Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2013. gada 19. decembrī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sabiedrību tiesības – Otrā direktīva 77/91/EEK – Akciju sabiedrības atbildība par tās pienākumu izsludināšanas jomā pārkāpumu – Parakstīšanās prospektā ietvertās informācijas neprecizitāte – Atbildības apmērs – Dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts atmaksāt cenu, ko ieguvējs ir samaksājis par akciju iegādi

Lieta C-174/12

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Handelsgericht Wien (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 26. martā un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 12. aprīlī, tiesvedībā

Alfred Hirmann

pret

Immofinanz AG,

piedaloties

Aviso Zeta AG.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça] (referents), Dž. Arestis [G. Arestis], Ž. K. Bonišo [J.-C. Bonichot] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 17. aprīļa tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        A. Hirmann vārdā – S. Ganahl un J. MoyalRechtsanwälte,

–        Immofinanz AG vārdā – A. Zahradnik un B. RiederRechtsanwälte,

–        Aviso Zeta AG vārdā – A. Jank, Rechtsanwalt,

–        Austrijas valdības vārdā – A. Posch, pārstāvis,

–        Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un D. Tavares, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – G. Braun un R. Vasileva, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2013. gada 12. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt:

–        Padomes 1976. gada 13. decembra Otrās direktīvas 77/91/EEK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām [EKL 48.] panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses (OV 1977, L 26, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1992. gada 23. novembra Direktīvu 92/101/EEK (OV L 347, 64. lpp.; turpmāk tekstā – “Otrā direktīva”), 12., 15., 16., 18., 19. un 42. pantu,

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvas 2003/6/EK par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīgu izmantošanu) (OV L 96, 16. lpp.; turpmāk tekstā – “Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīva”) 14. pantu,

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/71/EK par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un par Direktīvas 2001/34/EK grozījumiem (OV L 345, 64. lpp.; turpmāk tekstā – “Prospektu direktīva”) 6. un 25. pantu,

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 15. decembra Direktīvas 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, un par grozījumiem Direktīvā 2001/34/EK (OV L 390, 38. lpp.; turpmāk tekstā – “Atklātības prasību direktīva”) 7., 17. un 28. pantu,

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīvas 2009/101/EK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko dalībvalstis prasa no sabiedrībām [EKL] 48. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses (OV L 258, 11. lpp.), 12. un 13. pantu.

2        Šī prasība tika celta tiesvedībā starp A. Hirmann un sabiedrību Immofinanz AG (turpmāk tekstā – “Immofinanz”) par prasību atcelt pēdējās minētās akciju iegādes darījumu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Otrās direktīvas preambulas ceturtais apsvērums ir formulēts šādi:

“tā kā būtu jāpieņem Kopienas noteikumi, lai saglabātu kapitāla apjomu, kas sniedz nodrošinājumu kreditoriem, īpaši aizliedzot jebkuru kapitāla samazināšanu, sadalot to starp akcionāriem, ja tiem uz to nav tiesību, un ierobežojot sabiedrības tiesības iegūt pašai savas akcijas”.

4        Otrās direktīvas 12., 15., 16., 18.–20. un 42. pantā ir paredzēts:

12. pants

Saskaņā ar noteikumiem par parakstītā kapitāla samazināšanu akcionārus nevar atbrīvot no to pienākuma apmaksāt savu ieguldījumu.

[..]

15. pants

1.      a)     Ja, beidzoties iepriekšējam finanšu gadam, sabiedrības gada pārskatos norādītie tīrie aktīvi ir vai pēc izmaksu izdarīšanas akcionāriem kļūtu mazāki nekā parakstītais kapitāls un saskaņā ar tiesību aktiem vai statūtiem nedalāmās rezerves, akcionāriem nav izdarāmas nekādas izmaksas, izņemot gadījumus, kad tiek samazināts parakstītais kapitāls;

      [..]

d)      šā punkta a) un c) apakšpunktā lietotais termins “izmaksas” nozīmē akciju dividenžu un procentu izmaksāšanu.

[..]

16. pants

Ja, izdarot izmaksas, netiek ievēroti 15. panta noteikumi, akcionāriem ir jāatdod atpakaļ saņemtās izmaksas, ja sabiedrība pierāda, ka šie akcionāri zinājuši par pārkāpumiem, izdarot izmaksas, vai, ņemot vērā apstākļus, nevarēja par tiem nezināt.

[..]

18. pants

1.      Uz sabiedrības akcijām nevar parakstīties pati sabiedrība.

[..]

19. pants

1.      Ja dalībvalstu tiesību akti atļauj sabiedrībām iegādāties savas akcijas vai nu pašām, vai caur personu, kas darbojas savā vārdā, bet sabiedrības interesēs, tām ir jānosaka, ka uz šādiem pirkumiem attiecas turpmāk norādītie nosacījumi:

a)      atļauju piešķir kopsapulce, kas nosaka šādu pirkumu noteikumus un nosacījumus, un īpaši pērkamo akciju skaitu, atļaujas derīguma termiņu, kas nedrīkst pārsniegt 18 mēnešus un, iegādājoties akcijas pēc novērtējuma, ieguldījuma maksimālo un minimālo apmēru. [..]

[..]

