Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2017. gada 2. martā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – LESD 45. pants – Regula (ES) Nr. 492/2011 – 7. pants – Vienlīdzīga attieksme – Pārrobežu darba ņēmējs, kuram ir jāmaksā ienākuma nodoklis dzīvesvietas dalībvalstī – Pabalsts, ko nodarbinātības dalībvalsts izmaksā darba devēja maksātnespējas gadījumā – Pabalsta maksātnespējas gadījumā aprēķināšanas kārtība – Ienākuma nodokļa nosacīta ņemšana vērā nodarbinātības dalībvalstī – Pabalsts maksātnespējas gadījumā, kas ir zemāks par agrāko neto atalgojumu – Divpusēja konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu

Lieta C-496/15

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Landessozialgericht Rheinland-Pfalz, Mainz (Reinzemes–Pfalcas federālās zemes Sociālo lietu tiesa, Mainca, Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 23. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 22. septembrī, tiesvedībā

Alphonse Eschenbrenner

pret

Bundesagentur für Arbeit.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši A. Prehala [A. Prechal], A. Ross [A. Rosas] (referents), K. Toadere [C. Toader] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],

ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 7. jūlija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Bundesagentur für Arbeit vārdā – B. Klug, pārstāvis,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze un A. Lippstreu, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – M. Kellerbauer, M. Wasmeier un D. Martin, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 7. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 45. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Regulas (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (OV 2011, L 141, 1. lpp.) 7. pantu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Alphonse Eschenbrenner, Francijas pilsoni, kurš dzīvo Francijā un strādā Vācijā, un Bundesagentur für Arbeit (Federālā nodarbinātības aģentūra, Vācija; turpmāk tekstā – “Aģentūra”) par Vācijas ienākuma nodokļa nosacītu ņemšanu vērā, nosakot darba ņēmējam piešķiramā pabalsta maksātnespējas gadījumā apmēru.

 Atbilstošās tiesību normas

 Starptautiskās tiesības

3        Vēlāk grozītās Nodokļu konvencijas, kas 1959. gada 21. jūlijā Parīzē noslēgta starp Francijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku, nolūkā novērst nodokļu dubultu uzlikšanu un paredzēt valsts pārvaldes un tiesu iestāžu savstarpējas palīdzības noteikumus ienākuma un īpašuma nodokļu jomā, kā arī profesionālās darbības nodokļa un zemes nodokļu likmēm (turpmāk tekstā – “Francijas un Vācijas nodokļu konvencija”), 13. pantā ir noteikts:

“(1)      Izņemot nākamajos punktos paredzētos gadījumus, ienākumi no algota darba ir apliekami ar nodokli vienīgi tajā Līgumslēdzējā valstī, kurā tiek veikts šo ienākumu pamatā esošais darbs. Par ienākumiem no algota darba tostarp ir uzskatāma samaksa, alga, darba samaksa, piemaksas vai citi maksājumi par darbu, kā arī visas pielīdzināmas priekšrocības, ko izmaksā vai piešķir personas, kas nav minētas 14. pantā.

[..]

(5)      a)      Izdarot atkāpi [no (1) punkta], ienākumi, kuru gūšanas pamats ir tādu personu algots darbs, kuras strādā vienas Līgumslēdzējas valsts pierobežas zonā un kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir otras Līgumslēdzējas valsts pierobežas zonā, kur tās parasti atgriežas katru dienu, ir apliekami ar nodokli vienīgi šajā otrajā valstī;

[..].”

4        Šīs konvencijas 14. pantā ir noteikts:

“(1)      Algas, darba samaksas un pielīdzināmas atlīdzības, kā arī pensijas, kuras kāda no līgumslēdzējām valstīm, federālā zeme vai publisko tiesību juridiska persona maksā otras valsts fiziskai personai par attiecīgiem jeb agrāk sniegtiem pakalpojumiem valsts pārvaldē vai bruņotajos spēkos, ar nodokli var aplikt tikai pirmajā minētajā valstī. [..]

(2)      (1) punkta pirmā teikuma noteikumi ir piemērojami arī:

1.      Attiecībā uz summām, kas izmaksātas kā valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi;

[..].”

 Savienības tiesības

 Regula Nr. 492/2011

5        Regulas Nr. 492/2011 I nodaļas nosaukums ir “Nodarbinātība, vienlīdzīga attieksme un darba ņēmēju ģimenes”. Tās 2. iedaļas “Nodarbinātība un vienlīdzīga attieksme” 7. pantā ir noteikts:

“1.      Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, citā dalībvalstī valstspiederības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.

2.      Šādam darba ņēmējam ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.

[..]”

 Direktīva 2008/94/EK

6        Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV 2008, L 283, 36. lpp.) I nodaļā “Piemērošanas joma un definīcijas” ietilpst tās 1. panta 1. punkts, kurā ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz tām darba ņēmēju prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem 2. panta 1. punkta nozīmē, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām.”

