Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2014. gada 18. decembrī (*)

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu – PVN – Sestā direktīva – Pārejas noteikumi tirdzniecībai starp dalībvalstīm – Preces, kas nosūtītas vai transportētas Kopienu teritorijā – Krāpšana, kas izdarīta galamērķa dalībvalstī – Krāpšanas, kas ir notikusi nosūtīšanas dalībvalstī, ņemšana vērā – Atteikums piešķirt tiesības uz nodokļa atskaitījumu, atbrīvojumu no nodokļa vai nodokļa atmaksu – Valsts tiesību normu neesamība

Apvienotās lietas C-131/13, C-163/13 un C-164/13

par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) iesniegusi ar 2013. gada 22. februāra un 8. marta lēmumiem, kas Tiesā reģistrēti 2013. gada 18. martā un 2. aprīlī, tiesvedībā

Staatssecretaris van Financiën

pret

Schoenimport “Italmoda” Mariano Previti vof (C-131/13)

un

Turbu.com BV (C-163/13),

Turbu.com Mobile Phone’s BV (C-164/13)

pret

Staatssecretaris van Financiën.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši S. Rodins [S. Rodin] (referents), E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], E. Levits un F. Biltšens [F. Biltgen],

ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar],

sekretārs V. Turē [V. Tourrès], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 5. jūnija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Schoenimport “Italmoda” Mariano Previti vof vārdā – A. de Ruiter,

–        Turbu.com BV un Turbu.com Mobile Phone’s BV vārdā – J. Vetter, advocaat,

–        Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman, C. Schillemans un B. Koopman, pārstāves,

–        Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz F. Urbani Neri, avvocato dello Stato,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – L. Christie un S. Brighouse, pārstāvji, kuriem palīdz P. Moser, QC, un G. Peretz, barrister,

–        Eiropas Komisijas vārdā – W. Roels un A. Cordewener, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2014. gada 11. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1977. gada 17. maija Direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1995. gada 10. aprīļa Direktīvu 95/7/EK (OV L 102, 18. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), 17. panta 2. un 3. punktu, kā arī 28.b panta A daļas 2. punktu.

2        Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar strīdiem attiecīgi starp Staatssecretaris van Financiën [Valsts sekretāru finanšu lietās] (turpmāk tekstā – “Staatssecretaris”) un Schoenimport “Italmoda” Mariano Previti vof (turpmāk tekstā – “Italmoda”) un Turbu.com BV (turpmāk tekstā – “Turbu.com”), kā arī Turbu.com Mobile Phone’s BV (turpmāk tekstā – “TMP”) un Staatssecretaris par tā atteikumu šīm sabiedrībām piešķirt atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”), šī nodokļa atskaitījumu vai atmaksu, ņemot vērā dalību krāpšanā PVN jomā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Sestās direktīvas 17. panta 2. punkta a) un d) apakšpunktā un 3. punkta b) apakšpunktā, redakcijā, kas izteikta šīs direktīvas 28.f panta 1. punktā, ir noteikts:

“2.      Ja preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem, viņam ir tiesības atskaitīt no nodokļa, kurš viņam jāmaksā:

a)      [PVN], kas ir jāmaksā vai samaksāts valsts teritorijā par precēm vai pakalpojumiem, ko viņam piegādājis vai piegādās cits nodokļu maksātājs;

[..]

d)      [PVN], kas ir jāmaksā saskaņā ar 28.a panta 1. punkta a) apakšpunktu.

3.      Dalībvalstis visiem nodokļu maksātājiem arī dod tiesības uz [PVN] samazinājumu vai atmaksāšanu, kas minēta 2. punktā, ja preces un pakalpojumus izmanto šādiem mērķiem:

[..]

b)      darījumiem, kas ir atbrīvoti no nodokļiem saskaņā ar [..] 28.c panta A [..] daļu.”

4        Sestās direktīvas 28.a pantā ir noteikts:

“1.      [PVN] jāmaksā arī:

a)      par Kopienas iekšējām preču iegādēm, ko valsts teritorijā par atlīdzību veic nodokļu maksātājs, kas attiecīgi darbojas, vai juridiska persona, kas nav nodokļu maksātāja, ja pārdevējs ir nodokļu maksātājs, kas attiecīgi darbojas, kuram nav tiesību uz 24. pantā noteikto atbrīvojumu un uz kuru neattiecas 8. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikumā vai 28.b panta B daļas 1. punktā noteiktais režīms.

[..]

3.      “Kopienas iekšējā preču iegāde” nozīmē iegūt tiesības rīkoties kā īpašniekam ar kustamu materiālu īpašumu, ko personai, kas iegādājusies preces, atsūtījis vai atvedis pārdevējs vai kāds viņa vārdā, vai persona, kas iegādājas preces citai dalībvalstij, nevis tai, no kuras preces ir nosūtītas vai transportētas.

[..]”

5        Šīs direktīvas 28.b panta A daļā “Kopienas iekšējās preču iegādes vieta” ir precizēts:

“1.      Par Kopienas iekšējās preču iegādes vietu uzskata vietu, kur preces atrodas laikā, kad beidzas to sūtīšana vai transportēšana personai, kas tās iegādājas.

2.      Neskarot 1. punktu, tomēr uzskata, ka Kopienas iekšējās preču iegādes vieta, kas minēta 28.a panta 1. punkta a) apakšpunktā, atrodas dalībvalsts teritorijā, kas ir izdevusi [PVN] identifikācijas numuru, ar kuru persona, kas iegādājas preces, ir veikusi iegādi, izņemot gadījumu, ja persona, kas iegādājas preces, apstiprina, ka šai iegādei ir uzlikts nodoklis saskaņā ar 1. punktu.