20. pants

1.      Dalībvalstis var nolemt nepiemērot 19. pantu attiecībā uz:

[..]

d)      akcijām, kas iegūtas uz juridiska pienākuma pamata vai tiesas nolēmuma rezultātā, [..]

[..]

42. pants

Lai ieviestu šo direktīvu, dalībvalstu tiesību aktos jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret vienāda statusa akcionāriem.”

5        Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas 14. panta 1. punktā ir noteikts:

“Neskarot dalībvalstu tiesības uzlikt kriminālsankcijas, dalībvalstis atbilstoši saviem valsts tiesību aktiem gādā par to, lai varētu veikt attiecīgus administratīvus pasākumus vai piemērot administratīvas sankcijas pret personām, kas ir atbildīgas par to, ka pārkāpti noteikumi, kas pieņemti, īstenojot šo direktīvu. Dalībvalsts gādā par to, ka šie pasākumi ir efektīvi, samērā ar nodarījumu un preventīvi.”

6        Atbilstoši Prospektu direktīvas preambulas 10. apsvērumam tās mērķis ir nodrošināt ieguldītāju aizsardzību un tirgus efektivitāti.

7        Minētās direktīvas 6. pants un 25. panta 1. punkts ir izteikti šādi:

6. pants

Atbildība, ko uzliek prospekts

1.      Dalībvalstis nodrošina, ka atbildība par informāciju, kas sniegta prospektā, attiecīgi gulstas vismaz uz emitentu vai tā pārvaldes, vadības vai uzraudzības institūcijām, piedāvātāju, personu, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, vai galvotāju. Prospektā tiek skaidri norādītas atbildīgās personas, pieminot to vārdus, uzvārdus un funkcijas vai, juridisko personu gadījumā, to nosaukumus un juridiskās adreses, kā arī sniedzot šo personu deklarācijas, ka, cik tām zināms, prospektā ietvertā informācija atbilst faktiem un ka prospektā nav izlaists nekas, kas var ietekmēt tā nozīmi.

[..]

25. pants

Sankcijas

1.      Neskarot dalībvalstu tiesības uzlikt kriminālsankcijas un neskarot to civiltiesisko atbilstības režīmu, dalībvalstis atbilstoši saviem valsts tiesību aktiem nodrošina, lai varētu veikt attiecīgus administratīvus pasākumus vai piemērot administratīvas sankcijas pret atbildīgām personām, ja nav ievēroti noteikumi, kas pieņemti, īstenojot šo regulu. Dalībvalsts gādā par to, ka šie pasākumi ir efektīvi, samērā ar nodarījumu un preventīvi.

[..]”

8        Atklātības prasību direktīvas 7. pants, 17. panta 1. punkts un 28. panta 1. punkts ir izteikti šādi:

7. pants

Atbildība

Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz emitents vai tā administratīvās, vadības vai uzraudzības struktūrvienības atbild par to, ka sagatavo un dara zināmu atklātībai informāciju saskaņā ar 4., 5., 6. un 16. pantu, un nodrošina to, ka to normatīvie un administratīvie noteikumi par atbildību attiecas uz emitentiem, iepriekš minētajām struktūrvienībām vai emitentu atbildīgajām personām.

[..]

17. pants

Informācijas prasības emitentiem, kuru akcijas ir atļauts tirgot regulētā tirgū.

1.      To akciju emitents, ko atļauts tirgot regulētā tirgū, nodrošina vienādu attieksmi pret visiem akcionāriem, kas atrodas vienādā pozīcijā.

[..]

28. pants

Sodi

1      Neskarot dalībvalstu tiesības uzlikt kriminālsankcijas, dalībvalstis atbilstoši saviem valsts tiesību aktiem gādā par to, lai varētu veikt attiecīgus administratīvus pasākumus vai piemērot administratīvas sankcijas pret personām, kas ir atbildīgas par to, ka pārkāpti noteikumi, kas pieņemti, īstenojot šo direktīvu. Dalībvalsts gādā par to, ka šie pasākumi ir efektīvi, samērā ar nodarījumu un preventīvi.

[..]”

9        Saskaņā ar Direktīvas 2009/101 preambulas 10. apsvērumu, lai nodrošinātu skaidrību likumos par attiecībām gan starp sabiedrību un trešajām personām, gan arī starp sabiedrību dalībniekiem, ir jāierobežo gadījumi, kad sabiedrību var atzīt par neesošu un atzīt par neesošu ar atpakaļejošu datumu, un ir jānosaka īss termiņš, kurā trešās personas var iesniegt protestu pret jebkuru šādu atzīšanu.

10      Minētās direktīvas 12. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstu tiesību aktos nevar paredzēt citādu kārtību sabiedrību atzīšanai par neesošām, kā tikai ievērojot šādus noteikumus:

a)      atzīšanai par spēkā neesošu jānotiek ar tiesas spriedumu;

b)      sabiedrību var atzīt par neesošu tikai i) līdz vi) apakšpunktā minētajos gadījumos:

[..]

Izņemot iepriekšminētos gadījumus, nekas cits nevar būt par pamatu sabiedrības nepastāvēšanai, absolūtajai vai relatīvajai neesamībai vai atzīšanai par neesošu.”

