EU tax law WEB WebMindLicenses - C-419/14

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/17

1)

Vai, piemērojot Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (1) (turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu, 24. panta 1. punktu un 43. punktu saistībā ar personas, kas sniedz ar PVN apliekamus pakalpojumus, identifikāciju, kas tiek veikta sakarā ar pārbaudi, vai darbībai ir fiktīvs raksturs, tai nav faktiska saimnieciskā un komerciālā satura un tā ir vērsta vienīgi uz nodokļu priekšrocības iegūšanu, interpretācijas nolūkā svarīgi ir tas, ka pamatlietas apstākļos komercsabiedrības, kas piešķir licenci, vadītājs un 100 % īpašnieks ir fiziska persona, kas ir radījusi ar licences līgumu nodoto know-how?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai, piemērojot PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu, 24. panta 1. punktu un 43. punktu un novērtējot negodīgas rīcības esamību, svarīgi ir tas, ka šī fiziskā persona neformālā veidā īsteno vai var īstenot ietekmi uz komercsabiedrības, kas piešķir licenci, darbības veidu un šīs sabiedrības lēmumiem? Vai šīs interpretācijas vajadzībām var būt nozīme apstāklim, ka know-how radītājs piedalās vai var tieši vai netieši piedalīties sabiedrības lēmumu pieņemšanā saistībā ar pakalpojumu, kas ir balstīti uz šo know-how, sniegšanu, sniedzot profesionālus un citus padomus par know-how izmantošanas attīstību?

3)

Pamatlietas apstākļos un ņemot vērā to, kas ir ticis izklāstīts otrajā jautājumā, – vai, lai identificētu personu, kas sniedz ar PVN apliekamus pakalpojumus, līdzās pamatā esošo līgumisko saistību analīzei nozīme ir tam, ka know-how radītājs kā fiziska persona īsteno ietekmi vai, precīzāk, izšķirošu ietekmi vai sniedz norādījumus par veidu, kādā ir sniedzami uz šo know-how balstītie pakalpojumi?

4)

Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša, kādus apstākļus var ņemt vērā, nosakot šīs ietekmes un šo norādījumu apjomu, vai, konkrētāk, uz kādu kritēriju pamata var konstatēt, ka attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu tiek īstenota izšķiroša ietekme un ka pamatā esošās darbības faktiskais saimnieciskais saturs tiek īstenots par labu uzņēmumam, kas piešķir licenci?

5)

Pamatlietas apstākļos, pārbaudot nodokļu priekšrocības iegūšanu, – vai, analizējot saimnieciskās darbības subjektu un darbībā iesaistīto personu attiecības, nozīme ir tam, ka nodokļa maksātāji, kas ir piedalījušies uz izvairīšanos no nodokļu samaksas vērstajās strīdus līgumiskajās attiecībās, ir juridiskas personas, ja dalībvalsts nodokļu iestādes piešķir fiziskai personai [pilnvaras] pieņemt uzņēmuma darbības stratēģiskus un operatīvus lēmumus? Ja tas tā ir, vai ir jāņem vērā, kurā dalībvalstī fiziskā persona ir pieņēmusi šos lēmumus? Vai tādos apstākļos, kādi pastāv šajā lietā, un ja var konstatēt, ka pušu līgumiskais stāvoklis nav noteicošs, interpretācijas nolūkā nozīme ir tam, ka tehnisku instrumentu, cilvēkresursu un finanšu darījumu, kas ir nepieciešami aplūkojamo interneta pakalpojumu sniegšanai, pārvalde ir nodota apakšuzņēmumiem?

6)

Gadījumā, ja var konstatēt, ka licences līguma klauzulas neatspoguļo faktisko saimniecisko saturu, – vai līguma klauzulu pārkvalifikācija un situācijas, kāda pastāvētu, ja nebūtu tikusi veikta darbība, kurā konkretizējas negodīgā rīcība, noteikšana nozīmē, ka dalībvalsts nodokļu iestādes var citādi noteikt pakalpojumu sniegšanas dalībvalsti un tādējādi – vietu, kurā ir maksājams nodoklis, pat ja licenci iegūstošs uzņēmums valstī, kurā tas ir nodibināts, ir samaksājis maksājamo nodokli atbilstoši šajā dalībvalstī uzstādītajiem likumiskajiem nosacījumiem?

7)

Vai LESD 49. un 56. pants ir interpretējams tādējādi, ka pretēja šiem pantiem var būt un brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības negodīgu izmantošanu var veidot tāda līgumiska struktūra, kāda ir pamatlietas priekšmets un atbilstoši kurai uzņēmums – nodokļa maksātājs dalībvalstī – ar licences līguma palīdzību nodod otram uzņēmumam – nodokļa maksātājam otrā dalībvalstī – know-how pakalpojumu sniegšanai ar pieaugušiem paredzētu saturu, izmantojot interaktīvas komunikācijas tehnoloģiju interneta ietvaros, kā arī tā izmantošanas tiesības, apstākļos, ko raksturo fakts, ka PVN slogs dalībvalstī, kurā dibināts uzņēmums – licences ieguvējs, attiecībā uz nodotajiem pakalpojumiem ir izdevīgāks?

