Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2016. gada 21. decembrī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Nodokļu tiesību akti meitasuzņēmumu nepietiekamas kapitalizācijas jomā – Aizņēmēja meitasuzņēmuma nerezidenta pārskaitītu aizdevuma procentu iekļaušana aizdevējas sabiedrības ar nodokli apliekamajā peļņā – Aizņēmēja meitasuzņēmuma rezidenta pārskaitītu procentu atbrīvošana no nodokļa – Sabalansēts kompetenču sadalījums starp dalībvalstīm nodokļu ieturēšanas jomā – Nepieciešamība novērst izvairīšanās no nodokļu maksāšanas risku

Lieta C-593/14

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Vestre Landsret (Rietumu reģiona apelācijas instances tiesa, Dānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 16. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 19. decembrī, tiesvedībā

Masco Denmark ApS,

Damixa ApS

pret

Skatteministeriet.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], K. Vajda [C. Vajda] (referents), K. Jirimēe [K. Jürimäe] un K. Likurgs [C. Lycourgos],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs V. Turē [V. Tourrès], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 3. marta tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Masco Denmark ApS un Damixa ApS vārdā – J. Krogsøe, advokat,

–        Dānijas valdības vārdā – C. Thorning, pārstāvis, kam palīdz S. Horsbøl Jensen, advokat,

–        Eiropas Komisijas vārdā – M. Clausen un W. Roels, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2016. gada 12. maija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 49. un 54. panta interpretāciju.

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Masco Denmark ApS un Damixa ApS, no vienas puses, un Skatteministeriet (Finanšu ministrija, Dānija), no otras puses, jautājumā par valsts nodokļu iestādes lēmumu iekļaut Dānijā reģistrēta aizdevēja mātessuzņēmuma ar nodokli apliekamajā peļņā procentus, ko ir pārskaitījis Vācijā reģistrēts aizņēmējs meitasuzņēmums un kuri nevar tikt atskaitīti no šī meitasuzņēmuma ar nodokli apliekamās peļņas saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem nepietiekamas kapitalizācijas jomā.

 Atbilstošie tiesību akti

 Dānijas tiesības

3        Dānijas uzņēmumiem principā ir jāmaksā nodoklis par procentu ienākumiem, piemērojot Lov om Indkomst- og Formueskat til Staten (Likums par valsts iekasētu ienākuma nodokli) 4. panta e) punktu.

4        Piemērojot minētā likuma 6. panta e) punktu, Dānijas uzņēmumiem parasti ir tiesības atskaitīt procentu maksājumus.

5        Tomēr uzņēmuma tiesības atskaitīt procentu maksājumus ir ierobežotas nepietiekamas kapitalizācijas gadījumā saskaņā ar Lov om indkomstbeskatning af aktieselskaber m.v. (Likums par sabiedrību ienākuma nodokli, turpmāk tekstā – “SEL”) 11. pantu. Šī 11. panta 1. punktā, tā redakcijā, kas bija piemērojama apskatāmajiem finanšu gadiem, ir paredzēts:

“Ja uzņēmums vai asociācija:

1)      atbilst 1. panta 1. punkta 1. līdz 2.a punkta, 2.d līdz 2.g punkta un 3.a līdz 5.b punkta noteikumiem [proti, nodokļu mērķiem tas ir Dānijas uzņēmums],

2)      ir parādā juridiskai personai, uz kuru attiecas Dānijas Likuma par uzņēmumu ienākumu nodokļa noteikšanu (lov om påligningen af indkomstskat. til staten ou ligningsloven) 2. panta pirmā daļa [proti, aizdevums vienas un tās pašas grupas akcionāriem vai sabiedrībām, turpmāk tekstā – “kontrolēts parāds”];

3)      un ja, noslēdzot finanšu gadu, minētā uzņēmuma vai grupas aizdevumi un parādi četras reizes pārsniedz pašu kapitālu;

procentu izdevumi un zaudējumi, kas saistīti ar kontrolētā parāda lieko daļu, nav atskaitāmi. [..] No trešajām personām saņemtie aizdevumi, kurus tieši vai netieši garantējuši tā paša koncerna kontrolējošie akcionāri vai uzņēmumi, ir uzskatāmi par kontrolētu parādu. Atskaitīšana nav piemērojama, vienīgi ja uzņēmums pierāda, ka līdzīgu aizdevumu būtu varējis saņemt no neatkarīgiem kreditoriem. Atskaitīšana nav pieļaujama, vienīgi ja kontrolētā parāda daļa pārsniedz DKK 10 miljonus [Dānijas kronu] (aptuveni EUR 1 344 528). Atskaitīšanas nepieļaujamība attiecas vienīgi uz to kontrolētā parāda daļu, kas jākonvertē pašu kapitālā tā, lai parādsaistību un pašu kapitāla attiecība pārskata gada beigās būtu 4:1.”

