Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2015. gada 21. maijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kapitāla brīva aprite – Atkāpe – Kapitāla aprite, kas ietver finanšu pakalpojumu sniegšanu – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēta vienotas likmes nodokļa uzlikšana ienākumiem no līdzdalības ārvalstu ieguldījumu fondā – Melnie fondi

Lieta C-560/13

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesfinanzhof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 6. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 30. oktobrī, tiesvedībā

Finanzamt Ulm

pret

Ingeborg Wagner-Raith,

piedaloties

Bundesministerium der Finanzen.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši S. Rodins [S. Rodin], E. Levits (referents), M. Bergere [M. Berger] un F. Biltšens [F. Biltgen],

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 20. novembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        I. Wagner-Raith vārdā – U. Ziegler, Rechtsanwalt,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze, kā arī A. Wiedmann un K. Petersen, pārstāvji,

–        Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Brighouse, pārstāve, kurai palīdz K. Bacon, barrister,

–        Eiropas Komisijas vārdā – T. Scharf, A. Cordewener un W. Roels, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2014. gada 18. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 64. panta 1. punkta interpretāciju.

2        Šis lūgums ir ticis iesniegts tiesvedībā starp I. Wagner-Raith, kas ir Maria Schweier k-dzes mantiniece, un Finanzamt Ulm (Ulmas Finanšu pārvalde) par nodokļa uzlikšanu ienākumiem no kapitāla, kuri gūti no līdzdalības Kaimanu salās (Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes aizjūras zeme un teritorija) reģistrētos ieguldījumu fondos.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvas 88/361/EEK par Līguma 67. panta [ar Amsterdamas līgumu atcelts pants] īstenošanu (OV L 178, 5. lpp.) 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka, “neietekmējot turpmākos noteikumus, dalībvalstis atceļ kapitāla aprites ierobežojumus personām, kas ir dalībvalstu rezidenti. Lai sekmētu šīs direktīvas piemērošanu, kapitāla aprites klasificē saskaņā ar I pielikumā ietverto nomenklatūru”.

4        Viens no kapitāla aprites tipiem, kurš minēts Direktīvas 88/361 I pielikuma I sadaļā “Tieši ieguldījumi”, ir līdzdalība jaunā vai esošā uzņēmumā, lai izveidotu vai saglabātu stabilas ekonomiskas saiknes.

5        Minētā pielikuma IV sadaļas “Operācijas ar kolektīvu ieguldījumu uzņēmumu sertifikātiem [daļām]” A daļā attiecībā uz “darījumiem ar kolektīvu ieguldījumu uzņēmumu sertifikātiem [daļām]” tostarp ir ietvertas rezidentu veiktas biržās tirgojamu ārvalstu uzņēmumu daļu iegādes un rezidentu veiktas biržās netirgojamu ārvalstu uzņēmumu daļu iegādes.

6        Šajā pašā pielikumā ietvertajos “paskaidrojumos” ir precizēts:

“Tieši šajā nomenklatūrā un direktīvā šādām vārdkopām attiecīgi ir šāda nozīme:

Tieši ieguldījumi

Visdažādākie ieguldījumi, ko izdara fiziskas personas vai komercuzņēmumi, rūpniecības uzņēmumi vai finanšu uzņēmumi un kuri palīdz izveidot vai saglabāt stabilas un tiešas saiknes starp personu, kas nodrošina kapitālu, un uzņēmēju vai uzņēmumu, kam kapitāls ir darīts pieejams saimniecisku darbību veikšanai. Šis jēdziens šā iemesla dēļ ir jāizprot visplašākajā nozīmē.

[..]

Nomenklatūras I sadaļas 2. punktā minētajos uzņēmumos, kuriem ir akciju sabiedrību statuss, līdzdalība ir tiešu ieguldījumu formā, ja akciju pakete, kas pieder kādai fiziskai personai no cita uzņēmuma vai kādam citam īpašniekam, ļauj akciju īpašniekam saskaņā ar attiecīgās valsts likumiem par akciju sabiedrībām vai citādām sabiedrībām efektīvi piedalīties akciju sabiedrības vadībā vai kontrolē.

[..]”