8)

Tādos apstākļos, kādi pastāv šajā lietā, kāda nozīme līdzās nodokļu priekšrocībai, kas, iespējams, var tikt iegūta, ir piešķirama komerciāliem apsvērumiem, ko ņem vērā uzņēmums, kas piešķir licenci? Vai šajā kontekstā un it īpaši interpretācijas vajadzībām nozīme ir tam, ka komercsabiedrības, kas piešķir licenci, 100 % īpašnieks un vadītājs ir fiziska persona, kas ir sākotnēji radījusi know-how?

9)

Vai, analizējot negodīgo rīcību, var tikt ņemti vērā un, apstiprinošas atbildes gadījumā, kāda nozīme ir piešķirama apstākļiem, kas ir līdzīgi pamatlietas apstākļiem, tādiem kā tehniskie un infrastruktūras dati attiecībā uz pakalpojumu, kas ir strīdus darbības priekšmets, uzsākšanu un izpildi, un cilvēkresursu, kas ir uzņēmuma, kurš piešķir licenci, rīcībā attiecīgo pakalpojumu sniegšanas vajadzībām, sagatavošana?

10)

Vai šajā lietā analizējamajā situācijā PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 24. panta 1. punkts, 43. pants un 273. pants, aplūkojot kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu un LESD 325. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai efektīvi izpildītu Savienības dalībvalstu pienākumu efektīvi un laicīgi iekasēt pilnīgu PVN summu un izvairīties no iespējamiem zaudējumiem, ko rada krāpšana un izvairīšanās no nodokļu samaksas, kas tiek veikta, pārsniedzot dalībvalstu robežas, dalībvalsts nodokļu iestādes pakalpojumu sniegšanas darbības gadījumā un nolūkā identificēt personu, kas sniedz pakalpojumus, lai noskaidrotu faktus fiskālās dabas administratīvā procesa izmeklēšanas posmā, ir tiesīgas pieļaut datus, informāciju un pierādīšanas līdzekļus, tādus kā noklausīšanās ieraksti, kurus nodokļu iestāžu izmeklēšanas institūcija, nodokļa maksātājam par to nezinot, ir ieguvusi saistībā ar kriminālprocesu, un izmantot šos datus, kā arī pamatot ar tiem savu vērtējumu attiecībā uz nodokļu sekām? Vai, savukārt, administratīvā tiesa, kas izskata prasību par dalībvalsts nodokļu iestāžu administratīvo lēmumu, ir tiesīga veikt minēto elementu vērtējumu pierādījumu kontekstā, pārbaudot šī lēmuma tiesiskumu?

11)

Vai šajā lietā analizējamajā situācijā PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 24. panta 1. punkts, 43. pants un 273. pants, aplūkojot kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu un LESD 325. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai efektīvi izpildītu Savienības dalībvalstu pienākumu efektīvi un laicīgi iekasēt pilnīgu PVN summu un izpildītu dalībvalstu pienākumu nodrošināt nodokļa maksātājam uzlikto saistību ievērošanu, dalībvalsts nodokļu iestāžu rīcībā esošās līdzekļu izmantošanas pilnvaras ietver minēto iestāžu tiesības izmantot pierādīšanas līdzekļus, kas sākotnēji ir iegūti kriminālprocesa ietvaros, nolūkā novērst izvairīšanās no nodokļu nomaksas rīcību, tostarp tad, ja valsts tiesības neļauj veikt informācijas iegūšanu, ieinteresētajai personai par to nezinot, administratīvā procesa nolūkā novērst izvairīšanās no nodokļu nomaksas ietvaros, vai ja informācijas iegūšana kriminālprocesā ir pakļauta garantijām, kuras nav paredzētas fiskālās dabas administratīvā procesā, un ja administratīvai iestādei tajā pašā laikā ir atzītas tiesības rīkoties atbilstoši pierādīšanas brīvības principam?

12)

Vai ar ECPAK 8. panta 2. punktu, aplūkojot saistībā ar Hartas 52. panta 2. punktu, netiek pieļauts tas, ka dalībvalsts nodokļu iestādēm tiek piešķirta kompetence, par kuru ir runa 10. un 11. jautājumā, vai arī šīs lietas apstākļos, lai cīnītos ar izvairīšanos no nodokļu samaksas, fiskālās dabas administratīvā procesa ietvaros var būt attaisnoti izmantot secinājumus, kas izriet no informācijas, kura ir iegūta, ieinteresētajai personai par to nezinot, lai efektīvi iekasētu nodokli un nolūkā nodrošināt “valsts ekonomisko labklājību”?

