Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTES KRISTĪNES ŠTIKSAS-HAKLAS [CHRISTINE STIX-HACKL] SECINĀJUMI,

sniegti 2004. gada 16. decembrī (1)

Lieta C-536/03

António Jorge Lda

pret

Fazenda Pública

[Supremo Tribunal Administrativo (Portugāle) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Pievienotās vērtības nodoklis – Priekšnodoklis – Darījumi ar nekustamo īpašumu – Apliekamiem darījumiem un atbrīvotiem darījumiem vienlaicīgi izmantotas preces un pakalpojumi – Daļas atskaitīšana – Nepabeigti un neapmaksāti pakalpojumi





I –    Ievada piezīmes

1.     Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1977. gada 17. maija Sesto direktīvu 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma: vienota aprēķinu bāze (2) (turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”) un tieši par priekšnodokļa atskaitīšanu. Prejudiciālie jautājumi konkrēti attiecas uz vēl nepabeigtu darbu, kas vēl nav nonākuši tirgū un par kuriem vēl nav saņemta samaksa, vērā ņemšanu.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

2.     Par priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām Sestās direktīvas 17. panta 5. punkts paredz:

“5. Attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, ko nodokļa maksātājs izmanto gan 2. un 3. punkta aptvertiem darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms, gan darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis nav atskaitāms, atskaitāma ir tikai tā pievienotās vērtības nodokļa daļa, kas attiecināma uz pirmā veida darījumiem.

Šo daļu saskaņā ar 19. pantu nosaka visiem darījumiem, ko veic nodokļa maksātājs.

Dalībvalstis tomēr var:

a)      atļaut nodokļa maksātājam noteikt šādu daļu katrai savas uzņēmējdarbības nozarei ar noteikumu, ka katrai nozarei ir atsevišķa uzskaite;

b)      likt nodokļa maksātājam noteikt šādu daļu katrai savas uzņēmējdarbības nozarei un veikt atsevišķu uzskaiti katrai nozarei;

c)      atļaut vai likt nodokļa maksātājam veikt atskaitīšanu, pamatojoties uz visu preču un pakalpojumu vai to daļas izmantojumu;

d)      atļaut vai likt nodokļa maksātājam veikt atskaitīšanu saskaņā ar pirmajā apakšpunktā noteiktajiem noteikumiem par visām tajā minētajām precēm un pakalpojumiem;

e)      noteikt, ka gadījumā, ja pievienotās vērtības nodoklis, kas nodokļa maksātajam nav atskaitāms, ir nenozīmīgs, to uzskata par nulli.”

3.     Sestās direktīvas 19. pants ir izteikts šādi:

“Atskaitāmās daļas aprēķināšana

1. Daļu, kas atskaitāma atbilstīgi 17. panta 5. punkta pirmajai daļai, veido daļskaitlis:

–      par kura skaitītāju ņem kopējo gada apgrozījuma summu bez pievienotās vērtības nodokļa, kura attiecināma uz darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms atbilstīgi 17. panta 2. un 3. punktam,

–      par kura saucēju ņem kopējo gada apgrozījuma summu bez pievienotās vērtības nodokļa, kura attiecināma uz darījumiem, kas iekļauti skaitītājā, un uz darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis nav atskaitāms. Dalībvalstis var iekļaut saucējā arī subsīdiju summu, izņemot tās, kas aprakstītas 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktā.

Šo daļu nosaka ik gadu, fiksē procentos un noapaļo līdz ciparam, kas nepārsniedz nākamo vienību.

2. Neatkarīgi no 1. punkta noteikumiem no atskaitāmās daļas aprēķiniem izslēdz apgrozījuma summas, kuras attiecināmas uz tādu ražošanas līdzekļu piegādēm, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām. Izslēdz arī apgrozījuma summas, kuras attiecināmas uz 13. panta B daļas d) punktā aprakstītajiem darījumiem, ciktāl tie ir gadījuma rakstura darījumi, kā arī uz gadījuma rakstura nekustamo īpašumu un finansiāliem darījumiem. Ja dalībvalstis īsteno 20. panta 5. punktā paredzēto iespēju nepieprasīt pielāgojumu par ražošanas līdzekļiem, tās var ražošanas līdzekļu atsavināšanu iekļaut atskaitāmās daļas aprēķinos.

3. Pagaidu daļa gadam ir tā, kura aprēķināta, pamatojoties uz iepriekšējā gada darījumiem. Ja nav šādu darījumu, uz ko atsaukties, vai ja to apjoms bijis nenozīmīgs, atskaitāmo daļu nodokļu iestāžu uzraudzībā provizoriski nosaka nodokļa maksātājs, balstoties uz savām prognozēm. Tomēr dalībvalstis var saglabāt savus pastāvošos noteikumus.