Ja iegādei tomēr ir jāuzliek nodoklis atbilstīgi 1. punktam preču sūtījuma vai transporta galapunkta dalībvalstī pēc tam, kad tai ir uzlikts nodoklis saskaņā ar pirmo daļu, summu, kam uzliek nodokli, atbilstīgi samazina dalībvalstī, kas izdevusi [PVN] identifikācijas numuru, ar kuru persona, kas iegādājusies preces, ir veikusi iegādi.

Panta pirmās daļas piemērošanas nolūkā uzskata, ka Kopienas iekšējās preču iegādes uzskata par tādām, kam uzliek nodokli saskaņā ar 1. punktu, ja ir spēkā šādi nosacījumi:

–        iegādātājs apstiprina, ka viņš šo Kopienas iekšējo preču iegādi ir veicis vēlākas piegādes vajadzībām, ko veic 1. punktā noteiktajā dalībvalstī un kurā saņēmējs ir persona, kam ir nodokļu saistības saskaņā ar 28.c panta E daļas 3. punktu,

–        iegādātājs ir izpildījis deklarēšanas pienākumu, kas noteikts 22. panta 6. punkta b) apakšpunktā.”

6        Minētās direktīvas 28.c panta A daļā ir paredzēts:

“Neietekmējot citus Kopienas noteikumus un saskaņā ar nosacījumiem, kas tajos izklāstīti, lai nodrošinātu turpmāk paredzēto atbrīvojumu pareizu un godīgu piemērošanu un novērstu jebkuru nodokļu nemaksāšanu, nodokļu apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, dalībvalstis atbrīvo no nodokļiem:

a)      piegādātās preces, kā tās definētas 5. pantā, ko nosūtījis vai transportējis pārdevējs vai kāds viņa vārdā, vai persona, kas ārpus 3. pantā minētās teritorijas, bet Kopienas iekšienē preces iegādājusies citam nodokļu maksātājam vai juridiskai personai, kas nav nodokļu maksātāja, kura attiecīgi darbojas dalībvalstī, kas nav preču sūtījuma vai transportēšanas sākumpunkts.

[..]”

 Nīderlandes tiesības

7        Iepriekš minētās Sestās direktīvas tiesību normas Nīderlandes tiesībās tika transponētas ar 1968. gada 28. jūnija Likumu par apgrozījuma nodokli (wet op de omzetbelasting; Staatsblad 1968, Nr. 329), it īpaši ar minētā likuma 9., 15., 17.b un 30. pantu redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietās.

8        Iesniedzējtiesa uzskata, ka Nīderlandes tiesību aktos nav paredzēts, ka PVN atskaitījums, atbrīvojums no PVN vai PVN atmaksa tiek atteikta gadījumā, ja ir konstatēts, ka nodokļa maksātājs ir piedalījies krāpšanā nodokļu jomā, par kuru tas zināja vai tam bija jāzina.

 Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi

 Lieta C-131/13

9        Italmoda, kas ir saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibināta sabiedrība, savu saimniecisko darbību veic apavu tirdzniecības nozarē. Pamatlietas faktu norises laikā, proti, 1999.–2000. gadā, tā veica darījumus arī ar datortehniku. Šī aparatūra, ko Italmoda iegādājās Nīderlandē un Vācijā, tika pārdota un piegādāta klientiem, kuri ir PVN maksātāji Itālijā. Preces, kuru izcelsme ir Vācijā, Italmoda iegādājās, izmantojot savu Nīderlandes PVN maksātāja identifikācijas numuru, un iegāde bija apliekama ar tās valsts PVN, kas ir izdevusi PVN identifikācijas numuru Sestās direktīvas 28.b panta A daļas 2. punkta izpratnē, bet šīs preces tika transportētas tieši no Vācijas uz Itāliju.

10      Attiecībā uz precēm, kas bija iegādātas Nīderlandē, Italmoda aizpildīja visas nepieciešamās deklarācijas un savās PVN deklarācijās atskaitīja priekšnodokli. Savukārt, kas attiecas uz Vācijas izcelsmes precēm, Italmoda nedeklarēja nedz Kopienas iekšējo piegādi minētajā dalībvalstī, nedz Kopienas iekšējo iegādi Nīderlandē, lai gan šis darījums Vācijā bija atbrīvots no nodokļa. Itālijā attiecīgie pircēji nedeklarēja nevienu no šīm Kopienas iekšējām iegādēm un nemaksāja PVN. Itālijas nodokļu iestādes atteica minētajiem pircējiem atskaitīšanas tiesības un piedzina nodokli, kas bija jāsamaksā.

11      Nīderlandes nodokļu iestādes, uzskatīdamas, ka Italmoda ir apzināti piedalījusies krāpšanā ar nolūku izvairīties no PVN maksāšanas Itālijā, tai atteica tiesības uz atbrīvojumu no nodokļa par Kopienas iekšējām piegādēm, kuru galamērķis bija šī dalībvalsts, tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu, kā arī tiesības uz nodokļa, kas bija samaksāts par Vācijas izcelsmes precēm, atmaksu un tādējādi izdeva trīs Italmoda adresētus paziņojumus par nodokļu maksājumu apmēru.

12      Italmoda prasību par šiem paziņojumiem par nodokļu maksājumu apmēru Rechtbank te Haarlem (Hārlemas tiesa) pirmajā instancē apmierināja un lūdza nodokļu iestādes no jauna lemt par strīdu.

