Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2021. gada 20. janvārī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Direktīva 2006/112/EK – 2. pants – 9. pants – Jēdzieni “saimnieciska darbība” un “nodokļa maksātājs” – Darījumi ar nolūku gūt no īpašuma ilglaicīgus ienākumus – Nekustamā īpašuma iegāde, ko kreditors veicis piespiedu izpildes procedūrā, kas uzsākta, lai atgūtu ar hipotēku garantētos aizdevumus un pārdotu šos nekustamos īpašumus – Īpašuma tiesību vienkārša izmantošana, ko veic īpašnieks

Lietā C-655/19

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Curtea de Apel Alba Iulia (Albas Julijas apelācijas tiesa, Rumānija) iesniedza ar 2018. gada 22. marta lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 30. augustā, tiesvedībā

Administraţia Judeţeană a Finanţelor Publice Sibiu,

Direcţia Generală Regională a Finanţelor Publice Braşov

pret

LN,

TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], tiesneši K. Toadere [C. Toader] un N. Jēskinens [N. Jääskinen] (referents),

ģenerāladvokāts: A. Rants [A. Rantos],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        LN vārdā – G. Comăniţă, avocat,

–        Rumānijas valdības vārdā – E. Gane un A. Rotăreanu, kā arī S.-A. Purza, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – A. Armenia un R. Lyal, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 2. un 9. panta interpretāciju.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kurā Administrația Județeană a Finanțelor Publice Sibiu (AJFP Sibiu) (Sibiu apgabala Valsts finanšu administrācija, Rumānija) un Direcția Generală Regională a Finanțelor Publice Brașov (DGRFP Brașov) (Brašovas Reģionālā valsts finanšu ģenerāldirekcija, Rumānija) ir vērsušās pret LN par papildu aplikšanu ar pievienotās vērtības nodokli (PVN).

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        PVN direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka PVN uzliek preču piegādei, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds.

4        Šīs direktīvas 9. panta 1. punktā ir paredzēts:

““Nodokļa maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta.

Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par “saimniecisku darbību”. Materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus jo īpaši ir uzskatāma par saimniecisku darbību.”

 Rumānijas tiesību akti

5        2003. gada 22. decembra Legea nr. 571/2003 privind Codul fiscal (Likums Nr. 571/2003 par nodokļu kodeksu) (M. Of., I daļa, Nr. 927, 2003. gada 23. decembris) redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktu norises laikā (turpmāk tekstā – “Nodokļu kodekss”), 125.a pantā bija paredzēts:

“1.      Šajā sadaļā turpmāk minētajiem jēdzieniem un vārdkopām ir šāda nozīme:

[..]

18.      “nodokļa maksātājs” 127. panta 1. punkta izpratnē ir fiziska persona, personu grupa, valsts iestāde, juridiska persona, kā arī jebkura vienība, kas var veikt saimniecisku darbību;

[..]

20.      “persona, kas nav nodokļa maksātājs” ir persona, kas neatbilst 127. panta 1. punkta nosacījumiem, lai to varētu uzskatīt par nodokļa maksātāju;

21.      “persona” ir nodokļa maksātājs, juridiska persona, kas nav nodokļa maksātāja vai persona, kas nav nodokļa maksātājs;

[..].”

6        Šī kodeksa 127. pants ir formulēts šādi:

“1.      Par nodokļu maksātāju uzskata jebkuru personu, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic tādu saimniecisko darbību, kāda ir paredzēta 2. punktā, neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta.

2.      Šajā ziņā jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par saimniecisku darbību. Tāpat par saimniecisku darbību uzskata materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošanu ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus.

21.      Gadījumi, kad fiziskas personas, kas nodod nekustamos īpašumus, kļūst par nodokļa maksātājiem, tiek precizēti noteikumos.

[..]”