Atskaitījumu, kas veikts, balstoties uz šādu provizorisku daļu, pielāgo, kad nākamā gada laikā nosaka galīgo daļu.”

B –    Valsts tiesības

4.     Portugālē šo jautājumu regulē Pievienotās vērtības nodokļa kodekss (3) (turpmāk tekstā – “PVNK”), it īpaši tā 23. pants, kas regulē priekšnodokļa atskaitīšanu. Attiecībā uz nekustamo īpašumu šajā pantā noteiktā kārtība ir papildināta ar vēlāk pieņemta likumdošanas dekrēta 5. pantu (4). Tikai no apsvērumiem kļūst skaidrs, ka PVNK 23. pantu ietekmē vēl viens tiesību akts. (5)

5.     Saskaņā ar Portugāles tiesībām, ko piemēro valsts nodokļu administrācija, atskaitāmās daļas noteikšanai izmantojamā daļskaitļa saucējā ir jāieskaita arī gada beigās nepabeigto darbu vērtība.

III – Fakti, pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

6.     António Jorge Lda (turpmāk tekstā – “Jorge Lda”) ir sabiedrība, kas darbojas būvniecības jomā, turklāt tā nodarbojas ar publisku un privātu būvdarbu līgumu izpildi, kā arī ēku un zemes gabalu pirkšanu un pārdošanu. Jorge Lda maksā pievienotās vērtības nodokli, no kā tā ir atbrīvota par ēku pārdošanu, bet ne par būvdarbiem.

7.     Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu laikā no 1994. līdz 1997. gadam Jorge Lda sniedza pakalpojumus (būvdarbu līgumu izpilde), kas tai deva tiesības atskaitīt pievienotās vērtības nodokli, kas tika piemērots noteiktiem pirkumiem un apgrozījumam (pārdošanai paredzētu objektu būvniecība), kuriem šie atskaitījumi nav piemērojami. Šajos gados ap 50 % no tās apgrozījuma veidoja nekustamo īpašumu būvdarbu līgumi, attiecībā uz kuriem 5 % no pievienotās vērtības nodokļa tika samaksāti un 16 % vai attiecīgi 17 % tika atskaitīti. Par 20 % no apgrozījuma tika samaksāti nodokļi 16 % vai attiecīgi 17 % apmērā. Pārējais apgrozījums attiecās uz no pievienotās vērtības nodokļa atbrīvotiem apgrozījumiem, kas nedod atskaitīšanas tiesības.

8.     Nodokļu pārbaudes gaitā kompetentais dienests cita starpā konstatēja:

–       grūtības noteikt vispārējās izmaksas, ko Jorge Lda ir atskaitījusi, lai gan iegādes bija paredzētas gan no nodokļiem atbrīvotajam, gan ar nodokli apliekamajam sektoram;

–       nekustamā īpašuma iegāde ietilpst ar pievienotās vērtības nodokli apliekamajā sektorā (nodokli var atskaitīt), turklāt daļa no šo nekustamo īpašumu amortizācijas summas gada beigās tika sadalīta vai pieskaitīta no nodokļiem atbrīvoto darbību sektoram.

9.     Tā kā Jorge Lda bija atskaitījusi visas vispārējās izmaksas, nodokļu administrācija prasīja samaksāt daļu, no kuras atskaitīšanu nevar veikt, kopā ar nokavējuma procentiem.

10.   Jorge Lda cēla prasību par šādi noteiktiem nodokļiem.

11.   Prāva būtībā attiecas uz jēdziena “darījums” Sestajā direktīvā interpretāciju un, proti, jautājumu, vai nodokļu administrācija bija tiesīga ņemt vērā arī nepabeigtos darbus, kas vēl nav nonākuši tirgū.

12.   Lai noskaidrotu šo juridisko problēmu, kas saistīta ar Sestās direktīvas interpretāciju, Supremo Tribunal Administrativo [Augstākā administratīvā tiesa] uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

1)         Kā ir jāinterpretē Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas (77/388/EEK) 19. pants?

