Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA F. DŽ. DŽEIKOBSA [F. G. JACOBS] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 27. oktobrī (1)

Lieta C-222/04

Ministero dell’Economia e delle Finanze

pret

Cassa di Risparmio di Firenze SpA

un

Fondazione Cassa di Risparmio di San Miniato,

un

Cassa di Risparmio di San Miniato SpA







1.     Šajā lietā Itālijas Corte Suprema di Cassazione [Augstākā Kasācijas tiesa] uzdod Tiesai vairākus jautājumus par to, vai ar Kopienu tiesībām ir saderīgs nodokļu režīms, ko piemēro uzņēmumiem, kas izveidoti, privatizējot Itālijas publiskā sektora bankas, un, precīzāk, banku fondiem, kas aizstāja tradicionālās uzkrājumu bankas.

2.     Būtībā valsts tiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai šos banku fondus var uzskatīt par uzņēmumiem EK līguma konkurences noteikumu izpratnē un īpaši noteikumu par valsts atbalstu izpratnē.

3.     Atkarībā no tā, kāda ir atbilde uz šo jautājumu, iesniedzējtiesa tādā gadījumā vēlas noskaidrot, vai attiecīgais nodokļu režīms uzskatāms par valsts atbalstu EK līguma izpratnē. Šajā sakarā tā arī apstrīd Komisijas lēmuma spēkā esamību, kurā noteikts, ka daži attiecīgā nodokļu režīma aspekti nav uzskatāmi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

4.     Visbeidzot, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu novērtēt apstrīdēto nodokļu režīmu, ņemot vērā EKL 12. pantu, 43. un turpmākos pantus un 56. un turpmākos pantus.

 Atbilstošās Kopienu tiesību normas

5.     EKL 12. panta pirmā daļa noteic, ka, “piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”

6.     EKL 43. un 56. pants atrodas Līguma trešās daļas III sadaļā “Personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite”. 43. pants ir 2. nodaļā “Tiesības veikt uzņēmējdarbību”, un 56. pants ir 4. nodaļā “Kapitāls un maksājumi”.

7.     EKL 43. pants nosaka:

“Ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus, aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Tāpat aizliedz ierobežojumus attiecībā uz to, kā dalībvalstu pilsoņi, kas izveidojuši uzņēmumu kādā dalībvalstī, atver šā uzņēmuma pārstāvniecības, filiāles vai meitasuzņēmumus citās dalībvalstīs.

Brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus, jo īpaši sabiedrības, kas definētas 48. panta otrajā daļā, ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts tiesību akti, kurā notiek šī uzņēmējdarbība, ņemot vērā šā Līguma nodaļu par kapitālu.”

8.     EKL 56. panta 1. un 2. punkts noteic, ka, “ievērojot šajā nodaļā izklāstītos noteikumus”, ir aizliegti visi kapitāla aprites un maksājumu ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā.

9.     Saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu, “ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”

 Atbilstošās valsts tiesību normas

10.   Atbilstošās valsts tiesību normas iespējams rezumēt šādi.

11.   Divas aplūkojamās tiesību normas šajā lietā ir 1962. gada 29. decembra (2) Likuma Nr. 1745 10.a pants (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 1745/62”) un Prezidenta 1973. gada 29. septembra Dekrēta Nr. 601 par nodokļu atvieglojumiem (turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 601/73”) (3) 6. pants.

12.   Likums Nr. 1745/62 ieviesa, inter alia, nodokļa par dividendēm priekšapmaksas saglabāšanu pirms dividenžu izmaksāšanas, ko veic sabiedrības. Tomēr 10.a pants atbrīvo no šī pienākuma juridiskas personas, kuru darbību regulē publiskās tiesības, kā arī fondus, kam nav jāmaksā uzņēmuma ienākuma nodoklis, kuri darbojas tikai, lai sasniegtu sociālās labklājības, izglītības, apmācības, mācību un zinātniskos mērķus (4).

13.   Dekrēta Nr. 601/73 6. pants paredz 50 % atlaidi uzņēmuma ienākuma nodoklim veidojumiem, kas darbojas sociālās palīdzības, veselības, izglītības, kultūras un līdzīgās jomās.