 Vācijas tiesības

7        1969. gada 28. jūlija Likuma par ārvalstu ieguldījumu daļu pārdošanu un nodokļa uzlikšanu ienākumiem no ārvalstu ieguldījumu daļām (Gesetz über den Vertrieb ausländischer Investmentanteile Besteuerung und über die Besteuerung der Erträge aus ausländischen Investmentanteilen) (BGBl. 1969 I, 986. lpp.) – redakcijā, kas piemērojama laikposmā no 2002. gada 1. janvāra līdz 2003. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā – “AuslInvestmG”), – 17. pantā attiecībā uz nodokļa uzlikšanu ienākumiem no ārvalstu ieguldījumu fondu daļām ir paredzēts:

“1.      Dividendes no ārvalstu ieguldījumu daļām [..] ir uzskatāmas par ienākumiem no pamatlīdzekļiem Likuma par ienākuma nodokli 20. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izpratnē [..]

[..]

3.      1.–2.a punktu piemēro tikai tad:

1.      a)      ja ārvalstu ieguldījumu sabiedrība paziņo iestādei savu nodomu pārdot šī likuma piemērošanas jomā ietilpstošas ārvalstu ieguldījumu daļas publiska piedāvājuma, publiskas reklāmas vai līdzīgā veidā, [..] vai

b)      ja ārvalstu ieguldījumu daļas, kurām Vācijas biržā ir oficiālas tirdzniecības vai tirdzniecības regulētā tirgū atļauja, netiek pārdotas publiska piedāvājuma, publiskas reklāmas vai līdzīgā veidā (1. panta 2. punkts), izņemot ar biržas noteiktiem paziņojumiem, un ja ārvalstu ieguldījumu sabiedrība ieceļ pārstāvi, kura reģistrācijas vieta vai dzīvesvieta ietilpst šī likuma piemērošanas jomā un kurš to var pārstāvēt nodokļu iestādēs un nodokļu tiesās, un

2.      ja ārvalstu ieguldījumu sabiedrība, izmaksājot dividendes, paziņo ārvalstu ieguldījumu daļu īpašniekiem [..] vācu valodā [dividendes summu uz ieguldījuma daļu un konkrētas tajā ietilpstošās summas]

[..]

un pēc pieprasījuma pierāda šīs informācijas pareizību.”

8        AuslInvestmG 18. pantā – no 1993. gada 30. decembra līdz 2000. gada 31. decembrim spēkā esošajā redakcijā – bija paredzēts:

“1.      Ja nav izpildīti 17. panta nosacījumi, dividendes no ārvalstu ieguldījumu daļām ir uzskatāmas par [..] ienākumiem no pamatlīdzekļiem Likuma par ienākuma nodokli 20. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izpratnē [..].

2.      1. punktā minētās nodokļa bāzes ir jāpierāda. Pierādīšanai izmantojamajiem dokumentiem ir jābūt sagatavotiem vācu valodā, vai tiem jābūt pievienotam tulkojumam vācu valodā. Ārvalstu ieguldījumu sabiedrībai ir jāieceļ pārstāvis, kura reģistrācijas vieta vai dzīvesvieta ietilpst šī likuma piemērošanas jomā un kurš to var pārstāvēt nodokļu iestādēs un nodokļu tiesās.

3.      Ja netiek iesniegti neapstrīdami pierādījumi vai nav iecelts pārstāvis, ar nodokli apliek saņēmēja dividendes no ārvalstu ieguldījumu daļām, kā arī 90 % no kapitāla vērtības pieauguma, kas radies no pirmās kalendārā gada laikā noteiktās atpakaļpirkšanas cenas un pēdējās šī paša gada laikā noteiktās atpakaļpirkšanas cenas starpības; nodokli nosaka vismaz 10 % apmērā no pēdējās kalendārā gada laikā noteiktās atpakaļpirkšanas cenas. [..]”

9        Likumā par kapitāla ieguldījumu sabiedrībām (Gesetz über Kapitalanlagegesellschaften) – redakcijā, kas piemērojama attiecībā uz valsts ieguldījumu fondiem pamatlietas faktu norises laikā, – būtībā bija paredzēts, ka nodokļu uzlikšana ieguldījumu daļu turētājiem notiek saskaņā ar “pārskatāmības principu”, proti, tā, it kā viņi tieši būtu guvuši ienākumus no ieguldījumu daļām kopīgajos portfeļieguldījumos.

