Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2023. gada 11. maijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopējā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma – Direktīva 2006/112/EK – 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts – Pakalpojumu, kuri cieši saistīti ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu un kurus sniedz struktūra, ko attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūru, atbrīvojumi no nodokļa – Pakalpojumu sniegšana personai, kas nav nodokļa maksātāja, dalībvalstī, kura nav pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas dalībvalsts – Pabalstu rakstura un nosacījuma par organizāciju, kas atzīta par sociālās labklājības organizāciju, vērtējums – Atbilstošo valsts tiesību noteikšana – “Attiecīgās dalībvalsts” jēdziens

Lietā C-620/21

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija) iesniegusi ar 2021. gada 27. septembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 6. oktobrī, tiesvedībā

MOMTRADE RUSE OOD

pret

Direktor na Direktsia “Obzhalvane i danachno-osiguritelna praktika” Varna pri Tsentralno upravlenie na Natsionalnata agentsia za prihodite,

TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún] (referente), tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen] un J. Pasers [J. Passer],

ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–        Direktor na Direktsia “Obzhalvane i danachno-osiguritelna praktika” Varna pri Tsentralno upravlenie na Natsionalnata agentsia za prihodite vārdā – S. Petkov,

–        Eiropas Komisijas vārdā – D. Drambozova un J. Jokubauskaitė, pārstāves,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2022. gada 1. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2008. gada 12. februāra Direktīvu 2008/8/EK (OV 2008, L 44, 11. lpp.) (turpmāk tekstā – “PVN direktīva”), 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta interpretāciju.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp MOMTRADE RUSE OOD (turpmāk tekstā – “Momtrade”) un Direktor na Direktsia “Obzhalvane i danachno-osiguritelna praktika” Varna pri Tsentralno upravlenie na Natsionalnata agentsia za prihodite (Valsts ieņēmumu aģentūras Centrālās administrācijas Varnas pilsētas Nodokļu un sociālā nodrošinājuma direkcijas direktors, Bulgārija; turpmāk tekstā – “direktors”) par paziņojumu par pievienotās vērtības nodokli (PVN).

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 PVN direktīva

3        PVN direktīvas 45. pants ir izteikts šādi:

“Pakalpojumu sniegšanas vieta personai, kas nav nodokļa maksātāja, ir vieta, kur ir pakalpojumu sniedzēja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta. Tomēr, ja pakalpojumus sniedz nodokļa maksātāja pastāvīgās iestādes vietā, kas nav viņa saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, šo pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur atrodas šī pastāvīgā iestāde. Ja šādas saimnieciskās darbības pastāvīgās vietas vai pastāvīgās iestādes vietas nav, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur pakalpojumu sniedzējam ir pastāvīgā adrese vai parastā uzturēšanās vieta.”

4        Šīs direktīvas IX sadaļa attiecas uz atbrīvojumiem no PVN.

5        Minētās direktīvas IX sadaļas 1. nodaļā “Vispārīgi noteikumi” ir ietverts 131. pants, saskaņā ar kuru:

“Šīs sadaļas 2. līdz 9. nodaļā paredzētos atbrīvojumus, neskarot citus Kopienas noteikumus, piemēro saskaņā ar noteikumiem, ko dalībvalstis pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu iespējamu krāpšanu, izvairīšanos un ļaunprātīgu izmantošanu.”

6        PVN direktīvas šīs pašas IX sadaļas 2. nodaļā “Atbrīvojumi konkrētām darbībām sabiedrības interesēs” ir ietverts 132.–134. pants.

7        Šīs direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir noteikts:

“Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:

[..]

g)      pakalpojumu sniegšanu un preču piegādes, kas ir cieši saistītas ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu, tostarp tādas, ko veic veco ļaužu pansionāti, publisko tiesību subjekti vai citas struktūras, kuras attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūrām.”

8        Minētās direktīvas 133. pants ir formulēts šādi:

“Piešķirot struktūrām, kas nav publisko tiesību subjekti, 132. panta 1. punkta b), g), h), i), l), m) un n) apakšpunktā paredzētos atbrīvojumu[s], dalībvalsts katrā atsevišķā gadījumā var tām piemērot vienu vai vairākus šādus nosacījumus:

a)      attiecīgās struktūras nedrīkst pastāvīgi censties gūt peļņu, un jebkuru peļņu, kas tomēr rodas, nedrīkst sadalīt, bet tā jānovirza sniegto pakalpojumu turpināšanai vai uzlabošanai;

b)      šīs struktūras ir jāpārvalda un jāvada – būtībā brīvprātīgi – personām, kurām pašām vai caur starpniekiem nav tieša vai netieša daļa attiecīgo darbību iznākumā;

c)      šīm struktūrām jānosaka cenas, ko apstiprinājušas valsts iestādes vai kas nav augstākas par šādām apstiprinātām cenām, vai attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav jāapstiprina, zemākas cenas par tām, ko līdzīgiem pakalpojumiem nosaka komercuzņēmumi, kuriem jāmaksā PVN;

d)      atbrīvojumi nedrīkstētu radīt konkurences izkropļojumus, nostādot neizdevīgā stāvoklī uzņēmumus, kas ir PVN maksātāji.

[..]”

9        Šīs pašas direktīvas 134. pants ir formulēts šādi:

“Preču piegādei vai pakalpojumu sniegšanai nepiešķir 132. panta 1. punkta b), g), h), i), l), m) un n) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu, ja:

a)      preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana nav būtiski svarīga atbrīvotajiem darījumiem;

b)      preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas pamatmērķis ir gūt struktūrai papildu ienākumus, veicot darījumus, kas tieši konkurē ar komercuzņēmumu darījumiem, par kuriem uzliek PVN.”

 Direktīva 2008/8

10      Padomes Direktīvas 2008/8/EK (2008. gada 12. februāris), ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas vietu (OV 2008, L 44, 11. lpp.), 3. un 5. apsvērumā ir noteikts:

“ (3)      Principā par visiem sniegtajiem pakalpojumiem būtu jāuzliek nodoklis vietā, kur patiešām notiek patēriņš. Ja vispārējo noteikumu par pakalpojumu sniegšanas vietu grozītu šādi, gan administratīvu, gan politikas iemeslu dēļ tomēr būtu vajadzīgi noteikti izņēmumi no šā vispārējā noteikuma.

[..]

(5)      Ja pakalpojumus sniedz personām, kas nav nodokļa maksātājas, vispārējam noteikumam arī turpmāk būtu jābūt tādam, ka pakalpojuma sniegšanas vieta ir vieta, kur pakalpojuma sniedzējs veic uzņēmējdarbību.”

 Bulgārijas tiesības

 Bulgārijas Republikas Konstitūcija

11      Bulgārijas Republikas Konstitūcijas 26. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Ārvalstniekiem, kuri dzīvo Bulgārijas Republikā, ir visas šajā Konstitūcijā noteiktās tiesības un pienākumi, izņemot tās tiesības un pienākumus, kuru iegūšanai Konstitūcijā un likumā ir prasīta Bulgārijas pilsonība.”

 Nodokļu un sociālā nodrošinājuma procesa kodekss

12      Danachno-osiguritelen protsesualen kodeks (Nodokļu un sociālā nodrošinājuma procesa kodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 122. panta 1. punktā ir noteikts:

“Nodokļu iestāde var piemērot nodokli, kas noteikts saskaņā ar attiecīgo likumu un bāzi, kuru tā nosaka pati un kura norādīta 2. punktā, šādos apstākļos:

[..]

3.      ja grāmatvedībā ir izmantoti viltoti vai nepareizi dokumenti;

4.      ja nav vai nav iesniegta grāmatvedības uzskaite, kas vesta atbilstoši [Zakon za schetovodstvoto (Grāmatvedības likums)] vai ja kārtotā grāmatvedība neļauj noteikt nodokļa bāzi, kā arī ja dokumenti, kas vajadzīgi nodokļa bāzes vai obligāto sociālo iemaksu noteikšanai, ir iznīcināti neatbilstošā veidā;

[..]”