11      Šīs pašas direktīvas 13. pantā ir noteikts:

“1.      To, vai tiesas nolēmumu par sabiedrības atzīšanu par neesošu var izmantot pret trešām personām, nosaka 3. pants. Ja attiecīgās valsts tiesību akti piešķir tiesības trešai personai šādu nolēmumu apstrīdēt, tā var to darīt tikai sešu mēnešu laikā pēc šāda tiesas nolēmuma izziņošanas.

2.      Tāpat kā sabiedrības darbības izbeigšana, atzīšana par neesošu izraisa sabiedrības likvidāciju.

3.      Atzīšana par neesošu pati par sevi neietekmē to saistību juridisko spēku, kuras sabiedrība ir uzņēmusies vai kuras radušās pret to, neskarot sabiedrības likvidācijas sekas.

4.      Katras dalībvalsts tiesību aktos var paredzēt noteikumus par to, kādas sekas atzīšanai par neesošu ir attiecībā uz sabiedrības dalībniekiem.

5.      Paliek spēkā kapitāla daļu vai akciju īpašnieku pienākums apmaksāt to parakstīto, bet neapmaksāto kapitālu tiktāl, ciktāl to prasa saistības ar kreditoriem.”

 Austrijas tiesības

12      1991. gada 6. decembra Likuma par kapitālu tirgu (Kapitalmarktgesetz; BGBl. 625/1991) 5. pantā ir paredzēts:

“(1)      Ja piedāvājums, uz kuru attiecas pienākums publicēt prospektu, tiek izdarīts, nepublicējot prospektu vai informāciju saskaņā ar 6. pantu, tad ieguldītāji, kuri ir patērētāji Patērētāju aizsardzības likuma (Konsumentenschutzgesetz) 1. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, var atteikties no sava piedāvājuma vai līguma.

[..]

(4)      Atteikuma tiesības saskaņā ar 1. punktu izbeidzas vienu nedēļu pēc 6. pantā paredzētā prospekta vai informācijas publicēšanas dienas.”

13      Minētā likuma 6. panta 2. punktā ir noteikts:

“Ieguldītājiem, kuri pēc tam, kad radies fakts, kļūda vai neprecizitāte 1. punkta izpratnē, bet pirms attiecīgā papildinājuma publicēšanas jau ir apsolījuši parakstīt vai iegādāties vērtspapīrus vai ieguldījumus, ir tiesības divu darba dienu laikā pēc papildinājuma publicēšanas atsaukt savu apsolījumu. 5. pantu piemēro mutatis mutandis. Tomēr, ja ieguldītāji ir patērētāji [Likuma par patērētāju aizsardzību] 1. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, tad ir arī jāpiemēro 5. panta 4. punktā minētais termiņš.”

14      Likuma par kapitāla tirgu 11. panta 1.–6. punkts ir izteikti šādi:

“(1)      Atbildība par zaudējumiem, kas radušies jebkuram ieguldītājam, paļaujoties uz prospekta informāciju vai citu saskaņā ar šo federālo likumu vajadzīgo informāciju (6. pants), kurai ir nozīme vērtspapīru vai ieguldījumu novērtēšanā, ir

1.      emitentam par nepareizas vai nepilnīgas informācijas sniegšanu savas paša vainas dēļ vai savu cilvēku vai citu personu, kas piedalījās prospekta sagatavošanā, vainas dēļ;

[..]

(6)      Attiecībā uz katru ieguldītāju atbildības apmērs, ciktāl kaitējošā rīcība nav bijusi tīša, nepārsniedz iegādes cenu, ko viņš ir samaksājis, un pieskaitāmās izmaksas un procentus, sākot no iegādes cenas samaksas dienas. [..]”

15      1965. gada 6. septembrī Likuma par akciju sabiedrībām (Aktiengesetz; BGBl. I, 98/1965, 1089. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2005. gada 22. septembra likumu (BGBl. I, 2005, 2802. lpp.), 52. pantā ir paredzēts:

“Ieguldījumus nedrīkst atmaksāt akcionāriem; sabiedrības pastāvēšanas laikā akcionāriem ir tiesības vienīgi uz gada bilancē norādīto peļņu, ciktāl minētās tiesības nav izslēgtas ar likumu vai Statūtiem. Par ieguldījumu atmaksāšanu nevar uzskatīt iegādes cenas samaksu pašu akciju atļautas iegādes gadījumā (65. un 66. pants).”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

16      2005. gada 7. janvārī A. Hirmann nopirka Immofinanz akcijas par EUR 10 013,75. Iegāde ar Aviso Zeta AG (turpmāk tekstā – “Aviso Zeta”), kas ir finanšu sabiedrība, starpniecību notika sekundārajā tirgū un nenotika kapitāla palielināšanas ietvaros. Pārdošanas cenu ieguvējs samaksāja Aviso Zeta, un attiecīgās akcijas tika reģistrētas šīs sabiedrības vērtspapīru depozītā uz A. Hirmann vārda.

17      Pamatlietā A. Hirmann pārmet, ka Immofinanz ir veikusi nelegālus pasākumus, lai atbalstītu tās akciju kursu. Tās iegādājās Aviso Zeta grupas filiāles, ko arī kontrolē Immofinanz, starpnieks tirgus manipulāciju nolūkā.