6        Normas par nepietiekamu kapitalizāciju tika ieviestas ar 1998. gada 26. jūnija Likumu Nr. 432 un bija piemērojamas vienīgi tad, ja kreditoram netika piemēroti nodokļi Dānijā. Tomēr ar 2004. gada 31. marta Likumu Nr. 221 (turpmāk tekstā – “Likums, ar ko grozīts SEL”) tika grozītas SEL 11. panta normas, kas nozīmē, ka šis tiesiskais regulējums turpmāk ir piemērojams arī tad, ja gan debitors, gan kreditors maksā nodokļus Dānijā.

7        Vienlaikus SEL tika ieviests 11. panta 6. punkts. Šī norma ir formulēta šādi:

“Procentus un peļņu neņem vērā, nosakot ar nodokli apliekamos nodokļu maksātāja [uzņēmumu – nodokļu maksātāju un ārvalstu uzņēmumu pastāvīgo pārstāvniecību – nodokļu maksātāju] ienākumus, ja debitors nevar atskaitīt attiecīgās summas, piemērojot 1. punkta noteikumus. [..]”

8        No Likuma, ar ko grozīts SEL, travaux préparatoires izriet, ka, “tā kā Dānijas uzņēmumu tiesības veikt atskaitīšanu ir ierobežotas, lai nodrošinātu vienlīdzību, tiek ierosināts uzņēmumus, kuri nodokļu mērķiem ir rezidenti Dānijā, neaplikt ar nodokli attiecībā uz procentu ienākumiem, kas saņemti no debitoriem, kuri, piemērojot jaunās tiesību normas, tos nevar atskaitīt, gluži tāpat kā Dānija neapliek ar nodokli citās dalībvalstīs reģistrētas sabiedrības attiecībā uz šādi saņemtiem procentiem.”

 Vācijas tiesību akti

9        2005.–2006. gada pārskata periodā piemērojamās Vācijas nodokļu tiesību normas par nepietiekamu kapitalizāciju bija ietvertas Körperschaftsteuergesetz (Likums par sabiedrību nodokli) 8.a pantā. Saskaņā ar šo normu sabiedrība tiek uzskatīta nepietiekami kapitalizētu, ja aizņemtā kapitāla summa vairāk nekā pusotru reizi pārsniedz pašu kapitāla summu. Šajā gadījumā procentu maksājumu attiecībā uz aizdevumiem atskaitīšana nav atļauta, ja vien uzņēmums nepierāda, ka tas būtu varējis saņemt attiecīgos aizdevumus no trešajām personām ar tādiem pašiem noteikumiem.

 Pamatlietas strīds un prejudiciālais jautājums

10      Damixa ir Dānijā reģistrēts uzņēmums, kas ir specializējies ūdens krānu ražošanas un pārdošanas jomā. 2005. un 2006. finanšu gadu laikā, kad tā bija Masco Denmark meitasuzņēmums, Damixa darbojās Vācijas tirgū ar tās Vācijas meitasuzņēmuma Damixa Armaturen, kurš pilnībā bija tās īpašumā, starpniecību.

11      2005. un 2006. gada pārskata periodos pēc vairākiem secīgu un būtisku zaudējumu gadiem Damixa Armaturen bija finansiālas grūtības. 2005. gada 31. decembrī tās uzkrāto zaudējumu apjoms bija EUR 28 miljoni, kas līdz ar to radīja negatīvu pašu kapitālu EUR 22,8 miljonu apmērā. 2006. gada 31. decembrī tās uzkrāto zaudējumu apjoms bija EUR 30,9 miljoni, kas līdz ar to radīja negatīvu pašu kapitālu EUR 25,8 miljonu apmērā.