7        Minētā kodeksa 152. pantā ir noteikts:

“1.      Rumānijā reģistrēts nodokļa maksātājs, kura ikgadējais deklarētais vai faktiskais gada apgrozījums nepārsniedz 35 000 EUR, kura ekvivalents [Rumānijas lejās (RON)] ir noteikts atbilstoši Banca Națională a României [(Rumānijas Banka)] paziņotajam maiņas kursam pievienošanās dienā un noapaļots līdz nākamajai tūkstošdaļai, var piemērot atbrīvojumu no nodokļa, kas turpmāk tiek saukts par “īpašo atbrīvojuma režīmu”, par 126. panta 1. punktā minētajiem darījumiem, izņemot jaunu transportlīdzekļu piegādes Kopienas iekšienē, kas ir atbrīvotas no nodokļa saskaņā ar 143. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

2.      Apgrozījumu, kas tiek izmantots par pamatu, piemērojot 1. punktu, veido, [šādu darījumu] kopējā vērtība bez PVN 7. un 7.a punktā paredzētajos gadījumos: preču piegādes un pakalpojumu sniegšana, ko nodokļu maksātājs veicis kalendārā gada gaitā un kas ir apliekama vai attiecīgi varētu būt apliekama ar nodokli, ja šīs darbības nebūtu veicis mazs uzņēmums; darījumi, kas izriet no saimnieciskām darbībām, attiecībā uz kurām tiek uzskatīts, ka to piegādes/sniegšanas vieta atrodas ārzemēs un par kuriem nodoklis būtu atskaitāms gadījumā, ja minētie darījumi būtu veikti Rumānijā atbilstoši 145. panta 2. punkta b) apakšpunktam; no nodokļa atbrīvotie darījumi ar atskaitīšanas tiesībām un no nodokļa atbrīvotie darījumi bez atskaitīšanas tiesībām, kas paredzēti 141. panta 2. punkta a), b), e) un f) apakšpunktā, ja vien tie nav pamatdarbības palīgdarījumi, izņemot šādus darījumus:

a)      tādu materiālu vai nemateriālu aktīvu piegādes, kas definēti 125.a panta 1. punkta 3. apakšpunktā, ko veic nodokļa maksātājs;

b)      jaunu transportlīdzekļu piegādes Kopienas iekšienē, kas ir atbrīvotas no nodokļa saskaņā ar 143. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

[..]

6.      Nodokļa maksātājam, kam piemēro īpašo atbrīvojuma režīmu un kura apgrozījums, kas ir paredzēts 2. punktā, pārsniedz vai ir vienāds ar atbrīvojuma slieksni kalendārajā gadā, ir jāreģistrējas kā PVN maksātājam saskaņā ar 153. pantu desmit dienu laikā no dienas, kad ir sasniegts vai pārsniegts minētais slieksnis. [..] Īpašais atbrīvojuma režīms ir piemērojams līdz dienai, kad ir veikta reģistrēšanās kā PVN maksātājam saskaņā ar 153. pantu. Ja attiecīgais nodokļa maksātājs nereģistrējas kā PVN maksātājs vai reģistrējas novēloti, kompetentajām nodokļu iestādēm ir tiesības noteikt tam pienākumus samaksāt nodokli un attiecīgus papildu pienākumus, sākot no dienas, kad tam bija jāreģistrējas kā PVN maksātājam saskaņā ar 153. pantu.

[..]”

8        Šī paša kodeksa 153. pantā ir paredzēts:

“1.      Rumānijā reģistrētam nodokļa maksātājam 125.a panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, kas veic vai kam ir nodoms veikt saimniecisku darbību, kura ir saistīta ar darījumiem, kas ir apliekami ar un/vai atbrīvoti no PVN ar tiesībām uz atskaitījumu, ir jāpieprasa sava reģistrācija par PVN maksātāju kompetentajā nodokļu iestādē šādā kārtībā:

[..]

b)      ja kalendārā gada laikā ir sasniegta vai pārsniegta 152. panta 1. punktā paredzētā atbrīvojuma robežvērtība, desmit dienu laikā no tā mēneša beigām, kurā ir sasniegta vai pārsniegta šī robežvērtība;

[..].

6.      Kompetentās nodokļu iestādes reģistrē par PVN maksātājiem šī panta izpratnē visas personas, kurām atbilstoši šīs sadaļas noteikumiem ir pienākums lūgt reģistrāciju saskaņā ar šī panta 1., 2., 4. vai 5. punktu.

7.      Ja persona, kurai ir pienākums reģistrēties saskaņā ar 1., 2., 4. vai 5. punktu, to nelūdz darīt, kompetentās nodokļu iestādes pēc savas ierosmes veic šīs personas reģistrāciju par PVN maksātāju.

[..]”

