Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 2. jūnijā (1)

Lieta C-533/03

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Eiropas Savienības Padomi

Regula (EK) Nr. 1798/2003 – Direktīva 2003/93/EK – Juridiskā pamata izvēle – Jēdziens “fiskālie noteikumi”






I –    Ievads

1.     Ar šo prasību atcelt tiesību aktu Komisija vēršas pret to, ka Padome, pieņemot 2003. gada 7. oktobra Regulu (EK) Nr. 1798/2003 par administratīvu sadarbību pievienotās vērtības nodokļu jomā un Regulas (EEK) Nr. 218/92 atcelšanu (2), kā arī Padomes 2003. gada 7. oktobra Direktīvu 2003/93/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 77/799/EEK, kas attiecas uz dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpējo palīdzību tiešu un netiešu nodokļu piemērošanas jomā (3), ir balstījusies attiecīgi uz EKL 93. pantu, kā arī uz EKL 93. un 94. pantu, nevis, kā Komisija ieteikusi, uz EKL 95. pantu.

2.     Apstrīdētā regula paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstu nodokļu iestādes sadarbojas savā starpā un ar Komisiju pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas jomā, savukārt apstrīdētā direktīva paplašina jau spēkā esošās Direktīvas 77/799/EEK par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā (4) piemērošanas jomu, tajā iekļaujot arī nodokļu piemērošanu apdrošināšanas prēmijām.

3.     Lieta pēc būtības ir par to, vai šie noteikumi, kas regulē kompetentu iestāžu savstarpējo palīdzību nodokļu jomā, ir uzskatāmi par fiskāliem noteikumiem EKL 95. panta 2. punkta izpratnē. No tā ir atkarīgs, vai šajā lietā atbilstoši EKL 95. panta 1. punktam saskaņā ar EKL 251. pantu tiek piemērota koplēmuma procedūra, vai arī Padome pēc Eiropas Parlamenta uzklausīšanas atbilstoši EKL 93. pantam un EKL 94. pantam pieņem lēmumu vienbalsīgi.

II – Apstrīdētie noteikumi

A –    Prāvas priekšvēsture

4.     Ar Direktīvu 77/799, kas balstīta uz EEK līguma 100. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 94. pants), tika izveidots Kopienas tiesiskais pamats dalībvalsts kompetento iestāžu apmaiņai ar informāciju tiešo nodokļu jomā. Šīs direktīvas piemērošanas joma, balstoties uz EEK līguma 99. pantu (vēlāk pēc grozījumiem – EKL 99. pants, jaunajā redakcijā – EKL 93. pants) un 100. pantu, tika paplašināta un vēlāk aptvēra pievienotās vērtības nodokli (5), bet pēc tam, balstoties uz EEK līguma 99. pantu, – akcīzes nodokli minerāleļļai, alkoholam un alkoholiskajiem dzērieniem, kā arī tabakas izstrādājumiem (6).

5.     Tad, balstoties uz EEK līguma 99. pantu, ar Regulu (EEK) Nr. 218/92 (7) tika izveidota kopīga sistēma, kurā dalībvalstu atbildīgās [nodokļu] iestādes apmainītos ar informāciju par darījumiem Kopienas iekšienē (8). Šī kopējā sistēma 2002. gadā ar Regulu (EK) Nr. 792/2002, balstoties uz EKL 93. pantu, uz laiku tika grozīta attiecībā uz papildu pasākumiem elektronisko darījumu jomā (9).

6.     Lai PVN jomā esošos regulējumus apkopotu vienā tiesību aktā un skaidrāk noteiktu dalībvalstu sadarbības principus, 2001. gada 18. jūnijā Komisija iesniedza Padomei priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par administratīvu sadarbību pievienotās vērtības nodokļa jomā (10). Turklāt Komisija iesniedza priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar kuru tiktu grozīta Padomes Direktīva 77/799/EEK par dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpējo palīdzību tiešo un netiešo nodokļu piemērošanā (11), kā rezultātā administratīvā sadarbība attiektos ne tikai uz tiešo un netiešo nodokļu jomu, bet arī uz nodokļu piemērošanu apdrošināšanas prēmijām. Pēc Komisijas ieteikuma abiem tiesību aktiem būtu jābalstās uz EKL 95. pantu.

7.     Šī priekšlikuma īstenošanas gaitā Padome pieņēma abus apstrīdētos aktus, bet mainīja to juridisko pamatu. Padome, pieņemot Regulu Nr. 1798/2003, balstīja to uz EKL 93. pantu, bet Direktīvu 2003/93 – uz EKL 93. un 94. pantu.

B –    Regulas Nr. 1798/2003 saturs

8.     Regulas Nr. 1798/2003 pirmo trīs apsvērumu redakcija ir šāda:

“(1)      Nodokļu nemaksāšana [krāpšana nodokļu jomā] un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, kas notiek vairāk nekā vienā dalībvalstī, rada zaudējumus budžetā un pārkāpj taisnīgas nodokļu uzlikšanas principu, kā arī var izraisīt kapitāla plūsmu un konkurences apstākļu traucējumus. Tādēļ tie ietekmē iekšējā tirgus darbību.

(2)      Lai apkarotu izvairīšanos no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksāšanas [krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā], vajadzīga katras dalībvalsts to iestāžu cieša sadarbība, kas ir atbildīgas par noteikumu piemērošanu šajā jomā.

(3)      Tādēļ nodokļu saskaņošanas pasākumiem, kas veikti, lai pilnībā izveidotu iekšējo tirgu, jāietver kopējas sistēmas izveide apmaiņai ar informāciju starp dalībvalstīm, kur dalībvalstu administratīvās iestādes sniegtu savstarpēju palīdzību un sadarbotos ar Komisiju, lai nodrošinātu pareizu PVN piemērošanu preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, preču iegādei Kopienas iekšienē un preču importam.

[..]”

9.     I nodaļā ir ietvertas definīcijas un kompetences sadales noteikumi.

10.   Regulas Nr. 1798/2003 1. pants cita starpā paredz:

“(1) Šī regula paredz nosacījumus, ar kuriem dalībvalstu administratīvās iestādes, kas atbild par PVN likumu piemērošanu preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, preču iegādei Kopienas iekšienē un preču importam, sadarbojas savā starpā un ar Komisiju, lai panāktu šo likumu ievērošanu.

Tālab šī regula paredz noteikumus un procedūras, lai dalībvalstu kompetentās iestādes varētu sadarboties un apmainīties ar informāciju, kas tām varētu palīdzēt pareizi aprēķināt PVN.”

11.   II nodaļa regulē informācijas apmaiņu pēc pieprasījuma un paredz noteikumus par atrašanos citu dalībvalstu iestāžu administratīvajos birojos.

12.   5. panta 1. punkts paredz:

“Pieprasījuma saņēmēja iestāde 1. pantā minēto informāciju, ieskaitot jebkādu informāciju, kas attiecas uz kādu konkrētu gadījumu vai vairākiem konkrētiem gadījumiem, paziņo pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes pieprasījuma.”

13.   11. pants paredz cita starpā:

“(1) Saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas iestādes un pieprasījuma saņēmējas iestādes vienošanos un, ievērojot pieprasījuma saņēmējas iestādes noteikto kārtību, pieprasījuma iesniedzējas iestādes pilnvaroti ierēdņi nolūkā veikt 1. pantā minētās informācijas apmaiņu var atrasties birojos, kur tās dalībvalsts administratīvās iestādes, kurā atrodas pieprasījuma saņēmēja iestāde, veic savus pienākumus.[..]

