Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

 TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)

2020. gada 17. decembrī ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – PVN atmaksāšana – Direktīva 2008/9/EK – 8. panta 2. punkta d) apakšpunkts – 15. pants – Rēķina numura norādīšana – Atmaksāšanas pieteikums

Lietā C-346/19

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija) iesniedza ar 2019. gada 13. februāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 2. maijā, tiesvedībā

Bundeszentralamt für Steuern

pret

Y-GmbH,

TIESA (desmitā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász] (referents) un I. Jarukaitis [I. Jarukaitis],

ģenerāladvokāts: J. Tančevs [E. Tanchev],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Y-GmbH vārdā – GThurmayr, Steuerberater, un SLedermüller, Steuerberaterin,

Vācijas valdības vārdā – JMöller un SEisenberg, pārstāvji,

Eiropas Komisijas vārdā – JJokubauskaitė un RPethke, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2008/9/EK (2008. gada 12. februāris), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvā 2006/112/EK paredzētajai pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgās valsts teritorijā, bet veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī (OV 2008, L 44, 23. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes Direktīvu 2010/66/ES (2010. gada 14. oktobris) (OV 2010, L 275, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2008/9”), 8. panta 2. punkta d) apakšpunktu un 15. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Bundeszentralamt für Steuern (Federālā nodokļu iestāde, Vācija) un Y-GmbH par atteikumu atmaksāt pievienotās vērtības nodokli (PVN) šai sabiedrībai.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Direktīva 2006/112

3

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes Direktīvu 2008/8/EK (2008. gada 12. februāris) (OV 2008, L 44, 11. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2006/112”), 170. pantā paredzēts:

“Nodokļa maksātājiem, kuri [..] neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā viņi iegādājas preces un saņem pakalpojumus vai veic preču importu, kam uzlikts PVN, ir tiesības uz nodokļa atmaksāšanu tiktāl, ciktāl preces vai pakalpojumus izmanto šādiem darījumiem:

a)

darījumiem, kas minēti 169. pantā;

b)

darījumiem, par kuriem saskaņā ar 194. līdz 197. pantu vai 199. pantu nodokli maksā vienīgi pircējs vai pakalpojumu saņēmējs.”

4

Saskaņā ar šīs direktīvas 171. panta 1. punktu:

“Nodokļa maksātājiem, kuri neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā tie iegādājas preces un saņem pakalpojumus vai veic preču importu, kam uzlikts PVN, bet kuri veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, PVN atmaksā saskaņā ar Direktīvā 2008/9/EK paredzēto sīki izstrādāto īstenošanas kārtību.”

5

Minētās direktīvas 178. panta a) punktā ir noteikts, ka, lai izmantotu atskaitīšanas tiesības, nodokļa maksātājam attiecībā uz preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu ir jāsaglabā rēķins saskaņā ar šīs direktīvas XI sadaļas 3. nodaļas 3.–6. iedaļu.

6

Direktīvas 2006/112 226. pants, kas iekļauts tās XI sadaļas 3. nodaļas 4. iedaļā, ir formulēts šādi:

“Neskarot šajā direktīvā paredzētos īpašo[s] noteikumus, saskaņā ar 220. un 221. pantu izsniegtos rēķinos PVN vajadzībām obligāti jānorāda šādas ziņas:

[..]

2)

kārtas numurs, pamatojoties uz vienas vai vairākām sērijām, kas unikāli identificē rēķinu;

[..].”

Direktīva 2008/9

7

Direktīvas 2008/9 1. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā paredzēti sīki izstrādāti noteikumi [PVN] atmaksāšanai, kā paredzēts Direktīvas [2006/112] 170. pantā”.

8

Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā izmantotas šādas definīcijas:

[..]

5)

“pieteikuma iesniedzējs” ir nodokļa maksātājs, kas neveic uzņēmējdarbību atmaksas dalībvalstī un kas iesniedz atmaksas pieteikumu.”

