Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2019. gada 26. februārī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīgums par personu brīvu pārvietošanos – Fiziskas personas dzīvesvietas pārcelšana no dalībvalsts uz Šveici – Nerealizētā kapitāla pieauguma no sabiedrības kapitāldaļām aplikšana ar nodokli – Tiešie nodokļi – Pašnodarbināto personu brīva pārvietošanās – Vienlīdzīga attieksme

Lietā C-581/17

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Finanzgericht Baden-Württemberg (Bādenes-Virtembergas Finanšu tiesa, Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 14. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 4. oktobrī, tiesvedībā

Martin Wächtler

pret

Finanzamt Konstanz,

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], palātu priekšsēdētāji Ž. K. Bonišo [J.-C. Bonichot], A. Prehala [A. Prechal], M. Vilars [M. Vilaras], K. Jirimēe [K. Jürimäe] un K. Likurgs [C. Lycourgos], tiesneši A. Ross [A. Rosas], M. Ilešičs [M. Ilešič], J. Malenovskis [J. Malenovský], M. Safjans [M. Safjan], D. Švābi [D. Šváby] un K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] (referents),

ģenerāladvokāts: M. Vatelē [M. Wathelet],

sekretārs: K. Malaceks [K. Malacek], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 2. jūlija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        M. Wächtler vārdā – R. Bock, Rechtsanwalt,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze un R. Kanitz, pārstāvji,

–        Spānijas valdības vārdā – S. Jiménez García un V. Ester Casas, pārstāvji,

–        Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,

–        Eiropas Komisijas vārdā – M. Wasmeier un B.-R. Killmann, kā arī M. Šimerdová un N. Gossement, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 27. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, kas parakstīts Luksemburgā 1999. gada 21. jūnijā (OV 2002, L 114, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “NPBP”).

2        Šis lūgums ir ticis iesniegts tiesvedībā starp Martin Wächtler un Finanzamt Konstanz (Konstancas Finanšu pārvalde, Vācija) par šīs pārvaldes lēmumu saistībā ar M. Wächtler dzīvesvietas pārcelšanu no Vācijas uz Šveici ieturēt nodokli par nerealizēto kapitāla pieaugumu no viņam piederošajām kapitāldaļām Šveicē reģistrētā sabiedrībā, kurā viņš arī ir vadītājs.

 Atbilstošās tiesību normas

 NPBP

3        Eiropas Kopiena un tās dalībvalstis, no vienas puses, un Šveices Konfederācija, no otras puses, 1999. gada 21. jūnijā parakstīja septiņus nolīgumus, tostarp NPBP. Ar Padomes un Komisijas Lēmumu 2002/309/EK, Euratom (2002. gada 4. aprīlis) attiecībā uz nolīgumu par zinātnisku un tehnoloģisku sadarbību (OV 2002, L 114, 1. lpp., un labojums – OV 2015, L 210, 38. lpp.) šie septiņi nolīgumi tika apstiprināti Eiropas Kopienas vārdā un stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā.

4        Saskaņā ar NPBP preambulu līgumslēdzējas puses ir “apņēmušās īstenot personu brīvu pārvietošanos starp tām, pamatojoties uz noteikumiem, kurus piemēro Eiropas Kopienā”.

5        Šī nolīguma 1. pantā ir minēts:

“Šā nolīguma mērķis Eiropas Kopienas dalībvalstu un Šveices valstspiederīgo labā ir šāds:

a)      piešķirt ieceļošanas un uzturēšanās tiesības, tiesības uz darbu kā darba ņēmējiem, tiesības veikt uzņēmējdarbību kā pašnodarbinātām personām un tiesības uzturēties [palikt uz dzīvi] Līgumslēdzēju pušu teritorijā;

[..]

c)      piešķirt ieceļošanas un uzturēšanās tiesības Līgumslēdzēju pušu teritorijā personām, kuras uzņēmējvalstī neveic saimniecisko darbību;

d)      nodrošināt tādus pašus dzīves, nodarbinātības un darba apstākļus, kādi nodrošināti valstspiederīgajiem.”

6        Minētā nolīguma 2. pantā “Nediskriminācijas princips” ir paredzēts:

“Piemērojot šā [no]līguma I, II un III pielikuma noteikumus un saskaņā ar tiem, vienas Līgumslēdzējas puses valstspiederīgajiem, kuri likumīgi dzīvo [uzturas] kādas citas Līgumslēdzējas puses teritorijā, nepiemēro nekādu diskrimināciju, kuras pamatā būtu valstiskā piederība.”

7        Tā paša nolīguma 4. pantā “Uzturēšanās tiesības un tiesības veikt saimniecisko darbību” ir noteikts:

“Saskaņā ar I pielikuma noteikumiem [..] tiek garantētas uzturēšanās tiesības un tiesības veikt saimniecisko darbību.”

8        NPBP 6. pantā ir minēts:

“Saskaņā ar I pielikuma noteikumiem par ekonomiski neaktīvām personām Līgumslēdzējas puses teritorijā ir garantētas uzturēšanās tiesības personām, kuras neveic saimniecisko darbību.”

9        Šī nolīguma 7. pantā “Citas tiesības” ir paredzēts:

“Līgumslēdzējas puses saskaņā ar I pielikumu saistībā ar personu brīvu pārvietošanos paredz šādas tiesības:

a)      tiesības uz vienādu [vienlīdzīgu] attieksmi, kādu piemēro valstspiederīgajiem, attiecībā uz pieeju saimnieciskajai darbībai un tās veikšanu, dzīves, nodarbinātības un darba apstākļiem;

b)      tiesības uz profesionālo un teritoriālo mobilitāti, kas Līgumslēdzēju pušu valstspiederīgajiem dod iespēju brīvi pārvietoties uzņēmējvalsts teritorijā un veikt profesionālo darbību pēc savas izvēles;

c)      tiesības uzturēties Līgumslēdzējas puses teritorijā pēc saimnieciskās darbības beigām;

[..].”

10      Saskaņā ar minētā nolīguma 15. pantu nolīguma pielikumi un protokoli ir tā neatņemama sastāvdaļa.

11      Tā paša nolīguma 16. pantā “Atsauce uz Kopienas tiesībām” ir paredzēts:

“1.      Lai sasniegtu šā nolīguma mērķus, Līgumslēdzējas puses veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka attiecībās starp tām piemēro tiesības un pienākumus, kas līdzvērtīgi tiesībām un pienākumiem, kuri ietverti Eiropas Kopienas tiesību aktos, uz kuriem izdarīta atsauce.

