Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

 TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2020. gada 23. aprīlī ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Direktīva 2006/112/EK – Tiesības atskaitīt samaksāto priekšnodokli – PVN pārpalikuma atmaksa – Novēloti veikta atmaksa – Procentu aprēķināšana – Kārtība, kādā tiek noteikti procenti par to, ka nav bijis iespējams rīkoties ar PVN pārpalikumu, kas ir ticis ieturēts, pārkāpjot Savienības tiesības, kā arī procenti par to, ka nodokļu administrācija nav laikus atmaksājusi parāda summu – Efektivitātes un līdzvērtības principi

Apvienotajās lietās C-13/18 un C-126/18

par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, ko Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Segedas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) (C-13/18) un Szekszárdi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Seksārdas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) (C-126/18) iesniedza ar 2018. gada 2. janvāra un 2018. gada 3. janvāra lēmumiem, kas Tiesā reģistrēti attiecīgi 2018. gada 8. janvārī un 2018. gada 16. februārī, tiesvedībās

Sole-Mizo Zrt . (C-13/18),

Dalmandi Mezőgazdasági Zrt . (C-126/18)

pret

Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága,

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [AArabadjiev], tiesneši P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb] un T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents),

ģenerāladvokāts: Dž. Hogans [G. Hogan],

sekretāre: R. Šereša [R. Şereş], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 6. jūnija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Sole-Mizo Zrt. vārdā – LMaklári, ügyvéd,

Dalmandi Mezőgazdasági Zrt. vārdā – LMaklári, ügyvéd,

Ungārijas valdības vārdā – MZ. Fehér un GKoós, pārstāvji,

Eiropas Komisijas vārdā – LLozano Palacios un ASipos, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2019. gada 11. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Savienības tiesības tādu nodokļu atgūšanas jomā, kas dalībvalstī ir tikuši iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības.

2

Šie lūgumi ir iesniegti divās tiesvedībās, kurās Sole-Mizo Zrt. (C-13/18) un Dalmandi Mezőgazdasági Zrt. (C-126/18) ir vērsušās pret Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága (Valsts nodokļu un muitas administrācijas Sūdzību nodaļa, Ungārija) par materiālajiem un procesuālajiem nosacījumiem, kādos nodokļa maksātājam tiek atmaksāts pievienotās vērtības nodokļa (PVN) pārpalikums, ko nav bijis iespējams atgūt saprātīgā termiņā dalībvalsts tiesību aktos paredzēta nosacījuma dēļ, kuru Tiesa vēlāk ir atzinusi par neatbilstošu Savienības tiesībām.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 183. pantā ir paredzēts:

“Ja kādam taksācijas periodam atskaitīšanas summa pārsniedz maksājamo PVN, dalībvalstis var saskaņā ar pašu pieņemtiem noteikumiem vai nu pārnest pārpalikumu uz nākamo periodu, vai arī veikt atmaksāšanu.

Tomēr dalībvalstis var atteikties veikt pārnešanu vai atmaksāšanu, ja pārpalikuma summa ir nenozīmīga.”

Ungārijas tiesības

Likums par PVN

4

Az általános forgalmi adóról szóló 2007. évi CXXVII. törvény (2007. gada Likums CXXVII par pievienotās vērtības nodokli) (Magyar Közlöny 2007/155 (XI.16.), turpmāk tekstā – “PVN likums”) 186. panta 2. punktā bija paredzēts, ka, lai tiktu atmaksāts atskaitāmā PVN pārpalikums, tiek prasīts, lai par darījumu, no kura izriet atskaitāmais PVN, būtu samaksāta pilna atlīdzība, ieskaitot PVN (proti, tā dēvētais “apmaksāto pirkumu” nosacījums). Ja maksājums netiek veikts, pārpalikums tiek pārnests uz nākamo taksācijas periodu.

5

2011. gada 28. jūlija spriedumā Komisija/Ungārija (C-274/10, EU:C:2011:530) Tiesa būtībā nosprieda, ka PVN likuma 186. panta 2. punkts ir pretrunā PVN direktīvas 183. pantam.

6

Ar Az általános forgalmi adóról szóló 2007. évi CXXVII. törvény jogharmonizációs célú módosításáról és az adó-visszaigénylés különös eljárás szabályairól szóló 2011. évi CXXIII. törvény (2011. gada Likums CXXIII, ar kuru saskaņošanas nolūkā groza 2007. gada Likumu CXXVII par PVN un ar ko reglamentē īpašu PVN atmaksas procedūru; turpmāk tekstā – “Grozījumu likums”) PVN likuma 186. panta 2.–4. punkts no 2011. gada 27. septembra tika atcelts. Šobrīd saskaņā ar šo likumu tiek atļauts atmaksāt atskaitāmā PVN pārpalikumu, neprasot, lai tiktu samaksāta atlīdzība par darījumu, no kura izriet atskaitāmais PVN.

Nodokļu procedūras kodekss

7

Adózás rendjéről szóló 2003. évi XCII. törvény (2003. gada Likums XCII par nodokļu procedūras kodeksu; turpmāk tekstā – “Nodokļu procedūras kodekss”) 37. panta 4. un 6. punkts ir formulēts šādi:

“4.   Maksājuma termiņu, kurā nodokļu maksātājam ir jāsamaksā budžeta subsīdija, reglamentē šā likuma pielikumi vai speciāls likums. Budžeta mērķfinansējums vai PVN, kura atmaksa tiek pieprasīta, ir jāsamaksā 30 dienu laikā no pieprasījuma (deklarācijas) saņemšanas dienas, bet ne vēlāk, kā līdz maksājuma termiņam, un šo periodu var pagarināt līdz 45 dienām, ja atgūstamā PVN summa pārsniedz 500000 [Ungārijas] forintu [(HUF)]. [..]

[..]

6.   Ja nodokļu administrācija kavē maksājumu, tā maksā procentus, kuru likme ir līdzvērtīga soda naudai par kavētu maksājumu par katru kavējuma dienu. [..]”

8

Atbilstoši šā kodeksa 124./C pantam:

“(1)   Ja Alkotmánybíróság [(Konstitucionālā tiesa, Ungārija)], Kúria [(Augstākā tiesa, Ungārija)] vai Eiropas Savienības Tiesa ar atpakaļejošu spēku konstatē, ka noteikums, kas paredz nodokļu saistības, ir pretrunā pamatlikumam vai Eiropas Savienības obligātajam tiesību aktam, vai attiecībā uz pašvaldību regulējumu – jebkuram citam tiesību aktam, un ja ar šo tiesas nolēmumu nodokļu maksātājam ir tiesības saņemt atmaksājumu saskaņā ar šā panta noteikumiem, sākotnējā nodokļu administrācija pēc nodokļu maksātāja pieprasījuma veic atmaksājumu saskaņā ar attiecīgajā lēmumā norādītajām procedūrām.

(2)   Nodokļu maksātājs var iesniegt nodokļu administrācijai savu pieprasījumu rakstveidā 180 dienu laikā no Alkotmánybíróság [(Konstitucionālā tiesa)], Kúria [(Augstākā tiesa)] vai Eiropas Savienības Tiesas nolēmuma publicēšanas vai paziņošanas; pēc šā termiņa beigām lūgums atjaunot nokavēto termiņu netiek pieņemts. Nodokļu administrācija noraida pieprasījumu gadījumā, ja lēmuma publicēšanas vai paziņošanas dienā tiesības prasīt nodokļa aprēķināšanu ir beigušās.

[..]

(6)   Ja nodokļu maksātāja tiesības uz atmaksu ir pamatotas, nodokļu administrācija atmaksas veikšanas brīdī atmaksā procentus par atmaksājamo nodokli, piemērojot likmi, kas ir vienāda ar centrālās bankas pamatlikmi un tiek aprēķināta no nodokļa samaksas datuma līdz dienai, kad lēmums par atmaksas piešķiršanu ir kļuvis galīgs. Atmaksa pienākas no datuma, kurā lēmums par piešķiršanu ir kļuvis galīgs, un tā ir jāveic 30 dienu laikā no šī atmaksas piešķiršanas datuma. Noteikumi, kas attiecas uz budžeta subsīdiju maksājumiem, mutatis mutandis ir piemērojami atmaksāšanai, ko reglamentē šis punkts, izņemot 37. panta 6. punktu.”

9

Šī kodeksa 124./D panta 1.–3. punkts ir formulēti šādi:

“(1)   Ja vien šajā pantā nav norādīts citādi, 124./C panta noteikumus piemēro atmaksas pieteikumiem, pamatojoties uz tiesībām atskaitīt PVN.