9        2004. gada 22. janvāra Hotărârea Guvernului nr. 44/2004 pentru aprobarea Normelor metodologice de aplicare a Legii 571/2003 privind Codul fiscal (valdības lēmums Nr. 44/2004, ar ko tiek apstiprināta likuma Nr. 571/2203 par nodokļu kodeksu piemērošanas metodoloģija) (M. Of., I daļa, Nr. 112, 2004. gada 6. februāris) 3. punktā, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, ir paredzēts:

“1.      Saskaņā ar Nodokļu kodeksa 127. panta 2. punktu materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana atbilstoši PVN režīma pamatprincipam, saskaņā ar kuru nodoklim ir jābūt neitrālam, attiecas uz jebkuru darījumu veidu neatkarīgi no tā juridiskās formas, kā to Tiesa ir konstatējusi lietās van Tiem, C-186/89, C-306/94, Régie dauphinoise, un C-77/01, Empresa de Desenvolvimento Mineiro SA (EDM).

2.      Saskaņā ar 1. punktu uzskata, ka fiziskas personas neveic saimniecisku darbību, kas tiek aplikta ar nodokli, ja minētās personas gūst ienākumus no savā īpašumā esošu mitekļu vai cita īpašuma, ko tās izmanto pašu vajadzībām, pārdošanas. Pašu vajadzībām izmantoto īpašumu kategorijā ietilpst ēkas un attiecīgā gadījumā ar to saistītā zeme, kas personiski pieder fiziskām personām un kas tiek izmantotas dzīvošanai, tostarp brīvdienu mītnes un jebkurš cits īpašums, ko personiski lieto fiziska persona, kā arī jebkāda veida īpašums, kas likumīgi mantots vai iegūts, piemērojot likumā par īpašuma tiesību atjaunošanu paredzētos korektīvos pasākumus.

3.      Uzskata, ka fiziska persona, kura vēl nav nodokļu maksātājs saistībā ar citām darbībām, veic saimniecisko darbību, ja minētā persona materiālu vai nemateriālu īpašumu izmanto patstāvīgi un ja attiecīgā darbība tiek veikta ar nolūku gūt no tās ilglaicīgus ienākumus saskaņā ar Nodokļu kodeksa 127. panta 2. punktu.

4.      Ja fiziskās personas būvē pārdošanai paredzētu nekustamo īpašumu, tiek uzskatīts, ka saimnieciskā darbība ir sākusies brīdī, kad konkrētā fiziskā persona ir nodomājusi veikt šādu darbību, un fiziskās personas nolūks veikt šādu darbību ir jāizvērtē, pamatojoties uz objektīviem elementiem, piemēram, uz faktu, ka tai sāk rasties izdevumi un/vai ka tā sāk veikt iepriekšējus ieguldījumus saimnieciskās darbības sākšanai. Saimniecisko darbību uzskata par nepārtrauktu no tās sākuma līdz uzceltā nekustamā īpašuma vai tā daļu nodošanai, pat ja runa ir tikai par vienu atsevišķu nekustamo īpašumu.

5.      Ja fiziska persona zemesgabalus un/vai ēkas iegādājas, lai tos pārdotu, šo īpašumu nodošana ir pastāvīga saimnieciska darbība, ja fiziska persona kalendārā gada laikā veic vairāk nekā vienu darījumu. Tomēr, ja fiziska persona jau būvē nekustamo īpašumu pārdošanai saskaņā ar 4. punktu un jau tiek uzskatīts, ka saimnieciskā darbība ir uzsākta un pastāvīga, visus citus vēlāk veiktus darījumus vairs nevar uzskatīt par tādiem, kam piemīt gadījuma raksturs. Lai gan pirmā atsavināšana tiek uzskatīta par gadījuma rakstura piegādi, ja tajā pašā gadā ir notikusi otrā piegāde, pirmā piegāde netiek aplikta ar nodokli, bet tā tiek ņemta vērā, aprēķinot Nodokļu kodeksa 152. pantā paredzēto maksimālo apmēru. Ēku un zemes gabalu atsavināšana, kas ir atbrīvota no nodokļa saskaņā ar Nodokļu kodeksa 141. panta 2. punkta f) apakšpunktu, tiek ņemta vērā, gan lai noteiktu saimnieciskās darbības pastāvīgumu, gan lai aprēķinātu Nodokļu kodeksa 152. pantā paredzēto atbrīvojuma slieksni.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

10      2009. gadā LN izsniedza trešai personai vairākus aizdevumus par kopējo summu 80 400 EUR apmērā, nostiprinot hipotēkas uz vairākiem nekustamajiem īpašumiem. Tā kā aizdevumi nevarēja tikt atmaksāti, minētie nekustamie īpašumi tika nodoti izsolei un trīs no tiem tika izsolīti LN.