13      Tā kā par minēto spriedumu tika iesniegta apelācijas sūdzība Gerechtshof te Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa), šī tiesa savā 2011. gada 12. maija spriedumā atcēla Rechtbank te Haarlem spriedumu, kā arī apstrīdētos paziņojumus par nodokļu maksājumu apmēru, atzīstot, ka šajā gadījumā nebija pamatoti atkāpties no parastā PVN iekasēšanas režīma un atteikties piemērot atbrīvojumu no PVN vai tiesības uz PVN atskaitījumu. Šajā ziņā Gerechtshof te Amsterdam īpaši ņēma vērā, ka krāpšana bija notikusi nevis Nīderlandē, bet gan Itālijā un ka Italmoda pirmajā no šīm dalībvalstīm bija ievērojusi visus tiesību aktos paredzētos formālos nosacījumus, kas attiecas uz atbrīvojuma no nodokļa piemērošanu.

14      Staatssecretaris van Financiën par minēto spriedumu vērsās Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) ar kasācijas sūdzību. Šī tiesa īpaši norāda, ka šajā lietā aplūkojamajā laikposmā atbrīvojuma no nodokļa vai tiesību uz nodokļa atskaitīšanu piemērošanai Nīderlandes tiesībās nebija izvirzīts nosacījums, ka nodokļu maksātājs nedrīkst būt apzināti piedalījies krāpšanā PVN jomā vai darījumā ar nolūku izvairīties no nodokļu maksāšanas. Tādējādi rodas jautājums, vai apzināta dalība šādā krāpšanā liedz tiesības uz PVN atmaksu, kaut arī valsts tiesībās nav nekādu noteikumu šajā ziņā.

15      Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai, pamatojoties uz Savienības tiesībām, valsts iestādēm un tiesu iestādēm jāatsakās piemērot atbrīvojumu no PVN sakarā ar piegādi Kopienā vai tiesības uz PVN atskaitīšanu sakarā ar preču iegādi, kuras pēc šīs iegādes tiek nosūtītas uz citu dalībvalsti, vai arī no Sestās direktīvas 28.b panta A daļas 2. punkta otrās daļas izrietošo PVN atmaksāšanu, ja, pamatojoties uz objektīviem faktiem, ir skaidrs, ka saistībā ar minētajām precēm ir notikusi PVN krāpšana un nodokļu maksātājs zināja vai viņam bija jāzina, ka viņš tajā piedalās, ja valsts tiesiskajā regulējumā nav paredzēta iespēja šādos apstākļos atteikt atbrīvojumu, atskaitīšanu vai atmaksāšanu?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai tajā minētais atbrīvojums, atskaitīšana vai atmaksāšana ir jāatsaka arī tad, ja krāpšana PVN jomā ir notikusi citā dalībvalstī (kas nav preču nosūtīšanas dalībvalsts) un ja nodokļu maksātājs zināja vai viņam bija jāzina par krāpšanu, lai gan nosūtīšanas dalībvalstī šis nodokļa maksātājs ir izpildījis visas (formālās) prasības, kas noteiktas valsts tiesiskajā regulējumā, lai varētu lūgt atbrīvojumu, atskaitīšanu vai atmaksāšanu, un ja tas šai dalībvalstij vienmēr ir sniedzis visu nepieciešamo informāciju par precēm, nosūtīšanu un pircējiem, kas ir reģistrēti galamērķa dalībvalstī?

3)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša, vai ar Sestās direktīvas 28.b panta A daļas 2. punkta pirmās daļas vārdiem “tiek uzlikts [nodoklis]” ir jāsaprot fakts, ka PVN saistībā ar iegādi Kopienā, kas maksājams galamērķa dalībvalstī, tiek deklarēts ar apliecinošiem dokumentiem likumā paredzētā PVN deklarācijā vai arī šādas deklarācijas neesamības gadījumā fakts, ka galamērķa dalībvalsts nodokļu iestādes veic nepieciešamos pasākumus šādas deklarācijas neesamības novēršanai? Vai, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir nozīme tam, ka attiecīgais darījums ietilpst darījumu virknē, kuras mērķis ir PVN krāpšana galamērķa valstī, un nodokļa maksātājs par to zināja vai viņam par to bija jāzina?”

 Lieta C-163/13

16      Turbu.com BV, kas ir saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibināta sabiedrība, nodarbojas ar datortehnikas un telekomunikāciju aprīkojuma, kā arī programmatūru vairumtirdzniecību.

17      Laikposmā no 2001. gada augusta līdz decembrim Turbu.com veica vairākas Kopienas iekšējās mobilo telefonu piegādes, piemērojot šajā ziņā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa un atskaitot priekšnodokli.

18      Pēc nodokļu izlūkdienesta veiktās izmeklēšanas Nīderlandes nodokļu iestādes uzskatīja, ka Turbu.com nepamatoti bija uzskatījusi, ka minētajām piegādēm ir piemērojams atbrīvojums no PVN, un šīs iestādes izdeva tai adresētu paziņojumu par nodokļu maksājumu apmēru. Turklāt pret Turbu.com direktoru tika uzsākti kriminālprocesi par krāpšanu PVN jomā, kā rezultātā 2005. gadā viņš tika notiesāts par dokumentu viltošanu un par nepilnīgas un neprecīzas nodokļu deklarācijas iesniegšanu.

19      Turbu.com adresētais paziņojums par nodokļu maksājumu apmēru pēc šīs sabiedrības celto prasību izskatīšanas tika apstiprināts Rechtbank te Breda (Bredas tiesa) pirmajā instancē un vēlāk apelācijas instancē ar Gerechtshof te ’s-Hertogenbosch (Hertogenboshas apelācijas tiesa) 2011. gada 25. februāra spriedumu. Minētajā spriedumā šī pēdējā minētā tiesa uzskatīja, ka bija ticams, ka attiecīgās piegādes patiesībā nav Kopienas iekšējās piegādes un ka Turbu.com brīvprātīgi un apzināti ir piedalījusies krāpšanā PVN jomā.