18      Turklāt A. Hirmann apgalvo, ka viņš ir iegādājies akcijas, balstoties uz Immofinanz prospektu par tā brīža kapitāla tirgu. Šajos prospektos šī sabiedrība esot paskaidrojusi, ka šo akciju iegāde esot drošs ieguldījums bez riska. Tomēr minētajā prospektā bija ietverta nepilnīga, nepareiza vai maldinoša informācija. Tādēļ pret agrākajiem Immofinanz vadības locekļiem tika uzsākta kriminālvajāšana un šobrīd norit ar to saistītās procedūras.

19      Šādos apstākļos A. Hirmann lūdza iesniedzējtiesai atzīt par spēkā neesošu līgumu par akciju iegādi kā zaudējumu atlīdzību. Šajā nolūkā viņš prasīja it īpaši, lai Immofinanz tiktu piespriests atmaksāt summu, kas atbilst akciju sākotnējai iegādes cenai, kam pievienoti procenti, pretī prasot, lai tie tiktu atlīdzināti šai sabiedrībai.

20      Immofinanz apgalvo, ka šī prasība ir pretēja valsts tiesību un Savienības tiesību, kas regulē akciju sabiedrības, obligātajiem principiem, it īpaši attiecībā uz prasību saglabāt šo pēdējo kapitālu. Šīs sabiedrības atbildība pret A. Hirmann radītu situāciju, ka viena atsevišķa akcionāra aizsardzība notiktu par ļaunu tās visiem pārējiem akcionāriem un arī kreditoriem.

21      Uzskatot, ka izskatāmās lietas izspriešanai ir vajadzīga Savienības tiesību interpretācija, Handelsgericht Wien [Vīnes komerctiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai valsts tiesiskais regulējums, kurš paredz akciju sabiedrības kā emitentes atbildību pret akciju ieguvēju gadījumā, kad tiek pārkāpti vērtspapīru tirgus regulējumā ietvertie informācijas pienākumi saskaņā ar šādiem noteikumiem, kuri ir iekļauti:

–        [Prospektu direktīvas] 6. un 25. pantā,

–        [Atklātības prasību direktīvas] 7., 17. un 28. pantā un

–        [Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas] 14. pantā,

ir saderīgs ar [Otrās direktīvas] 12., 15., 16., 19. un 42. pantu?

2)      Vai [Otrās direktīvas] 12., 15., 16. panta, un it īpaši 18., 19. un 42. panta, noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir noteikts, ka akciju sabiedrībai saskaņā ar iepriekš pirmajā jautājumā minēto atbildību ir jāatmaksā ieguvējam iegādes cena un jāatpērk iegādātās akcijas?

3)      Vai [Otrās direktīvas] 12., 15., 16., 18., 19. un 42. panta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka pirmajā jautājumā minētā akciju sabiedrības atbildība

–        var aptvert arī akciju sabiedrības tīros aktīvus (parakstīto kapitālu un nedalāmās rezerves minētās direktīvas 15. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē) un

–        var pastāvēt arī tad, ja tā var izraisīt akciju sabiedrības maksātnespēju?

4)      Vai Direktīvas 2009/101 [..] 12. un 13. panta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēta akciju iegādes atcelšana ar atpakaļejošu spēku tā, ka akciju pirkuma līguma atcelšanas gadījumā tiek prezumēts, ka pastāv ex nunc iedarbība (skat. Tiesas 2010. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C-215/08 E. Friz, Krājums, I-2947. lpp.)?

5)      Vai [Otrās direktīvas] 12., 15., 16., 18., 19. un 42. panta un Direktīvas 2009/101 [..] 12. un 13. panta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka atbildība ir ierobežota ar akciju vērtību – līdz ar to gadījumā, ja sabiedrība ir iekļauta biržas sarakstos, ar šo akciju biržas kursu –, kāda tām ir bijusi prasības celšanas laikā, kas nozīmē, ka akcionārs zināmos apstākļos atpakaļ saņem summu, kas ir mazāka par tā akcijām sākotnēji samaksāto cenu?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo un otro jautājumu

22      Ar pirmo un otro jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa jautā, vai Otrās direktīvas 12., 15., 16., 18., 19. un 42. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kas, transponējot Prospektu direktīvu, Atklātības prasību direktīvu un Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvu, pirmkārt, paredz akciju sabiedrības kā emitentes atbildību pret šīs pašas sabiedrības akciju ieguvēju, pamatojoties uz šajās direktīvās paredzētā informācijas pienākuma pārkāpumu, un, otrkārt, nosaka pienākumu attiecīgajai sabiedrībai šīs atbildības dēļ atmaksāt ieguvējam summu, kas atbilst akciju iegādes cenai, un saņemt tās atpakaļ.

23      Otrās direktīvas normu, kurās ir atsauces uz iepriekš minētajiem abiem jautājumiem, mērķis būtībā ir nodrošināt akciju sabiedrību pašu kapitāla saglabāšanu un vienlīdzīgu attieksmi pret akcionāriem.