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

10      No 1997. līdz 2003. gadam M. Schweier bija noguldījumu konts LGT Bank AG (turpmāk tekstā – “LGT”) Lihtenšteinā, un tajā it īpaši ietilpa Kaimanu salās reģistrēto ieguldījumu fondu daļas. Šie ieguldījumu fondi, kuri neizpildīja AuslInvestmG 17. panta 3. punktā paredzētās prasības par paziņošanu, atļaujām un pierādījumiem un kuri nebija iecēluši pārstāvi saskaņā ar AuslInvestmG 18. panta 2. punkta trešo teikumu, šī iemesla dēļ Vācijā tika uzskatīti par tā dēvētajiem “melnajiem fondiem”, kuriem varēja tikt piemēroti AuslInvestmG 18. panta 3. punkta noteikumi.

11      2008. gadā M. Schweier pirmo reizi paziņoja Finanzamt Ulm (Ulmas Finanšu pārvalde, Vācija), ka strīdā aplūkotajos gados tostarp noguldījumu konts, kurš tai bija LGT, viņai ir radījis papildu ienākumus no kapitāla. Tādējādi viņa, vispirms aprēķinot ienākumu apmēru, pamatojoties uz dokumentiem, kurus viņas rīcībā bija nodevusi LGT, un saskaņā ar AuslInvestmG 18. panta 3. punktu nosakot vienotu summu par katru attiecīgo finanšu gadu, deklarēja šos ienākumus šai finanšu pārvaldei, iesniedzot labotas nodokļa deklarācijas.

12      Attiecīgā finanšu pārvalde grozīja M. Schweier nodokļu paziņojumus par šiem gadiem, nosakot ienākumu no kapitāla, kuri gūti no attiecīgajām ieguldījumu daļām, summu EUR 44 970,69 par 1997. gadu, EUR 63 779,07 par 1998. gadu, EUR 106 826,16 par 1999. gadu, EUR 94 999,24 par 2000. gadu, EUR 96 055,10 par 2001. gadu, EUR 100 157,99 par 2002. gadu un EUR 116 823,07 par 2003. gadu apmērā, kas kopumā ir EUR 623 611,32.

13      M. Schweier par šo papildu aplikšanu ar nodokli iesniedza sūdzību, norādot uz AuslInvestmG 18. panta 3. punktā paredzētā vienotas likmes nodokļa nesaderību ar kapitāla brīvas aprites principu. Viņa uzskatīja, ka papildu aplikšanas ar nodokli pamatā drīkstēja būt tikai faktiskie ienākumi, kuru apmērs bija jāizvērtē. M. Schweier lūdza aprēķināt viņas ienākumus no kapitāla atbilstoši AuslInvestmG 18. panta 1. punktam un nodeva finanšu pārvaldes rīcībā tai šajā ziņā nepieciešamos dokumentus un aprēķinus.

14      Tā kā Finanzamt Ulm šo sūdzību noraidīja, M. Schweier cēla prasību Finanzgericht Baden-Württemberg (Bādenes–Virtembergas Finanšu tiesa, Vācija). Ar 2012. gada 27. februāra spriedumu šī tiesa minēto prasību lielākajā daļā apmierināja, uzskatot, ka ar AuslInvestmG 18. panta 3. punktu ir ticis pārkāpts kapitāla brīvas aprites princips, un tādējādi nospriežot, ka M. Schweier faktiski gūtie ienākumi no kapitāla saistībā ar attiecīgajām ieguldījumu daļām katrā no minētajiem finanšu gadiem ir bijuši mazāki par ienākumu summu, kas tika noteikta saskaņā ar AuslInvestmG 18. panta 3. punktu, un ka to kopējais apmērs ir EUR 260 872,97. Finanzamt Ulm par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību [Revision] Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa).

15      Šajā kasācijas sūdzībā Finanzamt Ulm norādīja, ka AuslInvestmG 18. panta 3. punkts ir jāpiemēro pamatlietā, jo uz šo tiesību normu attiecoties LESD 64. panta 1. punktā paredzētā “standstill” klauzula. Pirmkārt, tā kā ieguldījumu fonda darbība ir cieši saistīta ar nodokļa uzlikšanu ieguldītājiem, kuriem šajos fondos pieder ieguldījumu daļas, AuslInvestmG 18. panta 3. punkts attiecoties ne tikai uz ieguldītājiem, bet arī uz pašiem ieguldījumu fondiem un līdz ar to esot saistīts ar finanšu pakalpojumu sniegšanu LESD 64. panta 1. punkta izpratnē. Otrkārt, līdzdalība ieguldījumu fonda kapitālā esot tiešie ieguldījumi.