14.   Tiesvedībā valsts tiesā tiek izskatīta šo normu piemērošana veidojumiem, kas Itālijā radīti, privatizējot publiskā sektora kredītiestādes, un īpaši banku fondiem, kas aizstāja tradicionālās krājkases. Šis process sākās 1990. gadā, labu laiku pēc tam, kad bija pieņemtas abas normas par nodokļiem, un tam bija divi nozīmīgi posmi.

15.   Pirmo posmu aizsāka 1990. gada 30. jūlijā pieņemtais likums Nr. 218 un ar to saistītais Likumdevēja dekrēts Nr. 356, ko pieņēma 1990. gada 20. novembrī (turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 356/90”), kuri abi noteica, ka publiskā sektora bankas ir pārveidojamas par publiskām banku sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (turpmāk – “sākotnējais tiesiskais režīms”).

16.   Dekrēta Nr. 356/90 1. pants atļauj publiskām kredītiestādēm, tajā skaitā krājbankām (“piešķīrējām iestādēm”), piešķirt savas banku darbības daļas publiskām sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, kuras tās ir izveidojušas un kuru vienīgie dalībnieki tās ir. Jaunizveidotās publiskās sabiedrības ar ierobežotu atbildību (turpmāk – “tiesību pārņēmēja banka”) nodarbojās ar tiem banku pakalpojumiem, ko agrāk veica piešķīrējas iestādes.

17.   Tā paša dekrēta 12. pants noteica, ka piešķīrējām iestādēm ir jādarbojas, lai sasniegtu sabiedrisko interešu un sociālās palīdzības mērķus galvenokārt zinātniskās izpētes, izglītības, mākslas un veselības jomā.

18.   Šī pati norma tālāk noteica, ka piešķīrējas iestādes varētu nodarboties ar jebkādām finanšu, komerciālām, nekustamā īpašuma un aktīvu operācijām, kas ir nepieciešamas mērķu sasniegšanai. Tās varēja vadīt savu kapitāla daļu pārvaldīšanu tiesību pārņēmējās bankās, tomēr tām bija aizliegts tieši veikt jebkādas bankas funkcijas vai arī iegūt savā īpašumā kontrolpaketi banku vai finanšu sabiedrībās, ja vien tā nav pati tiesību pārņēmēja banka.

19.   Tomēr piešķīrējām iestādēm bija tiesības iegūt vai rīkoties ar mazākuma kapitālpaketēm citās banku vai finanšu sabiedrībās. Pārejas perioda laikā, lai nodrošinātu darbības nepārtrauktību, piešķīrējas iestādes padomes vai citas līdzīgas pārvaldes institūcijas locekļi bija jāieceļ bankas valdē, bet tās uzraudzības institūcijas locekļi – tiesību pārņēmējas bankas uzraudzības komitejā.

20.   Dekrēta Nr. 356/90 13. pants regulēja, kā piešķīrējas iestādes atsakās no savām kapitāla daļām tiesību pārņēmējās bankās. Kapitāla daļu publiskajai pārdošanai bija jānotiek saskaņā ar pārdošanas publisko piedāvājumu, lai gan biržā kotēto kapitāla daļu pārdošana bija neierobežota, nepārsniedzot tiesību pārņēmējas bankas kopējā kapitāla 1 % robežu. Jebkāda cita veida pārdošana bija iepriekš jāsaskaņo ar Valsts kasi. Saskaņojums bija arī nepieciešams, kad vien daļu nodošanas rezultātā piešķīrēja iestāde, kaut vai uz brīdi, zaudēja kontroli pār kapitāla daļu vairākumu, kas dod tiesības balsot tiesību pārņēmējas bankas kārtējās dalībnieku sapulcēs. Visbeidzot, kad piešķīrēja iestāde bija atbrīvojusies no savas kontrolpaketes, tā varēja iegādāties kontrolpaketi citā bankā, ar nosacījumu, ka pirms tam šī darbība saskaņota ar Valsts kasi.

