EU tax law WEB -

23.3.2020   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 95/7

1)

Vai ar Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (1) 168. panta a) punktu un l78. panta a) punktu, tos aplūkojot kopsakarā ar šīs pašas direktīvas 220. panta a) punktu un 226. pantu, un ar efektivitātes principu ir saderīga valsts sniegtā juridiska interpretācija un piekoptā prakse, saskaņā ar ko gadījumā, ja ir izpildītas materiāltiesiskas prasības, lai īstenotu tiesības atskaitīt nodokli, nepietiek tikai ar to, ka attiecīgās personas rīcībā ir rēķins, kura saturs atbilst minētās direktīvas 226. pantā noteiktajām prasībām, bet nodokļa maksātāja, lai viņš varētu likumīgi īstenot tiesības atskaitīt nodokli uz attiecīgā rēķina pamata, rīcībā turklāt ir jābūt papildu dokumentāriem pierādījumiem, kuriem ir jāatbilst ne tikai Direktīvas 2006/112 normām, bet arī valsts tiesiskajā regulējumā attiecībā uz grāmatvedību noteiktajiem principiem un īpašiem noteikumiem par apliecinošiem dokumentiem, un saskaņā ar ko katrs ar šiem apliecinošiem dokumentiem pamatota saimnieciskā darījuma aspekts visiem ķēdes dalībniekiem jānorāda un jādeklarē saskaņoti?

2)

Vai ar Direktīvas 2006/112 normām par [PVN atskaitīšanu] un ar nodokļu neitralitātes un efektivitātes principiem ir saderīga valsts sniegtā juridiskā interpretācija un piekoptā prakse, saskaņā ar ko ķēdes darījuma gadījumā – šī darījuma rakstura dēļ vien un neatkarīgi no jebkura cita apstākļa – katram ķēdes dalībniekam ir jāpārbauda visi viņu veiktā saimnieciskā darījuma elementi un uz šīs pārbaudes pamata ir jāizdara secinājumi attiecībā uz nodokļa maksātāju, kurš atrodas citā ķēdes posmā, un saskaņā ar ko nodokļa maksātājam tiek liegts īstenot tiesības [atskaitīt PVN], pamatojoties uz to, ka ķēdes izveide nebija [pienācīgi] attaisnota no saimnieciskā skatupunkta, lai arī tā nav aizliegta ar valsts tiesisko regulējumu? Šajā kontekstā, kad ir runa par tādu objektīvu apstākļu izskatīšanu, kas var pamatot liegumu īstenot tiesības [atskaitīt PVN], ķēdes darījuma gadījumā, vai, nosakot un izvērtējot pierādījumu, uz kuriem ir balstīts liegums īstenot PVN atskaitīšanas tiesības, atbilstību un pierādījuma spēku, drīkst piemērot tikai Direktīvas 2006/112 normas un valsts tiesību normas par nodokļa atskaitīšanu kā materiāltiesiskas normas, kurās ir precizēti fakti, kuriem ir nozīme saistībā ar faktiskā ietvara konstatēšanu, vai arī ir jāpiemēro turklāt attiecīgās dalībvalsts tiesību normas grāmatvedības jomā kā speciālas tiesību normas?

3)

Vai ar Direktīvas 2006/112 normām par [PVN atskaitīšanu] un ar nodokļu neitralitātes un efektivitātes principiem ir saderīga valsts sniegtā juridiskā interpretācija un piekoptā prakse, saskaņā ar ko nodokļa maksātājam, kurš izmanto preces saviem ar nodokli apliekamiem un dalībvalstī veiktiem darījumiem un kura rīcībā ir saskaņā ar Direktīvu 2006/112 izsniegts rēķins, tiek liegts īstenot tiesības [atskaitīt PVN], pamatojoties uz to, ka nav zināmi visi ķēdes locekļu veiktā [darījuma] elementi, vai arī atsaucoties uz apstākļiem, kuri attiecas uz ķēdes locekļiem, kas atrodas augšup no rēķina izsniedzēja, un kurus nodokļa maksātājs nekādi nevarēja ietekmēt no viņa neatkarīgu apsvērumu dēļ, un saskaņā ar ko tiesības [atskaitīt PVN] tiek pakļautas nosacījumam, ka nodokļa maksātājs, īstenojot no viņa pamatoti sagaidāmos pasākumus, pilda vispārējo pienākumu veikt pārbaudi ne tikai pirms līguma noslēgšanas, bet arī tā izpildes laikā un pēc tā izpildes. Vai šajā kontekstā nodokļa maksātājam ir jāatturas no tiesību [atskaitīt PVN] īstenošanas, ja pēc līguma noslēgšanas, tā izpildes laikā vai pēc tā izpildes attiecībā uz kādu no rēķinā norādītā saimnieciskā darījuma elementiem tas konstatē kādu neatbilstību vai tam kļūst zināms apstāklis, kura dēļ saskaņā ar nodokļu iestādes praksi tiek piemērots liegums īstenot tiesības [uz PVN atskaitīšanu]?