24      Attiecībā uz mērķi saglabāt kapitālu Otrās direktīvas preambulas otrajā apsvērumā ir noteikts, ka, lai nodrošinātu līdzvērtīgu obligātās aizsardzības līmeni gan akciju sabiedrību akcionāriem, gan to kreditoriem, īpaši svarīgi ir koordinēt valstu noteikumus attiecībā uz šādu sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu, palielināšanu vai samazināšanu. Bet šīs pašas direktīvas preambulas ceturtajā apsvērumā ir norādīts, ka tā ir vērsta uz kapitāla apjoma saglabāšanu, kas sniedz nodrošinājumu kreditoriem, īpaši aizliedzot jebkuru kapitāla samazināšanu, sadalot to starp akcionāriem, ja tiem uz to nav tiesību, un ierobežojot sabiedrības tiesības iegūt pašai savas akcijas. Šis ierobežojums ir pamatots ar vajadzību nodrošināt akcionāru un kreditoru aizsardzību pret uzvedību tirgū, kas var samazināt sabiedrības kapitālu un mākslīgi palielināt tās akciju kursu.

25      Šajā nolūkā Otrajā direktīvā būtībā ir paredzēts akcionāru pienākums samaksāt par ieguldījumu (12. pants), aizliegums sabiedrībai to atmaksāt (15. pants), pienākums akcionāriem atmaksāt, pārkāpjot minētās direktīvas 15. pantu, saņemtās izmaksas (16. pants), aizliegums sabiedrībai turēt pašai savas akcijas (18. pants), kā arī nosacījumi, kādos var atkāpties no minētā aizlieguma (19. pants).

26      Turklāt, runājot par vienlīdzīgas attieksmes pret akcionāriem mērķi, Otrās direktīvas 42. pantā ir paredzēts, ka, lai ieviestu šo direktīvu, dalībvalstu tiesību aktos jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret vienāda statusa akcionāriem.

27      Gan no minēto normu jēgas, gan mērķa, kas minēts divos iepriekšējos punktos, izriet, ka to nolūks ir reglamentēt tikai juridiskās attiecības starp sabiedrību un tās akcionāriem, kas izriet vienīgi no sabiedrības līguma un attiecas tikai uz attiecīgās sabiedrības iekšējām attiecībām.

28      No minētā izriet, kā apgalvo A. Hirmann, Austrijas un Portugāles valdības, kā arī Eiropas Komisija, ka attiecīgās Otrās direktīvas normas nevar liegt valsts tiesisko regulējumu, kas iedibina emitentes sabiedrības atbildības par neprecīzas informācijas izpaušanu, pārkāpjot kapitāla tirgus tiesības, principu, un kas paredz, ka atbilstoši šai atbildībai šai sabiedrībai ir jāatlīdzina ieguvējam summa, kas atbilst akciju ieguves cenai, un tās jāpaņem atpakaļ.

29      Šādā gadījumā attiecīgās sabiedrības atbildība pret ieguldītājiem, kas ir arī akcionāri, šīs sabiedrības pieļautu nelikumību pirms akciju iegādes vai to iegādes laikā dēļ, neizriet no sabiedrības līguma un neattiecas tikai uz minētās sabiedrības iekšējām attiecībām. Šādā gadījumā ir runa par atbildību, kas rodas no akciju iegādes līguma.

30      Turklāt attiecībā uz principu, saskaņā ar kuru attieksmei pret akcionāriem ir jābūt vienādai, kas paredzēts Otrās direktīvas 42. pantā, jānorāda, ka akcionāri, kas ir cietuši zaudējumus sabiedrības kļūdas dēļ, kura ir pieļauta pirms tās akciju iegādes vai to iegādes laikā, neatrodas tādā pašā situācijā kā šīs pašas sabiedrības akcionāri, kuru juridisko situāciju nav ietekmējusi šī kļūda.

31      Tieši šī iemesla dēļ Otrās direktīvas 20. panta 1. punkta d) apakšpunkts pieļauj, ka sabiedrība iegādājas pati savas akcijas atbilstoši it īpaši legālam pienākumam. Šāda iegāde netiek uzskatīta par sabiedrības kapitāla samazināšanu vai mākslīgu tās akciju kursa palielināšanu.

32      Šādos apstākļos sabiedrības maksājums akcionāram nelikumību, ko tā ir pieļāvusi pirms tās akciju iegādes vai iegādes laikā, dēļ nav kapitāla izplatīšana Otrās direktīvas 15. panta izpratnē un līdz ar to, izdarot šādu samaksu, nav jāievēro šajā pantā noteiktie nosacījumi.

33      Immofinanz tiesas sēdē izvirzītais arguments, ka minētais Otrās direktīvas pants liedz ieguldītājam celt prasību sakarā ar civiltiesisku atbildību pret sabiedrību, kas ir izraisījusi kļūdu, izpaužot maldinošu informāciju, tātad nevar tikt pieņemts.

34      Turklāt tas, ka sabiedrība paņem atpakaļ ieguldītāja akcijas, ko tas nopirka, pamatojoties uz kļūdainu informāciju, kuras izplatīšanā ir vainojama šī sabiedrība, nevar ietilpt Otrās direktīvas 18. panta piemērošanas jomā. Šāda sabiedrības veikta savu pašas akciju iegāde izriet no legāla pienākuma, atbilstoši kuram šai sabiedrībai ir jāatlīdzina ieguldītājam, kam ir kaitēts, kaut arī šāds pienākums nekādā ziņā neizriet no šī panta ratio legis.