(2)   Nodokļu maksātājs var īstenot šā panta 1. punktā minētās tiesības, izmantojot koriģēto deklarāciju, kas iesniegta 180 dienu laikā no Alkotmánybíróság [(Konstitucionālā tiesa)], Kúria [(Augstākā tiesa)] vai Eiropas Savienības Tiesas nolēmuma publicēšanas vai paziņošanas par deklarāciju vai deklarācijām, kas atbilst taksācijas gadam vai taksācijas gadiem, kuros ir radušās attiecīgās tiesības uz atskaitījumu. Pēc šī termiņa beigām lūgums atjaunot nokavēto termiņu netiek pieņemts.

(3)   Ja paziņojumā, kā noteikts koriģētajā deklarācijā, ir norādīts, ka nodokļu maksātājs ir tiesīgs saņemt atmaksu vai nu tāpēc, ka samazinājusies nodokļa summa, kas viņam jāmaksā, vai arī tāpēc, ka palielinājusies atgūstamā summa, [..] nodokļu administrācija atmaksājamajai summai piemēro procentu likmi, kas ir vienāda ar centrālās bankas pamatlikmi, ko aprēķina par periodu no koriģētajā deklarācijā noteiktā maksāšanas datuma saistībā ar attiecīgo deklarāciju vai deklarācijām vai termiņa, vai šā nodokļa maksāšanas datuma, ja tas ir vēlāks, līdz datumam, kurā iesniegta koriģētā deklarācija. Atmaksājums, uz kuru attiecas budžeta subsīdiju maksājumu noteikumi, ir jāveic 30 dienu laikā no koriģētās deklarācijas iesniegšanas dienas.”

10

Nodokļu procedūras kodeksa 164. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Tiesības aprēķināt nodokli saglabājas piecus gadus no pēdējās kalendārās dienas gadā, kurā bija jāsagatavo deklarācija vai paziņojums par šo nodokli vai – ja šādas deklarācijas vai paziņojuma nav bijis – kurā šis nodoklis bija jāsamaksā. Ja vien likumā nav noteikts citādi, tiesības pieprasīt budžeta subsīdiju un tiesības atgūt pārmaksu saglabājas piecus gadus no pēdējās dienas attiecīgajā kalendārajā gadā, kurā tiesības pieprasīt subsīdiju vai atmaksu bija radušās.”

11

Šā kodeksa 165. panta 2. punktā ir noteikts:

“Kavējuma soda procentu likme par katru kalendāro dienu ir vienāda ar 1/365. daļu no centrālās bankas divkāršas pamatlikmes, kas ir spēkā tās piemērošanas dienā. Pati soda nauda par nokavējumu nevar būt par pamatu soda naudas piemērošanai par nokavējumu. Centrālā nodokļu un muitas administrācija neizdod rīkojumu maksāt nokavējuma soda naudas, kuru apmērs ir mazāks par 2000 [HUF].”

Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi

Lieta C-13/18

12

2014. gada 17. jūlija rīkojumā Delphi Hungary Autóalkatrész Gyártó (C-654/13, nav publicēts, EU:C:2014:2127, 39. punkts) Tiesa nosprieda, ka Savienības tiesības, it īpaši PVN direktīvas 183. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums un prakse, kas nepieļauj procentu maksājumus par atskaitāmā PVN pārpalikuma summu, ko nav bijis iespējams atgūt saprātīgā termiņā dalībvalsts tiesību aktos paredzēta noteikuma dēļ, kas ir ticis atzīts par neatbilstošu Savienības tiesībām. Tomēr Tiesa arī nosprieda, ka, tā kā šo jomu nereglamentē Savienības tiesību akti, šādu procentu maksāšanas kārtība ir jānosaka dalībvalstīm, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principu.

13

Ņemot vērā šo rīkojumu, Ungārijas Nodokļu administrācija izstrādāja administratīvo praksi, par kuru Kúria (Augstākā tiesa) lēma 2016. gada 24. novembrī pasludinātajā spriedumā Nr. Kfv.I.35.472/2016/5. Balstīdamās uz šo spriedumu, minētā tiesa pieņēma lēmumu (Nr. EBH2017.K18) “Pārbaude (likme un noilguma termiņš) attiecībā uz jautājumu par samaksas nosacījuma dēļ obligāti uzkrātajiem PVN procentiem” (turpmāk tekstā – “Augstākās tiesas pamatlēmums Nr. 18/2017”), lai aprēķinātu kavējuma procentus par PVN summu, kas nav tikusi pienācīgi atgūta piemērotā “atmaksāto pirkumu” nosacījuma dēļ. Saskaņā ar šo pamatlēmumu, ir jānošķir divi periodi:

attiecībā uz laikposmu no dienas, kas ir nākamā diena pēc PVN deklarācijas iesniegšanas termiņa pēdējās dienas, līdz nākamās deklarācijas iesniegšanas termiņa beigu datumam Nodokļu procedūras kodeksa 124./C un 124./D pants, kas reglamentē situāciju, kurā Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) vai Kúria (Augstākā tiesa) konstatē, ka noteikums pārkāpj pārāku valsts tiesību normu, ir piemērojami pēc analoģijas, un

attiecībā uz laikposmu no dienas, kad beidzies termiņš, kurā nodokļu administrācijai bija jāsamaksā procenti, līdz datumam, kurā kompetentā nodokļu administrācija faktiski ir samaksājusi procentus, ir jāpiemēro Nodokļu procedūras kodeksa 37. panta 6. punkts.

14

2016. gada 30. decembrī, pamatojoties uz 2014. gada 17. jūlija rīkojumu Delphi Hungary Autóalkatrész Gyártó (C-654/13, nav publicēts, EU:C:2014:2127), Sole Mizo iesniedza nodokļu administrācijai pieprasījumu samaksāt procentus par atskaitāmā PVN pārpalikumu, kas netika atmaksāts saprātīgā termiņā, jo tika piemērots “atmaksāto pirkumu” nosacījums. Šis pieprasījums attiecās uz dažādiem pārskata periodiem laikposmā no 2005. gada decembra līdz 2011. gada jūnijam. Par šo procentu maksājuma kavējumu tika prasīts samaksāt arī kavējuma procentus.

15

Ar 2017. gada 3. marta lēmumu pirmās instances nodokļu administrācija daļēji apmierināja Sole Mizo pieprasījumu un uzdeva samaksāt Sole Mizo procentus 99630000 HUF apmērā (apmēram 321501 EUR), piemērojot likmi, kas atbilst Ungārijas centrālās bankas pamatlikmei, vienlaikus noraidot lūgumu samaksāt nokavējuma procentus par šo procentu maksājuma kavējumu ar likmi, kas atbilst Ungārijas centrālās bankas pamatlikmei divkāršā apmērā.

16

Ar 2017. gada 19. jūnija lēmumu, kas tika pieņemts pēc Sole Mizo iesniegtās sūdzības, otrās instances nodokļu administrācija grozīja šo lēmumu un uzdeva samaksāt procentus 104165000 HUF apmērā (aptuveni 338891 EUR) par atskaitāmā PVN pārpalikuma summu, ko nebija iespējams atgūt “atmaksāto pirkumu” nosacījuma dēļ. Izmaksājamā procentu summa tika aprēķināta saskaņā ar Nodokļu procedūras kodeksa 124./C un 124./D punktu, piemērojot likmi, kas atbilst Ungārijas centrālās bankas parastai pamatlikmei.

17

Sole Mizo vērsās iesniedzējtiesā lietā C-13/18 pret otrās instances nodokļu administrācijas lēmumu, apgalvodama, ka procenti, kas pienākas par atskaitāmā PVN pārpalikuma summu, ko nebija iespējams atgūt “atmaksātā pirkuma” nosacījuma dēļ, arī esot bijuši jāaprēķina – saskaņā ar Nodokļu procedūras kodeksa 37. panta 6. punktu – piemērojot likmi, kas atbilst Ungārijas centrālās bankas pamatlikmei divkāršā apmērā.

18

Šī tiesa vēlas noskaidrot, vai Augstākās tiesas pamatlēmumā Nr. 18/2017 noteiktā kārtība, kādā tiek maksāti procenti par PVN summu, atbilst Savienības tiesībām un it īpaši līdzvērtības un efektivitātes principam.

