Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)

2023. gada 13. jūlijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma – Direktīva 2006/112/EK – 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts – Pakalpojumu sniegšana par atlīdzību – Publisko tiesību subjekti – Pašvaldība, kas iekasē kūrorta nodokli par visiem pieejamu kūrorta objektu nodrošināšanu

Lietā C-344/22

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2021. gada 15. decembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 27. maijā, tiesvedībā

Gemeinde A

pret

Finanzamt,

TIESA (desmitā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias], tiesneši I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] un Z. Čehi [Z. Csehi] (referents),

ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–        Gemeinde A vārdā – G. Burret un N. Katemann, Rechtsanwältinnen,

–        Vācijas valdības vārdā – J. Möller un N. Scheffel, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – J. Jokubauskaitė un B. Martenczuk, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1 lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 13. panta 1. punktu.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Gemeinde A (A pašvaldība, Vācija) un Finanzamt (Finanšu pārvalde, Vācija) par A pašvaldības tiesībām atskaitīt priekšnodoklī samaksāto pievienotās vērtības nodokli (PVN).

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        PVN direktīvas 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“PVN uzliek šādiem darījumiem:

[..]

c)      pakalpojumu sniegšanai, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds;

[..].”

4        Saskaņā ar šīs direktīvas 9. panta 1. punktu:

““Nodokļa maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta.

Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par “saimniecisku darbību”. Materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus jo īpaši ir uzskatāma par saimniecisku darbību.”

5        Minētās direktīvas 13. panta 1. punktā ir noteikts:

“Valstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī citus publisko tiesību subjektus neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā valsts iestādes, pat ja tās šo darbību vai darījumu sakarā iekasē nodokļus, nodevas, ziedojumus vai maksājumus.

Tomēr, iesaistoties šādās darbībās vai darījumos, tās uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz minētajām darbībām vai darījumiem, ja to uzlūkošana par personām, kas nav nodokļu maksātāji, radītu nozīmīgus konkurences izkropļojumus.

[..]”

6        Šīs pašas direktīvas 168. pants ir formulēts šādi:

“Ciktāl preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto darījumiem, par kuriem uzliek nodokli, nodokļa maksātājam ir tiesības tajā dalībvalstī, kurā viņš veic šos darījumus, atskaitīt no nodokļa, par kuru nomaksu viņš ir atbildīgs:

a)      PVN, kas attiecīgajā dalībvalstī maksājams vai samaksāts par preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanu, ko tam veicis vai veiks cits nodokļa maksātājs;

[..].”

 Vācijas tiesības

7        Umsatzsteuergesetz (Apgrozījuma nodokļa likums), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “UStG”), 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ar apgrozījuma nodokli apliek šādus darījumus:

1.      piegādes un citus pakalpojumus, kurus uzņēmējs iekšzemē savas uzņēmējdarbības ietvaros sniedz par atlīdzību. Aplikšanu ar nodokli neizslēdz fakts, ka darījums ir veikts, pamatojoties uz tiesību vai administratīvajiem aktiem, vai ka darījums tiek uzskatīts par veiktu atbilstoši kādai tiesību normai;

[..].”

8        Atbilstoši UStG 2. pantam:

“(1)      Uzņēmējs ir persona, kas patstāvīgi veic komerciālu vai profesionālu darbību. Uzņēmums aptver visu uzņēmēja veikto komerciālo vai profesionālo darbību. Ar komercdarbību vai profesionālo darbību tiek saprasta jebkura pastāvīga darbība, kas tiek veikta, lai gūtu ienākumus, pat ja nav nodoma gūt peļņu vai ja personu apvienība savu darbību veic tikai attiecībā uz tās dalībniekiem.

[..]

(3)      Publisko tiesību juridiskas personas rūpniecisku, komerciālu, amatniecisku vai profesionālu darbību veic tikai savu rūpniecisko vai komerciālo uzņēmumu [..] un lauksaimniecības vai mežsaimniecības uzņēmumu ietvaros. [..]”

9        UStG 12. panta 2. punktā ir noteikts:

“Nodoklis ir samazināts līdz septiņiem procentiem šādiem darījumiem:

[..]

9.      darījumi, kas tieši saistīti ar peldbaseinu apsaimniekošanu, kā arī termālo peldvietu nodrošināšanu. Tas pats attiecas uz kūrorta objektu nodrošināšanu, ja kā atlīdzība ir jāmaksā kūrorta nodoklis; [..].”