9

Direktīvas 2008/9 3. pantā ir paredzēts:

“Šo direktīvu piemēro visiem nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību atmaksas dalībvalstī un kas atbilst šādiem nosacījumiem:

a)

ja atmaksas periodā nodokļa maksātājam atmaksas dalībvalstī nav bijusi ne saimnieciskās darbības mītnesvieta vai pastāvīga iestāde, no kuras veikti saimnieciski darījumi, ne arī dzīvesvieta vai pastāvīgās uzturēšanās vieta gadījumā, ja nav darbības mītnesvietas vai pastāvīgas iestādes šajā dalībvalstī;

b)

ja atmaksas periodā nodokļa maksātājs nav piegādājis nekādas preces vai sniedzis pakalpojumus, kas varētu tikt uzskatīti par piegādātiem vai sniegtiem atmaksas dalībvalstī, izņemot šādus darījumus:

i)

transporta pakalpojumu sniegšana un ar tiem saistītā palīgdarbība, par ko saskaņā ar Direktīvas [2006/112] 144., 146., 148., 149., 151., 153., 159. vai 160. pantu nav jāmaksā PVN;

ii)

preču piegāde un pakalpojumu sniegšana personām, kam PVN jāmaksā saskaņā ar Direktīvas [2006/112] 194. līdz 197. pantu un 199. pantu.”

10

Saskaņā ar minētās direktīvas 5. pantu:

“Katra dalībvalsts jebkuram nodokļa maksātājam, kas neveic uzņēmējdarbību atmaksas dalībvalstī, atmaksā PVN, kas aprēķināts attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kurus tam piegādājis vai sniedzis cits nodokļa maksātājs šajā dalībvalstī, vai attiecībā uz preču importu šajā dalībvalstī, ciktāl šīs preces vai pakalpojumi izmantoti šādiem darījumiem:

a)

darījumiem, kas minēti Direktīvas [2006/112] 169. panta a) un b) punktā;

b)

darījumiem, kuru saņēmējiem PVN jāmaksā saskaņā ar Direktīvas [2006/112] 194. līdz 197. pantu un 199. pantu, atbilstīgi tam, kā tos piemēro atmaksas dalībvalstī.

Neskarot 6. pantu, šajā direktīvā priekšnodokļa atmaksāšanas tiesības nosaka saskaņā ar Direktīvu [2006/112], kā to piemēro atmaksas dalībvalstī.”

11

Minētās direktīvas 7. pants ir formulēts šādi:

“Lai atmaksas dalībvalstī iegūtu PVN atmaksu, nodokļa maksātājs, kas neveic uzņēmējdarbību atmaksas dalībvalstī, adresē elektronisku atmaksas pieteikumu minētajai dalībvalstij un iesniedz to dalībvalstij, kurā viņš veic uzņēmējdarbību, izmantojot elektronisku portālu, ko izveidojusi šī dalībvalsts.”

12

Direktīvas 2008/9 8. panta 2. punktā ir noteikts:

“Papildus 1. punktā noteiktajai informācijai atmaksas pieteikumā katrai dalībvalstij un par katru PVN rēķinu vai katru importēšanas dokumentu jānorāda šādi dati:

a)

preču piegādātāja vai pakalpojumu sniedzēja nosaukums un pilnīga adrese;

b)

izņemot importa gadījumu, preču piegādātāja vai pakalpojumu sniedzēja PVN maksātāja identifikācijas numurs vai nodokļa maksātāja reģistrācijas numurs, ko piešķīrusi atmaksas dalībvalsts saskaņā ar Direktīvas [2006/112] 239. un 240. pantu;

c)

izņemot importa gadījumu, atmaksas dalībvalsts apzīmējums saskaņā ar Direktīvas [2006/112] 215. pantu;

d)

PVN rēķina vai importēšanas dokumenta datums un numurs;

e)

summa, kurai uzliek nodokli, un PVN summa, izteikta atmaksas dalībvalsts valūtā;

f)

atskaitāmā PVN summa, kas aprēķināta saskaņā ar 5. pantu un 6. panta otro daļu un izteikta atmaksas dalībvalsts valūtā;

g)

attiecīgā gadījumā – atskaitāmā PVN daļa, ko aprēķina saskaņā ar 6. pantu, izteikta procentos;

h)

iegādāto preču un saņemto pakalpojumu veids, kas aprakstīts, izmantojot 9. pantā uzskaitītos kodus.”