(2) Saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas iestādes un pieprasījuma saņēmējas iestādes vienošanos un, ievērojot pieprasījuma saņēmējas iestādes noteikto kārtību, pieprasījuma iesniedzējas iestādes pilnvaroti ierēdņi nolūkā veikt 1. pantā minētās informācijas apmaiņu var piedalīties administratīvās procedūrās.[..]”

14.   III nodaļas 14. pantā ir noteikts, ka pieprasījuma saņēmēja iestāde pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes pieprasījuma un saskaņā ar noteikumiem, kas reglamentē līdzīgu tiesību aktu paziņošanu dalībvalstī, kur tā atrodas, informē visu to tiesību aktu un lēmumu adresātus, kuri attiecas uz tiesību aktu PVN jomā piemērošanu tās dalībvalsts teritorijā, kur atrodas pieprasījuma iesniedzēja iestāde.

15.   IV nodaļa regulē informācijas apmaiņu bez iepriekšēja pieprasījuma.

16.   Regulas Nr. 1798/2003 17. pants paredz:

“Neskarot V un VI nodaļas noteikumus, katras dalībvalsts kompetentā iestāde, veicot automātisku vai strukturētu automātisko apmaiņu, nosūta 1. pantā minēto informāciju jebkuras citas attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei šādos gadījumos:

1)      ja galamērķa dalībvalstī paredzētā nodokļa uzlikšana un pārbaudes sistēmas efektivitāte ir noteikti atkarīga no izcelsmes dalībvalsts sniegtās informācijas;

2)      ja dalībvalstij ir pamats uzskatīt, ka citā dalībvalstī ir notikusi vai, iespējams, ir notikusi tiesību aktu neievērošana PVN jomā;

3)      ja citā dalībvalstī pastāv nodokļa zaudējumu risks.”

17.   18. pants paredz:

“Saskaņā ar 44. panta 2. punktā noteikto procedūru nosaka:

1)      precīzas apmaināmās informācijas kategorijas;

2)      apmaiņas biežumu;

3)      praktiskus pasākumus par informācijas apmaiņu.

Katra dalībvalsts nosaka, vai tā piedalīsies apmaiņā ar konkrētās kategorijas informāciju, kā arī to, vai tā apmaiņu veiks automātiski vai strukturēti automātiskā veidā.”

18.   V nodaļa ietver noteikumus par informācijas apmaiņu un glabāšanu saistībā ar darījumiem Kopienas iekšienē.

19.   Saskaņā ar 22. pantu katra dalībvalsts uztur elektronisku datu bāzi, kurā tā glabā saskaņā ar Direktīvu 77/388/EEK (12) (turpmāk tekstā – “Sestā PVN direktīva”) iegūto informāciju.

20.   23. pants cita starpā paredz:

“Pamatojoties uz saskaņā ar 22. pantu uzglabātiem datiem, cita dalībvalsts automātiski un nekavējoties paziņo dalībvalsts kompetentajai iestādei šādu informāciju, kurai iestādei var arī būt tieša piekļuve:

1)      PVN reģistrācijas numuru, ko ir izdevusi informācijas saņēmēja dalībvalsts;

2)      visu to preču piegāžu kopējo vērtību, ko visi uzņēmēji, kuri informācijas sniedzējas dalībvalstīs ir identificēti attiecībā uz PVN, Kopienas iekšienē ir piegādājuši personām, kam ir PVN reģistrācijas numurs.

[..]”

21.   24. pants cita starpā paredz:

“Pamatojoties uz datiem, kas uzglabāti saskaņā ar 22. pantu, un vienīgi nolūkā novērst tiesību aktu PVN jomā pārkāpšanu, ja dalībvalsts kompetentā iestāde uzskata to par vajadzīgu, lai kontrolētu preču piegādi Kopienas iekšienē, dalībvalsts tieši un bez kavēšanās iegūst šādu informāciju vai arī tai elektroniski ir tieša piekļuve šādai informācijai:

1)      to personu PVN reģistrācijas numuriem, kas veikušas 23. panta 2. punktā minētās piegādes, un

2)      kopējai šādu piegāžu vērtībai, kas veiktas no katras šādas personas katrai personai, kurai ir 23. panta 1. punktā minētais PVN reģistrācijas numurs.

[..]”

22.   27. pants cita starpā paredz:

“1. Katra dalībvalsts uztur elektronisko datu bāzi, kurā ir to personu reģistrs, kam tajā dalībvalstī ir izdoti PVN reģistrācijas numuri.

2. Dalībvalsts kompetentā iestāde no datiem, kas uzglabāti saskaņā ar 22. pantu, var jebkurā laikā tieši iegūt vai tai var darīt zināmu apstiprinājumu tam PVN reģistrācijas numuram, ar kuru kāda persona veikusi vai saņēmusi preču vai pakalpojumu piegādi Kopienas iekšienē.

Pieprasījuma saņēmēja iestāde pēc īpaša pieprasījuma arī izziņo izdošanas datumu un attiecīgajā gadījumā PVN reģistrācijas numura derīguma termiņu.

3. Kompetentā iestāde pēc pieprasījuma nekavējoties paziņo arī tās personas vārdu un adresi, kam numurs ir izdots, ja vien pieprasījuma iesniedzēja iestāde šādu informāciju neglabā ar nolūku to, iespējams, izmantot kādreiz nākotnē.”

23.   VI nodaļa ietver noteikumus par Direktīvas 77/388/EEK 26.c pantā minēto īpašo režīmu nereģistrētām ar nodokli apliekamām personām, kas sniedz elektroniskus pakalpojumus ar nodokli neapliekamām personām. Regulas Nr. 1798/2003 29. un 30. pantā cita starpā tiek atkārtots nereģistrētām ar nodokli apliekamām personām jau Sestās PVN direktīvas 26.c pantā uzliktais pienākums informēt par to, kad sākas šās personas darbības un pienākums iesniegt nodokļu deklarāciju elektroniskā veidā, šajos pantos tiek paredzēta tehniskā datu aprites procedūra, kā arī tajos tiek regulēta šādā veidā iegūtu datu nosūtīšana pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm.

24.   VII nodaļā tiek regulēta sadarbība ar Komisiju statistikas datu uzskaitē un izvērtēšanā, lai noteiktu regulā paredzēto mehānismu darbības efektivitāti. VIII nodaļa regulē attiecības ar trešajām valstīm.

25.   IX nodaļa ietver nosacījumus par informācijas apmaiņu un cita starpā 40. pantā min dažus iemeslus, kad var atteikties sniegt informāciju.

26.   40. pants cita starpā paredz:

“[..]

2. Šī regula neuzliek par pienākumu veikt pārbaudes vai sniegt informāciju, ja tās dalībvalsts tiesību akti vai administratīvā prakse, kurai informācija būtu jāsniedz, neatļauj dalībvalstij šādas pārbaudes veikt vai arī neatļauj vākt vai izmantot informāciju saviem nolūkiem.

3. Dalībvalsts kompetentā iestāde var atteikties sniegt informāciju, ja attiecīgā dalībvalsts juridisku iemeslu dēļ nespēj sniegt līdzīgu informāciju. Komisiju informē par pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts sniegtā atteikuma iemesliem.

