Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)

2016. gada 22. jūnijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pievienotās vērtības nodoklis – Priekšnodoklis – Atskaitīšana

Lieta C-267/15

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa, Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 29. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 5. jūnijā, tiesvedībā

Gemeente Woerden

pret

Staatsecretaris van Financiën.

TIESA (desmitā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs F. Biltšens [F. Biltgen], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] (referents) un M. Bergere [M. Berger],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Gemeente Woerden vārdā – R. Brouwer, belastingadviseur,

–        Nīderlandes valdības vārdā – J. Langer, kā arī M. Bulterman un M. Gijzen, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – H. Kranenborg un L. Lozano Palacios, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) interpretāciju.

2        Šis lūgums tika iesniegts strīdā starp Gemeente Woerden (Vūrdenes pašvaldība, Nīderlande) un Staatsecretaris van Financiën (Finanšu valsts sekretārs, Nīderlande) par paziņojumu par pievienotās vērtības nodokli (PVN) par laikposmu no 2005. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 30. novembrim.

 Tiesiskais regulējums

 Savienības tiesības

3        PVN direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“PVN uzliek šādiem darījumiem:

a)      preču piegādei, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds”.

4        Minētās direktīvas 9. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

““Nodokļa maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta.

Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par “saimniecisku darbību”. Materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus jo īpaši ir uzskatāma par saimniecisku darbību.”

5        PVN direktīvas 11. pantā ir paredzēts:

‟Apspriedusies ar padomdevēju komiteju pievienotās vērtības nodokļa jautājumos [..], katra dalībvalsts par vienu nodokļa maksātāju var uzskatīt personas, kuras veic uzņēmējdarbību attiecīgās dalībvalsts teritorijā un kuras, kaut arī juridiski patstāvīgas, ir cieši saistītas cita ar citu finansiālām, saimnieciskām un organizatoriskām saitēm.

[..]”

6        PVN direktīvas 13. panta 1. punktā ir noteikts:

“Valstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī citus publisko tiesību subjektus neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā valsts iestādes, pat ja tās šo darbību vai darījumu sakarā iekasē nodokļus, nodevas, ziedojumus vai maksājumus.

Tomēr, iesaistoties šādās darbībās vai darījumos, tās uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz minētajām darbībām vai darījumiem, kuru sakarā to uzskaitīšana par personām, kas nav nodokļa maksātājas, radītu nozīmīgus konkurences izkropļojumus.

Jebkurā gadījumā publisko tiesību subjektus attiecībā uz I pielikumā minētajām darbībām uzskata par nodokļa maksātājiem, ja vien šīs darbības netiek veiktas tik mazā apjomā, lai būtu nenozīmīgas.”

7        Atbilstoši PVN direktīvas 72. pantam:

“Šajā direktīvā “atvērta tirgus vērtība” ir pilna summa, ko pircējs vai saņēmējs tajā tirdzniecības stadijā, kurā veic preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, godīgas konkurences apstākļos par attiecīgo preču vai pakalpojumu saņemšanu maksātu piegādātājam vai pakalpojumu sniedzējam, kas nesniedz priekšrocības, tās dalībvalsts teritorijā, kur par attiecīgo darījumu uzliek nodokli.

Ja nav iespējams konstatēt salīdzināmu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, “atvērta tirgus vērtība” ir:

1)      precēm – summa, kas nav mazāka par attiecīgo preču vai līdzīgu preču pirkuma cenu, vai – ja pirkuma cenas nav – pašizmaksa, ko nosaka piegādes veikšanas laikā;

2)      pakalpojumiem – summa, kas nav mazāka par visām izmaksām, ko nodokļa maksātājam rada pakalpojuma sniegšana.”