13)

Ciktāl no atbildes uz no 10. līdz 12. jautājumam izriet, ka dalībvalsts nodokļu iestādes administratīvajā procesā var izmantot tādus pierādīšanas līdzekļus, vai dalībvalsts nodokļu iestādēm, lai nodrošinātu tiesību uz labu pārvaldību un tiesību uz aizstāvību atbilstoši tam, kas ir noteikts Hartas 7., 8., 41. un 48. pantā, aplūkojot kopsakarā ar Hartas 51. panta 1. punktu, efektivitāti ir absolūtais pienākums administratīvajā procesā uzklausīt nodokļu maksātāju, nodrošināt tam piekļuvi secinājumiem, kas izriet no informācijas, kura ir iegūta, tam par to nezinot, un ievērot mērķi, kādam ir tikuši iegūti šajos pierādīšanas līdzekļos iekļautie dati, vai arī šajā minētajā kontekstā apstāklis, ka informācija, kura ir iegūta, ieinteresētajai personai par to nezinot, ir paredzēta vienīgi krimināltiesiskai izmeklēšanai, pilnībā liedz izmantot šādus pierādīšanas līdzekļus?

14)

Pieņemot, ka pierādīšanas līdzekļi tiek iegūti un izmantoti, pārkāpjot Hartas 7., 8., 41. un 48. panta, aplūkojot kopsakarā ar Hartas 47. pantu, noteikumus, vai tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību atbilst valsts regulējums, atbilstoši kuram nodokļu lietās pieņemtu lēmumu procesuālā tiesiskuma apstrīdēšana tiesā vai noslēgties [prasītājam] labvēlīgi un izraisīt lēmuma atcelšanu tikai tad, ja, ņemot vērā lietas apstākļus, pastāv konkrēta iespēja, ka, ja procesuālais pārkāpums nebūtu noticis, apstrīdētais lēmums būtu bijis atšķirīgs, un ja turklāt minētais pārkāpums ir būtiski ietekmējis prasītāja tiesisko stāvokli; vai arī šādā veidā pieļautie procesuālie pārkāpumi ir jāņem vērā plašākā kontekstā neatkarīgi no ietekmes, ko procesuālais pārkāpums, ar kuru tiek pārkāpta Hartas norma, rada uz procesa iznākumu?

15)

Vai Hartas 47. panta efektivitāte prasa, lai tādā procesuālā situācijā, kāda ir šajā lietā, administratīvā tiesa, kas izskata prasību par dalībvalsts nodokļu iestāžu administratīvo lēmumu, var pārbaudīt pierādīšanas līdzekļu, kas ir iegūti krimināltiesiskā kontekstā un kriminālprocesa ietvaros, ieinteresētajai personai par to nezinot, iegūšanas likumību, it īpaši tad, ja nodokļa maksātājs, pret kuru paralēli ir uzsākts kriminālprocess, nav zinājis par šo dokumentāciju un nav varējis apstrīdēt tiesā tās likumību?

16)

Ņemot vērā arī sesto jautājumu, vai Padomes Regula Nr. 904/2010 par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā (2), ievērojot it īpaši tās preambulas septīto apsvērumu, atbilstoši kuram, lai iekasētu maksājamo nodokli, dalībvalstis sadarbojas, lai palīdzētu nodrošināt, ka PVN tiek noteikts pareizi, un tādējādi tām ne tikai jākontrolē, vai tiek pareizi piemērots attiecīgās valsts teritorijā iekasējamais nodoklis, bet arī jāsniedz palīdzība citām dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka tiek pareizi piemērots nodoklis, kas ir saistīts ar darbību, kuru veic attiecīgās valsts teritorijā, bet kas ir iekasējams citā dalībvalstī, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā faktiskā situācijā, kāda ir šajā lietā, dalībvalsts nodokļu iestādēm, kuras atklāj nodokļu krāpšanu, ir jānosūta pieprasījums tās dalībvalsts nodokļu iestādēm, kurā nodokļa maksātājs, attiecībā uz kuru ir tikusi veikta nodokļu pārbaude, jau ir izpildījis savu nodokļu samaksas pienākumu?

17)

Apstiprinošas atbildes uz 16. jautājumu gadījumā – ja tiesā tiek apstrīdēta un minētā iemesla dēļ, pamatojoties uz informācijas iegūšanas un pieprasījuma neesamību, tiek konstatēta valsts nodokļu iestāžu pieņemtu lēmumu procesuālā nelikumība, kādas sekas ir jāpiemēro tiesai, kura izskata prasību par dalībvalsts nodokļu iestāžu pieņemtiem administratīvajiem lēmumiem, ņemot vērā arī to, kas ir izklāstīts četrpadsmitajā jautājumā?