Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA L. A. HĒLHUDA [L. A. GEELHOED] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 20. oktobrī 1(1)

Lieta C-88/03

Portugāles Republika

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

(Ienākuma nodokļa likmes samazināšana fiziskām un juridiskām personām, kas ir nodokļu maksātāji Azoru salās)





I –    Ievads

1.        Ar šo prasību, kas celta atbilstoši EKL 230. pantam, Portugāles Republika lūdz atcelt Komisijas 2002. gada 11. decembra Lēmumu 2003/442/EK (turpmāk tekstā – “Lēmums”) (2), ciktāl tajā par valsts atbalstu atzīts Azoru autonomā reģiona (turpmāk tekstā – “Azoru salas”) rezidentiem paredzētais nodokļu samazinājums, kas ir daļa no Portugāles režīma, ar ko valsts nodokļu sistēma tiek pieskaņota Azoru salu īpašajām vajadzībām. Pakārtoti Portugāles Republika lūdz atcelt Lēmumu daļā, kurā noteikts, ka nodokļu samazinājums uzņēmumiem, kas darbojas finanšu sektorā un kas sniedz pakalpojumus uzņēmumu grupas ietvaros, nav saderīgs ar kopējo tirgu.

2.        Šajā lietā ir radies interesants jautājums par EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomu: “Kādos gadījumos atšķirīgas valsts nodokļu likmes, kas paredzētas tikai noteiktam dalībvalsts ģeogrāfiskajam apgabalam, atbilst valsts atbalsta jēdzienam?” Jautājums iegūst īpašu nozīmi saistībā ar pašreizējo varas decentralizācijas tendenci, nododot to noteiktiem dalībvalsts apgabaliem, kas ietver arī nodokļu iekasēšanas funkciju decentralizēšanu, un atkal uzsver problēmu par valsts atbalsta noteikumu un dalībvalstu principā ekskluzīvās kompetences tiešo nodokļu jomā robežām.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

3.        EKL 87. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”

4.        87. panta 3. punktā ir paredzēti pieci gadījumi, kuros valsts atbalstu, atkāpjoties no EKL 87. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma, var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu. Uz šo lietu attiecas:

–        atbalsts, kas veicina ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs (87. panta 3. punkta a) apakšpunkts); un

–        atbalsts, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tād[a] nelabvēlīg[a] iespaid[a] uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm (87. panta 3. punkta c) apakšpunkts).

5.        Komisija ir izdevusi divas pamatnostādnes, kas attiecas uz šo lietu, – Paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanas pasākumiem uzņēmumu aplikšanai ar tiešajiem nodokļiem (turpmāk tekstā – “Paziņojums par valsts atbalstu tiešo nodokļu jomā”), kas pieņemts 1998. gadā saistībā ar kustību par Kopienas līmenī saskaņotu rīcību nevēlamas nodokļu konkurences apkarošanai (3), un Pamatnostādnes par reģionālo valsts atbalstu (turpmāk tekstā – “Reģionālā atbalsta pamatnostādnes”), kurās noteikta kārtība, kā novērtēt reģioniem sniegto atbalstu saderību ar Kopienu tiesībām (4).

B –    Kopienu noteikumi attālākajiem reģioniem

6.        EKL 299. panta 2. punktā ir noteikts:

“Šā Līguma noteikumus piemēro Francijas aizjūras departamentiem, Azoru salām, Madeiras salām un Kanāriju salām.

Tomēr, ņemot vērā Francijas aizjūras departamentu, Azoru salu, Madeiras salu un Kanāriju salu struktūras sociālo un ekonomisko stāvokli, ko vēl vairāk apgrūtina tādi faktori kā attālums, tas, ka tās ir salas, maza teritorija, sarežģīts reljefs un klimats, tautsaimniecības atkarība no atsevišķiem ražojumiem, kas, nemainoties un cits citu papildinot, nopietni kavē to attīstību, Padome ar kvalificētu balstu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, paredz īpašus pasākumus, lai izstrādātu nosacījumus šā Līguma piemērošanai minētajiem reģioniem, tostarp kopēju politiku.

Padome, paredzot attiecīgos pasākumus, kas minēti šā punkta otrajā daļā, ņem vērā, piemēram, muitas un tirdzniecības politiku, fiskālo politiku, brīvās tirdzniecības zonas, lauksaimniecības un zvejniecības politiku, nosacījumus izejvielu un nozīmīgu patēriņa preču piegādei, valsts palīdzību un nosacījumus, lai piekļūtu struktūrfondiem un Kopienas horizontālajām programmām.

Padome paredz šā punkta otrajā daļā minētos pasākumus, ņemot vērā tālāko reģionu īpatnības un grūtības un neietekmējot Kopienas tiesiskā regulējuma integritāti un saskaņu, tostarp iekšējo tirgu un kopējo politiku.”

C –    Portugāles tiesības

7.        Portugāles 1976. gada 2. aprīļa Konstitūcijas ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “Konstitūcija”) 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka Azoru un Madeiras arhipelāgi ir autonomi reģioni ar politiski administratīvu statusu un savām pārvaldes iestādēm. Konstitūcijas trešās daļas VII sadaļa ietver virkni noteikumu, kas regulē šo autonomo reģionu pilnvaras un to politiskās un administratīvās iestādes (5). To vidū ir noteiktas likumdošanas (6), regulējošās (7), politiskās (8), administratīvās un finanšu pilnvaras (9).

8.        Konstitūcijas 227. panta 1. punkta j) apakšpunktā ir noteikts, ka autonomie reģioni saņem savus nodokļu ieņēmumus, kā arī daļu no valsts nodokļu ieņēmumiem saskaņā ar valsts solidaritātes principu. 227. panta 1. punkta i) apakšpunktā ir noteikts, ka autonomajiem reģioniem ir tiesības īstenot pašiem savas nodokļu pilnvaras saskaņā ar likumos paredzētiem nosacījumiem un pieskaņot valsts nodokļus reģionālajām vajadzībām saskaņā ar Republikas Asamblejas izdota likuma nosacījumiem.

9.        Uz šo normu pamata Portugāles Republika 1998. gada 24. februāra likumā Nr. 13/98 (turpmāk tekstā – “likums Nr. 13/98”) noteica reģionālās finansiālās autonomijas režīmu un vispārīgos principus, reģionālo nodokļu ienākumus, reģionālo sabiedrisko parādu un valsts nodokļu sistēmas pieskaņošanu reģionālajām vajadzībām. Likuma 4. panta 1. punktā ir noteikts valsts solidaritātes princips, kurš aptver visu valsts teritoriju un kura mērķis ir nodrošināt pienācīgu sabiedrisko pakalpojumu un uzņēmējdarbības līmeni vienlīdzīgos apstākļos. Likuma 5. pantā ir precizēts valsts un autonomo reģionu sadarbības princips. Saskaņā ar 10. pantu autonomajiem reģioniem ir tiesības uz noteiktiem valsts nodokļu ieņēmumiem. Likuma Nr. 13/98 33. pantā ir noteikts, ka reģionālajām pārvaldes iestādēm nodokļu jomā ir vairākas tiesības, kuras īsteno reģionālā likumdošanas asambleja un kas ietver tiesības noteikt un regulēt tikai autonomajos reģionos spēkā esošos nodokļus saskaņā ar likumu Nr. 13/98, tiesības pieskaņot valsts nodokļus reģionālajām vajadzībām tiesību aktos noteiktajos ietvaros un saskaņā ar pārējiem likuma Nr. 13/98 noteikumiem. Likuma Nr. 13/98 37. panta 4. punktā ir noteikts, ka reģionālās likumdošanas asamblejas var arī saskaņā ar likumā paredzētajiem nosacījumiem līdz 30 % samazināt valsts uzņēmumu un iedzīvotāju ienākuma nodokli un PVN likmes, kā arī speciālos patēriņa nodokļus saskaņā ar tiesību aktiem.

10.      Ar 1999. gada 20. janvāra reģionālo likumdošanas dekrētu Nr. 2/99/A, kurā izdarīti grozījumi (turpmāk tekstā – “dekrēts Nr. 2/99/A”), Azoru salu likumdošanas iestāde Azoru salu teritorijai izdeva noteikumus par nodokļu tiesību īstenošanu reģionālajā līmenī un tiesību īstenošanu valsts nodokļu sistēmas pieskaņošanai, kā noteikts likumā Nr. 13/98. Šī dekrēta 4. un 5. pantā ir paredzētas samazinātas iedzīvotāju un uzņēmuma ienākuma nodokļa likmes, kas piemērojamas visiem uzņēmējiem gan fiziskām, gan juridiskām personām, ciktāl tie ir šo nodokļu maksātāji. Šis samazinājums tika noteikts: a) iedzīvotāju ienākuma nodoklim – 15 % apmērā 1999. gadā un 20 % apmērā no 2000. gada 1. janvāra; b) uzņēmumu ienākuma nodoklim – 30 % apmērā.

III – Fakti

11.      2000. gada 5. janvāra vēstulē Portugāles iestādes paziņoja Komisijai režīmu par valsts nodokļu sistēmas pieskaņošanu Azoru salu īpašajām vajadzībām. Tā kā šis režīms, šķiet, bija stājies spēkā pirms Komisijas atļaujas saņemšanas un tā kā paziņojums bija iesniegts ar novēlošanos, atbildot uz Komisijas lūgumu sniegt informāciju, tas tika iekļauts nepaziņoto atbalstu reģistrā.

12.      Pēc vairākkārtējiem lūgumiem sniegt papildu informāciju Komisija 2002. gada aprīlī informēja Portugāles valdību, ka, lai arī tai nebija iebildumu pret režīmu daļā, kas attiecās uz nodokļa bāzes un iedzīvotāju ienākuma nodokļa kredīta samazināšanu, tā bija nolēmusi uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru par režīma daļu, kas attiecās uz iedzīvotāju un uzņēmuma ienākuma nodokļa likmes samazināšanu. Par šo lēmumu Komisija saņēma apsvērumus no Portugāles valdības un Ālandu [Åland] salu (Somija) reģionālās valdības, kas atbalstīja Portugāles nostāju.