7        Minētās direktīvas 2. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Šī direktīva neierobežo valstu tiesību aktos definētos terminus “darba ņēmējs”, “darba devējs”, “darba samaksa”, “iegūtās tiesības” un “iegūstamās tiesības”.”

8        Šīs pašas direktīvas II nodaļā “Noteikumi par iestādēm, kas dod galvojumu,” ietilpst tās 3. pants, kurš ir šāds:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 4. pantu garantiju iestādes garantē to, ka apmierina darba ņēmēju prasījumus attiecībā uz darba samaksu, kas izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām, ietverot atlaišanas pabalstus sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu, ja tos paredz valsts tiesību akti.

Prasījumi, ko pārņem garantiju iestāde, ir neapmaksātie prasījumi par laikposmu pirms un/vai, attiecīgā gadījumā, pēc kāda noteikta datuma, ko nosaka dalībvalstis.”

9        Šajā pašā nodaļā ietilpstošajā Direktīvas 2008/94 4. pantā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstīm ir tiesības ierobežot 3. pantā minēto garantiju iestāžu atbildību.

2.      Ja dalībvalstis izmanto 1. punktā minēto izvēli, tās nosaka laikposma ilgumu, par kuru garantiju iestādei jāapmierina neapmaksātie prasījumi. Tomēr tas nevar būt īsāks par tādu laikposmu, kas aptver atlīdzību par pēdējiem trim darba attiecību mēnešiem pirms un/vai pēc 3. panta otrajā daļā minētā datuma.

[..]

3.      Dalībvalstis var noteikt augšējās robežas garantiju iestāžu maksājumiem. Šīs augšējās robežas nedrīkst būt zemākas par tādu līmeni, kas sociālā ziņā saderīgs ar šīs direktīvas sociālajiem mērķiem.

[..]”

 Vācijas tiesības

10      Einkommensteuergesetz (Likums par ienākuma nodokli) 3. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikts pabalsta maksātnespējas gadījumā atbrīvojums no ienākuma nodokļa.

11      Sozialgesetzbuch (Sociālo tiesību kodekss, turpmāk tekstā – “SGB”) III daļas “Nodarbinātības veicināšana” 165. panta 1. punkta pirmais teikums ir šāds:

“Darba ņēmējiem ir tiesības saņemt pabalstu darba devēja maksātnespējas gadījumā, ja viņi ir bijuši nodarbināti valsts teritorijā, un līdz ar darba devēja maksātnespējas iestāšanos viņiem ir tiesības prasīt nesamaksāto darba algu par pēdējiem trīs darba tiesisko attiecību mēnešiem.”

12      Atbilstoši SGB III daļas 167. pantam “Apmērs”:

“(1)      Pabalsts maksātnespējas gadījumā tiek izmaksāts neto atalgojuma apmērā, kurš ir vienāds ar bruto atalgojumu, līdz SGB III daļas 341. panta 4. punktā paredzētajai iemaksu aprēķina augšējai robežai, no kura atskaitīti likumā paredzētie ieturējumi.

(2)      Ja darba ņēmējs:

[..]

2.      nav ienākuma nodokļa maksātājs valsts teritorijā, nedz arī pabalstam maksātnespējas gadījumā ir piemērojami darba ņēmējam piemērojamie noteikumi par nodokļiem,

no atalgojuma atskaita nodokļus, kurus no šī atalgojuma atskaitītu, ja darba ņēmējs būtu ienākuma nodokļa maksātājs valsts teritorijā.”

13      SGB III daļas 169. pantā “Aizstāšana” ir noteikts šādi:

“Prasījumi par darba algas samaksu, kas ir pamatā tiesībām uz pabalstu darba devēja maksātnespējas gadījumā, aizstāšanas ceļā tiek nodoti [Aģentūrai], kad pabalsts maksātnespējas gadījumā tiek pieprasīts.”

 Pamatlietas rašanās fakti un prejudiciālie jautājumi

14      A. Eschenbrenner, Francijas pilsonis, dzīvo Ralingā (Rahling, Francija), kas atrodas Vācijas pierobežā. Kopš 1996. gada viņš strādāja uzņēmumā “Philipp’s Reisen” Pirmazensā (Pirmasens, Vācija) par autovadītāju. Atbilstoši apliecinājumam, ko izdevis Francijas kompetentās nodokļu iestādes vadītājs, A. Eschenbrenner šī nodarbinātības fakta dēļ atbilda nosacījumiem, lai viņu varētu uzskatīt par pārrobežu darba ņēmēju Francijas un Vācijas nodokļu konvencijas 13. panta 5. punkta a) apakšpunkta izpratnē, un līdz ar to atalgojums, ko viņš saņēma Vācijā atbilstoši šīs konvencijas noteikumiem, ar nodokli bija apliekams Francijā.

