EU tax law WEB Enteco Baltic - C-108/17

22.5.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/12

1)

Vai PVN direktīvas (1) 143. panta 2. punkta noteikumi ir interpretējami tādējādi, ka dalībvalsts nodokļu iestādei ir aizliegts atteikties piemērot PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu pamatojoties vienīgi uz to, ka importa laikā bija paredzēts piegādāt preces vienam PVN maksātājam un tādēļ importa deklarācijā ir norādīts tā PVN maksātāja kods, tomēr vēlāk, mainoties apstākļiem, preces tika piegādātas citai personai, kas ir nodokļa maksātāja (PVN maksātājam), un valsts iestādei tika iesniegta visa informācija par faktiskā ieguvēja identitāti?

2)

Vai tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunkta noteikumus var interpretēt tādējādi, ka preču transportēšana no vienas dalībvalsts teritorijā esošas akcīzes preču noliktavas uz citas dalībvalsts teritorijā esošu akcīzes preču noliktavu, ko apstiprina neapstrīdēti dokumenti (e-AD [elektronisks administratīvais dokuments] pavadzīmes un e-ROR [elektronisks saņemšanas apliecinājums] apstiprinājumi) var tikt uzskatīti par pietiekamiem pierādījumiem, kas apstiprina preču transportēšanas faktu uz citu dalībvalsti?

3)

Vai PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunkta noteikumus var interpretēt tādējādi, ka ar tiem dalībvalsts nodokļu iestādei ir aizliegts atteikt šajā punktā paredzēto atbrīvojumu, ja tiesības rīkoties preču ieguvējam bija nodotas nevis tiešā veidā, bet gan ar viņa norādīto trešo personu (transporta uzņēmumu/akcīzes preču noliktavu) starpniecību?

4)

Vai PVN neitralitātes un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem nav pretrunā administratīvā prakse, atbilstoši kurai atšķiras interpretācija par to, kas ir uzskatāms par tiesību rīkoties ar precēm nodošanu, un par to, kādi pierādījumi ir jāiesniedz šādas nodošanas pamatošanai, – atkarībā no tā, vai ir piemērojami PVN direktīvas 167. panta vai 143. panta 1. punkta d) apakšpunkta noteikumi?

5)

Vai labas ticības principa piemērošanas jomā saistībā ar PVN uzlikšanu ietilpst arī personu tiesības saņemt atbrīvojumu no importa PVN (atbilstoši PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunkta noteikumiem) tādos gadījumos kā pamatlietā, proti, kad muita noliedz nodokļa maksātāja tiesības uz atbrīvojumu no importa PVN, pamatodamās uz to, ka nebija izpildīti nosacījumi tālākai preču piegādei ES iekšienē (PVN direktīvas 138. panta noteikumi)?

6)

Vai PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunkta noteikumi ir interpretējami tādējādi, ka ir aizliegta tāda dalībvalstu administratīvā prakse, atbilstoši kurai pieņēmums, ka (1) tiesības rīkoties ar precēm nebija nodotas konkrētam līgumslēdzējam un (2) nodokļa maksātājs zināja vai varēja zināt par to, ka otrs līgumslēdzējs, iespējams, ir krāpies ar PVN, ir pamatots ar to, ka uzņēmums ar līgumslēdzējiem sazinājās, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, un nodokļu administratora veiktās izmeklēšanas laikā tika konstatēts, ka līgumslēdzēji neveica savu darbību norādītajās adresēs un neiesniedza PVN deklarācijas par darījumiem ar nodokļa maksātāju?

7)

Vai PVN direktīvas 143. panta 1. punkta d) apakšpunkta noteikumi ir interpretējami tādējādi, ka, lai gan pienākums iesniegt pamatojumu tiesību uz atbrīvojumu saņemšanai ir noteikts nodokļu maksātājam, tomēr tas nenozīmē, ka kompetentajai valsts iestādei, kura izlemj jautājumu par tiesību rīkoties ar precēm nodošanu, nebūtu pienākuma savākt vienīgi valsts iestādēm pieejamu informāciju?