 ZDDS

13      Atbilstoši Zakon za danak varhu dobavenata stoynost (Likums par pievienotās vērtības nodokli; 2006. gada 4. augusta DV Nr. 63), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “ZDDS”), 21. panta 1. punktam:

“Ja pakalpojumu saņēmējs ir persona, kas nav nodokļa maksātāja, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību kā pašnodarbināta persona.”

14      ZDDS 38. pants ir formulēts šādi:

“(1)      No nodokļa ir atbrīvoti šajā nodaļā minētie darījumi.

(2)      No nodokļa ir atbrīvoti arī Kopienas iekšējie darījumi, kas būtu atbrīvoti no nodokļa saskaņā ar šo nodaļu, ja tie tiktu veikti valsts teritorijā.

(3)      No nodokļa ir atbrīvota arī jebkura tādu preču iegāde Kopienas iekšienē, kuru piegāde valsts teritorijā ir atbrīvota no nodokļa saskaņā ar šo nodaļu.

[..]”

15      ZDDS 40. pantā ir noteikts:

“No nodokļa atbrīvots darījums ir:

1.      sociālo pakalpojumu sniegšana [Zakon za sotsialno podpomagane (Sociālās palīdzības likums)] izpratnē;

[..].”

16      ZDDS 67. pantā ir paredzēts:

“(1)      Nodokļa summa tiek noteikta, reizinot nodokļa bāzi ar nodokļa likmi.

(2)      Ja, apspriežot darījumu, nav skaidri norādīts, ka nodoklis ir jāmaksā atsevišķi, to uzskata par iekļautu cenā, par kuru panākta vienošanās.

(3)      Tiek uzskatīts, ka nodoklis ir iekļauts deklarētajā cenā arī tad, ja preces tiek piegādātas mazumtirdzniecībā.

[..]”

 ZSP

17      Zakon za sotsialno podpomagane (Likums par sociālo palīdzību; 1998. gada 19. maija DV Nr. 56), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “ZSP”), 16. pantā ir noteikts:

“(1)      Sociālo pakalpojumu sniegšanas pamatā ir sociālais darbs, kas vērsts uz atbalstu personai:

1.      ikdienas darbību veikšanā;

2.      lai tā sociāli iekļautos;

(2)      Sociālos pakalpojumus sniedz, pamatojoties uz individuālu vajadzību novērtējumu un ņemot vērā personas personīgās vēlmes un izvēli.

[..]”

18      Atbilstoši ZSP, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 18. pantam:

“(1)      Sociālos pakalpojumus sniedz:

1.      valsts;

2.      pašvaldības;

3.      Bulgārijas fiziskās personas, kas reģistrētas saskaņā ar [Targovski zakon (Komerclikums)], un juridiskas personas;

4.      fiziskas personas, kas veic komercdarbību, un juridiskas personas, kas reģistrētas saskaņā ar citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai citas Eiropas Ekonomikas zonas [(EEZ)] dalībvalsts tiesību aktiem.

(2)      1. punkta 3. un 4. apakšpunktā minētās personas var sniegt sociālos pakalpojumus tikai pēc reģistrācijas [Agentsia za sotsialno podpomagane (Sociālās palīdzības aģentūra)] reģistrā.

(3)      Personas, kas minētas 1. punkta 3. un 4. apakšpunktā, pēc licences piešķiršanas un ieraksta 2. punktā minētajā reģistrā var sniegt sociālos pakalpojumus bērniem līdz 18 gadu vecumam.

(4)      Reģistrācijas kārtība ir noteikta likuma īstenošanas noteikumos.”

19      ZSP papildu noteikumu redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā likumā ir izmantoti šādi termini:

[..]

6.      “sociālie pakalpojumi”: darbības, kas atbalsta un uzlabo cilvēku iespējas dzīvot neatkarīgu dzīvi; tās tiek veiktas specializētās iestādēs un sabiedrībā;

7.      “sociālie pakalpojumi sabiedrībā”: pakalpojumi, kas tiek sniegti ģimenes vidē vai vidē, kas līdzinās ģimenes videi.

[..]”

 ZSP īstenošanas noteikumi

20      Pravilnik za prilagane na ZSP (ZSP īstenošanas noteikumi), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 40. pantā ir noteikts:

“(1)      Personas, kas vēlas saņemt sociālos pakalpojumus, iesniedz rakstisku pieteikumu atbilstoši savai pašreizējai adresei attiecīgi:

1.      sociālās palīdzības pārvaldes direktoram attiecībā uz sociālajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar atbilstoši 9. pielikumam valsts deleģētajām darbībām;

2.      pašvaldības mēram – attiecībā uz sociālajiem pakalpojumiem pašvaldībā;

3.      vadības struktūrai, ja sociālo pakalpojumu sniedzējs ir fiziska persona, kas reģistrēta saskaņā ar Likumu par tirdzniecību, vai juridiska persona.

(2)      Šā panta 1. punktā minētajam pieteikumam pievieno:

1.      personu apliecinošu dokumentu (atsaucei);

2.      attiecīgā gadījumā veselības grāmatiņas kopiju;

3.      vajadzības gadījumā Natsionalna ekspertna lekarska comitsia (NELK) (Valsts ārstu ekspertīzes komisija (NELK)) Teritorialna ekspertna lekarska comitsia (TELK) (Teritoriālā medicīniskās ekspertīzes komisija (TELK)) Lekarska consultativna comitsia (LKK) (Ārstu konsultatīvā komisija (LKK)) lēmuma kopiju.

(3)      Sociālo pakalpojumu sniedzējs vajadzības gadījumā var pieprasīt citus dokumentus.

(4)      Pamatojoties uz pieteikumu un tam pievienotajiem dokumentiem, kā arī 27. panta 7. punktā minētajos gadījumos 1. punkta 1.–3. apakšpunktā minētā iestāde 20 dienu laikā veic personas sociālo pakalpojumu vajadzību sociālo novērtējumu saskaņā ar 10. pielikumu un ieraksta projekta ziņojumā, kas atbilst paraugam 8. pielikumā. 27. panta 7. punktā minētajos gadījumos persona iesniedz pieteikumu pēc sociālā novērtējuma.

[..]”

21      Šo noteikumu 40.d pants ir formulēts šādi:

“(1)      Sociālo pakalpojumu sniedzēji pēc katra saņēmēja vajadzību izvērtēšanas un sasniedzamo mērķu noteikšanas izstrādā individuālu plānu.

(2)      1. punktā minētajā plānā iekļauj darbības, lai apmierinātu:

1.      ikdienas vajadzības;

2.      veselības vajadzības;

3.      izglītības vajadzības;

4.      rehabilitācijas vajadzības;

5.      vajadzības pēc brīvā laika;

6.      vajadzību pēc kontaktiem ar ģimeni, draugiem, radiniekiem un citām personām.

[..]”

22      Atbilstoši minēto noteikumu 40.e pantam:

“(1)      Sociālo pakalpojumu sniedzējs uztur saņēmēju reģistru.

(2)      Reģistrs ietver šādu informāciju:

1.      saņēmēju vārds, uzvārds, pastāvīgā dzīvesvieta un/vai pašreizējā adrese, dzimšanas datums un ģimenes stāvoklis;

2.      ievietošanas vai uzņemšanas sociālajā dienestā akts;

3.      aizbildņa, aizgādņa vai tuva radinieka vārds, uzvārds, pastāvīgā dzīvesvieta un/vai pašreizējā adrese un tālruņa numurs;

4.      saņēmēju ārstējošā ārsta vārds, uzvārds, adrese un tālruņa numurs;

5.      ievietošanas/uzņemšanas sociālajā dienestā datums;

6.      izrakstīšanas datums;

7.      nāves datums, laiks un cēlonis, ja saņēmējs ir miris specializētā iestādē vai ja runa ir par sociālo pabalstu sabiedrībā.