8        PVN direktīvas 80. pantā ir noteikts:

“1.      Lai novērstu nodokļu nemaksāšanu vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, turpmāk norādītajos gadījumos dalībvalstis var veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka summa, kurai uzliek nodokli, attiecībā uz preču piegādēm un pakalpojumu sniegšanu pircējiem vai saņēmējiem, ar ko pastāv ģimenes saites vai citas ciešas personiskas saites, vadības, īpašuma, dalības, finanšu vai juridiskas saites, kā tās definējusi attiecīgā dalībvalsts, ir atvērta tirgus vērtība:

a)      ja atlīdzība ir mazāka par atvērtā tirgus vērtību un ja pircējam vai saņēmējam nav tiesību pilnībā atskaitīt PVN saskaņā ar 167. līdz 171. pantu un 173. līdz 177. pantu;

[..]

Šā punkta pirmās daļas nolūkā juridiskās saites var būt arī attiecības starp darba devēju un darba ņēmēju, darba ņēmēja ģimeni vai citām ar darba ņēmēju cieši saistītām personām.

2.      Ja dalībvalstis izmanto 1. punktā paredzēto izvēles iespēju, tās var noteikt preču piegādātāju, pakalpojumu sniedzēju, pircēju vai pakalpojumu saņēmēju kategorijas, uz kurām attiecas minētie pasākumi.

[..]”

9        PVN direktīvas 168. pantā ir paredzēts:

“Ciktāl preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto darījumiem, par kuriem uzliek nodokli, nodokļa maksātājam ir tiesības tajā dalībvalstī, kurā viņš veic šos darījumus, atskaitīt no nodokļa, par kuru nomaksu viņš ir atbildīgs:

a)      PVN, kas attiecīgajā dalībvalstī maksājams vai samaksāts par preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanu, ko tam veicis vai veiks cits nodokļa maksātājs;

b)      PVN, kas maksājams par darījumiem, kurus pielīdzina preču piegādei vai pakalpojumu sniegšanai saskaņā ar 18. panta a) punktu un 27. pantu;

c)      PVN, kas maksājams par preču iegādēm Kopienas iekšienē saskaņā ar 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktu;

d)      PVN, kas maksājams par darījumiem, kurus pielīdzina preču iegādei Kopienas iekšienē saskaņā ar 21. un 22. pantu;

e)      PVN, kas maksājams vai samaksāts par preču importu attiecīgajā dalībvalstī.”

 Nīderlandes tiesības

10      1968. gada Wet op de omzetbelasting (Likums par apgrozījuma nodokli, Stb. 1968, Nr. 329), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem (turpmāk tekstā – “Likums par apgrozījuma nodokli”), 3. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.      Preču piegāde ir:

a)      tiesību nodošanu rīkoties ar preci kā īpašniekam;

[..]

3.      Piegādei, kas veikta par atlīdzību, 1. panta a) punkta izpratnē pielīdzina:

[..]

b)      preču, kas saražotas viņa paša uzņēmumā, izmantošanu, ko uzņēmējs veic sava uzņēmuma vajadzībām, ja preču iegāde no cita uzņēmēja tam nedotu tiesības pilnībā atskaitīt par šīm precēm samaksāto nodokli;

[..].”

11      Apgrozījuma nodokļa likuma 7. pantā ir paredzēts:

“1.      Uzņēmējs ir jebkurš, kurš veic saimniecisku darbību neatkarīgi.

[..]

4.      Fiziskas personas un organizācijas Vispārējā likuma par valsts nodokļiem izpratnē, kuras šī panta izpratnē ir uzņēmējas, kuras dzīvo vai ir reģistrētas Nīderlandē vai kurām ir pastāvīgs uzņēmums Nīderlandē un kuru finanšu, saimnieciskās un organizatoriskās saites ir tādas, ka veido vienu vienību pēc vienas vai vairāku to pieprasījuma un ar inspektora lēmumu, ko var pārsūdzēt, tiek uzskatītas par vienu uzņēmēju no tā mēneša pirmās dienas, kas ir pēc mēneša, kurā inspektors ir pieņēmis šo lēmumu. Nodokļu vienības izveidošanas, grozīšanas un izbeigšanas kārtību var noteikt ar ministrijas lēmumu.

[..]”