15      2012. gada 29. jūnijā tika uzsākts Philipp's Reisen maksātnespējas process. Lai gan šis uzņēmums līdz 2012. gada martam bija izmaksājis visus atalgojumus, A. Eschenbrenner maksātnespējas uzsākšanas datumā pret savu darba devēju bija prasījums EUR 5571,88 apmērā par atalgojumu par 2012. gada aprīli, maiju un jūniju.

16      Pamatojoties uz prasījumiem par nesamaksāto atalgojumu, A. Eschenberenner 2012. gada 13. jūlijā pieprasīja viņam izmaksāt pabalstu maksātnespējas gadījumā. Lai aprēķinātu šo pabalstu, Aģentūra no A. Eschenbrenner bruto atalgojuma atskaitīja EUR 3550,24, kurus bija piešķīris pagaidu maksātnespējas administrators kā avansu par laika posmu no 2012. gada 1. aprīļa līdz 28. jūnijam, kā arī summu, kas atbilda sociālajām iemaksām, un avansu, pamatojoties uz izziņu par izdevumiem, ko viņš bija saņēmis par aprīli. Turklāt šī iestāde saskaņā ar SGB III daļas 167. panta 2. punktu no šī atalgojuma atskaitīja summu, kas atbilda ienākuma nodoklim, kurš tika aprēķināts atbilstoši Vācijas tiesībām, un attiecīgajiem trim mēnešiem bija EUR 185, EUR 175 un EUR 173. Līdz ar to ar 2012. gada 18. jūlija lēmumu A. Eschenbrenner kā šis pabalsts tika piešķirta summa EUR 356,77 apmērā.

17      Sūdzībā par šo lēmumu A. Eschenbrenner būtībā norādīja, ka nodokļa Vācijā piemērojamās likmes apmērā piemērošana, aprēķinot pabalstu maksātnespējas gadījumā, esot diskriminējoša un līdz ar to pretrunā Savienības tiesībām, jo viņš Vācijā neesot nodokļu maksātājs. Ar 2012. gada 18. septembra lēmumu Aģentūra šo sūdzību noraidīja.

18      A. Eschenbrenner par Aģentūras lēmumu cēla prasību, norādot, ka pabalsta maksātnespējas gadījumā aprēķina metode ir pretrunā Savienības tiesībām, jo atbilstoši tai tādi pārrobežu darba ņēmēji kā A. Eschenbrenner nevar saņemt pabalstu maksātnespējas gadījumā, kas atbilst to agrākajam neto atalgojumam. Atšķirībā no personām, kuras dzīvo un strādā Vācijā, šī pabalsta apmērs pārrobežu darba ņēmējiem esot zemāks par to agrāko neto atalgojumu, tostarp Vācijā un Francijā piemērojamo nodokļa likmju atšķirības dēļ. Pēc tam, kad Sozialgericht Speyer (Špeieres Sociālo lietu tiesa, Vācija) viņa prasību bija noraidījusi, A. Eschenbrenner vērsās ar apelācijas sūdzību Landessozialgericht Rheinland-Pfalz, Mainz (Reinzemes–Pfalcas federālās zemes Sociālo lietu tiesa, Mainca, Vācija).

19      Šī tiesa uzskata, ka A. Eschenbrenner sūdzība var būt sekmīga tikai tad, ja prasība par vienlīdzīgu attieksmi ar Vācijas darba ņēmējiem, kas paredzēta Savienības tiesībās, izslēdz nosacītu Vācijas ienākuma nodokļa atbilstoši SGB III daļas 167. panta 2. punktam ņemšanu vērā, aprēķinot pabalstu maksātnespējas gadījumā. Konstatējusi, ka pabalsts maksātnespējas gadījumā ir sociālā priekšrocība Regulas Nr. 492/2011 7. panta izpratnē, iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar pēdējo minēto normu pārrobežu darba ņēmējiem pilsonības dēļ nevar tikt piemērota attieksme, kura atšķiras no valsts darba ņēmējiem piemērojamās, un tiem ir jāsaņem tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā pēdējiem minētajiem.

20      Šajā ziņā Tiesa jau esot atzinusi, ka Vācijā maksājamā ienākuma nodokļa nosacīta atskaitīšana, aprēķinot, pirmkārt, pagaidu papildu pabalstu par labu bijušajiem sabiedroto spēku darbiniekiem Vācijā (spriedums, 2004. gada 16. septembris, Merida, C-400/02, EU:C:2004:537) un, otrkārt, piemaksu darbiniekiem, kuri pirms pensionēšanās ir iecelti nepilna darba laika režīmā, no izmaksātā atalgojuma ir uzskatāma par netiešu diskrimināciju (spriedums, 2012. gada 28. jūnijs, Erny, C-172/11, EU:C:2012:399).