(3)      Pakalpojumu sniedzējs glabā numurētu, aizzīmogotu un ar specializētās iestādes zīmogu apzīmogotu grāmatiņu, kurā ir:

1.      to naudas un materiālo vērtību inventāra saraksts, ko iemītnieki nodrošina saglabāšanas nolūkā;

2.      datums, kad tika noguldīta nauda vai materiālās vērtības;

3.      datums, kurā naudas summa vai materiālās vērtības ir atmaksātas rezidentiem vai izmantotas viņu vārdā pēc viņu lūguma, kā arī to izlietojums;

4.      par naudas un citu materiālo vērtību glabāšanu atbildīgās personas vārds un amats.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

23      Momtrade ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas reģistrēta Bulgārijas Republikas teritorijā. Šī sabiedrība ir reģistrēta kā PVN maksātāja šajā dalībvalstī kopš 2014. gada 24. jūnija. Turklāt tā ir reģistrēta Sociālās palīdzības aģentūrā kā sociālo pakalpojumu sniedzēja un tai ir reģistrācijas apliecības attiecībā uz individuālo palīdzību, sociālo palīdzību un palīdzību veciem cilvēkiem to dzīvesvietās.

24      Momtrade sniegto pakalpojumu saņēmēji ir veci cilvēki, kas dzīvo Vācijā un Austrijā. Atbilstoši līgumiem, kas noslēgti starp šo sabiedrību un tās klientiem, sniegtie pakalpojumi izpaužas kā medicīniskās aprūpes nodrošināšana un aprūpes mājās pakalpojumu sniegšana. Dažādie pakalpojumu sniedzēja pienākumi ir detalizēti aprakstīti minētajiem līgumiem pievienotajā anketā, ko ir sagatavojusi Vācijā vai Austrijā reģistrēta aģentūra, kura ir atbildīga par klientu atrašanu un to novirzīšanu uz minēto sabiedrību. Šie pienākumi ietver atbalstu un palīdzību mājās veciem cilvēkiem ar veselības problēmām.

25      Bulgārijas nodokļu iestāžu veiktajā kontroles procedūrā attiecībā uz laikposmu no 2014. gada 24. jūnija līdz 2015. gada 31. decembrim šīs iestādes uzskatīja, ka, ņemot vērā, ka Momtrade sniegtie pakalpojumi faktiski tika sniegti Vācijas Federatīvās Republikas un Austrijas Republikas teritorijā, lai varētu atsaukties uz atbrīvojumu no PVN atbilstoši ZDDS 40. panta 1. punktam, šai sabiedrībai bija jāiesniedz pierādījumi, kas atbilstoši Vācijas un Austrijas tiesību aktiem apliecina šo dalībvalstu teritorijā šajā laikposmā sniegto pakalpojumu sociālo raksturu.

26      Bulgārijas nodokļu iestādes, konstatējušas, ka Momtrade šādus pierādījumus nav iesniegusi, 2018. gada 4. oktobrī izdeva paziņojumu par nodokli attiecībā uz šo sabiedrību, kurā bija norādīts PVN parāds par minēto laikposmu. Šo paziņojumu apstiprināja direktors.

27      Momtrade cēla prasību Administrativen sad Ruse (Ruses Administratīvā tiesa, Bulgārija), lai apstrīdētu iepriekšējā punktā minēto paziņojumu par nodokli. Šī tiesa samazināja šajā paziņojumā noteikto prasījuma summu, apstiprinot minēto paziņojumu pārējā daļā. Šajā kontekstā, konstatējusi, ka ar ZDDS 40. panta 1. punktu ir transponēts PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts, minētā tiesa apstiprināja, ka šīs sabiedrības Vācijas Federatīvās Republikas un Austrijas Republikas teritorijā sniegtajiem pakalpojumiem nav sociāla rakstura, jo minētā sabiedrība nav iesniegusi šo dalībvalstu kompetento iestāžu izdotus oficiālus dokumentus, kas apliecinātu šādu raksturu.

28      Par Administrativen sad Ruse (Ruses Administratīvā tiesa) pasludināto spriedumu attiecīgi direktors un Momtrade iesniedzējtiesā Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija) iesniedza divas apelācijas sūdzības.

29      Šī tiesa norāda, ka saskaņā ar tās judikatūru PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā dalībvalstīm nav noteikts pienākums atbrīvot no nodokļa sociālos pakalpojumus, kas sniegti citas dalībvalsts pilsoņiem ārpus to teritorijas. Šī interpretācija esot balstīta uz Bulgārijas Republikas Konstitūcijas 26. panta 2. punktu.

30      Iesniedzējtiesa uzskata, ka, pirmkārt, lai sasniegtu PVN direktīvas 132. pantā izvirzīto mērķi, nav nozīmes tam, vai pakalpojumu sniedzēji un saņēmēji, kas var tikt atbrīvoti no PVN, paliek vai ir reģistrēti vienas vai divu dalībvalstu teritorijā.

31      Otrkārt, tā kā pakalpojumu saņēmēji ir fiziskas personas, proti, personas, kas nav nodokļa maksātājas, šo pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, šajā gadījumā – Bulgārijas Republikas teritorija. Tāpēc, ja Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) izmantotā PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta interpretācija būtu pareiza, pret Bulgārijā reģistrētiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem tiktu piemērota atšķirīga attieksme nodokļu jomā atkarībā no tā, vai tie sniedz pakalpojumus Bulgārijas Republikas teritorijā vai citas dalībvalsts teritorijā ārvalstu pilsoņiem, un tas, pēc iesniedzējtiesas domām, šķiet nepieņemami, pat ja PVN jomā nav veikta pilnīga nodokļu saskaņošana.

32      Šajos apstākļos Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka komercsabiedrība, kas dalībvalstī (šajā gadījumā – [Bulgārijas Republikā]) ir reģistrēta kā sociālo pakalpojumu sniedzēja, var atsaukties uz šo tiesību normu, lai saņemtu atbrīvojumu no šī nodokļa attiecībā uz sociāliem pakalpojumiem, ko tā sniedz fiziskām personām, kuras ir citu dalībvalstu valstspiederīgie, šo valstu teritorijā? Vai, lai atbildētu uz šo jautājumu, nozīme ir apstāklim, ka pakalpojumu saņēmēji tiek uzticēti pakalpojumu sniedzējam ar tādu komercsabiedrību starpniecību, kas ir reģistrētas dalībvalstīs, kurās pakalpojumi tiek sniegti?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, pamatojoties uz kādiem kritērijiem un saskaņā ar kādiem tiesību aktiem – Bulgārijas un/vai Austrijas un Vācijas tiesību aktiem, interpretējot un piemērojot norādīto Savienības tiesību normu, ir jāizvērtē, vai revidētā sabiedrība ir “struktūra, kuru attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūru” un tiek sniegts apliecinājums, ka tie ir tādi pakalpojumi, kas ir “cieši saistīt[i] ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu”?

3)      Vai saskaņā ar šo interpretāciju ir pietiekami, ka komercsabiedrība ir reģistrēta kā sociālo pakalpojumu, kādi ir noteikti valsts tiesībās, sniedzēja, lai uzskatītu, ka sabiedrība ir “struktūra, kur[u] attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūr[u]”?”

 Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

33      Direktors apstrīd šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, pamatojoties, pirmkārt, uz to, ka atbildes uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem neesot apšaubāmas, ņemot vērā ne tikai PVN direktīvas 132. un 133. panta skaidrību, bet arī Tiesas judikatūru attiecībā uz šīm tiesību normām, un, otrkārt, uz to, ka minētie jautājumi esot hipotētiski.