2.      Ciktāl šā nolīguma piemērošana ietver Kopienas tiesību jēdzienus, līdz šā nolīguma parakstīšanas dienai ņem vērā attiecīgo Eiropas Kopienu Tiesas praksi [judikatūru]. Pēc minētā datuma uz Tiesas praksi [judikatūru] vērš arī Šveices uzmanību. Lai nodrošinātu pienācīgu šā nolīguma darbību, Apvienotā komiteja pēc kādas Līgumslēdzējas puses pieprasījuma nosaka saistības, ko paredz šāda Tiesas prakse [judikatūra].”

12      NPBP 21. pantā “Saistība ar divpusējiem nolīgumiem par nodokļu dubulto uzlikšanu” ir precizēts:

“1.      Šā nolīguma noteikumi neietekmē Šveices un Eiropas Kopienas dalībvalstu divpusējo nolīgumu noteikumus par nodokļu dubulto uzlikšanu. Konkrēti, šā nolīguma noteikumi neietekmē “pārrobežu darba ņēmēju” definīciju nolīgumos par nodokļu dubulto uzlikšanu.

2.      Nevienu no šā nolīguma noteikumiem nedrīkst interpretēt tā, ka tas liegtu Līgumslēdzējām pusēm, kad tās piemēro attiecīgos nodokļu tiesību noteikumus, nošķirt nodokļu maksātājus, kuru situācijas nav salīdzināmas, īpaši attiecībā uz to dzīvesvietu.

3.      Neviens no šā nolīguma noteikumiem neliedz Līgumslēdzējām pusēm pieņemt vai piemērot pasākumus, lai nodrošinātu nodokļu uzlikšanu, maksāšanu un efektīvu atgūšanu vai lai novērstu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas saskaņā ar valsts nodokļu tiesību aktiem vai nolīgumiem, kuru mērķis ir novērst nodokļu dubulto uzlikšanu starp Šveici, no vienas puses, un vienu vai vairākām Eiropas Kopienas dalībvalstīm, no otras puses, vai arī jebkādu citu nodokļu režīmu.”

13      Šī nolīguma I pielikums attiecas uz personu brīvu pārvietošanos. Šī pielikuma 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Nodarbināta persona, kas ir Līgumslēdzējas puses valstspiederīgais (turpmāk “nodarbinātā persona”) un ko darba devējs uzņēmējvalstī nodarbinājis vienu gadu vai ilgāk, saņem uzturēšanās atļauju, kas ir derīga vismaz piecus gadus pēc tās izdošanas dienas. [..]”

14      Saskaņā ar minētā pielikuma 7. panta 1. punktu:

“Pārrobežu darba ņēmējs ir Līgumslēdzējas puses valstspiederīgais, kura dzīvesvieta ir kādas Līgumslēdzējas puses teritorijā, bet kurš pilda savus darba pienākumus kā nodarbināta persona otras Līgumslēdzējas puses teritorijā, parasti atgriežoties savā dzīvesvietā katru dienu vai vismaz vienreiz nedēļā.”

15      Tā paša pielikuma 9. panta “Vienāda [vienlīdzīga] attieksme” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.      Attieksme pret nodarbinātu personu [darba ņēmēju], kura ir Līgumslēdzējas puses valstspiederīgais, tā valstspiederības dēļ otras Līgumslēdzējas puses teritorijā nedrīkst atšķirties no attieksmes pret savas valsts nodarbinātām personām nodarbinātības un darba apstākļu, jo īpaši samaksas, atlaišanas no darba, atjaunošanas vai atkārtotas pieņemšanas ziņā, ja šī persona kļūst par bezdarbnieku.

2.      Nodarbinātai personai [darba ņēmējam] un viņas ģimenes locekļiem [..] ir tie paši nodokļu atvieglojumi un labklājības pabalsti kā valsts nodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem.”

16      NPBP I pielikuma III nodaļā, kas ir veltīta pašnodarbinātām personām, ir ietverti šā pielikuma 12.–16. pants. Šī pielikuma 12. panta “Uzturēšanās tiesiskais regulējums” 1. punktā ir noteikts:

“Līgumslēdzējas puses valstspiederīgais, kurš vēlas veikt uzņēmējdarbību kādas citas Līgumslēdzējas puses teritorijā, lai darbotos kā pašnodarbinātais (turpmāk “pašnodarbināta persona”), saņem uzturēšanās atļauju, kas derīga vismaz piecus gadus pēc tās izdošanas dienas ar noteikumu, ka tas iesniedz valsts kompetentajām iestādēm pierādījumus par to, ka ir reģistrējis savu uzņēmējdarbību vai vēlas to darīt.”

17      Minētā pielikuma 13. panta “Pašnodarbināti pārrobežu darba ņēmēji” 1. punktā ir noteikts:

“Pašnodarbināts pārrobežu darba ņēmējs ir Līgumslēdzējas puses valstspiederīgais, kura dzīvesvieta ir Līgumslēdzējas puses teritorijā un kurš darbojas kā pašnodarbinātais otras Līgumslēdzējas puses teritorijā, parasti atgriežoties savā dzīvesvietā katru dienu vai vismaz vienreiz nedēļā.”

18      Šī paša pielikuma 15. pantā “Vienāda [vienlīdzīga] attieksme” ir noteikts:

“1.      Attiecībā uz pieeju pašnodarbinātībai un tās īstenošanu uzņēmējvalstī pret pašnodarbināto personu ir ne mazāk labvēlīga attieksme kā pret saviem valstspiederīgajiem.

2.      Šā pielikuma 9. panta noteikumus piemēro mutatis mutandis attiecībā uz šajā nodaļā minētajām pašnodarbinātām personām.”

 Šveices Konfederācijas un Vācijas Federatīvās Republikas konvencija

19      1971. gada 11. augusta Šveices Konfederācijas un Vācijas Federatīvās Republikas noslēgtās konvencijas, lai novērstu nodokļu dubultu uzlikšanu ienākuma un īpašuma nodokļu jomā (BGBl. 1972 II, 1022. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2010. gada 27. oktobra protokolu (BGBl. 2011 I, 1092. lpp.; turpmāk tekstā – “Šveices Konfederācijas un Vācijas Federatīvās Republikas konvencija”), 1. pantā ir paredzēts:

“Šo konvenciju piemēro personām, kuras ir vienas vai abu līgumslēdzēju valstu valstspiederīgie.”