12      Damixa Armaturen zaudējumi galvenokārt tika finansēti no Damixa izsniegtajiem aizdevumiem. 2005. un 2006. finanšu gada beigās Damixa Armaturen parāds par labu Damixa bija attiecīgi EUR 24,8 miljonu un EUR 27,7 miljonu apmērā.

13      Damixa piešķīra aizdevumus par pamatlikmi, kura palielināta par 0,5 %. Tādējādi procentu maksājumi par kredītiem sasniedza DKK 3 935 980 (aptuveni EUR 529 203) un DKK 5 648 765 (aptuveni EUR 759 492).

14      Damixa Armaturen konkrēto procentu maksājumus nebija atskaitījusi no ar nodokli apliekamajiem ienākumiem Vācijā, jo uzņēmums atbilstoši Vācijas tiesību aktiem par atskaitīšanas aizliegumu nepietiekamas kapitalizācijas gadījumā procentu maksājumus uzskatīja par neatskaitāmiem dividenžu maksājumiem.

15      Savā nodokļu deklarācijā Damixa pārnesa šos procentu ienākumus, proti, nedeklarēja tos kā ienākumus, jo uzskatīja, ka Dānijas tiesību normas par procentu ienākumu aplikšanu ar nodokli esot pretrunā Savienības tiesībām.

16      Ar 2008. gada 1. aprīļa lēmumu Dānijas nodokļu iestāde uzskatīja, ka procenti, kas tika saņemti par aizdevumiem, kurus Damixa izsniedza Damixa Armaturen 2005. un 2006. gadā, bija jāiekļauj ar nodokli apliekamajā Damixa peļņā.

17      Par šo lēmumu tika iesniegta sūdzība Landsskatteretten (Valsts nodokļu pārsūdzības iestāde, Dānija), kas tika noraidīta ar 2011. gada 16. decembra lēmumu.

18      2012. gada 15. martā Masco Denmark un Damixa cēla prasību par šo lēmumu Retten i Odense (Odenses tiesa, Dānija) un pēc tam pārsūdzēja šīs tiesas spriedumu par noraidīšanu Vestre Landsret (Rietumu reģiona apelācijas instances tiesa, Dānija).

19      Iesniedzējtiesā Masco Denmark un Damixa apgalvoja, ka attiecīgās Dānijas normas esot pretrunā LESD 49. pantam, lasot to kopā ar LESD 54. pantu, jo tās neatbilstot brīvībai veikt uzņēmējdarbību, un ka šī atbilstības neesamība neesot attaisnota. Šajā ziņā tās norādīja, ka SEL 11. panta 6. punktā paredzētais atbrīvojums ir piemērojams tikai tad, ja meitasuzņēmums – aizņēmuma ņēmējs ir reģistrēts Dānijā.

20      Šādu viedokli apstrīd Finanšu ministrija, kas apgalvo, ka pamatlietā apskatāmais tiesiskais regulējums atbilst Savienības tiesību normām. Saskaņā ar tās teikto Damixa Armaturen nebija tiesību veikt atskaitīšanu par procentu izdevumiem Vācijas nodokļu tiesību normu piemērošanas dēļ. Tāpat tā uzskata, ka nelabvēlīga nodokļu situācija pamatlietā ir radusies ar Dānijas Karalistes un Vācijas Federatīvās Republikas paralēlo iesaistīšanos nodokļu pilnvaru īstenošanā.

21      Šādos apstākļos Vestre Landsret (Rietumu reģiona apelācijas instances tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai EKL 43. pants saistībā ar EKL 48. pantu (tagad attiecīgi LESD 49. un 54. pants) nepieļauj, ka dalībvalsts nepiešķir uzņēmumam rezidentam saņemto procentu atbrīvojumu no nodokļa, ja tās pašas uzņēmumu grupas meitasuzņēmumam, kas reģistrēts citā dalībvalstī, nav tiesību nodokļu mērķiem atskaitīt attiecīgi samaksātos procentus saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesisko regulējumu par procentu atskaitīšanas ierobežojumu nepietiekamas kapitalizācijas (kā šajā lietā) gadījumā, lai gan dalībvalsts piešķir uzņēmumam rezidentam saņemto procentu atbrīvojumu no nodokļa gadījumos, kad tās pašas uzņēmumu grupas meitasuzņēmumam šajā pašā dalībvalstī nav atļauts nodokļu mērķiem atskaitīt attiecīgi samaksātos procentus saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu par procentu atskaitīšanas ierobežojumu nepietiekamas kapitalizācijas (kā šajā lietā) gadījumā?”