20      Turbu.com par minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden. Šī tiesa norāda, ka gadījumā, ja pēc vēršanās apelācijas tiesā tiktu pierādīts, ka attiecīgās piegādes bija daļa no darījumiem, kuru mērķis bija apiet PVN noteikumus, un ka Turbu.com to zināja vai tas tai bija jāzina, rodas jautājumi par Savienības tiesību interpretāciju. Šajā ziņā tā vaicā, vai atbrīvojuma no PVN piemērošana ir jāatsaka krāpšanas PVN jomā gadījumā pat tad, ja valsts tiesībās nav paredzēts juridiskais pamats šajā ziņā.

21      Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai, pamatojoties uz Eiropas Savienības tiesībām, valsts iestādēm un tiesu iestādēm jāatsakās piemērot atbrīvojums no PVN attiecībā uz piegādi Kopienas iekšienē, ja, pamatojoties uz objektīviem faktiem, ir skaidrs, ka saistībā ar preču piegādi ir notikusi PVN krāpšana un nodokļa maksātājs zināja vai viņam bija jāzina, ka viņš tajā piedalās, ja valsts tiesiskajā regulējumā nav paredzēts tādos apstākļos atteikt atbrīvojumu no nodokļa?”

 Lieta C-164/13

22      TMP, kas ir saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibināta sabiedrība, darbojas mobilo telefonu tirdzniecības nozarē.

23      2003. gada jūlijā tā veica mobilo telefonu Kopienas iekšējās piegādes, piemērojot šajā ziņā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa un lūdzot samaksātā priekšnodokļa atmaksāšanu par šo telefonu iegādi no Nīderlandes teritorijā reģistrētām sabiedrībām.

24      Nīderlandes nodokļu iestādes, konstatējušas vairākas neatbilstības TMP iesniegtajās deklarācijās gan saistībā ar priekšnodokļa darījumiem, gan saistībā ar minētajām Kopienas iekšējām piegādēm, atteica veikt lūgto atmaksāšanu. Lēmumu, ar kuru TMP tika atteikta nodokļa atmaksāšana, Rechtbank te Breda atcēla ar spriedumu, ko Gerechtshof te ’s-Hertogenbosch savukārt atcēla ar 2011. gada 25. februāra spriedumu. Minētajā spriedumā pēdējā minētā tiesa atzina, ka TMP nevarēja atskaitīt priekšnodokli galvenokārt tāpēc, ka šī sabiedrība zināja vai tai bija jāzina, ka tā bija iesaistīta darījumā, kas ir saistīts ar krāpšanu PVN jomā.

25      TMP par minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden. Šī tiesa īpaši norāda, ka gadījumā, ja pēc vēršanās apelācijas tiesā tiktu pierādīts, ka attiecīgās piegādes bija daļa no darījumiem, kuru mērķis bija apiet PVN noteikumus, un ka TMP to zināja vai tas tai bija jāzina, rodas jautājumi par Savienības tiesību interpretāciju. Šajā ziņā tā īpaši norāda, ka attiecīgajā laikposmā Nīderlandes tiesību aktos tiesībām uz PVN atskaitīšanu nebija izvirzīts nosacījums, ka nodokļu maksātājs nav apzināti piedalījies darījumā nolūkā izvairīties no nodokļu maksāšanas vai krāpšanā PVN jomā.

26      Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai, pamatojoties uz Eiropas Savienības tiesībām, valsts iestādēm un tiesu iestādēm jāatsakās piemērot atskaitīšanas tiesības, ja, pamatojoties uz objektīviem faktiem, ir skaidrs, ka saistībā ar preču piegādi ir notikusi PVN krāpšana un nodokļa maksātājs zināja vai viņam bija jāzina, ka viņš tajā piedalās, ja valsts tiesiskajā regulējumā tādos apstākļos nav paredzēts šo tiesību zaudējums?”

 Par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

 Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību lietā C-131/13

27      Pirmkārt, Italmoda norāda, ka pirmais lietā C-131/13 uzdotais jautājums nav pieņemams, jo šis jautājums attiecas uz valsts tiesību interpretāciju.

28      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ir acīmredzams, ka minētais jautājums attiecas nevis uz valsts tiesību interpretāciju, bet gan uz Savienības tiesību interpretāciju un it īpaši Sestās direktīvas noteikumu interpretāciju.

29      Tādējādi Italmoda izvirzītā iebilde par nepieņemamību saistībā ar minēto prejudiciālo jautājumu ir jānoraida.

30      Otrkārt, Komisija apšauba otrā šajā lietā uzdotā prejudiciālā jautājuma pieņemamību. Tajā paredzētais gadījums neesot šajā lietā aplūkotais gadījums, ņemot vērā, kā tas izrietot no iesniedzējtiesas lēmuma, ka Italmoda neesot pareizi informējusi Nīderlandes nodokļu iestādes par attiecīgajiem darījumiem.

31      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Par valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var atteikties lemt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas ir nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši spriedumus Budějovický Budvar, C-478/07, EU:C:2009:521, 63. punkts; Zanotti, C-56/09, EU:C:2010:288, 15. punkts, kā arī Melki un Abdeli, C-188/10 un C-189/10, EU:C:2010:363, 27. punkts).