20      Šveices Konfederācijas un Vācijas Federatīvās Republikas konvencijas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā konvencijā jēdziens “līgumslēdzējas valsts rezidents” nozīmē ikvienu personu, kurai atbilstoši minētās valsts tiesību aktiem ir neierobežots pienākums maksāt šajā valstī nodokļus.”

21      Šīs konvencijas 13. pantā ir noteikts:

“1.      6. panta 2. punktā norādītie ienākumi no nekustamā īpašuma atsavināšanas ir apliekami ar nodokli tajā līgumslēdzējā valstī, kurā šis īpašums atrodas.

2.      Ienākumi no kustamā īpašuma atsavināšanas, kas ir daļa no pastāvīga uzņēmuma aktīviem, kas vienas līgumslēdzējas valsts uzņēmumam ir citā līgumslēdzējā valstī, vai kustamā īpašuma, kas pieder pie pastāvīgās mantas, ar kuru vienā līgumslēdzējā valstī dzīvojoša persona rīkojas, lai darbotos kā pašnodarbināta persona otrā līgumslēdzējā valstī, ieskaitot tāda veida ienākumus, kas tiek gūti, pilnībā atsavinot šādu pastāvīgu uzņēmumu (vienu pašu vai kopā ar galveno uzņēmumu) vai šādu pastāvīgo mantu, ir apliekami ar nodokli šajā otrajā valstī. [..]

3.      Ienākumus no tāda īpašuma atsavināšanas, kas nav šā panta 1. un 2. punktā minētais īpašums, ar nodokli apliek tikai tajā līgumslēdzējā valstī, kuras rezidents ir šā īpašuma atsavinātājs.

[..]

5.      Ja līgumslēdzēja valsts fiziskās personas, kura ir šīs valsts rezidente, izceļošanas gadījumā apliek ar nodokli kapitāla pieaugumu, kas radies no būtiskas dalības sabiedrībā, kura ir reģistrēta šajā valstī, tad otra valsts, apliekot ar nodokli ienākumu, kas gūts no vēlākas dalības atsavināšanas atbilstoši 3. punkta noteikumiem, šo kapitāla pieaugumu nosaka, par pamatu ņemot summu, kādu pirmā valsts ir atzinusi par radušos izceļošanas brīdī, atskaitot no šīs summas iegādes izmaksas.”

22      Minētās konvencijas 27. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Līgumslēdzēju valstu kompetentās iestādes apmainās ar informāciju, kas ir acīmredzami nepieciešama, lai piemērotu šīs konvencijas noteikumus vai izpildītu vai piemērotu valsts tiesību aktus par visu veidu un nosaukumu nodokļiem, ko iekasē līgumslēdzējas valstis vai to “Länder”, kantoni, rajoni, apriņķi, pašvaldības vai to apvienības, ciktāl šajos tiesību aktos paredzētā aplikšana ar nodokli nav pretrunā ar šo konvenciju. Informācijas apmaiņa nav ierobežota ar 1. un 2. pantu.”

 Vācijas tiesības

23      Einkommensteuergesetz (Likums par ienākuma nodokli) redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietā (BGBl. 2009 I, 3366. lpp.; turpmāk tekstā – “EStG”), 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Fiziskas personas, kuru dzīvesvieta vai pastāvīgā uzturēšanās vieta ir valsts teritorijā, maksā ienākuma nodokli pilnā apmērā. [..]”

24      Saskaņā ar EStG 17. panta 1. un 2. punktu:

“1.      Par ienākumiem no profesionālās darbības ir uzskatāms arī kapitāla pieaugums no kapitālsabiedrības daļu atsavināšanas, ja pēdējo piecu gadu laikā atsavinātāja tieša vai netieša dalība sabiedrībā bijusi vismaz 1 %. [..]

2.      Par kapitāla pieaugumu 1. punkta izpratnē ir uzskatāma starpība starp pārdošanas cenu un iegādes izmaksām, atskaitot atsavināšanas izmaksas. [..]”

25      1972. gada 8. septembra Gesetz über die Besteuerung bei Auslandsbeziehungen [(Außensteuergesetz)] (Likums par nodokļu uzlikšanu ārvalstu darījumos) (BGBl. 1972 I, 1713. lpp.) redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “AStG”), 6. pantā ir paredzēts:

“1.      Ja fiziskai personai kopumā ne mazāk kā desmit gadus saskaņā ar [EStG] 1. panta 1. punktu ir bijis neierobežots nodokļa maksāšanas pienākums un ja sakarā ar šīs personas domicila vai pastāvīgās dzīvesvietas pārcelšanu neierobežotais nodokļa maksāšanas pienākums izbeidzas, tad attiecībā uz [EStG] 17. panta 1. punkta pirmajā teikumā minētajām daļām [EStG] 17. pants ir piemērojams no brīža, kad neierobežotais nodokļa maksāšanas pienākums izbeidzas, tostarp arī gadījumos, kad atsavināšana nav notikusi, ja turklāt šajā dienā ir izpildīti citi šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi attiecībā uz daļām.

[..]

4.      Neskarot 5. punktā paredzēto, saskaņā ar 1. punktu maksājamā ienākuma nodokļa samaksa pēc pieprasījuma un pret nodrošinājumu ir atliekama, sadalot to vairākos regulāros maksājumos, uz maksimāli pieciem gadiem pēc pirmā maksājuma termiņa iestāšanās, ja tūlītēja iekasēšana nodokļa maksātājam varētu radīt būtiskas grūtības. Atlikšana tiek atcelta, ja atlikšanas laikposmā daļas tiek atsavinātas vai slēptā veidā ieguldītas sabiedrībā [EStG] 17. panta 1. punkta izpratnē vai ja iestājas kāds no [EStG] 17. panta 4. punktā paredzētajiem gadījumiem. [..]