13

Šīs direktīvas 10. pantā ir noteikts:

“Ja PVN rēķinā vai importēšanas dokumentā norādītā summa, kurai uzliek nodokli, ir EUR 1000 vai lielāka vai līdzvērtīga summa attiecīgās valsts valūtā, atmaksas dalībvalsts, neskarot informācijas pieprasījumus saskaņā ar 20. pantu, var pieprasīt, lai pieteikuma iesniedzējs kopā ar atmaksas pieteikumu elektroniski iesniegtu elektronisku PVN rēķina vai importēšanas dokumenta kopiju. Ja PVN rēķins attiecas uz degvielu, šī noteiktā robežvērtība ir EUR 250 vai līdzvērtīga summa attiecīgās valsts valūtā.”

14

Minētās direktīvas 15. pantā ir paredzēts:

“1.   Atmaksas pieteikumu iesniedz dalībvalstij, kurā veic uzņēmējdarbību, vēlākais līdz tā kalendārā gada, kas seko atmaksas periodam, 30. septembrim. Atmaksas pieteikumu par iesniegtu uzskata tikai tad, ja pieteikuma iesniedzējs ir norādījis visu 8., 9. un 11. pantā pieprasīto informāciju.

[..]

2.   Dalībvalsts, kurā veic uzņēmējdarbību, pieteikuma iesniedzējam bez kavēšanās elektroniski nosūta apstiprinājumu, ka pieteikums saņemts.”

15

Atbilstoši šīs pašas direktīvas 20. pantam:

“1.   Ja atmaksas dalībvalsts uzskata, ka tās rīcībā nav visa atbilstīgā informācija, lai pieņemtu lēmumu par pilnīgu vai daļēju atmaksāšanu, tā četru mēnešu laikposmā, kas minēts 19. panta 2. punktā, var it īpaši no pieteikuma iesniedzēja vai no dalībvalsts, kurā veic uzņēmējdarbību, kompetentajām iestādēm pieprasīt papildinformāciju elektroniskā veidā. Ja papildinformāciju pieprasa personai, kas nav pieteikuma iesniedzējs vai dalībvalsts kompetentā iestāde, pieprasījumu nosūta elektroniski tikai gadījumā, ja pieprasījuma saņēmējam ir piekļuve šādiem līdzekļiem.

Vajadzības gadījumā atmaksas dalībvalsts var pieprasīt citu papildinformāciju.

Atmaksas dalībvalsts informācijā, ko pieprasa saskaņā ar [šo] punktu, ietver attiecīgā PVN rēķina vai importēšanas dokumenta oriģinālu vai kopiju, ja atmaksas dalībvalstij ir pamatotas šaubas par konkrēta pieteikuma pamatotību. Šādā gadījumā nepiemēro 10. pantā minētās robežvērtības.

2.   Atmaksas dalībvalsts saņem saskaņā ar 1. punktu pieprasīto informāciju viena mēneša laikā pēc dienas, kad pieprasījums sasniedzis personu, kam tas ir adresēts.”

Vācijas tiesības

16

Umsatzsteuer-Durchführungsverordnung (Likuma par apgrozījuma nodokli piemērošanas noteikumi) redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietā aplūkotajā taksācijas gadā, tas ir, 2012. gadā, 61. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Komersants, kas veic uzņēmējdarbību pārējā [Savienībā], izmantojot dalībvalstī, kurā komersants ir reģistrēts, izveidotu elektronisko portālu, iesniedz atmaksāšanas pieteikumu saskaņā ar rīkojumu par visu reglamentēto nodokļu datu nodošanu.”

17

Šī paša panta 2. punktā ir noteikts, ka “atmaksāšanas pieteikums tiek iesniegts deviņu mēnešu laikā pēc tā kalendārā gada beigām, kurā šis pieteikums ir radies”.