19

Šādos apstākļos Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Segedas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai ar [Savienības] tiesību normām, [PVN direktīvas] noteikumiem (ņemot vērā it īpaši tās 183. pantu) un efektivitātes, tiešas iedarbības un līdzvērtības principiem ir saderīga tāda dalībvalsts prakse nokavējuma procentus regulējošo atbilstošo tiesību normu piemērošanas jomā, saskaņā ar kuru valsts nodokļu administrācija nav izdarījusi pārkāpumu (bezdarbību) – proti, tai nav jāmaksā nokavējuma procenti par PVN neatgūstamo daļu, kas atbilst nodokļa maksātāja neapmaksātiem pirkumiem, – jo brīdī, kad valsts nodokļu administrācija pieņēma lēmumu, bija spēkā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tika pārkāptas [Savienības] tiesības, un Tiesa tikai vēlāk tajā paredzēto nosacījumu pasludināja par nesaderīgu ar [Savienības] tiesībām?

2)

Vai ar [Savienības] tiesībām, it īpaši PVN direktīvas tiesību normām (ņemot vērā it īpaši tās 183. pantu), un līdzvērtības, efektivitātes, un samērīguma principiem ir saderīga dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru, piemērojot nokavējuma procentus regulējošās atbilstošās tiesību normas, tiek nošķirts, vai valsts nodokļu administrācija neatmaksāja nodokli, ievērojot tajā laikā spēkā esošās tiesību normas – kas turklāt bija pretrunā [Savienības] tiesībām –, vai arī tā to neatmaksāja, pārkāpjot šīs tiesību normas, un attiecībā uz procentu apjomu par PVN, kura atmaksu nevarēja pieprasīt saprātīgā termiņā valsts tiesībās paredzētā nosacījuma dēļ, kuru Tiesa pasludināja par nesaderīgu ar [Savienības] tiesībām, ir norādīti divi atšķirīgi periodi tādējādi, ka

pirmajā periodā nodokļa maksātājiem ir tiesības saņemt tikai nokavējuma procentus, kas atbilst centrālās bankas pamatlikmei, jo, tā kā tajā laikā vēl bija spēkā ar Savienības tiesībām nesaderīgs Ungārijas tiesiskais regulējums, Ungārijas iestādes nerīkojās prettiesiski, neatļaujot saprātīgā termiņā veikt rēķinos norādītā PVN maksājumu, savukārt

otrajā periodā ir jāmaksā procenti, kas atbilst centrālās bankas pamatlikmei divkāršā apmērā – kas turklāt dalībvalsts tiesību sistēmā ir piemērojama nokavējuma gadījumā –, tikai tad, ja nokavējuma procentu maksājums par pirmo periodu ir veikts novēloti?

3)

Vai PVN direktīvas 183. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka līdzvērtības principam pretrunā ir dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru nodokļu administrācija par neatmaksāto PVN maksā tikai procentus, kas atbilst centrālās bankas parastai pamatlikmei, gadījumā, ja ir tikušas pārkāptas Savienības tiesības, savukārt tā maksā procentus, kas atbilst centrālās bankas pamatlikmei divkāršā apmērā, gadījumā, ja ir tikušas pārkāptas valsts tiesības?”

Lieta C-126/18

20

2016. gada 30. decembrīDalmandi Mezőgazdasági iesniedza pirmās instances nodokļu administrācijai pieprasījumu samaksāt procentus par atskaitāmā PVN pārpalikumiem, kas “atmaksāto pirkumu” nosacījuma dēļ netika savlaicīgi atmaksāti laikposmā no 2005. gada līdz 2011. gadam. Prasītā summa bija 74518800 HUF (aptuveni 240515 EUR) apmērā. Aprēķinot prasītos procentus, prasījumā tika ņemts vērā viss periods no dienas, kad iestājās maksājuma veikšanas termiņš par katru konkrēto pārskata periodu, līdz dienai, kad iestājās maksājuma veikšanas termiņš par pārskata periodu, kurā bija pieņemts grozītais likums, proti, līdz 2011. gada 5. decembrim. Saskaņā ar Nodokļu procedūras kodeksa 37. panta 6. punktu šajā aprēķinā tika izmantota Ungārijas centrālās bankas pamatlikme divkāršā apmērā. Turklāt Dalmandi Mezőgazdasági pieprasīja samaksāt papildu procentus par periodu no 2011. gada 5. decembra līdz faktiskajam maksājuma veikšanas datumam, arī piemērojot Nodokļu procedūras kodeksa 37. panta 6. punktā norādīto likmi.

21

Ar 2017. gada 10. marta lēmumu pirmās instances nodokļu administrācija šo pieprasījumu daļēji apmierināja, samaksādama procentus 34673000 HUF (aptuveni 111035 EUR) apmērā par atskaitāmā PVN pārpalikumiem, kas nepamatoti tika ieturēti laikposmā no 2005. gada ceturtā ceturkšņa līdz 2011. gada trešajam ceturksnim, piemērojot Nodokļu procedūras kodeksa 124./D panta 3. punktu. Pārējā daļā tā pieprasījumu noraidīja.

22

Savu lēmumu pirmās instances nodokļu administrācija pamatoja ar principiem, kas ir noteikti Augstākās tiesas pamatlēmumā Nr. 18/2017. Pirmkārt, noteikdama procentu parāda apmēru, nodokļu administrācija piemēroja Nodokļu procedūras kodeksa 124./C un 124./D pantu, saskaņā ar kuriem ir paredzēts piemērot likmi, kas atbilst Ungārijas centrālās bankas pamatlikmei. Otrkārt, tā uzskatīja, ka Dalmandi Mezőgazdasági prasība samaksāt nokavējuma procentus bija nepamatota, ciktāl tā nebija iesniegusi nedz īpašu atmaksas pieprasījumu, nedz PVN deklarāciju, kurā būtu iekļauts pieprasījums veikt atmaksu. Treškārt, pirmās instances nodokļu administrācija noraidīja Dalmandi Mezőgazdasági pieprasījumu samaksāt procentus par 2005. gadu, konstatēdama, ka attiecībā uz minētā gada trim pirmajiem ceturkšņiem parādam bija iestājies noilgums.

23

Ar 2017. gada 12. jūnija lēmumu otrās instances nodokļu administrācija, kurā Dalmandi Mezőgazdasági bija iesniegusi sūdzību, samazināja līdz 34259000 HUF (aptuveni 111527 EUR) šai uzņēmējsabiedrībai pienākošos procentus par atskaitāmā PVN pārpalikuma summu, ko nebija iespējams atgūt “atmaksāto pirkumu” nosacījuma dēļ. Atbilstoši Augstākās tiesas pamatlēmumam Nr. 18/2017 šie procenti tika aprēķināti, piemērojot Nodokļu procedūras kodeksa 124./C un 124./D pantu, piemērojot Ungārijas centrālās bankas parasto pamatlikmi. Turklāt tā noteica nokavējuma procentus 7000 HUF (aptuveni 22 EUR apmērā) par Dalmandi Mezőgazdasági pieprasījuma nesavlaicīgu izskatīšanu pēc 2017. gada 9. marta un pārējā daļā pirmās instances nodokļu administrācijas lēmumu atstāja negrozītu.

24

Dalmandi Mezőgazdasági šo lēmumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā. Tā it īpaši apgalvoja, ka ar Augstākās tiesas pamatlēmumu Nr. 18/2017 tiekot pārkāpti Savienības tiesībās noteiktie līdzvērtības, efektivitātes un tiešās iedarbības principi.

25

Šādos apstākļos Szekszárdi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Seksārdas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai ar [Savienības] tiesību normām, [PVN] direktīvas noteikumiem (ņemot vērā it īpaši tās 183. pantu) un efektivitātes, tiešas iedarbības un līdzvērtības principiem ir saderīga dalībvalsts prakse nokavējuma procentus regulējošo atbilstošo tiesību normu piemērošanas jomā, saskaņā ar kuru valsts nodokļu administrācija nav izdarījusi pārkāpumu (bezdarbību) – proti, tai nav jāmaksā nokavējuma procenti par PVN neatgūstamo daļu [..], kas atbilst nodokļa maksātāja neapmaksātiem pirkumiem, – jo brīdī, kad valsts nodokļu administrācija pieņēma lēmumu, bija spēkā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tika pārkāptas [ES] tiesības, un Tiesa tikai vēlāk tajā paredzēto nosacījumu pasludināja par nesaderīgu ar [Savienības] tiesībām? Tādējādi valsts praksē tika pieņemts, ka bija tiesisks pamats piemērot šo valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto nosacījumu, ar ko ir pārkāptas [ES] tiesības, līdz brīdim, kad valsts likumdevējs to oficiāli atcēla.