5.      Ja nodokļa maksātājs, kas atrodas 1. punkta pirmajā teikumā paredzētajā situācijā, ir [..] dalībvalsts vai citas valsts, kurā ir piemērojams [1992. gada 2. maija] Līgums par Eiropas Ekonomikas zonu [(OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”)], valstspiederīgais un ja pēc neierobežotā nodokļa maksāšanas pienākuma izbeigšanās viņam kādā no šīm valstīm (uzņemošajā valstī) ir ar neierobežoto pienākumu maksāt ienākuma nodokli Vācijā salīdzināms nodokļa maksāšanas pienākums, tad saskaņā ar 1. punktu maksājamais nodoklis ir atliekams bez procentiem un nodrošinājuma. Šā pasākuma priekšnoteikums ir nodrošināta administratīvā palīdzība un savstarpējā palīdzība nodokļu piedziņas jomā starp Vācijas Federatīvo Republiku un šo valsti. [..]

Atlikšana tiek atcelta šādos gadījumos:

1)      ja nodokļa maksātājs vai viņa tiesību pārņēmējs 1. punkta trešā teikuma izpratnē atsavina daļas vai slēptā veidā iegulda tās sabiedrībā [EStG] 17. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē vai ja iestājas kāds no [EStG] 17. panta 4. punktā paredzētajiem gadījumiem;

2)      ja daļas tiek nodotas personai, kurai nav neierobežota nodokļa maksāšanas pienākuma un kurai kādā [..] dalībvalstī vai EEZ līgumslēdzējā valstī nav ar absolūto pienākumu maksāt ienākuma nodokli Vācijā salīdzināma nodokļa maksāšanas pienākuma;

3)      ja daļas tiek norakstītas vai attiecībā uz tām tiek veiktas citas darbības, kas saskaņā ar valsts tiesībām nozīmē ņemt vērā to daļējo vērtību vai tirgus vērtību;

4)      ja nodokļa maksātājam vai viņa tiesību pārņēmējam 1. punkta trešā teikuma izpratnē sakarā ar sava domicila vai pastāvīgās dzīvesvietas pārcelšanu zūd nodokļa maksāšanas pienākums pirmā teikuma izpratnē.”

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

26      M. Wächtler, Vācijas valstspiederīgais, kopš 2008. gada 1. februāra vada saskaņā ar Šveices tiesībām reģistrētu sabiedrību, kurā viņš darbojas informācijas tehnoloģiju konsultāciju jomā un kurā viņam pieder 50 % sabiedrības kapitāldaļu.

27      2011. gada 1. martā M. Wächtler savu dzīvesvietu pārcēla no Vācijas uz Šveici. Pēc šīs pārcelšanas Konstancas finanšu pārvalde saskaņā ar AStG 6. pantu un EStG 17. pantu aplika ar nodokli nerealizēto kapitāla pieaugumu no viņam piederošajām kapitāldaļām minētajā sabiedrībā.

28      Uzskatot, ka šāda aplikšana ar nodokli tikai un vienīgi dzīvesvietas pārcelšanas uz Šveici dēļ ir pretrunā NPBP un it īpaši šajā nolīgumā paredzētajām tiesībām veikt uzņēmējdarbību, M. Wächtler cēla prasību Finanzgericht Baden-Württemberg (Bādenes-Virtembergas Finanšu tiesa, Vācija).

29      Šai tiesai ir šaubas par NPBP preambulas un 1., 2., 4., 6., 7., 16. un 21. panta, kā arī šī nolīguma I pielikuma 9. panta saderīgumu ar aplūkoto nodokļu režīmu, kurā ir paredzēts ar nodokli bez atlikšanas aplikt nerealizēto kapitāla pieaugumu no kapitāldaļām sabiedrībā, ja attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgais pārceļ savu dzīvesvietu uz Šveici, bet dzīvesvietas pārcelšanas uz kādu citu dalībvalsti, kas nav Vācijas Federatīvā Republika, vai trešo EEZ dalībvalsti gadījumā šis nodokļu režīms paredz nodokļa samaksu no tāda paša kapitāla pieauguma atlikt bez procentiem un bez nodrošinājuma iesniegšanas, līdz attiecīgās kapitāldaļas faktiski tiek atsavinātas, taču ar nosacījumu, pirmkārt, ka uzņemošā valsts sniedz Vācijas Federatīvajai Republikai palīdzību un atbalstu nodokļu piedziņas jomā un, otrkārt, ka uz nodokļa maksātāju šajā uzņemošajā valstī attiecas tāds nodokļu režīms, kas ir salīdzināms ar ienākuma nodokļa piemērošanu Vācijā.

30      Minētā tiesa precizē, kas šo atlikšanu, runājot par pēdējo minēto dzīvesvietas pārcelšanas gadījumu, valsts likumdevējs ieviesa AStG 6. panta 5. punktā ar pamatojumu, ka, nepastāvot iespējai aplūkoto nodokļa samaksu atlikt, attiecīgais nodokļu režīms būtu pretrunā ar Savienības tiesībām garantētajai brīvībai veikt uzņēmējdarbību, jo, saglabājot savu dzīvesvietu valsts teritorijā, Vācijas valstspiederīgajam nodoklis būtu jāmaksā tikai attiecīgā kapitāla pieauguma no attiecīgajām kapitāldaļām atsavināšanas brīdī. Šajā tiesību normā ieviesto grozījumu par samaksas atlikšanu saderīgums ar Savienības tiesībām turklāt esot apstiprināts 2004. gada 11. marta spriedumā de Lasteyrie du Saillant (C-9/02, EU:C:2004:138).

31      Pieņemot, ka aplūkotais nodokļu režīms ir brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums NPBP nozīmē, šī pati tiesa jautā, vai šo ierobežojumu var pamatot primāri vispārējo interešu apsvērumi, kas ir saistīti ar nodokļu kompetences sadalījuma starp līgumslēdzējām pusēm saglabāšanu, ar nodokļu pārbaudes efektivitāti un ar vajadzību nodrošināt nodokļu iekasējamību, lai izvairītos no nodokļu ieņēmumu zudumiem, un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai šis ierobežojums ir piemērots, lai sasniegtu tajā izvirzīto mērķi, un nepārsniedz to, kas vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai.

