Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2014. gada 12. jūnijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sestā PVN direktīva – Atbrīvojumi no nodokļa – 13. panta B daļas d) punkta 3. un 5. apakšpunkts – Jēdzieni “citi vērtspapīri” un “citi tirgojami dokumenti” – Pārdošanas veicināšanas sistēma – Atlaižu karte – Nodokļa bāze

Lieta C-461/12

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Gerechtshof ’s-Hertogenbosch (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 11. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 15. oktobrī, tiesvedībā

Granton Advertising BV

pret

Inspecteur van de Belastingdienst Haaglanden/kantoor Den Haag.

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], A. Ross [A. Rosas] (referents), D. Švābi [D. Šváby] un K. Vajda [C. Vajda],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Nīderlandes valdības vārdā – M. Noort un C. Wissels, pārstāves,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – C. Murrell, pārstāve, kurai palīdz R. Hill, barrister,

–        Eiropas Komisija vārdā – A. Cordewener un E. Manhaeve, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2013. gada 24. oktobra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK, par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 9. nod., 1. sēj., 23. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), interpretāciju.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Granton Advertising BV (turpmāk tekstā – “Granton Advertising”) un Inspecteur van de Belastingdienst Haaglanden/kantoor den Haag (Hāglandenes nodokļu dienesta/Hāgas biroja inspektors; turpmāk tekstā – “inspektors”) par pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) uzlikšanu atlaižu karšu pārdošanai, ko Granton Advertising veica no 2001. līdz 2005. gadam.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Sestās direktīvas VIII sadaļas “Summa, kurai uzliek nodokli [Nodokļa bāze]” 11. panta A daļas ar nosaukumu “Valsts teritorijā” 3. punktā ir noteikts:

“Summa, kurai uzliek nodokli [nodokļa bāze], neietver:

[..]

b)      cenu atlaides un rabatus, kas piešķirti klientam un iegrāmatoti piegādes brīdī;

[..].”

4        Šīs direktīvas X sadaļas “Atbrīvojumi” 13. pantā ar nosaukumu “Atbrīvojumi valsts teritorijā ir A daļa (“Atbrīvojumi dažām darbībām sabiedrības interesēs”), B daļa (“Citi atbrīvojumi”) un C daļa (“Izvēles tiesības”).

5        Saskaņā ar šīs direktīvas 13. panta B daļu:

“Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo [..]

[..]

d)      šādus darījumus:

[..]

3.      Darījumus, ieskaitot starpniecību, kas skar noguldījumu un norēķinu kontus, maksājumus, pārskaitījumus, parādus, čekus un citus tirgojamus dokumentus, bet izņemot parādu piedziņu un faktoringu;

[..]

5.      Darījumus, ieskaitot starpniecību, izņemot pārvaldi un uzraudzību, ar akcijām un daļām sabiedrībās vai apvienībās, bezseguma parādzīmēm un citiem vērtspapīriem, izņemot:

–        dokumentus, kas rada īpašumtiesības uz precēm,

–        5. panta 3. punktā minētās tiesības vai vērtspapīrus;

[..].”

 Nīderlandes tiesības

6        1968. gada 28. jūnija Likuma par apgrozījuma nodokli (Wet op de omzetbelasting, Staatsblad 1968, Nr. 329), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, 11. pantā ir noteikts:

“1.      Saskaņā ar vispārējiem nosacījumiem, kuri ir noteikti ar izpildes noteikumiem, no nodokļa ir atbrīvoti:

[..]

i.      šādas piegādes un pakalpojumi:

[..]

2°      darījumi, ieskaitot starpniecību, taču izņemot uzraudzību un pārvaldību, ar vērtspapīriem vai citiem akciju instrumentiem, izņemot dokumentus, kas rada īpašumtiesības uz precēm;

[..]

j.      šādi pakalpojumi:

[..]