 Par prejudiciālo jautājumu

22      Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 49. pants, lasot to kopā ar LESD 54. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, kurā sabiedrībai rezidentei ir piešķirts atbrīvojums no nodokļiem attiecībā uz procentiem, kurus pārskaitījis rezidents meitasuzņēmums, ciktāl šim pēdējam nav tiesību nodokļu mērķiem atskaitīt attiecīgi samaksātos procentus saskaņā ar attiecīgo tiesisko regulējumu par procentu atskaitīšanas ierobežojumu nepietiekamas kapitalizācijas (kā šajā lietā) gadījumā, bet izslēgts šāds atbrīvojums gadījumā, kad meitasuzņēmums ir rezidents citā dalībvalstī.

23      Jāatgādina, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību, kas ar LESD 49. pantu ir piešķirta Savienības pilsoņiem, atbilstoši LESD 54. pantam attiecībā uz uzņēmējsabiedrībām, kuras ir nodibinātas atbilstoši dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Savienībā, ietver to tiesības veikt savu darbību attiecīgajā dalībvalstī ar meitassabiedrības, filiāles vai pārstāvniecības starpniecību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 21. februāris, A, C-123/11, EU:C:2013:84, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

24      Pat ja LES noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību mērķis ir uzņemošajā dalībvalstī nodrošināt tādu pašu attieksmi kā pret šīs valsts pilsoņiem vai sabiedrībām, tie arī nepieļauj, ka izcelsmes dalībvalsts kādai sabiedrībai, kas dibināta atbilstoši tās tiesiskajam regulējumam, citā dalībvalstī rada šķēršļus uzņēmējdarbībai, it īpaši saistībā ar meitasuzņēmuma darbību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, Timac Agro Deutschland, C-388/14, EU:C:2015:829, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

25      Šķēršļi brīvībai veikt uzņēmējdarbībai tiek likti tad, ja atbilstoši dalībvalsts nodokļu režīmam sabiedrībai rezidentei, kurai pieder meitasuzņēmums citā dalībvalstī, tiek piemērots citāds, neizdevīgāks nodokļu režīms salīdzinājumā ar sabiedrību rezidenti, kurai pieder meitasuzņēmums pirmajā minētajā dalībvalstī (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, Timac Agro Deutschland, C-388/14, EU:C:2015:829, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

26      Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka atbrīvojums no nodokļiem, kāds ir paredzēts pamatlietā un saskaņā ar valsts tiesību aktu ir piešķirts sabiedrībai rezidentei attiecībā uz procentiem, ko pārskaitījis meitasuzņēmums rezidents, ciktāl pēdējais minētais nav bijis tiesīgs atskaitīt attiecīgi samaksātos procentus sakarā ar valsts tiesību normām par procentu atskaitīšanas ierobežojumu nepietiekamas kapitalizācijas gadījumā, ir uzskatāms par nodokļu priekšrocību.

27      Šādas priekšrocības izslēgšana attiecībā pret mātesuzņēmumu rezidentu saistībā ar procentiem, kurus šim pēdējam ir pārskaitījis meitasuzņēmums rezidents citā dalībvalstī, ciktāl šie procenti nevar tikt atskaitīti no šī meitasuzņēmuma ar nodokli apliekamās peļņas saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem par nepietiekamu kapitalizāciju, var padarīt mazāk pievilcīgu šim mātesuzņēmumam brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanu, to atturot dibināt meitasuzņēmumus citās dalībvalstīs.