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

18

2012. gada 29. oktobrī Y, Austrijā dibināta sabiedrība, izmantodama elektronisko portālu, ko tās rīcībā ir nodevusi dalībvalsts, kurā tā veic uzņēmējdarbību, Federālajā nodokļu iestādē iesniedza tās pārmaksātā PVN kredīta atmaksāšanas pieteikumu par laikposmu no 2012. gada jūlija līdz septembrim.

19

Pieteikuma veidlapā, ko aizpildīja Y, kā rēķina numurs attiecībā uz katru no attiecīgajiem pakalpojumiem vai precēm netika norādīts rēķina kārtas numurs, bet gan – cits numurs, kas attiecas uz rēķinu.

20

Ar 2013. gada 25. janvāra paziņojumu Federālā nodokļu iestāde noraidīja atmaksāšanas pieteikumus attiecībā uz iepriekšējā punktā minētajiem rēķiniem.

21

2013. gada 8. februārī Y apstrīdēja šo paziņojumu.

22

Ar 2014. gada 7. janvāra lēmumu Federālā nodokļu iestāde šo sūdzību noraidīja.

23

Šī atteikuma pamatojumam Federālā nodokļu iestāde norādīja, ka saskaņā ar likumā paredzētajām prasībām Y nebija iesniedzis atmaksāšanas pieteikumu noteiktajā termiņā, tas ir, pirms 2013. gada 30. septembra. Šajā ziņā Federālā nodokļu iestāde apgalvo, ka trīs reizes un pirms šī termiņa beigām tā ir brīdinājusi Y, ka tās pieteikumā norādītie rēķina numuri neatbilst likumā paredzētajām prasībām.

24

Saņēmusi atteikuma pārsūdzību, Finanzgericht Köln (Ķelnes finanšu tiesa, Vācija) ar 2016. gada 14. septembra spriedumu apmierināja Y prasību, pamatojot, pirmkārt, ar to, ka tas, ka pieteikumā ir norādīts atsauces numurs, kas rēķinos ir ietverts kopā ar to kārtas numuru, atbilst formālajām prasībām, kas izvirzītas atmaksāšanas pieteikumam, un, otrkārt, ar to, ka rēķina numura neesamība nepadara nederīgu PVN atmaksāšanas pieteikumu, ciktāl šis pieteikums nevar tikt uzskatīts par tādu, kam “nav satura”.

25

Federālā nodokļu pārvalde vērsās Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija), apgalvojot, ka Finanzgericht Köln (Ķelnes finanšu tiesa) lēmums neatbilst Direktīvas 2008/9 8. panta 2. punktam.

26

Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa) ir šaubas vispirms par to, vai formulējums “rēķina numurs”, kas ietverts Direktīvas 2008/9 8. panta 2. punkta d) apakšpunktā, var tikt interpretēts tādējādi, ka tas ietver rēķina atsauces numuru, kas kopā ar rēķina numuru ir norādīts kā kritērijs papildu identifikācijai.

27

Šajā ziņā tā norāda, ka PVN neitralitātes princips prasa, lai jēdziens “rēķina numurs”, kas ietverts Direktīvas 2008/9 8. panta 2. punkta d) apakšpunktā, tiktu interpretēts tādējādi, ka saistībā ar atmaksāšanas pieteikumu ir pietiekami minēt citu skaidru un plašāku identifikācijas kritēriju, kas ir norādīts šajā pieteikumā.

28

Tas pats attiecas uz samērīguma principu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka “Direktīvas 2008/9 8. panta 2. punkta d) apakšpunkts [..] arī tiek ievērots, kā tas ir šajā lietā, ja pieteikumā ir norādīts atsauces numurs, jo tas [Federālajai nodokļu iestādei] ļauj skaidri pieskaitīt attiecīgo rēķinu, veicot PVN atmaksāšanas pieteikuma pārbaudi”.