32      Šādos apstākļos Finanzgericht Baden-Württemberg (Bādenes-Virtembergas Finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [NPBP] noteikumi, it īpaši tā preambula, kā arī 1., 2., 4., 6., 7., 16., 21. pants un I pielikuma 9. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram, lai novērstu jebkādus nodokļu ieņēmumu zudumus, ar nodokli (bez atlikšanas) tiek aplikts nerealizēts kapitāla vērtības pieaugums no uzņēmējsabiedrības tiesībām, ja šīs dalībvalsts valstspiederīgais nodokļa maksātājs, kurš iepriekš tajā ir maksājis nodokļus pilnā apmērā, savu dzīvesvietu pārceļ no šīs valsts uz Šveici, nevis uz kādu citu [..] dalībvalsti vai valsti, kurai piemērojams EEZ līgums?”

 Par prejudiciālo jautājumu

33      Kā norādīts šī sprieduma 30. punktā, iespēju nodokļa par kapitāla pieaugumu no sabiedrības kapitāldaļām samaksu atlikt gadījumā, ja Vācijas valstspiederīgais savu dzīvesvietu pārceļ uz citu dalībvalsti, kas nav Vācijas Federatīvā Republika, vai trešo valsti, kas ir EEZ nolīguma līgumslēdzēja puse, valsts likumdevējs ieviesa tādēļ, lai Vācijas nodokļu režīmu padarītu saderīgu ar Savienības tiesībām par personu brīvu pārvietošanos, jo Vācijas valstspiederīgajam, kurš savu dzīvesvietu saglabā valsts teritorijā, nodoklis par kapitāla pieaugumu no kapitāldaļām sabiedrībā ir jāmaksā tikai to atsavināšanas brīdī.

34      Tādējādi ir jāsaprot, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai NPBP noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts dalībvalsts nodokļu režīms, kurā ir paredzēts – ja dalībvalsts valstspiederīgais, kurš ir fiziska persona un kurš veic saimniecisko darbību Šveices Konfederācijas teritorijā, pārceļ savu dzīvesvietu no dalībvalsts, kuras nodokļu režīms ir lietā aplūkotais, uz Šveici, tad viņam ir jāmaksā nodoklis par kapitāla pieaugumu no kapitāldaļām, kas viņam pieder, savukārt, ja dzīvesvieta tiek saglabāta tajā pašā dalībvalstī, nodoklis ir jāmaksā tikai kapitāla pieauguma realizēšanās brīdī, proti, atsavinot attiecīgās sabiedrības kapitāldaļas.

35      Ievadā, tā kā NPBP ir starptautisks līgums, tas ir jāinterpretē saskaņā ar Vīnes 1969. gada 23. maija Konvenciju par starptautiskajām līgumtiesībām (Recueil des traités des Nations unies, 1155. sējums, 331. lpp.) 31. pantu, labticīgi, saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā, un atbilstoši tā priekšmetam un mērķim (spriedumi, 1999. gada 2. marts, Eddline El-Yassini, C-416/96, EU:C:1999:107, 47. punkts, un 2016. gada 24. novembris, SECIL, C-464/14, EU:C:2016:896, 94. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). No šīs tiesību normas arī izriet, ka noteikumam tiek piešķirta īpaša nozīme gadījumā, ja ir noteikts, ka pusēm ir bijis tāds nodoms (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Western Sahara Campaign UK, C-266/16, EU:C:2018:118, 70. punkts).

36      Šajā kontekstā ir jāprecizē pirmām kārtām, ka NPBP plašākā mērogā ir iekļautas attiecības starp Eiropas Savienību un Šveices Konfederāciju. Kaut arī pēdējā minētā nav EEZ un Savienības iekšējā tirgus dalībniece, to tomēr ar Savienību saista vairāki nolīgumi, kuri aptver daudzas nozares un kuros ir paredzētas īpašas tiesības un pienākumi, kas dažos aspektos ir analogi tiem, kas ir paredzēti Līgumā. Šo nolīgumu, tostarp NPBP, vispārējais mērķis ir stiprināt ekonomiskās saites starp Savienību un Šveices Konfederāciju (spriedums, 2011. gada 6. oktobris, Graf un Engel, C-506/10, EU:C:2011:643, 33. punkts).

37      Tomēr, tā kā Šveices Konfederācija nav pievienojusies Savienības iekšējam tirgum, Savienības tiesību interpretāciju attiecībā uz iekšējo tirgu nevar automātiski pārņemt, interpretējot NPBP, izņemot skaidras normas, kas šajā ziņā paredzētas pašā nolīgumā (spriedums, 2018. gada 15. marts, Picart, C-355/16, EU:C:2018:184, 29. punkts).

38      Otrām kārtām saistībā ar NPBP un tā noteikumu interpretāciju – no šī nolīguma preambulas, 1. panta un 16. panta 2. punkta izriet, ka tā mērķis ir Savienības un Šveices Konfederācijas pilsoņu, fizisko personu, labā īstenot personu brīvu pārvietošanos šā nolīguma līgumslēdzēju pušu teritorijās, pamatojoties uz Savienībā piemērojamajām normām, kuru jēdzieni ir interpretējami, ņemot vērā atbilstošo Tiesas judikatūru, kas pieņemta pirms minētā nolīguma parakstīšanas.

39      Attiecībā uz judikatūru, kas pieņemta pirms minētās dienas, ir jānorāda, ka NPBP 16. panta 2. punktā ir paredzēts, pirmkārt, ka šī judikatūra ir jāpaziņo Šveices Konfederācijai un, otrkārt, lai nodrošinātu šī nolīguma pienācīgu darbību, pēc līgumslēdzējas puses pieprasījuma minētā nolīguma 14. pantā paredzētā Apvienotā komiteja nosaka saistības, ko paredz šāda judikatūra. Līdz ar to – pat bez šīs komitejas lēmuma – minētā judikatūra ir arī jāņem vērā vēl jo vairāk tādēļ, ka – atbilstoši tam, ko secinājumu 71. un 72. punktā norādījis ģenerāladvokāts, – tajā tikai ir precizēti vai apstiprināti NPBP parakstīšanas dienā no esošās judikatūras izrietošie principi attiecībā uz Savienības tiesību jēdzieniem, kas ir šī nolīguma pamatā.

40      Tieši ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē NPBP piemērošanas joma un noteikumi.

41      Saskaņā ar NPBP preambulas, kā arī 1. panta a) un c) punktu šī nolīguma piemērošanas jomā ietilpst gan fiziskas personas, kuras veic saimniecisko darbību, gan arī fiziskas personas, kuras to neveic.

42      No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka M. Wächtler veic saimniecisko darbību, šajā gadījumā kā konsultants informācijas tehnoloģiju jomā Šveicē reģistrētā sabiedrībā, kuru viņš vada.