28      Šāda atšķirīga attieksme, kas pamatlietā izriet vienīgi no Dānijas tiesību normām, ir pieļaujama tikai tad, ja tā attiecas uz situācijām, kuras nav objektīvi salīdzināmas, vai arī ja tā ir attaisnota ar kādu primāru vispārējo interešu apsvērumu (spriedums, 2015. gada 6. oktobris, Finanzamt Linz, C-66/14, EU:C:2015:661, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

29      Pirmkārt, ir jānoskaidro, vai attiecīgās situācijas ir objektīvi salīdzināmas. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pārrobežu situācijas salīdzināmība ar iekšēju situāciju ir jāpārbauda, ņemot vērā attiecīgo tiesību normu mērķi (spriedums, 2015. gada 6. oktobris, Finanzamt Linz, C-66/14, EU:C:2015:661, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

30      No Likuma, ar ko grozīts SEL, travaux préparatoires, kas izklāstīti šī sprieduma 8. punktā, izriet, ka pamatlietā apskatāmais atbrīvojums no nodokļa tika ieviests, lai izvairītos no tā, ka mātesuzņēmumi rezidenti Dānijā netiek aplikti ar nodokļiem attiecībā uz procentiem, ko saņēmuši to meitasuzņēmumi par aizdevumiem no šiem mātesuzņēmumiem, ja minētie meitasuzņēmumi nav tiesīgi atskaitīt pilnībā vai daļēji atbilstošos izdevumus saistībā ar šiem procentiem saskaņā ar tiesisko regulējumu par procentu atskaitīšanas ierobežojumu nepietiekamas kapitalizācijas gadījumā.

31      Līdz ar to ir jākonstatē, ka, pirmkārt, mātesuzņēmuma rezidenta, kurš ir piešķīris aizdevumu meitasuzņēmumam rezidentam, uz kuru attiecas normas par nepietiekamu kapitalizāciju, situācija un, otrkārt, mātesuzņēmuma rezidenta, kurš ir piešķīris aizdevumu meitasuzņēmumam nerezidentam, uz kuru attiecas šādas normas dalībvalstī, kurā tas maksā nodokļus, situācija, ņemot vērā minēto mērķi, ir objektīvi salīdzināmas. Abās situācijās ienākumi no procentiem, kādus ir guvis mātesuzņēmums, var būt priekšmets ekonomiskai dubultai nodokļu uzlikšanai vai ķēdes nodokļu uzlikšanai, kas ir tieši tas, no kā ar tiesisko regulējumu pamatlietā ir paredzēts izvairīties.

32      Otrkārt, ir jāpārbauda, vai šāda atšķirīga attieksme ir pamatota primāru vispārējo interešu apsvēruma dēļ.

33      Lai tā būtu pamatota, šādai atšķirībai ir jābūt atbilstošai, lai sasniegtu noteikto mērķi, un tā nedrīkst būt augstāka, nekā ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai (spriedums, 2010. gada 25. februāris, X Holding, C-337/08, EU:C:2010:89, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Dānijas Karaliste apgalvo, ka atšķirīgā attieksme pamatlietā ir pamatota gan ar nepieciešamību nodrošināt nodokļu uzlikšanas pilnvaru līdzsvarotu sadali starp dalībvalstīm, gan ar izvairīšanās no nodokļu maksāšanas novēršanu.

35      Runājot par nepieciešamību saglabāt līdzsvarotu nodokļu ieturēšanas pilnvaru sadali starp dalībvalstīm, tā var attaisnot atšķirīgu attieksmi, ja aplūkojamā režīma mērķis ir novērst praksi, kas var apdraudēt dalībvalsts tiesības īstenot tās kompetenci nodokļu jomā saistībā ar tās teritorijā veiktajām darbībām (spriedums, 2013. gada 21. februāris, A, C-123/11, EU:C:2013:84, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

36      Tādējādi nodokļu uzlikšanas pilnvaru sadalījuma starp dalībvalstīm saglabāšanas dēļ var rasties vajadzība piemērot kādā no šīm valstīm reģistrētu uzņēmējsabiedrību saimnieciskajām darbībām tikai šīs valsts nodokļu tiesību normas gan attiecībā uz peļņu, gan arī uz zaudējumiem (spriedums, 2013. gada 21. februāris, A, C-123/11, EU:C:2013:84, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Faktiski, sniedzot uzņēmējsabiedrībām iespēju izvēlēties, vai to zaudējumi tiek ņemti vērā to reģistrācijas dalībvalstī vai citā dalībvalstī, tiktu ievērojami apdraudēts līdzsvarots nodokļu uzlikšanas pilnvaru sadalījums starp dalībvalstīm, jo atbilstoši pārnestajiem zaudējumiem šajās abās valstīs tiktu izmainītas nodokļa aprēķinu bāzes (spriedums, 2013. gada 21. februāris, A, C-123/11, EU:C:2013:84, 43. punkts).

