tad, kad faktiski ir veikta preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana.”

5        Atbilstoši minētās direktīvas 64. pantam:

“1.      Ja pakalpojumu sniegšana vai preču piegāde, izņemot preču nomu/īri uz noteiktu laiku vai preču pārdošanu uz nomaksu, kā minēts 14. panta 2. punkta b) apakšpunktā, rada turpmākus rēķinu pārskatus vai turpmākus maksājumus, tad tās uzskata par pabeigtām tad, kad beidzas laiks, uz kuru attiecas šādi rēķinu pārskati vai maksājumi.

2.      [..]

Dalībvalstis var paredzēt, ka konkrētos gadījumos, kas atšķiras no pirmajā daļā minētajiem, preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, kas pastāvīgi veikta kādā laikposmā, uzskata par tādu darbību, kas pabeigta vismaz viena gada intervālos.”

6        PVN direktīvas 65. pantā ir noteikts:

“Ja maksājums izdarāms uz kontu pirms preču piegādes vai pakalpojuma sniegšanas, nodoklis kļūst iekasējams līdz ar maksājuma saņemšanu un par saņemto summu.”

7        PVN direktīvas 66. pantā ir noteikts:

“Atkāpjoties no 63., 64. un 65. panta, dalībvalstis var paredzēt, ka attiecībā uz konkrētiem darījumiem vai dažu kategoriju nodokļa maksātājiem nodoklis kļūst iekasējams kādā no šādiem termiņiem:

a)      vēlākais, izsniedzot rēķinu;

b)      vēlākais, saņemot maksājumu;

c)      ja rēķins nav izsniegts vai ir izsniegts ar nokavēšanos – noteiktā termiņā no dienas, kad iestājies nodokļa iekasējamības gadījums.

[..]”

8        Atbilstoši šīs direktīvas 167. pantam:

“Atskaitīšanas tiesības rodas brīdī, kad atskaitāmais nodoklis kļūst iekasējams.”

9        Ar Padomes 2010. gada 13. jūlija Direktīvu 2010/45/ES (OV L 189, 1. lpp.) Direktīvā 2006/112 tika iekļauts 167.a pants, kam dalībvalstīs bija jātiek transponētam, vēlākais, līdz 2012. gada 31. decembrim un kas ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis var paredzēt, ka saskaņā ar izvēles shēmu nodokļa maksātājs, kuram PVN kļūst iekasējams vienīgi saskaņā ar 66. panta b) punktu, atliek savu atskaitīšanas tiesību izmantošanu līdz brīdim, kad PVN par viņam piegādātajām precēm un sniegtajiem pakalpojumiem ir samaksāts viņa piegādātājam.

Dalībvalstis, kuras piemēro šā panta pirmajā daļā minēto izvēles shēmu, nosaka robežvērtību nodokļa maksātājiem, kas izmanto shēmu to teritorijā, pamatojoties uz 288. pantā noteikto nodokļa maksātāja gada apgrozījumu. Šī robežvērtība nepārsniedz EUR 500 000 vai līdzvērtīgu summu attiecīgās valsts valūtā. Dalībvalstis var palielināt šo robežvērtību līdz EUR 2 000 000 vai līdzvērtīgai summai attiecīgās valsts valūtā pēc apspriešanās ar PVN komiteju. Tomēr šādu apspriešanos ar PVN komiteju neprasa no dalībvalstīm, kas 2012. gada 31. decembrī piemēro robežvērtību, kas ir lielāka par EUR 500 000 vai līdzvērtīgu summu attiecīgās valsts valūtā.

Dalībvalstis informē PVN komiteju par saviem tiesību aktiem, ko tās pieņēmušas saskaņā ar šā panta pirmo daļu.”

 Polijas tiesiskais regulējums

10      Saskaņā ar 2004. gada 11. marta Likuma par preču un pakalpojumu nodokli (Ustawa o podatku od towarów i usług; Dz. U. Nr. 54, 535. pozīcija; turpmāk tekstā – “Likums par PVN”) 19. panta 1. un 4. punktu un 13. punkta 2. apakšpunktu:

“1.      Nodokļa maksāšanas pienākums rodas brīdī, kad prece tiek nodota vai pakalpojums tiek sniegts, ievērojot 2.–21. punktu, kā arī 14. panta 6. punktu, 20. pantu un 21. panta 1. punktu.

