Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2018. gada 4. jūlijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 49. pants – Uzņēmumu ienākuma nodoklis – Valsts nodokļu tiesiskais regulējums, kurā citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības pastāvīga uzņēmuma, kurš atrodas valsts teritorijā, zaudējumu nodošanai tam pašam koncernam piederošai sabiedrībai rezidentei ir paredzēts nosacījums, ka zaudējumus nav iespējams izmantot ārvalsts nodokļa vajadzībām

Lieta C-28/17

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa, Dānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2016. gada 1. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 19. janvārī, tiesvedībā

NN A/S

pret

Skatteministeriet.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), tiesneši K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund], Ž. K. Bonišo [J.-C. Bonichot], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] un S. Rodins [S. Rodin],

ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess-Bordona [M. Campos Sánchez-Bordona],

sekretāre: S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2017. gada 29. novembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        NN A/S vārdā – A. Ottosen, advokat,

–        Dānijas valdības vārdā – J. Nymann-Lindegren un C. Thorning, pārstāvji, kuriem palīdz S. Riisgaard, advokat,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze, pārstāvis,

–        Eiropas Komisijas vārdā – W. Roels un R. Lyal, pārstāvji, kuriem palīdz H. Peytz, advokat,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 21. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 49. pantu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp NN A/S, saskaņā ar Dānijas tiesībām dibinātu sabiedrību, un Skatteministeriet (Nodokļu ministrija, Dānija) par pēdējās minētās atteikumu atļaut šai sabiedrībai atskaitīt no saviem ar nodokli apliekamajiem ienākumiem tās Zviedrijas meitasuzņēmuma Dānijas filiāles zaudējumus.

 Atbilstošās tiesību normas

 Starptautiskās tiesības

3        1996. gada 23. septembrī starp Ziemeļvalstīm Helsinkos noslēgtās Konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu ienākuma nodokļa un īpašuma nodokļa jomā (1997. gada 25. jūnija BKI Nr. 92; turpmāk tekstā – “Ziemeļvalstu konvencija”) 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Sabiedrības, kas darbojas Līgumslēdzējā valstī, peļņu var aplikt ar nodokļiem tikai šajā valstī, izņemot gadījumus, kad sabiedrība veic uzņēmējdarbību otrā Līgumslēdzējā valstī, izmantojot tur esošu pastāvīgu uzņēmumu. Ja sabiedrība veic komercdarbību šādā veidā, sabiedrības peļņu var aplikt ar nodokļiem otrajā valstī, bet tikai to peļņas daļu, kas ir attiecināma uz šo uzņēmumu.”

4        Atbilstoši Ziemeļvalstu konvencijas 25. pantam līgumslēdzējas valstis dubultu nodokļu uzlikšanu pastāvīgiem uzņēmumiem novērš, izmantojot tā dēvēto “ieskaitīšanas” metodi. Saskaņā ar to uzņēmuma rezidences valsts piešķir nodokļa atvieglojumu par summu, kas atbilst ienākumu gūšanas valstī samaksātajam ienākuma nodoklim.

 Dānijas tiesības

5        Atbilstoši selskabsskattelov (Likums par uzņēmumu ienākuma nodokli) 31. panta 1. punktam Dānijas sabiedrības, kas pieder koncernam, obligāti tiek apliktas ar kopēju nodokli. Kopējo nodokli maksā galvenais mātesuzņēmums (vai valdošais uzņēmums), ja tas maksā nodokļus Dānijā, vai pretējā gadījumā – koncerna sabiedrība rezidente, tā dēvētā “pārvaldības sabiedrība”.