35      Turklāt no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, un it īpaši no prejudiciālo jautājumu teksta, izriet, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ir paredzēts, lai valsts tiesību sistēmā transponētu it īpaši Prospektu direktīvas 6. un 25. pantu, Atklātības prasību direktīvas 7., 17. un 28. pantu un Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas 14. pantu.

36      Prospektu direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts it īpaši, ka dalībvalstis nodrošina, ka atbildība par informāciju, kas sniegta prospektā, attiecīgi gulstas vismaz uz emitentu.

37      Turklāt Atklātības prasību direktīvas 7. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, ka vismaz emitents atbild par to, ka sagatavo un dara zināmu atklātībai informāciju saskaņā ar šo direktīvu. Atbilstoši šīs direktīvas 17. panta 1. punktam minētais emitents nodrošina vienādu attieksmi pret visiem akcionāriem, kas atrodas vienādā stāvoklī.

38      Jākonstatē, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta akciju sabiedrības kā vērtspapīru emitentes atbildība pret ieguldītāju, gadījumā, ja nav izpildīts informācijas pienākums, kas ir šai sabiedrībai, atbilst Prospektu direktīvas 6. panta 1. punktā un Atklātības prasību direktīvas 17. panta 1. punktā noteiktajām prasībām, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu, kas noteikts šīs direktīvas 17. panta 1. punktā.

39      Turklāt Prospektu direktīvas 25. panta 1. punktā, Atklātības prasību direktīvas 28. panta 1. punktā un Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas 14. panta 1. punktā, kas ir izteikti līdzīgi, it īpaši ir noteikts, ka, neskarot dalībvalstu tiesības uzlikt kriminālsankcijas un neskarot to civiltiesisko atbilstības režīmu, dalībvalstis atbilstoši saviem valsts tiesību aktiem nodrošina, lai varētu veikt attiecīgus administratīvus pasākumus vai piemērot administratīvas sankcijas pret atbildīgām personām, ja nav ievēroti noteikumi, kas pieņemti, īstenojot šo regulu, un šie pasākumi ir efektīvi, samērīgi ar nodarījumu un preventīvi.

40      Ja tas tā ir, ka pretēji Prospektu direktīvas 25. panta 1. punktam, Atklātības prasību direktīvas 28. panta 1. punktam un Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas 14. panta 1. punktam tas tieši neietilps dalībvalstu civiltiesiskās atbildības režīmos, tomēr attiecībā uz zaudējumu atlīdzības pabalstu un iespēju piešķirt zaudējumu atlīdzību, kam būtu soda raksturs, Tiesa jau ir nospriedusi, ka tad, ja nav atbilstošu Savienības tiesību normu, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kritēriji, kas ļauj noteikt atlīdzības apmēru, ja vien tiek ievēroti vienlīdzības un efektivitātes principi (skat. pēc analoģijas 2006. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no C-295/04 līdz C-298/04 Manfredi u.c., Krājums, I-6619. lpp., 92. punkts, kā arī 2013. gada 6. jūnija spriedumu lietā C-536/11 Donau Chemie u.c., 25.–27. punkts).

41      Tātad no iepriekš minētā izriet, ka dalībvalstīm ir liela rīcības brīvība, izvēloties piemērojamās sankcijas gadījumā, ja emitentes sabiedrības pārkāpj pienākumus, kas izriet no minētajām direktīvām, ievērojot Savienības tiesības.

42      No minētā izriet arī, ka, ja akciju emitenta atbildība ir iestājusies, dalībvalstīm ir jāizvēlas civiltiesisks atlīdzināšanas pasākums.

43      Šajā lietā pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētais civiltiesiskās atbildības režīms ir atbilstošs līdzeklis, lai atlīdzinātu ieguldītāja ciestos zaudējums, kā arī šī emitenta informācijas pienākuma neizpildi. Turklāt tas var pārliecināt emitentus nemaldināt ieguldītājus.

44      Tātad šī atbildības režīma institūts ietilpst dalībvalstīm piešķirtajā rīcības brīvībā un nav pretējs Savienības tiesībām.

45      Tādējādi uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Otrās direktīvas 12., 15., 16., 18., 19. un 42. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kas, transponējot Prospektu direktīvu, Atklātības prasību direktīvu un Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvu, pirmkārt, paredz akciju sabiedrības kā emitentes atbildību pret šīs pašas sabiedrības akciju ieguvēju, pamatojoties uz šajās direktīvās paredzētā informācijas pienākuma pārkāpumu, un, otrkārt, nosaka pienākumu attiecīgajai sabiedrībai šīs atbildības dēļ atmaksāt ieguvējam summu, kas atbilst akciju iegādes cenai, un saņemt tās atpakaļ.

 Par trešo jautājumu

46      Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Otrās direktīvas 12., 15., 16., 18., 19. un 42. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kas paredz, ka sabiedrības emitentes pienākums atmaksāt atpakaļ ieguvējam summu, kas atbilst akciju iegādes cenai, un saņemt tās atpakaļ, var attiekties uz sabiedrības piesaistīto kapitālu (parakstītais kapitāls un rezerves) un izraisīt tās maksātnespēju.

47      Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 84. punktā, šis jautājums ir hipotētisks, jo lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa nav paskaidrojusi iemeslus, kādēļ atbilde uz minēto jautājumu tai varētu būt noderīga, lai izlemtu pamatlietu, un tikai vispārīgi atsaukusies uz iespējamo sabiedrības emitentes maksātnespējas risku.