2)         Vai PVNK 23. panta 4. punkts ir saderīgs ar minēto noteikumu, ja to interpretē tādējādi, ka, ja nodokļu maksātājs ir uzņēmums, kas ir iesaistīts nekustamā īpašuma darījumos un veic darbus divos darbības virzienos, no kuriem viens ir pārdošanai paredzētu ēku būvniecība (atbrīvota no PVN) un otrs – publisko būvdarbu līgumi (kam piemēro PVN), lai aprēķinātu PVN, ko šis nodokļu maksātājs ir samaksājis, iegādājoties preces un pakalpojumus, kas paredzēti abām darbībām, atskaitāmo daļu vai procentus, aprēķina daļskaitļa saucējā ir jāiekļauj ne tikai gada apgrozījums, bet arī katra gada beigās vēl nepabeigto darbu [kas vēl tiek veikti] vērtība, kas vēl nav nonākuši tirgū un par kuriem nekāda samaksa, pilna vai daļēja, nav saņemta?

3)         Vai tas ir jāinterpretē tādējādi, ka saucējs ietver tikai apgrozījumu?

IV – Par prejudiciālajiem jautājumiem

13.   Ņemot vērā trīs prejudiciālo jautājumu saturu un formulējumu, ir jāpārbauda to pieņemamība.

14.   Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tā var noraidīt valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai acīmredzami nav nekāda sakara ar realitāti vai pamata prāvas priekšmetu, ja problēma ir tikai varbūtēja vai ja Tiesas rīcībā nav faktisku vai juridisku ziņu, kas ir nepieciešamas, lai atbilstoši atbildētu uz uzdoto jautājumu (6).

15.   Ar pirmo prejudiciālo jautājumu gan tiek lūgts interpretēt Kopienu tiesību normu, taču tas ir tik vispārīgi formulēts, ka nav iespējams sniegt konkrētu atbildi.

16.   Otrais prejudiciālais jautājums turpretim ir saistīts ar Tiesas daudzkārt aplūkotu problēmu. Proti, šī prejudiciālā jautājuma priekšmets ir valsts tiesību, precīzāk, PVNK 23. panta 4. punkta, saderība ar direktīvas normu. Tomēr valsts tiesību un Kopienu tiesību saderīgums nevar būt prejudiciāla nolēmuma procedūras priekšmets.

17.   Turklāt lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ierobežota informācija par valsts tiesībām, īpaši par PVNK 23. panta tekstu.

18.   Līdz ar to rodas šaubas, vai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilst Tiesas judikatūras prasībām, saskaņā ar kuru arī valsts tiesības ir jāatspoguļo pietiekamā apmērā, lai varētu sniegt noderīgu atbildi.

19.   Turklāt Tiesa citā lietā par Portugāles pievienotās vērtības nodokli (7) atzina lūgumu par prejudiciāla jautājuma uzdošanu par nepieņemamu nepietiekama valsts tiesību atainojuma dēļ, lai gan valsts tiesību normas bija pievienotas pielikumā. Bet šajā lietā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav ne normas sākotnējās redakcijas teksta, ne arī pēc tam pieņemto grozījumu teksta.

20.   Vēl viens prejudiciālo jautājumu pieņemamības kritērijs ir prasība, lai lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertās ziņas ne tikai ļautu Tiesai sniegt noderīgu atbildi, bet arī dotu iespēju dalībvalstu valdībām un citām ieinteresētajām personām izteikt rakstveida apsvērumus saskaņā ar Tiesas statūtu 23. pantu. Proti, Tiesai ir jāpievērš uzmanība tam, lai šī iespēja tiktu nodrošināta, ņemot vērā to, ka saskaņā ar šo noteikumu ieinteresētajām personām tiek paziņots vienīgi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu (8).

21.   Bet ir jānorāda arī, ka, neskatoties uz pamatā esošā juridiskā jautājuma nozīmi, šajā lietā savu nostāju ir paudusi tikai attiecīgā dalībvalsts. Tas norāda uz to, ka citām dalībvalstīm paziņotais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nesatur pietiekamu informāciju.

22.   Par trešo prejudiciālo jautājumu ir jāpaskaidro, ka tas acīmredzami attiecas uz PVNK 23. panta, tātad valsts tiesību, interpretāciju. Šādas prasības nepieņemamība tieši izriet no EKL 234. panta teksta.

23.   Jautājums ir tikai par to, vai prejudiciālo jautājumu nevar tā pārformulēt, lai tas būtu pieņemams. To būtu iespējams pārformulēt tā, ka ar to tiek prasīta Sestās direktīvas 19. panta, īpaši jēdziena “darījums”, interpretācija.

24.   Saistībā ar šo rodas jautājums, vai šajā gadījumā nebūtu runa par lūgumu sniegt vispārēju atzinumu. Katrā ziņā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šāds lūgums nevar būt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets saskaņā ar EKL 234. pantu (9).