[..]

4.      Ja preces piegāde vai pakalpojuma sniegšana ir jāapstiprina ar rēķinu, nodokļa maksāšanas pienākums rodas brīdī, kas rēķins tiek izdots, tomēr ne vēlāk kā septiņas dienas pēc preces nodošanas vai pakalpojuma sniegšanas.

[..]

13.      Nodokļa maksāšanas pienākums rodas:

[..]

2)      kad ir saņemta visa vai daļēja samaksa, tomēr ne vēlāk kā 30 dienas pēc šādu pakalpojumu sniegšanas:

a)      personu un preču pārvadājums pa dzelzceļu, ar autotransportu, kuģiem, transportlīdzekļiem iekšzemes un krasta kuģošanai, prāmjiem, lidmašīnām un helikopteriem;

b)      ekspedīcija un pārkraušana;

c)      pakalpojumi jūras un tirdzniecības ostās;

d)      būvniecības un būvmontāžas pakalpojumi.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

11      Varšavā (Polija) reģistrētās sabiedrības ar ierobežotu atbildību TNT saimnieciskā darbība ietver pasta piegādes, transporta un ekspedīcijas pakalpojumu sniegšanu.

12      TNT saviem klientiem izdod PVN rēķinus vienreiz nedēļā. Atsevišķiem klientiem, kuri saņem daudz pakalpojumu, rēķini tiek izdoti atbilstoši grafikam saskaņā ar vienošanos. Rēķini ietver visus šim konkrētajam klientam attiecīgajā nodokļu periodā sniegtos pakalpojumus. Parasti rēķinā noteikto prasījumu samaksai tiek noteikts 7, 14 vai 21 dienas termiņš no rēķina izdošanas datuma. TNT ņem vērā no attiecīgā rēķina izrietošo apgrozījumu nodokļu periodā, kurā rēķins ir izdots.

13      Līdz ar to, lai noteiktu brīdi, kad rodas nodokļa maksāšanas pienākums, TNT rēķinā ietvertos pakalpojumus neiedala, pirmkārt, pasta piegādes pakalpojumos un, otrkārt, transporta/ekspedīcijas pakalpojumos. Tā kā rēķini tiek izdoti, vēlākais, nodokļu perioda pēdējās dienās, nodoklis par attiecīgajā mēnesī sniegtajiem pakalpojumiem tiek ietverts šī mēneša reģistros un PVN deklarācijā par pakalpojuma sniegšanas mēnesi.

14      Saistībā ar šiem faktiem TNT vērsās pie Minister Finansów, lai saņemtu individuālu atzinumu attiecībā uz preču un pakalpojumu nodokļa jomā piemērojamo nodokļu tiesību normām, it īpaši, lai noskaidrotu, vai minētajai sabiedrībai atbilstoši Likuma par PVN 19. panta 13. punkta 2. apakšpunktam ir tiesības nodokļu periodā, kurā rēķins ir izdots, ņemt vērā apgrozījumu pat tad, ja tā šajā laikposmā vēl nav saņēmusi maksājumu un kopš attiecīgā pakalpojuma sniegšanas vēl nav pagājušas 30 dienas, un vai tad, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, tai ir tiesības saskaņā ar Likuma par PVN 19. panta 4. punktu, neņemot vērā minētā likuma 19. panta 13. punkta 2. apakšpunktā ietvertās prasības, kuras esot pretrunā PVN direktīvas 66. pantam, par datumu, kad rodas nodokļa maksāšanas pienākums, uzskatīt rēķina izdošanas datumu.

15      2009. gada 14. decembra atzinumā Minister Finansów norādīja, ka TNT viedoklis neesot pamatots. Minister Finansów pauda uzskatu, ka TNT sniegtu pasta piegādes pakalpojumu gadījumā nodokļa maksāšanas pienākums rodoties atbilstoši vispārīgajiem principiem, kas ir noteikti Likuma par PVN 19. panta 1. un 4. punktā. Attiecībā uz pārējiem pakalpojumiem (transports un ekspedīcija) nodokļa iekasējamības gadījums esot jānosaka saskaņā ar Likuma par PVN 19. panta 13. punkta 2. apakšpunktā paredzētajiem noteikumiem. Šo pakalpojumu gadījumā maksājamais nodoklis esot jānorāda deklarācijā par mēnesi, kurā ir radies nodokļa maksāšanas pienākums, un nevis deklarācijā par mēnesi, kurā ir izdots rēķins, ar ko tiek pamatota pakalpojuma sniegšana.