21      Protams, atšķirībā no abu minēto lietu situācijām ar SGB III daļas 167. panta 2. punktu tādos apstākļos kā pamatlietā faktiski netiktu radīta dubulta aplikšana ar nodokļiem, jo pabalsts maksātnespējas gadījumā saskaņā ar Francijas un Vācijas konvencijas 14. panta 2. punkta 1. apakšpunktu ar nodokli ir apliekams tajā valstī, kas šo pabalstu piešķir, šis pabalsts ir atbrīvots no nodokļa Vācijā atbilstoši Likuma par ienākuma nodokli 3. panta 2. punkta b) apakšpunktam un līdz ar to vienīgais nodoklis, kas būtu jāmaksā Vācijā, aprēķinot pabalstu maksātnespējas gadījumā, ir jāņem vērā nosacīti.

22      Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka principā pabalstam maksātnespējas gadījumā būtu jābūt vienādam ar darba ņēmēja agrāko neto atalgojumu. Proti, lai arī ar SGB III daļas 167. panta 2. punktā paredzēto aprēķina metodi pārrobežu darba ņēmēji saistībā ar saņemamo pabalsta maksātnespējas gadījumā apmēru nonāk tādā pašā situācijā kā personas, kuras dzīvo un strādā Vācijā, šī metode tieši pārrobežu darba ņēmējiem liedz saņemt kompensāciju, kas ir vienāda ar to agrāko neto atalgojumu.

23      Iesniedzējtiesa turklāt jautā, vai šāds rezultāts ir saderīgs ar Direktīvu 2008/94. It īpaši atsaukdamās uz 2004. gada 4. marta spriedumu Barsotti u.c. (C-19/01, C-50/01 un C-84/01, EU:C:2004:119), kā arī uz 2011. gada 17. novembra spriedumu van Ardennen (C-435/10, EU:C:2011:751), šī tiesa uzskata, ka, lai arī ar šo direktīvu dalībvalstīm ir ļauts noteikt garantiju iestādes veikto maksājumu maksimālos apmērus, tajā tomēr ir noteikta visu ar atalgojumu saistīto prasījumu, kas ir mazāki par šiem maksimālajiem apmēriem, pilnīga kompensēšana. Šīs lietas apstākļos no attiecīgo tiesību normu piemērošanas izriet, ka visi ar atalgojumu saistītie prasījumi netiek pilnībā kompensēti.

24      Šī tiesa arī precizē, ka, pretēji tam, ko savā nolēmumā norādījusi pirmās instances tiesa, tomēr skaidri nešķiet, ka A. Eschenbrenner saskaņā ar Vācijas tiesībām ir iespēja pret savu darba devēju izvirzīt prasījumu, kas atbilst starpībai starp pabalstu maksātnespējas gadījumā, kas aprēķināts saskaņā ar SGB III daļas 167. panta 2. punktu, un viņa agrāko bruto algu.

25      Šajos apstākļos Landessozialgericht Rheinland-Pfalz, Mainz (Reinzemes–Pfalcas federālās zemes Sociālo lietu tiesa, Mainca) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai ar Eiropas Savienības primāro un/vai sekundāro tiesību normām [it īpaši LESD 45. pantu [..] un Regulas Nr. 492/2011 7. pantu] ir saderīga situācija, kad darba devēja maksātnespējas gadījumā Vācijā nodarbinātam darba ņēmējam, kurš dzīvo citā dalībvalstī, kurš nav ienākuma nodokļa maksātājs Vācijā un kuram izmaksājamais pabalsts maksātnespējas gadījumā saskaņā ar viņam piemērojamām tiesību normām nav apliekams ar nodokli, no viņa darba samaksas, uz kuru pamatojoties aprēķina viņam pienākošos pabalstu maksātnespējas gadījumā, tiek nosacīti ieturēti nodokļi, kas Vācijas nodokļu maksātājam tiktu ieturēti no darba samaksas, ja viņš darba devējam vairs nevar izvirzīt prasījumu par bruto atalgojumam piemērojamās nodokļu daļas samaksu?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai saderība ar Eiropas Savienības primāro un/vai sekundāro tiesību normām ir ievērota gadījumā, ja darba ņēmējs šādā situācijā darba devējam joprojām var izvirzīt prasījumu par bruto atalgojumam piemērotās nodokļu daļas samaksu?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