6        Valsts koncernu nodokļu režīms ir balstīts uz nodokļu teritorialitātes principu Dānijā. Atbilstoši šim principam koncerna meitasuzņēmumu un pastāvīgo uzņēmumu, kas ir reģistrēti ārpus Dānijas, ienākumi netiek iekļauti koncerna apliekamajos ienākumos Dānijā, ja vien pēdējā minētā nav izvēlējusies starptautisku koncernu nodokļu režīmu, piemērojot Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31.A pantu. Savukārt koncerna nodokļu režīma piemērošanas jomā ietilpst visas koncerna sabiedrības un pastāvīgie uzņēmumi, kas ir reģistrēti Dānijā.

7        Šī teritorija ietver arī koncerna sabiedrību ar juridisko adresi ārvalstīs pastāvīgos uzņēmumus, kas ir reģistrēti Dānijā. Tomēr šajā gadījumā tādu zaudējumu ieskaitīšana koncerna kopējos ar nodokli apliekamajos ienākumos, kuri ir konstatēti sabiedrības ar juridisko adresi citā dalībvalstī Dānijas filiālē, notiek saskaņā ar īpašiem noteikumiem, kas ir precizēti Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31. panta 2. punkta otrajā teikumā, saskaņā ar kuru:

“Pastāvīgā uzņēmuma zaudējumus var ieskaitīt citu uzņēmumu ienākumos tikai tad, ja saskaņā ar attiecīgās ārvalsts [..] tiesisko regulējumu, kurā šis uzņēmums ir rezidents, šos zaudējumus nevar ņemt vērā, nosakot sabiedrības ārvalstī ar nodokli apliekamos ienākumus, [..] vai ja ir izvēlēts koncerna nodokļu režīms saskaņā ar 31.A pantu [..].”

8        No Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli paskaidrojumu raksta, ko ir citējusi iesniedzējtiesa, izriet, ka šīs tiesību normas mērķis ir nepieļaut, ka pārrobežu situācijās nodokļa ieņēmumu zaudējumi tiek ieskaitīti vairāk nekā vienu reizi.

9        Ligningslov (Likums par nodokļu bāzi) 5.G pantā ir paredzēts:

“Nodokļa maksātāji, kas ietilpst kildeskatteloven [(Likums par nodokļa uzlikšanu ienākumu gūšanas vietā)] 1. panta, Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 1. panta vai fondsbeskatningsloven [(Likums par nodokļu uzlikšanu ieguldījumu fondiem)] 1. panta piemērošanas jomā, nevar atskaitīt izdevumus, kas saskaņā ar ārvalsts nodokļu tiesisko regulējumu ir atskaitāmi no ienākumiem, kuri nav iekļauti Dānijā ar nodokli apliekamo ienākumu aprēķinā. Tādi paši noteikumi ir piemērojami, ja saskaņā ar ārvalsts nodokļu tiesisko regulējumu izdevumu atskaitīšana var tikt nodota un notikt, atskaitot no koncerna sabiedrību ienākumiem [skat. skattekontrolloven (Likums par nodokļu procedūrām) 3.B pantu], ja vien šo sabiedrību ienākumi nav iekļauti Dānijā ar nodokli apliekamo ienākumu aprēķinā.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

10      NN ir galvenā sabiedrība Dānijas koncernā, kas tostarp ietver divus Zviedrijas meitasuzņēmumus – Sverige 1 AB un Sverige 2 AB, no kuriem katram ir filiāle Dānijā, attiecīgi C un B. Šīs divas filiāles tika apvienotas vienā filiālē A, nododot filiāli B sabiedrībai Sverige 1 AB.

11      Zviedrijā koncerns izvēlējās, lai attiecībā uz nodokļiem darījums tiktu uzskatīts par darbības reorganizāciju, kas šajā dalībvalstī ir ar nodokli neapliekams darījums, kā norāda iesniedzējtiesa. Līdz ar to, nododot filiālei A nemateriālās vērtības, ko radījusi filiāle B, Zviedrijā neesot radušās tiesības uz amortizāciju.

12      Savukārt Dānijā apvienošanās tika aplikta ar nodokli kā aktīvu atsavināšana par tirgus vērtību, kas filiālei A ļāva amortizēt filiāles B radīto nemateriālo līdzekļu iegādes izmaksas un līdz ar to parādīt negatīvu bilanci 2008. finanšu gadā.