16      TNT vēlāk iesniedza pieteikumu Wojewódzki Sąd Administracyjny [Vojevodistes Administratīvajā tiesā] Varšavā. Pamatojot savu pieteikumu, tā apgalvoja, ka tai esot tiesības PVN aprēķina nolūkā ņemt vērā apgrozījumu attiecībā uz visiem sniegtajiem pakalpojumiem – kā pasta piegādes pakalpojumiem, tā arī transporta un ekspedīcijas pakalpojumiem – nodokļu periodā, kurā ir izdots rēķins par sniegto pakalpojumu, lai arī šajā laikposmā nav saņemta samaksa, un ka kopš šo pakalpojumu sniegšanas vēl nav pagājušas 30 dienas.

17      Ar 2010. gada 30. septembra nolēmumu Wojewódzki Sąd Administracyjny tās pieteikumu noraidīja, un TNT līdz ar to iesniedza kasācijas sūdzību Naczelny Sąd Administracyjny [Augstākajā administratīvajā tiesā].

18      Savā kasācijas sūdzībā TNT pārmet Wojewódzki Sąd Administracyjny nepareizu Likuma par PVN 19. panta 13. punkta 2. apakšpunkta a) un b) punkta interpretāciju, jo neesot ņemts vērā PVN direktīvas 63.–66. pants. Kā norāda TNT, PVN direktīvas 66. pantā esot paredzēts, ka nodokļa maksāšanas pienākuma rašanās esot atkarīga no noteikta fakta, bet tas nevar rasties vēlāk par samaksas datumu. Turpretim valsts tiesību normās esot nepamatoti noteikts, ka maksājuma saņemšana izraisa nodokļa maksāšanas pienākuma rašanos, taču [šis pienākums rodas] ne vēlāk kā noteiktā brīdī (30 dienas) pēc pakalpojuma sniegšanas.

19      Izskatot kasācijas sūdzību, iesniedzējtiesa pauda šaubas par to, kā interpretēt PVN direktīvas 66. pantu, un uzskatīja, ka TNT izvirzīto pamatu pamatotība ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs direktīvas normu interpretāciju.

20      Šajos apstākļos Naczelny Sąd Administracyjny nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [PVN] direktīvas 66. panta a)[–]c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja nodokļu maksātājs izdod rēķinu par pakalpojumu, uz kuru attiecas šajā pantā paredzētās dalībvalsts pilnvaras (atkāpe no [PVN] direktīvas 63.[–]65. panta), pamatojoties uz [PVN] direktīvas 66. panta b) punktu, var noteikt, ka nodoklis kļūst iekasējams (nodokļa maksāšanas pienākums rodas) samaksas dienā, tomēr ne vēlāk kā 30 dienas pēc pakalpojuma sniegšanas?

2)      Vai [PVN] direktīvas 66. panta a) un b) punkta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir Polijas tiesību normas, kas noteiktas [Likuma par PVN] 19. panta 13. punkta 2. apakšpunkta a) un b) punktā, saskaņā ar kurām nodokļa maksāšanas pienākums (nodokļa iekasējamības gadījums attiecībā uz dažiem darījumiem) par transporta un ekspedīcijas pakalpojumiem rodas brīdī, kad ir saņemts viss vai daļējs maksājums, tomēr ne vēlāk kā 30 dienas pēc minēto pakalpojumu sniegšanas, pat tad, ja, vēlākais, septiņu dienu laikā pēc pakalpojuma sniegšanas ir izdots un pakalpojuma saņēmējam izsniegts rēķins, kurā ir paredzēts vēlāks samaksas termiņš, un pakalpojuma saņēmējam neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav samaksājis par pakalpojumu, ir tiesības atskaitīt priekšnodokli nodokļu periodā, kurā viņš ir saņēmis rēķinu?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

21      Šajos divos jautājumos, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtība vaicā, vai PVN direktīvas 66. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka PVN par transporta un ekspedīcijas pakalpojumiem kļūst iekasējams datumā, kad ir saņemts viss vai daļējs maksājums, tomēr ne vēlāk kā 30 dienas pēc šo pakalpojumu sniegšanas, pat tad, ja rēķins ir ticis izdots agrāk un tajā ir paredzēts vēlāks samaksas termiņš.