26      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tādos apstākļos kā pamatlietā LESD 45. pants un Regulas Nr. 492/2011 7. pants ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā, ka pabalsta maksātnespējas gadījumā, ko dalībvalsts piešķir pārrobežu darba ņēmējam, kas šajā dalībvalstī nav nedz ienākuma nodokļa maksātājs, nedz arī saistībā ar šo pabalstu apliekams ar nodokli, apmērs tiek noteikts, no atalgojuma, kas ir šī pabalsta aprēķina pamatā, atskaitot attiecīgajā valstī piemērojamo ienākuma nodokli, kā rezultātā šis pārrobežu darba ņēmējs, atšķirībā no personām, kuras dzīvo un strādā šajā valstī, nesaņem pabalstu, kas ir vienāds ar viņa agrāko neto atalgojumu. Turklāt šī tiesa vaicā, kā šo analīzi ietekmē apstāklis, ka šāds pārrobežu darba ņēmējs pret savu darba devēju nevar izvirzīt prasījumu, kas atbilst daļai tā agrākā bruto atalgojuma, kuru tas nav saņēmis šī atskaitījuma dēļ.

27      Vispirms ir jāizklāsta tādu pārrobežu darba ņēmēju kā A. Eschenbrenner nodokļu situācija saistībā ar pabalstu maksātnespējas gadījumā.

28      Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka saskaņā ar Francijas un Vācijas nodokļu konvencijas 14. panta 2. punkta 1. apakšpunktu ir skaidrs, ka Vācijas Federatīvās Republikas kompetento iestāžu piešķirtu sociālo priekšrocību, kāds ir pabalsts maksātnespējas gadījumā, aplikšana ar nodokli ietilpst šīs dalībvalsts kompetencē. Tāpat no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šajā gadījumā A. Eschenbrenner saistībā ar šo pabalstu maksātnespējas gadījumā faktiski nav apliekams ar nodokli Francijā.

29      Turklāt atbilstoši Vācijas nodokļu tiesiskajam regulējumam šis pabalsts maksātnespējas gadījumā ir atbrīvots no ienākuma nodokļa saskaņā ar Likuma par ienākuma nodokli 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

30      Tādēļ pabalsts maksātnespējas gadījumā pamatlietas apstākļos nav apliekams nedz dubulti ar nodokli, nedz arī ar Vācijas ienākuma nodokli formālā izpratnē. Turpretim tam ir piemērojama nosacīta tā nodokļa ņemšana vērā, kurš tiktu ieturēts no A. Eschenbrenner atalgojuma gadījumā, ja viņš pirms viņa darba devēja maksātnespējas iestāšanās būtu ienākuma nodokļa maksātājs Vācijā.

31      Šajā ziņā pamatlietas apstākļi atšķiras no apstākļiem, kādi bija lietās, kurās pasludināti 2004. gada 16. septembra spriedums Merida (C-400/02, EU:C:2004:537) un 2012. gada 28. jūnija spriedums Erny (C-172/11, EU:C:2012:399), uz kuriem atsaukusies iesniedzējtiesa un kuros bija aplūkotas situācijas, kad attiecīgie pabalsti faktiski bija apliekami ar nodokli divās dalībvalstīs. Proti, atšķirībā no pamatlietas situācijas, saskaņā ar Francijas un Vācijas nodokļu konvenciju šajās lietās aplūkojamos pabalstus ar nodokli aplikt bija tiesīga viena dalībvalsts, taču otrā dalībvalstī šiem pabalstiem tika piemērota nosacīta nodokļa atskaitīšana (skat. spriedumus, 2004. gada 16. septembris, Merida, C-400/02, EU:C:2004:537, 11. un 24. punkts, kā arī 2012. gada 28. jūnijs, Erny, C-172/11, EU:C:2012:399, 34. punkts).

32      Turpinājumā attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu ir jānorāda, ka saskaņā ar LESD 45. panta 2. punktu darba ņēmēju brīva pārvietošanās nozīmē, ka tiek novērsta jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem. Šī norma ir konkretizēta Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā, kurā ir precizēts, ka darba ņēmējam, kas ir kādas dalībvalsts pilsonis, citās dalībvalstīs ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.

33      Vispirms ir jākonstatē, ka ar SGB III daļas 167. panta 2. punktā noteikto aprēķina metodi nav paredzēta atšķirīga attieksme attiecīgo darba ņēmēju pilsonības dēļ, jo šo divu darba ņēmēju kategoriju nošķiršana tiek veikta atkarībā no tā, vai darba ņēmējs ir vai nav nodokļa maksātājs Vācijā.

34      A. Eschenbrenner iesniedzējtiesā būtībā ir norādījis, ka SGB III daļas 167. panta 2. punkts, lai arī neradot tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, viņam tomēr rada nelabvēlīgas sekas, salīdzinot ar tādu personu, kuras dzīvo un strādā Vācijā, situāciju, kuras saņem šādu pašu pabalstu.

