Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2016. gada 30. jūnijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Kapitāla brīva aprite – Mantojuma nodoklis – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts mantojuma nodokļa samazinājums, kas ir piemērojams mantojumiem, kuri ietver mantu, kas jau ir tikusi nodota mantojumā, par kuru šāds nodoklis šajā dalībvalstī jau tika iekasēts – Ierobežojums – Attaisnojums – Nodokļu režīma saskaņotība

Lieta C-123/15

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa, Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 20. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 12. martā, tiesvedībā

Max-Heinz Feilen

pret

Finanzamt Fulda.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši K. Toadere [C. Toader], A. Ross [A. Rosas], A. Prehala [A. Prechal] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas] (referents),

ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet],

sekretārs I. Illēši [I. Illéssy], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 27. janvāra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        M.-H. Feilen vārdā – P. Thouet, Rechtsanwalt,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze, pārstāvis,

–        Spānijas valdības vārdā – A. Rubio González, pārstāvis,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Sutton un M. Holt, pārstāvji, kuriem palīdz R. Hill, barrister,

–        Eiropas Komisijas vārdā – M. Wasmeier un W. Roels, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 17. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 63. panta 1. punktu un 65. pantu.

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp M.-H. Feilen un Finanzamt Fulda (Fuldas Finanšu pārvalde, Vācija) par to, ka pēdējā noraidīja viņa lūgumu samazināt mantojuma nodokli, ko piemēro mantojumam no viņa mātes.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Erbschaftsteuer- und Schenkungsteuergesetz (Vācijas Likums par mantojuma un dāvinājuma nodokli; turpmāk tekstā – “ErbStG”) 1. panta 1. punkta 1. apakšpunktā, redakcijā, kas bija piemērojama 2007. taksācijas gadam, ir paredzēts, ka mantas nodošana nāves gadījumā ir apliekama ar mantošanas nodokli.

4        Saskaņā ar ErbStG 2. panta 1. punkta 1.–3. apakšpunktu:

“Nodoklis ir jāmaksā:

1.      1. panta 1. punkta 1.–3. apakšpunktā paredzētajos gadījumos par visu mantoto īpašumu, ja nelaiķis nāves dienā [..] vai saņēmējs dienā, kad iestājas nodokļa iekasējamības gadījums, ir rezidents. Par rezidentiem uzskata:

a)      fiziskas personas, kuru domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta ir valsts teritorijā,

[..]

3.      visos pārējos gadījumos – par mantoto īpašumu, kurš Bewertungsgesetz [(Vērtēšanas likums)] 121. panta izpratnē ir iekšzemes īpašums. [..]”

5        ErbStG 15. panta, kurā ir definētas nodokļa maksātāju kategorijas, 1. punktā ir noteikts:

“Atkarībā no personiskās saiknes, kas pastāv starp mantojuma saņēmēju un nelaiķi vai dāvinātāju, ir noteiktas trīs šādas nodokļa maksātāju kategorijas:

I nodokļa maksātāju kategorija:

1.      laulātais un dzīvesbiedrs,

2.      bērni un pabērni,

3.      2. punktā minēto bērnu un pabērnu bērni,

4.      augšupējie radinieki mantojuma vajadzībām;

[..].”

6        Attiecībā uz mantojuma nodokļa samazinājumu ErbStG 27. pantā ir iekļauti šādi noteikumi:

“(1)      Ja I nodokļa maksātāju kategorijā ietilpstošas personas manto īpašumu, ko pēdējo desmit gadu laikā pirms šīs mantošanas jau ir ieguvušas šajā nodokļa maksātāju kategorijā ietilpstošas personas un kas saskaņā ar šo likumu bija jāapliek ar nodokli, maksājamā nodokļa summa, neskarot 3. punktu, tiek samazināta šādi:

Par %

 

Par %

ja starp abiem nodokļa piemērošanas brīžiem ir pagājis (-uši)

50

ne vairāk kā 1 gads

45

vairāk nekā 1 gads, bet ne vairāk kā 2 gadi

40

vairāk nekā 2 gadi, bet ne vairāk kā 3 gadi

35

vairāk nekā 3 gadi, bet ne vairāk kā 4 gadi

30

vairāk nekā 4 gadi, bet ne vairāk kā 5 gadi

25

vairāk nekā 5 gadi, bet ne vairāk kā 6 gadi

20

vairāk nekā 6 gadi, bet ne vairāk kā 8 gadi

10

vairāk nekā 8 gadi, bet ne vairāk kā 10 gadi

[..]