IV – Apstrīdētais lēmums un process Tiesā

A –    Apstrīdētais lēmums

13.      Atzīstot, ka Azoru salās veiktais nodokļu samazinājums bija “atbalsts” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, Komisija vispirms atgādina, ka pilnīgs vai daļējs uzņēmuma nodokļu sloga samazinājums uzskatāms par “labumu” [EKL] 87. panta 1. punkta izpratnē, jo tas to atbrīvo no izmaksām, kuras parasti tiek segtas no tā budžeta (10). Šis labums ir piešķirts no “valsts līdzekļiem”, jo nodokļu samazinājuma piešķiršanas dēļ tiek zaudēti nodokļu ieņēmumi (11). Turpinājumā Komisija atzīmē, ka, ņemot vērā pasākumu sektorālo piemērojamību, un tā kā vismaz daži attiecīgie uzņēmumi veiks uzņēmējdarbību, kas saistīta ar tirdzniecību starp dalībvalstīm, nodokļu samazinājums ietekmē konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

14.      Runājot par specifiskumu, Komisija vispirms citē Paziņojumu par valsts atbalstu tiešo nodokļu jomā, kurā noteikts, ka “Komisijas lēmumu prakse līdz dotajam brīdim liecina, ka vienīgi pasākumiem, kuri aptver visu valsts teritoriju, netiek izvirzīts [EKL] 87. panta 1. punktā noteiktais specifiskuma kritērijs” un ka “pašā Līgumā pasākumi, kas ir paredzēti kāda reģiona ekonomiskās attīstības veicināšanai, ir kvalificēti kā atbalsts” (12). Tā kā konkrētais nodokļu samazinājums bija piemērojams tikai uzņēmumiem, kas nodokļus maksāja Azoru salās, nevis uzņēmumiem, kas uzņēmējdarbību veica citos Portugāles reģionos, Komisija secināja, ka šis labums “deva priekšroku” šiem uzņēmumiem EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

15.      Pamatojot šo secinājumu, Komisijas argumenti bija šādi.

16.      Pirmkārt, tā kā selektivitātes kritērijs ir balstīts uz divu veidu uzņēmumu (tādi, kas gūst labumu, un tādi, kas negūst) salīdzinājumu, vienīgā iespēja to piemērot ir, nosakot, kādi nodokļi uzskatāmi par “normāliem”. Saskaņā ar Komisijas viedokli:

“Teorētiski gan no vispārīgās Līguma sistēmas, kurā paredzēts valsts vai no valsts līdzekļiem piešķirts atbalsts, gan no dalībvalstu centrālo iestāžu fundamentālās lomas, veidojot politisko un ekonomisko vidi, kurā darbojas uzņēmumi, ar to veiktiem pasākumiem, sniegtiem pakalpojumiem un vajadzības gadījumā to veiktiem finanšu pārskaitījumiem, izriet, ka šis salīdzinājums ir jāveic, ņemot par pamatu dalībvalsts ekonomisko telpu. Šajā sakarā pašā Līguma tekstā, kurā pasākumi, kas paredzēti, lai “veicinātu ekonomisko attīstību” konkrētajā reģionā ([EKL] 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkts), kvalificēti kā valsts atbalsts, ko var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu, ir norādīts, ka labumi, kuri attiecas tikai uz kādu valsts teritorijas daļu, saskaņā ar noteikumiem par atbalstu var tikt uzskatīti par selektīviem labumiem [..]. Turpretim Komisijas pastāvīgajā praksē, ko ir apstiprinājusi Tiesa, nodokļu sistēmas, kas piemērojamas noteiktās teritorijās vai reģionos un ir labvēlīgākas par dalībvalsts vispārējo nodokļu sistēmu, tiek kvalificētas kā atbalsts (13).”

17.      Otrkārt, Komisija apgalvo, ka, definējot “atbalstu” šajā sakarā, nošķiršana, balstoties tikai uz pārvaldes iestādi, kas nolēmusi veikt pasākumu, t.i., vai tā ir reģionāla vai centrāla iestāde, nebūtu pietiekami. Saskaņā ar Komisijas viedokli šāda nošķiršana kaitētu atbalsta jēdziena objektīvajai būtībai, kas attiecas uz jebkādu atbalstu, kas samazina izmaksas, kas parasti tiek segtas no viena vai vairāku uzņēmumu budžeta, neatkarīgi no tā mērķa, pamatojuma, nolūka vai pārvaldes iestādes statusa, kas to nosaka vai no kā budžeta tas tiek maksāts. Komisija papildina – “jāatzīmē, ka šis lēmums neattiecas uz mehānismu, kas ļauj visām noteikta līmeņa (reģionu, komūnu un citu) pašvaldībām noteikt un iekasēt vietējos nodokļus, kuriem nav nekādas saistības ar valsts nodokļiem. Šis, gluži pretēji, ir valsts tiesību aktos noteiktas un Portugāles kontinentālajā daļā piemērojamas nodokļa likmes samazinājums, kas ir piemērojams tikai Azoru salās. Šādos apstākļos ir acīmredzams, ka reģionālo iestāžu ieviestais pasākums veido atkāpi no valsts nodokļu sistēmas” (14).

18.      Treškārt, tā kā samazinājums neizriet no nodokļu proporcionalitātes vai progresivitātes principu piemērošanas, bet paredz labumu uzņēmumiem konkrētā reģionā neatkarīgi no to finanšu stāvokļa, to nevar pamatot ar Portugāles nodokļu sistēmas vispārīgā režīma raksturu.

19.      Tādējādi secinot, ka nodokļu samazinājums bija atbalsts un ka šis atbalsts bija sniegts nelikumīgi, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktu, Komisija turpināja pārbaudīt, vai šis atbalsts atbilda kādam no Līgumā paredzētajiem izņēmumiem. Šajā sakarā, tā kā atbalsts bija ilgstošs un tā mērķis bija pārvarēt pastāvīgās strukturālās grūtības, ko radīja Azoru salu ģeogrāfiskais stāvoklis, tas bija darbības atbalsts. Tādējādi šādu atbalstu varēja atļaut tikai tad, ja tas būtu paredzēts, lai kompensētu saimnieciskās darbības papildu izmaksas, ko rada EKL 299. panta 2. punktā minētie faktori, ievērojot Pamatnostādnes par reģionālo valsts atbalstu.

20.      Šajā sakarā Komisija vispirms atzina, ka, ņemot vērā uzņēmumu ierobežotās iespējas ievērojami ietaupīt un ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ palielinātās izmaksas, Azoru salu reģions “patiešām bija viens no Eiropas Savienības vismazāk attīstītajiem reģioniem” (15). Saskaņā ar Komisijas viedokli tomēr šajā sakarā bija jānošķir finanšu sektors un ar finansēm nesaistītais sektors.

21.      Par uzņēmumiem ārpus finanšu sektora, ņemot vērā Portugāles pārvaldes iestāžu iesniegtu pētījumu, Komisija secināja, ka uzņēmuma ienākuma nodokļa samazinājums ļautu šiem uzņēmumiem uzlabot finansiālo situāciju un tādējādi veicināt reģionālo attīstību (16). Tāpēc, ciktāl nodokļu samazinājums attiecās uz šādiem uzņēmumiem, atbalsts bija saderīgs ar kopējo tirgu [EKL] 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā ietvertās atkāpes izpratnē (17).

22.      Par uzņēmumiem finanšu sektorā Komisija norādīja, ka iedzīvotāju un uzņēmumu ienākuma nodokļa samazinājumu “nevar pamatot ar to ieguldījumu reģiona attīstībā un tā apmērs nav samērīgs ar grūtībām, ko ar to ir paredzēts novērst” (18). Tā kā Komisijas rīcībā nebija skaitliskas informācijas, kas ļautu “objektīvi” novērtēt “Azoru salās finanšu sektorā darbojošos uzņēmumu papildu izmaksas”, tā secināja, ka uzņēmumiem, kas darbojas finanšu sektorā (19), nodokļu samazinājums nebija kvalificējams kā atļauts valsts reģionālais atbalsts saskaņā ar [EKL] 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu vai kā jebkādu citu Līgumā paredzētu atkāpi. It sevišķi, ņemot vērā, ka tas bija darbības atbalsts, tam nevarēja piemērot [EKL] 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkāpi. Saskaņā ar Komisijas viedokli šis vērtējums attiecās arī uz “pakalpojumiem uzņēmumu grupas ietvaros” (20), jo šādas darbības pietiekami neveicināja reģiona attīstību, lai atbilstu [EKL] 87. panta 3. punkta a) apakšpunktam.

23.      Lēmuma 3. panta 1. punktā Portugālei uzlikts pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai no uzņēmumiem, kas sniedz finanšu pakalpojumus vai pakalpojumus uzņēmumu grupas ietvaros, atgūtu atbalstu, kas tiem piešķirts iedzīvotāju un uzņēmumu ienākuma nodokļa samazinājuma veidā atbilstoši dekrēta Nr. 2/99/A 4. un 5. pantam (21).

B –    Process Tiesā

24.      2003. gada 24. februārī Portugāles Republika cēla šo prasību atcelt Lēmumu. Vēlāk Apvienotā Karaliste saskaņā ar Reglamenta 93. pantu iesniedza rakstisku iesniegumu par iestāšanos lietā. 2005. gada 6. septembrī notika tiesas sēde, kurā mutvārdu paskaidrojumus sniedza Portugāles Republika, Komisija, Apvienotā Karaliste un saskaņā ar Reglamenta 93. panta 7. punktu – Spānijas Karaliste.

V –    Lietas dalībnieku argumenti

A –    Portugāles Republika

25.      Portugāles Republika savas prasības pamatojumam izvirza trīs pamatus.

26.      Pirmkārt, Portugāles Republika apgalvo, ka Lēmumā, piemērojot EKL 87. panta 1. punktu, esot pieļautas divas juridiskas kļūdas: pirmkārt, piemērojot selektivitātes kritēriju un, otrkārt, neatzīstot, ka nodokļu samazinājums ir attaisnojams, ņemot vērā Portugāles nodokļu sistēmas raksturu un struktūru.