4)

Vai, ņemot vērā Direktīvas 2006/112 normas par [PVN atskaitīšanu] un efektivitātes principu, nodokļu iestādei ir jādefinē krāpšana nodokļu jomā? Vai par atbilstošu ir uzskatāma nodokļu iestādes prakse, saskaņā ar kuru ķēdes locekļu kļūdas un pārkāpumi, kuriem nav pamatotas cēloņsakarības saiknes ar tiesībām [atskaitīt PVN], tiek uzskatīti par pierādījumu krāpšanai nodokļu jomā, atsaucoties šajā ziņā uz apstākli, ka, tā kā šo kļūdu un pārkāpumu dēļ rēķinu saturs kļuva neuzticams, nodokļa maksātājs zināja vai tam bija jāzina par krāpšanu nodokļu jomā? Ja pastāv krāpšana nodokļu jomā, vai šis apstāklis pamato prasību, ka nodokļa maksātāja veiktajai pārbaudei ir jāatbilst iepriekš minētajam plašumam, dziļumam un tvērumam, vai arī šis pienākums pārsniedz ar efektivitātes principu noteikto?

5)

Vai sods, kas ietver liegumu īstenot tiesības [atskaitīt PVN] un pienākumu maksāt nodokļa uzrēķinu 200 % apmērā no nodokļa starpības, ir samērīgs, ja valsts kasei nav radušies nekādi ienākumu zaudējumi, kas būtu tieši saistīti ar nodokļa maksātāja tiesībām [atskaitīt PVN]? Vai ir jāizvērtē kāds no apstākļiem, kas ir minēti az adózás rendjéről szóló 2003. évi XCII. törvény (2003. gada Likuma Nr. XCII par taksācijas vispārīgo kārtību; turpmāk tekstā – “LPGT”) 170. panta 1. punkta trešajā teikumā, ja nodokļa maksātājs nodokļu iestādei iesniedza visus viņa rīcībā esošos dokumentus un savai nodokļu deklarācijai pievienoja izsniegtos rēķinus?

6)

Ja no atbildēm, kas sniedzamas uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, izriet, ka valsts tiesību normas interpretācija, kas ir izstrādāta pēc 2016. gada 10. novembra rīkojuma Signum Alfa Sped (C-446/15, EU:C:2016:869) izdošanas, un uz tās pamata noteiktā prakse nav saderīgas ar Direktīvas 2006/112 normām par [PVN atskaitīšanu], un ņemot vērā, ka pirmās instances tiesa nevar iesniegt Eiropas Savienības Tiesai lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu visās lietās, vai saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. panta noteikumiem var uzskatīt, ka nodokļa maksātāju tiesības celt prasību tiesā par zaudējumu atlīdzību garantē viņiem tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un taisnīgu tiesu, kas viņiem ir atzītas šajā pantā? Vai šajā kontekstā ir jāizmanto interpretācija, saskaņā ar kuru lietā Signum Alfa Sped pieņemtā nolēmuma formas izvēle nozīmē to, ka jautājums jau bija atrisināts Kopienu tiesībās un izskaidrots Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā un ka tādējādi atbilde uz to bija acīmredzama, vai arī tas nozīmē, ka, tā kā ir uzsākta jauna tiesvedība, jautājums nav atrisināts pilnībā un tādējādi joprojām ir jālūdz Tiesai pieņemt prejudiciālu nolēmumu?