11      2010. gadā LN noslēdza divus pārdevuma līgumus, no kuriem pirmais attiecās uz vienu no trim iepriekšējā punktā minētajiem nekustamajiem īpašumiem, bet otrs – uz zemesgabalu, kas bija iegādāts 2005. gadā. Par diviem pārējiem nekustamajiem īpašumiem, kas LN bija izsolīti 2011. un 2012. gadā, tika noslēgti atsevišķi pārdevuma līgumi.

12      2016. gadā, veicot nodokļu pārbaudi, AJFP Sibiu konstatēja, ka darījumi, kas veikti, sākot no 2010. gada līdz 2010. gada 30. jūnijam, ir radījuši ieņēmumus 611 364 RON (aptuveni 145 000 EUR) apmērā, līdz ar to šie darījumi tika kvalificēti kā pastāvīga saimnieciskā darbība, lai gūtu ienākumus. Tādējādi AJFP Sibiu uzskatīja, ka no 2010. gada 10. jūlija LN bija jāreģistrējas kā PVN maksātājam, pamatojoties uz to, ka bija pārsniegts 35 000 EUR apgrozījuma slieksnis, līdz kuram tika piemērots Nodokļu kodeksa 152. panta 1. un 2. punktā paredzētais īpašais atbrīvojuma režīms.

13      AJFP Sibiu uzskatīja, ka abi nekustamie īpašumi, kurus LN bija pārdevis 2010. gadā, netika izmantoti personīgi, bet gan tika iegādāti, lai tos pārdotu tālāk ienākumu gūšanai.

14      Attiecībā uz 2011. gadā realizēto pārdošanas darījumu AJFP Sibiu uzskatīja, ka tas ir jāatbrīvo no PVN, jo attiecīgā īpašuma nodošana notika pēc tā gada 31. decembra, kas seko īpašuma pirmreizējai izmantošanai. Savukārt attiecībā uz 2012. gadā veikto pārdošanas darījumu nodokļu iestāde uzskatīja, ka šis darījums ir apliekams ar PVN.

15      Šādos apstākļos ar 2016. gada 28. marta paziņojumu AJFP Sibiu uzlika LN papildu PVN, kā arī procentus un kavējuma naudu.

16      Sūdzība, ko LN iesniedza par šo nodokļa paziņojumu, ar Brašovas Reģionālā valsts finanšu ģenerāldirekcijas 2016. gada 8. novembra lēmumu tika noraidīta.

17      LN vērsās Tribunalul Sibiu (Sibiu apgabaltiesa, Rumānija) ar prasību, kurā tas tostarp apstrīdēja nodokļu iestādes pilnvaras uzlikt nodokli fiziskai personai, kas nav brīvprātīgi reģistrējusies kā PVN maksātājs, un kvalificēt par saimniecisku darbību tādus nekustamo īpašumu pārdošanas darījumus kā pamatlietā aplūkotie.

18      Tribunalul Sibiu (Sibiu apgabaltiesa) LN celto prasību apmierināja. Šī tiesa uzskatīja, ka saimnieciskas darbības galvenā pazīme ir ilglaicīgu ienākumu gūšana, līdz ar to nekustamā īpašuma iegāde un pārdošana pati par sevi nevar tikt uzskatīta par saimniecisku darbību. Turklāt tā uzskatīja, ka šajā gadījumā izsolē iegādāto nekustamo īpašumu pārdošana tālāk bija tikai veids, kādā atbildētājs pamatlietā varēja atgūt aizdevumus, kurus viņš bija izsniedzis 2009. gadā.

19      Nodokļu administrācija šo spriedumu pārsūdzēja Curtea de Apel Alba Iulia (Albas Julijas apelācijas tiesa, Rumānija).