29

Tomēr tā apgalvo, kā Tiesa jau ir nospriedusi, ka PVN atskaitīšanas tiesības esot atkarīgas no gan materiālo, gan formālo prasību ievērošanas, kas nozīmējot, ka, lai saņemtu atmaksu, nozīmei esot jābūt vienīgi kārtas numura esamībai Direktīvas 2006/112 226. panta 2. punkta izpratnē. Tā piebilst, ka tomēr šāda numura norādīšana, ja tā ir atbilstoša, lai sasniegtu mērķi skaidri identificēt rēķinu, neesot nepieciešama.

30

Ja uz šo pirmo jautājumu tiek sniegta noliedzoša atbilde, Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa) jautā, vai atmaksāšanas pieteikums tiek uzskatīts par formāli veiktu un iesniegtu termiņā, ja šis pieteikums attiecas uz rēķina numuriem, ko piešķīris atmaksāšanas pieteicējs, un nevis kārtas numuriem.

31

Šajā ziņā tā uzskata, ka priekšnodoklī samaksāta PVN atmaksāšanas pieteikuma spēkā esamības priekšnoteikums ir nevis tā satura pareizība, bet gan tā formālais pilnīgums. Tas nozīmējot, ka atmaksāšanas pieteikums, kas ietver rēķina numuru, ko pieteicējs piešķīris, protams, ir neprecīzs, bet nav nepilnīgs.

32

Visbeidzot, Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa) ir šaubas par to, vai ir jāņem vērā tas, ka par pieļauto kļūdu daļēji ir atbildīga Federālā nodokļu iestāde, kuras PVN atmaksāšanas pieteikuma veidlapās ir norādīts vispārīgs nosaukums “pamatojošā dokumenta numurs” un nevis “rēķina numurs”.

33

Šādos apstākļos Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai [Direktīvas 2008/9] 8. panta 2. punkta d) apakšpunkts, saskaņā ar kuru atmaksāšanas pieteikumā katrai atmaksāšanas dalībvalstij un par katru rēķinu tostarp ir jānorāda rēķina numurs, ir jāinterpretē tādējādi, ka ir pietiekami arī norādīt rēķina atsauces numuru, kas kā identifikācijas papildkritērijs papildus rēķina numuram ir norādīts attaisnojuma dokumentā?

2)

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir noliedzoša, – vai atmaksāšanas pieteikums, kurā rēķina numura vietā ir norādīts rēķina atsauces numurs, ir uzskatāms par formāli pilnīgu un laikus iesniegtu Direktīvas 2008/9 15. panta 1. punkta otrā teikuma izpratnē?

3)

Vai, atbildot uz otro jautājumu, ir jāņem vērā, ka nodokļa maksātājs, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgās valsts teritorijā, no saprātīga pieteikuma iesniedzēja viedokļa, pamatojoties uz rezidences dalībvalstī izveidotu elektronisku portālu un veidlapu atmaksāšanas dalībvalstī, drīkstēja pieņemt, ka, lai iesniegtais pieteikums būtu uzskatāms par pareizu, katrā ziņā formāli pilnīgu un laikus iesniegtu, lai varētu identificēt rēķinu, uz kuru attiecas pieteikums, ir pietiekami norādīt nevis rēķina numuru, bet citu numuru?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

34

Ar pirmo un otro jautājumu, kas ir jāpārbauda kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/9 8. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja PVN atmaksāšanas pieteikums neietver rēķina kārtas numuru, bet ietver citu numuru, kas ļauj identificēt šo rēķinu un tādējādi attiecīgo preci vai pakalpojumu, atmaksāšanas dalībvalsts nodokļu administrācijai šis pieteikums ir jāuzskata par “iesniegtu” Direktīvas 2008/9 15. panta 1. punkta izpratnē un tas jāizvērtē.

35

Vispirms jāatgādina, ka Direktīvas 2006/112 170. un 171. pantā, kā arī Direktīvas 2008/9 3. un 5. pantā ir reglamentēti tiesību uz PVN atmaksāšanu pamatnosacījumi (spriedums, 2020. gada 18. novembris, Komisija/Vācija (PVN atmaksāšana – Rēķini), C-371/19, nav publicēts, EU:C:2020:936, 76. punkts).