4. Var atteikties sniegt informāciju, ja tas var izraisīt komercnoslēpuma, rūpnieciska vai dienesta noslēpuma vai komercprocesa atklāšanu, vai ja informācijas atklāšana varētu būt pretrunā ar valsts politiku [sabiedrisko kārtību].

[..]”

27.   41. pantā tiek noteikts, kādi datu aizsardzības aspekti ir jāievēro. X nodaļā ir uzskaitīti regulas vispārīgie un nobeiguma noteikumi.

C –    Direktīvas 2003/93 saturs

28.   Direktīvas pirmajam un trešajam apsvērumam ir šāda redakcija:

“(1) Lai cīnītos pret nelikumīgu izvairīšanos no pievienotās vērtības nodokļa, nepieciešams stiprināt sadarbību starp nodokļu administrācijām Kopienā un starp Kopienu un Komisiju saskaņā ar kopējiem principiem.

(3) Savstarpējās palīdzības darbības joma, kas noteikta ar Direktīvu 77/799/EEK, jāpaplašina, ietverot tajā nodokļu piemērošanu apdrošināšanas prēmijām, kas paredzētas Direktīvā 76/308/EEK, lai labāk aizsargātu dalībvalstu finanšu intereses un iekšējā tirgus neitralitāti.”

29.   Tālāk Direktīvas 1. panta 1. un 2. punktā tiek izklāstīti Direktīvas 77/799 grozījumi, ar kuriem šī direktīva attiektos arī uz nodokļiem no apdrošināšanas prēmijām.

30.   Turklāt 3. punktā ir veikts Direktīvā 77/799 ietverto konfidencialitātes noteikumu redakcionāls grozījums, kā arī tie ir papildināti ar vēl vienu apakšpunktu.

31.   1. panta 3. punkta otrā daļa paredz:

“Turklāt dalībvalstis var sniegt informāciju, kas ir noteikta pirmajā daļā, lai to izmantotu citu maksājumu un nodokļu noteikšanā, kas ir ietverti Direktīvas 76/308/EEK 2. pantā.”

D –    Direktīvas 77/799 saturs

32.   Ar Direktīvu 2003/93 grozītā Direktīva 77/799 līdzīgi kā apstrīdētā regula nosaka dalībvalstu savstarpēju sadarbību tiešo nodokļu un dažu veidu netiešo nodokļu jomā. Būtiskākie Direktīvas 77/799 noteikumi paredz:

“2. pants

Informācijas apmaiņa pēc lūguma

(1) Dalībvalsts kompetenta iestāde var lūgt citas dalībvalsts kompetentu iestādi konkrētā gadījumā nosūtīt 1. panta 1. punktā minēto informāciju.[..]

[..]

3. pants

Automātiska informācijas apmaiņa

Tajos gadījumos, kurus nosaka saskaņā ar 9. pantā paredzēto apspriežu procedūru, dalībvalstu kompetentās iestādes bez iepriekšēja lūguma regulāri apmainās ar 1. panta 1. punktā minēto informāciju.

4. pants

Spontāna informācijas apmaiņa

(1) Dalībvalsts kompetentā iestāde bez iepriekšēja lūguma nosūta 1. panta 1. punktā minēto informāciju, kas ir tās rīcībā, jebkuras citas ieinteresētās dalībvalsts kompetentai iestādei šādos gadījumos:

[..]

(2) Dalībvalstu kompetentās iestādes saskaņā ar 9. pantā izklāstīto apspriežu procedūru 1. punktā noteikto informācijas apmaiņu var attiecināt arī uz gadījumiem, kas šajā pantā nav norādīti.

[..]

6. pants

Attiecīgo valsts ierēdņu sadarbība

Iepriekš minēto noteikumu piemērošanai dalībvalsts kompetentā iestāde, kas sniedz informāciju, un dalībvalsts kompetentā iestāde, kam informācija ir paredzēta, saskaņā ar 9. pantā izklāstīto apspriežu procedūru var vienoties atļaut pirmajā no minētajām dalībvalstīm būt klāt otras dalībvalsts nodokļu pārvaldes ierēdņiem. Šā noteikuma piemērošanu sīkāk nosaka saskaņā ar to pašu procedūru.

[..]

8. pants

Informācijas apmaiņas ierobežojumi

(1) Šī direktīva neuzliek pienākumu veikt izmeklēšanu vai sniegt informāciju, ja dalībvalstij, kas varētu informāciju sniegt, tās likumi vai administratīvā prakse neļauj veikt izmeklēšanu vai arī vākt vai izmantot šo informāciju pašai saviem nolūkiem.

(2) Var atteikties sniegt informāciju, ja tas var izraisīt komerciāla, rūpnieciska vai profesionāla noslēpuma vai komercprocesa atklāšanu, vai ja informācijas atklāšana varētu būt pretrunā valsts politikai [sabiedriskajai kārtībai].

(3) Dalībvalsts kompetentā iestāde var atteikties sniegt informāciju, ja ieinteresētā valsts praktisku vai juridisku iemeslu dēļ nespēj sniegt līdzīgu informāciju.

[..]”

III – Process un prasība

33.   Komisija ar 2003. gada 18. decembra prasības pieteikumu, kas Tiesā saņemts 2003. gada 19. decembrī, lūdza atcelt Regulu Nr. 1798/2003 un Direktīvu 2003/93. Komisija lūdz Tiesai:

1) atcelt Padomes 2003. gada 7. oktobra Regulu (EK) Nr. 1798/2003 par administratīvu sadarbību pievienotās vērtības nodokļu jomā un Regulas (EEK) Nr. 218/92 atcelšanu, kā arī [atcelt] Padomes 2003. gada 7. oktobra Direktīvu 2003/93/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 77/799/EEK, kas attiecas uz dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpējo palīdzību tiešu un netiešu nodokļu piemērošanas jomā,

2) saglabāt šo divu aktu radītās sekas līdz brīdim, kad stāsies spēkā akti, kas tos aizstās un kas tiks pieņemti, balstoties uz pareizu juridisko pamatu,

3) piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

34.   Padome lūdz Tiesai:

1) prasību noraidīt,

2) piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus,

3) pakārtoti, ja abi tiesību akti tiks atcelti, saglabāt šo divu aktu radītās sekas līdz brīdim, kad stāsies spēkā akti, kas tos aizstās un kas tiks pieņemti, balstoties uz pareizu juridisko pamatu.

35.   Ar Tiesas 2004. gada 8. jūnija rīkojumu Īrijai, Portugāles Republikai un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei tika ļauts iestāties lietā, atbalstot Eiropas Savienības Padomi.

36.   Visi procesā iesaistītie lietas dalībnieki rakstveida procesā izklāstīja savu viedokli. Mutvārdu process nenotika.

IV – Lietas dalībnieku argumenti

37.   Komisija uzskata, ka, galvenokārt, šeit ir runa par pasākumiem, kuru mērķis ir iekšējā tirgus izveide un kuru juridiskajam pamatam būtu jābūt EKL 95. panta 1. punktam. Komisija arī uzskata, ka, apskatot kādus pasākumus nodokļu kontekstā, šie pasākumi uzreiz nekļūst par fiskālajiem noteikumiem, un it sevišķi tā uzskata, ka noteikumi par dalībvalstu nodokļu administrāciju sadarbību nav fiskālie noteikumi EKL 95. panta 2. punkta izpratnē un tie nav uzskatāmi arī par noteikumiem netiešo nodokļu jomā EKL 93. panta izpratnē.