43      It īpaši runājot par šādu personu, no minētā nolīguma 1. panta a) punkta formulējuma izriet, ka šī nolīguma mērķis ir piešķirt tiesības ieceļot, uzturēties, piekļuvi nodarbinātībai, tiesības veikt uzņēmējdarbību kā pašnodarbinātai personai un tiesības palikt līgumslēdzēju pušu teritorijā. Šādam nolūkam šī paša nolīguma 4. pantā ir paredzēts, ka tiesības uzturēties un piekļuve nodarbinātībai tiek nodrošināta saskaņā ar tā I pielikuma noteikumiem.

44      Attiecībā uz statusu, kādā saimnieciskā darbība tiek veikta, salīdzinot NPBP I pielikuma 6. un 7. pantu un šī pielikuma 12. un 13. pantu, var secināt, ka nošķīrums starp darba ņēmēju un pašnodarbinātu personu ir saistīts ar jautājumu par to, vai attiecīgā saimnieciskā darbība ir uzskatāma par “algotu darbu” vai “darbību, esot pašnodarbinātai personai”.

45      Šajā kontekstā jāatgādina, ka “darba ņēmēja” jēdziens ir Savienības tiesību jēdziens (spriedums, 1964. gada 19. marts, Unger, 75/63, EU:C:1964:19, 363. punkts), kurš jau pastāvēja šī nolīguma parakstīšanas dienā. Būtiska algota darba attiecību iezīme ir tāda, ka persona noteiktā laikposmā citas personas labā un tās vadībā veic darbus, par kuriem tā saņem atalgojumu. Un otrādi – kā “darbība, esot pašnodarbinātai personai,” ir jākvalificē darbība, kurā nav pakļautības attiecību (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1996. gada 27. jūnijs, Asscher, C-107/94, EU:C:1996:251, 25. un 26. punkts, kā arī 2001. gada 20. novembris, Jany u.c., C-268/99, EU:C:2001:616, 34. punkts).

46      Tā kā M. Wächtler darbojas kā informācijas tehnoloģiju konsultants sabiedrībā, kuru viņš vada un kurā viņam pieder 50 % kapitāldaļu, pakļautības attiecību, kas ir raksturīga algotā darbā, šajā gadījumā nav – kā to secinājumu 38. un 39. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts. No tā izriet, ka M. Wächtler veic saimniecisko darbību kā pašnodarbināta persona NPBP izpratnē.

47      Attiecībā uz “pašnodarbinātas personas” jēdziena piemērojamību personām NPBP izpratnē Tiesa jau ir precizējusi, ka šī piemērojamība ir definēta šī nolīguma I pielikuma 12. un 13. pantā (spriedums, 2018. gada 15. marts, Picart, C-355/16, EU:C:2018:184, 18. punkts).

48      No šī pielikuma 12. panta 1. punkta izriet, ka šī tiesību norma ir piemērojama līgumslēdzējas puses valstspiederīgajam, fiziskai personai, kura pārceļas uz otras līgumslēdzējas puses teritoriju un tajā strādā kā pašnodarbināta persona (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2018. gada 15. marts, Picart, C-355/16, EU:C:2018:184, 22. un 23. punkts).

49      M. Wächtler ir NPBP līgumslēdzējas puses, proti, Vācijas Federatīvās Republikas, valstspiederīgā situācijā, kurš ir pārcēlies uz otras līgumslēdzējas puses, proti, Šveices Konfederācijas, teritoriju, lai sabiedrības ietvaros veiktu darbību kā pašnodarbināta persona. Tādējādi šī situācija ietilpst NPBP I pielikuma 12. panta piemērošanas jomā.

50      Apstāklis, ka M. Wächtler pieder 50 % kapitāldaļu sabiedrībā, kurā viņš strādā kā pašnodarbināta persona, nerada šaubas par šo secinājumu. Kā secinājumu 43.–56. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, tiesības veikt uzņēmējdarbību kā pašnodarbinātai personai NPBP izpratnē sevī ietver jebkādu saimniecisko darbību vai darbību peļņas gūšanas nolūkā – izņemot pakalpojumu sniegšanu –, ko veic fiziska persona un kas neietilpst jēdzienā “darba ņēmējs”. Tāpat šo tiesību faktiska īstenošana nozīmē iespēju šajā nolūkā izvēlēties piemērotu juridisko formu.

51      Saistībā ar līgumslēdzējas puses valstspiederīgā iespēju atsaukties uz tiesībām, kas izriet no NPBP, attiecībās ar savu izcelsmes valsti ir jānorāda, ka saskaņā ar jau šī nolīguma parakstīšanas dienā pastāvošo Tiesas judikatūru tiesības veikt uzņēmējdarbību Savienības tiesību izpratnē nozīmē ne tikai nodrošināt uzņemošajā dalībvalstī tādu pašu attieksmi, kāda ir pret valsts [nodokļa maksātajiem], bet arī radīt šķēršļus ierobežojumiem, ko rada attiecīgā valstspiederīgā izcelsmes dalībvalsts (skat. šajā nozīmē spriedumu, 1988. gada 27. septembris, Daily Mail and General Trust, 81/87, EU:C:1988:456, 16. punkts).

52      Šādi konkrētos apstākļos un atkarībā no piemērojamām tiesību normām vienas NPBP līgumslēdzējas puses valstspiederīgais var atsaukties uz tiesībām, kas izriet no šī nolīguma, ne tikai attiecībās ar valsti, kurā viņš izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, bet arī attiecībās ar savu izcelsmes valsti (spriedums, 2018. gada 15. marts, Picart, C-355/16, EU:C:2018:184, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

53      Proti, ar NPBP garantētā personu brīva pārvietošanās tiktu traucēta, ja kādas līgumslēdzējas puses valstspiederīgais atrastos neizdevīgākā stāvoklī savā izcelsmes valstī tikai tādēļ, ka viņš ir īstenojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos (spriedums, 2011. gada 15. decembris, Bergström, C-257/10, EU:C:2011:839, 28. punkts).

54      No tā izriet, ka uz NPBP I pielikuma 15. panta 2. punktā, to lasot kopā ar tā paša pielikuma 9. pantu, paredzēto vienlīdzīgas attieksmes principu pašnodarbināta persona, kas ietilpst šī nolīguma piemērošanas jomā, var atsaukties arī attiecībās ar savu izcelsmes valsti.