35      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka gan LESD 45. pantā, gan Regulas Nr. 492/2011 7. pantā ietvertais vienlīdzīgas attieksmes princips aizliedz ne vien tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī jebkādas formas netiešu diskrimināciju, ar kuru, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski tiek radīts tāds pats rezultāts (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 14. decembris, Bragança Linares Verruga u.c., C-238/15, EU:C:2016:949, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

36      Izņemot gadījumus, kad valsts tiesību norma ir objektīvi pamatota un samērīga ar sasniedzamo mērķi – pat ja tā tiek piemērota neatkarīgi no pilsonības –, tā ir atzīstama par netieši diskriminējošu, ja tā pēc savas būtības var vairāk ietekmēt migrējošos darba ņēmējus nekā pašmāju darba ņēmējus un tādējādi draud radīt nelabvēlīgāku stāvokli īpaši pirmajiem (spriedums, 2013. gada 5. decembris, Zentralbetriebsrat der gemeinnützigen Salzburger Landeskliniken, C-514/12, EU:C:2013:799, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Lai noteiktu, vai SGB III daļas 167. panta 2. punktā paredzētā pabalsta maksātnespējas gadījumā aprēķina metode rada atšķirīgu attieksmi, kas ir pretrunā LESD 45. pantam un Regulas Nr. 492/2011 7. pantam, ir jāpārbauda, vai tāds pārrobežu darba ņēmējs kā A. Eschenbrenner tiek nostādīts nelabvēlīgākā situācijā nekā personas, kuras dzīvo un strādā Vācijā, ja visi pārējie apstākļi ir vienādi.

38      Iesniedzējtiesa norāda, ka personas, kuras dzīvo un strādā Vācijā, saskaņā ar SGB III daļas 167. panta 1. punktu saņem pabalstu maksātnespējas gadījumā apmērā, kurš atbilst to agrākajam neto atalgojumam.

39      Savukārt tādiem pārrobežu darba ņēmējiem kā A. Eschenbrenner, kuri ar ienākuma nodokli Vācijā nav apliekami, piemērojamā pabalsta maksātnespējas gadījumā aprēķina metode ir noteikta SGB III daļas 167. panta 2. punktā, atbilstoši kuram šai nolūkā no minētā darba ņēmēja agrākā atalgojuma ir jāatskaita nodokļi, kuri no šī atalgojuma būtu tikuši ieturēti, ja darba ņēmējs būtu ienākuma nodokļa maksātājs Vācijā.

40      Saskaņā ar Francijas un Vācijas nodokļu konvenciju A. Eschenbrenner atalgojumam, kad viņš vēl bija nodarbināts, tika piemērots ienākuma nodoklis Francijā, bet šajā dalībvalstī minētā nodokļa likme pamatlietas faktu rašanās laikā bija zemāka par Vācijā piemērojamo. Līdz ar to pārrobežu darba ņēmēja gadījumā iepriekš minētās aprēķina metodes rezultātā viņa saņemtā pabalsta maksātnespējas gadījumā apmērs pavisam noteikti ir zemāks par viņa agrāko neto atalgojumu.

41      Attiecībā uz šāda rezultāta saderīgumu ar LESD 45. pantu un Regulas Nr. 492/2011 7. pantu ir jāatgādina, kā tika konstatēts šī sprieduma 28. punktā, ka šajā gadījumā pilnvaras aplikt ar nodokli pabalstu maksātnespējas gadījumā saskaņā ar Francijas un Vācijas nodokļu konvenciju ir Vācijas Federatīvajai Republikai. Apstāklis, ka šajā valstī minētais pabalsts no nodokļa ir atbrīvots, tomēr tā apmēra aprēķinam paredzot ieturējumu, kas atbilst ienākuma nodoklim ar šajā valstī spēkā esošo likmi, nekādi negroza secinājumu, ka pamatlietā aplūkojamais tiesiskais regulējums būtībā ietilpst šīs valsts nodokļu ieturēšanas pilnvarās.

42      Kā tiesas sēdē paskaidroja Vācijas valdība, šis atbrīvojums un nosacītā ieturēšana ir paredzēti tostarp tādēļ, lai, ņemot vērā šādu pabalstu pieprasījumu skaitu uzņēmuma maksātnespējas gadījumā, izvairītos no divu posmu procedūras, kura ietver vispirms bruto algas apmēra izmantošanu minētā pabalsta aprēķināšanai un pēc tam pabalsta maksātnespējas gadījumā aplikšanu ar ienākuma nodokli.

43      Tāpat arī, lai gan tādiem pārrobežu darba ņēmējiem kā A. Eschenbrenner izmaksājamā pabalsta maksātnespējas gadījumā aprēķina metode ir noteikta SGB III daļas 167. panta 2. punktā, kas ir sociālo tiesību norma, tomēr šī norma atsaucas uz ienākuma nodokli un tajā ir paredzēts šo nodokli ņemt vērā, lai aprēķinātu minētā pabalsta apmēru.