32      Šajā gadījumā, kaut arī Komisija norāda, ka šajā lietā nekādā ziņā nevar atsaukties uz situāciju, kas ir paredzēta otrajā šajā lietā uzdotajā jautājumā, ņemot vērā, ka Italmoda attiecībā pret konkrēto preču nosūtīšanas dalībvalsts nodokļu iestādēm nav pareizi izpildījusi visus pienākumus, kas tai bija noteikti saistībā ar informācijas sniegšanu, ir jānorāda, pirmkārt, ka no iesniedzējtiesas lēmuma neizriet, ka šie pienākumi nodokļu iestādēm sniegt pareizu informāciju galu galā nav tikuši pareizi izpildīti. Iesniedzējtiesa drīzāk sliecas apmierināt pamatu, kurā, pamatojoties tikai uz pamatojuma nenorādīšanu, ir iebilsts pret apelācijas tiesas konstatāciju, ka nodokļu iestādēm tika sniegta pareiza informācija, uzskatot, ka šo konstatāciju nevarēja veikt tikai tāpēc vien, ka Italmoda deklarācijas šajā kontekstā nebija apstrīdētas.

33      Otrkārt, šajā kontekstā ir jāuzsver, ka šī prejudiciālā jautājuma priekšmets citu starpā ir pati jautājuma, vai pienākumi saistībā ar informācijas sniegšanu ir tikuši izpildīti, atbilstība, lai novērtētu tiesības uz PVN atskaitīšanu, atbrīvojumu no PVN vai PVN atmaksāšanu. Tādējādi nav acīmredzams, ka šis jautājums būtu hipotētisks vai ka tam nebūtu nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu.

34      No tā izriet, ka arī otrais lietā C-131/13 uzdotais jautājums ir jāuzskata par pieņemamu.

 Par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību lietās C-163/13 un C-164/13

35      Komisija norāda, ka jautājumi lietās C-163/13 un C-164/13 nav pieņemami tādēļ, ka tie ir jāuzskata par hipotētiskiem. Patiesībā galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi pamatlietās vēl nav konstatēti.

36      Kā tas ir atgādināts šī sprieduma 31. punktā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai principā ir pienākums lemt par prejudiciālajiem jautājumiem, kas attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, ja vien nav acīmredzams, ka lūgtajai interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ka problēma ir hipotētiska vai ka Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas ir nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.

37      Jānorāda, ka tā tas tomēr ir gadījumā, kas ir saistīts ar lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās C-163/13 un C-164/13.

38      Šajās lietās Tiesa ir aicināta precizēt, vai un attiecīgā gadījumā kādos apstākļos valsts iestādēm un tiesām ir pienākums atteikties piešķirt tiesības uz atbrīvojumu no PVN un PVN atskaitīšanu, ja ir notikusi krāpšana PVN jomā.

39      No iesniedzējtiesas lēmumu pamatojuma izriet, ka Hoge Raad der Nederlanden nav konstatējusi, ka pamatlietā aplūkotie darījumi ir saistīti ar krāpšanu PVN jomā. Tādējādi, tā kā šajos lēmumos uzdotie prejudiciālie jautājumi paredz tieši šādas krāpšanas esamību, šie jautājumi saistībā ar pamatlietām ir jāuzskata par hipotētiskiem.

40      Tādējādi prejudiciālie jautājumi lietās C-163/13 un C-164/13 ir jāatzīst par nepieņemamiem.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem lietā C-131/13

 Par pirmo jautājumu

41      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai valsts iestādes un tiesas nodokļu maksātājam, kurš zināja vai kuram bija jāzina, ka saistībā ar Kopienas iekšējām piegādēm viņš piedalījās darījumā, kas ir saistīts ar krāpšanu PVN jomā, var atteikt tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu saskaņā ar Sestās direktīvas 17. panta 3. punktu, tiesības uz atbrīvojumu no nodokļa, kuras ir paredzētas šīs direktīvas 28.c panta A daļas a) punktā, kā arī tiesības uz PVN atmaksāšanu saskaņā ar minētās direktīvas 28.b panta A daļas 2. punktu gadījumā, ja valsts tiesībās nav noteikumu, kas paredzētu šādu atteikumu.

42      Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatgādina, ka cīņa pret krāpšanu, izvairīšanos no nodokļiem un iespējamu ļaunprātīgu rīcību ir Sestajā direktīvā atzīts un veicināts mērķis (skat. it īpaši spriedumus Halifax u.c., C-255/02, EU:C:2006:121, 71. punkts; Kittel un Recolta Recycling, C-439/04 un C-440/04, EU:C:2006:446, 54. punkts, kā arī Mahagében un Dávid, C-80/11 un C-142/11, EU:C:2012:373, 41. punkts).

43      Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka iesaistītās personas nevar pamatoties uz Savienības tiesību normām krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā (skat. it īpaši spriedumus Kittel un Recolta Recycling, EU:C:2006:446, 54. punkts; Fini H, C-32/03, EU:C:2005:128, 32. punkts, un Maks Pen, C-18/13, EU:C:2014:69, 26. punkts).

44      Pirmkārt, pastāvīgajā judikatūrā par Sestajā direktīvā paredzētajām tiesībām uz PVN atskaitīšanu Tiesa no tā secināja, ka valsts iestādēm un tiesām ir jāatsaka šīs tiesības, ja, ņemot vērā objektīvus faktus, ir pierādīts, ka atsaukšanās uz šīm tiesībām ir notikusi krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā (skat. it īpaši spriedumus Kittel un Recolta Recycling, EU:C:2006:446, 55. punkts; Bonik, C-285/11, EU:C:2012:774, 37. punkts, kā arī Maks Pen, EU:C:2014:69, 26. punkts).

45      Otrkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka šīs ļaunprātīgās izmantošanas vai krāpšanas sekas principā attiecas arī uz tiesībām uz atbrīvojumu no nodokļa par Kopienas iekšējo piegādi (šajā ziņā skat. spriedumus R., C-285/09, EU:C:2010:742, 55. punkts, un Mecsek-Gabona, C-273/11, EU:C:2012:547, 54. punkts).