2°      darījumi, ieskaitot starpniecību, kas skar pasta pārvedumus, noguldījumu un norēķinu kontus, maksājumus, pārskaitījumus, parādus, čekus un citus tirgojamus dokumentus, izņemot parādu piedziņu;

[..].”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

7        Pamatlietas fakti notika laikposmā no 2001. līdz 2005. gadam, kurā saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibināta sabiedrība Granton Advertising, kas līdz 2004. gada 7. jūnijam tika dēvēta par Granton Marketing BV, nodarbojās ar karšu, kuras tika sauktas par “Granton”, izdošanu un pārdošanu. Šīs kartes, kas patērētājiem tika pārdotas par cenu no EUR 15 līdz EUR 25, tiem pretim deva tiesības uz atlaidi, iegādājoties vai saņemot noteiktu skaitu preču vai pakalpojumu ar labvēlības nosacījumiem no tādiem komersantiem un uzņēmumiem kā restorāni, kinoteātri, viesnīcas, saunas, kas ir noslēguši vienošanos šajā ziņā ar Granton Advertising (turpmāk tekstā – “saistītie uzņēmumi”). Granton kartes bija pieejamas pārdošanas birojos, kam Granton Advertising atlīdzināja katru pārdoto Granton karti.

8        No tipveida konvencijas, kas tiek noslēgta starp Granton Advertising un saistīto uzņēmumu un ko citē iesniedzējtiesa, izriet, ka saistīto uzņēmumu mērķis bija, sadarbojoties ar Granton Advertising, piesaistīt klientus, kas iegādājas to preces un pakalpojumus. Saistītie uzņēmumi apņemas šajā nolūkā pieņemt tiem uzrādītās Granton kartes to derīguma laikā un sniegt preces un/vai pakalpojumus, kas precizēti uz katras Granton kartes līdz uz tās norādītajai maksimālajai summai.

9        Turklāt no tipveida vienošanās izriet, ka Granton Advertising uzņemas Granton karšu izgatavošanu, ražošanu, izplatīšanu, reklamēšanu un pārdošanu. Pēc tam, kad vienošanās ir parakstīta, Granton Advertising neprasa saistītajiem uzņēmumiem samaksāt nekādu naudas summu un nesaņem no tiem nekādu atlīdzību.

10      Attiecībā uz minētās kartes pazīmēm iesniedzējtiesa norāda, ka katra Granton karte sniedz tās turētājam tiesības uz cenas samazinājumu pasūtījumiem, ko tas veic pie saistītajiem uzņēmumiem, kuru nosaukums ir minēts uz attiecīgās kartes. Atlaide tiek piešķirta uz katras kartes norādītajiem piedāvājumiem, un šie piedāvājumi ir dažādi atkarībā no vienošanām starp attiecīgo saistīto uzņēmumu un Granton Advertising. Šīs atlaides tiek saņemtas, uzrādot karti, iesniedzot pie tās piederošu kuponu vai attiecīgajam saistītajam uzņēmumam parakstot karti. Daudzos gadījumos Granton kartes turētāji kā citas priekšrocības var iegūt divas piedāvātās preces vai pakalpojuma vienības par vienas no tām cenu. Turklāt Granton karte ir tā izveidota, ka tās turētājs gūst labumu, pat ja lieto to tikai vienreiz. Vairākos gadījumos kartes derīguma termiņa laikā, parasti sešus mēnešus, tajā norādītie piedāvājumi var tikt izmantoti vairākas reizes vai pat ik dienas.

11      Turklāt Granton kartes nav personiskas kartes, bet ir nododamas tālāk. Tomēr tās nevar tikt apmainītas pret naudu vai lietām.

12      2005. gada laikā inspektors veica Granton Advertising grāmatvedības revīziju. Uzskatot, ka Granton karšu pārdošana ir ar PVN apliekams darījums, inspektors sagatavoja papildu PVN aprēķinu. Sakarā ar Granton Advertising iesniegto sūdzību papildu aprēķinā norādītā summa tika samazināta līdz EUR 643 567.

13      Tā kā, savukārt, Granton Advertising uzskatīja, ka Granton karšu pārdošana ir atbrīvota no PVN, tā iesniedza pieteikumu Rechtbank Breda (Bredas pirmās instances tiesā) par šo inspektora lēmumu. Tomēr Rechtbank Breda noraidīja Granton Advertising pieteikumu, uzskatot, ka Granton kartes nav “citi vērtspapīri” vai “citi tirgojami dokumenti” Sestās direktīvas izpratnē, it īpaši ņemot vērā šo jēdzienu kontekstu direktīvā un to nozīmi nīderlandiešu valodā, kā arī tās citās valodu versijās. Turklāt Rechtbank Breda uzskata, ka šie jēdzieni ir jāinterpretē šauri.