12      Apgrozījuma nodokļa likuma 8. pantā ir paredzēts:

“1.      Nodokli aprēķina atbilstoši atlīdzībai.

2.      Atlīdzība ir kopējā summa vai, ja atlīdzība nav naudas summa, atlīdzības kopējā vērtība, par ko izraksta rēķinu par piegādi vai pakalpojumu, neierēķinot apgrozījuma nodokli. Ja, veicot piegādi vai sniedzot pakalpojumu, samaksātā summa ir lielāka nekā rēķinā norādītā summa, ņem vērā samaksāto summu.

3.      Attiecībā uz 3. panta 3. punktā un 3.bis panta 1. punktā norādītajiem darījumiem atlīdzību nosaka, pamatojoties uz preču vai līdzīgu preču pirkuma cenu vai, ja pirkuma cenas nav, pamatojoties uz pašizmaksu, nosakot to šo darījumu veikšanas brīdī.

4.      Attiecībā uz 4. panta 3. punktā norādītajiem darījumiem atlīdzība tiek noteikta, pamatojoties uz pakalpojuma atvērto tirgus vērtību. Par atvērto tirgus vērtību uzskata summu bez apgrozījuma nodokļa, ko attiecīgajam uzņēmējam būtu jāsamaksā pakalpojuma sniegšanas brīdī godīgas konkurences apstākļos neatkarīgam pakalpojumu sniedzējam Nīderlandē.

[..]”

13      1981. gada 2. jūlija Wet op het primair onderwijs (Likums par pamatskolas izglītību, Stb. 1983, Nr. 727), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, 109. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“Nekustamā īpašuma izdevumus saistībā ar skolas, kas nav pašvaldības pārvaldījumā, izīrēšanu atbilstoši 108. vai 110. pantam pašvaldība nesedz.”

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

14      Vūrdenes pašvaldība pasūtīja divu ēku celtniecību, kas paredzētas dažādam lietojumam. Pieņemot darbus, tā atskaitīja gandrīz visu PVN, par ko tai bija izrakstīti rēķini.

15      Stichting Gebouwen Beheer Woerden (Vūrdenes ēku pārvaldības fonds, turpmāk tekstā – “Fonds”) tika izveidots 2007. gada 6. februārī. Tā valdē ir pieci locekļi, no kuriem vienu ieceļ Vūrdenes pašvaldība, trīs – katras izglītības iestādes valde, kas izmanto Fonda pārvaldītās ēkas, un vienu – Stichting Kindercentra Midden Nederland (Nīderlandes vidienes Bērnu centrs). Fonda mērķis ir ēku pārvaldība un sadarbības veicināšana starp ēku lietotājiem.

16      Tā vietā, lai attiecīgās ēkas izīrētu, Vūrdenes pašvaldība izvēlējās tās pārdot Fondam. Abas ēkas, no kurām otrā tika sadalīta divās daļās, tika pārdotas par apmēram 10 % pašizmaksas. Par PVN tika izrakstīts rēķins atbilstoši pārdošanas cenai. Fonda maksājamā pirkuma cena tika pārvērsta aizdevumā ar procentiem.

17      Nododot īpašuma tiesības uz pirmo ēku, īpašuma tiesību maiņas nodeva tika aprēķināta no summas, kura praktiski atbilda tās pašizmaksai. Attiecībā uz otro ēku īpašuma tiesību nodošanas akts norāda, ka pirmpirkuma tiesību nodošanas uz dzīvokļiem dēļ īpašuma tiesību maiņas nodeva ir maksājama no summas, kas praktiski atbilst visas šīs ēkas pašizmaksai.

18      Tad Fonds nodeva bezmaksas lietošanā attiecīgās ēkas vienu daļu trim īpašās pamatskolas izglītības iestādēm. Pārējās daļas tika iznomātas pret atlīdzību dažādiem nomniekiem. Šī iznomāšana pret atlīdzību tika atbrīvota no PVN, izņemot sporta iekārtu nomu.