2)

Vai ar [Savienības] tiesībām, it īpaši [PVN] direktīvas tiesību normām (ņemot vērā it īpaši tās 183. pantu), un līdzvērtības, efektivitātes, un samērīguma principiem ir saderīga dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru, piemērojot nokavējuma procentus regulējošās atbilstošās tiesību normas, tiek nošķirts, vai valsts nodokļu administrācija neatmaksāja nodokli, ievērojot tajā laikā spēkā esošās tiesību normas – kas turklāt bija pretrunā [Savienības] tiesībām –, vai arī tā to neatmaksāja, pārkāpjot šīs tiesību normas, un attiecībā uz procentu apjomu par PVN, kura atmaksu nevarēja pieprasīt saprātīgā termiņā valsts tiesībās paredzētā nosacījuma dēļ, kuru Tiesa pasludināja par nesaderīgu ar [Savienības] tiesībām, ir norādīti divi atšķirīgi periodi tādējādi, ka

pirmajā periodā nodokļa maksātājiem ir tiesības saņemt tikai nokavējuma procentus, kas atbilst centrālās bankas pamatlikmei, jo, tā kā tajā laikā vēl bija spēkā ar Savienības tiesībām nesaderīgs Ungārijas tiesiskais regulējums, Ungārijas iestādes nerīkojās prettiesiski, neatļaujot saprātīgā termiņā veikt rēķinos norādītā PVN maksājumu, savukārt

otrajā periodā ir jāmaksā procenti, kas atbilst centrālās bankas pamatlikmei divkāršā apmērā – kas turklāt dalībvalsts tiesību sistēmā ir piemērojama nokavējuma gadījumā –, tikai tad, ja nokavējuma procentu maksājums par pirmo periodu ir veikts novēloti?

3)

Vai ar [Savienības] tiesību normām, [PVN] direktīvas 183. pantu un efektivitātes principu ir saderīga dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru sākotnējais datums, lai aprēķinātu nokavējuma procentus (saliktos procentus), kuri ir maksājami saskaņā ar dalībvalsts tiesību normām par kavēšanos samaksāt nokavējuma procentus par nodokli, kas tika iekasēts, neievērojot Savienības tiesības (procenti par PVN), ir nevis sākotnējais procentu par PVN (pamatsummas) uzkrāšanas datums, bet vēlāks brīdis, it īpaši ņemot vērā, ka iesniegt pieprasījumu samaksāt procentus par iekasētajiem vai neatmaksātajiem nodokļiem Savienības tiesību pārkāpuma dēļ ir subjektīvas tiesības, kas tieši izriet no Savienības tiesībām?

4)

Vai ar [Savienības] tiesību normām, [PVN] direktīvas 183. pantu un efektivitātes principu ir saderīga dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru nodokļa maksātājam ir jāiesniedz atsevišķs pieprasījums samaksāt procentus, kas ir uzkrājušies nodokļu administrācijas nokavējuma dēļ, savukārt citos gadījumos šāds atsevišķs pieprasījums par nokavējuma procentu samaksu nav jāiesniedz, jo procenti tiek maksāti pēc savas ierosmes?

5)

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai ar [Savienības] tiesībām, [PVN] direktīvas 183. pantu un efektivitātes principu ir saderīga dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru procenti (saliktie procenti [procenti par procentiem]) par nokavējumu samaksāt procentus par nodokli, kas tika iekasēts, neievērojot Savienības tiesības, kā to nospriedusi Tiesa (procenti par PVN), var tikt piešķirti tikai tad, ja nodokļa maksātājs iesniedz īpašu pieprasījumu, kurā viņš konkrēti nelūdz samaksāt procentus, bet gan nodokļa summu par neapmaksātajiem pirkumiem, kas ir maksājama tieši brīdī, kad valsts tiesībās ir atcelta ar Savienības tiesībām nesaderīga dalībvalsts tiesību norma, ar kuru bija noteikts pienākums iekasēt PVN, ja šis maksājums netika veikts, lai arī bija uzkrāti procenti par PVN, kas ir pamatā lūgumam samaksāt saliktos procentus par deklarētajiem periodiem pirms atsevišķa pieprasījuma iesniegšanas, un tomēr tie netika samaksāti?

6)

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai ar [Savienības] tiesībām, [PVN] direktīvas 183. pantu un efektivitātes principu ir saderīga dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru tiek zaudētas tiesības saņemt procentus (saliktos procentus) par kavējumu samaksāt procentus par nodokli, kas tika iekasēts, neievērojot Savienības tiesības, kā to ir nospriedusi Tiesa (procenti par PVN), saistībā ar pieprasījumiem samaksāt procentus par PVN, kuri nebija norādīti PVN deklarācijās par attiecīgo periodu, ko skāra noilguma termiņš īpaša pieprasījuma iesniegšanai, jo minētie procenti bija uzkrāti iepriekš?

7)

Vai ar [Savienības] tiesībām un [PVN] direktīvas 183. pantu – ņemot vērā it īpaši efektivitātes principu un subjektīvo tiesību lūgt samaksāt procentus par nepamatoti neatmaksātajiem nodokļiem raksturu – ir saderīga dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru nodokļa maksātājam ir galīgi liegta iespēja pieprasīt samaksāt procentus par nodokli, kas tika iekasēts saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, kurš vēlāk tika atzīts par nesaderīgu ar [Savienības] tiesībām un ar kuru bija aizliegts lūgt [atmaksāt] PVN attiecībā uz noteiktiem neapmaksātiem pirkumiem tādējādi, ka:

[saskaņā ar minēto praksi] par pamatotu netika atzīts pieprasījums samaksāt procentus brīdī, kad tika pieprasīts [atmaksāt] nodokli, apgalvojot, ka [tajā laikā] bija spēkā tiesību norma, kas vēlāk tika atzīta par nesaderīgu ar [Savienības] tiesībām (ar pamatojumu, ka nebija nokavējuma un ka nodokļu administrācija tikai piemēroja spēkā esošās tiesības),

un vēlāk, kad valsts tiesību sistēmā tika atcelta ar [Savienības] tiesībām nesaderīga tiesību norma, ar ko tika ierobežotas tiesības uz atmaksu, atsaucoties uz noilgumu?

8)

Vai ar [Savienības] tiesību normām, [PVN] direktīvas 183. pantu un efektivitātes principu ir saderīga dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru iespēja pieprasīt samaksāt nokavējuma procentus, kas ir jāmaksā par procentiem par PVN (pamatsumma) un kas ir maksājami nodokļa maksātājam par nodokli, kurš netika atmaksāts laikā, kad sākotnēji tas bija jāatmaksā, piemērojot tādu valsts tiesību normu, kas vēlāk tika pasludināta par nesaderīgu ar [Savienības] tiesībām, par visu laikposmu no 2005. līdz 2011. gadam ir atkarīga no tā, vai nodokļa maksātājs pašlaik ir tiesīgs pieprasīt atmaksāt PVN par minētā nodokļa deklarēšanas laikposmu, kas atbilst laikposmam, kurā valsts tiesību sistēmā tika atcelta attiecīgā ar Savienības tiesībām nesaderīga valsts tiesību norma (2011. gada septembris), lai arī procentu maksājums par PVN (pamatsumma) netika veikts pirms šī laika, ne arī vēlāk līdz brīdim, kad valsts tiesā celta šī prasība?”

26

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 12. marta lēmumu lietas C-13/18 un C-126/18 rakstveida, mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai tika apvienotas.

Par Tiesas kompetenci

27

Ungārijas valdība apgalvo, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemami. Tā uzskata, ka Tiesa nevar pārbaudīt pamatlietās uzdotos jautājumus par procentu maksāšanu, jo to likmes, aprēķināšana un procesuālā kārtība tiek reglamentēta nevis ar Savienības tiesībām, bet gan ar valsts tiesībām.

28

Ungārijas valdība ar šo argumentu būtībā apgalvo, ka atbildes sniegšana uz uzdotajiem jautājumiem nav Tiesas kompetencē.