36

Šajā ziņā Tiesa jau ir precizējusi, ka vienā dalībvalstī reģistrēta nodokļa maksātāja tiesības saņemt citā dalībvalstī samaksātā PVN atmaksu, kas reglamentēta Direktīvā 2008/9, ir atkarīgas no viņam Direktīvā 2006/112 noteiktajām tiesībām atskaitīt PVN, kas ir samaksāts kā priekšnodoklis savā dalībvalstī (spriedums, 2020. gada 18. novembris, Komisija/Vācija (PVN atmaksāšana – Rēķini), C-371/19, nav publicēts, EU:C:2020:936, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Direktīvas 2006/112 171. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “nodokļa maksātājiem, kuri neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā tie iegādājas preces un saņem pakalpojumus vai veic preču importu, kam uzlikts PVN, bet kuri veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, PVN atmaksā saskaņā ar Direktīvā [2008/9] paredzēto sīki izstrādāto īstenošanas kārtību”. Savukārt Direktīvā 2008/9 ir ietvertas vairākas atsauces uz Direktīvu 2006/112, lai precizētu atmaksāšanas tiesību saturu.

38

Atbilstoši Direktīvas 2008/9 15. panta 1. punkta pirmās daļas otrajam teikumam atmaksāšanas pieteikums tiek uzskatīts par iesniegtu vienīgi tad, ja prasītājs ir sniedzis visu informāciju, kas ir prasīta tās 8., 9. un 11. pantā.

39

Šajā ziņā jānorāda, ka Direktīvas 2008/9 8. panta 2. punkta d) apakšpunkts skaidri parāda, ka, izmantojot formulējumu “rēķina numurs”, Savienības likumdevējs atsaucās uz vienu numuru, izslēdzot otru.

40

Šādos apstākļos jānorāda, ka, tā kā pastāv cieša saikne starp Direktīvu 2006/112 un Direktīvu 2008/9, PVN sistēmā nozīmīgam jēdzienam nevar tikt piešķirta atšķirīga nozīme atkarībā no tā, vai tas ir minēts vienā vai otrā no šīm direktīvām.

41

Starp norādēm, kas PVN nolūkos obligāti ir norādāmās uz izdotajiem rēķiniem, Direktīvas 2006/112 226. panta 2. punktā ir paredzēts “kārtas numurs, [..] kas īpaši identificē rēķinu”.

42

No minētā izriet, ka Direktīvas 2008/9 8. panta 2. punkta d) apakšpunktā minētais rēķina numurs attiecas uz kārtas numuru, kas nepārprotami identificē rēķinu.

43

Tomēr šāda rēķina numura nenorādīšana atmaksāšanas pieteikumā nevar būt pamats šī pieteikuma noraidīšanai gadījumā, ja ar šādu atteikumu tiktu pārkāpts nodokļu neitralitātes princips vai samērīguma princips.

44

Neraugoties uz rēķina kārtas numura izmantošanas nozīmi labai PVN sistēmas darbībai, šī prasība tomēr ir formāls nosacījums, par kuru noteiktos apstākļos pārāka ir atmaksāšanas tiesību materiālo nosacījumu piemērošana, piemērojot neitralitātes un samērīguma principus (pēc analoģijas skat. 2018. gada 21. novembris, Vădan, C-664/16, EU:C:2018:933, 41. un 42. punkts).

45

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, tāpat kā tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu, tiesības uz nodokļa atmaksāšanu ir kopējās PVN sistēmas pamatprincips, kas ir noteikts ar Savienības tiesību aktiem, kuru mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no PVN sloga, kas tam ir jāmaksā vai ko tas ir samaksājis saistībā ar visām tā saimnieciskajām darbībām. Tādējādi kopējā PVN sistēma nodrošina neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no šo darbību mērķiem vai rezultātiem, ar nosacījumu, ka minētajām darbībām principā ir piemērojams PVN (spriedums, 2019. gada 2. maijs, Sea Chefs Cruise Services, C-133/18, EU:C:2019:354, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Tiesības uz nodokļa atskaitīšanu un tādējādi uz atmaksāšanu ir PVN mehānisma neatņemama sastāvdaļa un principā nevar tikt ierobežotas. Šīs tiesības ir īstenojamas nekavējoties attiecībā uz visiem nodokļiem, kas piemēroti darījumiem, kuri ir veikti iepriekšējā posmā (spriedums, 2020. gada 18. novembris, Komisija/Vācija (PVN atmaksāšana – Rēķini), C-371/19, nav publicēts, EU:C:2020:936, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