21.   Privatizācijas otrais nozīmīgais posms sākās ar grozījumiem, kas tika izdarīti sākotnējā tiesiskajā režīmā, 1998. gada 23. decembrī pieņemot Likumu Nr. 461 (5). 1999. gada 17. maija Dekrētā–likumā Nr. 153 (turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 153/99”), ko pieņēma uz šī likuma pamata, bija detalizēti īstenošanas noteikumi (turpmāk tekstā – “jaunais tiesiskais režīms”).

22.   Jaunais tiesiskais režīms ieviesa būtiskas izmaiņas banku fondu darbības regulējumā, nosakot stingrāku kontroli.

23.   Dekrēta Nr. 153/99 1. pants kodificē esošo praksi un pārveido piešķīrējas iestādes par fondiem (turpmāk tekstā – “banku fondi”).

24.   Tā paša dekrēta 2. panta 1. punkts definē, ka banku fondi ir privāto tiesību bezpeļņas organizācijas, kuras ir pilnīgā autonomas vadības pārziņā un kuru vienīgie mērķi ir sociālā palīdzība un ekonomiskās attīstības veicināšana saskaņā ar to attiecīgajiem statūtiem.

25.   3. pants noteic, ka banku fondi drīkst sasniegt savus mērķus ar visiem līdzekļiem, kas atbilst to tiesiskajai būtībai, kas noteikta 2. pantā; tie drīkst kontrolēt vienīgi tos uzņēmumus, kuri ir tieši “palīguzņēmumi” to statūtos noteikto mērķu sasniegšanai, un darboties vienīgi tā sauktajās “atbilstošajās jomās” (turpmāk tekstā – “palīguzņēmumi”); tie nedrīkst veikt banku funkcijas, un tiem aizliegts tieši vai netieši subsidēt veidojumus vai uzņēmumus, kas nav palīguzņēmumi.

26.   “Atbilstošās jomas” saskaņā ar sākotnējo Dekrēta Nr. 153/99 1. pantu bija: zinātniskā izpēte, izglītība, māksla, kultūras mantojuma un darbību un dabas resursu aizsardzība un veicināšana, veselība un palīdzība trūcīgajām sociālajām grupām. Vēlāk 2001. gada beigās iespējamo atbilstošo jomu skaits tika paplašināts (6).

27.   Saskaņā ar Dekrēta Nr. 153/99 4. panta 3. punkta sākotnējo redakciju banku fonda pārvaldes institūcijas locekļiem ir aizliegts kļūt par tiesību pārņēmējas bankas valdes locekļiem. Šis noteikums tika grozīts 2003. gada beigās (7), lai aizliegtu personām, kuras ieņem amatus banku fondu administrācijā, vadībā vai pārraudzības institūcijā, ieņemt tos pašus amatus tiesību pārņēmējā bankā vai arī sabiedrībās, kuras tā kontrolē vai arī kuru kapitāla daļas tai pieder. Papildus tam personām, kuras pildīja pienākumus, kas saistīti ar stratēģijas noteikšanu (orientāciju) banku fondā, tika aizliegts ieņemt šos amatus tiesību pārņēmējā bankā.

28.   Dekrēta Nr. 153/99 5. panta 1. punkta sākotnējā redakcija noteica, ka banku fonda līdzekļi pilnībā jāizmanto, lai sasniegtu to statūtos noteiktos mērķus, un ka, pārvaldot šos līdzekļus, banku fondiem jāievēro saprātīgi riska kritēriji, lai saglabātu to vērtību un gūtu pienācīgu atdevi. Likuma Nr. 448/01 11. pants vēlāk papildināja, ka līdzekļu pārvaldīšanai jāatbilst banku fondu bezpeļņas raksturam, darbojoties saskaņā ar pārskatāmības un ētikas principiem.

29.   6. panta 1. punkts noteic, ka banku fondiem drīkst piederēt kontrolpaketes vienīgi veidojumos un sabiedrībās, kuru vienīgā nodarbošanās ir palīguzņēmumu pārvaldīšana.

30.   Dekrēta Nr. 153/99 25. panta 1. un 2. punkts to sākotnējā redakcijā noteica, ka kontrolpaketes tiesību pārņēmējās bankās var tikt saglabātas ne ilgāk kā četrus gadus no dienas, kad spēkā stājies dekrēts. Gadījumā, ja līdz šim brīdim nenotiek pārdošana, kontrolpaketi var saglabāt ne ilgāk kā vēl divus gadus.

