Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2015. gada 18. jūnijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Nodokļu tiesību akti – Ienākuma nodokļi – Dalībvalsts teritorijā gūti ienākumi – Darba ņēmējs nerezidents – Aplikšana ar nodokli nodarbinātības valstī – Nosacījumi

Lieta C-9/14

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 13. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 13. janvārī, tiesvedībā

Staatssecretaris van Financiën

pret

D. G. Kieback.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši Ž. K. Bonišo [J.-C. Bonichot] (referents), A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça] un K. Likurgs [C. Lycourgos],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        D. G. Kieback vārdā – S. Douma, G. Boulogne un N. Schipper, belastingadviseurs,

–        Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un B. Koopman, pārstāves,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze un K. Petersen, pārstāvji,

–        Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, M. Rebelo un J. Martins da Silva, pārstāvji,

–        Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk, C. Meyer-Seitz, U. Persson, L. Swedenborg, E. Karlsson un K. Sparrman, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – A. Cordewener un W. Roels, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2015. gada 5. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 39. pantu (tagad – LESD 45. pants).

2        Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp Staatssecretaris van Financiën (valsts finanšu sekretāru) un D. G. Kieback par Nīderlandes nodokļu iestādes atteikumu atskaitīt no ienākumiem, ko attiecīgā persona guvusi laikposmā, kad tā bija algots darbinieks Nīderlandē, proti, no 2005. gada 1. janvāra līdz 31. martam, šajā pašā laikposmā segtos aizdevuma, kas garantēts ar hipotēku un kas ņemts viņa mājokļa iegādei Vācijā, atmaksas izdevumus.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Nīderlandē 2001. gada Likuma par ienākumu nodokli (Wet op de Inkomstenbelastingen 2001, turpmāk tekstā – “2001. gada likums”) 2.3. pantā ir noteikts:

“Ienākumu nodokli piemēro šādiem ienākumiem, kurus nodokļu maksātājs ir guvis attiecīgajā kalendārajā gadā:

a)      ienākumiem, kas apliekami ar nodokli un kas ir gūti no darba vai mājokļa;

b)      ienākumiem, kas apliekami ar nodokli un kas ir gūti no būtiskas līdzdalības, un

c)      ienākumiem, kas apliekami ar nodokli un kas ir gūti no uzkrājumiem un ieguldījumiem.”

4        2001. gada likuma 2.4. pantā ir paredzēts:

“1.      Ienākumus, kas gūti no darba vai mājokļa, nosaka:

a)      nodokļu maksātājiem rezidentiem: atbilstoši 3. nodaļas noteikumiem;

b)      nodokļu maksātājiem nerezidentiem: atbilstoši [..] 7.2. daļas noteikumiem.”

5        Saskaņā ar 2001. gada likuma 2.5. pantu:

“1.      Nodokļu maksātājs nerezidents, kas kalendārā gada daļu ir uzturējies Nīderlandē, un nodokļu maksātājs nerezidents, kas dzīvo citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai ar ministra rīkojumu noteiktas varas teritorijā, ar kuru Nīderlandes Karaliste ir noslēgusi konvenciju par izvairīšanos no dubultas aplikšanas ar nodokļiem, kurā paredzēta savstarpēja informācijas apmaiņa, un kam ir jāmaksā nodokļi šajā dalībvalstī vai šīs varas teritorijā, var izvēlēties, lai viņam tiktu piemērotas šī likuma normas kā nodokļu maksātājam rezidentam. [..]

[..]”

6        Atbilstoši 2001. gada likuma 3.120. panta 1. punktam Nīderlandes rezidentam ir tiesības atskaitīt “negatīvos ienākumus” no viņam piederoša mājokļa, kas atrodas Nīderlandē.

7        Atbilstoši 2001. gada likuma 7.1. panta a) punktam ar nodokli tiek aplikti kalendārajā gadā gūtie ienākumi, kas apliekami ar nodokli un kas ir gūti no darba vai mājokļa Nīderlandē.