13      Tomēr Dānijas administrācija attiecībā uz šo gadu neatļāva filiāles A zaudējumus ieskaitīt koncerna kopējos vienotos ienākumos, kā to prasīja NN. Šī administrācija balstījās uz faktu, ka Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31. panta 2. punkta otrajā teikumā tas ir aizliegts, jo šie zaudējumi var tikt ieskaitīti Zviedrijas sabiedrības, kam pieder filiāle, ar nodokli apliekamajos ienākumos Zviedrijā.

14      Par šo lēmumu par atteikumu, ko ir apstiprinājusi Landsskatteretten (Valsts nodokļu komisija, Dānija), NN cēla prasību Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa, Dānija).

15      Šādos apstākļos minētā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Kādi faktori ir jāņem vērā, izvērtējot, vai uz sabiedrībām rezidentēm tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, saistībā ar zaudējumu ieskaitīšanu ir attiecināms nosacījumam, kas piemērojams sabiedrību nerezidenšu filiālēm, “līdzvērtīgs nosacījums” 2012. gada 6. septembra sprieduma lietā Philips Electronics UK (C-18/11, EU:C:2012:532, 20. punkts) izpratnē?

2)      Ja tiktu pieņemts, ka Dānijas nodokļu tiesiskais regulējums neietver tādu atšķirīgu attieksmi, kāda tika aplūkota lietā, kurā ir taisīts 2012. gada 6. septembra spriedums Philips Electronics UK (C-18/11, EU:C:2012:532), vai aprakstītajam līdzīgs zaudējumu ieskaitīšanas aizliegums – situācijā, kad uz sabiedrības nerezidentes pastāvīga uzņēmuma ienākumiem attiecas uzņēmējvalsts nodokļu pilnvaras, – pats par sevi ir uzskatāms par LESD 49. pantā paredzēto brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu, kas ir jāpamato ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem?

3)      Ja tas tā ir, vai šāds ierobežojums var tikt pamatots ar interesi novērst zaudējumu divkāršu izmantošanu vai ar mērķi nodrošināt nodokļu kompetenču līdzsvarotu sadalījumu starp dalībvalstīm, vai arī ar abu minēto faktoru kombināciju?

4)       Ja tas tā ir, vai šāds ierobežojums ir samērīgs?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

16      Uzdodot jautājumus, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums par koncerna aplikšanu ar nodokļiem, saskaņā ar kuru koncerna sabiedrībām rezidentēm ir atļauts no saviem kopējiem ienākumiem atskaitīt šī koncerna meitasuzņēmuma nerezidenta pastāvīgā uzņēmuma rezidenta zaudējumus tikai gadījumā, ja tās dalībvalsts tiesiskajā regulējumā, kurā ir šī meitasuzņēmuma juridiskā adrese, nav atļauts šos zaudējumus atskaitīt no pēdējās minētās ar nodokli apliekamajiem ienākumiem.

 Ievada apsvērumi

17      Brīvība veikt uzņēmējdarbību, kas ar LESD 49. pantu ir piešķirta Eiropas Savienības pilsoņiem, atbilstoši LESD 54. pantam attiecībā uz sabiedrībām, kuras ir nodibinātas atbilstoši dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Savienībā, ietver to tiesības veikt darbību citās dalībvalstīs ar meitasuzņēmuma, filiāles vai pārstāvniecības starpniecību.

18      Lai dalībvalsts tiesību akti būtu šķērslis sabiedrību brīvībai veikt uzņēmējdarbību, no tiem ir jāizriet atšķirīgai attieksmei, kaitējot sabiedrībām, kas īsteno šo brīvību; atšķirīgajai attieksmei ir jāattiecas uz objektīvi salīdzināmām situācijām un tā nevar būt pamatota ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem vai samērīga šim mērķim (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 25. februāris, X Holding, C-337/08, EU:C:2010:89, 20. punkts).