31.   No kontrolpaketēm sabiedrībās, kas nav tiesību pārņēmējas bankas, izņemot palīguzņēmumos, jāatsakās līdz termiņam, ko nosaka kontrolējošā iestāde, un jebkurā gadījumā līdz iepriekš minētā četru gadu perioda beigām.

32.   Saskaņā ar 2001. un 2003. gadā izdarītajiem grozījumiem sākotnējo četru gadu periodu aizstāja ar termiņu – 2005. gada 31. decembri. No kontrolpaketēm sabiedrībās, kas nav tiesību pārņēmējas bankas, izņemot palīguzņēmumos, jebkurā gadījumā bija jāatsakās pirms 2005. gada 31. decembra (8).

33.   Saskaņā ar Dekrēta Nr. 153/99 25. panta 3. punktu, ja banku fondi neievēro šos termiņus, kontrolējošajai iestādei ir tiesības veikt kontrolpaketes atņemšanu tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai izbeigtu kontrolējošo stāvoli.

34.   Attiecībā uz piemērojamo nodokļu režīmu Dekrēta Nr. 153/99 12. panta 1. punkts noteic, ka banku fondi, kas ir pielāgojuši savus statūtus panta noteikumiem, ir uzskatāmi par nekomerciāliem veidojumiem pat tad, ja tie īsteno savus statūtos noteiktos mērķus ar palīguzņēmumu palīdzību.

35.   Tā paša dekrēta 12. panta 2. punkts paplašināja režīmu, kas bija noteikts Dekrēta Nr. 601/73 6. pantā, proti, nosakot, ka sabiedrības ienākuma nodokļa samazinājumu par 50 % (9) var piemērot arī banku fondiem, kas pielāgojuši savus statūtus atbilstoši Dekrēta Nr. 153/99 prasībām un darbojas “atbilstošajās jomās”. Tas pats līdz brīdim, kad to statūti bija pielāgoti atbilstoši Dekrēta Nr. 153/99 noteikumiem, attiecās uz banku fondiem, kas nav komerciāli veidojumi, bet kuri galvenokārt nodarbojās ar sabiedrības interešu un sociālās palīdzības mērķu sasniegšanu pēc tam grozītā Dekrēta Nr. 356/90 12. pantā noteiktajās jomās.

36.   Visbeidzot, Dekrēta Nr. 153/99 12. panta 3. punkts noteic, ka banku fondi zaudē savu nekomerciālo raksturu un tiem nav tiesību saņemt nodokļu atvieglojumus, ja pēc 2005. gada 31. decembra tie joprojām kontrolē tiesību pārņēmēju banku.

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

37.   Fondazione Cassa de Risparmio di San Miniato, bankas fonds (10), saskaņā ar Likuma Nr. 1745/62 10.a pantu lūdza, lai par 1998. taksācijas gadu to atbrīvotu no nodokļa, kas maksājams par kapitāla daļām, kas tai pieder divās bankās – Cassa di Risparmio di San Miniato SpA un Casse Toscane SpA, ieturējuma pirms peļņas izmaksas. Toskānas nodokļu iestādes noraidīja lūgumu, pamatojoties ar to, ka bankas fondam piederošo kapitāla daļu pārvaldīšana pārņēmējā bankā bija komercdarbība, kas nebija saderīga ar Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā noteikto izņēmumu.

38.   Fondazione Cassa di Risparmio di San Miniato kopā ar Cassa di Risparmio di San Miniato SpA un Cassa di Risparmio di Firenze SpA, kas pārņēma Casse Toscane SpA (turpmāk tekstā – “atbildētāji galvenajā pamata prāvā”) kā veidojumi, kas atbildīgi par ieturējumu veikšanu no dividendēm, kas jāizmaksā par labu Fondazione, nesekmīgi pārsūdzēja šo lēmumu Commissione tributaria provinciale di Firenze [Florences provinces Nodokļu tiesā].