27.      Runājot par selektivitāti, Portugāles Republika uzskata, ka Komisija ir kļūdaini par atskaites punktu ņēmusi visu Portugāles valsti. Attiecīgais nodokļu samazinājums izrietot no Azoru salu reģionālās likumdošanas iestādes pilnvaru īstenošanas un attiecoties uz visiem uzņēmējiem, kuri ir nodokļu maksātāji šajā reģionā. Kā tāds tas “nedodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem un konkrētu preču ražošanai”.

28.      Turklāt šis samazinājums izriet no Portugāles Konstitūcijā noteiktajiem pārdales principiem, kuru mērķis ir izlīdzināt ekonomiskās attīstības nevienlīdzību, kas radusies reģiona izolētības dēļ, it sevišķi ieskaitot likuma Nr. 13/98 4. panta 1. punktā ietverto valsts solidaritātes principu. Tādējādi samazinājums ir noteikts, īstenojot konstitucionālo suverenitāti, un tā pamatā ir EKL 299. panta 2. punktā minētie faktori, proti, ģeogrāfiskā izolētība, bargais klimats un Azoru salu ekonomiskā atkarība no nelielā preču daudzuma. Portugāles Republika lūdz Tiesu izmantot šo iespēju noteikt pareizu pieeju šiem reģionālo nodokļu samazināšanas selektivitātes jautājumiem, novēršot pašreizējo neskaidrību šajā jomā.

29.      Runājot par Portugāles nodokļu sistēmas raksturu un struktūru, Portugāles Republika uzsver, ka nodokļu samazinājums izriet no likuma Nr. 13/98 un kopumā no Konstitūcijas, kurā ir vairākas atsauces uz mērķi nodrošināt pārdali un vienlīdzību starp Portugāles kontinentālo daļu un Azoru salām (22). Arī Komisijas arguments, ka nodokļu samazinājums neizrietot no “objektīvām atšķirībām starp nodokļu maksātājiem”, esot kļūdains, patiesībā visiem uzņēmumiem, kas darbojas Azoru salās, esot vienādas neērtības, kuru dēļ Azoru salās būtu vispārīgi jāsamazina nodokļi visās jomās.

30.      Portugāles Republikas otrais pamats ir par to, ka lēmums pārkāpjot EKL 253. pantu, jo tajā neesot pietiekami pamatots atzinums, ka nodokļu samazinājums ievērojami traucēšot konkurenci un ietekmēšot tirdzniecību starp dalībvalstīm. Turklāt Komisija neesot pietiekami identificējusi personas, kas, iespējams, gūšot labumu no nodokļu samazinājuma, kas nozīmē, ka pasākumu ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm nav izvērtēta pienācīgi.

31.      Treškārt, Portugāles Republika norāda, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atzīstot, ka nodokļu samazinājums finanšu pakalpojumu un uzņēmumu grupas ietvaros sniegto pakalpojumu jomās nav saderīgs ar kopējo tirgu. Arī tādus finanšu uzņēmumus kā bankas, kuras parasti ir lielākas nekā citi Azoru salās darbojošies uzņēmumi, ietekmē, piemēram, papildu enerģijas izmaksas un tehniski kvalificēta darbaspēka trūkums. Tā kā Komisija papildu izmaksas, kuras, uzņēmumiem, kas nedarbojas finanšu jomā, rodas Azoru salu īpašo iezīmju dēļ, novērtēja abstrakti, nevis saistībā ar šo jomu, tai šī argumentācija esot bijusi jāattiecina arī uz finanšu uzņēmumiem. Tā nerīkojoties, tā esot pārkāpusi labas pārvaldības, nediskriminācijas un samērīguma principus.

B –    Komisija

32.      Komisijas galvenie argumenti savai aizstāvībai ir šādi.

33.      Pirmkārt, par apgalvoto juridisko kļūdu, piemērojot selektivitātes kritēriju, Komisija atsaucas uz Lēmuma 24.–33. punktu. Komisija it sevišķi apgalvo, ka pieeja, nosakot pasākuma selektivitāti, par atskaites punktu ņemt valsti, principā ir apstiprināta ģenerāladvokāta Sadžo [Saggio] secinājumos apvienotajās lietās Juntas Generales de Guipúzcoa (23). Saskaņā ar Komisijas viedokli, tā kā attiecīgais nodokļu samazinājums nāk par labu uzņēmumiem, kuri nodokļus maksā Azoru salās, nevis citiem Portugāles uzņēmumiem, ar to pietiek, lai samazinājumu kvalificētu kā selektīvu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Šādu interpretāciju, pēc Komisijas domām, nosaka paša Līguma sistēma. Tādējādi neesot būtiski, ka samazinājumu ir noteikusi cita institūcija, nevis pati Portugāles valsts, jo, izvērtējot valsts atbalstu, ir jāņem vērā tikai pasākuma iedarbība, nevis forma.

34.      Vēl Komisija apgalvo, ka Azoru salām piešķirtā autonomija patiesībā ir ierobežota – galvenā loma, nosakot ekonomiskos apstākļus, kuros darbojas uzņēmēji, joprojām esot Portugāles centrālajai valstij. Piemēram, uzņēmumi, kas darbojas Azoru salās, tik un tā gūst labumu no centrālās valsts finansētas infrastruktūras un no centrālās valsts uzturētas sociālās drošības sistēmas. Tāpēc Azoru salu piešķirto nodokļu labumu dēļ šajā reģionā ir mazāki nodokļu ieņēmumi, ko savukārt saskaņā ar valsts solidaritātes principu kompensē centrālā valsts. Komisija tāpat kā Lēmumā uzsver, ka, ja visām vienāda līmeņa pašvaldībām dalībvalsts teritorijā būtu vienādas pilnvaras uzlikt nodokļus un noteikt to likmes, tas nebūtu uzskatāms par labumu selektīvu piešķiršanu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Šajā jautājumā, atbildot uz Apvienotās Karalistes iestāšanās rakstu, Komisija atzīmē, ka šī lieta atšķiras no Skotijas situācijas, kur Skotijas parlamenta tiesības mainīt nodokļu likmi attiecas uz iedzīvotāju ienākuma nodokli, nevis uzņēmumu ienākuma nodokli, kā arī no Ziemeļīrijas situācijas.

35.      Runājot par argumentu, ka samazinājumu attaisno Portugāles nodokļu sistēmas raksturs un struktūra, Komisija norāda, ka tā tas varētu būt tikai tad, ja attiecīgās nodokļu priekšrocības būtu noteiktas objektīvu atšķirību starp nodokļu maksātājiem dēļ. Tomēr šajā gadījumā samazinājums ir noteikts reģiona ekonomiskās specifikas dēļ, kas ir pie nodokļu sistēmas nepiederošs faktors. Komisija piebilst, ka, pēc tās domām, ja dalībvalsts pasākums atbilst citiem valsts atbalsta kvalifikācijas nosacījumiem, pienākums pierādīt, ka pasākumu attaisno sistēmas raksturs un struktūra, ir dalībvalstij.

36.      Otrkārt, Komisija atspēko apgalvojumu, ka tā neesot sniegusi pietiekamu pamatojumu secinājumiem, ka samazinājums varētu ietekmēt tirdzniecību starp valstīm un traucēt konkurenci, it sevišķi atsaucoties uz Tiesas judikatūru, kurā teikts, ka Komisijai nav pienākuma lēmumos detalizēti iedziļināties šajos jautājumos (24). Drīzāk pietiekot norādīt, ka tad, ja no pasākuma labums tiek vismaz dažām personām, tas ietekmē tirdzniecību.

37.      Visbeidzot, par apgalvoto acīmredzamo kļūdu vērtējumā un labas pārvaldības, vienādas attieksmes un samērīguma principa pārkāpumiem, Komisija vispirms atzīmē, ka tai, nosakot valsts atbalsta saderību ar kopējo tirgu, ir plašas pilnvaras, jo, lai to noteiktu, jāveic ekonomisks un sociāls novērtējums. Turklāt Centre for European Policy Studies pētījumā, uz ko balstās Portugāles Republika, neesot aprēķināta paaugstināto izmaksu ietekme uz visām ekonomikas nozarēm (25). Komisija uzsver, ka, novērtējot atbalsta iespējamo saderību ar kopējo tirgu reģionālā mērogā, pienākums noteikt papildu izmaksu lielumu un pierādīt saikni ar EKL 299. panta 2. punktā uzskaitītajiem faktoriem, kā arī piedāvāto atbalsta pasākumu samērību ar šīm izmaksām ir attiecīgajai dalībvalstij.

C –    Apvienotā Karaliste un Spānija

38.      Apvienotā Karaliste, iestājusies lietā Portugāles Republikas atbalstam, savos iesniegumos koncentrējas uz selektivitātes jautājumu. Noraidot Komisijas argumentu, ka EKL 87. panta 1. punktā minētais selektivitātes kritērijs ir izpildīts automātiski, ja nodokļu samazinājums neattiecas uz visu dalībvalsts teritoriju, tā apgalvo, ka šim kritērijam ne vienmēr atbildīs samazinātās nodokļu likmes, ko ieviesuši decentralizēti vai autonomi reģioni, un kas piemērojamas visā to kompetencē esošajā teritorijā, un kas nav specifiskas kādam sektoram. Saskaņā ar Apvienotās Karalistes iesniegumu jautājums par reģionālās nodokļu sistēmas raksturu valsts atbalsta novērtējumam izvirza plašākus jautājumus par reģionālo autonomiju, kas ir svarīgi konstitucionālā ziņā. Komisijas argumentu pieņemšana saskaņā ar Apvienotās Karalistes viedokli varētu apšaubīt tās “asimetrisko” konstitucionālo kartību, it sevišķi saistībā ar Skotijas situāciju (Skotijas parlamentam ir tiesības par līdz pat 3 pensiem no mārciņas mainīt Apvienotās Karalistes pamata likmi, kas piemērojama iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem Skotijā, bez nekāda kompensējoša nodokļa paaugstinājuma vai subsīdijām no centrālās valdības) (26) un Ziemeļīrijas situāciju (Ziemeļīrijas asamblejai ir tiesības uzlikt nodokļus, kas būtībā atšķiras no visā Apvienotajā Karalistē piemērojamiem nodokļiem) (27).

