Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2020. gada 27. februāris (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 49. pants – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Nodokļu tiesību akti – Uzņēmumu ienākuma nodoklis – Uzņēmuma faktiskā vadības centra pārcelšana uz dalībvalsti, kas nav tā dibināšanas dalībvalsts – Nodokļu maksāšanas vietas pārcelšana uz šo citu dalībvalsti – Valsts tiesiskais regulējums, kas neļauj pieprasīt atskaitīt nodokļu zaudējumus, kuri radušies dibināšanas dalībvalstī pirms vadības centra pārcelšanas

Lietā C-405/18

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa, Čehijas Republika) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2018. gada 31. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 19. jūnijā, tiesvedībā

AURES Holdings a.s.

pret

Odvolací finanční ředitelství,

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši S. Rodins [S. Rodin], D. Švābi [D. Šváby], K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente) un N. Pisarra [N. Piçarra],

ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],

sekretāre: S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 12. jūnija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        AURES Holdings a.s. vārdā – M. Olík, advokát,

–        Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek, J. Vláčil un O. Serdula, pārstāvji,

–        Vācijas valdības vārdā – sākotnēji J. Möller, R. Kanitz un T. Henze, pēc tam J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,

–        Spānijas valdības vārdā – S. Jiménez García, pārstāvis,

–        Francijas valdības vārdā – E. de Moustier un C. Mosser, pārstāves,

–        Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

–        Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman, M. H. S. Gijzen un M. L. Noort, pārstāves,

–        Zviedrijas valdības vārdā – C. Meyer-Seitz, A. Falk, H. Shev, J. Lundberg un H. Eklinder, pārstāves,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – sākotnēji R. Fadoju un F. Shibli, pēc tam – pēdējais minētais, pārstāvis, kam palīdz B. McGurk un D. Yates, kā arī L. Ruxandu, barristers,

–        Eiropas Komisijas vārdā – M. Salyková un N. Gossement, kā arī H. Støvlbæk un L. Malferrari, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2019. gada 17. oktobra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 49., 52. un 54. pantu.

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp AURES Holdings a.s. un Odvolací finanční ředitelství (Nodokļu apelācijas pārvalde, Čehijas Republika, turpmāk tekstā – “Apelācijas pārvalde”) saistībā ar pēdējās minētās atteikšanos ļaut šai sabiedrībai atskaitīt nodokļu zaudējumus, kas tai radušies citā dalībvalstī, nevis Čehijas Republikā.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Zákon č. 586/1992 Sb., o daních z příjmů (Likums Nr. 586/1992 par ienākuma nodokli), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “Likums par ienākuma nodokli”), 34. panta “No nodokļa bāzes atskaitāmo izdevumu posteņi” 1. punktā ir paredzēts:

“Nodokļu zaudējumus, kas radušies un kas noteikti attiecībā uz iepriekšējo taksācijas periodu, vai to daļu var atskaitīt no nodokļa bāzes, nepārsniedzot piecus taksācijas periodus, kas tūlīt seko periodam, attiecībā uz kuru tika noteikti nodokļu zaudējumi. [..]”

4        Atbilstoši šī likuma 38.n panta “Nodokļu zaudējumi” 1. un 2. punktam:

“(1)      Ja saskaņā ar 23. pantu koriģētie izdevumi (izmaksas) ir lielāki nekā saskaņā ar to pašu pantu koriģētie ieņēmumi, konstatētā starpība atbilst nodokļu zaudējumiem.

(2)      Nodokļu zaudējumu administrēšana notiek tāpat kā nodokļu saistību administrēšana. Tomēr nodokļu zaudējumi, kas radušies un noteikti nodokļu maksātājam uzņēmumam, netiek nodoti uzņēmuma tiesību pārņēmējam, izņemot 23.a panta 5. punkta b) apakšpunktā un 23.c panta 8. punkta b) apakšpunktā minētos gadījumus. Nodokļu zaudējumus nosaka nodokļu administrācija. Nodokļu zaudējumu samazināšanai tiek piemērota tāda pati procedūra kā nodokļu palielināšanai. Nodokļu zaudējumu palielināšanai tiek piemērota tāda pati procedūra kā nodokļu atvieglojumiem. Nodokļu zaudējumu summa tiek noapaļota līdz nākamajai augstākajai vienībai.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

5        AURES Holdings a.s. (agrāk AAA Auto International a.s.) ir AAA Auto Group NV (turpmāk tekstā kopā – “Aures”), kas ir saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibināta sabiedrība ar juridisko adresi un faktisko vadības centru Nīderlandē, kas nozīmēja, ka uzņēmums bija Nīderlandes nodokļu maksātājs, tiesību pārņēmēja.