16      Iesniedzējtiesa uzskata, ka AuslInvestmG 18. panta 3. punktā paredzētā vienotas likmes nodokļa piemērošana var atturēt Vācijas ieguldītājus no ieguldījumiem fondos, kuri neizpilda AuslInvestmG 17. pantā un 18. panta 1. punktā noteiktās prasības, ciktāl šī vienotas likmes nodokļa piemērošana vispārīgi ir apgrūtinošāka par nodokli, ko uzliek ieguldītājiem, kuriem pieder ieguldījumu daļas iekšzemes fondos un kuri neiesniedz pierādījumus par to gūtajiem ienākumiem. Tam ir pievienojama neiespējamība ieguldījumu daļu turētājiem tā dēvētajos “melnajos” fondos pierādīt savu faktisko ienākumu apmēru un tādējādi izvairīties no minētā vienotas likmes nodokļa, lai gan likumā par kapitāla ieguldījumu sabiedrībām nav paredzēta šāda vienotas likmes nodokļa piemērošana attiecībā uz ieguldījumiem iekšzemes fondos.

17      Iesniedzējtiesa precizē, ka būtībā AuslInvestmG 18. panta 3. punkta noteikums, kuru Finanzamt Ulm ir piemērojusi M. Schweier par attiecīgo laikposmu, jau bija spēkā 1993. gada 31. decembrī. Šī tiesa piebilst, ka ieguldījumu fondi, kuros M. Schweier piederēja ieguldījuma daļas, ir jāuzskata par trešās valsts fondiem, jo šie fondi ir tikuši nodibināti, pamatojoties uz Kaimanu salās spēkā esošajiem noteikumiem par atļauju izsniegšanu un uzraudzību, un tur attiecīgajām ieguldījumu fondu pārvaldes sabiedrībām bijusi reģistrācijas vieta.

18      Tomēr iesniedzējtiesa šaubās, vai ir izpildīti LESD 64. panta 1. punkta piemērošanas materiāltiesiskie nosacījumi un vai AuslInvestmG 18. panta 3. punkts ir saistīts ar finanšu pakalpojumu sniegšanu vai tiešiem ieguldījumiem.

19      Šādos apstākļos Bundesfinanzhof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai līdzdalības trešo valstu fondos gadījumā [LESD 63. pantā] paredzētā kapitāla aprites brīvība neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu (šajā gadījumā – AuslInvestmG 18. panta 3. punkts), saskaņā ar kuru uz iekšzemes ieguldītājiem ārvalstu ieguldījumu fondos zināmos apstākļos papildus dividendēm ir jāattiecina fiktīvi ienākumi 90 % apmērā no pirmās un pēdējās gada laikā noteiktās atpakaļpirkšanas cenas starpības, taču vismaz 10 % apmērā no pēdējās atpakaļpirkšanas cenas (vai arī biržas vai tirgus vērtības), jo kopš 1993. gada 31. decembra būtībā negrozītais tiesiskais regulējums ir saistīts ar finanšu pakalpojumu sniegšanu [LESD 64. panta 1. punktā] paredzētā iegūto tiesību aizsardzības regulējuma izpratnē?

Ja uz pirmo jautājumu netiek sniegta apstiprinoša atbilde:

2)      Vai līdzdalība tādā ieguldījumu fondā, kas ir reģistrēts trešajā valstī, vienmēr ir tiešas investīcijas [LESD 64. panta 1. punkta] izpratnē, vai arī atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no tā, vai līdzdalība kapitālā saskaņā ar ieguldījumu fonda reģistrācijas valsts tiesību aktiem vai uz citiem pamatiem sniedz iespēju ieguldītājam piedalīties ieguldījumu fonda vadībā vai kontrolē?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

20      Uzdodot savu pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 64. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā paredzēta vienotas likmes nodokļa uzlikšana nerezidējoša ieguldījumu fonda daļu turētāju ienākumiem, ja šis fonds nav izpildījis noteiktus likumā paredzētus pienākumus, ir pasākums, kurš attiecas uz kapitāla apriti, kas ietver finanšu pakalpojumu sniegšanu šī panta izpratnē.