48      Šajos apstākļos uz trešo jautājumu nav jāatbild.

 Par ceturto jautājumu

49      Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2009/101 12. un 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, ir paredzēts akciju pirkuma līgumu atzīt par spēkā neesošu ar atpakaļejošu spēku.

50      Direktīvas 2009/101 12. panta pirmās daļas a) un b) punktā izsmeļoši ir uzskaitīti nosacījumi, kādos ar tiesas nolēmumu sabiedrība var tikt atzīta par neesošu. Šī panta otrajā daļā ir noteikts, ka, izņemot pirmajā daļā paredzētos gadījumus, nekas cits nevar būt pamats sabiedrības nepastāvēšanai, absolūtajai vai relatīvajai neesamībai vai atzīšanai par neesošu.

51      Minētās direktīvas 13. pants nosaka it īpaši šādas spēkā neesamības sekas.

52      Jāatgādina, ka ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu ir ieviests emitentes sabiedrības atbildības par neprecīzas informācijas izpaušanu, pārkāpjot kapitāla tirgus tiesības, princips, ar kuru paredzēts, ka atbilstoši šai atbildībai šai sabiedrībai ir jāatlīdzina ieguvējam summa, kas atbilst akciju ieguves cenai, un tās jāpaņem atpakaļ.

53      Šāda regulējuma nolūks ir nodrošināt, ka personai, kas ir cietusi zaudējumus, tiek atjaunots stāvoklis, kādā tā atradās pirms darbības, kas tai radīja zaudējumus, prasot, pirmkārt, ieguvējam atlīdzināt summu, kas atbilst cenai, ko tas ir samaksājis par akciju iegādi, kam pievienoti procenti, un, otrkārt, ka tās tiek saglabātas attiecīgās sabiedrības pašu kapitālā tāpat kā citas akcijas.

54      No minētā izriet, ka atbildības režīms, kas piemērojams sabiedrībām noteiktu kapitāla tirgus tiesību normu pārkāpuma dēļ, nekādi nav saistīts ar sabiedrību atzīšanas par neesošām procedūrām, kas izriet no Direktīvas 2009/101 12. un 13. panta.

55      Līdz ar to, tā kā akciju pirkuma līguma spēkā neesamības atzīšana ar atpakaļejošu spēku nevar izraisīt sabiedrības atzīšanu par neesošu, Direktīvas 2009/101 12. un 13. pants nekādi neietekmē iesniedzējtiesas uzdoto ceturto jautājumu.

56      Iesniedzējtiesa jautā it īpaši par iespējamo judikatūras, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā E. Friz, piemērojamību.

57      Šajā spriedumā Tiesai bija jāpieņem lēmums ar Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvas 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV L 372, 31. lpp.), saderību ar valsts tiesisko regulējumu, kas ar to, ka patērētājs uzsaka savu piedalīšanos nekustamā īpašuma fondā, kas pastāv personu apvienības formā, saista vienīgi ex nunc iedarbību.

58      Iepriekš minētā sprieduma lietā E. Friz 44. punktā atgādinājusi, ka Direktīvā 85/577 garantētā patērētāja aizsardzība nav absolūta, Tiesa nosprieda šī sprieduma 50. punktā, ka šī direktīva neliedz, ka līgums tiek izbeigts ar iedarbību ex nunc.

59      Šajā ziņā jānorāda, ka lietas, kurā ir taisīts iepriekš minētais spriedums lietā E. Friz, pamatā esošie fakti, nav salīdzināmi ar pamatlietu.

60      Lietā, kurā taisīts spriedums lietā E. Friz, tas, ka patērētājs izbeidza līgumu, ko tas bija parakstījis, lai pievienotos nekustamā īpašuma fondam, nebija balstīts uz līgumslēdzēja kļūdainu uzvedību, bet tikai uz to, ka pastāvēja tiesības, kas piešķirtas visiem patērētājiem Direktīvas 85/577 5. panta 1. punktā un kas tiem atļauj izbeigt līgumus, kuri noslēgti tirgotāja apmeklējuma pie tiem laikā.

61      Šādos apstākļos Tiesa varēja uzskatīt iepriekš minētā sprieduma lietā E. Friz 46.–48. punktā, ka Direktīva 85/577 neliedz pamatlietā aplūkoto valsts tiesību normu, ciktāl tā saskaņā ar civiltiesību vispārīgajiem principiem paredz nodrošināt pietiekamu līdzsvaru, kā arī taisnīgu risku sadali starp dažādām ieinteresētajām pusēm. Vispār Tiesa jau ir nospriedusi, ka gan no šīs direktīvas vairāku normu sistēmas, gan teksta izriet, ka patērētāju aizsardzībai ir noteiktas robežas (skat. 2008. gada 10. aprīļa spriedumu lietā C-412/06 Hamilton, Krājums, I-2383. lpp., 39. un 40. punkts).

62      Savukārt, pamatlietā ir skaidrs, ka akciju pirkuma līguma izbeigšana ir balstīta tikai uz nelikumībām, ko pieļāvusi sabiedrība emitente, kas izraisīja zaudējumus ieguvējam. Šādā gadījumā nav attaisnota atsaukšanās uz pietiekama līdzsvara kritēriju un taisnīgu riska sadali starp dažādām ieinteresētajām pusēm, kāda ir norādīta iepriekš minētajā spriedumā lietā E. Friz, kā uz instrumentu, lai novērtētu valsts tiesību normas saderību ar Savienības tiesībām.