25.   Ja turpretim prejudiciālo jautājumu mērķis ir atrisināt valsts tiesai piekritīgo konkrēto strīdu, arī šāds lūgums nav pieņemams, jo saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru procesā saskaņā ar EKL 234. pantu, kurš ir balstīts uz skaidru uzdevumu sadali starp valsts tiesām un Tiesu, konkrētu lietas apstākļu izvērtēšana ir iesniedzējtiesas kompetencē (10).

26.   Līdz ar to Tiesa nav kompetenta lemt par pamata prāvas pamatā esošajiem faktiem vai piemērot tās interpretētās Kopienu tiesību normas valsts pasākumiem vai konkrētās lietas apstākļiem, jo tas atrodas ekskluzīvā iesniedzējtiesas kompetencē. Tādējādi Jorge Lda atsevišķo darījumu novērtēšana pievienotās vērtības nodokļa aspektā prasa faktu izvērtēšanu, kas ir valsts tiesas kompetencē (11).

27.   Saskaņā ar – jāatzīst – šauri piemērojamiem prejudiciālu jautājumu pieņemamības nosacījumiem ir jākonstatē, ka šajā lietā līdzīgi kā iepriekš šīs pašas valsts tiesas iesniegta lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu gadījumā (12) neviens no prejudiciālajiem jautājumiem nav pieņemams.

V –    Secinājums

28.   Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iesaku Tiesai atzīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par nepieņemamu.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – OV L 145, 1. lpp., vairākkārt grozīts.

3 – 1984. gada 26. decembra likumdošanas dekrēts Nr. 394-B/84 (DR, A sērija, Nr. 297).

4 – 1986. gada 20. augusta likumdošanas dekrēts Nr. 241/86 (DR, A sērija, Nr. 190).

5 – 1989. gada 20. jūlija likumdošanas dekrēts Nr. 195/89.

6 – Šajā sakarā skat. 2001. gada 13. marta spiedumu lietā C-379/98 PreussenElektra (Recueil, I-2099. lpp., 39. punkts), 2002. gada 22. janvāra spriedumu lietā C-390/99 Canal Satélite Digital (Recueil, I-607. lpp., 19. punkts), 2003. gada 27. februāra spriedumu lietā C-373/00 Adolf Truley (Recueil, I-1931. lpp., 22. un turpmākie punkti) un 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā C-380/01 Schneider (Recueil, I-1389. lpp., 22. punkts).

7 – 2001. gada 11. jūlija rīkojums lietā C-154/01 Caves Costa Verde (Krājumā nav publicēts, OV 2001, C 289, 8. lpp.).

8 – 1982. gada 1. aprīļa spriedums apvienotajās lietās 141/81, 142/81 un 143/81 Holdijk u.c. (Recueil, 1299. lpp., 6. punkts) un 1995. gada 23. marta rīkojums lietā C-458/93 Saddik (Recueil, I-511. lpp., 13. punkts), un 2000. gada 28. jūnija rīkojums lietā C-116/00 Laguillaumie (Recueil, I-4979. lpp., 24. punkts).

9 – 1995. gada 15. decembra spriedums lietā C-415/93 Bosman (Recueil, I-4921. lpp., 60. punkts), 2002. gada 10. decembra spriedums lietā C-153/00 Der Weduwe (Recueil, I-11319. lpp., 32. punkts), 2003. gada 21. janvāra spriedums lietā C-318//00 Bacardi-Martini un Cellier des Dauphins (Recueil, I-905. lpp., 42. punkts) un 2003. gada 12. jūnija spriedums lietā C-112/00 Schmidberger (Recueil, I-5659. lpp. 32. punkts).

10 – 1979. gada 15. novembra spriedums lietā 36/79 DenkavitFuttermittel (Recueil, 3439. lpp., 12. punkts), 1999. gada 5. oktobra spriedums apvienotajās lietās C-175/98 un C-177/98 Lirussi un Bizzaro (Recueil, I-6881. lpp., 37. punkts), 2000. gada 22. jūnija spriedums lietā C-318/98 Fornasar u.c. (Recueil, I-4785. lpp., 31. punkts) un 2003. gada 16. oktobra spriedums lietā C-421/01 Traunfellner (Recueil, I-11941. lpp., 21. un turpmākie punkti).

11 – 2003. gada 4. decembra spriedums lietā C-448/01 EVN un Wienstrom (Recueil, I-14527. lpp., 59. punkts).

12 – Par nepieņemamību skat. arī 2001. gada 22. novembra rīkojumu lietā C-223/00 Partex (Krājumā nav publicēts, OV 2002, C 84, 32. lpp.).