20      Šī tiesa uzskata, ka jautājums ir par to, vai juridisks darījums, ar kuru kreditors, kurš ir izsniedzis aizdevumus, kas nodrošināti ar hipotēkām uz nekustamajiem īpašumiem, un kuram piespiedu izpildes procedūras rezultātā šie nekustamie īpašumi tiek piešķirti, pēc tam šos īpašumus pārdod, ir jākvalificē kā saimnieciska darbība PVN direktīvas 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, kas tādējādi ir apliekama ar PVN atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktam. Šajā kontekstā minētā tiesa vēlas noskaidrot arī to, vai persona, kas ir veikusi šo juridisko darījumu, ir jāuzskata par nodokļa maksātāju minētās direktīvas 9. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē.

21      Šādos apstākļos Curtea de Apel Alba Iulia (Albas Julijas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [PVN direktīvas] 2. pantam ir pretrunā tāds darījums, kura rezultātā nodokļu maksātājs, kas kā kreditors saņem īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu pret to vērstas piespiedu izpildes procedūras rezultātā un pēc kāda laika šo īpašumu pārdod, lai atgūtu aizdoto naudas summu, tiek uzskatīts par saimniecisku darbību, proti, materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošanu ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus?

2)      Vai tiesību subjekts, kurš ir veicis šādu juridisku darījumu, var tikt uzskatīts par nodokļu maksātāju [PVN direktīvas] 9. panta izpratnē?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

22      Ar abiem jautājumiem, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai PVN direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darījums, ar kuru persona, kura piespiedu izpildes procedūrā, kas tika uzsākta, lai piedzītu tās iepriekš izsniegtu aizdevumu, ir ieguvusi nekustamo īpašumu un pēc tam šo nekustamo īpašumu ir pārdevusi, var tikt uzskatīts par saimniecisku darbību, un vai minētā persona šajā darījumā ir jāuzskata par nodokļa maksātāju.

23      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkotie juridiskie darījumi izpaudās kā tādu nekustamo īpašumu pārdošana, kuri iepriekš ir tikuši nodoti kreditoram-aizdevējam pēc tam, kad piespiedu izpildes procedūras rezultātā tika vērsta piedziņa uz hipotēku, ar kuru bija nodrošināts šī aizdevēja prasījums pret nekustamo īpašumu agrāko īpašnieku.

24      Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina – lai arī PVN direktīvā ir noteikta ļoti plaša PVN piemērošanas joma, šis nodoklis attiecas tikai uz darbību, kam ir saimniecisks raksturs. Proti, PVN direktīvas 2. pantā attiecībā uz apliekamajiem darījumiem ir noteikts, ka līdztekus preču importam un preču iegādei Kopienas iekšienē ar PVN apliek arī preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību kādas dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs (spriedums, 2016. gada 2. jūnijs, Lajvér, C-263/15, EU:C:2016:392, 20. un 21. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

25      Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka šajā kontekstā jēdziens “nodokļa maksātājs” ir jādefinē saistībā ar jēdzienu “saimnieciska darbība” PVN direktīvas 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē. No tā izriet, ka šādas darbības esamība ir tā, uz kā pamata persona tiek kvalificēta kā nodokļa maksātājs (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 15. septembris, Słaby u.c., C-180/10 un C-181/10, EU:C:2011:589, 43. punkts un tajā minētā judikatūra), kas saskaņā ar šīs direktīvas 9. panta 1. punkta pirmo daļu ir jebkura persona, kura patstāvīgi jebkurā vietā veic šādu saimniecisku darbību.

26      Jēdziens “saimnieciska darbība” minētās direktīvas 9. panta 1. punkta otrajā daļā ir definēts kā tāds, kas aptver jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, šajā normā tostarp precizējot, ka par šādu darbību it īpaši ir uzskatāma “materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus”.