38      Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, ar kuru ir ierobežota attiecīgā atbrīvojuma piemērošana, to piemērojot tikai procentiem, kurus ir pārskaitījis meitasuzņēmums rezidents, ir paredzēts, lai aizsargātu līdzsvarotu nodokļu uzlikšanas pilnvaru sadalījumu starp attiecīgajām dalībvalstīm. Patiesībā, piešķirot rezidentei sabiedrībai, kura ir piešķīrusi aizdevumu meitasuzņēmumam rezidentam citā dalībvalstī, nodokļu atbrīvojumu attiecībā uz visiem tās meitasuzņēmuma pārskaitītajiem procentiem, kurus šis meitasuzņēmums nav varējis atskaitīt sakarā ar šīs citas dalībvalsts normām par nepietiekamu kapitalizāciju, mātesuzņēmuma rezidences dalībvalsts atkarībā no izvēles, kādu izdarītu uzņēmumi, kuriem ir savstarpējās atkarības attiecības, atteiktos no savām tiesībām aplikt ar nodokli procentus no mātesuzņēmuma ienākumiem saskaņā ar normām par nepietiekamu kapitalizāciju, kādas ir pieņēmusi meitasuzņēmumu rezidentu dalībvalsts, un tas ir tas, no kā ir paredzēts izvairīties ar valsts tiesisko regulējumu pamatlietā.

39      Tomēr tāds tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, pārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

40      Protams, brīvība veikt uzņēmējdarbību nevar tikt saprasta tādējādi, ka dalībvalstij ir pienākums pielāgot savus nodokļu tiesību aktus atkarībā no citas dalībvalsts nodokļu tiesību aktiem, lai ikvienā gadījumā garantētu nodokļu uzlikšanu bez jebkādām atšķirībām, kas izriet no valsts nodokļu tiesiskā regulējuma, ņemot vērā, ka lēmumi, ko sabiedrība pieņēmusi attiecībā uz komercstruktūru izveidošanu ārzemēs, katrā attiecīgā gadījumā var būt šai sabiedrībai vairāk vai mazāk izdevīgi vai neizdevīgi (spriedums, 2008. gada 23. oktobris, Krankenheim Ruhesitz am Wannsee-Seniorenheimstatt, C-157/07, EU:C:2008:588, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

41      Tādējādi tādā kontekstā kā pamatlietā LESD 49. pants, lasot to kopā ar LESD 54. pantu, nevar būt pamats, lai uzliktu mātesuzņēmuma – kurš ir piešķīris aizdevumu meitasuzņēmumam rezidentam citā dalībvalstī – rezidences dalībvalstij pienākumu iet tālāk par atbrīvojuma piešķiršanu šim mātesuzņēmumam attiecībā uz procentu izdevumu summu, ko meitasuzņēmums nav bijis tiesīgs atskaitīt gadījumā, ja ir tikušas piemērotas pirmās dalībvalsts normas par nepietiekamu kapitalizāciju. Līdz ar to ar šiem pantiem minētā mātesuzņēmuma rezidences dalībvalstij nevar tikt uzlikts pienākums noteikt atbrīvojumu par labu pēdējam minētajam attiecībā uz lielāku summu, kāda izriet no citas dalībvalsts nodokļu sistēmas, neierobežojot pirmās dalībvalsts nodokļu autonomiju ar citas dalībvalsts nodokļu pilnvaru īstenošanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 30. jūnijs, Meilicke u.c., C-262/09, EU:C:2011:438, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