34      Šajā ziņā jāatgādina, ka LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kuras ziņā, ņemot vērā lietas īpatnības, ir noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, un cik atbilstoši ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C-158/21, EU:C:2023:57, 50. un 51. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

35      Šajā gadījumā iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi, kas ir uzdoti tiesvedībā starp sabiedrību un valsts nodokļu iestādi, kura atsakās atbrīvot šo sabiedrību no PVN atbilstoši PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktam, attiecas uz šī atbrīvojuma piemērošanas nosacījumiem un it īpaši uz jēdzienu “struktūras, kuras attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūrām” un “pakalpojumu sniegšanu [..], kas ir cieši saistīt[i] ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu”, interpretāciju šīs tiesību normas izpratnē, lai ļautu iesniedzējtiesai noteikt, vai minētās sabiedrības sniegtie pakalpojumi ir atbrīvoti no PVN, un tādējādi lemt par pamatlietā aplūkotā paziņojuma par nodokli tiesiskumu.

36      Šādos apstākļos nešķiet, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nebūtu nekāda sakara ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu vai arī, ka iesniedzējtiesas izvirzītā problēma būtu hipotētiska, turklāt Tiesas rīcībā ir faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.

37      Tas, ka direktora ieskatā PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta interpretācija nav apšaubāma, neietekmē šo jautājumu pieņemamību.

38      Patiešām, kā Tiesa jau ir nospriedusi, pat ja atbilde uz uzdotajiem jautājumiem nepieļauj nekādas pamatotas šaubas, šie jautājumi šā iemesla dēļ nekļūst nepieņemami (spriedums, 2014. gada 27. marts, Consejería de Infraestructuras y Transporte de la Generalitat Valenciana un Iberdrola Distribución Eléctrica, C-300/13, nav publicēts, EU:C:2014:188, 18. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39      No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

40      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, pirmkārt, vai PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka sociālo pakalpojumu sniegšana fiziskām personām, kuras dzīvo dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, var tikt atbrīvota no nodokļa saskaņā ar šo tiesību normu un, otrkārt, vai tas, ka minētais pakalpojumu sniedzējs ir izmantojis šajā citā dalībvalstī reģistrētu sabiedrību, lai sazinātos ar saviem klientiem, ietekmē minēto interpretāciju.

41      Atbilstoši PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktam dalībvalstis no nodokļa atbrīvo pakalpojumu sniegšanu un preču piegādes, kas ir cieši saistītas ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu, tostarp tādas, ko veic veco ļaužu pansionāti, publisko tiesību subjekti vai citas struktūras, kuras attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūrām”.

42      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, I (Slimnīcu pakalpojumu atbrīvojums no nodokļa), C-228/20, EU:C:2022:275, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      Šajā ziņā, pirmkārt, no PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta formulējuma izriet, ka šajā tiesību normā paredzētā atbrīvojuma no nodokļa saņemšana ir pakļauta diviem kumulatīviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, nosacījumam par sniegto pakalpojumu raksturu, kuriem ir jābūt cieši saistītiem ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu, un, otrkārt, nosacījumam par pakalpojumu sniedzēju, kam ir jābūt publisko tiesību subjektam vai citai struktūrai, kuru attiecīgā dalībvalsts ir atzinusi par sociālās labklājības struktūru.

44      Tādējādi PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā attiecīgā atbrīvojuma piešķiršanai nav izvirzīts neviens nosacījums attiecībā uz vietu, kurā faktiski ir jāveic šajā tiesību normā minēto pakalpojumu sniegšana. Turklāt šajā tiesību normā šāda atbrīvojuma no nodokļa saņemšana nav pakļauta nosacījumam, ka šo pakalpojumu sniedzējam un pakalpojumu saņēmējam ir jādzīvo vai jābūt reģistrētiem vienā un tajā pašā dalībvalstī.

45      Šādos apstākļos no PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta formulējuma nevar secināt, ka tad, ja pakalpojumu sniegšana ir faktiski veikta nevis tajā dalībvalstī, kurā ir pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, bet citā dalībvalstī, uz šajā tiesību normā paredzēto pakalpojumu sniegšanu neattiecas tajā paredzētais atbrīvojums no nodokļa.

46      Turklāt, runājot par kontekstu, kādā iekļaujas PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts, šī tiesību norma ir ietverta šīs direktīvas IX sadaļas 2. nodaļā “Atbrīvojumi konkrētām darbībām sabiedrības interesēs”, kurā ir ietverts tās 132.–134. pants. No šīs nodaļas nosaukuma izriet, ka tajā minēto darījumu vispārējo interešu raksturs ir elements, ko Savienības likumdevējs ir uzskatījis par noteicošo, lai atbrīvotu šos darījumus no PVN. Tomēr tas, ka minētās darbības faktiski tiek veiktas nevis citas dalībvalsts teritorijā, bet vienas dalībvalsts teritorijā, šādu raksturu neietekmē.

47      Turklāt jāatgādina, ka, pirmkārt, PVN direktīvas 133. panta pirmajā daļā dalībvalstīm ir atļauts šīs direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa pakārtot vienam vai vairākiem tajā minētajiem nosacījumiem, kas ir saistīti ar mērķiem, kurus ir izvirzījušas privātas organizācijas, kas sniedz pakalpojumus, uz kuriem attiecas šis atbrīvojums, to pārvaldību un šo organizāciju piemērotajām cenām.

48      Otrkārt, ar minētās direktīvas 134. pantu no PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma saņemšanas ir izslēgti šajā pēdējā minētajā tiesību normā minētie pakalpojumi, ja tie nav būtiski ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu saistītu darījumu veikšanai vai ja to pamatmērķis ir gūt pakalpojumus sniedzošajai struktūrai papildu ienākumus, veicot darījumus, kas tieši konkurē ar komercuzņēmumu veiktajiem darījumiem, par kuriem jāmaksā PVN.

49      Tā kā PVN direktīvas 133. un 134. pantā nav paredzēti ierobežojumi attiecībā uz vietu, kurā attiecīgie pakalpojumi faktiski tiek sniegti, dalībvalstīm nevar būt pilnvaru izslēgt no PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma saņemšanas šajā tiesību normā minēto pakalpojumu sniegšanu, ja tie faktiski tiek sniegti nevis tajā dalībvalstī, kurā ir reģistrēts pakalpojumu sniedzējs, bet citā dalībvalstī (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Bridport and West Dorset Golf Club, C-495/12, EU:C:2013:861, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50      Treškārt, PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma mērķis ir, nodrošinot labvēlīgāku pieeju PVN jomā attiecībā uz noteiktiem vispārējo interešu pakalpojumiem, kas sniegti sociālajā jomā, samazināt šo pakalpojumu izmaksas un padarīt tos pieejamākus personām, kuras tos varētu izmantot (spriedums, 2020. gada 8. oktobris, Finanzamt D, C-657/19, EU:C:2020:811, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

51      Tāda PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta interpretācija, saskaņā ar kuru tajā paredzētais atbrīvojums no nodokļa ir piemērojams tikai tiem pakalpojumiem, kas faktiski tiek sniegti pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas dalībvalstī, būtu pretrunā iepriekšējā punktā minētajam mērķim, jo pakalpojumi, kas atbilst abiem šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem un kas sniegti nevis tajā dalībvalstī, kurā pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts, bet citā dalībvalstī, personām, kurām nepieciešama palīdzība vai aprūpe, tiktu aplikti ar PVN, kā rezultātā noteikti pieaugtu attiecīgo pakalpojumu izmaksas, tādējādi apgrūtinot šo personu piekļuvi šiem pakalpojumiem.

52      Tāpēc no PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta gramatiskās, sistēmiskās un teleoloģiskās interpretācijas izriet, ka šajā tiesību normā paredzētais atbrīvojums no nodokļa ir piemērojams ikvienai pakalpojumu sniegšanai, kas atbilst diviem minētajā tiesību normā nosauktajiem un šī sprieduma 43. punktā atgādinātajiem nosacījumiem, neatkarīgi no tā, vai šāds pakalpojums faktiski tiek sniegts dalībvalstī, kurā pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts, vai citā dalībvalstī.