38.   Neskatoties uz to, ka Komisija apzinājās, ka, pieņemot EKL 95. pantu, no šajā pantā paredzētās procedūras tika izslēgtas dalībvalstīm īpaši jūtīgas jomas, kuru pieņemšanai ir nepieciešamas vairākuma balsis, kā, piemēram, fiskālie noteikumi, tā uzskata, ka šie izņēmumu noteikumi ir interpretējami sašaurināti un ir piemērojami tikai dalībvalstu nodokļu suverenitātes aizsardzības gadījumos. Tādēļ Komisija ar fiskālajiem noteikumiem saprot noteikumus, kas attiecas uz nodokļu maksātājiem, ar nodokli apliekamajiem darījumiem, nodokļa bāzi un likmēm, atbrīvojumiem no nodokļa, kā arī nodokļa aprēķināšanu un iekasēšanu, jeb visu, kas skar nodokļu ieņēmumus. Bet noteikumi, kas regulē savstarpējo sadarbību, neskar šo jomu un nepārkāpj dalībvalstu suverenitāti nodokļu jomā. Šie noteikumi kalpo tikai, lai atvieglotu katrai dalībvalstij piemērot savus tiesību aktus nodokļu jomā, bet neskar dalībvalstu nodokļu sistēmu.

39.   Turpretim Padome uzsver, ka šo pasākumu mērķis ir cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā un pareizas nodokļu iekasēšanas nodrošināšana nacionālo budžetu interesēs, kā arī darboties spējīgs kopējais tirgus. Saskaņojot noteikumus par informācijas apmaiņu, abi apstrīdētie tiesību akti tieši ietekmētu nodokļu maksātāju tiesības un nodokļu administrācijas pienākumus iekasēt nodokļus un līdz ar to nodokļu ieņēmumus. Tādējādi šie pasākumi kalpo arī nodokļu mērķiem. Noteikumiem, kuri regulē gan fiskālos, gan uz iekšējā tirgus darbību orientētos mērķus, atbilstošais juridiskais pamats ir EKL 93. un 94. pants.

40.   Padome cita starpā norāda uz to, ka EKL 93. pants attiecībā pret EKL 95. pantu ir speciālā tiesību norma un EKL 95. pants nemaina EKL 93. panta piemērošanas jomu. Abi tiesību akti šādā redakcijā tika ieviesti ar Vienoto Eiropas Aktu, un nekas to redakcijā neļauj apgalvot, ka noteikumu par netiešajiem nodokļiem, kas neskar Komisijas aprakstīto dalībvalstu nodokļu suverenitātes būtību, juridiskais pamats nevarētu būt EKL 93. pants. Tādēļ EKL 95. panta 2. punkta interpretācijai nav nekādas ietekmes uz 93. panta piemērošanas jomu, kas ir specālā tiesību norma netiešo nodokļu jomā, neatkarīgi no ietekmes uz dalībvalstu nodokļu suverenitāti. Tādēļ tālāk nav saprātīgi fiskālo noteikumu jēdzienu tiešo nodokļu jomā interpretēt atšķirīgi. Turklāt dalībvalstu izmeklēšanas pilnvaru paplašināšana ārpus valsts robežām, bez šaubām, ietekmē nodokļu suverenitāti pat tad, ja tās pamatā ir Komisijas atbalstītā šaurā definīcija par nodokļu suverenitāti.

41.   Apvienotās Karalistes valdība attiecībā uz Regulu Nr. 1798/2003 pauž uzskatu, ka cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā, atbalstot PVN noteikšanu un iekasēšanu Kopienā, pastiprinās nodokļu administrāciju efektivitāti un līdz ar to tai būs praktiska ietekme uz nodokļu ieņēmumiem. Tādēļ apstrīdētie tiesību akti ir svarīgs aspekts nodokļu sistēmas funkcionēšanai un tie tieši skar nodokļu maksātāju tiesisko stāvokli. Turklāt šīs regulas 30. pants (13) acīmredzami skar nodokļu maksātāju pienākumus. Līdz ar to regula veic nacionālās likumdošanas saskaņošanu netiešo nodokļu jomā EKL 93. panta izpratnē.

42.   Attiecībā uz Direktīvu 2003/93 Apvienotās Karalistes valdība uzsver, ka šīs direktīvas mērķi un saturu varētu aplūkot tikai Direktīvas 77/799 kontekstā, kuras piemērošanas jomu apstrīdētā direktīva paplašina arī attiecībā uz nodokļu piemērošanu apdrošināšanas prēmijām. Arī šajā jautājumā viens no svarīgākajiem nodokļu ieņēmumu aspektiem, kurš nav atdalāms no dalībvalstu nodokļu suverenitātes, ir nodokļu administrācijas efektivitāte. Līdz ar to direktīva EKL 93. un 94. panta ietvaros veic nacionālās likumdošanas saskaņošanu tiešo un netiešo nodokļu jomā.

43.   Portugāles valdība uzskata, ka Regulas 1798/2003 41. panta 5. punkts ierobežo tiesības, kas izriet no Direktīvas 95/46/EK (14), un ka Direktīvas 77/799 7. panta 1. punkts tika grozīts ar Direktīvas 2003/93 1. panta 3. punktu, kas tiešā veidā ietekmē nodokļu maksātāju tiesības. Tā kā šie noteikumi ietekmē nodokļu maksātāju tiesības, tad tie ir uzskatāmi par fiskālajiem noteikumiem EKL 93. panta un 95. panta 2. punkta izpratnē.

44.   Īrijas valdība uzskata, ka EKL 93. pants ir pareizais juridiskais pamats visiem tiesību aktiem, kas skar vai varētu būt saistīti ar netiešo nodokļu jomu. Turklāt tā pauž, ka EKL 95. panta tekstā nav atrodams pamats, lai 2. pantā “fiskālos noteikumus” interpretētu šaurā izpratnē, jo tādā gadījumā tas pats attiektos arī uz “noteikumiem par personu brīvu pārvietošanos” un “noteikumiem par darba ņēmēju tiesību un interešu aizsardzību”. Bet šajos noteikumos tam nav atrodams attaisnojums. Spriežot pēc satura, direktīvā ietverti detalizēti noteikumi attiecībā uz PVN noteikumu saskaņošanu. Turklāt direktīvā ir atspoguļoti fiskālie noteikumi. Tādēļ abi tiesību akti ir pieņemti, balstoties uz pareizo juridisko pamatu.

V –    Tiesiskais vērtējums

45.   Ar šo prasību Komisija uzskata, ka apstrīdētie tiesību akti ir pieņemti, balstoties uz nepareizu juridisko pamatu, un tādēļ ir noticis Līguma pārkāpums EKL 230. panta otrās daļas izpratnē.

A –    Kritēriji juridiskā pamata izvēlei

46.   Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai akta juridiskā pamata izvēle ir jābalsta uz objektīviem elementiem, kurus Tiesa var pārbaudīt un kuru starpā ir minēts akta mērķis un saturs (15).

47.   Starp pusēm pastāv vienprātība, ka Regula Nr. 1798/2003 un Direktīva 2003/93 ir nepieciešamas, lai funkcionētu iekšējais tirgus.