19      Inspektors uzskatīja, ka Vūrdenes pašvaldība nav piegādājusi abas attiecīgās ēkas Likuma par apgrozījuma nodokli 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, bet ir tās izīrējusi Fondam, saņemot PVN atbrīvojumu. Tādēļ inspektors uzskatīja, ka Vūrdenes pašvaldībai ir jāmaksā PVN atbilstoši šī likuma 3. panta 3. punkta b) apakšpunktam. Inspektors iekasēja šo nodokli a posteriori, izsniedzot nodokļa pārrēķina paziņojumu.

20      2013. gada 25. aprīlī, lemjot par Vūrdenes pašvaldības apelācijas sūdzību un inspektora pretapelācijas sūdzību, Gerechtshof te Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa, Nīderlande) nosprieda, ka faktiski ir runa par piegādi Likuma par apgrozījuma nodokli 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

21      Tomēr Gerechtshof te Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa) uzskatīja, ka pārdošanas cena, par ko Vūrdenes pašvaldība izrakstīja rēķinu, attiecas vienīgi uz attiecīgo ēku daļām, kuras Fonds izmantoja ar nodokli apliktai iznomāšanai. No tā šī tiesa secināja, ka Vūrdenes pašvaldība ir rīkojusies kā uzņēmējs Likuma par apgrozījuma nodokli izpratnē vienīgi attiecībā uz šīm daļām un tādēļ tai bija tiesības uz atskaitījumu attiecībā uz atbilstošo PVN daļu, par ko tai tika izrakstīts rēķins, saņemot ēkas, proti, apmēram 10 %.

22      Vūrdenes pašvaldība iesniedza kasācijas sūdzību par Gerechtshof te Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa) nolēmumu. Finanšu valsts sekretārs arī iesniedza pretkasācijas sūdzību.

23      Analīzē iesniedzējtiesa noraida Gerechtshof te Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa) vērtējumu, ka Vūrdenes pašvaldība ir piegādājusi attiecīgās atsevišķās ēku daļas kā uzņēmēja un pārējās – ne kā uzņēmēja.

24      Iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecīgo ēku pārdošanas cena ir tieši saistīta ar to piegādi un Vūrdenes pašvaldība tādējādi ir to veikusi par atlīdzību, tādēļ runa ir par saimniecisku darbību.

25      Turklāt iesniedzējtiesa noraida finanšu valsts sekretāra iebildumu, ka Vūrdenes pašvaldība nav rīkojusies kā uzņēmēja, piegādājot attiecīgās ēkas, Likuma par apgrozījuma nodokli izpratnē, bet ir rīkojusies kā valsts iestāde.

26      Iesniedzējtiesa izskata arī jautājumu par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Tomēr, tā kā Fonds ir uzņēmies pārvaldīt ēkas un atbildību par tām, šī tiesa šajā lietā izslēdz tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.

27      Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai atbilstoši PVN direktīvai Vūrdenes pašvaldībai ir tiesības atskaitīt tikai daļu PVN, par ko tai tikai izrakstīts rēķins, šīs ēkas saņemot, tādēļ, ka tā, pamatojoties uz 1981. gada 2. jūlija Likumu par pamatskolas izglītību, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, nevar izrakstīt rēķinus skolām par skolu izmitināšanas izmaksām un ka Fonds ir bez maksas nodevis skolām lietošanā attiecīgo ēku daļas.

28      Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tādā gadījumā, kāds ir šajā lietā, kad nodokļa maksātājs ir uzcēlis ēku un ir pārdevis šo ēku par cenu, kas nenosedz visas izmaksas, kamēr pircējs nodod bez maksas lietošanā daļu no šīs ēkas trešajai personai, nodokļa maksātājam ir tiesības atskaitīt pievienotās vērtības nodokli, kas norādīts rēķinā par ēkas būvniecību, pilnībā vai tikai daļēji samērīgi ēkas daļām, kuras pircējs izmanto saimnieciskai darbībai (šajā lietā iznomāšanai pret atlīdzību)?”