46      Treškārt, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 50.–52. punktā, ciktāl iespējamais atteikums piešķirt tiesības, kas izriet no Sestās direktīvas, atspoguļo šī sprieduma 43. punktā minēto vispārējo principu, ka neviens nevar savā labā ļaunprātīgi vai krāpnieciski izmantot tiesības, kas izriet no Savienības tiesiskās sistēmas, valsts iestādēm un tiesām vispārīgi ir pienākums paust šādu atteikumu neatkarīgi no tā, kādas tiesības PVN jomā ir skārusi krāpšana, kas tādējādi ietver arī tiesības uz PVN atmaksāšanu.

47      Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šo secinājumu nevar atspēkot tas, ka šīs pēdējās minētās tiesības ir īpašas, ciktāl tās veido korekcijas mehānismu, kas ļauj nodrošināt PVN neitralitāti atsevišķos Kopienas iekšējo piegāžu gadījumos.

48      Šajā ziņā ir jānorāda, ka no šī sprieduma 44. punktā minētās judikatūras izriet, ka galvenā funkcija, kāda PVN mehānismā piemīt Sestās direktīvas 17. panta 3. punktā paredzētajām tiesībām uz atskaitīšanu, lai nodrošinātu pilnīgu nodokļa neitralitāti, neizslēdz to, ka šīs tiesības var tikt atteiktas nodokļa maksātājam gadījumā, ja tas ir piedalījies krāpšanā (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumus Bonik, EU:C:2012:774, 25.–27. un 37. punkts, kā arī Maks Pen, EU:C:2014:69, 24.–26. punkts). Tāpat arī īpašā funkcija, kāda piemīt tiesībām uz PVN atmaksāšanu, lai nodrošinātu PVN neitralitāti, nevar izslēgt, ka šīs tiesības var tikt atteiktas nodokļa maksātājam šādā gadījumā.

49      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, valsts iestādēm un tiesām principā ir pienākums atteikt Sestajā direktīvā paredzētās tiesības, kas ir izmantotas krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā, neatkarīgi no tā, vai runa ir par tiesībām uz PVN atskaitīšanu, atbrīvojumu no PVN vai PVN atmaksāšanu par Kopienas iekšējo piegādi, kas ir aplūkotas pamatlietā.

50      Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tā tas ir ne tikai tad, ja krāpšanu nodokļu jomā ir izdarījis pats nodokļa maksātājs, bet arī tad, ja nodokļa maksātājs zināja vai tam bija jāzina, ka ar attiecīgo darījumu tas piedalījās darījumā, kas ir saistīts ar krāpšanu PVN jomā, kuru ir īstenojis piegādātājs vai cits uzņēmējs, kas iepriekš vai vēlāk ir iesaistījies piegādes ķēdē (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumus Kittel un Recolta Recycling, EU:C:2006:446, 45., 46., 56. un 60. punkts, kā arī Bonik, EU:C:2012:774, 38.–40. punkts).

51      Attiecībā uz to, vai valsts iestādēm un tiesām ir pienākums paust šādu atteikumu arī tad, ja valsts tiesību sistēmā nav īpašu noteikumu šajā ziņā, ir jānorāda, pirmkārt, ka Nīderlandes valdība tiesas sēdē uzstāja uz to, ka Nīderlandes tiesībās nav trūkumu saistībā ar Sestās direktīvas transponēšanu un ka krāpšanas novēršana bija piemērojama kā vispārējs tiesību princips, piemērojot valsts noteikumus, ar kuriem ir transponēta šī direktīva.

52      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka valsts tiesai valsts tiesības ir jāinterpretē, cik vien iespējams ņemot vērā attiecīgās direktīvas saturu un mērķi, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu, kurš prasa, lai tā darītu visu, kas ir tās kompetencē, ņemot vērā valsts tiesību aktu kopumu un piemērojot tajos atzītās interpretācijas metodes (šajā ziņā skat. spriedumus Adeneler u.c., C-212/04, EU:C:2006:443, 111. punkts; Kofoed, C-321/05, EU:C:2007:408, 45. punkts, un Maks Pen, EU:C:2014:69, 36. punkts).

53      Tādējādi iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai Nīderlandes tiesībās, kā to norāda Nīderlandes valdība, pastāv tiesību normas – noteikums vai vispārējs princips –, saskaņā ar kurām tiesību ļaunprātīga izmantošana ir aizliegta, vai arī citi noteikumi par krāpšanu vai izvairīšanos no nodokļiem, kas varētu tikt interpretēti saskaņā ar Savienības tiesību prasībām jautājumā par cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, par kurām ir atgādināts šī sprieduma 49. un 50. punktā (šajā ziņā skat. spriedumus Kofoed, EU:C:2007:408, 46. punkts, un Maks Pen, EU:C:2014:69, 36. punkts).

54      Ja tomēr izrādītos, otrkārt, ka šajā gadījumā valsts tiesībās nav šādu tiesību normu, kurām ir iespējams sniegt atbilstošu interpretāciju, no tā tomēr nevar secināt, ka tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie valsts iestādes un tiesas nevar izpildīt minētās prasības un tādējādi atteikt priekšrocību, kas izriet no Sestajā direktīvā paredzētajām tiesībām, krāpšanas gadījumā.

55      Vispirms pat, ja, kā to ir apgalvojusi Italmoda, būtu jāatzīst, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus indivīdam un tādējādi dalībvalsts pret indivīdu uz to nevar atsaukties (skat. it īpaši spriedumus Pfeiffer u.c., no C-397/01 līdz C-403/01, EU:C:2004:584, 108. punkts, un Kücükdeveci, C-555/07, EU:C:2010:21, 46. punkts), atteikums piešķirt tiesības krāpšanas dēļ, kā tas ir šajā gadījumā, nav viens no gadījumiem, kas ir paredzēti šajā judikatūrā.