22      Vispirms ir jākonstatē, ka no PVN direktīvas izriet, ka PVN kļūst iekasējams principā tajā pašā brīdī, kad iestājas šī nodokļa iekasējamības gadījums. Minētās direktīvas 63. pantā šis pamatprincips ir atspoguļots, nosakot, ka nodokļa iekasējamības gadījums iestājas un nodoklis kļūst iekasējams tad, kad faktiski ir veikta preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana.

23      Tomēr PVN direktīvas 66. pants dalībvalstīm dod iespēju paredzēt, ka PVN kļūst iekasējams pēc iekasējamības gadījuma iestāšanās vienā no turpinājumā minētajiem trim termiņiem, proti, vēlākais, izdodot rēķinu, vai, vēlākais, saņemot maksājumu, vai, ja rēķins nav izdots vai ir izdots ar nokavēšanos, – noteiktā termiņā no dienas, kad iestājies nodokļa iekasējamības gadījums.

24      Tā kā šī ir atkāpe no PVN direktīvas 63. pantā minētā noteikuma, direktīvas 66. pants ir jāinterpretē šauri (pēc analoģijas skat. Tiesas 2013. gada 7. marta spriedumu lietā C-19/12 Efir, 31. punkts).

25      Lai gan fakts, ka likumdevējs ir ievērojami paplašinājis pieļaujamās atkāpes, ļauj pieņemt, ka tam ir bijis nodoms atstāt dalībvalstīm lielu rīcības brīvību (skat. Tiesas 1995. gada 26. oktobra spriedumu lietā C-144/94 Italittica, Recueil, I-3653. lpp., 15. punkts), tas tomēr neļauj uzskatīt, ka dalībvalstij piemīt rīcības brīvība noteikt, ka nodoklis kļūst iekasējams brīdī, kas atšķiras no tiem, kas ir paredzēti PVN direktīvas 66. panta a)–c) punktā.

26      Pirmkārt, Likuma par PVN 19. panta 13. punkta 2. apakšpunktā ir paredzēts, ka attiecībā uz noteiktiem darījumiem, kas šajā gadījumā ir transporta un ekspedīcijas pakalpojumi, nodokļa maksāšanas pienākums rodas datumā, kad ir saņemta visa vai daļēja samaksa, tomēr ne vēlāk kā 30 dienas pēc attiecīgā pakalpojuma sniegšanas.

27      Otrkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar PVN direktīvas 66. panta b) punktu dalībvalstis var paredzēt, ka attiecībā uz konkrētiem darījumiem vai dažu kategoriju nodokļa maksātājiem PVN kļūst iekasējams, “vēlākais, saņemot maksājumu”. Šajā tiesību normā ir noteikti termiņi, un ir norādīts galējais PVN iekasējamības termiņš darījumiem ar nosacījumu, ka dalībvalsts ir izvēlējusies šādu tiesisko regulējumu. Šis termiņš atbilst darījuma samaksas termiņam.

28      Tiesa jau ir interpretējusi Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), 10. panta 2. punktu (tagad – PVN direktīvas 66. panta a) punkts) tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts izvēlas izmantot šajā tiesību normā paredzēto atkāpi, proti, ja tā noteic, ka nodoklis kļūst iekasējams, vēlākais, izsniedzot rēķinu vai dokumentu, kas aizvieto rēķinu, tai ir Direktīvas 77/388 10. panta 2. punkta trešajā ievilkumā (tagad – PVN direktīvas 66. panta c) punkts) paredzētā iespēja izvēlēties noteikt, ka nodoklis kļūst iekasējams “gadījumā, ja nav izsniegts rēķins vai dokuments, kas aizvieto rēķinu, vai tas ir izsniegts novēloti, – noteiktā termiņā no datuma, kad ir iestājies nodokļa iekasējamības gadījums” (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Italittica, 22. punkts).

29      Būtiski ir arī norādīt, ka šajā pašā spriedumā Tiesa ir piebildusi, ka, “tad, ja šāds rēķins nav paredzēts un dalībvalsts izvēlas izmantot [Direktīvas 77/388 10. panta 2. punkta] otrajā ievilkumā [tagad – PVN direktīvas 66. panta b) punktā] paredzēto atkāpi, tas visdrīzāk ir tāpēc, ka [Savienības] likumdevējs ir uzskatījis, ka saimnieciskās darbības veicēja ieinteresētība, lai veiktā pakalpojuma darījuma partneris tam samaksātu, ir pietiekams pamudinājums ātras pakalpojuma apmaksas nodrošināšanai” (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Italittica, 23. punkts).