53      Visbeidzot, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka tam, ka pakalpojumu sniedzējs, kurš sniedz pakalpojumus, kas ir cieši saistīti ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu un kas tiek sniegti fiziskām personām, kuras dzīvo dalībvalstī, kas nav tā reģistrācijas dalībvalsts, ir izmantojis šajā citā dalībvalstī reģistrētu starpnieku, lai sazinātos ar saviem klientiem, nav nozīmes, nosakot, vai attiecīgie pakalpojumi var tikt atbrīvoti no nodokļa atbilstoši PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktam.

54      Kā ir norādījusi Eiropas Komisija, šādā gadījumā tādu pakalpojumu sniegšana, kas ir cieši saistīti ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošinājumu un ko pakalpojumu sniedzējs sniedz fiziskām personām, no vienas puses, un pakalpojumu sniegšana, ko veic starpnieks, pie kura vēršas minētais pakalpojumu sniedzējs, no otras puses, ir atsevišķi un neatkarīgi darījumi, kas tāpēc ir jāvērtē atsevišķi un tiem ir jāpiemēro atšķirīgs nodoklis.

55      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, pirmkārt, sociālo pakalpojumu sniegšana fiziskām personām, kuras dzīvo dalībvalstī, kas nav tā, kurā pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, var tikt atbrīvota no nodokļa saskaņā ar šo tiesību normu un, otrkārt, ka šajā ziņā nav nozīmes tam, ka minētais pakalpojumu sniedzējs ir izmantojis šajā citā dalībvalstī reģistrētu sabiedrību, lai sazinātos ar saviem klientiem.

 Par otro jautājumu

56      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja sabiedrība sniedz sociālos pakalpojumus fiziskām personām, kas dzīvo nevis tajā dalībvalstī, kurā šī sabiedrība veic uzņēmējdarbību, bet citā dalībvalstī, šo pakalpojumu raksturs un šīs sabiedrības pazīmes, lai noteiktu, vai šie pakalpojumi ietilpst jēdzienā “pakalpojumu sniegšana [..], kas ir cieši saistīt[i] ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu, ko veic [..] struktūras, kuras attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūrām” šīs tiesību normas izpratnē, ir jāpārbauda saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā šī sabiedrība veic uzņēmējdarbību, vai saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā attiecīgie pakalpojumi tiek faktiski sniegti.

57      Jāatgādina, ka PVN direktīvas 132. pantā paredzētie atbrīvojumi ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, kuru mērķis ir novērst atšķirības PVN režīma piemērošanā dažādās dalībvalstīs (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Happy Education, C-612/20, EU:C:2022:314, 27. punkts un tajā minētā judikatūra), un tas pats attiecas uz īpašajiem nosacījumiem, kas izvirzīti šo atbrīvojumu saņemšanai, kā arī jēdzieniem un terminiem, kas izmantoti, lai apzīmētu šos nosacījumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 26. maijs, Kingscrest Associates un Montecello, C-498/03, EU:C:2005:322, 23. un 27. punkts, kā arī 2016. gada 5. oktobris, TMD, C-412/15, EU:C:2013:738, 24. un 25. punkts).

58      Kā jau Tiesa to ir nospriedusi, lai gan atbilstoši PVN direktīvas 131. panta ievadfrāzei dalībvalstis nosaka atbrīvojumu no nodokļa nosacījumus, lai nodrošinātu pareizu un godīgu to piemērošanu un nepieļautu nekādu nodokļu nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, šie nosacījumi neattiecas uz paredzēto atbrīvojumu satura definīciju (spriedums, 2005. gada 26. maijs, Kingscrest Associates un Montecello, C-498/03, EU:C:2005:322, 24. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

59      Pirmkārt, runājot par PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā noteikto nosacījumu, ka pakalpojumu sniegšanai ir jābūt cieši saistītai ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru šis nosacījums ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs direktīvas 134. panta a) punktu, kurā katrā ziņā tiek prasīts, lai attiecīgās preču piegādes vai sniegtie pakalpojumi būtu būtiski svarīgi ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu saistīto darījumu īstenošanai (spriedums, 2021. gada 15. aprīlis, Administration de l’Enregistrement, des Domaines et de la TVA, C-846/19, EU:C:2021:277, 59. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60      Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka principā ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē ir cieši saistīti aprūpes un palīdzības mājās pakalpojumi, ko ambulatorās aprūpes dienests sniedz personām, kuras ir fiziski vai ekonomiski atkarīgas. Tāpat par tādiem ir jāuzskata arī pakalpojumi, kas tiek sniegti personām, kuras ir garīgas atkarības stāvoklī, un kas ir paredzēti viņu aizsardzībai to civiltiesiskajās darbībās, ja šīs personas pašas to nespēj, neriskējot kaitēt pašu finanšu vai citām interesēm, jo šis risks ir tieši pamatojis to, ka attiecībā uz viņām tiek pasludināta rīcībnespēja (spriedums, 2021. gada 15. aprīlis, Administration de l’Enregistrement, des Domaines et de la TVA, C-846/19, EU:C:2021:277, 62. un 63. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

61      Tātad, ja publisko tiesību subjekts vai privāta struktūra, kas PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē ir atzīta par sociālās labklājības struktūru, sniedz iepriekšējā punktā minētos pakalpojumus personām, kuras ir fiziski, ekonomiski vai garīgi atkarīgas personas, saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstij, kurā būtu jāmaksā PVN, šie pakalpojumi ir jāatbrīvo no PVN.

62      Tādējādi šādos apstākļos šī dalībvalsts, neapdraudot PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā minētā jēdziena “pakalpojumu sniegšana [..], kas cieši saistīt[i] ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu” autonomo interpretāciju un tādējādi neievērojot šo tiesību normu, nevar tajā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa pakārtot nosacījumam, ka attiecīgajiem pakalpojumiem saskaņā ar citas dalībvalsts tiesībām ir sociāls raksturs.

63      Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkotos sociālos pakalpojumus Bulgārijā reģistrēta sabiedrība sniedz fiziskām personām, kas dzīvo Vācijā un Austrijā.

64      Atbilstoši PVN direktīvas 45. pantam pakalpojumu sniegšanas vieta personai, kas nav nodokļa maksātāja, ir vieta, kur pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību.

65      Tādējādi PVN piemērošanas nolūkā sociālo pakalpojumu sniegšana fiziskai personai, kas nedzīvo tajā dalībvalstī, kurā pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, bet citā dalībvalstī, tiek uzskatīta par sniegtu tās dalībvalsts teritorijā, kurā pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts, tādējādi, ka šie pakalpojumi ir apliekami ar PVN šajā pēdējā minētajā dalībvalstī.

66      No tā izriet, ka šajā gadījumā nodokļa uzlikšanas dalībvalsts ir Bulgārijas Republika.

67      Tāpēc, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 47. un 48. punktā, pamatlietā aplūkoto sociālo pakalpojumu rakstura vērtējums, lai noteiktu, vai tie ir “pakalpojumi [.., kas ir cieši saistīt[i] ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu” PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē, ir jāveic, ņemot vērā Bulgārijas tiesību aktus PVN jomā, ņemot vērā, ka ar šiem tiesību aktiem PVN direktīva ir jātransponē pareizi un ka, ja tas tā nebūtu, pakalpojumu sniedzējs, proti, prasītāja pamatlietā, iesniedzējtiesā varētu tieši atsaukties uz minēto šīs direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktu, lai iebilstu pret valsts tiesisko regulējumu, kas nav saderīgs ar šo tiesību normu (spriedums, 2012. gada 15. novembris, Zimmermann, C-174/11, EU:C:2012:716, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

68      Šajos apstākļos, ja no iesniedzējtiesas veicamās pārbaudes izrietētu, ka pamatlietā aplūkotie sociālie pakalpojumi, it īpaši ņemot vērā šī sprieduma 59. un 60. punktā minētajā judikatūrā ietvertos interpretācijas elementus, ir “pakalpojumu sniegšana [..], kas ir cieši saistīt[i] ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu” PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē, un ka prasītāja pamatlietā ir “struktūra, ko attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūru” šīs tiesību normas izpratnē, pēdējā minētā varētu pamatoti atsaukties uz minētajā tiesību normā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa.