39.   Apelācijas tiesvedībā Commissione tributaria regionale di Firenze noraidīja zemākās instances tiesas lēmumu un noteica, ka jaunais tiesiskais režīms skaidri paredz konkrēto nodokļu atvieglojumu piemērošanu banku fondiem. Tā kā nebija pierādījumu, ka komercdarbība, ko veic Fondazione Cassa di Risparmio di San Miniato, dominē pār darbībām, ko tā veic, lai pildītu sabiedrības interešu un sociālās palīdzības mērķus, tad tiesa nosprieda, ka Fondazione ir tiesības saņemt 50 % samazinājumu uzņēmuma ienākuma nodoklim saskaņā ar Dekrēta Nr. 601/73 6. pantu un attiecīgi tiesības uz izņēmumu no nodokļa ieturējuma par dividendēm pirms to izmaksas saskaņā ar Likuma Nr. 1745/62 10.a pantu vienīgi attiecībā uz tās sabiedrības interešu un sociālā labuma mērķiem noteiktās jomās (11).

40.   Ministero dell’Economia e delle Finanze iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Corte Suprema di Cassazione [Augstākā kasācijas tiesa], kas uzskata, ka, lai atrisinātu šo lietu, pirmkārt, ir jānoskaidro, vai nodokļu atvieglojumi banku fondiem atbilst EK līguma noteikumiem un principiem gan attiecībā uz konkurenci – īpaši EKL 87. un 88. pantu par valsts atbalstu – gan attiecībā uz tādiem principiem kā diskriminācijas aizlieguma princips (EKL 12. pants), tiesības veikt uzņēmējdarbību (EKL 43. un turpmākie panti) un kapitāla brīva aprite (EKL 56. un turpmākie panti).

41.   Attiecībā uz EKL 87. un turpmākajiem pantiem valsts tiesa norāda, ka 2002. gada 22. augusta Lēmumā Nr. 2003/146/EK par Itālijas īstenotajiem nodokļu pasākumiem attiecībā uz banku fondiem (turpmāk tekstā – “Komisijas lēmums”) (12) Komisija pārbaudīja nodokļu pasākumus, kas paredzēti Dekrēta Nr. 153/99 12. panta 2. punktā, ievērojot EK līguma noteikumus par valsts atbalstu. Šajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka banku fondu gadījumā, kas tieši neveic darbības atbilstošajās jomās, pārbaudītie valsts pasākumi nav atzīstami par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, jo labuma guvēji nav uzskatāmi par uzņēmumiem šo noteikumu izpratnē.

42.   Valsts tiesa norāda, ka valsts līmenī nav vienprātības par to, vai banku fondiem piemīt komerciāls raksturs.

43.   Lai arī Itālijas nodokļu iestādes ir pastāvīgi apgalvojušas, ka banku fondiem ir komerciāls raksturs un tāpēc uz tiem attiecas parastais nodokļu režīms, tomēr Itālijas valdība procesā, kura rezultātā tika pieņemts Komisijas lēmums, apgalvoja, ka banku fondi nevar tikt uzskatīti par uzņēmumiem Kopienu konkurences noteikumu izpratnē. Tiesvedības kontekstā valsts tiesa norāda, ka pat tās pašas judikatūrā šajā jautājumā nav konsekvences.

44.   Valsts tiesa turklāt norāda, ka saskaņā ar vienu daļu valsts tiesu judikatūras Dekrēta Nr. 153/99 12. panta 2. punktam, kas attiecina nodokļu atvieglojumus, kas paredzēti Dekrēta Nr. 601/73 6. pantā, uz banku fondiem, ir tikai skaidrojošs raksturs, lai nodokļu atvieglojumi attiektos arī uz taksācijas gadiem, pirms Dekrēts Nr. 153/99 stājās spēkā.

45.   Tā arī apsver, ka jāpārbauda Komisijas lēmuma spēkā esamība. Būtībā tā uzskata, ka Komisija nepareizi piemēroja EK līgumu un pienācīgi nenovērtēja Itālijas banku fondu uzdevumus, īpašības un lomu. Valsts tiesa arī uzskata, ka Komisija pienācīgi nepamatoja savu lēmumu un neveica piemērotu analīzi par banku fondu darbību saistībā ar kapitāldaļu iegādi un pārvaldīšanu bankās, kas nav tiesību pārņēmējas bankas.