6        2007. finanšu gadā Aures Nīderlandē radās zaudējumi 2 792 187 EUR apmērā, ko Nīderlandes nodokļu iestādes noteica saskaņā ar šīs dalībvalsts nodokļu tiesību aktiem.

7        2008. gada 1. janvārī Aures Čehijas Republikā nodibināja filiāli, kura saskaņā ar Čehijas tiesībām ir šī uzņēmuma pastāvīgā pārstāvniecība bez juridiskas personas statusa un kuras darbība šajā dalībvalstī ir apliekama ar nodokli.

8        2009. gada 1. janvārī Aures pārcēla savu faktisko vadības centru no Nīderlandes uz Čehijas Republiku un, konkrētāk, uz minētās filiāles adresi. Šīs pārcelšanas dēļ Aures no šīs pašas dienas pārcēla arī savu nodokļu rezidenci no Nīderlandes uz Čehijas Republiku. Kopš šī datuma Aures visas savas darbības veic ar šīs filiāles starpniecību.

9        Aures tomēr saglabāja savu juridisko adresi un ierakstu Amsterdamas (Nīderlande) komercreģistrā. Tādējādi tās iekšējās attiecībās joprojām regulē Nīderlandes tiesības.

10      Ņemot vērā šo faktiskās vadības centra un tādējādi nodokļu rezidences pārcelšanu, Aures vērsās pie Čehijas nodokļu administrācijas ar lūgumu atskaitīt no uzņēmuma ienākuma nodokļa, kas tai bija jāmaksā par 2012. taksācijas gadu, aprēķina bāzes zaudējumus, kas tai bija radušies 2007. taksācijas gadā Nīderlandē.

11      Pēc izmeklēšanas un uzraudzības procedūras, kas tika sākta 2014. gada 19. martā, Čehijas nodokļu administrācija uzskatīja, ka šos zaudējumus nevar uzskatīt par posteni, kas ir atskaitāms no nodokļu bāzes saskaņā ar Likuma par ienākuma nodokli 38.n pantu. Saskaņā ar šīs administrācijas sniegto informāciju Aures kā Čehijas nodokļu rezidentei saskaņā ar Čehijas nodokļu tiesību aktiem tiek uzlikti nodokļi, ņemot vērā tās ienākumus visā pasaulē. Tomēr Aures no nodokļu bāzes var atskaitīt tikai tos zaudējumus, kas radušies no saimnieciskās darbības Čehijas Republikā un kas ir tikuši noteikti saskaņā ar Likuma par ienākuma nodokli normām, jo šajā likumā neesot reglamentēta nodokļu zaudējumu atskaitīšana nodokļu rezidences maiņas gadījumā un neesot atļauts pārnest šādus zaudējumus no citas dalībvalsts, kas nav Čehijas Republika.

12      Līdz ar to Čehijas nodokļu administrācija 2014. gada 11. septembra paziņojumā par nodokli noteica uzņēmumu ienākuma nodokli, kas Aures ir jāmaksā par 2012. finanšu gadu, neatskaitot no šī nodokļa bāzes 2007. finanšu gadā radušos zaudējumus.

13      Aures par šo paziņojumu par nodokli iesniedza sūdzību, kuru Apelācijas pārvalde noraidīja, un pēc tam cēla prasību Městský soud v Praze (Pilsētas tiesa Prāgā, Čehijas Republika), kas arī tika noraidīta.