(3)      Samazinājums saskaņā ar 1. punktu nedrīkst pārsniegt summu, ko, piemērojot 1. punktā minētos procentus mantojuma nodoklim, ir samaksājis iepriekšējais ieguvējs par tā paša īpašuma iegūšanu.”

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

7        M.-H. Feilen, kas dzīvo Vācijā, ir vienīgais mātes mantinieks, kurai šajā pašā dalībvalstī bija pēdējā dzīvesvieta un kura tajā mirusi 2007. gadā. Mātes mantojums pamatā sastāvēja no viņas 2004. gadā Austrijā, kur līdz meitas nāvei dzīvoja arī māte, mirušās meitas mantojuma daļas. Tā kā meitas mantojums Austrijā tika sadalīts tikai pēc mātes nāves, nodokli par šo mantojumu EUR 11 961,91 apmērā samaksāja M.-H. Feilen.

8        Nodokļu deklarācijā par mātes mantojumu M.-H. Feilen, pirmkārt, ierakstīja Austrijā kā mantojuma saistību samaksāto mantojuma nodokli un, otrkārt, saskaņā ar ErbStG 27. pantu lūdza mantojuma nodokļa samazinājumu. Savā 2009. gada 28. oktobra atzinumā Fuldas finanšu pārvalde atskaitīja Austrijā kā mantojuma saistības samaksāto mantojuma nodokli, bet atteicās piešķirt mantojuma nodokļa samazinājumu.

9        Finanzgericht (Finanšu tiesa, Vācija) noraidīja M.-H. Feilen prasību par šo atzinumu tādēļ, ka ErbStG 27. panta 1. punktā ir paredzēta iepriekšēja [īpašuma] iegūšana mantošanas ceļā, kam saskaņā ar šo likumu ir piemērojams mantojuma nodoklis. Tomēr tā tas neesot bijis šajā lietā, jo iepriekš mātes iegūtā meitas manta netika aplikta ar mantojuma nodokli Vācijā, jo ne māte, ne meita meitas nāves dienā nebija rezidentes ErbStG 2. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izpratnē un mantojums neietvēra iekšzemes īpašumu ErbStG 2. panta 1. punkta 3. apakšpunkta izpratnē.

10      Saņēmusi “Revision” sūdzību, Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa, Vācija) pauž šaubas par ErbStG 27. panta saderību ar Savienības tiesībām.

11      Tā norāda, pirmkārt, ka uz prasītāja pamatlietā saņemto mantojumu varētu attiekties Savienības tiesību normas par kapitāla apriti. Pēc tās domām, M.-H. Feilen saņemtais mātes mantojums nebūtu jāuzskata par tikai iekšzemes darījumu, jo viņa mātes īpašums galvenokārt sastāv no viņas Austrijā saņemtā meitas mantojuma daļas.

12      Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka atteikums piešķirt mantojuma nodokļa samazinājumu, piemērojot ErbStG 27. panta 1. punktu, ņemot vērā Tiesas judikatūru, var būt kapitāla aprites ierobežojums, jo tādēļ tiek samazināta tā mantojuma vērtība, kas ietver īpašumu, kuram ticis piemērots ārvalsts mantojuma nodoklis. Šajā ziņā tā izsaka šaubas par to, vai, ņemot vērā Tiesas 2009. gada 12. februāra spriedumu Block (C-67/08, EU:C:2009:92), šāda ierobežojuma pastāvēšana būtu jāizslēdz.

13      Treškārt, minētā tiesa jautā par to, vai iespējamais kapitāla brīvas aprites ierobežojums, kas izriet no ErbStG 27. panta 1. punkta, ir attaisnots atbilstoši LESD noteikumiem.