63      Tādējādi uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2009/101 12. un 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, ir paredzēts akciju pirkuma līgumu atzīt par spēkā neesošu ar atpakaļejošu spēku.

 Par piekto jautājumu

64      Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Otrās direktīvas 12., 15., 16., 18., 19. un 42. pants, kā arī Direktīvas 2009/101 12. un 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka atbildība, kas noteikta attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā, attiecas tikai uz akciju vērtību, kas aprēķināta atbilstoši to kursam, ja sabiedrība ir kotēta biržā, opcijas pirkšanas brīdī.

65      Pirmkārt, attiecībā uz Direktīvas 2009/101 12. un 13. pantu pietiek atgādināt, ka šī sprieduma 54. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka atbildības režīms, kas piemērojams sabiedrībām noteiktu kapitāla tirgus tiesību normu pārkāpuma dēļ, nekādi nav saistīts ar sabiedrību atzīšanas par neesošām procedūrām.

66      No tā izriet, ka minētie panti, kas attiecas tikai uz sabiedrības līguma atzīšanu par spēkā neesošu, nav piemērojami, vērtējot jautājumu par šo sabiedrību atbildības apjomu. To interpretācija nekādā gadījumā nevar atspēkot Immofinanz apgalvojumu, ka pamatlietā sabiedrības atbildība obligāti ir jāattiecina tikai uz akciju vērtību, kas aprēķināta atbilstoši to kursam, ja sabiedrība ir kotēta biržā, opcijas pirkšanas brīdī.

67      Otrkārt, attiecībā uz Otrās direktīvas 12., 15., 16., 18., 19. un 42. pantu ir jānorāda, ka to interpretācija, ko Tiesa izdarīja saistībā ar diviem pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem, ļāva konstatēt šī sprieduma 28. punktā, ka šie panti nevar liegt valsts tiesisko regulējumu, kas iedibina emitentes sabiedrības atbildības par neprecīzas informācijas izpaušanu, pārkāpjot kapitāla tirgus tiesības, principu, un kas paredz, ka atbilstoši šai atbildībai šai sabiedrībai ir jāatlīdzina ieguvējam summa, kas atbilst akciju ieguves cenai, un tās jāpaņem atpakaļ.

68      Turklāt Tiesa šī sprieduma 44. punktā secināja, ka šāds atbildības režīma institūts ietilpst rīcības brīvībā, kas dalībvalstīm piešķirta Prospektu direktīvā, Atklātības prasību direktīvā un Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvā, un tas nav pretējs Savienības tiesībām.

69      Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka izvēle starp civiltiesiskās atbildības režīmu, kas paredz, ka ieguvējam tiek atlīdzināta summa, kura atbilst akciju iegādes cenai, kam pievienoti procenti, un režīmu, kas atbildību attiecina tikai uz akciju cenas brīdī, kad tiek iesniegta prasība par zaudējumu atlīdzību, atlīdzināšanu, ir dalībvalstu kompetencē.

70      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Otrās direktīvas 12., 15., 16., 18., 19. un 42. pants, kā arī Direktīvas 2009/101 12. un 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka atbildība, kas noteikta attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā, nav ierobežota ar akciju vērtību, kas aprēķināta atbilstoši to kursam, ja sabiedrība ir kotēta biržā, opcijas pirkšanas brīdī.

 Par tiesāšanās izdevumiem

71      Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      Padomes 1976. gada 13. decembra Otrās direktīvas 77/91/EEK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām [EKL 48.] panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses, kas grozīta ar Padomes 1992. gada 23. novembra Direktīvu 92/101/EEK, 12., 15., 16., 18., 19. un 42. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kas, transponējot:

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvu 2003/71/EK par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un par Direktīvas 2001/34/EK grozījumiem,

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 15. decembra Direktīvu 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, un par grozījumiem Direktīvā 2001/34/EK,

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvas 2003/6/EK par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīgu izmantošanu),

pirmkārt, paredz akciju sabiedrības kā emitentes atbildību pret šīs pašas sabiedrības akciju ieguvēju, pamatojoties uz šajās direktīvās paredzētā informācijas pienākuma pārkāpumu, un, otrkārt, nosaka pienākumu attiecīgajai sabiedrībai šīs atbildības dēļ atmaksāt ieguvējam summu, kas atbilst akciju iegādes cenai un saņemt tās atpakaļ;

2)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīvas 2009/101/EK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko dalībvalstis prasa no sabiedrībām [EKL] 48. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses, 12. un 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, ir paredzēts akciju pirkuma līgumu atzīt par spēkā neesošu ar atpakaļejošu spēku;

3)      Otrās direktīvas 77/91, kas ir grozīta ar Direktīvu 92/101, 12., 15., 16., 18., 19. un 42. pants, kā arī Direktīvas 2009/101 12. un 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka atbildība, kas noteikta attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā, nav ierobežota ar akciju vērtību, kas aprēķināta atbilstoši to kursam, ja sabiedrība ir kotēta biržā, opcijas pirkšanas brīdī.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.