46.   Saskaņā ar valsts tiesas viedokli saimnieciskās darbības esamība ir redzama arī no tā, ka kontrolpaketes banku sabiedrībās ir nodotas speciāli izveidotiem veidojumiem, ka šāda situācija ir pastāvējusi ievērojamu laikposmu un ka ieņēmumi no šādu kapitāla daļu turējuma tiek izmantoti, lai iegādātos un pārvaldītu būtiskas kapitāla daļas citos uzņēmumos, lai sasniegtu dažādus korporatīvos mērķus, ieskaitot sistēmas ekonomisko attīstību.

47.   Papildus tam valsts tiesa izsaka bažas par to, vai attiecīgais nodokļu režīms nerada citu uzņēmumu, kas darbojas attiecīgajā tirgū, diskrimināciju, un tajā pašā laikā, vai tas nepārkāpj uzņēmējdarbības brīvības principu un kapitāla brīvas aprites principu.

48.   Ņemot vērā iepriekš sacīto, valsts tiesa ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai uz tiesību subjektu grupu (proti, banku fondi), kas ir izveidota, pamatojoties uz Likumu Nr. 218/90 un Dekrētu Nr. 356/90, ar vēlākajiem grozījumiem tajā, attiecas Kopienas konkurences noteikumi – pat ja šie tiesību subjekti administrē sociālos pabalstus – ja grupai pieder pamatkapitāla daļu kontrolpaketes sabiedrībās, kas ir iesaistītas banku darbībā, un tā administrē šīs pamatkapitāla daļas attiecībā uz ļoti lielu skaitu tirgū darbojošos subjektu, kontrolēto sabiedrību peļņai pārejot grupai? Attiecībā uz noteikumiem, kas ieviesti ar Dekrētu Nr. 153/99, vai šiem veidojumiem dotā iespēja izmantot ieņēmumus no šīm pamatkapitāla daļām dažādiem nolūkiem, ieskaitot sistēmas ekonomisko attīstību, lai iegūtu un pārvaldītu vērā ņemamu pamatkapitāla daļu turējumu citās sabiedrībās – ieskaitot bankas – tajā skaitā kontrolpaketes turēšanu uzņēmumos, kas nav bankas, ir komercdarbība, attiecībā uz kuru ir jāpiemēro Kopienu konkurences tiesības?

2)      Līdz ar to, vai uz šiem subjektiem saskaņā ar Likumu Nr. 218/90 un vēlāk grozītā Dekrēta Nr. 356/90 noteikumiem, kā arī saskaņā ar reformu, kas noteikta Likumā Nr. 461/98 un Dekrētā Nr. 153/99, attiecas Kopienas noteikumi par valsts atbalstu (EKL 87. un 88. pants) attiecībā uz tiem piemēroto atviegloto nodokļu režīmu?

3)      Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu (2) ir apstiprinoša, vai saņemtajām dividendēm piemērojamā tiešo nodokļu atvieglojumu sistēma, par ko ir šī lieta, ir valsts atbalsts EKL 87. panta izpratnē?

4)      Ja atbilde uz iepriekš minēto jautājumu (2) ir apstiprinoša, vai ir spēkā Eiropas Komisijas 2002. gada 22. augustā pieņemtais Lēmums Nr. 2003/146, kurā tika noteikts, ka noteikumi par valsts atbalstu netiek piemēroti banku izcelsmes fondiem, ņemot vērā šajā lūgumā par prejudiciālo nolēmumu norādītā tiesiskuma un pamatojuma trūkumu un/vai nepietiekamību?

5)      Neskarot jautājumu par to, vai ir piemērojami noteikumi par valsts atbalstu, vai labvēlīgāka nodokļu režīma piešķiršana ekskluzīvi nacionālu pārņēmēju banku peļņas, ko kontrolē fondi un saņem fondi, sadalei vai tādu sabiedrību, kurās pamatkapitāla daļas tika iegūtas, izmantojot ienākumus no kapitāldaļu banku iestādēs nodošanas, peļņas sadalei, rada diskrimināciju par labu sabiedrībām, kurās ir veikti ieguldījumi, salīdzinot ar citām sabiedrībām, kas darbojas tirgū, un tajā pašā laikā, vai tas pārkāpj uzņēmējdarbības brīvības principu un kapitāla brīvas aprites principu saistībā ar EKL 12., 43. un turpmākajiem pantiem un 56. un turpmākajiem pantiem?”