14      Granton Advertising iesniedza apelācijas sūdzību par Rechtbank Breda nolēmumu iesniedzējtiesā Gerechtshof ’s-Hertogenbosch (Hertogenbosas Apelācijas tiesa). Šī tiesa uzskata, ka jēdzienus “citi vērtspapīri” un “citi tirgojami dokumenti” var interpretēt plašāk, nekā to ir darījusi Rechtbank Breda. Minētā tiesa tomēr konstatē, ka ne direktīvas rašanās vēsture, ne doktrīna, ne arī pastāvošā judikatūra neļauj noteikt šo jēdzienu saturu tādā kontekstā, kāds ir pamatlietā.

15      Šādos apstākļos Gerechtshof ’s-Hertogenbosch nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai frāze “citi vērtspapīri” Sestās direktīvas [..] 13. panta B daļas d) punkta [5.] apakšpunktā ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietilpst Granton karte, kas ir tālāk nododama karte, kura tiek izmantota (daļējai) samaksai par precēm un pakalpojumiem, un, ja tā ir, vai šādas kartes izdošana un pārdošana ir atbrīvota no PVN?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša, vai frāze “citi tirgojami dokumenti” Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. apakšpunktā ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietilpst Granton karte, kas ir tālāk nododama karte, kura tiek izmantota (daļējai) samaksai par precēm un pakalpojumiem, un, ja tas tā ir, vai šādas kartes izdošana un pārdošana ir atbrīvota no PVN?

3)      Ja Granton karte ir “citi vērtspapīri” vai “citi tirgojami dokumenti” iepriekš minētajā izpratnē, vai jautājumā par to, vai tās izdošana un pārdošana ir atbrīvota no PVN, nozīme ir tam, ka, izmantojot šo karti, praksē nav iespējams uzlikt PVN proporcionāli par karti samaksātajai atlīdzībai?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

16      Ar šiem jautājumiem, kas ir jāpārbauda kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas atlaižu kartes pārdošana, kāda tiek aplūkota pamatlietā, ir darījums ar “citiem vērtspapīriem” vai darījums, kas attiecas uz “citiem tirgojamiem dokumentiem”, šīs tiesību normas attiecīgi 5. un 3. apakšpunkta izpratnē, kur ir minēti noteikti darījumi, kas dalībvalstīm ir jāatbrīvo no PVN.

 Ievada apsvērumi

17      Jānorāda, ka jautājums par Granton karšu aplikšanu ar PVN un tā iespējamo aprēķināšanu ir atkarīgs no šo karšu juridiskajām un ekonomiskajām pazīmēm (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Vācija, C-427/98, EU:C:2002:581, 57. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, tā kā iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi attiecas it īpaši uz jautājumu par darījuma, tas ir, šādu karšu pārdošanas, iespējamo atbrīvošanu [no PVN], vispirms jāprecizē nosacījumi, kas regulē minēto karšu tirdzniecību, jo šie elementi ietekmē ar nodokli apliekamā darījuma noteikšanu, kā arī tā rakstura noteikšanu.

18      Šajā ziņā no iesniedzējtiesa lēmuma izriet, ka Granton kartes turētājs var saņemt saistīto uzņēmumu piedāvātās preces un pakalpojumus ar labvēlīgākiem nosacījumiem, par ko ir vienojušies pēdējie minētie un Granton Advertising, tostarp it īpaši cenas samazinājumus. Lai gan prejudiciālo jautājumu tekstā ir norādīts, ka Granton karte tiek “izmantota (daļējai) samaksai” par precēm un pakalpojumiem, pamatojoties uz citiem iesniedzējtiesas lēmumā ietvertajiem elementiem, šķiet, ka, turētājam uzrādot šo karti, saistītais uzņēmums tikai atsakās no daļas parastās cenas prasīšanas, tādējādi minētais turētājs neveic nekādu maksājumu virs šī samazinājuma summas.

19      Jāuzskata, ka tas, ka saistītais uzņēmums piekrīt atteikties no summas iekasēšanas, kas atbilstu atbilstoši šiem labvēlības nosacījumiem saņemtajai atlaidei, kā to apgalvoja arī Eiropas Komisija savos rakstveida apsvērumos, ir cenas atlaide Sestās direktīvas 11. panta A daļas 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Atbilstoši Tiesas judikatūrai šāda atlaide, kas nav ietverta attiecīgā darījuma nodokļa bāzē, attiecas it īpaši uz cenas starpību starp parasto mazumtirdzniecības pārdošanas cenu un naudas summu, ko faktiski saņēmis mazumtirgotājs (šajā ziņā skat. spriedumus Boots Company, C-126/88, EU:C:1990:136, 22. punkts, un Argos Distributors, C-288/94, EU:C:1996:398, 16. punkts).