10      Saskaņā ar Gemeindeordnung für Baden-Württemberg (Bādenes-Virtembergas pašvaldību kodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “GemO”), 4. panta 1. punktu:

“Pašvaldības ar noteikumiem var regulēt pašvaldības autonomijā ietilpstošus jautājumus, ja vien šādi noteikumi nav ietverti likumos. [..]”

11      GemO 10. panta 2. un 3. punkts ir formulēts šādi:

“(2)      Pašvaldība savu finanšu iespēju robežās nodrošina iedzīvotāju ekonomiskajai, sociālajai un kultūras labklājībai nepieciešamos sabiedriskos objektus. Saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem iedzīvotāji ir tiesīgi izmantot pašvaldības sabiedriskos objektus atbilstoši tādiem pašiem principiem. Iedzīvotāji maksā pašvaldības nodevas.

(3)      Personām, kurām pieder zeme vai kuras veic komercdarbību pašvaldībā, bet tajā nedzīvo, ir tiesības tādā pašā veidā izmantot pašvaldībā esošos sabiedriskos objektus, kas paredzēti personām, kurām tur pieder nekustamais īpašums vai kuras tajā veic komercdarbību, un tām ir jāmaksā pašvaldības nodevas par nekustamo īpašumu vai komercdarbību.”

12      Kommunalabgabengesetz für Baden-Württemberg (Bādenes-Virtembergas pašvaldības nodokļu likums), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Pašvaldības iekasē nodevas, pamatojoties uz noteikumiem. Noteikumos it īpaši nosaka nodevu maksātāju kategoriju, nodevas objektu, tās apmēru un likmi, kā arī kritērijus, kas ir nodevas parāda rašanās pamats, un maksāšanas termiņu.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

13      Prasītāja pamatlietā ir pašvaldība ar valsts apstiprinātu klimatiska kūrorta vietu. Tās kūrorts saskaņā ar pašvaldības tiesībām ir publisko tiesību uzņēmuma forma, un, ņemot vērā piemērojamās tiesību normas uzņēmumu ienākuma nodokļa jomā, tas ir uzskatāms par komercuzņēmumu.

14      Šajā ziņā prasītāja pamatlietā saskaņā ar GemO 4. pantu, lasot to kopsakarā ar Bādenes-Virtembergas pašvaldības nodokļu likuma 2. pantā minētajiem noteikumiem (turpmāk tekstā – “pašvaldības noteikumi”), iekasē kūrorta nodokli, lai segtu izdevumus, kas radušies, būvējot un uzturot objektus, kuri ir darīti pieejami ārstniecības un atpūtas nolūkā, kā arī šim nolūkam rīkojot pasākumus.

15      Kūrorta nodokli maksā, pirmkārt, personas nerezidentes, kuras uzturas pašvaldībā un kurām tiek piedāvāta iespēja izmantot šos objektus un piedalīties minētajos pasākumos, otrkārt, pašvaldības iedzīvotāji, kuru personisko interešu centrs atrodas citā pašvaldībā, un, treškārt, personas, kuras nav pašvaldības rezidentes un kuras profesionālu iemeslu dēļ uzturas pašvaldībā, lai piedalītos kongresos vai citos pasākumos (turpmāk tekstā visi kopā – “kūrorta nodokļa maksātāji”). Savukārt kūrorta nodoklis netiek iekasēts no vienas dienas apmeklētājiem, kā arī nerezidentiem vai rezidentiem, kas strādā vai mācās pašvaldībā.

16      Kūrorta nodokli personām nerezidentēm nosaka noteiktā apmērā par katru uzturēšanās dienu, un attiecībā uz personām rezidentēm, kurām tas ir jāmaksā, tiek noteikta fiksēta ikgadēja summa neatkarīgi no viņu uzturēšanās ilguma, biežuma, kā arī sezonas.

17      Ikvienai personai, kas par atlīdzību izmitina personas, apsaimnieko kempingu vai par atlīdzību piešķir savu mājokli nerezidentiem kā brīvdienu māju, triju dienu laikā pēc attiecīgās ierašanās vai aizbraukšanas ir jāpiedeklarē vai jāizdeklarē personas, kas pie tās uzturas. Turklāt tūrisma uzņēmumiem deklarēšana jāveic kūrorta nodokļa mērķiem, ja šis nodoklis ir iekļauts atlīdzībā, kas ceļojuma dalībniekam jāmaksā ceļojuma operatoram.