 Par atšķirīgu attieksmi

19      Atbilstoši Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31. panta 1. punktam sabiedrības rezidentes, kas pieder vienam koncernam, tiek apliktas ar kopēju nodokli. Saskaņā ar iesniedzējtiesas paskaidrojumiem šis valsts koncerna nodokļu režīms principā ir piemērojams arī ārvalstu sabiedrību pastāvīgajiem uzņēmumiem Dānijā, kas pieder koncernam.

20      Tomēr, piemērojot Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31. panta 2. punkta otro teikumu, koncernam piederošas sabiedrības nerezidentes pastāvīga uzņēmuma, kurš atrodas Dānijā, zaudējumi var tikt ieskaitīti koncerna ienākumos, kas tiek aplikti ar nodokli Dānijā, tikai tad, ja šie zaudējumi nevar tikt ņemti vērā, lai aprēķinātu sabiedrības nerezidentes ar nodokli apliekamos ienākumus atbilstoši tās valsts tiesību aktiem, kurā tas ir reģistrēts. Šajā pašā normā ir paredzēts, ka šis nosacījums nav izmantojams gadījumā, uz ko neattiecas prejudiciālie jautājumi, kad koncerns ir izvēlējies starptautisku koncerna nodokļu režīmu.

21      Jautājumu, vai ar Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31. panta 2. punkta otrajā teikumā paredzēto noteikumu ir radīta atšķirīga attieksme, kas kaitē brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanai, pamatlietas puses vērtē atšķirīgi.

22      Dānijas valdība uzskata, ka uz šādu jautājumu ir jāatbild noraidoši, kā tas izriet no 2012. gada 6. septembra sprieduma Philips Electronics UK (C-18/11, EU:C:2012:532) interpretācijas a contrario.

23      Šajā ziņā lietā, kurā ir taisīts šis spriedums, iesniedzējtiesa apšaubīja Lielbritānijas tiesību normu, ar kuru iespējai ar koncerna nodokļa atvieglojuma starpniecību nodot sabiedrībai rezidentei zaudējumus, ko cietis sabiedrības nerezidentes pastāvīgs uzņēmums rezidents, ir paredzēts Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31. panta 2. punkta otrajā teikumā noteiktajam nosacījumam pielīdzināms nosacījums.

24      Minētajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, ka šāds nosacījums ir pretrunā brīvībai veikt uzņēmējdarbību, jo sabiedrības rezidentes zaudējumu nodošanai citai tā paša koncerna sabiedrības rezidentei neesot paredzēts neviens līdzvērtīgs nosacījums.

25      Dānijas valdība uzsver, ka, tieši pretēji, Dānijas tiesību aktos ir paredzēts līdzvērtīgs nosacījums sabiedrībām rezidentēm. Likuma par nodokļu aprēķina bāzi 5.G pantā ir paredzēts, ka sabiedrības nevar atskaitīt izdevumus, kas atbilstoši citas valsts nodokļu tiesību aktiem ir jau atskaitāmi no šajā valstī ar nodokli apliekamajiem ienākumiem. Tādējādi ar šo pantu ir izslēgta koncerna sabiedrības nerezidentes meitasuzņēmuma rezidenta zaudējumu ieskaitīšana koncerna ienākumos, kas tiek aplikti ar nodokli Dānijā, ja šo zaudējumu ieskaitīšana ir iespējama atbilstoši tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā ir reģistrēta sabiedrība nerezidente.

26      Līdz ar to Dānijas valdība uzskata, ka valsts tiesībās nav noteikta tāda pati atšķirīga attieksme starp pastāvīgo uzņēmumu un meitasuzņēmumu, kādu Tiesa ir atzinusi par pretrunā esošu brīvībai veikt uzņēmējdarbību 2012. gada 6. septembra spriedumā Philips Electronics UK (C-18/11, EU:C:2012:532).