39.      Apvienotā Karaliste apgalvo, ka, izlemjot, vai reģionāli noteiktas nodokļu likmes, kas ir mazākas par valsts likmēm, ir valsts atbalsts, Komisijai bija jāņem vērā valsts daļas pārvaldes iestādes, kura samazinājusi nodokļa likmi, autonomijas līmenis, ievērojot vairākus faktorus, ieskaitot to, vai lēmumu samazināt nodokļus ir pieņēmusi vēlēta vai citādi attiecīgā reģiona iedzīvotāju priekšā demokrātiski atbildīga institūcija un vai lēmuma finansiālās sekas uzņemas reģions, nesaņemot saistītas vai kompensējošas subsīdijas no citiem reģioniem vai centrālās valdības.

40.      Spānijas Karaliste, kas arī iestājusies lietā Portugāles Republikas atbalstam, uzsver, ka decentralizācija, kur tā pastāv, ir daļa no dalībvalsts konstitucionālās iekārtas. Pieņemot Komisijas argumentus, šī konstitucionālā sistēma tiktu ignorēta, it īpaši tāpēc, ka tiešo nodokļu politika joprojām ietilpst dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē.

VI – Analīze

A –    Vai apstrīdētais nodokļu samazinājums ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē?

41.      Lielākā daļa lietas dalībnieku izvirzīto argumentu pilnīgi pareizi ir par Portugāles Republikas prasījumu pirmo daļu, tas ir, to, vai uz attiecīgo nodokļu samazinājumu attiecas EKL 87. panta 1. punkts.

42.      Vispārinot, būtiskais jautājums ir plašāks par šo lietu: “Kādi principi ir jāpiemēro, novērtējot, vai uz atšķirīgajām valsts nodokļu likmēm, kas pieņemtas tikai kādai noteiktai dalībvalsts ģeogrāfiskajai teritorijai, attiecas Kopienas normas par valsts atbalstu?”

43.      Tiesa savā judikatūrā līdz šim nav atbildējusi uz šo jautājumu (28). Tomēr, manuprāt, šeit būtu jānoformulē novērtējuma “kritēriji” vai principi. Tas, pirmkārt un galvenokārt, izriet no dalībvalstu tiesībām uz tiesisko noteiktību, plānojot savus nodokļu režīmus. It sevišķi, tā kā nav skaidru kritēriju, kas noteiktu, kuros gadījumos uz ģeogrāfiski ierobežotiem atšķirīgiem nodokļiem attiecas EKL 87. panta 1. punkts, dalībvalstis nevar paredzēt, kad uz tām attiecas EKL 88. panta 3. punktā noteiktais pienākums paziņot Komisijai par plānotajām nodokļu atšķirībām pirms to ieviešanas. Es atgādinātu, ka šī paziņošanas pienākuma pārkāpuma dēļ pasākums jāizskata saskaņā ar “nelikumīga atbalsta” režīmu, kas noteikts Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (29). Tāpēc tiesiskās paļāvības un arī valsts atbalsta noteikumu efektivitātes dēļ nepieciešams, lai dalībvalstis iepriekš varētu zināt savu pienākumu apjomu, pateicoties skaidriem novērtējuma principiem (30).

1)      Kad ģeogrāfiski ierobežotas valsts nodokļa likmes atšķirības uzskatāmas par valsts atbalstu?

a)      Vispārīgie principi

44.      Lai nodokļu pasākumu uzskatītu par valsts atbalstu, tam jāatbilst četriem EKL 87. panta 1. punktā minētiem kritērijiem, proti:

–        pasākumam “jādod saņēmējiem labums, kas tos atbrīvo no izdevumiem, kurus tie parasti maksā no sava budžeta” (31). Šī prasība ir skaidri izpildīta, ja uzņēmumam jāmaksā mazāka nodokļa likme nekā parasti;

–        šis labums jāpiešķir “dalībvalstij vai no valsts līdzekļiem”. Tiesa spriedumā lietā Vācija/Komisija nosprieda, ka šis kritērijs ir izpildīts, pašvaldību iestādēm samazinot nodokli, kas noved pie valsts ieņēmumu samazināšanās (32);

–        pasākumam jādod priekšroka “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”, citiem vārdiem sakot, tam jābūt selektīvam. Pasākums neatbilst selektivitātes kritērijam, ja dalībvalsts var pierādīt, ka pasākumu attaisno sistēmas “raksturs vai vispārēja struktūra” (33);

–        pasākumam jārada vai jādraud radīt konkurences traucējumi un jāiespaido tirdzniecība starp dalībvalstīm.

45.      Nosakot, ciktāl EKL 87. panta 1. punkts attiecas uz ģeogrāfiski ierobežotām atšķirīgām valsts nodokļu likmēm, galvenais ir selektivitātes jēdziens. Iemesls ir acīmredzams. Saskaņā ar definīciju šīs atšķirības atticas tikai uz uzņēmumiem, kas darbojas noteiktā dalībvalsts teritorijas daļā. Ja, kā uzskata Komisija, visos gadījumos par atskaites punktu būtu jāizmanto visa dalībvalsts teritorija, tad visas valsts nodokļu atšķirības, kas attiektos tikai uz kādu dalībvalsts ģeogrāfisko apgabalu, būtu prima facie jākvalificē kā “ģeogrāfiski” selektīvas (pretēji “materiālajai” selektivitātei, kuras gadījumā pasākums dod priekšroku noteiktas ekonomikas nozares vai sektora uzņēmumiem). Šajā gadījumā valsts atbalsta noteikumi varētu tikt piemēroti, lai mazinātu konkurences traucējumus.

46.      Tomēr, ja mums noteiktos gadījumos par atskaites punktu būtu jāizmanto ģeogrāfiskā teritorija, kurā tiek piemērotas atšķirīgās nodokļu likmes, tās nebūtu “selektīvas”, jo tās attiecas uz visiem uzņēmumiem, kas darbojas šajā teritorijā. Šajā gadījumā vienīgais Līgumā paredzētais līdzeklis, kas pieejams, lai mazinātu konkurences traucējumus, ir EKL 94. pants, kas dod iespēju ar vienprātīgu lēmumu saskaņot dalībvalstu normas, kuras tieši iespaido kopējā tirgus izveidi un darbību (34), un (reti izmantotais) EKL 96. un 97. pants, kuros Komisijai paredzēta iespēja apspriesties ar dalībvalstīm, bet Padomei iespēja darboties, lai kopējā tirgū novērstu konkurences apstākļu traucējumus, ko rada dalībvalstu normas.

47.      Tāpēc būtiskais jautājums ir: kādiem jābūt salīdzinājuma kritērijiem, izlemjot, vai atšķirīga valsts nodokļa likme, kas ir ierobežota ģeogrāfiskā ziņā, “dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē?

b)      Kad ģeogrāfiskā ziņā ierobežota atšķirīga valsts nodokļa likme ir selektīva?

48.      Aplūkojot šo jautājumu, vispirms jānošķir valsts nodokļa likmes paaugstināšana noteiktam dalībvalsts ģeogrāfiskajam apgabalam un šādas nodokļa likmes samazināšana.

49.      Runājot par valsts nodokļa likmes paaugstināšanu ģeogrāfiskajā apgabalā, pieņemot, ka apgabals ir maza daļa no dalībvalsts kopējās ģeogrāfiskās teritorijas, tā šajā apgabalā – kā es apzīmēju savos secinājumos lietā GIL Insurance – rada “papildu nastu”, nevis piešķir atbalstu nodokļu maksātājiem, uz kuriem attiecas vispārējais režīms, kurā noteikta “mazāka” nodokļa likme (35). Tādēļ minētajos secinājumos uzskaitīto iemeslu dēļ šāda situācija neatbilst valsts atbalsta noteikumiem.

50.      Tomēr saistībā ar valsts nodokļa likmes samazinājumu ģeogrāfiskā apgabalā jāizšķir trīs dažādas situācijas.

51.      Pirmajā situācijā dalībvalsts centrālā valdība vienpusēji nolemj, ka konkrētajā ģeogrāfiskajā apgabalā jāsamazina valsts nodokļa likme. Šāds pasākums ir pilnīgi selektīvs, jo to veikusi viena iestāde, lai to piemērotu tikai daļā no tās kompetencē esošās ģeogrāfiskās teritorijas.

52.      Otrajā situācijā visām viena līmeņa vietējās pārvaldes iestādēm (reģionu, komūnu vai citu) ir autonomas tiesības noteikt nodokļu likmi to kompetencē esošā teritorijā, vai nu atsaucoties, vai neatsaucoties uz “valsts” nodokļa likmi.

53.      Kā atzīts Komisijas Lēmumā un iesniegumos, vietējās pārvaldes iestādes saskaņā ar šīm tiesībām veikti pasākumi, kas ir veicami vispārīgi visā tās kompetencē esošā teritorijā, nav selektīvi EKL 87. panta 1. punkta izpratnē – arī tad, ja kāda pārvaldes iestāde nosaka mazākas nodokļu likmes nekā pārējās. Gadījumā, ja visām vietējās pārvaldes iestādēm ir tiesības noteikt nodokļa likmi neatkarīgi no centrālās valdības, nav jēgas selektivitātes noteikšanai kā salīdzinājuma atskaites punktu izmantot visu dalībvalsts teritoriju. Vispirms jau būtu samāksloti izdomāt “vidējo nodokļa likmi valstī”, ar kuru salīdzināt kāda reģiona nodokļa likmi – ir liela iespēja, ka visu reģionu nodokļa likmes atšķirsies. Tomēr selektivitāte tiešo nodokļu jomā būtībā nozīmē, ka nodokļu pasākumiem jābūt izņēmumam vai atkāpei no vispārējās nodokļu sistēmas (36). “Izņēmuma” vai “atkāpes” idejai konceptuāla nozīme ir tikai tad, ja ir iespējams noteikt valsts mēroga “normu”, ko nav iespējams izdarīt situācijā, kad visām vietējās pārvaldes iestādēm ir autonomas tiesības pašām noteikt nodokļu likmes (37).