27      Attiecībā uz jēdzienu “izmantošana” PVN direktīvas 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šis jēdziens atbilstoši kopējās PVN sistēmas neitralitātes principam attiecas uz visiem darījumiem neatkarīgi no to juridiskās formas, kuru mērķis ir no attiecīgā īpašuma gūt ilglaicīgus ienākumus (spriedumi, 2009. gada 6. oktobris, SPÖ Landesorganisation Kärnten, C-267/08, EU:C:2009:619, 20. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 2. jūnijs, Lajvér, EU:C:2016:392, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

28      Savukārt vienkārša īpašuma iegāde un pārdošana nav uzskatāma par īpašuma izmantošanu ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus PVN direktīvas 9. panta 1. punkta izpratnē, jo vienīgā atlīdzība šajos darījumos ir iespējamie ienākumi šī īpašuma pārdošanas gadījumā (spriedums, 2011. gada 15. septembris, Słaby u.c., C-180/10 un C-181/10, EU:C:2011:589, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29      Tāpat arī īpašuma tiesību vienkārša izmantošana pati par sevi nav uzskatāma par saimniecisku darbību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 15. septembris, Słaby u.c., C-180/10 un C-181/10, EU:C:2011:589, 36. punkts; 2015. gada 9. jūlijs, Trgovina Prizma, C-331/14, EU:C:2015:456, 23. punkts, kā arī 2019. gada 13. jūnijs, IO (PVN – Uzraudzības padomes locekļa darbība), C-420/18, EU:C:2019:490, 29. punkts).

30      Pirmkārt, runājot par kritērijiem, kas var tikt ņemti vērā, lai noteiktu, vai darbība ir saimnieciska darbība PVN direktīvas 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, no Tiesas judikatūras izriet, ka pārdošanas darījumu apjoms nav izšķirošs kritērijs, lai komersanta privātas darbības, kuras ir ārpus šīs direktīvas piemērošanas jomas, nošķirtu no darbībām, kas veido saimniecisko darbību (spriedumi, 2011. gada 15. septembris, Słaby u.c., C-180/10 un C-181/10, EU:C:2011:589, 37. punkts, kā arī 2019. gada 17. oktobris, Paulo Nascimento Consulting, C-692/17, EU:C:2019:867, 25. punkts).

31      Otrkārt, attiecībā uz apbūvei paredzētu zemes gabalu Tiesa jau ir precizējusi, ka atbilstošs izvērtēšanas kritērijs ir tas, ka ieinteresētā persona sāk zemes pārdošanas aktīvas darbības ar līdzekļiem, kas ir līdzīgi tiem, kurus izmanto ražotājs, tirgotājs vai pakalpojumu sniedzējs. Šādas iniciatīvas parasti neietilpst personīgā īpašuma pārvaldīšanas jomā, līdz ar to no tā izrietošie darījumi nevar tikt uzskatīti par īpašuma tiesību vienkāršu izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 9. jūlijs, Trgovina Prizma, C-331/14, EU:C:2015:456, 24. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādas iniciatīvas drīzāk ietilpst darbībā, kas tiek veikta, lai no tās gūtu ilglaicīgus ienākumus, un tādējādi var tikt kvalificētas kā ekonomiska rakstura.

32      Ņemot vērā šos elementus, ir jānosaka, vai juridiskais darījums, ar kuru kreditors, kurš ir izsniedzis aizdevumus, kas nodrošināti ar hipotēkām uz nekustamajiem īpašumiem, un kuram piespiedu izpildes procedūras rezultātā šie nekustamie īpašumi tiek piešķirti, pēc noteikta laika šos īpašumus pārdod, ir jākvalificē kā saimnieciska darbība PVN direktīvas 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē vai arī tā ir īpašuma tiesību vienkārša izmantošana.

33      Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka 2009. gadā atbildētājs pamatlietā vienai un tai pašai fiziskai personai izsniedza vairākus aizdevumus, kas bija nodrošināti ar hipotēkām uz nekustamiem īpašumiem, un, tā kā šie aizdevumi netika atmaksāti, trīs no šiem nekustamajiem īpašumiem tika nodoti kreditoram tajā pašā 2009. gadā rīkotas izsoles procedūrā. Pēc tam laikposmā no 2010. līdz 2012. gadam kreditors pārdeva šos trīs nekustamos īpašumus.

34      No Tiesas rīcībā esošās informācijas arī izriet, ka, pirmkārt, pamatlietā aplūkotos juridiskos darījumus atbildētājs pamatlietā ir veicis, lai pēc izsniegto aizdevumu neatmaksāšanas atjaunotu sava īpašuma masu un atgūtu tā prasījumus. Otrkārt, rīkodamies ar mērķi atjaunot sava īpašuma masu un atgūt prasījumus, atbildētājs pamatlietā nav uzsācis zemes pārdošanas aktīvas darbības, it īpaši ar līdzekļiem, kas ir līdzīgi tiem, kurus izmanto ražotājs, tirgotājs vai pakalpojumu sniedzējs PVN direktīvas 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.