56      Tieši pretēji, kā tas ir norādīts šī sprieduma 43. un 46. punktā, šis atteikums atbilst principam, ka neviens nevar krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā atsaukties uz Savienības tiesību normām, jo to piemērošanas joma nevar tikt paplašināta, ietverot tajā ļaunprātīgu vai pat krāpniecisku praksi (šajā ziņā skat. spriedumus Halifax u.c., EU:C:2006:121, 68. un 69. punkts, kā arī Collée, C-146/05, EU:C:2007:549, 38. punkts).

57      Tādējādi, ciktāl ļaunprātīgi vai krāpnieciski fakti nevar pamatot Savienības tiesību sistēmā paredzētās tiesības, atteikums šajā gadījumā piešķirt priekšrocību saskaņā ar Sesto direktīvu nenozīmē attiecīgajam indivīdam uzlikt pienākumu saskaņā ar šo direktīvu, bet ir tikai sekas konstatācijai, saskaņā ar kuru objektīvie nosacījumi, kas ir izvirzīti, lai iegūtu vēlamo priekšrocību, un kas ir paredzēti minētajā direktīvā saistībā ar šīm tiesībām, patiesībā nav izpildīti (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumus Kittel un Recolta Recycling, EU:C:2006:446, 53. punkts, kā arī FIRIN, C-107/13, EU:C:2014:151, 41. punkts).

58      Tādējādi šajā gadījumā runa drīzāk ir par to, ka nodokļa maksātājs nevar atsaukties uz Sestajā direktīvā paredzētajām tiesībām, kuru piešķiršanai izvirzītie objektīvie kritēriji nav izpildīti vai nu krāpšanas dēļ, kas ir īstenota saistībā ar darījumu, kuru ir veicis pats nodokļa maksātājs, vai arī visas darījumu ķēdes, kurā tas piedalījās, krāpnieciskā rakstura dēļ, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 50. punktā.

59      Šādā gadījumā nav vajadzīga nepārprotama atļauja, lai valsts iestādes un tiesas varētu atteikt priekšrocību saskaņā ar kopējo PVN sistēmu, jo šīs sekas ir jāuzskata par raksturīgām minētajai sistēmai.

60      Pretēji tam, ko apgalvoja Italmoda, nodokļa maksātājam, kas nosacījumus tiesību iegūšanai ir izpildījis, tikai piedaloties krāpnieciskos darījumos, acīmredzami nav pamata atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības vai tiesiskās noteiktības principiem, lai iebilstu pret atteikumu piešķirt attiecīgās tiesības (šajā ziņā skat. spriedumus Breitsohl, C-400/98, EU:C:2000:304, 38. punkts, un Halifax u.c., EU:C:2006:121, 84. punkts).

61      Visbeidzot, tā kā atteikums piemērot tiesības, kas izriet no kopējās PVN sistēmas, gadījumā, ja nodokļa maksātājs ir iesaistīts krāpšanā, ir tikai sekas tam, ka nav izpildīti nosacījumi, kas šajā ziņā ir izvirzīti attiecīgajos Sestās direktīvas noteikumos, šim atteikumam, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 60. punktā, nepiemīt soda vai sankcijas raksturs 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. panta vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumus Emsland-Stärke, C-110/99, EU:C:2000:695, 56. punkts; Halifax u.c., EU:C:2006:121, 93. punkts, un Döhler Neuenkirchen, C-262/10, EU:C:2012:559, 43. punkts).

62      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Sestā direktīva ir interpretējama tādējādi, ka valsts iestādēm un tiesām nodokļa maksātājam Kopienas iekšējās piegādes ietvaros ir jāatsaka tiesības uz PVN atskaitīšanu, atbrīvojumu no PVN vai PVN atmaksāšanu pat tad, ja valsts tiesībās nav noteikumu, kas paredzētu šādu atteikumu, ja, ņemot vērā objektīvus faktus, ir pierādīts, ka šis nodokļa maksātājs zināja vai tam bija jāzina, ka ar darījumu, uz kuru tas atsaucas, lai pamatotu attiecīgās tiesības, tas piedalījās krāpšanā PVN jomā, kas ir pieļauta piegāžu ķēdes ietvaros.

 Par otro jautājumu

63      Uzdodot savu otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai saistībā ar iespējamo pienākumu atteikt tiesības uz PVN atskaitīšanu, atbrīvojumu no PVN vai PVN atmaksāšanu, kas ir paredzēts pirmajā prejudiciālajā jautājumā, nozīme ir apstākļiem, ka, pirmkārt, krāpšana PVN jomā ir izdarīta dalībvalstī, kas nav tā, kurā ir lūgts piemērot šīs dažādās tiesības, un, otrkārt, attiecīgais nodokļa maksātājs pēdējā minētajā dalībvalstī ir izpildījis formālos nosacījumus, kas valsts tiesību aktos ir paredzēti, lai iegūtu minētās tiesības.

64      Šajā ziņā, kā jau tas ir norādīts šī sprieduma 50. punktā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par nodokļa maksātāja krāpniecisku rīcību, kas var likt tam atteikt Sestajā direktīvā paredzētās tiesības, uzskata ne vien situāciju, kurā krāpšanu nodokļu jomā tieši ir izdarījis pats šis nodokļa maksātājs un tikai šis nodokļa maksātājs, bet arī to, kurā nodokļa maksātājs zināja vai tam bija jāzina, ka, veicot iegādi vai piegādi, tas piedalījās darījumā, kas ir iesaistīts krāpšanā PVN jomā, kuru ir izdarījis piegādātājs vai cits uzņēmējs, kas iepriekš vai vēlāk ir iesaistījies vienā un tajā pašā piegāžu ķēdē (skat. it īpaši spriedumus Kittel un Recolta Recycling, EU:C:2006:446, 45., 46. un 56. punkts; Mahagében un Dávid, EU:C:2012:373, 46. punkts, kā arī Bonik, EU:C:2012:774, 40. punkts).