54.      Nonākam pie trešās situācijas – nodokļa likme, kas mazāka par valsts nodokļa likmi, to noteikusi vietējās pārvaldes iestāde un tā piemērojama tikai šīs iestādes kompetencē esošajā teritorijā. Šeit izšķirošais jautājums ir, vai lēmumu par mazāko nodokļa likmi ir izdevusi vietējās pārvades iestāde, kas ir pilnīgi autonoma no dalībvalsts centrālās valdības. Svarīgi, ka, sakot “pilnīgi autonoma”, es šeit domāju institucionālu, procesuālu un ekonomisku autonomiju. Proti:

–        institucionālā autonomija – lēmums ir jāpieņem vietējās pārvaldes iestādei, kurai ir savs konstitucionālais, politiskais un administratīvais statuss, kas ir neatkarīgs no centrālās valdības;

–        procesuālā autonomija – lēmums ir jāpieņem vietējās pārvaldes iestādei saskaņā ar procedūru, kurā centrālajai valdībai nav nekādu tiesību tieši iejaukties nodokļu likmes noteikšanas procesā un kurā vietējās pārvaldes iestādei, nosakot nodokļa likmi, nav pienākuma ievērot centrālās valsts intereses;

–        ekonomiskā autonomija – centrālā valdība nedrīkst subsidēt vai finansēt apgabalā piemērojamo mazāko nodokļa likmi, tā ka šī samazinājuma radītās ekonomiskas sekas jāuzņemas tikai pašam apgabalam (38). Šajā situācijā lēmumi par to, kādā veidā un apmērā aplikt personas ar nodokļiem, ir pilnīga reģionālās valdības prerogatīva. Šādi lēmumi tieši ietekmēs valdības naudas apmēru, kas iztērēta, piemēram, par sabiedriskajiem pakalpojumiem un infrastruktūru. Reģionālā valdība var, piemēram, izraudzīties pieeju “iekasē un izlieto”, nosakot lielākus nodokļus un iztērējot vairāk par sabiedriskajiem pakalpojumiem, vai arī izvēlēties samazināt nodokļus un uzturēt vājāku publisko sektoru. Ja nodokļu samazinājumu nefinansē centrālā valdība, šādas politikas lēmums savukārt ietekmē infrastruktūru un uzņēmējdarbības vidi, kurā darbojas šī reģiona uzņēmumi. Tādējādi uzņēmumi, kas darbojas šajā reģionā un ārpus tā, darbojas atšķirīgos tiesiskajos un ekonomiskajos apstākļos, kurus nevar salīdzināt.

55.      Ja pastāv visas minētās autonomijas pazīmes, kad vietējā pārvaldes iestāde nolemj ieviest nodokļa likmi, kas ir mazāka par valsts nodokļa likmi, šo lēmumu nevar klasificēt kā “selektīvu” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Tādos gadījumos atkrīt Komisijas viedokļa pamatojums – dalībvalstu centrālo iestāžu “fundamentālā loma, veidojot politisko un ekonomisko vidi, kurā darbojas uzņēmumi” (39).

56.      Tomēr, ja nav kādas no šīm autonomijas pazīmēm, manuprāt, mazākā nodokļa likme ir klasificējama kā selektīva EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

57.      Iepriekš minētais ir kopsavilkums tam, ko es uzskatu par būtiskajiem principiem, nosakot, vai reģionāla nodokļu samazināšana ir kvalificējama kā “atbalsts”. Tomēr pilnības labad būtu noderīgi īsumā aplūkot trīs šīs procedūras laikā izvirzītos Komisijas argumentus.

58.      Pirmais ir tas, ka, ja reģionāla nodokļa samazināšana traucētu vai varētu traucēt konkurenci Kopienā, ar to pilnīgi pietiktu, lai atbilstu selektivitātes kritērijam (40). Tomēr, kā es jau minēju, valsts atbalsta noteikumi ir tikai viens no daudziem Līgumā paredzētiem instrumentiem, kas pilnvaro Kopienu veikt pasākumus, lai mazinātu konkurences traucējumus saskaņā ar EKL 3. punkta g) apakšpunktu. Lai arī valsts atbalsta noteikumi ir vērsti uz selektīva atbalsta pasākumiem, 94. un 96. un 97. punktu var izmantot, lai mazinātu traucējumus, ko rada tādi nodokļu pasākumi, uz kuriem neattiecas valsts atbalsta noteikumi, kā es to apspriedu savos secinājumos lietās GIL Insurance (41) un Streekgewest Westelijk Noord-Brabant (42). Komisijas arguments, ka uzmanība jāvērš vienīgi tam, vai reģionāla nodokļa samazināšana traucē vai netraucē konkurenci, kļūdaini ignorē atšķirību starp šiem konceptuāli atšķirīgajiem instrumentiem (43).

59.      Otrais Komisijas izvirzītais arguments ir, ka atzinums, ka uz atsevišķiem reģionāliem nodokļu samazinājumiem neattiecas EKL 87. panta 1. punkts, varētu veicināt valsts atbalsta noteikumu pārkāpumus, dalībvalstīm izvēloties grozīt nodokļu kompetences iekšējo organizāciju savās teritorijās (44). Tomēr no mana iepriekš minētā paskaidrojuma ir skaidrs, ka ar formālu reģionālo pārvaldes iestāžu pilnvarošanu rīkoties nodokļu jomā saskaņā ar centrālās valdības nosacījumiem vien, ja lēmumu pieņemšana nav patiesi autonoma, kā es to aprakstīju iepriekš, nepietiek, lai pasākumu izslēgtu no EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomas. Domu, ka pieejai jābūt vairāk nekā formālai, atbalsta EKL 87. panta 1. punktā minētā frāze “jebkādā citā veidā”, un to ir apstiprinājusi Tiesa, piemēram, spriedumā lietā Itālija/Komisija (45), un pavisam nesen ģenerāladvokāts Sadžo apvienotajās lietās Juntas Generales de Guipúzcoa (46).

60.      Savukārt gadījumā, kad vietējās pārvaldes iestāde lēmumu pieņem patiešām autonomi no centrālās valdības (tādā nozīmē, kā es aprakstīju), nav ne loģiska, ne doktrināra iemesla nodalīt “simetrisku” pilnvaru nodošanu nodokļu jomā – iepriekš aprakstītā otrā situācija, kad visām vietējām pārvaldes iestādēm ir vienādas autonomas tiesības nodokļu jomā – no “asimetriskas” pilnvaru nodošanas nodokļu jomā – iepriekš aprakstītā trešā situācija, kad dažām, bet ne visām vietējās pārvaldes iestādēm ir autonomas pilnvaras nodokļu jomā. Kā atzīmēja Apvienotā Karaliste, tas, vai dalībvalsts reģioniem būtu jābūt šādām pilnvarām nodokļu jomā, acīmredzami ir konstitucionālās politikas jautājums, kas ir ļoti atkarīgs no šī reģiona unikālajiem vēsturiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem. Ciktāl lēmums par nodokļa likmi ir pilnīgi autonoms, valsts atbalsta noteikumi uz to neattiecas.

61.      Pēdējais Komisijas izvirzītais arguments pret to, ka atsevišķos gadījumos uz reģionālo nodokļu samazināšanu var neattiekties [EKL] 87. panta 1. punkts, ir par tiesisko paļāvību. Komisija uzsver, ka, tā kā [EKL] 87. panta 1. punktā ir noteikts, par kuriem pasākumiem dalībvalstīm ir pienākums paziņot Komisijai, lai tā tos novērtētu, dalībvalstīm iepriekš ir jāzina, tieši kādā apmērā tām ir šis pienākums paziņot.

62.      Šajā jautājumā es vēlos atzīmēt, ka, lai arī tiesiskās paļāvības mērķis neapšaubāmi ir nozīmīgs, pats par sevi tas nevar attaisnot [EKL] 87. panta 1. punkta piemērošanas jomas paplašināšanu, ko esmu aprakstījis iepriekš. Patiešām, atbalsta definīcija jau ietver (joprojām) neskaidru konceptu, proti, attaisnojumu ar “sistēmas raksturu un struktūru”.

63.      Tagad, kad esmu izklāstījis, ko es uzskatu par selektivitātes kritērija piemērošanas reģionālajai nodokļu samazināšanai principiem, es tos piemērošu šai lietai.

2)      Vai nodokļu samazinājumi šajā lietā ir atbalsts?

64.      Portugāles Republika savos argumentos min tikai juridisku kļūdu, kas pieļauta, piemērojot EKL 87. panta 1. punktu selektivitātes jautājumam un jautājumam par pamatojamu ar nodokļu sistēmas raksturu un struktūru. Tāpēc šeit nav jāapspriež tas, vai nodokļu samazinājumi bija no valsts līdzekļiem piešķirts labums, kas varētu traucēt konkurenci.

65.      Vispirms es aplūkošu to, vai nodokļu samazinājums atbilst selektivitātes kritērijam saskaņā ar iepriekš minēto analīzi.

66.      Manuprāt, atbilde ir apstiprinoša.

67.      Taisnība, ka Azoru salas Portugāles Konstitūcijā ir nosauktas par “autonomu reģionu” ar savu politiski administratīvo statusu un savām pārvaldes iestādēm. Šīm iestādēm ir pilnvaras īstenot savu nodokļu kompetenci, kā arī tiesības pielāgot valsts nodokļu noteikumus reģionālajām īpatnībām; šīs pilnvaras ir izmantojamas saskaņā ar likuma Nr. 13/98 un dekrēta Nr. 2/99/A nosacījumiem. Tādējādi var teikt, ka apstrīdētais lēmums samazināt nodokļus, tika pieņemts institucionāli autonomā veidā.