48.   Apstrīdētā regula nosaka dalībvalstu administrāciju savstarpējo sadarbību, kā arī sadarbību ar Komisiju PVN jomā. Kā tas atspoguļots regulas apsvērumos, tās mērķis ir krāpšanas nodokļu jomā un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas apkarošana, jo krāpšanās un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas rada zaudējumus budžetā un pārkāpj taisnīgas nodokļu uzlikšanas principu, kā arī var izraisīt konkurences apstākļu traucējumus un ietekmēt iekšējā tirgus darbību (16).

49.   Apstrīdētā direktīva attiecas uz dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpējo palīdzību tiešo nodokļu un akcīzes nodokļa noteiktām precēm piemērošanas jomā (17) un nodokļu piemērošanā apdrošināšanas prēmijām, kā arī tā ietver grozījumus, kas attiecas uz šīs sadarbības ietvaros noteikto datu aizsardzību. Šī tiesību akta svarīgākais mērķis ir labāk aizsargāt dalībvalstu finanšu intereses un iekšējā tirgus neitralitāti (18).

50.   Aizvien ciešāka dalībvalstu tautsaimniecību tuvināšanās veicina birokrātisku šķēršļu nojaukšanu brīvai preču un pakalpojumu plūsmai kopējā tirgus ietvaros. Nodokļu administrācijām, nesaņemot pietiekamu informāciju par pārrobežu darījumiem, pieaug krāpšanas nodokļu jomā risks. Dalībvalstu un Kopienas interesēs ir šī riska novēršana, lai veicinātu konkurences nekropļošanu, nodrošinātu finanšu intereses un līdz ar to garantētu sasniegto [Kopienas] integrācijas pakāpi. Tādēļ arī tiesību akti, novēršot ar pamatbrīvību īstenošanu saistīto problēmu sekas, var veicināt iekšējā tirgus funkcionēšanu (19). Līdz ar to nav šaubu, ka abi apstrīdētie tiesību akti arī objektīvi pēc būtības pilda šo mērķi.

51.   Saskaņā ar EKL 95. pantu pēc Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas uzklausīšanas Padome koplēmuma procedūras ietvaros atbilstoši EKL 251. pantam ar kvalificēto vairākumu var pieņemt tiesību aktus, kuri kalpo iekšējā tirgus izveides pabeigšanai. Ja šie tiesību akti vienlaicīgi regulē arī noteikumus par netiešajiem nodokļiem, tad šo tiesību aktu vienīgais pareizais juridiskais pamats ir EKL 93. panta specifiskie noteikumi un Padomei pēc Eiropas Parlamenta un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas uzklausīšanas tie ir jāpieņem vienbalsīgi. Tas izriet no tā, ka EKL 95. panta 1. punkts saskaņā ar tā tekstu ir piemērojams tikai tad, ja vien Līgumā nav paredzēti citi noteikumi. Ja Līgumā ir ietverta speciāla norma, ko var izmantot par attiecīgā akta juridisko pamatu, tad šis akts ir jābalsta uz minēto [speciālo] normu. Kā jau to norādīja Tiesa, tad šāds gadījums attiecas uz EKL 93. pantu par tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem, akcīzes nodokļiem un citiem netiešajiem nodokļiem (20).

52.   Tā kā EKL 95. panta 2. punkts izslēdz fiskālos noteikumus no EKL 95. panta 1. punkta piemērošanas jomas, tad šo noteikumu tuvināšana, balstoties uz šo pantu, nav iespējama. Kamēr šeit runa ir par noteikumiem tiešo nodokļu jomā, tikmēr, saskaņojot dalībvalstu tiesību aktus iekšējā tirgus izveidei, ir jābalstās uz EKL 94. pantu, kas tāpat paredz vienbalsīgu Padomes lēmumu pēc Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas uzklausīšanas.

53.   Pamatojoties uz šo atšķirīgo procesuālo kārtību, pilnvarojuma pamati EKL 93. un 94. pantā, no vienas puses, un EKL 95. pantā, no otras puses, nav savstarpēji savienojami (21).

54.   Izvēloties pareizo juridisko pamatojumu svarīgākais aspekts ir, vai apstrīdētajos tiesību aktos ir ietverti fiskālie noteikumi attiecīgi EKL 93. panta un EKL 95. panta 2. punkta izpratnē.

55.   Līgumā nav ietverti tuvāki paskaidrojumi par šī jēdziena piemērojamību. Tomēr šo Līguma noteikumu interpretācija Tiesā nesen bija kādas lietas priekšmets.

56.   Tiesa 2004. gada 29. aprīļa spriedumā attiecībā uz EKL 95. panta 2. punktu secināja, ka sakarā ar tā pārāk vispārīgo raksturu minētais jēdziens ietver ne tikai visas nodokļu jomas, neizšķirot attiecīgo nodokļu vai nodevu veidus, bet arī visus šīs nozares aspektus gan attiecībā uz materiālajām, gan procesuālajām normām (22).

57.   Tiesa pievērsās arī procesuālajiem jautājumiem, tādēļ ka, no vienas puses, dažās dalībvalstīs tiešo un netiešo nodokļu iekasēšanu uzskata par fiskālajiem noteikumiem un, no otras puses, attiecībā uz EKL 90. pantu saskaņā ar Tiesas judikatūru, izlemjot jautājumu, vai kāda nodokļu norma ir diskriminējoša, ir jāņem vērā ne tikai nodokļu likmes, bet arī nodokļu iekasēšanas nosacījumi (23). Tādēļ dažādu nodokļu iekasēšanas nosacījumus nevar nodalīt no nodevu vai nodokļu sistēmas, ar kuru tie ir saistīti. Tiesa tālāk uzskatīja, ka tieši šī iemesla dēļ EKL 95. panta 2. punkts ietver noteikumus ne tikai attiecībā uz nodokļu maksātājiem, ar nodokli apliekamajiem darījumiem, nodokļa bāzi un likmēm tiešajiem un netiešajiem nodokļiem, un atbrīvojumiem no nodokļa, bet arī noteikumus par šo nodokļu iekasēšanas nosacījumiem (24).

58.   Līdz šim Tiesa savā judikatūrā vēl nav konkretizējusi, vai procesuālās normas vienmēr vai tikai noteiktos gadījumos ietver fiskālos noteikumus attiecīgi EKL 93. panta un EKL 95. panta 2. punkta izpratnē.

59.   Tādēļ arī, pamatojoties uz līdzšinējo judikatūru, nav iespējams viennozīmīgi klasificēt šajā lietā apstrīdētos tiesību aktus. Neapšaubāmi šeit pamatā nav runa ne par noteikumiem attiecībā uz nodokļu maksātājiem, ne arī par ar nodokli apliekamajiem darījumiem, nodokļu bāzi un likmēm vai atbrīvojumiem no nodokļa. Informācijas apmaiņa neattiecas arī tieši uz nodokļu iekasēšanu. Bet bez šaubām šeit ir runa par noteikumiem, kas attiecas uz procedūrām nodokļu jomā, un tām ir ietekme uz nodokļu apmēru noteikšanu un iekasēšanu tādā veidā, ka šie noteikumi nodrošina piekļuvi nepieciešamajiem datiem.