14      Čehijas nodokļu administrācija, Apelācijas pārvalde un Městský soud v Praze (Pilsētas tiesa Prāgā), pirmkārt, norādīja, ka ne Likums par ienākuma nodokli, ne konvencija, kas 1974. gada 22. novembrī noslēgta starp Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku un Nīderlandes Karalisti, lai izvairītos no nodokļu dubultas uzlikšanas un novērstu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ienākuma nodokļa un īpašuma nodokļa jomā (tās redakcijā, kas bija spēkā 2013. gada 31. maijā), nepieļauj nodokļu zaudējumu pārrobežu pārnešanu, pārceļot uzņēmuma faktisko vadības centru, izņemot īpašus gadījumus, kas šajā gadījumā nav atbilstoši. Šī likuma 34. un 38.n pantā ietvertie vispārīgie noteikumi neļaujot atskaitīt zaudējumus, kas nav tikuši noteikti saskaņā ar Čehijas tiesisko regulējumu.

15      Turpretī šīs iestādes un šī tiesa uzskatīja, ka pretēji Aures argumentiem neiespējamība atskaitīt attiecīgos zaudējumus nav pretrunā brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Tās uzskata, ka spriedumi, 2005. gada 13. decembris, Marks & Spencer (C-446/03, EU:C:2005:763), 2011. gada 29. novembris, National Grid Indus (C-371/10, EU:C:2011:785), kā arī 2013. gada 21. februāris, A (C-123/11, EU:C:2013:84), uz kuriem atsaucās Aures, attiecās uz situācijām, kas objektīvi atšķiras no situācijas pamatlietā. Atsaucoties uz 2008. gada 15. maija spriedumu Lidl Belgium (C-414/06, EU:C:2008:278), Apelācijas pārvalde uzskatīja, ka pamatlietā pastāv reāls risks, ka nodokļu zaudējumi, kas radušies 2007. finanšu gadā, tiek ņemti vērā divreiz.

16      Aures par Městský soud v Praze (Pilsētas tiesa Prāgā) nolēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa, Čehijas Republika).

17      Šajā tiesā Aures apgalvoja, ka tās faktiskā vadības centra pārrobežu pārcelšana ietilpst brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanā un ka tas, ka tā nevar atskaitīt Čehijas Republikā zaudējumus, kas radušies 2007. finanšu gada laikā, proti, zaudējumus, kurus tā vairs nevar norādīt Nīderlandē, ir nepamatots šīs brīvības ierobežojums.

18      Minētā tiesa uzsver, ka Likums par ienākuma nodokli neļauj uzņēmumam, kurš tāpat kā Aures uz Čehijas Republiku ir pārcēlis savu faktisko vadības centru no citas dalībvalsts, pieprasīt atskaitīt nodokļu zaudējumus, kas ir radušies šajā pēdējā minētajā valstī. Nodokļu zaudējumu pārnešana esot iespējama tikai šajā likumā īpaši paredzēto pārrobežu darījumu gadījumā, kuri pamatlietā nav atbilstoši.

19      Tādēļ iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai atrisinātu pamatlietu, ir jāizvērtē argumenti par brīvību veikt uzņēmējdarbību.

20      Šajā ziņā, pirmkārt, esot jānosaka, vai šī brīvība ir piemērojama uzņēmuma faktiskā vadības centra pārrobežu pārcelšanas gadījumā.

21      Otrkārt, ir jāpārbauda, vai valsts tiesiskais regulējums, kas neļauj uzņēmumam uzņēmējā dalībvalstī atsaukties uz zaudējumiem, kuri radušies izcelsmes dalībvalstī pirms tā faktiskā vadības centra pārcelšanas uz uzņēmēju dalībvalsti, ir saderīgs ar minēto brīvību. Norādot, ka tiešo nodokļu joma principā nav saskaņota un ka dalībvalstis šajā jomā ir suverēnas, iesniedzējtiesa jautā, vai šī pati brīvība nozīmē, ka nodokļu rezidences pārcelšanai no vienas dalībvalsts uz citu nodokļu ziņā vienmēr ir jābūt neitrālai.