8        Atbilstoši 2001. gada likuma 7.2. panta 2. punkta b) un f) apakšpunktam ienākumi, kas apliekami ar nodokli un kas ir gūti no darba vai mājokļa, ir atalgojums, kas ir apliekams ar nodokli, par Nīderlandē veiktu darbu un attiecīgā gadījumā ienākumi, kas ir apliekami ar nodokli un kas gūti no Nīderlandē esoša mājokļa.

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi.

9        D. G. Kieback ir Vācijas pilsonis. Laikposmā no 2005. gada 1. janvāra līdz 31. martam, datumam, kurā viņš devās veikt profesionālo darbību ASV, D. G. Kieback strādāja Nīderlandē, bet dzīvoja Vācijā, kur viņam piederēja mājoklis.

10      Ja viņš būtu saglabājis darbu Nīderlandē visu 2005. gadu, viņš būtu varējis, gan kā šīs dalībvalsts nerezidents, no saviem šajā gadā ar nodokli apliekamajiem ienākumiem no algotas darbības atskaitīt “negatīvos ienākumus”, kas attiecas uz viņa mājokli un kas izriet no aizdevuma, par kuru līgums noslēgts mājokļa iegādei, izdevumiem, ar nosacījumu, ka šajā pašā dalībvalstī viņš ir saņēmis lielāko daļu savu ienākumu šajā gadā.

11      Tā kā Nīderlandes nodokļu iestāde tika konstatējusi, ka D. G. Kieback lielāko daļu savu 2005. gada ienākumu ir guvis ASV, tā aplika ar nodokli šajā gadā gūtos ienākumus Nīderlandē, neņemot vērā “negatīvos ienākumus”, kas attiecas uz viņa mājokli.

12      Pēc tam, kad tika noraidīta viņa sūdzība šai nodokļu iestādei, D. G. Kieback uzsāka tiesvedību Rechtbank te Breda (Bredas tiesa), kas apmierināja viņa prasību. Izskatījusi apelācijas sūdzību, Gerechtshof te ʼs-Hertogenbosch (Hertogenbosas Apelācijas tiesa) 2012. gada 23. martā atstāja spēkā pirmajā instancē pasludināto spriedumu.

13      Staatssecretaris van Financiën iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai nodokļa priekšrocība, kas saistīta ar personisko un ģimenes situāciju, atbilstoši vienlīdzībai ar rezidentiem ir atzīstama arī nerezidentiem tikai tad, ja vismaz 90 % attiecīgās personas ienākumu tiek aplikti ar nodokli viņa nodarbinātības valstī, un šis kritērijs ir jānovērtē šajā dalībvalstī ik gadus.

14      Iesniedzējtiesa šaubās, vai tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā, lai noskaidrotu, vai nodokļu maksātājs saņem visus vai gandrīz visus savus ienākumus nodarbinātības valstī, vērā ņemamā situācija būtu nevis viss nodokļu gads pilnībā, bet tikai tā daļa, kurā nodokļu maksātājs ir dzīvojis dalībvalstī, šajā gadījumā Vācijas Federatīvajā Republikā, un ir strādājis citā dalībvalstī, proti, Nīderlandes Karalistē. Lai gan šāda pieeja tai šķiet visloģiskākā, iesniedzējtiesa tomēr pauž savas bažas, ņemot vērā Komisijas 1993. gada 21. decembra Ieteikumu 94/79/EK par atsevišķu ienākumu, kurus nerezidenti ir guvuši dalībvalstī, kas nav to dzīvesvietas dalībvalsts, aplikšanu ar nodokli (OV 1994, L 39, 22. lpp.), kura 2. panta 2. punktā ir norāde uz visiem ar nodokli apliekamajiem ienākumiem kalendārā gada laikā.