21      Šajā ziņā jāatgādina, ka LESD 64. panta 1. punktā ir ietverts izsmeļošs kapitāla aprites veidu uzskaitījums, attiecībā uz ko LESD 63. panta 1. punktu var nepiemērot, un šis noteikums kā atkāpe no kapitāla brīvas aprites pamatprincipa ir jāinterpretē šauri (skat. spriedumu Welte, C-181/12, EU:C:2013:662, 29. punkts).

22      Tādējādi ir jānosaka, vai pamatlietā apspriestais tiesiskais regulējums attiecas uz kapitāla apriti un vai apstiprinošas atbildes gadījumā šī kapitāla aprite ietver finanšu pakalpojumu sniegšanu.

23      Tā kā LESD jēdziens “kapitāla aprite” nav definēts, Tiesa ir atzinusi, ka Direktīvas 88/361 I pielikumā ietvertajai nomenklatūrai ir indikatīva vērtība, jo atbilstoši šā pielikuma ievadam tajā ietvertais saraksts nav izsmeļošs (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumus van Hilten-van der Heijden, C-513/03, EU:C:2006:131, 39. punkts; Missionswerk Werner Heukelbach, C-25/10, EU:C:2011:65, 15. punkts, un Welte, C-181/12, EU:C:2013:662, 20. punkts).

24      Rezidentu veiktas biržās tirgojamu vai netirgojamu ārvalstu uzņēmumu daļu iegādes ir viens no kapitāla aprites veidiem, kuri minēti Direktīvas 88/361 I pielikuma IV sadaļas “Operācijas ar kolektīvu ieguldījumu uzņēmumu sertifikātiem [daļām]” A daļā attiecībā uz “darījumiem ar kolektīvu ieguldījumu uzņēmumu sertifikātiem [daļām]”.

25      Kolektīvu ieguldījumu uzņēmumu dividenžu izmaksāšana, lai arī tā tieši nav minēta šajā nomenklatūrā kā “kapitāla aprite”, var būt saistīta ar rezidentu veiktām biržās tirgojamu vai netirgojamu ārvalstu uzņēmumu daļu iegādēm un tādējādi ir nesaraujami saistīta ar kapitāla apriti (šajā ziņā skat. spriedumu Verkooijen, C-35/98, EU:C:2000:294, 29. punkts).

26      Līdz ar to tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā ir reglamentēta nodokļa uzlikšana ieguldītāju, kuriem pieder ieguldījumu daļas kolektīvu ieguldījumu uzņēmumos, ienākumiem, paredzot atšķirīgus nodokļa uzlikšanas noteikumus atkarībā no tā, vai attiecīgais nerezidējošais ieguldījumu fonds ir ievērojis AuslInvestmG 17. panta 3. punktu un 18. panta 2. punktu, ir pasākums, kurš attiecas uz kapitāla apriti minētās nomenklatūras izpratnē.

27      Tādējādi ir jānosaka, vai kapitāla aprite, uz kuru attiecas tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ietver finanšu pakalpojumu sniegšanu LESD 64. panta 1. punkta izpratnē.

28      Pirmkārt, ir jāizvērtē tostarp iesniedzējtiesas un Eiropas Komisijas atbalstītais apgalvojums, ka tikai uz tādiem pasākumiem, kuri ir tieši vērsti uz pašiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem un ar kuriem tiek regulēta to finanšu darījumu izpilde un kontrole, kā arī to apstiprināšana vai likvidācija, varētu tikt attiecināts LESD 64. panta 1. punkts, kas nebūtu tiesību aktu par nodokļa uzlikšanu ieguldītājiem gadījums.

29      Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka Līguma noteikumi attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību tiek nošķirti no noteikumiem par kapitāla brīvu apriti.

30      Tiesa jau ir lēmusi, ka no LESD 56. un 63. panta formulējuma, kā arī no to atrašanās vietas divās dažādās Līguma IV sadaļas nodaļās izriet, ka, lai gan tie ir savstarpēji cieši saistīti, šo noteikumu mērķis ir reglamentēt divas dažādas situācijas un tiem katram ir sava piemērošanas joma (šajā ziņā skat. spriedumu Fidium Finanz, C-452/04, EU:C:2006:631, 28. punkts).