18      Prasītāja pamatlietā, izmantojot ieņēmumus no šī nodokļa iekasēšanas, laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam (turpmāk tekstā – “strīdīgie gadi”) finansēja tostarp kūrorta parka, kūrmājas un taku (turpmāk tekstā kopā – “kūrorta objekti”) izbūvēšanu, uzturēšanu un atjaunošanu. Šie objekti ir brīvi pieejami ikvienam; lai tajos iekļūtu, nav nepieciešama kūrorta ieejas karte.

19      Savās PVN deklarācijās par strīdīgajiem gadiem uzskatot, ka kūrorta nodoklis ir atlīdzība par darbību, kas apliekama ar PVN, proti, par kūrorta izmantošanu, prasītāja pamatlietā lūdza atskaitīt samaksāto PVN par visiem pakalpojumiem, kas tai tika sniegti iepriekš un kas bija saistīti ar tūrismu.

20      Nodokļu pārbaudē uz vietas, ko veica atbildētāja pamatlietā, nodokļu inspektors tostarp izslēdza PVN priekšnodokļa summas, kas nebija saistītas ar kūrorta darbību, un ņēma vērā PVN priekšnodokļa summas, kas attiecās uz kūrmāju, tikai tiktāl, ciktāl tā bija iznomāta. 2015. gada 20. martā atbildētāja pamatlietā izdeva šiem konstatējumiem atbilstīgus paziņojumus par PVN grozīšanu.

21      Pēc noraidoša administratīvā lēmuma, kas pieņemts pirmstiesas pārsūdzības procedūrā, prasītāja pamatlietā cēla prasību Finanzgericht Baden-Württemberg (Bādenes-Virtembergas Finanšu tiesa, Vācija).

22      Ar 2018. gada 18. oktobra spriedumu šī tiesa noraidīja šo prasību, būtībā nospriežot, ka prasītāja pamatlietā, veicot savu darbību, kuras rezultātā tika iekasēts kūrorta nodoklis, nav rīkojusies kā uzņēmēja. Tā norādīja – tā kā kūrorta objektu izmantošana, par to saņemot kūrorta nodokli, nav uzņēmēja veikta darbība, deklarētie darījumi, kas izriet no šī nodokļa iekasēšanas, nav apliekami ar PVN un līdz ar to ir jāatsaka iepriekš samaksātā PVN atskaitījums, ko sākotnēji piešķīrusi atbildētāja pamatlietā. Tomēr tā atgādināja par aizliegumu noteikt prasītājai nelabvēlīgu maksājumu (reformatio in pejus).

23      Par šo spriedumu prasītāja pamatlietā iesniedza revīzijas sūdzību (Revision) Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa.

24      Pirmkārt, šī tiesa vaicā, vai šajā gadījumā ir vai nav jāsecina, ka tiek sniegti pakalpojumi par atlīdzību, vienlaikus precizējot, ka tā sliecas par labu noliedzošai atbildei. Faktiski kūrorta objektus bez maksas var izmantot arī personas, kurām nav jāmaksā kūrorta nodoklis. No šāda viedokļa pakalpojuma, kas saņemts kā pretizpildījums kūrorta nodoklim, saņēmējs nav identificējams, jo persona, kas ir šī nodokļa maksātāja, salīdzinājumā ar sabiedrību kopumā, kura arī var izmantot šos objektus bez maksas, nav saņēmusi nekādu konkrētu patērējamu priekšrocību, kas pārsniegtu priekšrocības, kuras saņēmusi šī sabiedrība. Tomēr minētajai tiesai ir šaubas, vai juridiskās attiecības starp prasītāju pamatlietā un kūrviesiem ir jāaplūko nošķirti. Proti, saskaņā ar pašvaldību noteikumiem kūrviesi maksā noteiktu kūrorta nodokļa summu par katru uzturēšanās dienu par kūrorta objektu pieejamības nodrošināšanu. Tādējādi maksājumi ir atlīdzība par iespēju izmantot šos kūrorta objektus. Visbeidzot šī pati tiesa norāda, ka nav izslēgts, ka ilgtermiņā darbība rada zaudējumus, jo kūrorta nodoklis nesedz kūrorta objektu ekspluatācijas izdevumus.