68.      Tomēr, manuprāt, šis lēmums netika pieņemts patiesos procesuālās un ekonomiskās autonomijas apstākļos manis iepriekš izskaidrotajā nozīmē.

69.      Par procesuālo autonomiju Portugāles Republika savos iesniegumos ir uzsvērusi, ka samazinājums ir veikts, piemērojot Portugāles Konstitūcijā atrodamo pārdales principu un it sevišķi likuma Nr. 13/98 4. panta 1. punktā noteikto nacionālās solidaritātes principu, kas ir savstarpējības principa paplašināšana uz visu valsts teritoriju, lai nodrošinātu atbilstoša līmeņa sabiedriskos pakalpojumus un privāto uzņēmējdarbību, novēršot nevienlīdzību. Šī likuma 5. pantā ir precizēts valsts un autonomo reģionu sadarbības princips nacionālās solidaritātes mērķa sasniegšanai.

70.      Manuprāt, tas, ka apstrīdētie samazinājumi tika pieņemti, pamatojoties uz šādu nacionālās solidaritātes principu, pats par sevi noraida patiesu procesuālas autonomijas koncepciju manis aprakstītajā nozīmē. Drīzāk jau pati šāda principa ideja reģionālajai un centrālajai valdībai uzliek pienākumu sadarboties pārdales veicināšanai visā Portugāles teritorijā.

71.      Līdzīgi, runājot par ekonomiskās autonomijas principu, likuma Nr. 13/98 5. pantā ir izskaidrots, ka finanšu jomā nacionālās solidaritātes princips paredz budžeta līdzekļu pārskaitījumus (47) un ka valstij un autonomo reģionu iestādēm jāsadarbojas, lai attīstītu ekonomiku un novērstu nevienlīdzību. Šos principus savukārt īsteno likuma Nr. 13/98 10. pants, kurā autonomajiem reģioniem ir piešķirtas tiesības uz noteiktiem valsts nodokļu ieņēmumiem. Turklāt Portugāles Republika nav pierādījusi (vai mēģinājusi pierādīt), ka Azoru salas nesaņem atbilstošu finansējumu no valsts finanšu līdzekļiem, lai kompensētu nodokļu samazinājuma dēļ iekasētos mazākos nodokļu ieņēmumus. Patiešām, tas neatbilstu nodokļu samazinājuma jēgai – novērst ekonomiskās attīstības nevienlīdzību, kas radusies Azoru salu reģionālās izolētības dēļ, –, samazinot uzņēmuma ienākuma nodokli par 30 % bez atlīdzinošas kompensācijas no centrālās Portugāles valsts šī mērķa sasniegšana varētu tikt traucēta, nevis atbalstīta.

72.      Tāpēc, manuprāt, Azoru salu Reģionālās asamblejas lēmums pieņemt apstrīdētos nodokļu samazinājumus nebija pieņemts patiesi autonomi no centrālās Portugāles valdības EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Tāpēc samazinājums jāuzskata par selektīvu un to potenciāli var attaisnot ar nodokļu sistēmas raksturu un struktūru.

73.      Šajā jautājumā Portugāles Republika apgalvo, ka attiecīgo nodokļu samazinājumu attaisno nodokļu sistēmas raksturs un vispārējā struktūra, jo samazinājums izrietot no Portugāles Konstitūcijā noteiktā pārdales mērķa un tā mērķis ir novērst nopietnās strukturālās problēmas, ar ko saskaras Azoru salās darbojošies uzņēmumi.

74.      Šajā sakarā, lai arī Tiesas vai Komisijas praksē nav pilnībā definētas nodokļu sistēmas “rakstura un vispārējās struktūras” attaisnojuma robežas, turpmākie punkti ir skaidri.

75.      Pirmkārt, pienākums pierādīt šo attaisnojumu ir dalībvalstīm (48).

76.      Otrkārt, attaisnojuma būtība ir tāda, ka nodokļu sistēmas piemērošanas izņēmumiem ir “jāizriet tieši no attiecīgās dalībvalsts nodokļu sistēmas pamata vai vadošiem principiem” (49). Šajā sakarā ir jānošķir nodokļu sistēmas “ārējie” mērķi – piemēram, sociālie vai reģionālie mērķi –, kas nepieder pie attaisnojuma, un mērķi, kas “ietverti pašā nodokļu sistēmā” – piemēram, nodokļu iekasēšanas efektivitāte un progresīvie nodokļi (50). Tādēļ acīmredzami šī kritērija piemērošana atšķirsies atkarībā no konkrētajiem attiecīgās nodokļu sistēmas mērķiem.

77.      Manuprāt, Portugāles Republika šajā lietā nav pierādījusi šādu attaisnojumu. Lai gan, kā tas ir saistībā ar progresīvajiem nodokļiem, nodokļu samazinājuma mērķis Azoru salās var būt ienākumu pārdale starp bagātākiem un nabadzīgākiem reģioniem, metode, ar kādu tas tiek sasniegts, ir reģionāls izņēmums no vispārīgi piemērojamās Portugāles nodokļu sistēmas, nevis specifiska vispārējo valsts nodokļu sistēmā piemērojamo noteikumu izmantošana. Līdzīgi es atsaucos uz Pirmās instances tiesas spriedumu lietā Diputación Foral de Álava par nodokļu atbalstu nodokļa bāzes samazinājuma formā uzņēmumiem atsevišķas Spānijas provincēs (51). Noraidot prasītāju argumentu, ka vietējā nodokļu sistēma bija balstīta uz Spānijas konstitūciju un bija attaisnojama kā nepieciešama investīciju veicināšanas un darba vietu radīšanas mērķu sasniegšanai, tiesa atzīmēja – “tas, ka Basku zemes pārvaldes iestādēm Spānijas konstitūcijā bija piešķirtas noteiktas pilnvaras nodokļu jautājumos, nenozīmē, ka visi nodokļu atvieglojumi, ko tās varētu piešķirt, ir attaisnojami ar nodokļu sistēmas raksturu vai struktūru” (52). It sevišķi “pasākuma ekonomiskais mērķis nevar liegt to klasificēt kā valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē [..]” (53).

78.      Arī šajā lietā, kā piekrīt arī Portugāles Republika, nodokļu samazinājuma mērķis galvenokārt ir kompensēt uzņēmumiem neērtības, ko rada Azoru salu strukturālās problēmas. Lai arī šādu mērķi var likumīgi ņemt vērā, nosakot, vai uz atbalstu attiecas EKL 87. panta 3. punktā noteiktie izņēmumi, tas nav ticams attaisnojums, kas balstītos uz Portugāles nodokļu sistēmas raksturu un struktūru.

79.      Šo iemeslu dēļ Tiesai būtu jānoraida Portugāles Republikas prasības pamats, ar kuru apstrīdēts, ka Komisija apstrīdēto nodokļu samazinājumu kvalificējusi kā valsts atbalstu.

B –    Pienākums norādīt pamatojumu

80.      Otrais Portugāles Republikas prasības pamats ir, ka Komisija Lēmuma 24. punkta trešajā ievilkumā neesot sniegusi pietiekamu pamatojumu savam secinājumam, ka apgalvotais atbalsts traucēs vai varētu traucēt konkurenci Kopienā.

81.      Mani šis arguments nepārliecina. Tiesa tiešām ir spriedusi, ka “pat ja no apstākļiem, kuros atbalsts ir piešķirts, izriet, ka tas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un traucēt vai apdraudēt konkurenci, Komisijai šie apstākļi vismaz ir jāmin sava lēmuma motīvu daļā” (54). Tomēr, manuprāt, Komisija savā lēmumā šo pienākumu ir izpildījusi. Lēmumā detalizēti aprakstot nodokļu samazinājuma būtību un apjomu (55), kā arī Azoru salu ģeogrāfiskos, ekonomiskos un citus apstākļus (56), Komisija ir pietiekami norādījusi apstākļus, no kuriem tā secināja, ka samazinājums varētu traucēt konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp valstīm. It sevišķi, ņemot vērā plašo sektoru spektru (kas aptver visus uzņēmējus – gan fiziskas, gan juridiskas personas, kas ir nodokļu maksātāji Azoru salās) un attiecīgā nodokļu samazinājuma lielumu (30 % no uzņēmumu ienākuma nodokļa), es neuzskatu, ka Komisija būtu pārsniegusi savas pilnvaras, no šiem apstākļiem secinot, ka vismaz daži uzņēmumi, uz kuriem attiecas nodokļu samazinājums, veic darbības, kas ietver tirdzniecību starp dalībvalstīm, un ka varētu tikt skarta tirdzniecība starp valstīm (57).

82.      Es vēlos piebilst, ka Azoru salu salīdzinoši mazais ģeogrāfiskais lielums te nav izšķirošs; Tiesa ir konsekventi atzinusi, ka “tas, ka atbalsts ir salīdzinoši neliels vai uzņēmums, kas to saņem, ir salīdzinoši neliels, pats par sevi neizslēdz to, ka var tikt traucēta tirdzniecība Kopienā” (58).

83.      Tādējādi, manuprāt, Portugāles Republikas argumentu otrais pamats ir noraidāms.

C –    Acīmredzama kļūda vērtējumā, piemērojot [EKL] 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu finanšu un uzņēmumu grupas ietvaros veikto pakalpojumu sektoriem

84.      Pēdējais Portugāles Republikas prasības pamats ir, ka, atzīstot, ka nodokļu samazinājums neatbilda [EKL] 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētajai atkāpei, ciktāl tas tika piemērots finanšu un uzņēmumu grupas ietvaros sniegto pakalpojumu sektoriem, Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pārkāpusi labas pārvaldības, vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus pretēji EKL 299. panta 2. punktam. Saskaņā ar Portugāles Republikas viedokli finanšu uzņēmumiem var būt tieši tādas pašas papildu izmaksas, kas rodas no Azoru salu ģeogrāfiskās situācijas un tāpēc pret tiem jāizturas tāpat kā pret citiem.