30      No tā izriet, ka likumdevējs nav paredzējis, ka dalībvalsts, kura izvēlas PVN direktīvas 66. panta b) punktā paredzēto iespēju, varētu noteikt termiņu, kurā nodoklis kļūst iekasējams. Turklāt šīs direktīvas 66. panta c) punkts un tajā paredzētais termiņš var tikt piemēroti tikai kopā ar šī panta a) punktu, jo šis termiņš ir pakārtots rēķina neesamībai vai novēlotai izdošanai, nevis samaksas neesamībai vai novēlotai samaksai.

31      Ir jāatgādina arī, kā tas izriet no PVN direktīvas preambulas 24. apsvēruma, ka būtu jāsaskaņo jēdzieni “nodokļa iekasējamības gadījums” un “nodokļa iekasējamība”, lai kopējā PVN sistēma un tās turpmākie grozījumi stātos spēkā vienlaikus. Savienības likumdevējam ir bijis nodoms maksimāli saskaņot nodokļa maksāšanas pienākuma rašanās datumu visās dalībvalstīs, lai nodrošinātu šī nodokļa vienveidīgu iekasēšanu.

32      Šajos apstākļos situācija, kad nodokļa maksāšanas pienākums rodas, vēlākais, 30 dienas pēc pakalpojuma sniegšanas, kaut gan pirms šī datuma nav veikta samaksa, nav saderīga ar PVN direktīvu, jo šāds formulējums radītu sakarību starp šīs direktīvas 66. panta b) punktā noteikto un termiņu, kurā kļūst iekasējams nodoklis.

33      Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka pastāv šaubas par jautājumu, vai laikposmā pirms Direktīvas 2006/112, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2010/45, 167.a panta pieņemšanas dalībvalstīm bija tiesības ieviest sistēmu, saskaņā ar kuru brīdis, kad nodoklis kļūst iekasējams no piegādātāja, ir atlikts neatbilstoši brīdim, kad rodas ieguvēja – kuram ir tiesības veikt atskaitījumu, tiklīdz kā tas ir saņēmis rēķinu, – tiesības atskaitīt PVN kā priekšnodokli.

34      Ir jānorāda, ka šis 167.a pants [PVN direktīvā] tika iekļauts, lai ļautu dalībvalstīm iekļaut [to tiesību aktos] atkāpi attiecībā uz datumu, kurā nodokļa maksātāji, kas deklarē PVN, var īstenot savas atskaitīšanas tiesības saskaņā ar naudas plūsmas grāmatvedības izvēles shēmu, kas ir paredzēta, lai atvieglotu mazajiem uzņēmumiem nodokļu samaksu.

35      Šajā ziņā ir jāsecina, ka, lai gan minētajā 167.a pantā ir tieša atsauce uz PVN direktīvas 66. panta b) punktu, šī tiesību norma attiecas uz tā brīža noteikšanu, kurā ieguvējs var izmantot savas tiesības atskaitīt PVN kā priekšnodokli. Taču valsts tiesā iesniegtā lieta attiecas vienīgi uz jautājumu par nodokļa iekasējamību no piegādātāja.

36      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka PVN direktīvas 66. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka PVN par transporta un ekspedīcijas pakalpojumiem kļūst iekasējams datumā, kad ir saņemta visa vai daļēja samaksa, tomēr ne vēlāk kā 30 dienas pēc šo pakalpojumu sniegšanas, pat tad, ja rēķins ir ticis izdots agrāk un tajā ir paredzēts vēlāks samaksas termiņš.

 Par tiesāšanās izdevumiem

37      Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/117/EK, 66. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka pievienotās vērtības nodoklis par transporta un ekspedīcijas pakalpojumiem kļūst iekasējams datumā, kad ir saņemta visa vai daļēja samaksa, tomēr ne vēlāk kā 30 dienas pēc šo pakalpojumu sniegšanas, pat tad, ja rēķins ir ticis izdots agrāk un tajā ir paredzēts vēlāks samaksas termiņš.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – poļu.