14      Šādos apstākļos Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai brīva kapitāla aprite saskaņā ar LESD 63. panta 1. punktu, lasot to kopā ar tā 65. pantu, nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram mantiniekiem, kas ietilpst noteiktā nodokļa maksātāju kategorijā, mantojuma nodoklis tiek samazināts, ja mantojumā ietilpst īpašums, ko pēdējos desmit gados pirms iegūšanas jau ir ieguvušas šajā nodokļa maksātāju kategorijā ietilpstošas personas, un ja attiecībā uz šo iepriekšēju iegūšanu šajā dalībvalstī ir ticis piemērots mantojuma nodoklis, savukārt nodoklis netiek samazināts, ja attiecībā uz iepriekšēju iegūšanu mantojuma nodoklis ir ticis piemērots citā dalībvalstī?”

 Par prejudiciālo jautājumu

15      Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 63. panta 1. punktam un 65. pantam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka gadījumā, ja mantojumu saņem noteiktā nodokļa maksātāju kategorijā ietilpstoša persona, mantojuma nodoklis tiek samazināts, ja mantojumā ietilpst īpašums, kurš pēdējo desmit gadu laikā pirms iegūšanas jau ir ticis nodots mantojumā, ar nosacījumu, ka par to šajā dalībvalstī ir ticis iekasēts mantojuma nodoklis.

16      Kā norādījusi iesniedzējtiesa, atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai mantojumi, kas izpaužas kā mirušās personas atstātā īpašuma nodošana vienai vai vairākām personām, ir uzskatāmi par kapitāla apriti LESD 63. panta izpratnē, izņemot gadījumus, kad mantojuma būtiskās sastāvdaļas atrodas tikai vienas dalībvalsts teritorijā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2006. gada 23. februāris, van Hilten-van der Heijden, C-513/03, EU:C:2006:131, 39.–42. punkts; 2008. gada 17. janvāris, Jäger, C-256/06, EU:C:2008:20, 24. un 25. punkts; 2013. gada 17. oktobris, Welte, C-181/12, EU:C:2013:662, 19. un 20. punkts, kā arī 2014. gada 3. septembris, Komisija/Spānija, C-127/12, nav publicēts, EU:C:2014:2130, 52. un 53. punkts).

17      Tomēr attiecīgais mantojums pamatlietā ietver mantu no iepriekš notikušas mantošanas, kad M.-H. Feilen māte saņēma no viņa māsas mantojumu Austrijā, kur tad arī atradās šī manta un kur tās dzīvojušas māsas nāves dienā. Šis pārrobežu elements ir iemesls, kādēļ M.-H. Feilen netika piešķirts ErbStG 27. pantā paredzētais mantojuma nodokļa samazinājums. Tā kā šādu situāciju nevar uzskatīt par tikai iekšzemes situāciju, attiecīgais mantojums pamatlietā ir darījums, uz kuru attiecas kapitāla aprite LESD 63. panta 1. punkta izpratnē.

18      Līdz ar to ir jāizvērtē, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais ir uzskatāms par kapitāla aprites ierobežojumu LESD 63. panta 1. punkta izpratnē un, ja tas tā ir, vai šāds ierobežojums ir attaisnots.

 Par kapitāla aprites ierobežojuma pastāvēšanu

19      Tiesa jau ir nospriedusi, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā nodokļu priekšrocības piemērošana mantošanas jomā, piemēram, nodokļu bāzes samazināšana, tiek padarīta atkarīga no nelaiķa vai mantojuma saņēmēja dzīvesvietas vai no mantojumā ietilpstošās mantas atrašanās vietas, ir uzskatāms par kapitāla brīvas aprites ierobežojumu, kas ir aizliegts LESD 63. panta 1. punktā, ja tā rezultātā mantojumi, kuros ir iesaistīti nerezidenti vai kas aptver mantu, kura atrodas citā dalībvalstī, tiek aplikti ar nodokli, kas ir lielāks nekā tas, ko piemēro mantojumiem, kuros ir iesaistīti tikai rezidenti vai manta, kas atrodas dalībvalstī, kurā tiek uzlikts nodoklis, un tādēļ tiek samazināta mantojuma vērtība (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 17. janvāris, Jäger, C-256/06, EU:C:2008:20, 30.–35. punkts; 2013. gada 17. oktobris, Welte, C-181/12, EU:C:2013:662, 23.–26. punkts; 2014. gada 3. septembris, Komisija/Spānija, C-127/12, nav publicēts, EU:C:2014:2130, 57.–60. punkts, kā arī 2014. gada 4. septembris, Komisija/Vācija, C-211/13, nav publicēts, EU:C:2014:2148, 40.–43. punkts).