22      Šādos apstākļos Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai brīvības veikt uzņēmējdarbību jēdzienu [LESD] 49. panta izpratnē var attiecināt uz vienkāršu uzņēmuma vadības vietas pārcelšanu no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai tas ir pretrunā [LESD] 49., 52. un 54. pantam, ja ar valsts tiesību aktiem vienībai, kas ir no citas dalībvalsts un kas pārceļ saimnieciskās darbības vai vadības vietu uz Čehijas Republiku, ir liegts pieprasīt atskaitīt nodokļu zaudējumus, kas radušies šajā citā dalībvalstī?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

23      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar dalībvalsts tiesībām dibināts uzņēmums, kas pārceļ savu faktisko vadības centru uz citu dalībvalsti, šai pārcelšanai neietekmējot tā kā tāda uzņēmuma statusu, kas dibināts saskaņā ar pirmās dalībvalsts tiesībām, var atsaukties uz šo pantu, lai apstrīdētu atteikumu citā dalībvalstī pārnest zaudējumus, kas radušies pirms minētās pārcelšanas.

24      Šajā ziņā jānorāda, ka LESD 49. pants, skatot to kopsakarā ar LESD 54. pantu, piešķir uzņēmumiem, kuri dibināti atbilstoši dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenās vadības atrašanās vieta vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Eiropas Savienībā, brīvību veikt uzņēmējdarbību.

25      It īpaši Tiesa jau ir nospriedusi, ka saskaņā ar vienas dalībvalsts tiesībām dibināts uzņēmums, kas pārceļ savu faktisko vadības centru uz citu dalībvalsti, šai juridiskās adreses pārcelšanai neietekmējot tā kā uzņēmuma statusu pirmajā dalībvalstī, var atsaukties uz LESD 49. pantu, tostarp – lai apšaubītu nodokļu sekas, kas saistītas ar šo pārcelšanu uz izcelsmes dalībvalsti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 29. novembris, National Grid Indus, C-371/10, EU:C:2011:785, 33. punkts).

26      Tāpat šādos apstākļos šāds uzņēmums var atsaukties uz LESD 49. pantu, lai apstrīdētu nodokļu režīmu, ko tai piemēro dalībvalsts, uz kuru tas pārceļ savu faktisko vadības centru. Līdz ar to šīs juridiskās adreses pārrobežu pārcelšana ietilpst šī panta piemērošanas jomā.

27      Jebkāda cita interpretācija būtu pretrunā Savienības tiesību normu par brīvību veikt uzņēmējdarbību, kuru mērķis tostarp ir nodrošināt uzņēmējā dalībvalstī tādu pašu attieksmi kā pret šīs valsts pilsoņiem un uzņēmumiem, formulējumam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 11. marts, de Lasteyrie du Saillant, C-9/02, EU:C:2004:138, 42. punkts, kā arī 2018. gada 12. jūnijs, Bevola un Jens W. Trock, C-650/16, EU:C:2018:424, 16. punkts).

28      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar dalībvalsts tiesībām dibināts uzņēmums, kas pārceļ savu faktisko vadības centru uz citu dalībvalsti, šai pārcelšanai neietekmējot saskaņā ar pirmās dalībvalsts tiesībām izveidota uzņēmuma statusu, var atsaukties uz šo pantu, lai apstrīdētu atteikumu citā dalībvalstī pārnest zaudējumus, kas radušies pirms minētās pārcelšanas.

 Par otro jautājumu

29      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru uzņēmumam, kas ir pārcēlis savu faktisko vadības centru un tādējādi savu nodokļu rezidenci uz šo dalībvalsti, tiek liegta iespēja atsaukties uz nodokļu zaudējumiem, kas pirms šīs pārcelšanas ir radušies citā dalībvalstī, kurā tas ir saglabājis savu juridisko adresi.

30      Brīvība veikt uzņēmējdarbību, kas Eiropas Savienības pilsoņiem ir atzīta LESD 49. pantā, attiecībā uz uzņēmumiem, kuri ir nodibināti atbilstoši dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenās vadības atrašanās vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Savienībā, atbilstoši LESD 54. pantam ietver to tiesības veikt darbību attiecīgajā dalībvalstī ar meitasuzņēmuma, filiāles vai pārstāvniecības starpniecību.

31      Kā atgādināts šī sprieduma 27. punktā, Savienības tiesību normu par brīvību veikt uzņēmējdarbību mērķis tostarp ir nodrošināt uzņēmējā dalībvalstī tādu pašu attieksmi kā pret šīs valsts pilsoņiem un uzņēmumiem.