69      Turklāt attiecībā uz PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzēto nosacījumu, saskaņā ar kuru, lai pakalpojumu sniegšanu varētu atbrīvot no nodokļa, tā ir jāveic publisko tiesību subjektiem vai citām struktūrām, kuras attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūrām, jāatgādina, ka šajā tiesību normā nav precizēti ne nosacījumi, ne noteikumi struktūru, kas nav publisko tiesību subjekti, atzīšanai par sociālās labklājības struktūrām. Tādējādi katrai dalībvalstij savās tiesībās ir jāizdod priekšraksti, atbilstoši kuriem šāda atzīšana par šādām struktūrām varētu notikt, un šajā ziņā dalībvalstīm ir rīcības brīvība (spriedums, 2021. gada 15. aprīlis, Administration de l’Enregistrement, des Domaines et de la TVA, C-846/19, EU:C:2021:277, 69. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

70      Šajā kontekstā PVN direktīvas 133. pantā dalībvalstīm ir piešķirta iespēja šīs direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa piešķiršanu struktūrām, kas nav publisko tiesību subjekti, padarīt atkarīgu no tā, vai ir ievērots viens vai vairāki no minētā 133. pantā uzskaitītajiem nosacījumiem. Šos nosacījumus, kas PVN direktīvā ir fakultatīvi, dalībvalstis var paredzēt kā attiecīgā atbrīvojuma piešķiršanas papildnosacījumus (attiecībā uz Padomes Direktīvas 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķina bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.), 13. panta A daļas 2. punkta a) apakšpunktu (tagad – PVN direktīvas 133. pants) skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Les Jardins de Jouvence, C-335/14, EU:C:2016:36, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

71      Tādējādi dalībvalstu rīcības brīvība attiecībā uz struktūras atzīšanu par sociālās labklājības struktūru PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma piemērošanas nolūkā tām nedod tiesības grozīt šī atbrīvojuma saturu, piemēram, par sociālās labklājības struktūru šīs tiesību normas izpratnē kvalificējot privātu struktūru, kura sociālajā nozarē nesniedz vispārējas nozīmes pakalpojumus vai kuras darbības veids vai kuras sniegto sociālo pakalpojumu sniegšanas nosacījumi nav saderīgi ar šādu raksturu.

72      Attiecībā uz jautājumu par to, kurai dalībvalstij ir tiesības atzīt struktūras, kas nav publisko tiesību subjekti, par sociālās labklājības struktūrām saistībā ar PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu no PVN un it īpaši jautājumu par to, vai, kā tas ir šajā gadījumā, attiecīgie sociālie pakalpojumi tiek sniegti fiziskām personām, kas dzīvo dalībvalstī, kura nav tā dalībvalsts, kurā pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, šāda atzīšana ietilpst tās dalībvalsts pilnvarās, kurā pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts, vai tās dalībvalsts pilnvarās, kurā minētie pakalpojumi faktiski tiek sniegti, jāatgādina, ka, tā kā PVN direktīvā nav ietverta tās 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā minēto jēdzienu definīcija, šo jēdzienu nozīme un tvērums ir jānosaka, ņemot vērā ne tikai minētās tiesību normas formulējumu, bet arī kontekstu, kādā tā iekļaujas, un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķus (spriedums, 2022. gada 22. decembris, EUROAPTIEKA, C-530/20, EU:C:2022:1014, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

73      Šajā ziņā, pirmkārt, PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta formulējums liek domāt, ka vārdi “attiecīgā dalībvalsts” ir jāsaista ar vārdiem “dalībvalstis atbrīvo no nodokļa”, kas ir ietverti PVN direktīvas 132. panta 1. punkta ievaddaļā. Tādējādi, atsaucoties uz “attiecīgo dalībvalsti”, Savienības likumdevējs ir norādījis tikai to dalībvalsti, kurai konkrētā gadījumā ir jāatbrīvo no PVN šīs direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā minētie darījumi.

74      Dalībvalstij, kurai PVN direktīvā ir piešķirta nodokļu kompetence uzlikt šiem darījumiem PVN, proti, nodokļa uzlikšanas dalībvalstij, minētie darījumi ir jāatbrīvo no šī nodokļa, ja ir izpildīti prasītie nosacījumi.

75      Otrkārt, PVN direktīvas 132. panta 1. punkta interpretācija, ņemot vērā tās 131. pantu, apstiprina to, ka jēdziens “attiecīgā dalībvalsts” attiecas uz nodokļa uzlikšanas dalībvalsti.

76      PVN direktīvas 131. pantā, kurā ir izklāstīti vispārīgie noteikumi, kas piemērojami šīs direktīvas IX sadaļas 2.–9. nodaļā paredzētajiem atbrīvojumiem, tostarp tās 132. pantā ietvertajiem atbrīvojumiem, ir noteikts, ka šos atbrīvojumus piemēro “saskaņā ar noteikumiem, ko dalībvalstis pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu iespējamu krāpšanu, izvairīšanos un ļaunprātīgu izmantošanu”.

77      Tādējādi no minētā 131. panta izriet, ka tieši dalībvalstij, kurai ir jāpiemēro minētie atbrīvojumi, ievērojot PVN direktīvu, ir jānosaka to piemērošanas nosacījumi, tostarp nosacījumi, kas privātu struktūru ļauj atzīt par sociālās labklājības struktūru PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma no nodokļa piemērošanas nolūkā. Kā norādīts šī sprieduma 74. punktā, šādi atbrīvojumi ir jāpiemēro nodokļa uzlikšanas dalībvalstij.

78      Turklāt, ja Savienības likumdevējs būtu vēlējies, lai struktūras, kas nav publisko tiesību subjekti, atzīšana par sociālās labklājības struktūrām saistībā ar PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa ietilptu tās dalībvalsts kompetencē, kas nav tā dalībvalsts, kurai ir jāpiemēro šis atbrīvojums, kā, piemēram, dalībvalsts, kurā pakalpojumi faktiski tiek sniegti, tas nebūtu norādījis vienīgi “attiecīgo dalībvalsti”.

79      Treškārt, kas attiecas uz PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta mērķi, kas atgādināts šī sprieduma 50. punktā, nodrošinot labvēlīgāku attieksmi PVN jomā dažiem vispārējas nozīmes sociālās labklājības jomā sniegtiem pakalpojumiem, šajā tiesību normā paredzēto atbrīvojumu mērķis ir samazināt attiecīgo pakalpojumu izmaksas un tādējādi padarīt tos pieejamākus personām, kuras tos varētu izmantot (spriedums, 2020. gada 8. oktobris, Finanzamt D, C-657/19, EU:C:2020:811, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      Ņemot vērā šo mērķi, šķiet atbilstoši, ka dalībvalstij ir jāatsakās no PVN iekasēšanas, kas būtu piemērojams PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā minētajiem pakalpojumiem, tādējādi pieļaujot, ka cena, kas jāmaksā privātpersonām, kuras vēlas saņemt šos pakalpojumus, ir mazāka, jo tā savas rīcības brīvības ietvaros nosaka, kuras privātās vienības, ņemot vērā minēto vienību sociālo raksturu, ir pelnījušas tādu pašu labvēlīgu attieksmi PVN jomā kā tā, kas ir piemērojama pakalpojumiem, ko sniedz šīs dalībvalsts publisko tiesību subjekti.