44      No tā izriet, ka šī darba ņēmēju brīvas pārvietošanās jomas tiesiskā regulējuma sekas ir jāizvērtē, ņemot vērā Tiesas judikatūru par nodokļu pasākumiem.

45      Lai arī sava kompetence tiešo nodokļu jomā dalībvalstīm ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un tostarp – ar LESD garantētās pamatbrīvības (skat. spriedumu, 2016. gada 23. februāris, Komisija/Ungārija, C-179/14, EU:C:2016:108, 171. punkts un tajā minētā judikatūra), tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka Savienības tiesības nav šķērslis nelabvēlīgai ietekmei uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kura izriet no dalībvalstu nodokļu likmju atšķirībām (šajā ziņā skat. spriedumu, 1998. gada 12. maijs, Gilly, C-336/96, EU:C:1998:221, 47. un 53. punkts).

46      Tādējādi, ņemot vērā dalībvalstu tiesisko regulējumu atšķirības šajā jomā, darba ņēmēja lēmums izmantot brīvu pārvietošanos saskaņā tostarp ar LESD 45. pantu attiecīgā gadījumā šim darba ņēmējam nodokļu ziņā var būt vairāk vai mazāk izdevīgs vai neizdevīgs (pēc analoģijas skat. attiecīgi par nediskriminēšanas principu – spriedumus, 2004. gada 15. jūlijs, Lindfors, C-365/02, EU:C:2004:449, 34. punkts, un 2005. gada 12. jūlijs, Schempp, C-403/03, EU:C:2005:446, 45. punkts; par brīvību veikt uzņēmējdarbību – spriedumus, 2007. gada 6. decembris, Columbus Container Services, C-298/05, EU:C:2007:754, 51. punkts, un 2008. gada 28. februāris, Deutsche Shell, C-293/06, EU:C:2008:129, 43. punkts; kā arī par kapitāla brīvu apriti – spriedumu, 2013. gada 7. novembris, K, C-322/11, EU:C:2013:716, 80. punkts).

47      Šajā lietā, lai arī A. Eschenbrenner saņemtais pabalsts maksātnespējas gadījumā ir zemāks par neto atalgojumu, kuru viņš saņēma pirms sava darba devēja maksātnespējas iestāšanās, šīs nelabvēlīgās sekas izriet tikai no tā, ka dalībvalstī, kura piešķir pabalstu maksātnespējas gadījumā un kurai ir pilnvaras šo pabalstu aplikt ar nodokli, piemērojamā nodokļa likme datumā, kad šis pabalsts tika piešķirts, bija augstāka par likmi, kas piemērojama dalībvalstī, kurā šis darba ņēmējs dzīvoja, kad viņš vēl bija nodarbināts.

48      Turklāt tādu atšķirīgu nodokļu tiesisko regulējumu kā pamatlietā ietekmei uz tāda pārrobežu darba ņēmēja kā A. Eschenbrenner saņemtā pabalsta maksātnespējas gadījumā apmēru ir gadījuma raksturs, jo tā ir atkarīga no katras situācijas konkrētajiem apstākļiem. Šis apmērs var būt lielāks vai mazāks par agrāko minētā darba ņēmēja neto atalgojumu atkarībā no attiecīgajās dalībvalstīs piemērojamām nodokļa likmēm.

49      Līdz ar to, tā kā pamatlietā aplūkojamās nelabvēlīgās sekas izriet tikai no attiecīgo dalībvalstu nodokļu likmju atšķirībām, LESD 45. pants un Regulas Nr. 492/2011 7. pants nav šķērslis tādam tiesiskajam regulējumam kā pamatlietā aplūkotais.

50      Šo secinājumu neatspēko iesniedzējtiesas apsvērumi attiecībā uz Direktīvu 2008/94.

51      Saskaņā ar Direktīvas 2008/94 1. panta 1. punktu šī direktīva attiecas uz tām darbinieku prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām.

52      Atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt visiem darba ņēmējiem Eiropas Savienības mērogā minimālo aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā, apmierinot darba ņēmēju prasījumus atbilstīgi darba līgumiem vai darba tiesiskajām attiecībām un attiecībā uz darba samaksu par noteiktu laika posmu (skat. spriedumu, 2011. gada 17. novembris, van Ardennen, C-435/10, EU:C:2011:751, 27. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī šajā ziņā spriedumu, 2016. gada 24. novembris, Webb-Sämann, C-454/15, EU:C:2016:891, 32. un 35. punkts).

53      Tādēļ dalībvalstīm robežās, kuras tās ir tiesīgas noteikt prasījumu garantēšanai, ir jānodrošina visu šo prasījumu samaksa (šajā ziņā skat. spriedumu, 2004. gada 4. marts, Barsotti u.c., C-19/01, C-50/01 un C-84/01, EU:C:2004:119, 36. punkts).