15      Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai EKL 39. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij, kurā nodokļa maksātājs veic algotu darbību, apliekot ar nodokli ienākumus, ir jāņem vērā ieinteresētās personas personiskā un ģimenes situācija tādā gadījumā, kad i) šis nodokļu maksātājs tikai daļu taksācijas gada ir strādājis šajā dalībvalstī, kamēr dzīvoja citā dalībvalstī, ii) visus vai gandrīz visus savus ienākumus ir guvis šajā nodarbinātības valstī, iii) attiecīgajā gadā viņš ir pārcēlies dzīvot un strādāt citā valstī un iv) viņš uzskata, ka visā taksācijas gadā nav guvis visus vai gandrīz visus savus ienākumus pirmajā minētajā nodarbinātības valstī?

2)      Vai, atbildot uz pirmo jautājumu, ir nozīme tam, ka valsts, uz kuru nodokļu gada laikā darba ņēmējs ir devies dzīvot un strādāt, ir vai nav Eiropas Savienības dalībvalsts?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

16      Ar šiem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai EKL 39. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nepieļauj, ka dalībvalsts, lai apliktu ar nodokli darba ņēmēja nerezidenta, kas ir veicis savu profesionālo darbību šajā dalībvalstī vērā ņemamu daļu aplūkotā gada, pirms doties to veikt citā valstī, ienākumus, atsakās šim darba ņēmējam piešķirt nodokļu priekšrocību, kas ņem vērā viņa profesionālo un ģimenes situāciju, jo, lai gan šajā dalībvalstī viņš ir guvis visus vai gandrīz visus savus ienākumus šajā laikposmā, tie neatbilst lielākajai daļai ar nodokli apliekamo ienākumu šajā gadā. Tā arī šaubas, vai apstāklis, ka šis darba ņēmējs ir devies veikt savu profesionālo darbību trešajā valsti, nevis Savienības dalībvalstī, varētu ietekmēt šo interpretāciju.

17      Vispirms ir jāprecizē, pirmkārt, ka iesniedzējtiesa uzdod šos jautājumus situācijā, kad ir konstatēts, ka atšķirībā no tāda nerezidenta kā D. G. Kieback nodokļu maksātājam, kas dzīvo Nīderlandē, ir iespēja, ka tiek ņemti vērā negatīvie ienākumi attiecībā uz viņa mājokli, kas atrodas Nīderlandē, pat ja, devies gada laikā dzīvot uz citu valsti, viņš nav guvis visus vai gandrīz visus šajā gadā ar nodokli apliekamos ienākumus Nīderlandē.

18      Tādējādi šajā gadījumā nav strīda par to, ka attieksme atbilstoši piemērojamām valsts tiesībām pret nodokļu maksātājiem nerezidentiem ir mazāk labvēlīga nekā pret nodokļu maksātājiem rezidentiem.

19      Nav strīda par to, otrkārt, ka “negatīvo ienākumu” ņemšana vērā saistībā ar attiecīgā nodokļu maksātāja dzīvesvietas dalībvalstī esošu nekustamo īpašumu, kā to secinājumu 29. pantā ir norādījusi ģenerāladvokāte, ir nodokļu priekšrocība, kas saistīta ar attiecīgās personas personisko situāciju, kura ir būtiska, lai novērtētu nodokļu maksātāja vispārējo nodokļu maksātspēju (skat. šajā ziņā spriedumus Lakebrink un Peters-Lakebrink, C-182/06, EU:C:2007:452, 34. punkts, kā arī Renneberg, C-527/06, EU:C:2008:566, 65.–67. punkts).