27      Prasītāja pamatlietā tomēr norāda, ka Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31. panta 2. punkta otrajā teikumā ir paredzēta cita veida atšķirīga attieksme.

28      NN paskaidro, ka koncerna sabiedrības, kas arī ir rezidente, Dānijā esoša pastāvīga uzņēmuma zaudējumi bez ierobežojumiem ir atskaitāmi no koncerna ar nodokli apliekamajiem ienākumiem Dānijā. Pamatlietā NN uzsver, ka, lai gan Dānijas pastāvīgais uzņēmums piederēja vienam no tās Dānijas meitasuzņēmumiem, tā zaudējumi katrā ziņā varēja tikt ieskaitīti koncerna ienākumos.

29      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pamatlietā aplūkotajos nodokļu tiesību aktos faktiski ir noteikta atšķirīga attieksme. Dānijas koncerna, kam Dānijā ir pastāvīgs uzņēmums ar meitasuzņēmuma nerezidenta starpniecību, nodokļu režīms atbilstoši Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31. panta 2. punkta otrajam teikumam ir nelabvēlīgāks nekā nodokļu režīms koncernam, kura visu sabiedrību juridiskās adreses ir Dānijā.

30      Šāda atšķirīga attieksme var padarīt mazāk pievilcīgu brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošanu, izveidojot meitasuzņēmumus citās dalībvalstīs. Tomēr tā ir nesaderīga ar Līguma normām tikai tad, ja tā attiecas uz objektīvi salīdzināmām situācijām.

 Par situāciju salīdzināmību

31      Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru pārrobežu situācijas salīdzināmība ar valsts iekšēju situāciju ir jāaplūko, ņemot vērā ar konkrētajām valsts tiesību normām sasniedzamo mērķi (spriedumi, 2010. gada 25. februāris, X Holding, C-337/08, EU:C:2010:89, 22. punkts; 2014. gada 12. jūnijs, SCA Group Holding u.c., no C-39/13 līdz C-41/13, EU:C:2014:1758, 28. punkts, un 2017. gada 22. jūnijs, Bechtel, C-20/16, EU:C:2017:488, 53. punkts, kā arī 2018. gada 12. jūnijs, Bevola un Jens W. Trock, C-650/16, EU:C:2018:424, 32. punkts).

32      Šajā gadījumā gan no Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31. panta 2. punkta otrā teikuma, gan no Dānijas valdības paskaidrojumiem par šo tiesību normu izriet, ka tās mērķis ir novērst zaudējumu dubultu atskaitīšanu.

33      Tiesa attiecībā uz pasākumiem, ko dalībvalsts paredzējusi, lai novērstu vai mazinātu dubultu nodokļu uzlikšanu sabiedrības rezidentes peļņai, ir nospriedusi, ka sabiedrības, kam pieder citā dalībvalstī esošs pastāvīgs uzņēmums, principā neatrodas salīdzināmā situācijā ar tām sabiedrībām, kurām pieder pastāvīgs uzņēmums rezidents (spriedums, 2018. gada 12. jūnijs, Bevola un Jens W. Trock, C-650/16, EU:C:2018:424, 37. punkts).

34      Pēc analoģijas tātad ir jāuzskata, ka attiecībā uz pasākumiem, kādi ir paredzēti, lai novērstu zaudējumu dubultu atskaitīšanu, koncerns, kura meitasuzņēmumam nerezidentam pieder uzņēmums rezidents, arī neatrodas salīdzināmā situācijā ar koncernu, kura meitasuzņēmums un tā uzņēmums arī ir rezidenti.