65      Nav neviena objektīva iemesla, kas ļautu secināt, ka varētu būt citādi tikai tāpēc vien, ka piegāžu ķēdē, kurā ir notikusi krāpšana, ir iesaistītas divas vai vairākas dalībvalstis vai ka darījums, ar kuru ir izdarīta krāpšana PVN jomā, ir veikts dalībvalstī, kas nav tā, kurā nodokļa maksātājs, kas ir iesaistīts attiecīgo darījumu krāpnieciskā īstenošanā, nepamatoti cenšas iegūt tiesības, kuras izriet no Sestās direktīvas.

66      Tāpat arī saistībā ar atteikumu piešķirt Sestajā direktīvā paredzētās tiesības nav nozīmes konstatējumam, ka, ņemot vērā tikai tās dalībvalsts tiesību sistēmu, kurai ir jālemj par šo tiesību piešķiršanu, šajā ziņā paredzētie nosacījumi šķiet izpildīti, ņemot vērā, kā tas ir norādīts, ka iesaistīšanos krāpšanā PVN jomā var veidot dalība, kas ir apzināta vai kam tādai būtu jābūt, darījumu ķēdē, kurā cits uzņēmējs, veicot vēlāku darījumu citā dalībvalstī, pabeidz šīs krāpšanas īstenošanu.

67      Turklāt, kā to pamatoti ir norādījusi Nīderlandes valdība, pamatlietā aplūkotajai “karuseļveida” krāpšanai PVN jomā, kas tiek īstenota Kopienas iekšējo piegāžu ietvaros, bieži ir raksturīgs tas, ka no kādas atsevišķas dalībvalsts viedokļa nosacījumi, kas ir izvirzīti, lai varētu atsaukties uz tiesībām PVN jomā, šķiet izpildīti, ciktāl tieši no konkrētās vairākās dalībvalstīs veikto darījumu kombinācijas izriet šo darījumu kopuma krāpnieciskais raksturs.

68      Turklāt jebkura cita interpretācija, nevis tā, kas ir apstiprināta iepriekš šajā spriedumā, neatbilstu mērķim apkarot krāpšanu nodokļu jomā, kas ir atzīts un veicināts Sestajā direktīvā (skat. it īpaši spriedumu Tanoarch, C-504/10, EU:C:2011:707, 50. punkts).

69      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Sestā direktīva ir interpretējama tādējādi, ka nodokļa maksātājam, kas zināja vai kam bija jāzina, ka ar darījumu, uz kuru tas atsaucas, lai pamatotu tiesības uz PVN atskaitīšanu, atbrīvojumu no PVN vai PVN atmaksāšanu, tas piedalījās krāpšanā PVN jomā, kas ir pieļauta piegāžu ķēdes ietvaros, var tikt atteiktas šīs tiesības, lai gan šī krāpšana ir izdarīta dalībvalstī, kas nav tā, kurā ir lūgts piešķirt šīs tiesības, un ka šis nodokļa maksātājs šajā pēdējā minētajā dalībvalstī ir izpildījis formālos nosacījumus, kas valsts tiesību aktos ir paredzēti, lai varētu iegūt minētās tiesības.

 Par trešo jautājumu

70      Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz trešo jautājumu nav jāatbild, jo tas ir uzdots tikai gadījumā, ja atbilde uz šo pirmo jautājumu būtu noraidoša.

 Par tiesāšanās izdevumiem

71      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      prejudiciālie jautājumi, ko Hoge Raad der Nederlanden ir uzdevusi lietās C-163/13 un C-164/13, ir nepieņemami;

2)      Padomes 1977. gada 17. maija Sestā direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, kas grozīta ar Padomes 1995. gada 10. aprīļa Direktīvu 95/7/EK, ir interpretējama tādējādi, ka valsts iestādēm un tiesām nodokļa maksātājam Kopienas iekšējās piegādes ietvaros ir jāatsaka tiesības uz pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanu, atbrīvojumu no tā vai tā atmaksāšanu pat tad, ja valsts tiesībās nav noteikumu, kas paredzētu šādu atteikumu, ja, ņemot vērā objektīvus faktus, ir pierādīts, ka šis nodokļa maksātājs zināja vai tam bija jāzina, ka ar darījumu, uz kuru tas atsaucas, lai pamatotu attiecīgās tiesības, tas piedalījās krāpšanā pievienotās vērtības nodokļa jomā, kas ir pieļauta piegāžu ķēdes ietvaros;

3)      Sestā direktīva 77/388, kas ir grozīta ar Direktīvu 95/7, ir interpretējama tādējādi, ka nodokļa maksātājam, kas zināja vai kam bija jāzina, ka ar darījumu, uz kuru tas atsaucas, lai pamatotu tiesības uz pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanu, atbrīvojumu no tā vai tā atmaksāšanu, tas piedalījās krāpšanā pievienotās vērtības nodokļa jomā, kas ir pieļauta piegāžu ķēdes ietvaros, var tikt atteiktas šīs tiesības, lai gan šī krāpšana ir izdarīta dalībvalstī, kas nav tā, kurā ir lūgts piešķirt šīs tiesības, un ka šis nodokļa maksātājs šajā pēdējā minētajā dalībvalstī ir izpildījis formālos nosacījumus, kas valsts tiesību aktos ir paredzēti, lai varētu iegūt minētās tiesības.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – holandiešu.