42      Neraugoties uz to, ir jāuzsver, ka, ja dalībvalstī pastāv sistēma nodokļu vairākkārtējas uzlikšanas vai ekonomiskās dubultās nodokļu uzlikšanas novēršanai vai samazināšanai, gadījumos, kad sabiedrības rezidentes izmaksā dividendes rezidentiem, tāda pati attieksme ir jāpiemēro arī attiecībā uz dividendēm, kuras rezidentiem izmaksā sabiedrības nerezidentes (spriedums, 2011. gada 30. jūnijs, Meilicke u.c., C-262/09, EU:C:2011:438, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      Patiešām tādā kontekstā kā pamatlietā, kas attiecas uz tādu dalībvalsts mātesuzņēmumu, kura meitasuzņēmums ir rezidents citā dalībvalstī, kur ir stingrāki nepietiekamas kapitalizācijas noteikumi, ar nodokļu atbrīvojuma piešķiršanu, ko veic mātesuzņēmuma rezidences dalībvalsts, šim mātesuzņēmumam attiecībā uz procentiem, ko minētais meitasuzņēmums ir pārskaitījis līdz tādai summai, kādu tas nebija tiesīgs atskaitīt, piemērojot šīs pēdējās minētās dalībvalsts normas par nepietiekamu kapitalizāciju, nebūtu apšaubāma nodokļu uzlikšanas pilnvaru līdzsvarota sadale un būtu uzskatāma par mazāk ierobežojošu pasākumu attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, nekā tas ir paredzēts pamatlietā apskatāmajā tiesiskajā regulējumā (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2006. gada 12. decembris, Test Claimants in the FII Group Litigation, C-446/04, EU:C:2006:774, 52. punkts, kā arī 2011. gada 30. jūnijs, Meilicke u.c., C-262/09, EU:C:2011:438, 32. punkts).

44      Attiecībā uz mērķi novērst izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ir jāatzīmē, ka, lai varētu atbalstīt argumentu, kas ir balstīts uz šādu pamatojumu, šī pasākuma konkrētajam mērķim būtu jābūt novērst tīri fiktīvus mehānismus, kam nav nekāda sakara ar ekonomisko realitāti un kas ir paredzēti, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas, kādi parasti ir jāmaksā par ienākumiem, kas gūti no valsts teritorijā veiktajām darbībām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, Timac Agro Deutschland, C-388/14, EU:C:2015:829, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pamatlietā apskatāmajam tiesiskajam regulējumam nav konkrēts mērķis liegt izmantot nodokļu priekšrocības tīri fiktīviem mehānismiem, kas izveidoti, lai apietu Dānijas nodokļu tiesību aktus, bet ar to no nodokļu atvieglojumu saņēmēju loka vispārīgi ir izslēgti visi uzņēmumi rezidenti, kuri jebkādu iemeslu dēļ ir piešķīruši aizdevumu meitasuzņēmumam ar nepietiekamu kapitalizāciju, kas ir rezidents citā dalībvalstī (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2002. gada 12. decembris, Lankhorst-Hohorst, C-324/00, EU:C:2002:749, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Turklāt šķiet, ka no lietas materiāliem izriet, ka Damixa piešķirtie aizdevumi bija paredzēti, lai finansētu būtisku daļu no Damixa Armanturen, kuram bija radušās lielas finansiālās grūtībās attiecīgajā laika posmā, zaudējumiem, un tāpēc šiem aizdevumiem a priori nebija tīri mākslīgas vienošanās rakstura tikai nodokļu dēļ.

47      Šādos apstākļos uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. pants, lasot to kopā ar LESD 54. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, ar kuru uzņēmumam rezidentam ir piešķirts nodokļu atbrīvojums attiecībā uz procentiem, ko pārskaitījis rezidents meitasuzņēmums, ciktāl pēdējais minētais nav varējis atskaitīt attiecīgos izdevumus normu, kas ierobežo tiesības atskaitīt procentus, kuri pārskaitīti nepietiekamas kapitalizācijas gadījumā, dēļ, bet ar kuru ir izslēgts tāds atbrīvojums, kāds izrietētu no tās pašas tiesiskā regulējuma par nepietiekamu kapitalizāciju piemērošanas, ja meitasuzņēmums būtu rezidents citā dalībvalstī.

 Par tiesāšanās izdevumiem

48      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

LESD 49. pants, lasot to kopā ar LESD 54. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, ar kuru uzņēmumam rezidentam ir piešķirts nodokļu atbrīvojums attiecībā uz procentiem, ko pārskaitījis rezidents meitasuzņēmums, ciktāl pēdējais minētais nav varējis atskaitīt attiecīgos izdevumus normu, kas ierobežo tiesības atskaitīt procentus, kuri pārskaitīti nepietiekamas kapitalizācijas gadījumā, dēļ, bet ar kuru ir izslēgts tāds atbrīvojums, kāds izrietētu no tās pašas tiesiskā regulējuma par nepietiekamu kapitalizāciju piemērošanas, ja meitasuzņēmums būtu rezidents citā dalībvalstī.


* Tiesvedības valoda – dāņu.