EU tax law WEB -

22.11.2021   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 471/26

1)

Vai ar Savienības tiesībām un it īpaši PVN direktīvas (1) 9. panta 1. punktu un 10. pantu, kā arī ar nodokļu neitralitātes principu ir saderīga tāda nodokļu iestādes prakse, saskaņā ar kuru tā – automātiski un neveicot nekādu pārbaudi – no fakta, ka fiziska persona, kas uztur tiesiskas attiecības ar juridisku personu, kura rīkojas kā nodokļu maksātāja aģents, kura ir neatkarīga no nodokļu maksātāja kā principāla un kurai ir juridiskās personas statuss, šai fiziskajai personai neesot juridiski saistītai ar nodokļu maksātāju, ir rīkojusies apzināti, izsecina – neņemot vērā principāla un aģenta starpā noslēgtā līguma noteikumus, kā arī ārvalstu tiesības, kuras regulē pārstāvības tiesiskās attiecības – faktu, ka nodokļu maksātājs arī ir rīkojies apzināti?

2)

Vai PVN direktīvas 167. pants, 168. panta a) punkts un 178. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, kad nodokļu iestāde konstatē cirkulāras rēķinu izrakstīšanas ķēdes esamību, ar minēto faktu vien pietiek, lai to atzītu par objektīvu apstākli nodokļu krāpšanas pierādīšanai, vai tomēr šādā gadījumā nodokļu iestādei ir arī jāpierāda, kurš ķēdes loceklis vai locekļi ir izdarījuši krāpšanu un kāds bija viņu modus operandi?

3)

Vai iepriekšminētie PVN direktīvas panti, ievērojot samērīguma un racionalitātes prasības, ir jāinterpretē tādējādi, ka pat tad, kad nodokļu iestāde, pamatojoties uz lietas konkrētajiem apstākļiem, uzskata, ka nodokļu maksātājam būtu bijis jāizrāda lielāka rūpība, no šī nodokļu maksātāja nevar prasīt, lai tas būtu pārbaudījis apstākļus, ko pašai nodokļu iestādei ir izdevies atklāt tikai pēc aptuveni piecus gadus ilgām pārbaudēm, kas prasīja daudzas saistītas pārbaudes, izmantojot publisko tiesību instrumentus tādējādi, lai nodokļu maksātāju komercnoslēpuma aizsardzība neradītu šķērsli pārbaudei? Vai gadījumos, kad tiek prasīta lielāka rūpība, pienācīgo rūpību var uzskatīt par pierādītu, ja nodokļu maksātājs attiecina savu kontroli arī uz apstākļiem, kas sniedzas pāri spriedumā Mahagében norādītajiem apstākļiem attiecībā uz iespējamajiem komercpartneriem, tādējādi, ka tam ir iekšējie piegādes sistēmas noteikumi šādu partneru pārbaudei, viņš nepieņem samaksu skaidrā naudā, iekļauj slēdzamajos līgumos noteikumus par iespējamiem riskiem un analizē arī citus apstākļus darījuma laikā?

4)

Vai iepriekš minētie PVN direktīvas panti ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja nodokļu iestāde secina, ka nodokļu maksātājs ir aktīvi piedalījies nodokļu krāpšanā, šajā ziņā ir pietiekami, ka iestādes atklātie pierādījumi pierāda, ka nodokļu maksātājs, ja viņš būtu rīkojies ar pienācīgu rūpību, būtu varējis zināt, ka piedalās nodokļu krāpšanā, nepierādot to, ka viņš zināja, ka piedalās nodokļu krāpšanā, savas aktīvās dalības tajā dēļ? Vai gadījumā, ja tiek pierādīta aktīva dalība nodokļu krāpšanā, proti, apzināšanās par šo dalību, nodokļu iestādei ir jāpierāda nodokļu maksātāja krāpnieciskā rīcība, kas izpaužas kā viņa saskaņota darbība ar augšupējiem ķēdes locekļiem, vai tomēr ir pietiekami pamatot ar objektīviem pierādījumiem, ka ķēdes locekļi savstarpēji viens otru zināja?

5)

Vai ar iepriekš minētajiem PVN direktīvas pantiem ir saderīga un atbilst tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā atzītas kā vispārējs princips, un tiesiskās drošības principam nodokļu iestādes prakse, kad tā pamato savu lēmumu ar tādu pārtikas ķēdes drošuma noteikumu domājamu pārkāpumu, kuriem nav ietekmes uz nodokļu maksātāja nodokļu saistību izpildi vai uz viņa rēķinu apriti, kurus tiesiskais regulējums nodokļu jomā nekādi nenosaka attiecībā uz nodokļu maksātāju un kuriem nav nekādas ietekmes uz nodokļu iestādes pārbaudīto darījumu patiesumu un uz nodokļu maksātāja apzināšanos, kas tiek izvērtēta nodokļu procesā?

Ja uz iepriekšējo prejudiciālo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde:

6)

Vai ar iepriekšminētajiem PVN direktīvas pantiem ir saderīga un atbilst tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas Hartas 47. pantā atzītas kā vispārējs princips, un tiesiskās drošības principam nodokļu iestādes prakse, kad tā, neiesaistoties oficiālajai struktūrai, kurai būtu materiālā un teritoriālā kompetence pārtikas ķēdes drošuma jomā, savos lēmumos ietver attiecībā uz nodokļu maksātāju vērtējumus, kuri ietilpst minētās oficiālās struktūras kompetencē, tādējādi, ka, pamatojoties uz pārkāpumiem, kas konstatēti attiecībā uz pārtikas ķēdes drošumu – jautājumu, kas nav tās kompetencē –, tā nosaka fiskālas sekas nodokļu maksātājam bez iespējas tam apstrīdēt pārtikas ķēdes drošuma normu pārkāpuma konstatējumu procesā, kurš būtu neatkarīgs no nodokļu procesa un kurā tiktu ievērotas pušu pamatgarantijas un tiesības?