81      Tādējādi no PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta gramatiskās, sistēmiskās un teleoloģiskās interpretācijas izriet, ka uz struktūru, kas nav publisko tiesību subjekti, atzīšanu par sociālās labklājības struktūrām saistībā ar PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa attiecas nodokļu uzlikšanas dalībvalsts kompetence.

82      Tātad tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, kad sabiedrība sniedz sociālos pakalpojumus fiziskām personām, kuras dzīvo dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā šī sabiedrība veic uzņēmējdarbību, šīs sabiedrības atzīšana par sociālās labklājības struktūru PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma no nodokļa piemērošanas nolūkā ietilpst nevis tās dalībvalsts, kurā šie pakalpojumi faktiski tiek sniegti, – šajā gadījumā Vācijas Federatīvās Republikas un Austrijas Republikas –, bet gan tās dalībvalsts, kurā sabiedrība ir reģistrēta, – šajā gadījumā Bulgārijas Republikas – kompetencē.

83      Šo interpretāciju turklāt apstiprina loģika, kas ir pamatā normām par pakalpojumu sniegšanas vietas noteikšanu un kas atspoguļota Direktīvas 2008/8 3. un 5. apsvērumā, kā arī PVN direktīvas 45. pantā, saskaņā ar kuru nodokļa uzlikšana pakalpojumiem, kas sniegti personām, kuras nav nodokļa maksātājas, ir jāveic vietā, kur ir reģistrēts pakalpojumu sniedzējs, neatkarīgi no tā, kur šie pakalpojumi faktiski tiek sniegti.

84      Šajā kontekstā šķiet, ka šādai loģikai atbilst tas, ka, tāpat kā kompetence aplikt ar PVN sociālos pakalpojumus, kas sniegti personai, kura nav nodokļa maksātāja un kura dzīvo dalībvalstī, kas nav pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas dalībvalsts, kompetence atzīt šī pakalpojumu sniedzēja sociālo raksturu PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma no nodokļa mērķiem tiek noteikta, pamatojoties uz izcelsmes valsts principu.

85      Visbeidzot jāatgādina, ka, interpretējot jēdzienus, kas izmantoti, lai apzīmētu PVN direktīvas 132. pantā minētos atbrīvojumus, ir jāievēro nodokļu neitralitātes principa prasības, kas ir raksturīgas kopējai PVN sistēmai un kas it īpaši nepieļauj, ka saimnieciskās darbības subjektiem, kas veic vienādus darījumus, tiek piemērota atšķirīga attieksme PVN iekasēšanas jomā (spriedums, 2008. gada 16. oktobris, Canterbury Hockey Club un Canterbury Ladies Hockey Club, C-253/07, EU:C:2008:571, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

86      Tādas PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta interpretācijas rezultātā, saskaņā ar kuru šī pakalpojumu sniedzēja atzīšana par sociālās labklājības struktūru šajā tiesību normā paredzētā atbrīvojuma no nodokļa piemērošanas nolūkā ir tās dalībvalsts kompetencē, kurā pakalpojumi tiek faktiski sniegti, ar sociālo palīdzību un sociālo nodrošinājumu cieši saistītu pakalpojumu sniegšana minētās normas izpratnē, ko dalībvalstī reģistrēta sabiedrība, kuru šī valsts ir atzinusi par sociālās labklājības struktūru tās pašas normas izpratnē, sniedz personai, kas nav nodokļa maksātāja un kas dzīvo šajā dalībvalstī, būtu atbrīvota no PVN, turpretī šo pašu pakalpojumu sniegšana, ko veic šī pati sabiedrība vai cita sabiedrība, kas arī ir reģistrēta šajā dalībvalstī un ko šī dalībvalsts ir atzinusi par sociālās labklājības struktūru, personai, kas nav nodokļa maksātāja un kas dzīvo citā dalībvalstī, kura tās neatzīst par sociālās labklājības struktūrām, nebūtu atbrīvota no PVN. Jāpiebilst, ka šī interpretācija būtu piemērojama pat tad, ja saskaņā ar PVN direktīvas 45. pantu abas darījumu kategorijas PVN nolūkā tiktu uzskatītas par veiktām dalībvalstī, kurā piegādātājs ir reģistrēts, un tādēļ tām šajā dalībvalstī tiktu piemērots PVN, ja tās pēc satura būtu līdzīgas un tās veiktu viens un tas pats piegādātājs vai divi piegādātāji ar līdzīgām īpašībām.

87      Protams, pašreizējā Savienības tiesību stāvoklī PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta interpretācija, kāda tā izriet no šī sprieduma 81. punkta, var radīt situāciju, kurā attiecībā uz tādu pakalpojumu sniegšanu, kuri ir cieši saistīti ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu, personai, kas nav nodokļa maksātāja un kas dzīvo dalībvalstī, kurā pakalpojumu sniedzējs nav reģistrēts, pakalpojumu sniedzējs, kas ir reģistrēts dalībvalstī, kura nosaka elastīgas prasības, lai privāto subjektu atzītu par sociālās labklājības struktūru šajā tiesību normā paredzētā atbrīvojuma saņemšanai, varētu sniegt pakalpojumus, kas ir atbrīvoti no PVN dalībvalstī, kas šajā ziņā izvirza īpaši stingras prasības, tādējādi pakalpojumu sniedzējs, kurš ir reģistrēts šajā pēdējā minētajā valstī varētu nesaņemt šādu atbrīvojumu. Savukārt attiecībā uz pakalpojumiem, kas ir cieši saistīti ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu, pakalpojumu sniedzējs, kas reģistrēts dalībvalstī, kura izvirza īpaši stingras prasības attiecībā uz šādu atzīšanu, varētu dalībvalstī, kas šajā ziņā izvirza vieglākas prasības, sniegt pakalpojumus, kuri nebūtu atbrīvoti no PVN, lai gan šajā pēdējā minētajā valstī reģistrēts pakalpojumu sniedzējs varētu sniegt no šī nodokļa atbrīvotus pakalpojumus.

88      Tomēr atšķirīga attieksme PVN jomā, kas varētu pastāvēt starp divām privātām vienībām, kuras sniedz PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā minētos pakalpojumus personai, kas nav nodokļa maksātāja, atkarībā no tā, vai tās ir reģistrētas tajā dalībvalstī, kurā dzīvo šo pakalpojumu saņēmējs, vai citā dalībvalstī, izriet no tā, ka, pirmkārt, piemērojot PVN direktīvas 45. pantu, šādi pakalpojumi tiek aplikti ar PVN dažādās dalībvalstīs saskaņā ar nosacījumiem, kas, ievērojot PVN direktīvu, ir noteikti nodokli uzliekošās dalībvalsts tiesību aktos, un, otrkārt, it īpaši attiecībā uz nosacījumu par privātas vienības, kas sniedz minētos pakalpojumus, atzīšanu par sociālās labdarības struktūru šajā tiesību normā paredzētā atbrīvojuma no nodokļa mērķiem, Savienības likumdevējs ir atzinis dalībvalstīm rīcības brīvību, kas izslēdz jebkādu prakses vienveidību. Tā kā šim spēkā esošā Savienības tiesiskā regulējuma aspektam tātad varētu būt negatīvas sekas, kuras ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 73. un 74. punktā, Savienības likumdevējam būtu jālemj par iespējamiem šo tiesību aktu grozījumiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 9. septembris, Ministère public (Eksteritoriālas sankcijas), C-906/19, EU:C:2021:715, 45. punkts).