60.   Tādēļ ir jāatrod kritērijs, pēc kura varētu noteikt, kad šādas procesuālās normas ir fiskālie noteikumi Līguma izpratnē.

61.   Padome un Apvienotās Karalistes valdība attiecībā uz šeit apstrīdētajiem tiesību aktiem argumentē, ka efektīvāka nodokļu administrācija spēj labāk īstenot nodokļu likumdošanu un tā rezultātā gūt augstākus nodokļu ieņēmumus. Tādēļ arī noteikumi par informācijas apmaiņu starp nodokļu iestādēm attiecas arī uz nodokļu ieņēmumiem. Bet šis arguments ir pārāk vispārīgs un nevar būt noteicošs, lai kādu pasākumu kvalificētu par fiskālajiem noteikumiem. Nodokļu administrācijas darbības uzlabošanu ir iespējams panākt ar dažādiem noteikumiem, kā, piemēram, ar noteikumiem par darba laiku, bet tie automātiski nekļūst par fiskālajiem noteikumiem.

62.   Lai šādus noteikumus varētu klasificēt kā fiskālos noteikumus, galvenajam kritērijam būtu jābūt, lai pastāvētu īpaša saistība starp procesuālajiem noteikumiem un nodokļu jomas materiālo saturu. Tā, piemēram, pastāv īpaša saistība starp nodokļu materiāltiesiskajām normām un noteikumiem par nodokļu paziņojumu īstenošanu, jo iespēja piedzīt nodokļus piespiedu kārtā ir būtisks faktors reālai nodokļu nomaksai un līdz ar to ieņēmumiem valsts budžetā. Tā arī Tiesa, lai pamatotu esošo noteikumu interpretāciju, pauda uzskatu, ka nodokļu iekasēšanas nosacījumus nevar nodalīt no nodevu vai nodokļu sistēmas, ar kuru tie ir saistīti (25).

63.   Rezultātā šīs saistības izvērtēšanā attiecībā uz apstrīdētajiem aktiem būtiski ir divi aspekti. Raugoties no informācijas sniedzējas dalībvalsts viedokļa, visā Kopienā ļoti jūtīgās nodokļu administrācijas atvēršanās un savas valsts nodokļu datu atklāšana citu dalībvalstu nodokļu administrācijām, no vienas puses, skar nodokļu suverenitātes būtību procesuālo tiesību ziņā. Bet, no otras puses, informācijas par nodokļu maksātājiem un par ar nodokļiem apliekamajiem darījumiem iegūšana nodrošina informācijas saņēmējai dalībvalstij iespēju pareizi noteikt nodokļu apmēru, un tas ir priekšnoteikums nodokļu iekasēšanai šajā valstī. Tālāk šie abi aspekti tiks apskatīti, pamatojoties uz atsevišķajiem noteikumiem.

B –    Par Regulas Nr. 1798/2003 noteikumiem

64.   Regulā Nr. 1798/2003 ir ietverti daži elementi, kas iedibina jaunus ceļus dalībvalstu sadarbībai nodokļu jomā un daļēji sniedzas tālāk nekā līdzšinējā sadarbība.

65.   Saskaņā ar regulas 5. pantu dalībvalstu nodokļu iestādēm pēc citas dalībvalsts nodokļu iestādes pieprasījuma ir pienākums sniegt visa veida informāciju par nodokļu darījumiem. Šādas informācijas sniegšanu var atteikt tikai 40. pantā minēto iemeslu dēļ, proti, tad, ja tās dalībvalsts tiesību akti, kurai būtu jāsniedz informācija, neatļauj dalībvalstij vākt vai izmantot šādu informāciju arī saviem nolūkiem (40. panta 2. punkts), ja netiek nodrošināta attiecīgās informācijas abpusēja apmaiņa (40. panta 3. punkts) un ja informācijas sniegšana var izraisīt kāda noteikta noslēpuma atklāšanu vai ja informācijas atklāšana būtu pretrunā ar sabiedrisko kārtību (40. panta 4. punkts).

66.   Pamatojoties uz šo pienākumu, dalībvalstīm jānodod citu dalībvalstu iestādēm dažāda informācija, kas sniedz nepastarpinātu ieskatu nodokļu procesos. Šī informācija ir domāta, lai kalpotu kā piesaistes faktors nodokļu uzlikšanai pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī.

67.   Vēl viens aspekts, ko jau minēju sākumā, ir tas, ka šeit tiek runāts par dažās dalībvalstīs īpaši aizsargātiem datiem, kas pakļauti speciāliem konfidencialitātes noteikumiem attiecībā uz nodokļu datiem. Taču arī informācijas saņēmējā dalībvalstī saņemtā informācija ir pakļauta šāda veida datu konfidencialitātei un aizsardzībai. Tomēr regula paplašina to personu loku, kam dota piekļuve šiem datiem, un līdz ar to skaidri iejaucas nacionālajā likumdošanā attiecībā uz nodokļu datiem.

68.   Bez informācijas sniegšanas pēc pieprasījuma regulas 17. pants paredz automātiskas vai strukturētas automātiskās informācijas apmaiņas iespēju. Saskaņā ar regulas 18. pantu dalībvalstis katrā ziņā pašas var izlemt, ciktāl tās vēlas piedalīties šādā informācijas apmaiņā. Tas, ka dalībvalstīm šeit ir dota izvēles iespēja, tomēr nemaina neko attiecībā uz regulējuma priekšmetu – nodokļu datu apmaiņu. Tiklīdz dalībvalsts ir iestājusies šajā sistēmā, tā faktiski sniedz nodokļu administrācijas informāciju, kas nepieciešama nodokļu uzlikšanai citā dalībvalstī. Atšķirība starp šo un 5. pantā paredzēto administratīvo procedūru ir tikai tāda, ka saskaņā ar regulas 17. pantu informācija tiek sniegta automātiski, pat bez konkrēta pieprasījuma.

69.   Regulas 22. pants uzliek dalībvalstīm par pienākumu izveidot un uzturēt centrālo datu bāzi ar apjomīgu informāciju, kas ir būtiska PVN iekasēšanai. No vienas puses, datu bāzes pastāvēšana ir priekšnoteikums elektroniskai informācijas apmaiņai saskaņā ar regulas 23. pantu. No otras puses, 22. pants dod nacionālajām nodokļu administrācijām arī strukturālus norādījumus, kas pēc to būtības ir plašāki par vienkāršu iestāžu sadarbību.

70.   Papildus tam 23. pantā paredzētā automātiskā datu nolasīšana no datu bāzes pieļauj arī tādas informācijas nolasīšanu, kas var būt ļoti nozīmīgs piesaistes punkts nodokļu uzlikšanā. Tieši nolasāmi vai vismaz automātiski un bez kavēšanās nosūtāmi ir dati par pieprasījuma saņēmēja dalībvalstī piešķirtajiem PVN reģistrācijas numuriem un preču, kas piegādātas attiecīgajām personām, piegāžu kopējo vērtību Kopienas iekšienē. Turklāt saskaņā ar regulas 24. pantu, izpildot tajā minētos priekšnosacījumus, arī cita informācija ir tieši nolasāma vai vismaz nosūtāma bez kavēšanās elektroniskā veidā. To vēl papildina regulas 27. pants, kurā uzskaitīti citi elektroniski uzglabājami un citām iestādēm sniedzami dati, it īpaši personu, kam piešķirts PVN reģistrācijas numurs, vārds, uzvārds un adrese.