54      Līdz ar to, ja garantijas iestādēm, pamatojoties tostarp uz Direktīvas 2008/94 3. pantu, ir jāveic nesamaksāto atalgojumu apmaksa, valsts tiesībās saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 2. punktu ir jāprecizē jēdziens “darba samaksa” un jādefinē tā saturs (skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Visciano, C-69/08, EU:C:2009:468, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

55      Tādējādi dalībvalstu tiesībās ir jāprecizē nesamaksāto atalgojumu nodokļu režīms, kad to samaksu saskaņā ar Direktīvu 2008/94 uzņemas garantijas iestādes. Tomēr šādi precizētais režīms nedrīkst būt pretrunā šīs direktīvas sociālajam mērķim, kas atgādināts šī sprieduma 52. punktā, un, vispārīgāk, Savienības tiesību ievērošanai.

56      No iepriekš izklāstītā izriet, ka Direktīvā 2008/94 nav prasības dalībvalstīm nodrošināt darba ņēmējam kompensāciju darba devēja maksātnespējas gadījumā apmērā, kas atbilst agrākajam šī darba ņēmēja neto atalgojumam, ietverot šī atalgojuma daļu, kas atbilst ieturētajam nodoklim.

57      Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka Direktīvā 2008/94 nav arī prasības, ka darba ņēmējam pret savu darbu devēju ir jāvar izvirzīt prasījumu, kas atbilst viņa agrākā neto atalgojuma daļai, kura ieturēta kā nodoklis un kura nav ietverta piešķirtajā pabalstā maksātnespējas gadījumā.

58      Tāpat šis apstāklis arī neietekmē atbildi, kas jāsniedz iesniedzējtiesai par attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma saderīgumu ar LESD 45. pantu un Regulas Nr. 492/2011 7. pantu. Proti, no šīm normām neizriet prasība, ka tādam pārrobežu darba ņēmējam kā A. Eschenbrenner būtu jāsaņem pabalsts maksātnespējas gadījumā, kura apmērs atbilst viņa agrākajam neto atalgojumam, kā tas izriet no šī sprieduma 49. punkta, un līdz ar to tās arī nenozīmē, ka šādam darba ņēmējam pamatlietas apstākļos ir jāvar izvirzīt prasījumu pret savu darba devēju, kura apmērs atbilst viņa agrākā bruto atalgojuma daļai, kas nav ietverta pabalstā maksātnespējas gadījumā.

59      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 45. pants un Regulas Nr. 492/2011 7. pants ir interpretējami tādējādi, ka tiem nav pretrunā, ka tādos apstākļos kā pamatlietā pabalsts maksātnespējas gadījumā, ko dalībvalsts piešķir pārrobežu darba ņēmējam, kas šajā dalībvalstī nav nedz ienākuma nodokļa maksātājs, nedz arī saistībā ar šo pabalstu apliekams ar nodokli, apmērs tiek noteikts, no atalgojuma, kas ir šī pabalsta aprēķina pamatā, atskaitot attiecīgajā valstī piemērojamo ienākuma nodokli, kā rezultātā šis pārrobežu darba ņēmējs, atšķirībā no personām, kuras dzīvo un strādā šajā valstī, nesaņem pabalstu, kas ir vienāds ar viņa agrāko neto atalgojumu. Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka šim darba ņēmējam nav tiesību pret savu darba devēju izvirzīt prasījumu, kas atbilst viņa agrākā neto atalgojuma daļai, kuru viņš nav saņēmis nodokļa atskaitījumu dēļ.

 Par otro jautājumu

60      Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro uzdoto jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

61      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

LESD 45. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Regulas (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā 7. pants ir interpretējami tādējādi, ka tiem nav pretrunā, ka tādos apstākļos kā pamatlietā pabalsts maksātnespējas gadījumā, ko dalībvalsts piešķir pārrobežu darba ņēmējam, kas šajā dalībvalstī nav nedz ienākuma nodokļa maksātājs, nedz arī saistībā ar šo pabalstu apliekams ar nodokli, apmērs tiek noteikts, no atalgojuma, kas ir šī pabalsta aprēķina pamatā, atskaitot attiecīgajā valstī piemērojamo ienākuma nodokli, kā rezultātā šis pārrobežu darba ņēmējs, atšķirībā no personām, kuras dzīvo un strādā šajā valstī, nesaņem pabalstu, kas ir vienāds ar viņa agrāko neto atalgojumu. Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka šim darba ņēmējam nav tiesību pret savu darba devēju izvirzīt prasījumu, kas atbilst viņa agrākā neto atalgojuma daļai, kuru viņš nav saņēmis nodokļa atskaitījumu dēļ.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.