29

Saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesa ir kompetenta lemt par Līgumu interpretāciju, kā arī par Savienības iestāžu pieņemto tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju. Šajā ziņā Tiesai nav jāizvērtē ne valsts tiesību normu saderība ar Savienības tiesībām, ne arī jāinterpretē valsts normatīvie vai administratīvie akti, tomēr Tiesas kompetencē ir sniegt iesniedzējtiesām visas ar Savienības tiesību interpretāciju saistītas norādes, kuras tām ļautu izlemt jautājumu par šādu atbilstību, taisot spriedumu izskatāmajās lietās (spriedums, 2019. gada 16. oktobris, Glencore Agriculture Hungary, C-189/18, EU:C:2019:861, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Konkrētajā lietā ir jāatgādina, ka dalībvalstīm ir pienākuma atmaksāt nodokļu summu, kas ir tikusi samaksāta, pārkāpjot Savienības tiesības, kā arī procentus. Tā kā šis jautājums Savienības tiesībās nav reglamentēts un katras dalībvalsts iekšējā tiesiskajā kārtībā ir jāparedz nosacījumi, kādos šādi procenti ir maksājami, tostarp šo procentu likme un aprēķināšanas veids, šiem nosacījumiem tomēr ir jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem, kā arī nodokļu neitralitātes principam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 18. aprīlis, Irimie, C-565/11, EU:C:2013:250, 22. un 23. punkts, kā arī 2018. gada 28. februāris, Nidera, C-387/16, EU:C:2018:121, 22., 23. un 25. punkts un tajos minētā judikatūra).

31

Ar uzdotajiem jautājumiem iesniedzējtiesas ir vērsušās Tiesā, lai noskaidrotu Savienības tiesību interpretāciju un, konkrētāk, šā sprieduma iepriekšējā punktā minēto Savienības tiesību principu interpretāciju, un tas ietilpst Tiesas kompetencē.

32

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka atbildes sniegšana uz iesniedzējtiesu uzdotajiem jautājumiem ietilpst Tiesas kompetencē.

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo līdz trešo jautājumu lietā C-13/18, kā arī par pirmo un otro jautājumu un septītā jautājuma pirmo daļu lietā C-126/18

33

Ar pirmo līdz trešo jautājumu lietā C-13/18, kā arī ar pirmo un otro jautājumu un septītā jautājuma pirmo daļu lietā C-126/18, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesas būtībā vaicā, vai Savienības tiesības, it īpaši, PVN direktīvas 183. pants, kā arī efektivitātes un līdzvērtības principi, tiešas iedarbības princips un samērīguma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta tāda dalībvalsts prakse, kāda ir aplūkota pamatlietā, saskaņā ar kuru procentus par atskaitāmā PVN pārpalikumiem – ko šī valsts bija ieturējusi, pārsniedzot saprātīgu termiņu un tādējādi pārkāpjot Savienības tiesības, – aprēķina, piemērojot likmi, kas atbilst valsts centrālās bankas pamatlikmei.

34

Šajā ziņā atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai tiesības uz nodokļu, kas dalībvalstī iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesību normas, atmaksu ir šādus nodokļus aizliedzošās Savienības tiesību normās, kā tās ir interpretējusi Tiesa, personām paredzēto tiesību sekas un papildinājums. Līdz ar to dalībvalstīm principā ir jāatmaksā nodokļi, kas iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības (spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C-591/10, EU:C:2012:478, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Atbilstoši Tiesas nospriestajam – ja dalībvalsts iekasē nodokļus, pārkāpjot Savienības tiesību normas, attiecīgajām personām ir tiesības ne tikai uz nepamatoti iekasētā nodokļa atmaksu, bet arī uz šajā valstī tiešā sakarā ar šo nodokli samaksāto summu vai tās ieturēto summu atmaksu. Tas ietver arī tos zaudējumus, ko rada nespēja rīkoties ar naudas summu priekšlaicīgas nodokļa samaksas dēļ (spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C-591/10, EU:C:2012:478, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

No šīs judikatūras izriet, ka dalībvalstīm noteiktā pamatpienākuma atmaksāt kopā ar procentiem tās nodokļu summas, kas iekasētas, pārkāpjot Savienības tiesības, pamatā ir tieši šīs pēdējās minētās tiesības (spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C-591/10, EU:C:2012:478, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Tā kā šis jautājums Savienības tiesībās nav reglamentēts, katras dalībvalsts iekšējā tiesiskajā kārtībā ir jāparedz nosacījumi, kādos šādi procenti ir maksājami, tostarp šo procentu likme un aprēķināšanas veids (vienkāršie vai saliktie procenti). Šiem nosacījumiem ir jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem, proti, tie nevar būt mazāk labvēlīgi par nosacījumiem attiecībā uz līdzīgiem atmaksāšanas lūgumiem saskaņā ar iekšējo tiesību noteikumiem, un tie nevar būt tā noteikti, ka Savienības tiesiskajā kārtībā garantēto tiesību izmantošana tiek padarīta par praktiski neiespējamu (spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C-591/10, EU:C:2012:478, 27. punkts). Minētajiem nosacījumiem tostarp ir jāatbilst fiskālās neitralitātes principam (spriedums, 2018. gada 28. februāris, Nidera, C-387/16, EU:C:2018:121, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Konkrētajā lietā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot pirmām kārtām, vai nodokļu administrācijas prakse, kas ir balstīta uz Augstākās tiesas pamatlēmumu Nr. 18/2017, ir saderīga ar līdzvērtības principu, ņemot vērā, ka saskaņā ar šo praksi procenti par atskaitāmā PVN pārpalikumu summām, kuras nav bijis iespējams atgūt “apmaksāto pirkumu” nosacījuma dēļ, tiek aprēķināti, piemērojot nevis Nodokļu procedūras kodeksa 37. panta 4. un 6. punktu, bet gan šī kodeksa 124./C un 124./D pantu.

39

Atbilstoši iesniedzējtiesas lēmumos ietvertajām norādēm Nodokļu procedūras kodeksa 124./C un 124./D pantā ir paredzēts, ka summām, kas nodokļa maksātājam tiek atmaksātas pēc tam, kad Eiropas Savienības Tiesa vai Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa), vai Kúria (Augstākā tiesa) ir pieņēmusi nolēmumu, kurā ir konstatēts, ka kāda no nodokļu saistību regulējošām valsts tiesību normām ir pretrunā Savienības tiesībām vai Ungārijas pamattiesībām, vai attiecībā uz pašvaldību regulējumu – jebkuram citam tiesību aktam, piemēro procentu likmi, kas atbilst Ungārijas centrālās bankas pamatlikmei. Savukārt atbilstoši šīm pašām norādēm Nodokļu procedūras kodeksa 37. panta 6. punktā ir paredzēts piemērot likmi, kas atbilst Ungārijas centrālās bankas pamatlikmei divkāršā apmērā gadījumā, ja pieprasīto PVN atmaksu administrācija nav veikusi trīsdesmit vai četrdesmit piecu dienu laikā no atmaksas pieprasījuma saņemšanas dienas.

40

Iesniedzējtiesām, kas vienīgās var zināt, kā tieši darbojas šādas pret valsti vērstās restitūcijas prasības, ir jāpārbauda, vai noteikumi, kas paredzēti, lai valsts tiesībās nodrošinātu tiesību, kas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, ievērošanu, atbilst šim principam, un jāpārbauda gan prasības priekšmets, gan būtiskās sastāvdaļas, kas, iespējams, ir līdzīgi. Šajā ziņā iesniedzējtiesām ir jāpārbauda attiecīgo prasību līdzība, ievērojot to priekšmetu, pamatu un būtiskās sastāvdaļas (spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C-591/10, EU:C:2012:478, 31. punkts).

41

Ņemot vērā šo iesniedzējtiesām veicamo pārbaudi, ir jānorāda, ka par Nodokļu procedūras kodeksa 124./C un 124./D pantā paredzētajiem procentiem Tiesa un valsts augstākā tiesa ir pasludinājusi spriedumu, kurā ar atpakaļejošu spēku ir konstatēts, ka nodokļu saistības regulējoša valsts tiesību norma ir pretrunā augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Savukārt šī kodeksa 37. panta 4. un 6. punkts, šķiet, attiecas uz situāciju, kurā administrācija noteiktajā termiņā nav reaģējusi uz PVN atmaksas pieprasījumu. Līdz ar to šajā noteikumā ir paredzēta sankcija par nodokļu administrācijas kavēšanos atmaksāt summas, kuras tā ir parādā.