89      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja sabiedrība sniedz sociālos pakalpojumus fiziskām personām, kas dzīvo nevis tajā dalībvalstī, kurā šī sabiedrība veic uzņēmējdarbību, bet citā dalībvalstī, šo pakalpojumu raksturs un šīs sabiedrības pazīmes, lai noteiktu, vai šie pakalpojumi ietilpst jēdzienā “pakalpojumu sniegšana [..], kas ir cieši saistīt[i] ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu, ko veic [..] struktūra, kuru attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūru” šīs tiesību normas izpratnē, ir jāpārbauda saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā šī sabiedrība veic uzņēmējdarbību.

 Par trešo jautājumu

90      Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to vien, ka sabiedrība, kas sniedz sociālos pakalpojumus, ir reģistrēta nodokļu uzlikšanas dalībvalsts publiskajā iestādē kā sociālo pakalpojumu sniedzēja saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem, pietiek, lai uzskatītu, ka šī sabiedrība ietilpst jēdzienā “[struktūra], kuru attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūru” šīs tiesību normas izpratnē.

91      Kā izriet no Tiesas judikatūras, lai struktūras, kas nav publisko tiesību subjekti, atzītu par sociālās labklājības struktūrām, valsts iestādēm saskaņā ar Savienības tiesībām un valsts tiesu uzraudzībā ir jāņem vērā vairāki apstākļi. To vidū var būt šādi apstākļi: specifiskas, valsts vai reģionālas, normatīvas vai administratīvas, ar nodokļiem vai sociālo nodrošinājumu saistītas normas, attiecīgā nodokļa maksātāja darbībām piemītošais vispārējo interešu raksturs, tas, ka citiem nodokļa maksātājiem, kas veic tādas pašas darbības, jau ir atzīts līdzīgs raksturs, kā arī tas, ka attiecīgo pakalpojumu izmaksas lielā mērā, iespējams, sedz slimokases vai citas sociālā nodrošinājuma iestādes, it īpaši, ja privātiem uzņēmējiem ir līgumiskas attiecības ar šīm struktūrām (spriedums, 2021. gada 15. aprīlis, Administration de l’Enregistrement, des Domaines et de la TVA, C-846/19, EU:C:2021:277, 70. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

92      Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 67. punktā, nodokļa maksātājs var atsaukties uz PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu valsts tiesā, lai iebilstu pret tādu valsts tiesisko regulējumu, kas nav saderīgs ar šo tiesību normu. Šādā gadījumā valsts tiesai, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus, ir jānoskaidro, vai nodokļu maksātājs ir struktūra, kas minētās tiesību normas nozīmē ir atzīta par sociāla rakstura struktūru (spriedums, 2012. gada 15. novembris, Zimmermann, C-174/11, EU:C:2012:716, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

93      Tādējādi, ja nodokļu maksātājs apstrīd to, ka struktūra ir vai arī tā nav atzīta par sociālas labklājības struktūru PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē, valsts tiesām ir jāpārbauda, vai kompetentās iestādes ir ievērojušas šajā tiesību normā piešķirtās rīcības brīvības robežas, ievērojot Savienības tiesību principus, tostarp it īpaši vienlīdzīgas attieksmes principu, kas PVN jomā izpaužas kā nodokļu neitralitātes princips (spriedums, 2012. gada 15. novembris, Zimmermann, C-174/11, EU:C:2012:716, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

94      Šajā pēdējā ziņā jāatgādina, kā tas izriet no Tiesas judikatūras, ka, īstenojot PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa, nodokļu neitralitātes ievērošana principā prasa, lai visas struktūras, kas nav publisko tiesību subjekti, tiktu nostādītas vienlīdzīgā situācijā attiecībā uz to atzīšanu līdzīgu pakalpojumu sniegšanai (spriedums, 2012. gada 15. novembris, Zimmermann, C-174/11, EU:C:2012:716, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

95      No tā izriet, ka, piemērojot šo atbrīvojumu, kas ir jāveic nodokļu uzlikšanas dalībvalstij, tā attiecībā uz diviem nodokļa maksātājiem, kuri veic vienādas darbības un kuru darbības veids vai to sniegto sociālo pakalpojumu sniegšanas nosacījumi ir līdzīgi, nevar vienu no abiem nodokļa maksātājiem atzīt par sociālas labklājības struktūru un savukārt otru nodokļa maksātāju par tādu neatzīt, nepārkāpjot nodokļu neitralitātes principu.

96      Ņemot vērā šo judikatūru, jākonstatē, ka sabiedrības kā sociālo pakalpojumu sniedzējas reģistrācija nodokļu uzlikšanas dalībvalsts publisko tiesību struktūrā saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem var būt kritērijs, kas jāņem vērā, lai pārbaudītu, vai uz šo sabiedrību attiecas jēdziens “[struktūra], ko attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūru” PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē, it īpaši, ja minētās dalībvalsts nodokļu iestādes šādi reģistrētas sabiedrības sistemātiski vai parasti uzskata par šādām struktūrām. Tomēr šāda iekļaušana var ļaut uzskatīt, ka attiecīgā sabiedrība ietilpst šajā jēdzienā tikai tad, ja tā prasa, lai kompetentās valsts iestādes, ņemot vērā šī sprieduma 91.–94. punktā minētos elementus, iepriekš pārbaudītu, ka šī sabiedrība ir sociālās labklājības struktūra šīs tiesību normas izpratnē.

97      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to vien, ka sabiedrība, kas sniedz sociālos pakalpojumus, ir reģistrēta nodokļu uzlikšanas dalībvalsts publiskajā iestādē kā sociālo pakalpojumu sniedzēja atbilstoši šīs dalībvalsts tiesību aktiem, nepietiek, lai uzskatītu, ka šī sabiedrība ietilpst jēdzienā “[struktūra], kuru attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūru” šīs tiesību normas izpratnē, tikai tad, ja šādai atzīšanai kompetentajām valsts iestādēm ir jāveic iepriekšēja šīs sabiedrības sociālā rakstura pārbaude minētās tiesību normas izpratnē.

 Par tiesāšanās izdevumiem

98      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

1)      Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes 2008. gada 12. februāra Direktīvu 2008/8/EK, 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

pirmkārt, sociālo pakalpojumu sniegšana fiziskām personām, kuras dzīvo dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, var tikt atbrīvota no nodokļa saskaņā ar šo tiesību normu un, otrkārt, ka šajā ziņā nav nozīmes tam, ka minētais pakalpojumu sniedzējs ir izmantojis šajā citā dalībvalstī reģistrētu sabiedrību, lai sazinātos ar saviem klientiem.

2)      Direktīvas 2006/112, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2008/8, 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tad, ja sabiedrība sniedz sociālos pakalpojumus fiziskām personām, kas dzīvo nevis tajā dalībvalstī, kurā šī sabiedrība veic uzņēmējdarbību, bet citā dalībvalstī, šo pakalpojumu raksturs un šīs sabiedrības pazīmes, lai noteiktu, vai šie pakalpojumi ietilpst jēdzienā “pakalpojumu sniegšana [..], kas ir cieši saistīt[i] ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu, ko veic [..] struktūra, kuru attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūru” šīs tiesību normas izpratnē, ir jāpārbauda saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā šī sabiedrība veic uzņēmējdarbību un ar kuriem ir transponēta grozītā Direktīva 2006/112.

3)      Direktīvas 2006/112, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2008/8, 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

ar to vien, ka sabiedrība, kas sniedz sociālos pakalpojumus, ir reģistrēta nodokļu uzlikšanas dalībvalsts publiskajā iestādē kā sociālo pakalpojumu sniedzēja atbilstoši šīs dalībvalsts tiesību aktiem, nepietiek, lai uzskatītu, ka šī sabiedrība ietilpst jēdzienā “[struktūra], kuru attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūru” šīs tiesību normas izpratnē, tikai tad, ja šādai atzīšanai kompetentajām valsts iestādēm ir jāveic iepriekšēja šīs sabiedrības sociālā rakstura pārbaude minētās tiesību normas izpratnē.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – bulgāru.