32      Savukārt Līgums negarantē uzņēmumam, uz kuru attiecas LESD 54. pants, ka tā faktiskās vadības centra pārcelšana no vienas dalībvalsts uz citu nodokļu ziņā ir neitrāla. Ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgo tiesisko regulējumu, šāda pārcelšana katrā konkrētā gadījumā uzņēmumam nodokļu uzlikšanas ziņā var būt vairāk vai mazāk izdevīga vai neizdevīga. Līdz ar to brīvību veikt uzņēmējdarbību nevar saprast tādējādi, ka dalībvalstij ir pienākums izstrādāt savus nodokļu tiesību aktus atkarībā no citas dalībvalsts nodokļu tiesību aktiem, lai ikvienā gadījumā garantētu nodokļu uzlikšanu bez jebkādām atšķirībām, kas izriet no valsts nodokļu tiesiskā regulējuma (spriedums, 2011. gada 29. novembris, National Grid Indus, C-371/10, EU:C:2011:785, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

33      Šajā gadījumā ir jānorāda, ka dalībvalsts tiesībās uzņēmumam rezidentam piedāvātā iespēja atsaukties uz zaudējumiem, kas šajā dalībvalstī radušies noteiktā taksācijas periodā, lai šie zaudējumi tiktu atskaitīti no peļņas, kas apliekama ar nodokli un ko šis uzņēmums ir guvis turpmākajos taksācijas periodos, ir nodokļu priekšrocība.

34      Tas, ka šī priekšrocība netiek saņemta attiecībā uz zaudējumiem, kas uzņēmumam, kurš ir rezidents vienā dalībvalstī, bet dibināts saskaņā ar citas dalībvalsts tiesībām, ir radušies šajā citā dalībvalstī taksācijas periodā, kurā tas bija rezidents šajā pēdējā minētajā valstī, lai gan minētā priekšrocība tiek piešķirta uzņēmumam, kas ir rezidents pirmajā dalībvalstī un kas tajā pašā laikposmā ir cietis zaudējumus šajā pirmajā dalībvalstī, ir atšķirīga attieksme nodokļu jomā.

35      Šīs atšķirīgās attieksmes dēļ uzņēmums, kas ir dibināts saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesībām, varētu tikt atturēts pārcelt savu faktisko vadības centru uz citu dalībvalsti, lai tur veiktu saimniecisko darbību.

36      Šāda atšķirīga attieksme, kas izriet no dalībvalsts nodokļu tiesību aktiem un ir nelabvēlīga uzņēmumiem, kuri izmanto brīvību veikt uzņēmējdarbību, ir pieļaujama tikai tad, ja tā attiecas uz situācijām, kuras nav objektīvi salīdzināmas, vai arī ja to pamato kāds primārs vispārējo interešu apsvērums (spriedumi, 2014. gada 17. jūlijs, Nordea Bank Danmark, C-48/13, EU:C:2014:2087, 23. punkts, un 2015. gada 17. decembris, Timac Agro Deutschland, C-388/14, EU:C:2015:829, 26. punkts).

37      Attiecībā uz pirmo hipotēzi, kas minēta šī sprieduma iepriekšējā punktā, ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai tas, vai pārrobežu situācija ir salīdzināma ar valsts iekšējo situāciju, ir jāpārbauda, ņemot vērā attiecīgo valsts tiesību normu mērķi (spriedums, 2018. gada 12. jūnijs, Bevola un Jens W. Trock, C-650/16, EU:C:2018:424, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem – ar nosacījumu, ka tos ir pārbaudījusi iesniedzējtiesa, – izriet, ka, paredzot, ka uzņēmums dalībvalstī, kurā tas ir rezidents, nevar atsaukties uz zaudējumiem, kas radušies taksācijas periodā, kurā tas bija nodokļu rezidents citā dalībvalstī, Čehijas Republikas tiesību aktu mērķis būtībā ir saglabāt nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm un novērst risku, ka zaudējumi tiek atskaitīti divreiz.