42

Papildus jānorāda, kā to arī ir būtībā Eiropas Komisija ir apgalvojusi rakstveida apsvērumos, ka, lai arī minētā kodeksa 37. panta 6. punktā paredzētie nokavējuma procenti, šķiet, tiek attiecināti uz laikposmu, kas seko pēc tam, kad nodokļa maksātājs ir pieprasījis pienākošās summas atmaksu, šī kodeksa 124./C un 124./D pantā minētie procenti attiecas arī uz periodu pirms šī pieprasījuma iesniegšanas. Tādējādi šķiet, ka Nodokļu procedūras kodeksa 124./C un 124./D pantam un šī kodeksa 37. panta 4. un 6. punktam nav viens un tas priekšmets un būtība, par ko tomēr ir jāpārliecinās iesniedzējtiesām.

43

Otrkārt, efektivitātes princips prasa, lai valsts tiesību normas – saskaņā ar kurām tiek aprēķināti procenti, kurus var nākties maksāt gadījumā, ja tiek atprasīts atskaitāmā PVN pārpalikums, kas ir ticis ieturēts, pārkāpjot Savienības tiesības, – neliegtu nodokļu maksātājam pienācīgu kompensāciju par zaudējumiem, ko ir radījusi nespēja rīkoties ar attiecīgajiem līdzekļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. aprīlis, Irimie, C-565/11, EU:C:2013:250, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ņemot vērā mērķi, ar kādu tiek maksāti procenti par PVN pārpalikumiem, kurus dalībvalsts nav atmaksājusi, pārkāpdama Savienības tiesības, proti, mērķi kompensēt finansiālus zaudējumus, kurus nodokļu maksātājam ir radījusi nespēja rīkoties ar attiecīgajiem finanšu līdzekļiem, nodokļu neitralitātes princips prasa, lai procentu izmaksāšanas kārtība būtu tāda, lai tiktu neitralizēts nepamatoti neatmaksāta nodokļa summu ekonomiskais slogs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 16. maijs, Alakor Gabonatermelő és Forgalmazó, C-191/12, EU:C:2013:315, 24. un 27. punkts, kā arī 2018. gada 28. februāris, Nidera, C-387/16, EU:C:2018:121, 24., 25. un 29. punkts).

45

Konkrētajā gadījumā iesniedzējtiesas vēlas noskaidrot, vai pamatlietā aplūkotā nodokļu administrācijas prakse atbilst šā sprieduma iepriekšējos divos punktos atgādinātajiem principiem, ņemot vērā, pirmkārt, Nodokļu procedūras kodeksa 124./C un 124./D pantā paredzēto procentu likmes apmēru un, otrkārt, laikposmu, attiecībā uz kuru šie procenti tiek piemēroti.

46

Attiecībā uz procentu likmi ir jānorāda, ka šā kodeksa 124./C un 124./D pantā ir paredzēts, ka PVN pārpalikumam piemēro Ungārijas centrālās bankas pamatlikmi, kas atbilst procentu likmei, ko valsts centrālā banka piemēro galvenajām refinansēšanas operācijām. Tomēr, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 72. un 74. punktā, ja nodokļu maksātājam būtu jāaizņemas no kredītiestādes naudas summa atskaitāmā PVN pārpalikuma apmērā, lai atrisinātu naudas plūsmas problēmu, kas radusies tādēļ, ka viņš nav atguvis atskaitāmā PVN pārpalikumu, kas ir ticis ieturēts, pārkāpjot Savienības tiesības, šai personai būtu jāmaksā augstāka procentu likme nekā valsts centrālās bankas pamatlikme, kura ir pieejama tikai kredītiestādēm.

47

Attiecībā uz laikposmu, par kuru šie procenti tiek piemēroti, no tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka atbilstoši attiecīgajai valsts praksei procenti par atskaitāmā PVN pārpalikumu summu, kuru nav bijis iespējams atgūt “apmaksāto pirkumu” nosacījuma dēļ, tiek aprēķināti par PVN pārskata periodu. Atbilstoši Augstākās tiesas pamatlēmumam Nr. 18/2017 minētie procenti tiek piemēroti, sākot no nākamās dienas pēc tam, kad ir iesniegta PVN deklarācija – kurā nodokļa maksātājs ir norādījis PVN pārpalikumu, kas “apmaksāto pirkumu” nosacījuma dēļ ir pārnesams uz nākamo pārskata periodu, – līdz nākamās PVN deklarācijas iesniegšanas [termiņa] pēdējai dienai.

48

Šajā ziņā no Tiesai sniegtās Sole-Mizo un Dalmandi Mezőgazdasági informācijas – kuras pārbaudīšana ir iesniedzējtiesu ziņā – izriet, ka no brīža, kurā tika aprēķināti procenti par atskaitāmā PVN pārpalikumu, kas nebija atgūstams “apmaksāto pirkumu” nosacījuma dēļ, līdz šo procentu faktiskās apmaksas brīdim šīm abām uzņēmējsabiedrībām bija pagājis laikposms no pieciem līdz gandrīz vienpadsmit gadiem, par kuru, šķiet, nav paredzēti nekādi procenti, lai nodokļa maksātājiem kompensētu laika notecējuma rezultātā radīto “monetāro eroziju”, kas ir ietekmējusi attiecīgo naudas summu vērtību.

49

Tādējādi ar tādu valsts praksi – saskaņā ar kuru, pēc nodokļu maksātāja lūguma atmaksājot atskaitāmā PVN pārpalikumu, kas ir ticis ieturēts, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksājamai summai piemērojamie procenti, pirmkārt, tiek aprēķināti, piemērojot likmi, kura ir zemāka par likmi, ko nodokļa maksātājam, kurš nav kredītiestāde, būtu jāmaksā, lai aizņemtos naudas līdzekļus minētās summas apmērā, un, otrkārt, procenti tiek aprēķināti par attiecīgo pārskata periodu, nepiemērojot procentus, lai nodokļa maksātājiem kompensētu “monetāro eroziju”, kas laika notecējuma rezultātā ir radusies laikposmā pēc šī pārskata perioda un līdz šo procentu faktiskai samaksai, – nodokļa maksātājam var tikt liegta pienācīga kompensācija par zaudējumiem, ko ir radījusi nespēja rīkoties ar attiecīgajiem līdzekļiem, un tādējādi netiek ievērots efektivitātes princips. Turklāt, pretēji nodokļu neitralitātes principam, ar šādu praksi nevar tikt neitralizēts nepamatoti neatmaksāta nodokļa summu ekonomiskais slogs.

50

Atsaucoties uz iepriekš izklāstīto, nav nepieciešams pārbaudīt uzdotos jautājumus saistībā ar tiešas iedarbības un samērīguma principiem.

51

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz pirmo, otro un trešo jautājumu lietā C-13/18, kā arī uz pirmo un otro jautājumu un septītā jautājuma pirmo daļu lietā C-126/18 ir jāatbild šādi: Savienības tiesības un it īpaši efektivitātes princips un nodokļu neitralitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta tāda dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru procentus par atskaitāmā PVN pārpalikumiem, ko šī dalībvalsts ir ieturējusi, pārsniedzot saprātīgu termiņu un pārkāpjot Savienības tiesības, aprēķina, piemērojot likmi, kas atbilst valsts centrālās bankas pamatlikmei, gadījumā, ja, pirmkārt, šī likme ir zemāka par likmi, ko nodokļa maksātājam, kurš nav kredītiestāde, būtu jāmaksā, lai aizņemtos naudas līdzekļus minētās summas apmērā, un, otrkārt, procenti par attiecīgajiem PVN pārpalikumiem tiek aprēķināti par attiecīgo pārskata periodu, nepiemērojot procentus, lai nodokļa maksātājiem kompensētu “monetāro eroziju”, kas laika notecējuma rezultātā ir radusies laikposmā pēc šī pārskata perioda un līdz šo procentu faktiskai samaksai.

Par septītā jautājuma otro daļu lietā C-126/18

52

Ar septītā jautājuma otro daļu lietā C-126/18 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības un it īpaši efektivitātes un līdzvērtības principi ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta tāda dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru lūgumiem maksāt procentus par atskaitāmā PVN pārpalikumu, – kas ir ieturēts, piemērojot valsts tiesībās paredzētu noteikumu, kurš ir ticis pasludināts par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, – tiek piemērots piecu gadu noilguma termiņš.

53

Šajā ziņā no šā sprieduma 37. punktā minētās judikatūras izriet, ka, tā kā šis jautājums Savienības tiesībās nav reglamentēts, katras dalībvalsts iekšējā tiesiskajā kārtībā ir jāparedz nosacījumi, kādos ir maksājami procenti par nodokļu summām, kas iekasētas, pārkāpjot Savienības tiesības, ņemot vērā pienākumu ievērot līdzvērtīguma un efektivitātes principus.