20      Turklāt attiecībā uz darījuma, ko veido Granton karšu pārdošana, nodokļa bāzi ir jānorāda, ka Granton Advertising klientu samaksātās summas par Granton kartes iegādi nevar tikt uzskatītas par netiešu atlīdzību vai tās daļu par pakalpojumiem, ko minētie patērētāji var vēlāk saņemt no saistītajiem uzņēmumiem. Nepastāv pietiekami tieša saikne starp šo patērētāju samaksāto summu par Granton kartes iegūšanu un, iespējams, šo pašu patērētāju no saistītajiem uzņēmumiem saņemtajām precēm vai pakalpojumiem (šajā ziņā skat. spriedumus Coöperatieve Aardappelenbewaarplaats, 154/80, EU:C:1981:38, 12. punkts, un Hotel Scandic Gåsabäck, C-412/03, EU:C:2005:47, 22. punkts).

21      Šajā ziņā papildus tam, ka nepastāv nekāda vienošanās starp Granton karšu turētājiem un saistītajiem uzņēmumiem un ka šie uzņēmumi nesaņem nekādu daļu no Granton Advertising gūtajiem ienākumiem par šo karšu pārdošanu, turklāt nepastāv nekāda vajadzīgā saikne starp patērētāja maksājumu Granton Advertising par Granton kartes saņemšanu, un šī paša patērētāja, iespējams, saņemtajām atlaidēm no saistītajiem uzņēmumiem. Iespējamo atlaižu summa, kas ir atkarīga no minētās kartes izmantošanas, kā arī no saistīto uzņēmumu piedāvājumu esamības, ir gadījuma rakstura, un to faktiski nav iespējams iepriekš noteikt (pēc analoģijas skat. spriedumu Lebara, C-520/10, EU:C:2012:264, 38. punkts).

22      Šādos apstākļos jāuzskata, pirmkārt, ka pretēji tam, kā norāda iesniedzējtiesa, Granton kartes lietošana nevar būt “maksājums” Sestās direktīvas izpratnē, ciktāl ir runa faktiski par cenas samazinājumu, otrkārt, ka saistīto uzņēmumu piešķirtās cenu atlaides nav ietvertas darījumu, kas, iespējams, tiek veikti starp šiem pēdējiem un Granton kartes turētājiem, nodokļu bāzē un, treškārt, ka minētās tiesas uzdoto jautājumu mērķis ir noteikt it īpaši, vai Granton karšu pārdošanas patērētājiem darījums – neatkarīgi no to pašu patērētāju citiem, iespējams, veiktajiem darījumiem ar saistītajiem uzņēmumiem – ir vai nav jāatbrīvo no PVN.

 “Granton” karšu pārdošanas darījuma atbrīvošana

23      Attiecībā uz jautājumu, vai no PVN ir vai nav jāatbrīvo darījums, ko veido Granton karšu pārdošana, jānosaka, vai šādas atlaižu kartes ietilpst jēdzienā “citi vērtspapīri” vai “citi tirgojami dokumenti”, kas norādīti Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 5. un 3. apakšpunktā.

24      Visi lietas dalībnieki, kas ir iesnieguši rakstveida apsvērumus Tiesā, proti, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdība, kā arī Eiropas Komisija, apgalvo, ka tādas atlaižu kartes kā Granton karte neietilpst minētajos jēdzienos, un tātad – ka to pārdošana nav no PVN atbrīvots darījums.

25      Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Sestās direktīvas 13. pantā minētie atbrīvojumi ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, kuru mērķis ir novērst atšķirības PVN režīma piemērošanā dažādās dalībvalstīs (spriedums Nordea Pankki Suomi, C-350/10, EU:C:2011:532, 22. punkts un tajā minētā judikatūra), un šie jēdzieni ir interpretējami šauri, jo tie ir atkāpes no vispārējā principa, saskaņā ar kuru PVN tiek piemērots katram pakalpojumam, kuru nodokļu maksātājs ir sniedzis par atlīdzību (spriedumi Stichting Uitvoering Financiële Acties, 348/87, EU:C:1989:246, 13. punkts, un Skandinaviska Enskilda Banken, C-540/09, EU:C:2011:137, 20. punkts).