20      Šādā kontekstā ir jāatgādina attiecībā uz mazāk labvēlīgu attieksmi pret nerezidentiem valsts tiesiskajā regulējumā, ka atbilstoši EKL 39. panta 2. punktam darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ietver jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ atcelšanu dalībvalstu darba ņēmēju starpā attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba apstākļiem. It īpaši Tiesa ir lēmusi, ka vienlīdzīgas attieksmes princips darba samaksas jomā kļūtu neefektīvs, ja to varētu apdraudēt diskriminējošas valsts tiesību normas ienākuma nodokļa jomā (skat. it īpaši spriedumus Schumacker, C-279/93, EU:C:1995:31, 23. punkts, un Sopora, C-512/13, EU:C:2015:108, 22. punkts).

21      Diskriminācija pastāv tikai tad, ja atšķirīgas normas piemēro salīdzināmās situācijās vai ja piemēro vienu un to pašu normu atšķirīgās situācijās (skat. it īpaši spriedumus Schumacker, C-279/93, EU:C:1995:31, 30. punkts, un Talotta, C-383/05, EU:C:2007:181, 18. punkts).

22      Tiešo nodokļu jomā rezidentu un nerezidentu situācija faktiski nav salīdzināma, jo ienākumi, ko nerezidents gūst vienas dalībvalsts teritorijā, vairumā gadījumu ir tikai daļa no kopējiem ienākumiem, kas koncentrēti viņa dzīvesvietā, un personiskā nerezidenta nodokļu maksāšanas kapacitāte, ievērojot viņa kopējos ienākumus, kā arī personisko situāciju un ģimenes stāvokli, visvieglāk ir novērtējama vietā, kurā atrodas viņa personisko un mantisko interešu centrs, kas parasti atbilst attiecīgās personas pastāvīgajai dzīvesvietai (skat. it īpaši spriedumus Schumacker, C-279/93, EU:C:1995:31, 31. un 32. punkts, kā arī Grünewald, C-559/13, EU:C:2015:109, 25. punkts).

23      Attiecīgi sprieduma lietā Schumacker (C-279/93, EU:C:1995:31) 34. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka tas, ka dalībvalsts nerezidentam nepiešķir noteiktas nodokļu priekšrocības, ko tā piešķir rezidentam, parasti nav diskriminējoši, ievērojot objektīvās atšķirības starp rezidenta un nerezidenta stāvokli attiecībā uz ienākumu avotu, kā arī attiecībā uz personisko nodokļu maksāšanas kapacitāti vai personisko un ģimenes stāvokli (skat. it īpaši spriedumu Grünewald, C-559/13, EU:C:2015:109, 26. punkts).

24      Diskriminācija EKL izpratnē starp rezidentiem un nerezidentiem varētu rasties tikai tad, ja neatkarīgi no to pastāvīgās dzīvesvietas dažādās dalībvalstīs tiktu konstatēts, ka atbilstoši attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma mērķiem un saturam šīs divas nodokļu maksātāju kategorijas atrodas salīdzināmā situācijā (skat. spriedumu Gschwind, C-391/97, EU:C:1999:409, 26. punkts).

25      Tā tas ir it īpaši tad, ja nodokļu maksātājs nerezidents dzīvesvietas dalībvalstī negūst būtiskus ienākumus un galveno savu ar nodokli apliekamo ienākumu daļu gūst no nodarbinātības dalībvalstī veiktas darbības; līdz ar to dzīvesvietas dalībvalsts viņam nevar piešķirt priekšrocības, kas izriet no viņa personīgā un ģimenes stāvokļa ņemšanas vērā (skat. it īpaši spriedumus Schumacker, C-279/93, EU:C:1995:31, 36. punkts; Lakebrink un Peters-Lakebrink, C-182/06, EU:C:2007:452, 30. punkts, kā arī Renneberg, C-527/06, EU:C:2008:566, 61. punkts).

26      Šādā gadījumā diskrimināciju rada tas, ka ne dzīvesvietas dalībvalstī, ne nodarbinātības dalībvalstī netiek ņemts vērā tāda nerezidenta personiskais un ģimenes stāvoklis, kas galveno savu ienākumu daļu un gandrīz visus savus ģimenes ienākumus gūst dalībvalstī, kura nav viņa dzīvesvietas dalībvalsts (spriedumi Schumacker, C-279/93, EU:C:1995:31, 38. punkts; Lakebrink un Peters-Lakebrink, C-182/06, EU:C:2007:452, 31. punkts, kā arī Renneberg, C-527/06, EU:C:2008:566, 62. punkts).