39      Ņemot vērā pasākumu, kas vērsts uz šādu mērķu sasniegšanu, ir jāuzskata, ka uzņēmums, kurš ir dalībvalsts rezidents un kurš tajā ir cietis zaudējumus, un uzņēmums, kurš ir pārcēlis savu faktisko vadības centru un tādējādi savu nodokļu rezidenci uz šo dalībvalsti pēc tam, kad tas ir cietis zaudējumus taksācijas periodā, kurā tas ir bijis citas dalībvalsts nodokļu rezidents, nekādi neesot klātesošam pirmajā dalībvalstī, principā neatrodas salīdzināmā situācijā.

40      Tā uzņēmuma situācija, kurš veic šādu pārcelšanu, ir secīgi ir pakļauta divu dalībvalstu kompetencei nodokļu jomā, proti, pirmkārt, izcelsmes dalībvalstij attiecībā uz taksācijas periodu, kurā radušies zaudējumi, un, otrkārt, uzņēmējai dalībvalstij attiecībā uz taksācijas periodu, kurā šis uzņēmums lūdz atskaitīt šos zaudējumus.

41      No minētā izriet, ka, tā kā uzņēmējai dalībvalstij nav kompetences nodokļu jomā attiecībā uz taksācijas periodu, kurā radušies attiecīgie zaudējumi, tāda uzņēmuma situācija, kurš ir pārcēlis savu nodokļu rezidenci uz šo dalībvalsti un pēc tam norādījis uz zaudējumiem, kas radušies agrāk citā dalībvalstī, nav salīdzināma ar tāda uzņēmuma situāciju, kura rezultāti ietilpst pirmās dalībvalsts nodokļu kompetencē attiecībā uz taksācijas periodu, kurā šis uzņēmums ir cietis zaudējumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, Timac Agro Deutschland, C-388/14, EU:C:2015:829, 65. punkts).

42      Turklāt tas, ka uzņēmums, kas ir pārcēlis savu nodokļu rezidenci no vienas dalībvalsts uz otru, ir secīgi pakļauts divu dalībvalstu nodokļu kompetencei, var radīt paaugstinātu risku, ka zaudējumi tiek ņemti vērā divreiz, jo šāds uzņēmums var būt spiests atsaukties uz vieniem un tiem pašiem zaudējumiem šo divu dalībvalstu iestādēs.

43      Tiesai iesniegtajos apsvērumos Apvienotās Karalistes valdība, kā arī Komisija tomēr būtībā norādīja, ka saskaņā ar judikatūru, kas izriet no 2018. gada 12. jūnija sprieduma Bevola un Jens W. Trock (C-650/16, EU:C:2018:424, 38. punkts), situāciju salīdzināmība ir atkarīga no pamatlietā aplūkoto zaudējumu galīgā rakstura.

44      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa ir atzinusi – ņemot vērā mērķi novērst zaudējumu divkāršu atskaitīšanu, tādu zaudējumu kontekstā, kas attiecināmi uz pastāvīgu pārstāvniecību nerezidentu, kurš ir pilnībā izbeidzis darbību un kura zaudējumus nav varēts un vairs nevar atskaitīt no tā ar nodokli apliekamajiem ienākumiem tajā dalībvalstī, kurā tas veica darbību, situācija, kurā ir uzņēmums rezidents, kuram pieder šāds dibinājums, neatšķiras no situācijas, kurā ir uzņēmums rezidents, kuram pieder pastāvīgs dibinājums rezidents, kaut arī šo divu uzņēmumu situācija principā nav salīdzināma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. jūnijs, Bevola un Jens W. Trock, C-650/16, EU:C:2018:424, 37. un 38. punkts).

45      Tomēr šāda pieeja nav pieļaujama tāda uzņēmuma situācijā, kurš pēc tam, kad tas ir pārcēlis faktisko vadības centru un tādējādi savu nodokļu rezidenci no dalībvalsts, kurā ir tā juridiskā adrese, uz citu dalībvalsti, vēlas tajā atskaitīt zaudējumus, kas radušies pirmajā dalībvalstī taksācijas periodā, kurā šī pirmā dalībvalsts ekskluzīvi īstenoja savu nodokļu kompetenci attiecībā uz šo uzņēmumu.

46      Pirmkārt, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 56. un 57. punktā, šī sprieduma 44. punktā atgādinātā judikatūra ir veidojusies apstākļos, kas atšķiras no pamatlietas apstākļiem.