26      Lai noteiktu, vai tādas atlaižu kartes kā Granton kartes ietilpst, pirmkārt, jēdzienā “citi vērtspapīri” vai, otrkārt, jēdzienā “citi tirgojami dokumenti”, kādi tie ir minēti Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punktā, ir jāņem vērā it īpaši pēdējās minētās tiesību normas teksts, šo jēdzienu konteksts un atbrīvojuma, kas tajā ir paredzēts, mērķi (šajā ziņā skat. spriedumus Merck, 292/82, EU:C:1983:335, 12. punkts; ebookers.com Deutschland, C-112/11, EU:C:2012:487, 12. punkts, kā arī RVS Levensverzekeringen, C-243/11, EU:C:2013:85, 23. punkts).

 Par jautājumu, vai Granton kartes ietilpst jēdzienā “citi vērtspapīri”

27      Attiecībā uz tiesību normu, kurā ir paredzēts aplūkojamais atbrīvojums, jāatgādina, ka atbilstoši Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 5. apakšpunktam dalībvalstis atbrīvo it īpaši darījumus “ar akcijām un daļām sabiedrībās vai apvienībās, bezseguma parādzīmēm un citiem vērtspapīriem”. Kaut arī šis atbrīvojums tādējādi īpaši attiecas, pirmkārt, uz vērtspapīriem, kas nodrošina īpašuma tiesības uz juridiskām personām, un dokumentiem, kas apliecina parādu, tomēr taisnība ir arī, ka šajā tiesību normā norādītie “citi vērtspapīri” ir jāuzskata vismaz par “vērtspapīriem”. Tātad tie ir jāuzskata par tādiem, kas ir salīdzināmi ar šajā tiesību normā tieši norādītajiem vērtspapīriem.

28      Pēdējo minēto konstatējumu atbalsta vērtspapīri, kas ir skaidri izslēgti no šajā tiesību normā paredzētā atbrīvojuma, proti, tie, kas attiecas uz precēm, kā arī interešu daļām vai akcijām, kuru īpašumtiesības juridiski vai faktiski garantē nekustamā īpašuma vai tā daļas īpašumtiesības vai lietošanas tiesības, ciktāl pēdējie dalībvalstī tiek uzskatīti par materiālo īpašumu atbilstoši Sestās direktīvas 5. panta 3. punkta c) apakšpunktam (šajā ziņā skat. spriedumu DTZ Zadelhoff, C-259/11, EU:C:2012:423, 42. punkts). Pēdējo minēto “vērtspapīru” raksturs, ciktāl tie nodrošina īpašumtiesības uz kustamām vai nekustamām lietām, lai gan tie ir izslēgti no šajā tiesību normā paredzēta atbrīvojuma, norāda uz to, ka tie ir jāuzskata par “vērtspapīriem” Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 5. apakšpunkta izpratnē.

29      Attiecībā uz šīs tiesību normas kontekstu jāatgādina Tiesas judikatūra, atbilstoši kurai Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punktā no PVN atbrīvotie darījumi pēc sava rakstura ir finanšu darījumi. Lai gan šādus darījumus, kas tiek definēti atkarībā no sniegto pakalpojumu rakstura, obligāti nesniedz bankas vai finanšu iestādes, tomēr tie kopumā ietilpst finanšu darījumu jomā (šajā ziņā skat. spriedumu Velvet & Steel Immobilien, C-455/05, EU:C:2007:232, 21. un 22. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

30      Par minētās tiesību normas mērķiem jāpiebilst, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka finanšu darījumu, kas uzskatīti Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 5. apakšpunktā, PVN atbrīvojuma mērķis it īpaši ir atvieglot nodokļa uzlikšanas bāzes, kā arī atskaitāmā PVN summas noteikšanu (spriedumi Velvet & Steel Immobilien, EU:C:2007:232, 24. punkts, un Skandinaviska Enskilda Banken, EU:C:2011:137, 21. punkts).

31      Attiecībā uz jautājumu, vai šajā gadījumā tāda atlaižu karte kā Granton karte ir jāuzskata par “citu vērtspapīru” Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 5. apakšpunkta izpratnē, vispirms ir jānorāda, ka, ja patērētājs iegādājas šādu karti, viņš neiegūst ne tiesības uz sabiedrības Granton Advertising īpašumu, ne prasījuma tiesības pret šo uzņēmumu, ne arī jebkādas tiesības, kas būtu saistītas ar šīm tiesībām. Granton kartei ir raksturīgi tas, ka tā piešķir tās turētājam tikai tiesības saņemt saistīto uzņēmumu piedāvāto preču un pakalpojumu cenu atlaides.