55      Tā kā vienlīdzīgas attieksmes princips ir Savienības tiesību jēdziens (skat. šajā nozīmē spriedumus, 1977. gada 19. oktobris, Ruckdeschel u.c., 117/76 un 16/77, EU:C:1977:160, 7. punkts, kā arī 2011. gada 6. oktobris, Graf un Engel, C-506/10, EU:C:2011:643, 26. punkts un tajā minētā judikatūra), kurš jau pastāvēja NPBP parakstīšanas dienā, tad, kā izriet no šī sprieduma 38. un 39. punkta, ir jāņem vērā no Tiesas judikatūras izrietošie principi attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi, lai noteiktu, vai pastāv varbūtēja ar NPBP aizliegta atšķirīga attieksme (skat. šajā nozīmē spriedumus, 2011. gada 6. oktobris, Graf un Engel, C-506/10, EU:C:2011:643, 26. punkts, kā arī 2016. gada 21. septembris, Radgen, C-478/15, EU:C:2016:705, 47. punkts).

56      Šajā gadījumā jākonstatē, ka Vācijas valstspiederīgais, kurš – kā M. Wächtler – ir īstenojis savas tiesības veikt uzņēmējdarbību kā pašnodarbināta persona, saskaņā ar NPBP ir bijis neizdevīgākā situācijā no nodokļu tiesību viedokļa salīdzinājumā ar citiem Vācijas valstspiederīgajiem, kuri tāpat kā viņš veic darbību kā pašnodarbinātas personas sabiedrībā, kurā tiem pieder kapitāldaļas, bet kuri atšķirībā no viņa saglabā dzīvesvietu Vācijā. Pēdējām minētajām personām nodoklis par kapitāla pieaugumu no kapitāldaļām ir jāmaksā tikai šī kapitāla pieauguma realizēšanas brīdī, proti, nododot šīs kapitāldaļas, turpretim M. Wächtler attiecīgais nodoklis par vēl nerealizētā kapitāla pieaugumu no sabiedrības daļām ir jāmaksā brīdī, kad viņš savu dzīvesvietu pārceļ uz Šveici, un viņš nevar atlikt šī nodokļa samaksu, līdz minētās kapitāldaļas tiks atsavinātas.

57      Šī atšķirīgā attieksme, kas tādam Vācijas valstspiederīgajam kā M. Wächtler rada neizdevīgākas sekas finansiālā ziņā, to attur tiesību veikt uzņēmējdarbību, kuras izriet no NPBP, faktiskas izmantošanas. No tā izriet, ka pamatlietā aplūkotais nodokļu režīms var radīt šķēršļus ar šo nolīgumu garantētajām tiesībām veikt uzņēmējdarbību kā pašnodarbinātai personai.

58      Katrā ziņā ir jāmin, ka ar NPBP 21. panta 2. punktu ir pieļaujama atšķirīga attieksme nodokļu jomā pret nodokļa maksātajiem, kuri neatrodas salīdzināmā situācijā, it īpaši attiecībā uz viņu dzīvesvietu (spriedums, 2016. gada 21. septembris, Radgen, C-478/15, EU:C:2016:705, 45. punkts).

59      Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar AStG 6. pantu Vācijas Federatīvā Republika ir nolēmusi īstenot nodokļu kompetenci attiecībā uz kapitāla pieaugumu, kurš ir radies laikposmā, kad šim valstspiederīgajam kā Vācijas nodokļu rezidentam nodokļa maksāšanas pienākums ir bijis neierobežots, par kapitāldaļām sabiedrībā, kuras pieder Vācijas valstspiederīgajam, neatkarīgi no tā, kurā vietā minētais kapitāla pieaugums ir radies.

60      Ņemot vērā šī tiesiskā regulējuma mērķi, kas ir ar nodokli aplikt kapitāla pieaugumu no kapitāldaļām, kurš ir radies, raugoties no Vācijas Federatīvās Republikas nodokļu kompetences perspektīvas, dalībvalsts valstspiederīgā, kurš savu dzīvesvietu pārceļ no Vācijas uz Šveici, situācija ir salīdzināma ar tādu dalībvalsts valstspiederīgo, kurš savu dzīvesvietu saglabā Vācijā. Proti, abos gadījumos pilnvaras iekasēt nodokli par kapitāla pieaugumu ir Vācijas Federatīvajai Republikai, un šīs pilnvaras atbilstoši šīs valsts tiesiskajam regulējumam ir saistītas ar attiecīgā valstspiederīgā nodokļu rezidenci tās teritorijā laikā, kad šis kapitāla pieaugums ir radies, neatkarīgi no vietas, kur tas ir ticis konstatēts.

61      Tātad rodas jautājums, vai šī sprieduma 56. un 57. punktā minēto atšķirīgo attieksmi var pamatot primāri vispārējo interešu apsvērumi, uz kuriem atsaucas iesniedzējtiesa un kuri ir izklāstīti šī sprieduma 31. punktā, proti, nodokļu kompetences sadalījuma starp NPBP līgumslēdzējām pusēm saglabāšana, nodokļu pārbaužu efektivitāte un vajadzība nodrošināt nodokļa iekasējamību, lai izvairītos no nodokļu ieņēmumu zudumiem.

62      Šajā ziņā NPBP 21. panta 3. punktā ir paredzēts, ka neviena no šī nolīguma normām neliedz līgumslēdzējām pusēm veikt pasākumus, lai nodrošinātu nodokļu uzlikšanu, maksāšanu un efektīvu atgūšanu vai lai novērstu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas saskaņā ar līgumslēdzējas puses valsts nodokļu tiesību aktiem vai nolīgumiem, kuru mērķis ir novērst nodokļu dubultu uzlikšanu, kas ir saistoši Šveices Konfederācijai, no vienas puses, un vienai vai vairākām dalībvalstīm, no otras puses, vai arī saskaņā ar citu nodokļu režīmu.