54

Pirmkārt, attiecībā uz efektivitātes principu, Tiesa ir atzinusi par saderīgu ar Savienības tiesībām saprātīgu termiņu noteikšanu prasības iesniegšanai, kuru neievērošanas gadījumā tiesiskās drošības interesēs iestājas noilgums, vienlaikus aizsargājot ieinteresēto personu un attiecīgo iestādi. Proti, šādi termiņi nevar padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību izmantošanu, pat ja principā šāda termiņa izbeigšanās rezultātā celtā prasība tiek pilnībā vai daļēji noraidīta (spriedums, 2017. gada 14. jūnijs, Compass Contract Services, C-38/16, EU:C:2017:454, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

No Tiesas judikatūras izriet, ka iespēja pieprasīt PVN pārpalikumu atmaksāšanu bez ierobežojuma laikā būtu pretrunā tiesiskās drošības principam, kas prasa, lai nodokļu maksātāja nodokļu stāvoklis attiecībā uz tā tiesībām un pienākumiem pret nodokļu administrāciju nevarētu tikt bezgalīgi apšaubīts (spriedums, 2010. gada 21. janvāris, Alstom Power Hydro, C-472/08, EU:C:2010:32, 16. punkts).

56

Tiesa jau ir nospriedusi, ka trīs gadu termiņš, kas sākas no apstrīdētā maksājuma saņemšanas brīža, ir uzskatāms par saprātīgu (spriedums, 2002. gada 11. jūlijs, Marks & Spencer, C-62/00, EU:C:2002:435, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C-126/18 izriet, ka saskaņā ar pamatlietā aplūkoto valsts praksi, kas balstīta uz Nodokļu procedūras kodeksa 164. panta 1. punktu, nodokļa maksātājs var prasīt maksāt procentus, ar ko tiktu kompensēti zaudējumi, kas, piemērojot “atmaksāto pirkumu” nosacījumu, tam radušies kopš pēdējā pārskata perioda 2005. gadā. Saskaņā ar šo valsts praksi lūgums maksāt procentus bija jāiesniedz ne vēlāk kā tā kalendārā gada pēdējā dienā, kas seko piecus gadus pēc 2011. gada 27. septembra, kad stājās spēkā grozītais likums, ar kuru tika ieviesta procedūra, kā tiek atmaksāts atskaitāmā PVN pārpalikums, kas ir ticis ieturēts “atmaksāto pirkumu” nosacījuma dēļ, proti, līdz 2016. gada 31. decembrim.

58

Tādējādi šķiet, ka ar minēto valsts praksi tiesībām prasīt procentus par atskaitāmā PVN pārpalikumu, ko valsts ir ieturējusi, pārkāpdama Savienības tiesības, tiek piemērots piecu gadu noilguma termiņš, kurš sākas no dienas, kad ir stājies spēkā valsts tiesību akts, ar kuru tiek ieviesta šāda pārpalikuma atmaksāšanas procedūra. Jākonstatē, ka ar šādu valsts praksi tiek ievērotas no efektivitātes principa izrietošās prasības.

59

Otrkārt, saistībā ar līdzvērtības principu Tiesas rīcībā nav neviena elementa, lai apšaubītu pamatlietā aplūkotās valsts prakses atbilstību šim principam, ciktāl lūgumam maksāt procentus tiek piemērots tāds pats piecu gadu noilguma termiņš neatkarīgi no tā, vai lūgums ir balstīts uz to, ka ir tikušas pārkāptas Savienības tiesības, vai arī tāda paša priekšmeta un būtības valsts tiesības.

60

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz septītā jautājuma otro daļu lietā C-126/18 ir jāatbild, ka Savienības tiesības un it īpaši efektivitātes un līdzvērtības principi ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauta tāda dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru lūgumiem maksāt procentus par atskaitāmā PVN pārpalikumu – kas ir ieturēts, piemērojot valsts tiesībās paredzētu noteikumu, kurš ir ticis pasludināts par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, – tiek piemērots piecu gadu noilguma termiņš.

Par trešo un ceturto jautājumu lietā C-126/18

61

Ar trešo un ceturto jautājumu lietā C-126/18, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības, it īpaši, PVN direktīvas 183. pants, kā arī efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta tāda valsts prakse, saskaņā ar kuru, pirmkārt, nokavējuma procenti – kas ir uzkrājušies tādēļ, ka nodokļu administrācija noteiktajā termiņā nav samaksājusi parādu par PVN pārpalikumu, kas ir ticis ieturēts, pārkāpjot Savienības tiesības, – tiek maksāti tikai pēc tam, kad ir saņemts konkrēts pieprasījums, savukārt citos gadījumos procenti tiek maksāti pēc [nodokļu administrācijas] ierosmes, un, otrkārt, šos procentus piemēro nevis no brīža, kurā šāds pārpalikums ir radies, bet gan pēc tam, kad ir beidzies trīsdesmit vai četrdesmit piecu dienu termiņš, kurā administrācijai šāds pieprasījums ir jāizpilda.

62

Vispirms ir jānorāda, ka šie jautājumi attiecas nevis uz procentiem, kas tiek piemēroti atskaitāmā PVN pārpalikumiem un kas ir ieturēti, pārkāpjot Savienības tiesības, bet uz nokavējuma procentiem, kas paredzēti Nodokļu procedūras kodeksa 37. panta 4. un 6. punktā, kuri tiek piemēroti gadījumā, kad nodokļu administrācija kavē nodokļu maksātāja pieprasītās summas atmaksu. Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C-126/18 izriet, ka pieprasījumu atmaksāt procentus par Dalmandi Mezőgazdasági [PVN] pārpalikumiem attiecībā uz dažādiem pārskata periodiem laikposmā no 2005. gada decembra līdz 2011. gada jūnijam šī uzņēmējsabiedrība bija iesniegusi nevis uzreiz pēc tam, kad 2011. gadā stājās spēkā grozītais likums, ar kuru tika ieviesta procedūra, kā tiek atmaksāts atskaitāmā PVN pārpalikums, kuru Ungārijas valsts ir ieturējusi “atmaksāto pirkumu” nosacījuma dēļ, bet [šī uzņēmējsabiedrība] to bija iesniegusi tikai 2016. gada 30. decembrī. Tādējādi Dalmandi Mezőgazdasági pieprasījumu veikt maksājumu saskaņā ar Nodokļu procedūras kodeksa 37. panta 6. punktu par periodu pirms šī pieprasījuma iesniegšanas un pirms nodokļu administrācijai noteiktā izskatīšanas termiņa beigām nodokļu administrācija noraidīja, kā pamatojumu norādīdama, ka nodokļu administrācijai nevar piedēvēt nekādu nokavējumu situācijā, kad pieprasījums nav ticis iesniegts.

63

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 100. punktā, Nodokļu procedūras kodeksa 37. panta 4. un 6. punktā paredzētie nokavējuma procenti, kas ir jāmaksā gadījumā, kad nodokļu administrācija ir novēloti atmaksājusi nodokļa maksātāja atprasīto nodokļa parādu, šādu procentu maksājums tieši izriet nevis no Savienības tiesībām atbilstošā pienākuma kompensēt zaudējumus, ko ir radījusi nespēja rīkoties ar PVN pārpalikumu, kas ir ticis ieturēts, pārkāpjot Savienības tiesības, bet no tā, ka nodokļu administrācija ir pārsniegusi tai noteiktu procesuālu termiņu, kas ir paredzēts valsts tiesībās.

64

Tomēr pamatlietai līdzīgā situācijā, kurā parāds ir radies tādēļ, ka dalībvalsts ir pārkāpusi Savienības tiesības, šādai dalībvalstij ir pienākums atbilstoši efektivitātes principam maksāt nokavējuma procentus par administrācijas kavēšanos segt šo parādu; pretējā gadījumā dalībvalstīm nebūtu nekāda stimula bez vilcināšanās novērst nodokļu maksātājiem nodarīto pārkāpumu sekas.

65

Attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem šādi procenti tiek izmaksāti, no šā sprieduma 37. punktā minētās judikatūras izriet, ka gadījumā, kad šis jautājums Savienības tiesībās nav reglamentēts, šie nosacījumi ir jāparedz katras dalībvalsts iekšējā tiesiskajā regulējumā, ņemot vērā pienākumu ievērot arī līdzvērtīguma un efektivitātes principus.