85.      Lai izvērtētu šo argumentu, pirmkārt, atgādināšu, ka, izvērtējot, vai uz pasākumu attiecas kāds no EKL 87. panta 1. punkta izņēmumiem, Komisijai ir plaša rīcības brīvība, ņemot vērā sarežģīto ekonomisko un sociālo novērtējumu, kas nepieciešams lēmuma pieņemšanai. Izvērtējot likumību, Tiesai tādēļ jānosaka tikai tas, vai Komisija nav pārkāpusi savas pilnvaras, pieļaujot acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, nepareizi izmantojot pilnvaras vai pārkāpjot procesu (59).

86.      Paturot to prātā, es apsvēršu [EKL] 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētā izņēmuma kritērijus. Komisijas Pamatnostādnēs par reģionālo valsts atbalstu noteikts, ka darbības atbalsts, tas ir – atbalsts, kura mērķis ir samazināt uzņēmuma kārtējās izmaksas, kas acīmredzami ietver arī nodokļu samazinājumus, – principā ir aizliegts. Tomēr izņēmuma gadījumā šādu atbalstu var piešķirt reģioniem, kas atbilst EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta izņēmumam, “ar nosacījumu, ka to attaisno ieguldījums reģiona attīstībā un tā raksturs un apmērs ir samērīgs ar problēmām, ko ar šo atbalstu paredzēts novērst” (60). Pamatnostādnēs ir arī precizēts, ka attālākajos reģionos, kuriem var piemērot EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktā paredzētos izņēmumus, atbalsts, kas ir “paredzēts, lai daļēji kompensētu papildu transporta izmaksas, var tikt atļauts saskaņā ar speciāliem nosacījumiem” (61). Tomēr dalībvalstij jāpierāda šo faktoru radīto papildu izmaksu apmērs.

87.      Šajā lietā Komisija nolēma izslēgt finanšu un uzņēmumu grupas ietvaros sniegto pakalpojumu sektorus no izņēmuma pēc tam, kad tā EKL 299. panta 2. punkta kontekstā atzina, ka reģionālo tirgu mazais izmērs un Azoru salu ģeogrāfiskais stāvoklis nozīmēja, ka uzņēmumiem, kuri tur atradās un kuriem bija ievērojamas papildu izmaksas ražošanas un piekļuves tirgiem ziņā, iespējas būtiski ietaupīt bija ievērojami ierobežotas (62). Minētā analīze, kas bija balstīta uz šiem faktoriem, tiešām lika Komisijai secināt, ka uz uzņēmumiem ārpus finanšu sektora attiecās EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunkts.

88.      Taisnība, kā atzīmē Portugāles Republika, ka, pieņemot šo lēmumu, Komisija bija gatava pieņemt pierādījumus par uzņēmumu papildu izmaksām reģionālajā ekonomikā kopumā, nesadalot šīs izmaksas pa sektoriem; turpretim attiecībā uz finanšu sektoru Komisija pieprasīja “skaitlisku informāciju, kas ļautu tai objektīvi novērtēt finanšu sektorā darbojošos uzņēmumu, kas ir nodokļu maksātāji Azoru salās, papildu izmaksas”, ko Portugāles Republika nevarēja sniegt.

89.      Es tomēr neuzskatu, ka, ieņemot šādu nostāju, Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Kā minēts iepriekš, pienākums pierādīt, ka apstrīdētais atbalsts ir attaisnojams un samērīgs ar faktiskajām reģionālo uzņēmumu papildu izmaksām, ir dalībvalstij. Lai arī Komisija varēja izlemt pieņemt vispārīgos starpsektoru datus par sektoriem ārpus finanšu jomas, tai principā bija tiesības atsevišķi pieprasīt konkrētus pierādījumus par šiem izdevumiem finanšu sektorā, it sevišķi tāpēc, ka Portugāles iesniegtais ekonometriskais pētījums šo izmaksu pierādīšanai neattiecās uz finanšu sektoru. Portugāles Republika nenoliedz, ka tā Komisijas veiktās izmeklēšanas laikā šādus atsevišķus pierādījumus nebija iesniegusi (63).

90.      Šo iemeslu dēļ Tiesai būtu jānoraida arī trešais Portugāles Republikas prasības pamats.

VII – Secinājumi

91.      Pamatojoties uz iepriekš minēto, es uzskatu, ka Tiesai būtu:

1)         pilnībā jānoraida prasība atcelt Komisijas 2002. gada 11. decembra Lēmumu Nr. 2003/442/EK par daļu no režīma, ar ko valsts nodokļu sistēma tiek pieskaņota Azoru autonomā reģiona vajadzībām, attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa un uzņēmuma ienākuma nodokļa likmes samazinājumu;

2)         jāpiespriež Portugāles Republikai atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)         jāpiespriež personām, kas iestājušās lietā, pašām segt savus tiesāšanās izdevumus.

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

2 – Komisijas 2002. gada 11. decembra Lēmums 2003/442/EK par daļu no režīma, ar ko valsts nodokļu sistēma tiek pieskaņota Azoru autonomā reģiona vajadzībām, attiecībā uz ienākuma nodokļa likmes samazinājumu (OV 2003, L 150, 52. lpp.).

3 – OV 1998, C 384, 3. lpp.

4 – OV 1998, C 74, 9. lpp., ar grozījumiem.

5 – Konstitūcijas 225.–234. pants.

6 – 227. panta 1. punkta a), b), c) un i) apakšpunkts.

7 – 227. panta 1. punkta d) apakšpunkts.

8 – 227. panta 1. punkta g), r) un s) apakšpunkts.

9 – 227. panta 1. punkta h), j)–q) apakšpunkts.

10 – Lēmuma 24. punkts.

11 – Lēmuma 24. punkts.

12 – Lēmuma 24. punkts, atsaucoties uz Paziņojuma par valsts atbalstu tiešo nodokļu jomā 17. punktu.

13 –      Komisija šos apgalvojumus pamatoja, atsaucoties uz vairākiem saviem lēmumiem, kā arī Tiesas 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C-156/98 Vācija/Komisija (Recueil, I-6857. lpp.).

14 – Lēmuma 31. punkts.

15 – Lēmuma 36. punkts.

16 – Šajā pētījumā bija šādi pierādījumi: a) pārbaudīti 1083 uzņēmumi, kuri maksā uzņēmumu ienākuma nodokli un no kuriem 100 atrodas Azoru salās; tas saskaņā ar Portugāles apgalvojumu, ņemot vērā visus izmantotos rādītājus (proti, peļņu no pārdošanas, finansiālo neatkarību, vispārējo maksātspēju un atdevi no kapitāla daļām), norādot, ka uzņēmumiem Azoru salās esot ievērojami sliktāki rezultāti nekā uzņēmumiem Portugāles kontinentālajā daļā; b) pierādījumi no ekonometriskā pētījuma, kas balstīts uz 1997. gada datiem par tiem pašiem uzņēmumiem un kurā konstatēts, ka pie vienādiem rādītājiem Azoru salās esošo uzņēmumu peļņa bija vidēji par 33,6 % mazāka nekā citiem uzņēmumiem.

17 – Komisija atzīmēja, ka Portugāles iestādes bija apņēmušās to savlaicīgi informēt par jebkādu režīma, ar ko valsts nodokļu sistēmu pielāgo Azoru salu īpašajām vajadzībām, piemērošanu pēc 2006. gada 31. decembra, kad beigtos reģionālo atbalstu kartes spēkā esamība. Lēmuma 38. punkts.

18 – Lēmuma 39. punkts.

19 – Regulēts Eiropas Kopienas saimnieciskās darbības statistikas klasifikatora (NACE pārskat. 1.1.) J nodaļā (65., 66. un 67. kods).

20 – Uzņēmējdarbība, kuras ekonomiskais pamats ir sniegt pakalpojumus – koordinēšanu, finanšu vai izplatīšanas centrus – tās pašas grupas uzņēmumiem [regulēts Eiropas Kopienas saimnieciskās darbības statistikas klasifikatora (NACE pārskat. 1.1.) K nodaļā, 74. kods].

21 – Komisija piebilda, ka nelabvēlīgs lēmums par atbalsta sistēmu neliedz iespēju, ka noteiktus labumus, kas piešķirti saskaņā ar šo sistēmu, pašus par sevi varētu neuzskatīt par atbalstu vai arī varētu uzskatīt par atbalstu, kas ir saderīgs ar kopējo tirgu. Lēmuma 44. punkts.

22 – Šajā sakarā, lai uzsvērtu Azoru salu īpašo stāvokli, Portugāles Republika atsaucas uz ekonometrisko pētījumu, ko tā iesniegusi Komisijā, kā arī uz Centre for European Policy Studies 1999. gada 13. novembra pētījumu.

23 – 2000. gada 16. februāra rīkojums apvienotajās lietās C-400/97, C-401/97 un C-402/97 Juntas Generales de Guipúzcoa un Diputación Foral de Guipúzcoa (Recueil, I-1073. lpp.).

24 – 2002. gada 7. marta spriedums lietā C-310/99 Itālija/Komisija (Recueil, I-2289. lpp.) un 2003. gada 24. jūlija spriedums lietā C-280/00 Altmark Trans (Recueil, I-7747. lpp., 77.–81. punkts).

25 – Establishing suitable strategies to improve sustainable development in the Portuguese ultraperipheral regions of Madeira and the Azores, Peter Ludlow, Vítor Martins et Jorge Núñez Ferrer, CEPS.

26 – Scotland Act 1998 [1998. gada Skotijas likums], s. 73.

27 – Skat. Northen Ireland Act 1998 [1998. gada Ziemeļīrijas likumu], Ch. 47, s. 4(1) un Schedule [grafiku] 2(9); Northen Ireland Constitution Act 1973 [1973. gada Ziemeļīrijas Konstitucionālo likumu], Ch. 36, s. 2 un Schedule 2(B); Government of Ireland Act 1920 [1920. gada Īrijas valdības likumu], s. 21.