63      Tomēr ar šādiem pasākumiem, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru par personu brīvu pārvietošanos Savienībā atbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem (skat. tostarp spriedumus, 1997. gada 15. maijs, Futura Participations un Singer, C-250/95, EU:C:1997:239, 31. punkts un tajā minētā judikatūra; 2006. gada 3. oktobris, FKP Scorpio Konzertproduktionen, C-290/04, EU:C:2006:630, 36. punkts, kā arī 2014. gada 11. decembris, Komisija/Spānija, C-678/11, EU:C:2014:2434, 45. un 46. punkts), katrā ziņā ir jāievēro samērīguma princips, proti, tiem ir jābūt piemērotiem šo mērķu īstenošanā un tie nedrīkst pārsniegt to, kas vajadzīgs šo mērķu sasniegšanā.

64      Šajā gadījumā jāprecizē, ka, lai arī attiecīgā nodokļa apmēra noteikšana dzīvesvietas uz Šveici pārcelšanas brīdī ir piemērots pasākums ar nodokļu kompetences sadalījuma starp šo valsti un Vācijas Federatīvo Republiku saglabāšanu saistīta mērķa sasniegšanā, tā tomēr nevar attaisnot iespējas atlikt šī nodokļa samaksu neesamību. Proti, šāda atlikšana nenozīmē, ka Vācijas Federatīvā Republika par labu Šveices Konfederācijai atteiktos no savas nodokļu kompetences saistībā ar kapitāla pieaugumu, kas radies laikposmā, kad kapitāldaļu, uz ko attiecas Vācijas nodoklis, īpašnieka nodokļa maksāšanas pienākums ir bijis neierobežots.

65      Attiecībā uz mērķi, kas ir saistīts ar nodokļu pārbaužu efektivitāti, Šveices Konfederācijas un Vācijas Federatīvās Republikas konvencijā ir paredzēta iespēja tās līgumslēdzējām pusēm apmainīties ar informāciju nodokļu jomā tādējādi, ka Vācijas Federatīvā Republika no kompetentām Šveices iestādēm varētu saņemt vajadzīgo informāciju par atsavināšanu, ko attiecīgais valstspiederīgais, kurš pirms tam savu dzīvesvietu ir pārcēlis uz Šveici, ir veicis ar kapitāldaļām, no kurām ir gūts attiecīgais kapitāla pieaugums. Tādējādi iespējas pamatlietā aplūkotā nodokļa samaksu atlikt neesamība ir pasākums, kurš katrā ziņā pārsniedz to, kas vajadzīgs minētā mērķa sasniegšanai.

66      Saistībā ar mērķi par vajadzību nodrošināt nodokļu iekasējamību, lai izvairītos no nodokļu ieņēmumu zudumiem, jākonstatē, ka aplūkotā nodokļa tūlītēju iekasēšanu nodokļa maksātāja dzīvesvietas pārcelšanas brīdī principā var pamatot ar vajadzību nodrošināt nodokļu ieņēmumu zudumu efektīvu atgūšanu. Tomēr – kā secinājumu 103.–105. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – šis pasākums pārsniedz to, kas vajadzīgs šī mērķa sasniegšanā, un tādēļ ir uzskatāms par nesamērīgu. Gadījumā, kad pastāv risks neatgūt maksājamo nodokli, it īpaši, ja nodokļu parādu atgūšanas jomā nav savstarpējas palīdzības mehānisma, šī nodokļa samaksas atlikšanai var būt izvirzīta prasība par nodrošinājuma sniegšanu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2011. gada 29. novembris, National Grid Indus, C-371/10, EU:C:2011:785, 73. un 74. punkts, kā arī 2014. gada 23. janvāris, DMC, C-164/12, EU:C:2014:20, 65.–67. punkts).

67      Šajos apstākļos jāsecina, ka pamatlietā aplūkotais nodokļu režīms ir nepamatots ierobežojums NPBP paredzētajām tiesībām veikt uzņēmējdarbību.

68      Šo secinājumu nemaina tas, ka gadījumā, kad maksājamā nodokļa tūlītēja atgūšana nodokļa maksātājam rada būtiskas grūtības, šajā nodokļu režīmā ir paredzēta iespēja šo nodokli samaksāt pa daļām. Papildus tam, ka šīs samaksas pa daļām pasākums ir iespējams tikai šajā īpašajā gadījumā, ar to šādā gadījumā netiek likvidētas neizdevīgākas sekas finansiālā ziņā, kas nozīmē nodokļa maksātāja pienākumu savas dzīvesvietas pārcelšanas uz Šveici brīdī samaksāt daļu maksājamā nodokļa par kapitāla pieaugumu no attiecīgajām kapitāldaļām. Turklāt šāds pasākums nodokļa maksātājam ir vēl apgrūtinošāks nekā pasākums, kurā ir paredzēts šo maksājamā nodokļa samaksu atlikt, līdz kapitāldaļas tiks atsavinātas.

69      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka NPBP noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts dalībvalsts nodokļu režīms, kurā ir paredzēts – ja dalībvalsts valstspiederīgais, kurš ir fiziska persona un kurš veic saimniecisko darbību Šveices Konfederācijas teritorijā, pārceļ savu dzīvesvietu no dalībvalsts, kuras nodokļu režīms ir aplūkots šajā lietā, uz Šveici, tad viņam šīs pārcelšanas brīdī ir jāmaksā nodoklis par kapitāla pieaugumu no kapitāldaļām, kuras šim valstspiederīgajam pieder, savukārt, ja dzīvesvieta tiek saglabāta tajā pašā dalībvalstī, nodoklis ir jāmaksā tikai kapitāla pieauguma realizēšanās brīdī, proti, atsavinot attiecīgās sabiedrības kapitāldaļas.

 Par tiesāšanās izdevumiem

70      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Nolīguma starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, kurš parakstīts Luksemburgā 1999. gada 21. jūnijā, noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts dalībvalsts nodokļu režīms, kurā ir paredzēts – ja dalībvalsts valstspiederīgais, kurš ir fiziska persona un kurš veic saimniecisko darbību Šveices Konfederācijas teritorijā, pārceļ savu dzīvesvietu no dalībvalsts, kuras nodokļu režīms ir aplūkots šajā lietā, uz Šveici, tad viņam šīs pārcelšanas brīdī ir jāmaksā nodoklis par kapitāla pieaugumu no kapitāldaļām, kuras šim valstspiederīgajam pieder, savukārt, ja dzīvesvieta tiek saglabāta tajā pašā dalībvalstī, nodoklis ir jāmaksā tikai kapitāla pieauguma realizēšanās brīdī, proti, atsavinot attiecīgās sabiedrības kapitāldaļas.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – vācu.