PVN neitralitātes pamatprincips prasa, lai priekšnodoklī samaksātā PVN atskaitīšana vai atmaksāšana, ja ir izpildītas pamatprasības, notiktu arī tad, ja nodokļa maksātāji nav ievērojuši noteiktas formālas prasības (spriedums, 2020. gada 18. novembris, Komisija/Vācija (PVN atmaksāšana – Rēķini), C-371/19, nav publicēts, EU:C:2020:936, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Tomēr citādi varētu būt, ja šādu formālu prasību neievērošana neļautu sniegt neapstrīdamus pierādījumus, ka ir izpildītas materiāltiesiskās prasības (spriedums, 2020. gada 18. novembris, Komisija/Vācija (PVN atmaksāšana – Rēķini), C-371/19, nav publicēts, EU:C:2020:936, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Jāatgādina, ka tad, ja dalībvalsts, kas veic atmaksāšanu, uzskata, ka tās rīcībā nav visas atbilstīgās informācijas, lai pieņemtu lēmumu par šo pieteikumu vai tā daļu, Direktīvas 2008/9 20. pantā tai ir piedāvāta iespēja it īpaši no pieteikuma iesniedzēja vai no dalībvalsts, kurā tas veic uzņēmējdarbību, kompetentajām iestādēm pieprasīt papildinformāciju, kuru ir pienākums sniegt viena mēneša laikā no dienas, kad informācijas pieprasījums ir sasniedzis tā adresātu.

50

Šai tiesību normai pilnībā tiktu atņemta lietderīgā iedarbība, ja dalībvalsts varētu nekavējoties noraidīt atmaksāšanas pieteikumu, neatkarīgi no tā, ka numurs, kas ļauj identificēt rēķinu, ir iekļauts pieteikumā.

51

Šādā gadījumā neitralitātes un samērīguma principi prasa, lai dalībvalsts, kas veic atmaksāšanu, nodokļu administrācija pieteikumu uzskatītu par “iesniegtu” Direktīvas 2008/9 15. panta 1. punkta izpratnē un izmantotu šīs direktīvas 20. panta 1. punktā paredzēto iespēju pieprasīt papildinformāciju, kas var ietvert pieprasījumu paziņot rēķina kārtas numuru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 18. novembris, Komisija/Vācija (PVN atmaksāšana – Rēķini), C-371/19, nav publicēts, EU:C:2020:936, 88. punkts).

52

Savukārt, ja dalībvalsts tāpat kā Vācijas Federatīvā Republika, kā izriet no 2020. gada 18. novembra sprieduma Komisija/Vācija (PVN atmaksāšana – Rēķini) (C-371/19, nav publicēts, EU:C:2020:936, 74. punkts), ir izmantojusi Direktīvas 2008/9 10. pantā paredzēto iespēju tādējādi, ka tā ir pieprasījusi prasītājam pievienot savam atmaksāšanas pieteikumam rēķina kopiju un ja šī rēķina kopija ir pieejama nodokļu administrācijai, tai ir jāizvērtē šis pieteikums, neprasot papildinformāciju, kas ietvertu šī rēķina kārtas numuru.