71.   Papildus šai informācijas apmaiņai, kas var būt pamats nodokļa uzlikšanai un ar to saistītai ietekmei uz nodokļu konfidencialitāti dalībvalstīs, regula nopietni iejaucas nacionālo nodokļu administrāciju suverenitātē arī kādā citā aspektā.

72.   Saskaņā ar regulas 11. pantu pieprasījuma iesniedzējas iestādes ierēdņi ar pieprasījuma saņēmējas iestādes atļauju var atrasties pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts administratīvās iestādes biroja telpās, kur atrodas pieprasījuma saņēmēja iestāde (11. panta 1. punkts). Turklāt pieprasījuma iesniedzējas iestādes ierēdņi var piedalīties administratīvās procedūrās (11. panta 2. punkts).

73.   Šī nodokļu iestāžu atvēršana [pieprasījuma iesniedzējas iestādes ierēdņiem] ir būtiskas izmaiņas sadarbībai nodokļu jomā. Direktīva 77/799 jau radīja dalībvalstīm iespēju slēgt vienošanos par ieinteresētās valsts ierēdņu klātbūtnes atļaušanu informācijas sniedzējas valstī. Kā Komisija paudusi savā regulas priekšlikumā par administratīvo iestāžu sadarbību PVN jomā, vairumā dalībvalstu likumdošana šādu iespēju neparedz. Praksē gandrīz visās dalībvalstīs ārvalstu ierēdņu klātbūtne pārbaužu laikā ir atļauta tikai ar nodokļu maksātāja piekrišanu (26). Dažās dalībvalstīs citu dalībvalstu ierēdņu klātbūtne procedūrās savā teritorijā bija pat īpaši aizliegta (27), norādot uz tiesiskām problēmām, kas ar to saistītas. No tā kļūst skaidrs, ka piekļuves iespēja citu dalībvalstu nodokļu iestādēm tālejoši iejaucas nacionālo nodokļu administrāciju sistēmā.

74.   Arī šis fakts ir jāievēro, skatot jautājumu par apstrīdēto regulu kā “fiskāliem noteikumiem”. Tiesa arī lietā C-338/01 Komisija/Padome nepārprotami ņēmusi vērā, ka dažās dalībvalstīs noteikumi par nodokļu samaksas veidu un iekasēšanu tiek uzskatīti par “fiskāliem noteikumiem” (28). Šāda pastāvošās prakses ievērošana uzsver dalībvalstu kā “Līgumu saimnieku” lomu. Ja dalībvalstis paredz īpašu procedūru nodokļu lietās un īpašu konfidencialitāti nodokļu tiesību aktiem un uzskata tos par fiskāliem noteikumiem, tas norāda uz to, ka arī Kopienas procesuālie noteikumi, kas būtiski maina šo jomu, ir fiskālie noteikumi Līguma izpratnē.

75.   Datu izpaušana un finanšu iestāžu atvēršana ir tikai medaļas viena puse, kas attiecas uz informācijas sniedzējas valsti. Nozīmīgāka no regulējuma nolūka skatu punkta ir medaļas otra puse, proti, ka sadarbības ceļā iegūtie dati informācijas saņēmējā dalībvalstī var tikt izmantoti par pamatu nodokļu uzlikšanai. Regulai ir jāsekmē pareiza nodokļu aprēķināšana un jānodrošina nodokļu administrācijas ar tām nepieciešamo informāciju.

76.   Tādējādi kļūst skaidrs, ka Regulā Nr. 1798/2003 apskatītie procesuālie jautājumi nav saistīti tikai vispārīgi ar pārrobežu administratīvo sadarbību, bet gan specifiski attiecas uz materiālajiem nodokļu tiesību aktiem un nav atdalāmi no nodokļu sistēmas.

77.   Turklāt jānorāda, ka Regulas 29. un 30. pants atkārto jau Sestās PVN direktīvas 26.c pantā B daļā minēto pienākumu nereģistrētām ar nodokli apliekamām personām, kas sniedz elektroniskos pakalpojumus ar nodokli neapliekamām personām, elektroniski nosūtīt informāciju, it īpaši ceturkšņa nodokļu deklarāciju. Tālāk tiek apskatītas procedūras tehniskās detaļas un [datu] nodošana citām dalībvalstīm. Līdz ar to regula pati par sevi ir fiskālie noteikumi. Nenozīmīgi ir, ka šie jautājumi jau daļēji apskatīti Sestajā PVN direktīvā, jo tiesību akta pilnvarojuma pamats principā nav atkarīgs no citiem paralēliem noteikumiem. Turklāt regula attiecībā pret direktīvu šos noteikumus paceļ jaunā tiesiskā kvalitātē, jo tie ir tieši piemērojami un tādējādi uzliek pienākumus katram indivīdam neatkarīgi no nacionālajiem tiesību pārņemšanas aktiem.

78.   Tātad Regulā Nr. 1798/2003 ir ietverti [fiskāli] noteikumi par netiešiem nodokļiem EKL 93. panta nozīmē.

C –    Par Direktīvas 2003/93 noteikumiem

79.   Direktīva 2003/93 paplašina Direktīvas 77/799 piemērošanas jomu, ietverot tajā nodokļus apdrošināšanas prēmijām, un turklāt veic maznozīmīgu grozījumu šajā direktīvā attiecībā uz konfidencialitātes noteikumiem: apstrīdētās direktīvas 1. panta 3. punktā ietverta jauna Direktīvas 77/799 7. panta 1. punkta redakcija. Saskaņā ar to dalībvalstis iegūto informāciju var izmantot arī nodokļu, nodevu un citu maksājumu noteikšanai saskaņā ar direktīvas 2. pantu par savstarpēju palīdzību tādu prasījumu piedziņā, kas radušies no darbībām, kuras ir daļa no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda finansēšanas sistēmas, kā arī lauksaimniecības un muitas nodokļu (29) noteikšanai.

80.   Tā kā apstrīdētās direktīvas saturs galvenokārt vērsts uz Direktīvas 77/799 normu attiecināšanu arī uz nodokļiem apdrošināšanas prēmijām, tad pareizā juridiskā pamata noteikšanai nepieciešams apskatīt Direktīvas 77/799 normas.

81.   Direktīva 77/799 savā laikā netika tiesiski apstrīdēta. Arī apstrīdēšanas termiņi jau sen ir beigušies. Tā kā Direktīva 2003/93 paplašina Direktīvas 77/799 piemērošanas jomu, tad tā savukārt uzskatāma par atsevišķi apstrīdamu tiesību aktu, kura tiesiskumu nosaka vairāku noteikumu saturs, kuru piemērošanas joma tika paplašināta.

82.   Saskaņā ar Direktīvas 77/799 1. pantu dalībvalstis savstarpēji apmainās ar informāciju, kas varētu būt saistīta ar nodokļu, kurus aptver direktīvas piemērošanas joma, uzlikšanu. Direktīvas 77/799 2. pants tuvāk apraksta procedūru informācijas sniegšanai pēc lūguma. 3. pants paredz 1. panta 1. punktā minēto datu automātisku apmaiņu, un 4. pants nosaka procedūru spontānai informācijas apmaiņai šajā pantā minētajos gadījumos.