28 – Šim jautājumam vistuvāk ir nonācis ģenerāladvokāts Sadžo [Saggio] secinājumos iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minētajās apvienotajās lietās C-400/97, C-401/97 un C-402/97 Juntas Generales de Guipúzcoa un Diputación Foral de Guipúzcoa. Šī lieta attiecās uz fiskālo pasākumu piemērošanas atbalsta ieguldījumiem un saimnieciskās darbības veicināšanai Basku zemē (Spānija) saderību ar Līgumu. Tomēr ģenerāladvokāts secināja, ka noteikumi bija “īstermiņa pasākumi ar mērķi uzlabot to uzņēmumu konkurētspēju, kam tie piemērojami” (38. punkts), un tādēļ neformulēja vispārīgus principus ģeogrāfiski ierobežotu atšķirīgu nodokļu analīzei. Lieta tika izbeigta pirms Tiesa bija gatava taisīt galīgo spriedumu.

29 – OV L 83, 1. lpp.

30 – Es piebilstu, ka bez paziņošanas pienākuma nozīmes, protams, svarīga praktiska nozīme ir arī atbalsta jēdziena apmēram, tas ir, ja dažādie nodokļi ir kvalificējamai kā “atbalsts”, pienākums pierādīt, ka atbalstam ir Komisijas Pamatnostādņu par reģionālo valsts atbalstu 87. panta 3. punkta a) vai c) apakšpunktā noteikto izņēmumu pazīmes, ir dalībvalstij.

31 – Paziņojuma par valsts atbalstu tiešo nodokļu jomā 9. punkts.

32 – Par vispārīgiem nodokļu samazinājumiem skat. 2001. gada 8. novembra spriedumu lietā C-143/99 Adria Wien (Recueil, I-8365. lpp., 38. un 39. punkts), bet par reģionālajiem nodokļu samazinājumiem 1987. gada 14. oktobra spriedumu lietā 248/84 Vācija/Komisija (Recueil, 4013. lpp.): “Tas, ka atbalsta programmu ir pieņēmusi federācijas pavalsts vai reģionāla iestāde, nevis federālās vai centrālās varas iestāde, neliedz piemērot Līguma 92. panta 1. punktu, ja attiecīgie nosacījumi ir izpildīti. Ar formulējumu “nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā veidā piešķir no valsts līdzekļiem”, [EKL] 92. panta 1. punkts tiek attiecināts uz jebkādu atbalstu, ko finansē no publiskiem līdzekļiem”, 17. punkts.

33 – Skat. 1974. gada 2. jūlija spriedumu lietā 173/73 Itālija/Komisija (Recueil, 709. lpp.) un Paziņojuma par valsts atbalstu tiešo nodokļu jomā 12. punktu.

34 – Grūtību dēļ šajā jomā panākt vienprātīgu lēmumu par ierosinātajiem Kopienas tiešo nodokļu tiesību aktiem saskaņā ar šo pantu līdz šim saskaņošana ir bijusi neliela.

35 – 2003. gada 18. septembrī sniegtie secinājumi lietā C-308/01 GIL Insurance (2004. gada 29. aprīļa spriedums, Recueil, I-4777. lpp.).

36 – Tādējādi Komisija Paziņojumā par valsts atbalstu tiešo nodokļu jomā norāda, ka “galvenais kritērijs, piemērojot [EKL] 92. panta 1. punktu nodokļu pasākumam, ir tas, ka pasākums konkrētiem dalībvalsts uzņēmumiem nodrošina izņēmumus nodokļu sistēmas piemērošanā. Tādējādi vispirms jānosaka vispārīgi piemērojamā sistēma”, 16. punkts.

37 – Šī premisa netieši izriet no Tiesas sprieduma lietā Adria Wien – “Piemērojot Līguma 92. pantu [..] vienīgais jautājums, kas jāizlemj, ir, vai valsts pasākums konkrētajā tiesiskajā režīmā dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem un konkrētu preču ražošanai Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas, ņemot vērā minētā režīma mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā”. Mans izcēlums. Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais 2001. gada 8. novembra spriedums lietā C-143/99 Adria Wien.

38 – Piemēram, saskaņā ar Apvienotās Karalistes iesniegumu, nododot nodokļu jomas pilnvaras Skotijai ar Skotijas 1998. gada likumu pēc referenduma par šo jautājumu, Skotijas parlamentam ir tiesības samazināt vai paaugstināt Apvienotās Karalistes ienākuma nodokļa pamata likmi nodokļu maksātājiem Skotijā līdz trim pensiem no mārciņas. Ja šīs pilnvaras tiek izmantotas, Apvienotās Karalistes centrālā valdība nekādu kompensāciju vai subsīdijas neizsniedz. Tādējādi Skotija uzņemas finansiālu “risku” par jebkādām izmaiņām, ko tā nolemj veikt nodokļa likmē.

39 – Lēmuma 26. punkts.

40 – Komisija it sevišķi balstās uz iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minēto 1974. gada 2. jūlija spriedumu lietā 173/73 Itālija/Komisija, 13. punkts.

41 – Iepriekš 35. zemsvītras piezīmē minētais 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-308/01 GIL Insurance.

42 – 2004. gada 4. martā sniegtie secinājumi lietā C-174/02 Streekgewest Westelijk Noord-Brabant (2005. gada 13. janvāra spriedums, Krājums, I-85. lpp., I-88. lpp.).

43 – Turklāt, kā atzīmē Apvienotā Karaliste, ja izšķirošais “atbalsta” definīcijas kritērijs būtu tikai konkurences traucēšana, tas attiektos arī uz reģionālajām nodokļu tiesībām, kas vienlīdzīgi piešķirtas visām noteikta līmeņa vietējām iestādēm un kas, pēc Komisijas domām, nav atbalsts.

44 – Skat. ģenerāladvokāta Sadžo komentāru iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minētajās apvienotajās lietās C-400/97, C-401/97 un C-402/97 Juntas Generales de Guipúzcoa un Diputación Foral de Guipúzcoa, 37. punkts.

45 – Skat. iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minēto 1974. gada 2. jūlija spriedumu lietā 173/73 Itālija/Komisija, 27. punkts, kur Tiesa noraidīja Itālijas argumentu, ka tekstilrūpniecībā sociālo izdevumu samazināšanas apgalvotais sociālais mērķis nozīmējot, ka uz samazinājumu neattiecas tagadējais EKL 87. pants, norādot, ka “92. pants attiecīgos valsts iejaukšanās pasākumus nenošķir atkarībā no to cēloņiem vai mērķiem, bet gan tos definē atkarībā no to iedarbības”.

46 – Iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minēto secinājumu apvienotajās lietās C-400/97, C-401/97 un C-402/97 Juntas Generales de Guipúzcoa un Diputación Foral de Guipúzcoa 37. punkts: “Tas, ka attiecīgos pasākumus ir veikušas reģionālas iestādes, kurām saskaņā ar valsts tiesībām ir ekskluzīva kompetence, ir [..] tikai formas jautājums, ar ko nepietiek, lai attaisnotu priekšrocības, ko saņem uzņēmumi, uz kuriem attiecas vietējie tiesību akti.”

47 – Likuma Nr. 13/98 5. panta 2. punkts.

48 – Paziņojuma par valsts atbalstu tiešo nodokļu jomā 23. punkts.

49 – Paziņojuma par valsts atbalstu tiešo nodokļu jomā 16. punkts.

50 – Paziņojuma par valsts atbalstu tiešo nodokļu jomā 26. punkts.

51 – 2002. gada 23. oktobra spriedums apvienotajās lietās T-346/99, T-347/99 un T-348/99 Diputación Foral de Álava (Recueil, II-4259. lpp.).

52 – Turpat, 62. punkts.

53 – Turpat, 63. punkts.

54 – Skat. 1988. gada 7. jūnija spriedumu lietā 57/86 Grieķija/Komisija (Recueil, 2855. lpp., 15. punkts) un 1996. gada 24. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-329/93, C-62/95, C-63/95 Vācija u.c./Komisija (Recueil, I-5151. lpp., 52. punkts), un iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minēto 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C-156/98 Vācija/Komisija, 98. punkts.

55 – Skat., piemēram, Lēmuma 7.–9. punktu.

56 – Skat., piemēram, Lēmuma 36. un 37. punktu (lai gan šis apraksts veikts saistībā ar saderību ar [EKL] 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu).

57 – Skat. arī neseno iepriekš 24. zemteksta piezīmē minēto Tiesas spriedumu lietā 310/99 Itālija/Komisija, 88. un 89. punkts. Šajā lietā Tiesa secināja, ka Komisijas bija izpildījusi pienākumu lēmumā par valsts atbalstu pamatot savu secinājumu par iespējamu konkurences traucēšanu, vispārīgi izskaidrojot, ka pasākums deva ievērojamas priekšrocības tā saņēmējiem salīdzinājumā ar to konkurentiem un varēja sniegt priekšrocības uzņēmumiem, kas veic tirdzniecību starp dalībvalstīm. Pēc Tiesas domām, Komisijai “šajā sakarā nebija jāiedziļinās sīkumos”.

58 – Iepriekš 24. zemteksta piezīmē minētais 2002. gada 7. marta spriedums lietā C-310/99 Itālija/Komisija, 86. punkts; 1994. gada 14. septembra spriedums apvienotajās lietās C-278/92, C-279/92 un C-280/92 Spānija/Komisija (Recueil, I-4103. lpp., 42. punkts).

59 – Skat., piemēram, 1993. gada 15. jūnija spriedumu lietā C-225/91 Matra/Komisija (Recueil, I-3202. lpp., 24. punkts).

60 – Pamatnostādņu par reģionālo valsts atbalstu 4.15. punkts.

61 – Pamatnostādņu par reģionālo valsts atbalstu 4.16. punkts.

62 – Lēmuma 36. punkts.

63 – Skat. Lēmuma 18. punktu: “Portugāles iestādes [..] finanšu sektora uzņēmumu neesamību starp uzņēmumiem pamata piemērā izskaidroja tikai ar statistikas datu trūkumu par šo sektoru, attiecīgi atzīstot, ka tās attiecībā uz šādām darbībām nevarēja precīzi pierādīt, ka attiecīgais nodokļu samazinājums, ņemot vērā tā raksturu un līmeni, varēja atrisināt specifiskās Azoru salu problēmas.”