35      Tomēr jāpatur prātā gadījums, kad vairs nepastāv nekāda iespēja atskaitīt meitasuzņēmuma nerezidenta zaudējumus, kuri ir attiecināmi uz pastāvīgu uzņēmumu, kas ir rezidents dalībvalstī, kurā ir reģistrēts meitasuzņēmums. Šādā gadījumā koncerns, kura meitasuzņēmums atrodas citā dalībvalstī, neatrodas situācijā, kas atšķiras no valsts iekšzemes koncerna situācijas attiecībā uz mērķi novērst tā zaudējumu dubultu atskaitīšanu. Tātad abu koncernu maksātspēju vienādi ietekmē to pastāvīgā uzņēmuma rezidenta zaudējumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. jūnijs, Bevola un Jens W. Trock, C-650/16, EU:C:2018:424, 38. punkts).

36      Protams, ar Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31. panta 2. punkta otro teikumu ir izslēgta atšķirīga attieksme, “ja saskaņā ar tās attiecīgās ārvalsts [..] tiesisko regulējumu, kur šis uzņēmums ir reģistrēts, šos zaudējumus nevar ņemt vērā”, šajā gadījumā pieļaujot meitasuzņēmuma nerezidenta pastāvīgā uzņēmuma rezidenta zaudējumu iekļaušanu koncerna ienākumos.

37      Tomēr nevar izslēgt, ka šāda atskaitīšana pat tad, ja tā būtu atļauta ārvalsts tiesiskajā regulējumā, faktiski nav iespējama it īpaši gadījumā, kad meitasuzņēmums nerezidents ir galīgi izbeidzis savu darbību.

38      Tādējādi šī sprieduma 29. punktā minētā atšķirīgā attieksme vismaz šajā gadījumā var attiekties uz objektīvi salīdzināmām situācijām.

 Par attaisnojumu un samērīgumu

39      Iesniedzējtiesa jautā, vai šī atšķirīgā attieksme varētu tikt attaisnota ar mērķi nodrošināt nodokļu ieturēšanas kompetenču līdzsvarotu sadalījumu starp dalībvalstīm vai ar mērķi novērst zaudējumu dubultu atskaitīšanu.

40      Šajā ziņā ir jānorāda, ka pirmais pamats nav atbilstošs attaisnojums. Lai gan pastāvīgā uzņēmuma zaudējumi var tikt atskaitīti gan no koncerna ar nodokli apliekamajiem ienākumiem dalībvalstī, kurā šis uzņēmums atrodas, gan no minētā koncerna meitasuzņēmuma nerezidenta ienākumiem, kas ir apliekami ar nodokli citā dalībvalstī, šī dubultas atskaitīšanas iespēja nesniedz priekšrocības nevienai no abām attiecīgajām valstīm par sliktu otrai. Tādējādi nodokļu ieturēšanas kompetenču līdzsvarots sadalījums starp šīm pēdējām minētajām ar to netiek ietekmēts. Ja nepastāvētu tāds noteikums, kāds ir paredzēts Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31. panta 2. punkta otrajā teikumā, vienīgi tiktu zaudēti nodokļa ienākumi vienai no abām valstīm.

41      Dānijas valdība izvirza priekšplānā otro attaisnojumu, kas attiecas uz zaudējumu dubultas atskaitīšanas novēršanu.

42      Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka dalībvalstīm ir jābūt iespējai novērst zaudējumu dubultās ņemšanas vērā draudus (spriedumi, 2005. gada 13. decembris, Marks & Spencer, C-446/03, EU:C:2005:763, 47. punkts, kā arī 2008. gada 15. maijs, Lidl Belgium, C-414/06, EU:C:2008:278, 35. punkts).

43      Ir taisnība, ka situācijā, kad pastāvīga uzņēmuma ienākumi tiek aplikti ar nodokli divās dalībvalstīs, šķiet pamatoti, ka šī uzņēmuma izdevumi var tikt atskaitīti no šiem ienākumiem vienā un otrā nodokļu režīmā saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu.

44      Tomēr šādas situācijas pastāvēšana nevar tikt vienkārši secināta no apstākļa, ka divas dalībvalstis vienlaikus īsteno savas nodokļu uzlikšanas pilnvaras attiecībā uz viena un tā paša pastāvīgā uzņēmuma ienākumiem, kā tas ir pamatlietā attiecībā uz Dānijas Karalisti un Zviedrijas Karalisti.