27      Sprieduma lietā Lakebrink un Peters-Lakebrink (C-182/06, EU:C:2007:452) 34. punktā Tiesa ir precizējusi, ka ar spriedumu lietā Schumacker iedibinātā judikatūra attiecas uz visām ar nerezidenta nodokļu maksātspēju saistītām nodokļu priekšrocībām, kas nav piešķirtas ne dzīvesvietas, ne nodarbinātības dalībvalstī (spriedums Renneberg, C-527/06, EU:C:2008:566, 63. punkts).

28      Tā attiecībā uz šādām nodokļu priekšrocībām, kas saistītas ar attiecīgā nodokļu maksātāja nodokļu maksātspēju, tas vien, ka nerezidents nodarbinātības valstī ir guvis ienākumus tādos pašos apstākļos kā šīs dalībvalsts rezidents, nepadara tā situāciju par objektīvi salīdzināmu ar rezidenta situāciju. Lai konstatētu objektīvu salīdzināmību, vēl ir nepieciešams, ka dzīvesvietas dalībvalsts nevar viņam piešķirt priekšrocības, kas izriet no visu viņa ienākumu un viņa profesionālās un ģimenes situācijas ņemšanas vērā, jo šis nerezidents ir guvis lielāko daļu savu ienākumu nodarbinātības valstī.

29      Ja nerezidents gada laikā dodas veikt savu profesionālo darbību citā valstī, nekas neļauj uzskatīt, ka šī vienīgā iemesla dēļ dzīvesvietas valsts vairs nevarēs ņemt vērā visus attiecīgās personas ienākumus un personisko un ģimenes stāvokli. Turklāt, ja pēc šīs promdošanās attiecīgā persona ir varējusi tikt secīgi vai pat vienlaicīgi nodarbināta vairākās valstīs un ir varējusi izveidot savu personisko un finanšu interešu centru vienā vai otrā šajā valstī, valsts, kurā tā veica savu profesionālo darbību pirms šīs promdošanās, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas vieglāk spēj novērtēt šo situāciju nekā valsts vai attiecīgā gadījumā valstis, kurās viņš dzīvo pēc šīs promdošanās.

30      Citādi var būt vienīgi tad, ja izrādītos, ka attiecīgā persona nodarbinātības valstī, ko tā ir atstājusi gada laikā, ir saņēmusi lielāko daļu savu ienākumu vai gandrīz visus savas ģimenes ienākumus šajā pašā gadā, jo šī valsts būtu labākā pozīcijā piešķirt tai priekšrocības, kas izriet no visu ienākumu un tās personiskā un ģimenes stāvokļa ņemšanas vērā.

31      Lai noteiktu, vai tā ir, ir jābūt visai informācijai, kas ir nepieciešama, lai novērtētu nodokļu maksātāja vispārējo nodokļu maksātspēju, ņemot vērā viņa ienākumu avotu un personisko un ģimenes stāvokli. Lai šāds vērtējums būtu pietiekami atbilstošs šādā ziņā, stāvoklim, kas ir jāņem vērā, ir jāattiecas uz visu aplūkoto nodokļu gadu, ko parasti uzskata par laikposmu, kas lielākajā daļā dalībvalstu ir ienākumu nodokļa noteikšanai, kā tas turklāt ir Nīderlandē.

32      Tādējādi ir jānosaka visos ģimenes ienākumos, ko ir saņēmusi attiecīgā persona, tā daļa, kas ir ienākumi, ko tā ir saņēmusi nodarbinātības valstī pirms došanās veikt savu profesionālo darbību citur.