 Par prejudiciālo jautājumu

29      Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai PVN direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, kad nodokļa maksātājs ir uzcēlis ēku un to pārdevis par cenu, kas ir mazāka par tās celtniecības izmaksām, tam ir tiesības atskaitīt visu PVN, ko tas ir samaksājis par šīs ēkas celtniecību, vai tikai tiesības uz daļēju šī nodokļa atskaitīšanu samērīgi šīs ēkas daļām, kuras to pircējs izmanto saimnieciskajai darbībai.

30      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nodokļa maksātāju tiesības no maksājamā PVN atskaitīt PVN, kas ir jāmaksā vai kas jau iepriekš kā priekšnodoklis ir samaksāts par iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem, ir ar Savienības tiesību aktiem izveidotās kopējās PVN sistēmas pamatprincips (skat. spriedumus, 2002. gada 8. janvāris, Metropol un Stadler, C409/99, EU:C:2002:2, 42. punkts, kā arī 2012. gada 6. septembris, Tóth, C-324/11, EU:C:2012:549, 23. punkts).

31      Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka PVN direktīvas 167. un nākamajos pantos paredzētās tiesības uz atskaitīšanu ir PVN mehānisma neatņemama sastāvdaļa un principā nevar tikt ierobežotas. Konkrētāk, tās ir īstenojamas nekavējoties attiecībā uz visiem nodokļiem, kas piemēroti iepriekš veiktajiem darījumiem (skat. spriedumus, 2000. gada 21. marts, Gabalfrisa u.c., no C-110/98 līdz C-147/98, EU:C:2000:145, 43. punkts; 2005. gada 26. maijs, Kretztechnik, C-465/03, EU:C:2005:320, 33. punkts; 2010. gada 22. decembris, Dankowski, C-438/09, EU:C:2010:818, 22. punkts, kā arī 2012. gada 6. decembris, Bonik, C-285/11, EU:C:2012:774, 26. punkts).

32      Atskaitīšanas sistēmas mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmumu no PVN, kas tam ir jāmaksā vai ko tas ir samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko darbību. Kopēja PVN sistēma tādējādi nodrošina pilnīgu saimniecisko darbību aplikšanas ar nodokļiem neitralitāti neatkarīgi no šīs darbības mērķiem vai rezultātiem, ja minētās darbības arī ir apliktas ar PVN (spriedums, 2012. gada 6. decembris, Bonik, C-285/11, EU:C:2012:774, 27. punkts).

33      No Tiesas judikatūras izriet, ka PVN ir piemērojams par katru ražošanas vai izplatīšanas darījumu, atskaitot nodokli, kas tieši ietekmē dažādos cenu veidojošos elementus (spriedums, 2012. gada 6. decembris, Bonik, C-285/11, EU:C:2012:774, 28. punkts). No tā izriet, ka attiecībā uz PVN katrs darījums ir jāvērtē atsevišķi neatkarīgi no PVN, kas maksājams par agrākiem vai vēlākiem darījumiem.

34      Jautājumā par substanciālajiem nosacījumiem, kas tiek prasīti, lai rastos tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, no PVN direktīvas 168. panta a) punkta izriet, ka preces vai pakalpojumi, ko norāda, lai pamatotu šīs tiesības, nodokļa maksātājam turpmāk ir jāizmanto saviem ar nodokli apliekamajiem darījumiem un ka šīs preces ir piegādājis vai pakalpojumus sniedzis kāds cits nodokļa maksātājs (spriedums, 2012. gada 6. septembris, Tóth, C-324/11, EU:C:2012:549, 26. punkts).

35      Tā kā PVN direktīvas 168. pants nenosaka nevienu citu nosacījumu par izmantošanu, ko veic attiecīgās preces vai pakalpojumus saņēmusī persona, ir jāsecina, ka, ja ir izpildīti iepriekšējā punktā norādītie divi nosacījumi, nodokļa maksātājam principā ir tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto PVN.