25      Otrkārt, ciktāl uz šī sprieduma iepriekšējā punktā uzdoto jautājumu būtu jāatbild apstiprinoši, iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai, lai noteiktu, vai pastāv “nozīmīgi konkurences izkropļojumi” PVN direktīvas 13. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, pārbaudei būtu jāattiecas ne tikai uz prasītājas pamatlietā teritoriju, bet arī uz kaimiņu pašvaldībām, Land Baden-Württemberg (Bādenes-Virtembergas federālā zeme, Vācija) vai federālo teritoriju.

26      Šādos apstākļos Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai tādos apstākļos kā pamatlietā pašvaldība, kas, pamatojoties uz pašvaldības noteikumiem, iekasē “kūrorta nodokli” (noteiktas summas apmērā par katru uzturēšanās dienu) no apmeklētājiem, kuri uzturas pašvaldībā (kūrviesi), par kūrorta objektu (piemēram, kūrorta parks, kūrmāja, takas) nodrošināšanu tādējādi, ka tā nodrošina šos kūrorta objektus kūrviesiem apmaiņā pret kūrorta nodokli, veic saimniecisko darbību [PVN direktīvas] 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ja kūrorta objekti jau tāpat ir brīvi pieejami ikvienam (un tāpēc arī, piemēram, iedzīvotājiem, kuri nav kūrorta nodokļa maksātāji, vai citām personām, kas nav kūrorta nodokļa maksātāji)?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai iepriekš minētajos pamatlietas apstākļos, pārbaudot, vai pašvaldības atzīšana par subjektu, kas nav nodokļa maksātājs, radītu “nozīmīgus konkurences izkropļojumus” [PVN direktīvas] 13. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, konkrētais ģeogrāfiskais tirgus ir tikai pašvaldības teritorija?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

27      Ciktāl iesniedzējtiesa pirmā jautājuma formulējumā atsaucas uz jēdzienu “saimnieciskā darbība”, jāatgādina, ka saskaņā ar PVN direktīvas 9. panta 1. punkta pirmo daļu “nodokļa maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta. Saskaņā ar 9. panta 1. punkta otrās daļas pirmo teikumu par “saimniecisku darbību” uzskata jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību.

28      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru darbību var kvalificēt kā saimniecisku darbību PVN direktīvas 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, ja tā atbilst vienam no šīs direktīvas 2. panta 1. punktā paredzētajiem darījumiem (spriedums, 2021. gada 15. aprīlis, Administration de l’Enregistrement, des Domaines et de la TVA, C-846/19, EU:C:2021:277, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29      Līdz ar to, lai noteiktu, vai kūrorta objektu pieejamības nodrošināšana tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, ir saimnieciska darbība PVN direktīvas 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē un tādējādi – vai prasītāja pamatlietā ir nodokļa maksātāja 9. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē, vispirms jānoskaidro, vai, nodrošinot šo pieejamību, tā ir veikusi minētās direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto pakalpojumu sniegšanas par atlīdzību darījumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 12. maijs, Geemente Borsele un Staatssecretaris van Financiën, C-520/14, EU:C:2016:334, 22. punkts).

30      Tiktāl, ciktāl iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētais ļauj uzskatīt, ka pamatlietā tik tiešām ir runa par pakalpojumu sniegšanu, ir jāpārbauda, vai var uzskatīt, ka minētā pašvaldība tos sniedz par atlīdzību, kā tas ir prasīts tās pašas direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 12. maijs, Geemente Borsele un Staatssecretaris van Financiën, C-520/14, EU:C:2016:334, 23. punkts).

31      Tātad ir jāuzskata, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par “pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību” šīs tiesību normas izpratnē ir uzskatāma pašvaldības nodrošināta kūrorta objektu pieejamība, ja šī pašvaldība saskaņā ar pašvaldības noteikumiem iekasē noteikta apmēra kūrorta nodokli par katru uzturēšanās dienu no apmeklētājiem, kuri uzturas pašvaldībā, lai gan šie objekti visiem ir brīvi un pieejami bez maksas.

32      PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka PVN uzliek pakalpojumu sniegšanai, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds.