31      No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai noteiktu, vai uz valsts tiesību aktiem attiecas viena vai otra Līgumā garantētā pamatbrīvība, ir jāņem vērā attiecīgo tiesību aktu mērķis (šajā ziņā skat. spriedumus Holböck, C-157/05, EU:C:2007:297, 22. punkts un tajā minētā judikatūra; Dijkman un Dijkman-Lavaleije, C-233/09, EU:C:2010:397, 26. punkts, kā arī Test Claimants in the FII Group Litigation, C-35/11, EU:C:2012:707, 90. punkts).

32      Kā savu secinājumu 67. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, uz valsts tiesību aktiem, kuru mērķis galvenokārt ir nodrošināt finanšu pakalpojumu sniegšanu, attiecas Līguma noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību, lai arī tie varētu izraisīt vai ietvert kapitāla apriti.

33      Tiesa jau ir lēmusi, ka valsts režīms, saskaņā ar kuru dalībvalsts savā teritorijā kā kredītu izsniegšanas profesionālas darbības ietvaros, ko veic trešā valstī dibināta sabiedrība, priekšnosacījumu izvirza iepriekšējas atļaujas saņemšanu un kura rezultātā tādējādi tiek traucēta šīs sabiedrības piekļuve finanšu tirgum, pārsvarā ietekmē pakalpojumu sniegšanas brīvības izmantošanu LESD 56. un nākamo pantu izpratnē (spriedums Fidium Finanz, C-452/04, EU:C:2006:631, 49. un 50. punkts).

34      Savukārt LESD 64. panta 1. punkta piemērošanas jomā ietilpst tādi valsts pasākumi, kuru priekšmets vismaz galvenokārt ir kapitāla aprite.

35      Šajos apstākļos ar prasību, lai LESD 64. panta 1. punkts attiektos uz pasākumiem, kuri ir tieši vērsti uz pašiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem un ar kuriem tiek regulēta to finanšu darījumu izpilde un kontrole, kā arī to apstiprināšana vai likvidācija, tiktu apšaubīta Līguma noteikumu attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību nošķiršana no noteikumiem par kapitāla brīvu apriti.

36      Interpretāciju, saskaņā ar kuru LESD 64. panta 1. punkta mērķis nav attiekties uz gadījumiem, kuriem piemērojama pakalpojumu sniegšanas brīvība, apstiprina arī tas, ka pretēji nodaļā par kapitāla brīvu apriti norādītajam nodaļā par pakalpojumu sniegšanas brīvību nav ietverts neviens noteikums, kurā būtu minēts, ka uz šiem noteikumiem var atsaukties pakalpojumu sniedzēji – trešo valstu rezidenti, kas dibināti ārpus Eiropas Savienības, jo šīs pēdējās minētās nodaļas mērķis ir nodrošināt pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstu pilsoņiem (spriedums Fidium Finanz, C-452/04, EU:C:2006:631, 25. punkts).

37      Savukārt no LESD 63. panta un 64. panta 1. punkta izriet, ka ir aizliegti visi kapitāla aprites, kas ietver finanšu pakalpojumu sniegšanu, ierobežojumi dalībvalstu un trešo valstu starpā, ja vien šāds ierobežojums valstu vai Savienības tiesību aktos nav pastāvējis 1993. gada 31. decembrī vai – attiecīgā gadījumā – 1999. gada 31. decembrī.

38      Līdz ar to tādēļ, ka starp noteikumiem attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un noteikumiem par kapitāla brīvu apriti to attiecīgo teritoriālās un personālās piemērošanas jomu ziņā pastāv atšķirības, LESD 64. panta 1. punktā minētie gadījumi noteikti nav tie, kas paredzēti LESD 56. un nākamajos pantos.

39      Turpinājumā ir jāatgādina, kā savu secinājumu 74. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ka izšķirošais kritērijs LESD 64. panta 1. punkta piemērošanai attiecas uz cēloņsakarības saikni, kas pastāv starp kapitāla apriti un finanšu pakalpojumu sniegšanu, nevis uz strīdīgā valsts pasākuma personālo piemērošanas jomu vai tā saikni ar šādu pakalpojumu sniedzēju, nevis to saņēmēju. Kā jau iepriekš atgādināts šī sprieduma 21. punktā, LESD 64. panta 1. punkta piemērošana ir paredzēta, atsaucoties uz kapitāla aprites veidiem, kuri var tikt ierobežoti.