20      Šajā gadījumā ErbStG 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka mantojuma nodokļa samazinājums tiek piešķirts, ja personas, kas ietilpst I nodokļu maksātāju kategorijā, mantojuma ceļā iegūst mantu un ja pēdējo desmit gadu laikā pirms šīs iegūšanas šo mantu jau ir ieguvušas personas, kas ietilpst šajā nodokļu maksātāju kategorijā, un ja par šo agrāko iegūšanu Vācijā ir ticis iekasēts mantojuma nodoklis. Tā kā atbilstoši ErbStG 2. pantam šāds nodoklis tiek iekasēts, ja nelaiķa – nāves dienā – vai mantojuma saņēmēja – dienā, kad radies nodokļa iekasējamības gadījums, – domicils vai dzīvesvieta bija valsts teritorijā vai ja mantojumā atstāto īpašumu veido “iekšzemes īpašums”, mantojuma nodokļa samazinājums nozīmē, ka attiecīgais īpašums atradās Vācijā iepriekšējās iegūšanas brīdī vai, ja tas bija ārzemēs, ka vismaz viena no šajā mantošanā iesaistītajām personām dzīvoja Vācijā.

21      Līdz ar to ar šo tiesisko regulējumu mantojuma nodokļa samazinājuma piemērošana ir padarīta atkarīga no vietas, kur mantojumā ietilpstošā manta atradās iepriekšējās mantošanas brīdī, un no nelaiķa vai mantojuma saņēmēja dzīvesvietas šīs iepriekšējās mantošanas brīdī. Tās rezultātā mantojums, kurā ietilpst manta, kas iepriekšējās mantošanas brīdī atradās citā dalībvalstī, ja neviena no iesaistītajām personām nedzīvoja Vācijā, ir apliekams ar augstāku mantojuma nodokli nekā tas, ko iekasē par mantojumu, kurā ietilpst tikai manta, kas iepriekšējās mantošanas brīdī atradusies Vācija, vai kurā ietilpst manta, kas iepriekšējās mantošanas brīdī atradusies citā dalībvalstī, ja vismaz viena no iesaistītajām personām dzīvoja Vācijā. Tādējādi šī tiesiskā regulējuma rezultātā, kā ir konstatējusi iesniedzējtiesa, tiek samazināta mantojuma vērtība.

22      No tā izriet, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, ir kapitāla aprites ierobežojums LESD 63. panta 1. punkta izpratnē.

23      Tā kā iesniedzējtiesa ir izteikusi šaubas par to, vai 2009. gada 12. februāra spriedums Block (C-67/08, EU:C:2009:92) neliek apstrīdēt šo secinājumu, ir jākonstatē, ka atšķirībā no šajā spriedumā izvērtētās situācijas, pamatlieta attiecas nevis uz dubultu aplikšanu ar nodokli, ko vienām un tām pašām mantojuma sastāvdaļām piemēro divas dalībvalstis, bet uz dalībvalsts veiktu nodokļu piemērošanu mantojumam, kas atšķiras atkarībā no tā, vai tajā ietilpst vai neietilpst īpašums, par kuru šajā pašā dalībvalstī jau ir ticis iekasēts nodoklis iepriekšējās mantošanas laikā.

 Par kapitāla aprites ierobežojuma attaisnojumu

24      Attiecībā uz iespējamo attaisnojumu, kas būtu balstīts uz LESD 65. pantu, ir jāatgādina, ka atbilstoši šī panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumiem LESD 63. pants “neskar dalībvalstu tiesības [..] piemērot atšķirīgas attiecīgas nodokļu tiesību normas dažādiem nodokļu maksātājiem, kuru stāvoklis ir atšķirīgs viņu dzīvesvietas vai kapitāla ieguldījuma vietas dēļ”.