47      Tādējādi šī judikatūra attiecas uz to, ka uzņēmums rezidents, iespējams, ņem vērā zaudējumus, kas radušies tā pastāvīgajai pārstāvniecībai nerezidentei.

48      Minētā judikatūra tātad attiecas uz situāciju, ko raksturo apstāklis, ka vienā un tajā pašā taksācijas periodā uzņēmums, kurš vēlas no savas ar nodokli apliekamās bāzes atskaitīt savas pastāvīgās pārstāvniecības nerezidentes zaudējumus, un šī pati pastāvīgā pārstāvniecība atrodas divās dažādās dalībvalstīs.

49      No iesniedzējtiesas izklāsta par pamatlietas faktisko apstākļu hronoloģiju izriet, ka Aures 2007. gadā Nīderlandē ir radušies zaudējumi taksācijas periodā, kurā gan tās juridiskā adrese, gan faktiskais vadības centrs atradās šajā dalībvalstī, lai gan tā vēl nebija izveidojusi pastāvīgu pārstāvniecību Čehijas Republikā.

50      Otrkārt, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 72. un 73. punktā, 2018. gada 12. jūnija spriedumā Bevola un Jens W. Trock (C-650/16, EU:C:2018:424, 38. punkts) pieņemtā risinājuma piemērošana šī sprieduma 45. punktā minētajam gadījumam nebūtu saderīga arī ar Tiesas judikatūru jautājumā par aplikšanu ar izceļošanas nodokli.

51      Šajā ziņā Tiesa būtībā ir nospriedusi, ka LESD 49. pants neizslēdz iespēju izcelsmes dalībvalstij aplikt ar nodokli uzņēmuma, kurš dibināts saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesībām un kurš savu faktiskās vadības centru ir pārcēlis uz citu dalībvalsti, nerealizētu kapitāla pieaugumu no šī uzņēmuma aktīviem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 29. novembris, National Grid Indus, C-371/10, EU:C:2011:785, 59. un 64. punkts).

52      Tāpat dalībvalstij, uz kuru uzņēmums pārceļ savu faktisko vadības centru, nevar būt pienākums ņemt vērā pirms šīs pārcelšanas radušos zaudējumus, kas attiecas uz taksācijas periodiem, attiecībā uz kuriem šai dalībvalstij nebija nodokļu kompetences attiecībā uz šo uzņēmumu.

53      Tādējādi uzņēmumi rezidenti, kas ir cietuši zaudējumus minētajā dalībvalstī, no vienas puses, un uzņēmumi, kas ir pārcēluši nodokļu rezidenci uz šo pašu dalībvalsti un ir cietuši zaudējumus citā dalībvalstī taksācijas periodā, kurā to nodokļu rezidence atradās šajā pēdējā minētajā dalībvalstī, no otras puses, neatrodas salīdzināmā situācijā, ņemot vērā mērķus saglabāt nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm un novērst zaudējumu dubultu atskaitīšanu.

54      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru uzņēmumam, kas ir pārcēlis faktisko vadības centru un tādējādi nodokļu rezidenci uz šo dalībvalsti, ir liegta iespēja pieprasīt atskaitīt nodokļu zaudējumus, kas pirms šīs pārcelšanas ir radušies citā dalībvalstī, kurā tas ir saglabājis juridisko adresi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

55      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

1)      LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar dalībvalsts tiesībām dibināts uzņēmums, kas pārceļ savu faktisko vadības centru uz citu dalībvalsti, šai pārcelšanai neietekmējot tā kā tāda uzņēmuma statusu, kas dibināts saskaņā ar pirmās dalībvalsts tiesībām, var atsaukties uz šo pantu, lai apstrīdētu atteikumu citā dalībvalstī pārnest zaudējumus, kas radušies pirms minētās pārcelšanas.

2)      LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru uzņēmumam, kas ir pārcēlis faktisko vadības centru un tādējādi nodokļu rezidenci uz šo dalībvalsti, tiek liegta iespēja pieprasīt atskaitīt nodokļu zaudējumus, kas pirms šīs pārcelšanas ir radušies citā dalībvalstī, kurā tas ir saglabājis juridisko adresi.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – čehu.