40      Tādējādi tas, ka valsts pasākums vispirms attiecas uz ieguldītāju, nevis finanšu pakalpojuma sniedzēju, netraucē atzīt, ka uz šo pasākumu ir attiecināms LESD 64. panta 1. punkts.

41      Visbeidzot, – pretēji Komisijas norādītajam – no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka uz dalībvalstu tiesību aktiem nodokļu jomā var tikt attiecināts LESD 64. panta 1. punkts (it īpaši skat. spriedumus Test Claimants in the FII Group Litigation, C-446/04, EU:C:2006:774, 174.–196. punkts; Holböck, C-157/05, EU:C:2007:297, 37.–45. punkts, kā arī Prunus un Polonium, C-384/09, EU:C:2011:276, 27.–37. punkts).

42      Otrkārt, attiecībā uz LESD 64. panta 1. punktā paredzētās atkāpes apjomu ir jāatgādina, ka šīs atkāpes šauras interpretācijas mērķis ir saglabāt LESD 63. panta lietderīgo iedarbību.

43      Tādējādi, lai minēto atkāpi varētu piemērot, valsts pasākumam ir jāattiecas uz kapitāla apriti, kurai ir pietiekami cieša saikne ar finanšu pakalpojumu sniegšanu.

44      Kā savu secinājumu 74. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, lai būtu pietiekami cieša saikne, ir jāpastāv cēloņsakarībai starp kapitāla apriti un finanšu pakalpojumu sniegšanu.

45      Līdz ar to LESD 64. panta 1. punkts ir attiecināms uz tādiem valsts tiesību aktiem, kuri, būdami piemērojami kapitāla apritei starp dalībvalstīm un trešām valstīm, ierobežo finanšu pakalpojumu sniegšanu (pēc analoģijas ar kapitāla apriti, kas ir saistīta ar tiešiem ieguldījumiem vai uzņēmējdarbības veikšanu LESD 64. panta 1. punkta izpratnē, skat. spriedumus Test Claimants in the FII Group Litigation, C-446/04, EU:C:2006:774, 183. punkts, un Holböck, C-157/05, EU:C:2007:297, 36. punkts).

46      Šajā gadījumā Kaimanu salās reģistrēto ieguldījumu fondu daļu iegāde, kā arī to dividenžu saņemšana ietver finanšu pakalpojumus, kurus šie ieguldījumu fondi sniedz attiecīgajam ieguldītājam. Šāds ieguldījums atšķiras no ieguldītāja veiktas tiešas sabiedrības daļu iegādes tirgū, jo ar šiem pakalpojumiem šāds ieguldījums ļauj daudzveidīgāk izmantot dažādos aktīvus, kā arī labāk sadalīt riskus.

47      Tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā paredzēta vienotas likmes nodokļa piemērošana kopā ar to, ka nav iespējams ieguldītājam uzlikt nodokli par faktiski gūtajiem ienākumiem, ja nerezidējošais ieguldījumu fonds nav izpildījis AuslInvestmG 17. panta 3. punktā un 18. panta 2. punktā paredzētos nosacījumus, var atturēt rezidējošos ieguldītājus no nerezidējošo ieguldījumu fondu daļu iegādes un tādējādi novest pie tā, ka šie ieguldītāji retāk izmanto šādu fondu pakalpojumus.

48      Līdz ar to, ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 64. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā paredzēta vienotas likmes nodokļa uzlikšana nerezidējoša ieguldījumu fonda daļu turētāju ienākumiem, ja šis fonds nav izpildījis noteiktus likumā paredzētus pienākumus, ir pasākums, kurš attiecas uz kapitāla apriti, kas ietver finanšu pakalpojumu sniegšanu šī panta izpratnē.

 Par otro jautājumu

49      Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

50      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

LESD 64. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā paredzēta vienotas likmes nodokļa uzlikšana nerezidējoša ieguldījumu fonda daļu turētāju ienākumiem, ja šis fonds nav izpildījis noteiktus likumā paredzētus pienākumus, ir pasākums, kurš attiecas uz kapitāla apriti, kas ietver finanšu pakalpojumu sniegšanu šī panta izpratnē.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.