32      Turpinājumā no Granton kartes būtisko pazīmju, kādas tās izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, pārbaudes izriet, ka tai nav nekādas nominālās vērtības un ka to saistītajos uzņēmumos nevar izmainīt pret naudu vai precēm. Šādos apstākļos šādas kartes pārdošana patērētājiem pēc sava rakstura nav finanšu darījums Tiesas judikatūras par Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumus Velvet & Steel Immobilien, EU:C:2007:232, 22. un 23. punkts, kā arī Nordea Pankki Suomi, EU:C:2011:532, 24.–27. punkts).

33      Visbeidzot, tā kā ar nodokli apliekamā darījuma nodokļa bāze atbilst patērētāja samaksātajai atlīdzībai, iegādājoties Granton kartes, PVN aprēķins uz šī pamata nevar sagādāt īpašas grūtības.

34      Tā kā Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punktā paredzētie atbrīvojumi ir interpretējami šauri, kā tas ir norādīts šī sprieduma 25. punktā, jāuzskata, ka tādas atlaižu kartes, kādas ir pamatlietā, būtībā neietilpst jēdziena “citi vērstpapīri” šīs direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 5. apakšpunkta izpratnē.

 Par jautājumu, vai Granton kartes ietilpst jēdzienā “citi tirgojami dokumenti”

35      Jāatgādina, ka atbilstoši Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. apakšpunktam dalībvalstis atbrīvo darījumus, it īpaši “noguldījumu un norēķinu kontus, maksājumus, pārskaitījumus, parādus, čekus un citus tirgojamus dokumentus”.

36      Atbilstoši tam, kas šī sprieduma 29. punktā ir konstatēts attiecībā uz jēdzienu “citi vērstpapīri” un kas norādīts Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 5. apakšpunktā, ir jāuzskata, ka atbilstoši šīs tiesību normas 3. apakšpunktam atbrīvotie darījumi arī ietilpst finanšu darījumu jomā (šajā ziņā skat. spriedumu Velvet & Steel Immobilien, EU:C:2007:232, 22. punkts.

37      Jāprecizē, ka Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. apakšpunkts attiecas it īpaši uz tādiem maksāšanas līdzekļiem kā čeki. Kā ir atgādināts šīs sprieduma 18. un 31. punktā, kaut arī Granton kartes sniedz tiesības uz cenas samazinājumu, tās pašās par sevi nav maksāšanas līdzeklis šīs direktīvas nolūkos. It īpaši, kā to apgalvo arī Apvienotās Karalistes valdība, pat tad, ja šādas kartes ir tālāk nododamas un var tikt pārdotas tālāk par noteiktu cenu, to izmantošanas veids neparedz nekādu naudas nodošanu atšķirībā no maksājumiem, pārskaitījumiem un čekiem.

38      Šādos apstākļos, tā kā Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punktā paredzētie atbrīvojumi ir interpretējami šauri, kā tas ir norādīts šī sprieduma 25. punktā, jāuzskata, ka tādas atlaižu kartes, kādas ir pamatlietā, būtībā neietilpst jēdziena “citi tirgojami dokumenti” šīs direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. apakšpunkta izpratnē.

39      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas atlaižu kartes pārdošana, kāda tiek aplūkota pamatlietā, nav darījums ar “citiem vērtspapīriem” vai darījums, kas attiecas uz “citiem tirgojamiem dokumentiem”, šīs tiesību normas attiecīgi 5. un 3. apakšpunkta izpratnē, kur ir minēti noteikti darījumi, kas dalībvalstīm ir jāatbrīvo no PVN.

 Par tiesāšanās izdevumiem

40      Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK, par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 13. panta B daļas d) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas atlaižu kartes pārdošana, kāda tiek aplūkota pamatlietā, nav darījums ar “citiem vērtspapīriem” vai darījums, kas attiecas uz “citiem tirgojamiem dokumentiem”, šīs tiesību normas attiecīgi 5. un 3. apakšpunkta izpratnē, kur ir minēti noteikti darījumi, kas dalībvalstīm ir jāatbrīvo no pievienotās vērtības nodokļa.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – nīderlandiešu.