35      Tādējādi – ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa to pārbauda, – šķiet, ka šie apstākļi pierāda, ka pamatlietā aplūkoto nekustamo īpašumu pārdošana faktiski ir īpašuma tiesību vienkārša izmantošanu, kā arī privātīpašuma pareiza pārvaldīšana, un līdz ar to neietilpst saimnieciskās darbības īstenošanas tvērumā.

36      Tāpat neviens cits iesniedzējtiesas norādītais apstāklis nepierāda, ka atbildētāja pamatlietā veiktajai darbībai būtu saimniecisks raksturs PVN direktīvas 9. panta 1. punkta izpratnē.

37      Līdz ar to nevar piekrist Rumānijas valdības nostājai, saskaņā ar kuru apstāklis, ka atbildētājs pamatlietā pats ir piedalījies izsoles procedūrā – un šīs procedūras rezultātā ir ieguvis nekustamo īpašumu, ar kuru hipotēkas veidā ir ticis nodrošināts kreditora prasījums, nesagaidīdams aizdotās summas atgūšanu piespiedu izpildē, vēršot piedziņu pret sava parādnieka nodrošinājumu, – liecinot, ka ir notikusi materiāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā pastāvīgus ienākumus, un līdz ar to atbildētājs pamatlietā esot jākvalificē kā PVN maksātājs.

38      Šķiet, ka šis pēdējais apstāklis drīzāk pierāda, ka pamatlietā aplūkotā nekustamo īpašumu pārdošana, ņemot vērā šo darījumu īpatnības, kas izklāstītas iepriekšējos šā sprieduma punktos, iekļaujas atbildētāja pamatlietā personīgā īpašuma pārvaldīšanas tvērumā.

39      Šādos apstākļos atbildētāja [pamatlietā] veiktie juridiskie darījumi ir jāuzskata par tādiem, kuri attiecas uz privātīpašuma pārvaldīšanu, jo, kā izriet no Tiesas rīcībā esošās informācijas, kas iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, pirmkārt, ieinteresētās personas mērķis bija atgūt savus prasījumus un atjaunot tā īpašuma masu un, otrkārt, viņš nebija uzsācis zemes pārdošanas aktīvas darbības. No tā izriet, ka ieinteresētā persona nevar tikt uzskatīta par PVN maksātāju PVN direktīvas 9. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē attiecībā uz pamatlietā aplūkoto nekustamo īpašumu pārdošanu, un līdz ar to šiem darījumiem nebija jāpiemēro minētais nodoklis.

40      Lietderības labad ir jāprecizē, ka iesniedzējtiesas izklāstītā pamatlieta, kā arī tās prejudiciālie jautājumi neattiecas uz tādu nekustamā īpašuma pārdošanu, kas tiek uzskatīta par LN veiktās saimnieciskās darbības, proti, aizdevuma izsniegšanas, tiešu turpinājumu.

41      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka PVN direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darījums, ar kuru persona, kura piespiedu izpildes procedūrā, kas tika uzsākta, lai piedzītu [šīs personas] iepriekš izsniegtu aizdevumu, ir ieguvusi nekustamo īpašumu un pēc tam šo nekustamo īpašumu ir pārdevusi, nevar pats par sevi tikt uzskatīts par saimniecisku darbību, ja šis darījums ir īpašuma tiesību vienkārša izmantošana, kā arī privātīpašuma pareiza pārvaldīšana; līdz ar to minētā persona šajā darījumā nav jāuzskata par nodokļa maksātāju.

 Par tiesāšanās izdevumiem

42      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darījums, ar kuru persona, kura piespiedu izpildes procedūrā, kas tika uzsākta, lai piedzītu [šīs personas] iepriekš izsniegtu aizdevumu, ir ieguvusi nekustamo īpašumu un pēc tam šo nekustamo īpašumu ir pārdevusi, nevar pats par sevi tikt uzskatīts par saimniecisku darbību, ja šis darījums ir īpašuma tiesību vienkārša izmantošana, kā arī privātīpašuma pareiza pārvaldīšana; līdz ar to minētā persona šajā darījumā nav jāuzskata par nodokļa maksātāju.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – rumāņu.