83.   Līdzīgi kā regulā pastāv informācijas sniegšanas pienākums. Informāciju var atteikt tikai Direktīvas 77/799 8. pantā minēto iemeslu dēļ, proti, ja dalībvalstij, kas varētu informāciju sniegt, tās likumi vai administratīvā prakse neļauj veikt izmeklēšanu vai arī vākt, vai izmantot šo informāciju pašai saviem nolūkiem (8. panta 1. punkts), ja informācijas sniegšana var izraisīt tajā minēto noslēpumu atklāšanu vai ja informācijas atklāšana varētu būt pretrunā sabiedriskajai kārtībai (8. panta 2. punkts), vai ja ieinteresētā valsts praktisku vai juridisku iemeslu dēļ nespēj sniegt līdzīgu informāciju (8. panta 3. punkts).

84.   Līdz ar to direktīvas saturs ir līdzīgs Regulas Nr. 1798/2003 saturam. Tātad tiek uzlikts par pienākumu apmainīties ar informāciju, kas varētu būt pamatā nodokļu uzlikšanai.

85.   Direktīvas 77/799 normas dažos punktos nav tik tālejošas kā augstāk minētās regulas normas, īpaši dalībvalstu ziņā tiek atstāta informāciju pieprasošās dalībvalsts nodokļu pārvaldes ierēdņu pieaicināšana (6. pants). Tomēr informācijas sniegšanas jomā [direktīvā] tāpat kā Regulā Nr. 1798/2003, no vienas puses, tiek noteikta nodokļu informācijas atklāšana un, no otras puses, tiek radīts pamats pareizai nodokļu uzlikšanai.

86.   Apstrīdētā Direktīva 2003/93 attiecina šo režīmu arī uz nodokļiem apdrošināšanas prēmijām. Tāpēc tāpat kā Regulas Nr. 1798/2003 gadījumā arī apstrīdētās direktīvas aptvertie jautājumi ir tik cieši saistīti ar nodokļu uzlikšanu, ka tie specifiski attiecas uz materiālajām nodokļu tiesībām un tādējādi uzskatāmi par fiskāliem noteikumiem netiešo nodokļu jomā.

D –    Secinājumi

87.   Rezultātā abos apstrīdētajos tiesību aktos ir ietverti fiskāli noteikumi. Tā kā Regula Nr. 1798/2003 attiecas uz PVN, tā pareizi tika balstīta uz EKL 93. pantu. Direktīva 2003/93 attiecas uz nodokļiem apdrošināšanas prēmijām un tādēļ jābalsta uz EKL 93. pantu. Tā kā tā turklāt kopumā maina Direktīvu 77/799, attiecoties arī uz Direktīvā 77/799 minētajiem tiešajiem nodokļiem, tad vienlaicīgi par juridisko pamatu varēja ņemt arī EKL 94. pantu. Līdz ar to tiesību aktiem ir izvēlēts pareizais juridiskais pamats.

88.   Līdz ar to Komisijas prasība ir nepamatota un noraidāma.

VI – Par tiesāšanās izdevumiem

89.   Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padome ir pieprasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs, tad jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punktu personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

VII – Secinājumi

90.   Pamatojoties uz iepriekšējo izklāstu, es iesaku Tiesai spriest šādi:

1)      prasību noraidīt;

2)      Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)      Īrija, Portugāles Republika, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – OV L 264, 1. lpp.

3 – OV L 264, 23. lpp.

4 – Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīva 77/799/EEK par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā (OV L 336, 15. lpp.).

5 – Padomes 1979. gada 6. decembra Direktīva 79/1070/EEK, ar ko groza Padomes Direktīvu 77/799/EEK par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā (OV L 331, 8. lpp.).

6 – Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīva 92/12/EEK par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību (OV L 76, 1. lpp.).

7 – Padomes 1992. gada 27. janvāra Regula (EEK) Nr. 218/92 par administratīvu sadarbību netiešo nodokļu jomā (PVN) (OV L 24, 1. lpp.).

8 – Komisija savu šīs regulas priekšlikumu tieši tāpat balstīja uz EKL 100. A pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 95. pants), taču neiebilda pret Padomes vēlmi mainīt juridisko pamatu.

9 – Padomes 2002. gada 7. maija Regula (EK) Nr. 792/2002 par pagaidu grozījumiem Regulā (EEK) Nr. 218/92 par administratīvu sadarbību netiešo nodokļu jomā (PVN) sakarā ar papildu pasākumiem, kas saistīti ar elektronisko tirdzniecību (OV L 128, 1. lpp.). Pret šo regulu gan Komisija, gan Parlaments cēla prasību atcelt tiesību aktu, jo, pēc viņu domām, šī regula balstījās uz neatbilstošu juridisko pamatu (lietas C-272/02 [Komisija/Padome] un C-273/02 [Parlaments/Padome]). Pēc tam, kad šī regula tika aizstāta ar šajā lietā apstrīdēto Regulu Nr. 1798/2003, abas prasības tika atsauktas.

10 – COM(2001) 294, galīgā redakcija – 2001/0133 (COD) (OV C 270 E, 87. lpp.).

11 – COM(2001) 294, galīgā redakcija – 2001/0134 (COD) (OV C 270 E, 96. lpp.).

12 – Padomes 1977. gada 17. maija Sestā direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.).

13 – Šie noteikumi noteic, ka nodokļu paziņojums ar atzīmēm par elektroniski veiktajiem pakalpojumiem ir jāiesniedz elektroniskā formā. Satura ziņā [šie noteikumi] ir vienādi ar Sestās PVN direktīvas 26.c panta B daļas 5. punkta otro daļu, skat. arī šo secinājumu 23. punktu.

14 – Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 31. lpp.).

15 – Salīdzinoši skat. arī Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumu lietā C-300/89 Komisija/Padome, sauktu “Titāna oksīds”, Recueil, I-2867. lpp., 10. punkts; Tiesas 2000. gada 4. aprīļa spriedumu lietā C-269/97 Komisija/Padome, Recueil, I-2257. lpp., 43. punkts, un Tiesas 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C-211/01 Komisija/Padome, Recueil, I-8913. lpp., 38. punkts.

16 – Skat. arī 1.–3. apsvērumu, kuri ir iepriekš minēti secinājumu 8. punktā.

17 – Noteikti Direktīvā 77/799.

18 – Skat. 3. apsvērumu, kas ir iepriekš minēts secinājumu 28. punktā.

19 – Skat. arī ģenerāladvokāta Albēra [Alber] 2003. gada 9. septembra secinājumus lietā C-338/01 Komisija/Padome (2004. gada 29. aprīļa spriedums, Recueil, I-4829. lpp., 46. un turpmākie punkti).

20 – Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-338/01 Komisija/Padome (iepriekš minēts 19. zemsvītras piezīmē, 60. punkts).

21 – Turpat, 58. punkts.

22 – Turpat, 63. punkts.

23 – Turpat, 64. un 65. punkts.

24 – Turpat, 67. punkts.

25 – Turpat, 66. punkts.

26 – COM (2001) 294, galīgā redakcija – 2001/0133 (COD); 2001/0134 (COD), 9. lpp., 4.2.5. punkts.

27 – Turpat.

28 – Tiesas spriedums lietā C-338/01 (Komisija/Padome, iepriekš minēts 20. zemsvītras piezīmē, 64. punkts).

29 – Padomes 1976. gada 15. marta Direktīva 76/308/EEK (OV L 73 18. lpp.).