66

Attiecībā uz efektivitātes principu, uz kuru vienu pašu attiecas trešais un ceturtais jautājums lietā C-126/18, prasība, lai nodokļa maksātājs iesniedz pieprasījumu atmaksāt nokavējuma procentus par administrācijas novēloti atmaksātu parādu – kas ir izveidojies, dalībvalstij pārkāpjot Savienības tiesības, – pati par sevi nav uzskatāma par prasību, ar kuru kļūtu praktiski neiespējami īstenot tiesības atgūt PVN pārpalikumu, kas ir ticis ieturēts, pārkāpjot Savienības tiesības. Kā to ir norādījusi Ungārijas valdība, iesniegdams šādu pieprasījumu, nodokļa maksātājs informē nodokļu administrāciju par savu parādu, un tieši šis pieprasījums ļauj nodokļu administrācijai veikt maksājumu un tas ir attiecīgā parāda juridiskais pamats.

67

Ņemot vērā dalībvalstu procesuālo autonomiju savos tiesību aktos paredzēt procesuālos nosacījumus, saskaņā ar kuriem tiek maksāti procenti par nodokļu summām, kas ir iekasētas, pārkāpjot Savienības tiesības, prasība, lai nodokļa maksātājs iesniedz pieprasījumu atmaksāt nokavējuma procentus par administrācijas novēloti atmaksātu parādu – kas ir izveidojies, dalībvalstij pārkāpjot Savienības tiesības, – nav pretrunā efektivitātes principam.

68

Līdz ar to valsts prakse, saskaņā ar kuru gadījumā, kad nodokļu administrācija ir novēloti atmaksājusi nodokļu maksātāja atprasīto parādu, valsts tiesību aktos paredzētos nokavējuma procentus piemēro no brīža, kad ir beidzies trīsdesmit vai četrdesmit piecu dienu termiņš, kurā nodokļu administrācijai šāds pieprasījums ir jāizpilda, arī nav pretrunā efektivitātes principam, pat ja parāds ir radies saistībā ar tāda PVN pārpalikuma atmaksu, kas ir ticis ieturēts, pārkāpjot Savienības tiesības.

69

Šādos apstākļos uz trešo un ceturto jautājumu lietā C-126/18 ir jāatbild, ka Savienības tiesības un it īpaši efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauta tāda dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru, pirmkārt, nokavējuma procenti – kas ir uzkrājušies tādēļ, ka nodokļu administrācija noteiktajā termiņā nav samaksājusi parādu par PVN pārpalikumu, kas ir ticis ieturēts, pārkāpjot Savienības tiesības, – tiek maksāti tikai pēc tam, kad ir saņemts konkrēts pieprasījums, savukārt citos gadījumos procenti tiek maksāti pēc [nodokļu administrācijas] ierosmes, un, otrkārt, šos procentus piemēro nevis no brīža, kurā šāds pārpalikums ir radies, bet gan pēc tam, kad ir beidzies trīsdesmit vai četrdesmit piecu dienu termiņš, kurā administrācijai šāds pieprasījums ir jāizpilda.

Par piekto un sesto jautājumu lietā C-126/18

70

Ņemot vērā, ka, pirmkārt, piektais jautājums lietā C-126/18 ir uzdots gadījumā, ja Tiesas atbilde uz ceturto jautājumu būtu apstiprinoša, un, otrkārt, sestais jautājums šajā lietā ir uzdots gadījumā, ja Tiesas atbilde uz piekto jautājumu būtu apstiprinoša, uz šiem jautājumiem atbildes nav jāsniedz.

Par astoto jautājumu lietā C-126/18

71

Ar astoto jautājumu lietā C-126/18 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības, it īpaši, PVN direktīvas 183. pants, kā arī efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta tāda dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru nokavējuma procenti – kas ir uzkrājušies tādēļ, ka nodokļu administrācija noteiktajā termiņā nav samaksājusi procentu parādu par PVN pārpalikumu, kas ir ticis ieturēts, pārkāpjot Savienības tiesības, – par laikposmu, kurā šāds pārpalikums ir izveidojies, tiek maksāti vienīgi gadījumā, ja atskaitāmā PVN pārpalikums ir ticis norādīts nodokļa maksātāja deklarācijā par periodu, kurā šī dalībvalsts ir izbeigusi šo Savienības tiesību pārkāpumu.

72

Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C-126/18 izriet, ka Dalmandi Mezőgazdasági tika izmaksāti nokavējuma procenti 7000 HUF (aptuveni 22 EUR apmērā) par vilcināšanos izskatīt tās 2016. gada 30. septembra pieprasījumu, ar kuru tika prasīts maksāt procentus par atskaitāmā PVN pārpalikumiem, kas tika ieturēti neatbilstoši Savienības tiesībām, [šos procentus attiecinot] uz laikposmu pēc pieprasījuma iesniegšanas, savukārt nodokļu administrācija nepiekrita šai uzņēmējsabiedrībai izmaksāt procentus par laikposmu, kas attiecas uz periodu, pirms tika iesniegts pieprasījums. Turklāt nav strīda, ka šīs uzņēmējsabiedrības nodokļa deklarācijā par periodu, kurā Ungārijas valsts izbeidza šo Savienības tiesību pārkāpumu, nebija norādīts atskaitāmā PVN pārpalikums.

73

Līdz ar to, kā izriet no šā sprieduma 67. un 68. punkta, nodokļu administrācija – nepārkāpdama efektivitātes principu – varēja atteikties maksāt šādus nokavējuma procentus par laikposmu, kas attiecas uz periodu, pirms tika iesniegts pieprasījums.

74

Šādos apstākļos nav nepieciešams atbildēt uz jautājumu, vai, ņemot vērā no šī principa izrietošās prasības, nodokļu administrācija varēja atteikties maksāt šādus procentus par šo pašu periodu, pamatojot to nevis ar pieprasījuma nesavlaicīgu neiesniegšanu, bet ar apstākli, ka nodokļa maksātāja deklarācijā par periodu, kurā Ungārijas valsts izbeidza šo Savienības tiesību pārkāpumu, nebija norādīts atskaitāmā PVN pārpalikums.

Par tiesāšanās izdevumiem

75

Attiecībā uz pamatlietu pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesas, un tās lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

 

1)

Savienības tiesības un it īpaši efektivitātes princips un nodokļu neitralitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta tāda dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru procentus par atskaitāmā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) pārpalikumiem, ko šī dalībvalsts ir ieturējusi, pārsniedzot saprātīgu termiņu un pārkāpjot Savienības tiesības, aprēķina, piemērojot likmi, kas atbilst valsts centrālās bankas pamatlikmei, gadījumā, ja, pirmkārt, šī likme ir zemāka par likmi, ko nodokļa maksātājam, kurš nav kredītiestāde, būtu jāmaksā, lai aizņemtos naudas līdzekļus minētās summas apmērā, un, otrkārt, procenti par attiecīgajiem PVN pārpalikumiem tiek aprēķināti par attiecīgo pārskata periodu, nepiemērojot procentus, lai nodokļa maksātājiem kompensētu “monetāro eroziju”, kas laika notecējuma rezultātā ir radusies laikposmā pēc šī pārskata perioda un līdz šo procentu faktiskai samaksai.

 

2)

Savienības tiesības un it īpaši efektivitātes princips un līdzvērtības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauta tāda dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru lūgumiem maksāt procentus par atskaitāmā pievienotās vērtības nodokļa pārpalikumu – kas ir ieturēts, piemērojot valsts tiesībās paredzētu noteikumu, kurš ir ticis pasludināts par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, – tiek piemērots piecu gadu noilguma termiņš.

 

3)

Savienības tiesības un it īpaši efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauta tāda dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru, pirmkārt, nokavējuma procenti – kas ir uzkrājušies tādēļ, ka nodokļu administrācija noteiktajā termiņā nav samaksājusi parādu par PVN pārpalikumu, kas ir ticis ieturēts, pārkāpjot Savienības tiesības, – tiek maksāti tikai pēc tam, kad ir saņemts konkrēts pieprasījums, savukārt citos gadījumos procenti tiek maksāti pēc nodokļu administrācijas ierosmes, un, otrkārt, šos procentus piemēro nevis no brīža, kurā šāds pārpalikums ir radies, bet gan pēc tam, kad ir beidzies trīsdesmit vai četrdesmit piecu dienu termiņš, kurā administrācijai šāds pieprasījums ir jāizpilda.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – ungāru.