33      Pakalpojums tiek sniegts “par atlīdzību” PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē tikai tad, ja starp pakalpojuma sniedzēju un tā saņēmēju pastāv tiesiskas attiecības, kurās ir savstarpējs izpildījums, un pakalpojumu sniedzēja saņemtā atlīdzība ir saņēmējam sniegtā individualizējamā pakalpojuma faktiskā ekvivalentā vērtība. Šādi tas ir gadījumā, ja pastāv tieša saikne starp sniegto pakalpojumu un saņemto ekvivalento vērtību (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Apcoa Parking Danmark, C-90/20, EU:C:2022:37, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Nešķiet, ka pastāvētu tiesiskas attiecības, kurās notiek savstarpēja izpildījuma apmaiņa, no vienas puses, starp pašvaldību, kas saskaņā ar pašvaldības noteikumiem iekasē noteikta apmēra kūrorta nodokli par katru uzturēšanās dienu no apmeklētājiem, kuri uzturas tās teritorijā, un, no otras puses, šiem apmeklētājiem, kam ir tiesības izmantot kūrorta objektus, kurus šī pašvaldība ir darījusi pieejamus un kuri ir brīvi pieejami visiem, tostarp personām, kas nav šī nodokļa maksātājas.

35      Pašvaldības saņemto atlīdzību, proti, kūrorta nodokli, nevar uzskatīt par tādu, kas izriet no pakalpojuma sniegšanas, proti, no tā, ka šie kūrorta objekti ir padarīti par pieejamiem, kam tas būtu tiešs ekvivalents.

36      Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka tieša saikne pastāv tad, ja divi pakalpojumi ir savstarpēji nosacīti, proti, viens tiek veikts ar nosacījumu, ka tiek veikts arī otrs, un otrādi (spriedums, 2020. gada 11. marts, San Domenico Vetraria, C-94/19, EU:C:2020:193, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Pienākums maksāt kūrorta nodokli ir noteikts šī nodokļa parādniekiem saskaņā ar pašvaldības noteikumiem, kuros arī ir definēts minētā nodokļa apmērs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 18. janvāris, SAWP, C-37/16, EU:C:2017:22, 28. punkts).

38      It īpaši pienākums maksāt kūrorta nodokli ir saistīts nevis ar to, ka personas, uz kurām attiecas šis pienākums, izmanto pašvaldības nodrošinātos kūrorta objektus, bet gan ar uzturēšanos pašvaldības teritorijā, lai kādi arī būtu tās iemesli. Tādējādi apmeklētājiem, kas uzturas pašvaldībā, minētais nodoklis ir jāmaksā arī tad, ja viņi tajā uzturas citu iemeslu dēļ, piemēram, apmeklē ģimenes locekļus vai paziņas, un neplāno izmantot kūrorta objektus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 22. jūnijs, Český rozhlas, C-11/15, EU:C:2016:470, 25. un 26. punkts).

39      Turklāt, lai gan kūrorta nodokļa parādniekiem ir iespēja izmantot kūrorta objektus, tie tomēr ir brīvi un bez maksas pieejami ikvienam, tostarp vienas dienas rezidentam vai apmeklētājam, neatkarīgi no tā, vai tam ir jāmaksā kūrorta nodoklis. Tādējādi nodokļa parādnieki saņem tikai tās priekšrocības, kuras saņem personas, kas izmanto šos kūrorta objektus un nav šī nodokļa maksātājas.

40      Ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus, PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par “pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību” šīs tiesību normas izpratnē nav uzskatāms tas, ka pašvaldība nodrošina pieeju kūrorta objektiem, ja tā saskaņā ar pašvaldības noteikumiem iekasē noteikta apmēra kūrorta nodokli par katru uzturēšanās dienu no apmeklētājiem, kuri uzturas pašvaldībā, lai gan pienākums maksāt šo nodokli ir saistīts nevis ar šo objektu izmantošanu, bet gan ar uzturēšanos pašvaldības teritorijā un minētie objekti ir brīvi un bez maksas pieejami visiem.

 Par otro jautājumu

41      Tā kā iesniedzējtiesa precizē, ka, pirmkārt, ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir noliedzoša, prasība ir jānoraida un, otrkārt, otrais prejudiciālais jautājums tiek uzdots tikai tad, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, uz otro prejudiciālo jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

42      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

par “pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību” šīs tiesību normas izpratnē nav uzskatāms tas, ka pašvaldība nodrošina pieeju kūrorta objektiem, ja tā saskaņā ar pašvaldības noteikumiem iekasē noteikta apmēra kūrorta nodokli par katru uzturēšanās dienu no apmeklētājiem, kuri uzturas pašvaldībā, lai gan pienākums maksāt šo nodokli ir saistīts nevis ar šo objektu izmantošanu, bet gan ar uzturēšanos pašvaldības teritorijā un minētie objekti ir brīvi un bez maksas pieejami visiem.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – vācu.