36      Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka PVN direktīva nepakārto atskaitīšanas tiesības nosacījumam, kas ir saistīts ar attiecīgo preču vai pakalpojumu izmantošanu, ko veic persona, kas no nodokļa saņēmēja saņem šīs preces vai šos pakalpojumus, jo tas nozīmētu, ka visi darījumi, kurus nodokļa maksātājs ir veicis ar tādu pircēju vai pakalpojumu saņēmēju, kas neveic saimniecisku darbību, kā privātpersonas, ierobežo nodokļa maksātāja atskaitīšanas tiesības.

37      Turklāt nosacījuma par to, ka to pircējs vai pakalpojuma saņēmējs attiecīgās preces vai pakalpojumus izmanto, kas nosaka piegādātāja tiesības uz atskaitīšanu, sekas būtu tādas, ka nodokļa maksātāja tiesības uz atskaitīšanu būtu atkarīgas no pircēja vai pakalpojuma saņēmēja, kuram vienmēr ir tiesības grozīt preces izmantošanu īstermiņā vai ilgtermiņā, vēlākas rīcības.

38      Taču no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Vūrdenes pašvaldība ir kvalificējama par nodokļa maksātāju PVN direktīvas izpratnē. Turklāt no šī lūguma izriet, ka pamatlietā aplūkotās ēkas Vūrdenes pašvaldībai piegādāja cits nodokļa maksātājs un ka šī pašvaldība izmantoja šīs ēkas ar nodokli apliekamā darījumā, proti, piegādājot šīs ēkas pret atlīdzību Fondam.

39      No tā izriet, ka Vūrdenes pašvaldībai ir tiesības atskaitīt visu priekšnodokli, neņemot vērā to, kam piegādāto preču pircējs vai pakalpojuma saņēmējs tās izmanto.

40      Attiecībā uz faktu, ka pamatlietā nodokļa maksātājs ir piegādājis preci par cenu, kas nenosedz visas izmaksas, ir jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka saimnieciskā darījuma rezultāts neietekmē atskaitīšanas tiesības, ar nosacījumu, ka šai darbībai pašai piemēro PVN (skat. šajā ziņā spriedumus, 2005. gada 20. janvāris, Hotel Scandic Gåsabäck, C-412/03, EU:C:2005:47, 22. punkts, un 2011. gada 9. jūnijs, Campsa Estaciones de Servicio, C-285/10, EU:C:2011:381, 25. punkts)

41      Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka, ja piegādes cena ir mazāka par pašizmaksu, atskaitījums nevar tikt aprobežots samērīgi atšķirībai starp cenu un pašizmaksu, pat ja šī cena ir ievērojami zemāka par pašizmaksu, ja vien tā nav pilnībā simboliska (šajā ziņā skat. spriedumu, 1988. gada 21. septembris, Komisija/Francija, 50/87, EU:C:1988:429, 16. punkts).

42      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz prejudiciālo jautājumu jāatbild, ka PVN direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, kad nodokļa maksātājs ir uzcēlis ēku un to pārdevis par cenu, kas ir mazāka par celtniecības izmaksām, tam ir tiesības atskaitīt visu PVN, ko tas ir samaksājis par šīs ēkas celtniecību, nevis tikai tiesības uz daļēju šī nodokļa atskaitīšanu samērīgi šīs ēkas daļām, kuras to pircējs izmanto saimnieciskajai darbībai. Tam, ka pircējs par velti nodod attiecīgās ēkas daļu lietošanā trešajai personai, šeit nav nozīmes.

 Par tiesāšanās izdevumiem

43      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, kad nodokļa maksātājs ir uzcēlis ēku un to pārdevis par cenu, kas ir mazāka par celtniecības izmaksām, tam ir tiesības atskaitīt visu pievienotās vērtības nodokli, ko tas ir samaksājis par šīs ēkas celtniecību, nevis tikai tiesības uz daļēju šī nodokļa atskaitīšanu samērīgi šīs ēkas daļām, kuras to pircējs izmanto saimnieciskajai darbībai. Tam, ka pircējs par velti nodod attiecīgās ēkas daļu lietošanā trešajai personai, šeit nav nozīmes.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – holandiešu.