25      Šis LESD 65. panta noteikums kā atkāpe no kapitāla brīvas aprites pamatprincipa ir jāinterpretē šauri. Tādēļ tas nevar tikt interpretēts tādējādi, ka jebkuri nodokļu tiesību akti, kuri ietver atšķirību starp nodokļu maksātājiem atkarībā no vietas, kurā tie dzīvo, vai dalībvalsts, kurā tie investē savu kapitālu, automātiski ir saderīgi ar Līgumu. Proti, LESD 65. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto atkāpi pašu ierobežo šī paša panta 3. punkts, kurā ir paredzēts, ka šajā 1. punktā minētās valsts tiesību normas “nerada iespēju patvaļīgi diskriminēt vai slēpti ierobežot kapitāla brīvu apriti un maksājumus, kā to nosaka [LESD] 63. pants” (spriedums, 2014. gada 4. septembris, Komisija/Vācija, C-211/13, nav publicēts, EU:C:2014:2148, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

26      Tādējādi LESD 65. panta 1. punkta a) apakšpunktā atļautā atšķirīgā attieksme ir jānošķir no LESD 65. panta 3. punktā aizliegtās patvaļīgās diskriminācijas. Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai valsts nodokļu tiesiskais regulējums, kurā mantojuma vai dāvinājuma nodokļa aprēķinam ir paredzēta atšķirība starp rezidentiem un nerezidentiem vai starp valsts teritorijā un ārpus šīs teritorijas esošajiem īpašumiem, varētu tikt uzskatīts par saderīgu ar Līguma tiesību normām par kapitāla brīvu apriti, šai atšķirīgajai attieksmei ir jāattiecas uz situācijām, kas nav objektīvi salīdzināmas, vai jābūt pamatotai ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem (spriedums, 2014. gada 3. septembris, Komisija/Spānija, C-127/12, nav publicēts, EU:C:2014:2130, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

27      Attiecībā uz situāciju salīdzināmību šajā lietā netiek apstrīdēts, ka attiecīgajā tiesiskajā regulējumā pamatlietā mantojuma nodokļa vajadzībām ir paredzēta vienāda attieksme pret personām, kas ietilpst I nodokļu maksātāju kategorijā un kas dzīvo valsts teritorijā, ja tie mantošanas ceļā iegūst īpašumu, kurā ietilpst manta, kas desmit gadu laikā pirms šīs iegūšanas jau tikusi nodota mantojumā personām, kuras ietilpa šajā pašā nodokļu maksātāju kategorijā, lai arī kur atrastos šī manta vai mantošanā iesaistīto personu dzīvesvieta šīs iepriekšējās mantošanas laikā. Tikai ErbStG 27. panta 1. punktā paredzētā mantojuma nodokļa samazinājuma piemērošanai šajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēta atšķirīga attieksme pret šīm personām – atkarībā no tā, vai iepriekšējās mantošanas laikā attiecīgā manta atradusies valsts teritorijā vai ne, un no tā, vai šajā mantošanā iesaistītās personas dzīvojušas šajā teritorijā vai ne (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 17. oktobris, Welte, C-181/12, EU:C:2013:662, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

28      No minētā izriet, ka atšķirīgā attieksme, kas noteikta attiecīgajā tiesiskajā regulējumā pamatlietā, attiecas uz situācijām, kuras ir objektīvi salīdzināmas.

29      Līdz ar to ir jāizvērtē, vai šāds tiesiskais regulējums var būt objektīvi attaisnots ar tādiem primāriem vispārējo interešu apsvērumiem kā vajadzība saglabāt nodokļu režīma saskaņotību, ko ir minējusi iesniedzējtiesa un uz ko ir atsaukusies Vācijas valdība.