45      Nevar ignorēt starp dalībvalstīm noslēgtās nodokļu konvencijas, kas tieši ir paredzētas, lai novērstu nodokļu dubultu uzlikšanu. Šajā ziņā, kā izriet no Eiropas Komisijas rakstveida apsvērumiem un no NN pārstāvja sniegtajām atbildēm uz tiesas sēdē uzdotajiem jautājumiem, attiecības starp Dānijas Karalisti un Zviedrijas Karalisti tiek regulētas Ziemeļvalstu konvencijā.

46      Piemērojot šīs pēdējās minētās konvencijas 25. pantu, ja Zviedrijā dzīvojoša persona gūst ienākumus, kam ir uzliekami nodokļi citā līgumslēdzējā valstī, Zviedrijas Karaliste atļauj atskaitīt no ienākuma nodokļa summu, kas atbilst citā valstī samaksātajam ienākuma nodoklim.

47      Ņemot vērā šo mehānismu, Dānijas Karalistes un Zviedrijas Karalistes nodokļu uzlikšanas pilnvaru vienlaicīga īstenošana neliek Zviedrijas sabiedrībai, kam ir pastāvīgs uzņēmums Dānijā, maksāt nodokli par saviem ienākumiem divas reizes. Šādos apstākļos iespēja, ko prasa Dānijas koncerns, kam pieder Zviedrijas sabiedrība, atskaitīt šāda uzņēmuma zaudējumus divas reizes, tas ir, atbilstoši vienam un otram valsts nodokļu režīmam, nešķiet pamatota.

48      Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31. panta 2. punkta otrā teikuma mērķis tieši ir novērst, ka attiecīgais koncerns gūst labumu no vieniem un tiem pašiem zaudējumus divas reizes. Ja nebūtu šādas normas, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 75. punktā, pārrobežu situācija sniegtu nepamatotas priekšrocības salīdzinājumā ar salīdzināmu valsts situāciju, kurā nodokļa dubulta atskaitīšana nav iespējama. Tādējādi valsts tiesību aktos paredzētā atšķirīgā attieksme šķiet pamatota.

49      Vēl šai atšķirīgajai attieksmei ir jābūt samērīgai ar savu mērķi, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 18. punktā.

50      Tāds noteikums, kāds ir paredzēts Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31. panta 2. punkta otrajā teikumā, pārsniedzot to, kas ir vajadzīgs, lai novērstu zaudējumu dubultu atskaitīšanu gadījumā, kad tā sekas būtu tādas, ka koncernam tiktu atņemta jebkāda iespēja atskaitīt filiāles rezidentes zaudējumus pārrobežu gadījumā, kāds ir pamatlietā.

51      Pēc iesniedzējtiesas domām tas tā varētu būt pamatlietā.

52      Tā kā NN Zviedrijas meitasuzņēmuma pastāvīgā uzņēmuma Dānijā zaudējumi principā ir atskaitāmi no šī meitasuzņēmuma ienākumiem, kas ir apliekami ar nodokli Zviedrijā, tie nevar tikt atskaitīti no koncerna ienākumiem, kuri ir apliekami ar nodokli Dānijā, atbilstoši Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31. panta 2. punkta otrajam teikumam.

53      Tomēr pamatlietā zaudējumi izriet no koncerna divu Dānijas filiāļu apvienošanas un no šī koncerna izdarītās izvēles – kā Zviedrijas likums to atļauj –, ka šī apvienošanās tiek aplikta ar nodokli Zviedrijā kā darbības reorganizācija, kas šajā ziņā netiek aplikta ar nodokli Zviedrijā. Tā rezultātā zaudējumu ieskaitīšana Zviedrijas meitasuzņēmuma ienākumos faktiski nebūtu iespējama.