33      Šāda loģika, šķiet, turklāt bija vairākuma loģika, pieņemot Ieteikumu 94/79, kura 2. panta 2. punktā ir noteikts, ka fizisku personu nerezidentu ienākumus dalībvalstis nepakļauj augstākiem nodokļiem nekā tie, kuri ir piemērojami rezidentiem, ja ienākumi, kam uzliekami nodokļi tajā dalībvalstī, kurā fiziska persona ir uzskatāma par nerezidentu, veido vismaz 75 % no šās personas kopējā taksācijas gada ienākuma, kam uzliekams nodoklis.

34      No tā izriet, ka nodokļu maksātājs nerezidents, kas nav saņēmis nodarbinātības valstī visus vai gandrīz visus ģimenes ienākumus, no kā viņš ir guvis labumu visā attiecīgajā gadā, nav salīdzināmā situācijā ar šīs valsts rezidentiem, lai aplikšanas ar nodokli nolūkiem tiktu ņemta vērā viņa nodokļu maksātspēja attiecībā uz viņa ienākumiem. Dalībvalstij, kurā nodokļu maksātājs ir saņēmis tikai daļu no saviem ar nodokli apliekamajiem ienākumiem visā attiecīgajā gadā, tādējādi nav viņam jāpiešķir priekšrocības, ko tā piešķir saviem rezidentiem.

35      Šim secinājumam nav pretrunā apstāklis, ka attiecīgā persona ir beigusi strādāt dalībvalstī, lai dotos īstenot savu profesionālo darbību nevis citā dalībvalstī, bet trešajā valstī. Proti, atbilstoši EKL 39. panta 2. punktam tajā noteiktais pienākums nediskriminēt darba ņēmēju, kurš veic profesionālu darbību dalībvalstī, kas nav viņa dzīvesvietas dalībvalsts, ir interpretējams tādējādi, ka tas attiecas uz katru dalībvalsti. Tā tas ir tādā situācijā, par kādu ir pamatlieta, attiecībā uz dalībvalsti, kurā darba ņēmējs, vienlaicīgi dzīvojot citā dalībvalstī, ir veicis savu darbību pirms došanās to veikt citā valstī, pat ja pēdējā minētā ir nevis dalībvalsts, bet trešā valsts.

36      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka EKL 39. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to pieļauj, ka dalībvalsts, lai apliktu ar nodokli darba ņēmēja nerezidenta ienākumus, kas ir veicis savu profesionālo darbību šajā dalībvalstī daļu aplūkotā gada, atsakās piešķirt šim darba ņēmējam nodokļu priekšrocību, kas ņem vērā viņa profesionālo un ģimenes stāvokli, jo, lai gan šajā dalībvalstī viņš ir guvis visus vai gandrīz visus savus ienākumus šajā laikposmā, tie neatbilst lielākajai daļai ar nodokli apliekamo ienākumu šajā gadā. Tas, ka šis darba ņēmējs ir devies veikt savu profesionālo darbību trešajā valstī, nevis Savienības dalībvalstī, neietekmē šo interpretāciju.

 Par tiesāšanās izdevumiem

37      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

EKL 39. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to pieļauj, ka dalībvalsts, lai apliktu ar nodokli darba ņēmēja nerezidenta ienākumus, kas ir veicis savu profesionālo darbību šajā dalībvalstī daļu aplūkotā gada, atsakās piešķirt šim darba ņēmējam nodokļu priekšrocību, kas ņem vērā viņa profesionālo un ģimenes stāvokli, jo, lai gan šajā dalībvalstī viņš ir guvis visus vai gandrīz visus savus ienākumus šajā laikposmā, tie neatbilst lielākajai daļai ar nodokli apliekamo ienākumu šajā gadā. Tas, ka šis darba ņēmējs ir devies veikt savu profesionālo darbību trešajā valstī, nevis Savienības dalībvalstī, neietekmē šo interpretāciju.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – holandiešu.