30      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka ar nepieciešamību saglabāt nodokļu režīma saskaņotību var tikt attaisnots Līgumā garantēto aprites brīvību īstenošanas ierobežojums. Tomēr, lai šāds attaisnojums varētu būt pieļaujams, ir jākonstatē, ka pastāv tieša saikne starp konkrēto nodokļu priekšrocību un šīs priekšrocības atsvēršanu ar noteiktu nodokļu maksājumu, un šīs saiknes tiešais raksturs ir jānovērtē, ņemot vērā attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedumi, 2013. gada 17. oktobris, Welte, C-181/12, EU:C:2013:662, 59. punkts, un 2013. gada 7. novembris, K, C-322/11, EU:C:2013:716, 65. un 66. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

31      Šajā gadījumā iesniedzējtiesa ir uzskatījusi, ka no ErbStG 27. panta 1. punktā paredzētā mantojuma nodokļa samazinājuma izrietošā priekšrocība ir tieši saistīta ar to, ka jau ir ticis iekasēts mantojuma nodoklis par viena un tā paša īpašuma iepriekšēju iegūšanu mantošanas ceļā. Šī tiesa ir precizējusi, ka šīs tiesību normas mērķis ir gadījumā, ja viens un tas pats īpašums vairākkārt tiek nodots desmit gadu laikā starp personām, kuras ietilpst I nodokļu maksātāju kategorijā, 50 % ietvaros samazināt mantojuma nodokli par šo īpašumu, ciktāl tas ticis aplikts ar nodokli, ko ir samaksājis iepriekšējais ieguvējs.

32      Būtībā šim vērtējumam piekrīt Vācijas valdība, kura precizē, ka ErbStG 27. panta pamatā ir doma, ka īpašums no paaudzes paaudzē tiek nodots tuvu radinieku starpā un ka atkārtota nodokļa uzlikšana šim īpašumam, ja tas jau ir ticis aplikts ar nodokli nesenā pagātnē, zināmā mērā ir netaisnīga. Tātad šis pants ir paredzēts tam, lai daļēji novērstu nodokļu dubultu uzlikšanu vienam un tam pašam īpašumam īsā laikposmā, atsakoties iekasēt mantojuma nodokļa daļu tad, ja šis nodoklis ir ticis iekasēts Vācijā iepriekšējas mantošanas laikā minētajā pantā paredzētajos termiņos. Tas, ka netiek piešķirts minētā nodokļa samazinājums gadījumā, ja iepriekšējā iegūšana ir tikusi aplikta ar nodokli tikai ārvalstī, esot objektīvi saistīts ar to, ka Vācijas Federatīvā Republika nav varējusi aplikt ar nodokli šo iegūšanu un iekasēt atbilstošus nodokļu ieņēmumus.

33      Ņemot vērā šos elementus, ir jākonstatē, ka, paredzot, ka mantojuma nodokļa samazinājums var tikt piešķirts tikai personām, kas mantojuma ceļā iegūst īpašumu, par kuru šāds nodoklis iepriekšējās mantošanas laikā ir ticis iekasēts Vācijā, šīs nodokļa priekšrocības konfigurācija atspoguļo simetrisku loģiku (skat. spriedumus, 2011. gada 1. decembris, Komisija/Beļģija, C-250/08, EU:C:2011:793, 73. punkts, un Komisija/Ungārija, C-253/09, EU:C:2011:795, 74. punkts). Šī loģika netiktu ievērota, ja šī nodokļu priekšrocība tiktu piešķirta arī personām, kas manto īpašumu, par kuru šajā dalībvalstī nav ticis iekasēts mantojuma nodoklis.

34      No minētā izriet, ka šajā atbrīvojumu no mantojuma nodokļa sistēmā pastāv tieša saikne starp minēto nodokļu priekšrocību un agrāko nodokļu iekasēšanu.

35      Protams, Tiesa lietās, kas neattiecas uz mantojuma aplikšanu ar nodokli, ir nospriedusi, ka nepastāv tieša saikne, ja runa tostarp ir par atšķirīgiem nodokļiem vai par nodokļu uzlikšanu atšķirīgiem nodokļa maksātājiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 2003. gada 18. septembris, Bosal, C-168/01, EU:C:2003:479, 30. punkts, un 2015. gada 24. februāris, Grünewald, C-559/13, EU:C:2015:109, 49. punkts).