54      Līdzīgā gadījumā pamatlietā aplūkotās valsts tiesību normas, kuru sekas, pēc iesniedzējtiesas domām, ir tādas, ka Dānijas koncernam tiek atņemta jebkāda faktiska iespēja atskaitīt tās meitasuzņēmuma nerezidenta pastāvīgā uzņēmuma rezidenta zaudējumus, pārkāpj samērīguma principu.

55      Savukārt šis princips esot ievērots, ja Dānijas koncerna meitasuzņēmuma nerezidenta pastāvīgā uzņēmuma rezidenta zaudējumu ieskaitīšana tā ienākumos būtu pieļauta, atkāpjoties no Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 31. panta 2. punkta otrā teikuma noteikuma, jo koncerns būtu pierādījis, ka zaudējumu ieskaitīšana tās meitasuzņēmuma ienākumos faktiski nav iespējama citā dalībvalstī.

56      Iesniedzējtiesas kompetencē ir izvērtēt, vai tā tas ir pamatlietā attiecībā uz NN Zviedrijas meitasuzņēmuma Dānijas filiāli.

57      Līdz ar to iesniedzējtiesai ir jāatbild, ka LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas principā neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru koncerna sabiedrībām rezidentēm ir atļauts no to kopējiem ienākumiem atskaitīt šī koncerna meitasuzņēmuma nerezidenta pastāvīga uzņēmuma rezidenta zaudējumus tikai gadījumā, ja tās dalībvalsts, kurā ir minētā meitasuzņēmuma juridiskā adrese, tiesiskajā regulējumā nav atļauts šos zaudējumus atskaitīt no pēdējās minētās ienākumiem, ja šo tiesību aktu piemērošana ir apvienota ar nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas konvencijas piemērošanu, kura šajā pēdējā minētā dalībvalstī atļauj no meitasuzņēmuma maksātā ienākuma nodokļa atskaitīt summu, kas atbilst dalībvalstī, kurā atrodas šis pastāvīgais uzņēmums, saistībā ar tā darbību samaksātajam ienākuma nodoklim. Tomēr LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir šādi valsts tiesību akti, ja to piemērošanas sekas ir tādas, ka minētajam koncernam tiek atņemta jebkāda faktiska iespēja atskaitīt minētos zaudējumus no saviem kopējiem ienākumiem, lai gan šo pašu zaudējumu ieskaitīšana minētā meitasuzņēmuma ienākumos nav iespējama dalībvalstī, kurā tas ir reģistrēts, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

 Par tiesāšanās izdevumiem

58      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas principā neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru koncerna sabiedrībām rezidentēm ir atļauts no to kopējiem ienākumiem atskaitīt šī koncerna meitasuzņēmuma nerezidenta pastāvīga uzņēmuma rezidenta zaudējumus tikai gadījumā, ja tās dalībvalsts, kurā ir minētā meitasuzņēmuma juridiskā adrese, tiesiskajā regulējumā nav atļauts šos zaudējumus atskaitīt no pēdējās minētās ienākumiem, ja šo tiesību aktu piemērošana ir apvienota ar nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas konvencijas piemērošanu, kura šajā pēdējā minētā dalībvalstī atļauj no meitasuzņēmuma maksātā ienākuma nodokļa atskaitīt summu, kas atbilst dalībvalstī, kurā atrodas šis pastāvīgais uzņēmums, saistībā ar tā darbību samaksātajam ienākuma nodoklim. Tomēr LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir šādi valsts tiesību akti, ja to piemērošanas sekas ir tādas, ka minētajam koncernam tiek atņemta jebkāda faktiska iespēja atskaitīt minētos zaudējumus no saviem kopējiem ienākumiem, lai gan šo pašu zaudējumu ieskaitīšana minētā meitasuzņēmuma ienākumos nav iespējama dalībvalstī, kurā tas ir reģistrēts, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – dāņu.