53

Saskaņā ar patstāvīgo Tiesas judikatūru, ja administrācijai ir vajadzīgā informācija, lai noteiktu, ka nodokļa maksātājam ir jāmaksā PVN, tai nav jānosaka papildu nosacījumi, kuru rezultātā PVN atskaitīšanas vai atmaksāšanas tiesību izmantošana var tikt samazināta līdz nullei (spriedums, 2020. gada 18. novembris, Komisija/Vācija (PVN atmaksāšana – Rēķini), C-371/19, nav publicēts, EU:C:2020:936, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Tas tā esot it īpaši gadījumā, ja administrācijas rīcībā jau ir attiecīgā rēķina oriģināls vai kopija, pamatojoties uz Direktīvu 2008/9.

55

Pirmkārt, piemērojot Direktīvas 2008/9 10. pantu, dalībvalstīm ir iespēja prasīt jebkuram prasītājam pievienot savam atmaksāšanas pieteikumam rēķina kopiju, ja rēķinā minētā nodokļa bāze ir vienāda vai lielāka par 1000 EUR, vai atbilstošu vērtību valsts valūtā – šis slieksnis ir noteikts 250 EUR vai līdzvērtīga summa attiecīgās valsts valūtā, ja rēķins attiecas uz degvielu.

56

Otrkārt, atbilstoši minētās direktīvas 20. panta 1. punkta trešajai daļai, ja dalībvalstij, kas veic atmaksāšanu, ir iemesls šaubīties par konkrēta parāda spēkā esamību vai pareizību, tā var pieprasīt parādu pamatojošā rēķina oriģinālu vai kopiju, neievērojot minētajā 10. pantā norādītos sliekšņus.

57

Veicot šo vērtējumu, izņemot gadījumus, kad šīs nodokļu administrācijas rīcībā jau ir rēķina oriģināls vai tā kopija, tā var lūgt prasītājam paziņot šī rēķina kārtas numuru un, ja šis pieprasījums netiek apmierināts Direktīvas 2008/9 20. panta 2. punktā paredzētajā viena mēneša termiņā, tai ir tiesības noraidīt PVN atmaksāšanas pieteikumu.

58

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/9 8. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja PVN atmaksāšanas pieteikums neietver rēķina kārtas numuru, bet ietver citu numuru, kas ļauj identificēt šo rēķinu un tādējādi attiecīgo preci vai pakalpojumu, atmaksāšanas dalībvalsts nodokļu administrācijai šis pieteikums ir jāuzskata par “iesniegtu” Direktīvas 2008/9 15. panta 1. punkta izpratnē un tas ir jāizvērtē. Veicot šo vērtējumu, un izņemot gadījumu, kad šīs iestādes rīcībā jau ir rēķina oriģināls vai tā kopija, tā var pieprasīt prasītājam paziņot šī rēķina kārtas numuru un, ja šis pieprasījums netiek apmierināts šīs direktīvas 20. panta 2. punktā paredzētajā viena mēneša termiņā, tai ir tiesības noraidīt atmaksāšanas pieteikumu.

59

Šajos apstākļos nav jāpārbauda elementi, ko iesniedzējtiesa ir norādījusi trešajā jautājumā.

Par tiesāšanās izdevumiem

60

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nolemj:

 

Padomes Direktīvas 2008/9/EK (2008. gada 12. februāris), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvā 2006/112/EK paredzētajai pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgās valsts teritorijā, bet veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes Direktīvu 2010/66/ES (2010. gada 14. oktobris), 8. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanas pieteikums neietver rēķina kārtas numuru, bet ietver citu numuru, kas ļauj identificēt šo rēķinu un tādējādi attiecīgo preci vai pakalpojumu, atmaksāšanas dalībvalsts nodokļu administrācijai šis pieteikums ir jāuzskata par “iesniegtu” Direktīvas 2008/9, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2010/66, 15. panta 1. punkta izpratnē un tas ir jāizvērtē. Veicot šo vērtējumu, un izņemot gadījumu, kad šīs iestādes rīcībā jau ir rēķina oriģināls vai tā kopija, tā var pieprasīt prasītājam paziņot šī rēķina kārtas numuru un, ja šis pieprasījums netiek apmierināts šīs direktīvas, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2010/66, 20. panta 2. punktā paredzētajā viena mēneša termiņā, tai ir tiesības noraidīt atmaksāšanas pieteikumu.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.