EU tax law WEB -

15.4.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 139/34

1)

Vai Padomes Direktīvas 2006/112/EK 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 9., 24., 72. un 73. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka par pakalpojuma sniegšanu, kas ir apliekama ar PVN, ir uzskatāms tas, ka elektronisko sakaru operators iekasē no saviem bijušajiem klientiem (kuriem tika piešķirtas atlaides, kas var būt pakalpojuma ierīkošana, aktivizācija, pārnesamība, aprīkojums bez maksas vai īpašu tarifu piemērošana apmaiņā pret apņemšanos ievērot līguma minimālo darbības termiņu, kas netika izpildīta no viņiem atkarīgu iemeslu dēļ) summu, kas saskaņā ar tiesību aktiem nedrīkst pārsniegt izmaksas, kuras radušās pakalpojumu sniedzējam uzņēmumam un kuras ir jānosaka proporcionāli klientam piešķirtajai priekšrocībai, kas ir skaidri norādīta un skaitļos izteikta noslēgtajā līgumā, un kas nevar automātiski atbilst līguma izbeigšanas dienā neveikto maksājumu kopējai vērtībai?

2)

Vai, ņemot vērā iepriekš minētās normas, apstāklis, ka šīs summas ir jāsamaksā pēc līguma izbeigšanas, kad operators vairs nesniedz pakalpojumus klientam, un ka pēc līguma izbeigšanas nav nekāda patēriņa, liedz kvalificēt tās kā atlīdzību par pakalpojumu sniegšanu?

3)

Vai, ņemot vērā iepriekš minētās normas, ir jāizslēdz, ka minētā summa ir atlīdzība par pakalpojumu sniegšanu, tāpēc, ka operators un viņa bijušie klienti saskaņā ar tiesību aktiem standartlīgumā ir iepriekš noteikuši formulu, lai aprēķinātu summu, kas bijušajiem klientiem ir jāsamaksā, ja netiek ievērots līguma minimālais darbības termiņš, kas ir paredzēts pakalpojumu sniegšanas līgumā?

4)

Vai, ņemot vērā iepriekš minētās normas, ir jāizslēdz, ka minētā summa ir atlīdzība par pakalpojumu sniegšanu, ja strīdīgā summa neatbilst summai, ko operators saņemtu atlikušajā līguma darbības laikā, ja līgums netiktu izbeigts?