36      Tomēr tādā īpašā situācijā kā ErbStG 27. pantā paredzētā nosacījums, ka runai ir jābūt par vienu un to pašu nodokļu maksātāju, nav piemērojams tad, ja persona, kas ir samaksājusi mantojuma nodokli iepriekšējās mantošanas laikā, noteikti ir mirusi.

37      Turklāt ErbStG 27. panta mērķis ir zināmā mērā samazināt – kā izriet no šī sprieduma 31. un 32. punkta – nodokļa slogu mantojumam, kas ietver īpašumu, kurš ir nodots tuvu radinieku starpā un kuram jau ir ticis piemērots nodoklis agrāk, daļēji novēršot nodokļu dubultu uzlikšanu šim īpašumam Vācijā īsā laikposmā. Ņemot vērā šo mērķi, kā secinājumu 71. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, pastāv tieša saikne starp šajā pantā paredzēto mantojuma nodokļa samazinājumu un agrāko mantojuma nodokļa iekasēšanu, jo šī nodokļa priekšrocība un agrākā nodokļa iekasēšana attiecas uz vienu un to pašu nodokli, vienu un to pašu īpašumu un vienas un tās pašas ģimenes tuviem locekļiem.

38      Līdz ar to ir jākonstatē, ka ar vajadzību nodrošināt nodokļu režīma saskaņotību var tikt attaisnots no tāda valsts tiesiskā regulējuma kā pamatlietā aplūkotais izrietošs kapitāla aprites ierobežojums.

39      Lai šis ierobežojums būtu attaisnots, tam vēl vajag būt piemērotam un samērīgam ar izvirzīto mērķi (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 1. decembris, Komisija/Beļģija, C-250/08, EU:C:2011:793, 78. punkts, un Komisija/Ungārija, C-253/09, EU:C:2011:795, 79. punkts).

40      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka mantojuma nodokļa samazinājums, kas ir aprēķināts, piemērojot procentus atkarībā no laika, kas pagājis starp abiem brīžiem, kad radusies nodokļa saistība, un ir pakļauts nosacījumam, ka iepriekšējo desmit gadu laikā par īpašumu Vācijā jau ir ticis iekasēts šāds nodoklis, šķiet piemērots, lai sasniegtu ErbStG 27. pantā izvirzīto mērķi, kas aprakstīts šī sprieduma 37. punktā. Šis samazinājums turklāt ir samērīgs ar šo mērķi, jo Vācijas Federatīvajai Republikai nebija pilnvaru uzlikt nodokli par iepriekšējo mantošanu. Šādos apstākļos tas, ka šis samazinājums tiek piemērots tikai situācijās, kad minētais īpašums ir ticis aplikts ar nodokli Vācijā, šķiet samērīgs ar minēto mērķi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 1. decembris, Komisija/Ungārija, C-253/09, EU:C:2011:795, 80. un 81. punkts).

41      No minētā izriet, ka no tāda tiesiskā regulējuma kā pamatlietā aplūkotais izrietošs kapitāla aprites ierobežojums ir attaisnots ar nepieciešamību saglabāt nodokļu režīma saskaņotību.

42      Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 63. panta 1. punktam un 65. pantam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka gadījumā, ja mantojumu saņem noteiktā nodokļa maksātāju kategorijā ietilpstoša persona, mantojuma nodoklis tiek samazināts, ja mantojumā ietilpst īpašums, kurš pēdējo desmit gadu laikā pirms iegūšanas jau ir ticis nodots mantojumā, ar nosacījumu, ka par to šajā dalībvalstī ir ticis iekasēts mantojuma nodoklis.

 Par tiesāšanās izdevumiem

43      Attiecībā uz pamatlietu pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

LESD 63. panta 1. punktam un 65. pantam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka gadījumā, ja mantojumu saņem noteiktā nodokļa maksātāju kategorijā ietilpstoša persona, mantojuma nodoklis tiek samazināts, ja mantojumā ietilpst īpašums, kurš pēdējo desmit gadu laikā pirms iegūšanas jau ir ticis nodots mantojumā, ar nosacījumu, ka par to šajā dalībvalstī ir ticis iekasēts mantojuma nodoklis.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.