 Vērtējums

 Pieņemamība

49.   Lietas dalībnieki, kas iesniedza apsvērumus, ir izteikuši iebildumus par visu jautājumu pieņemamību, ko uzdevusi valsts tiesa.

 Pirmais, otrais un trešais jautājums

50.   Atbildētāji pamata lietā uzskata, ka pirmie trīs jautājumi jāatzīst par nepieņemamiem šādu apsvērumu dēļ:

51.   Pirmkārt, pretēji tam, ko apgalvo valsts tiesa savā lūgumā par prejudiciālo nolēmumu, Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā noteiktais izņēmums neattiecas uz nodokļa ieturējumu kā tādu, bet gan uz maksājamā nodokļa ieturējumu pirms dividenžu izmaksas; otrkārt, ne pants, kāds tas bija spēkā pirms banku fondu izveidošanas, ne arī jebkāds cits noteikums neparedz piemērot tur iekļauto izņēmumu attiecībā uz banku fondiem; un, treškārt, uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas tikai uz interesēm valsts iekšienē, jo ar tiem vēlas tikai noskaidrot, vai banku fondiem ir tiesības gūt labumus no nodokļu atvieglojumiem, kas noteikti Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā.

52.   Pirmais un otrais iebildums attiecas uz to, ka valsts tiesa it kā ir nepareizi interpretējusi valsts noteikumus, kas piemērojami faktiem pamata prāvā.

53.   Ņemot vērā pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar EKL 234. pantu valsts tiesību interpretācija neietilpst Tiesas jurisdikcijā, jo valsts tiesai ir jānosaka valsts noteikumu apjoms un veids, kādā tie jāpiemēro (13).

54.   Attiecībā uz atbildētāju trešo iebildumu tāpat pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka vienīgi pašām valsts tiesām jānosaka, vai pastāv nepieciešamība saņemt prejudiciālos nolēmumu un Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Attiecīgi, ja valsts tiesu uzdotie jautājumi skar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums sniegt nolēmumu (14).

55.   No lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu ir redzams, ka valsts tiesa nevaicā Tiesai, vai izskatāmie valsts noteikumi attiecas uz banku fondiem Itālijā – par šo jautājumu, šķiet, valsts tiesai ir jau radies viedoklis – bet gan, kā šie valsts noteikumi uztverami attiecībā uz EK konkurences tiesībām. Tādā situācijā Tiesai ir pienākums palīdzēt valsts tiesai.

56.   Komisija uzskata, ka Tiesai būtu jāignorē tās pirmā un trešā prejudiciālā jautājuma daļas, kas attiecas uz Dekrētu Nr. 153/99. Šis dekrēts stājās spēkā pēc tam, kad 1998. gadā iestājās pamata lietā aplūkotie fakti, un līdz ar to tam nav saistības ar valsts tiesā izskatāmo lietu.

57.   Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uzdotos jautājumus var noraidīt vienīgi tad, ja ir “skaidri redzams, ka lūgtā Kopienu tiesību interpretācija nav saistīta ar konkrētajiem faktiem pamata prāvā vai arī ar tās priekšmetu, [vai] ja problēmai ir hipotētisks raksturs” (15).

58.   Nav uzskatāms, ka tas būtu šeit izskatāmais gadījums. Lai arī lietas dalībnieki, kas iesnieguši apsvērumus, varētu nepiekrist tās viedoklim, nemainīgs paliek fakts, ka kompetentā valsts tiesa uzskata, ka Dekrēts Nr. 153/99 ir svarīgs tās izskatāmās lietas atrisināšanai. Tāpat arī no lietas materiāliem izriet, ka dažās Itālijas tiesu instancēs ir secināts, ka dekrēta noteikumiem par nodokļu režīmu ir atpakaļejošs spēks attiecībā uz banku fondiem, un tādējādi dekrēts ir piemērojams arī gadījumiem pirms 1998. gada. Kopienu tiesību interpretācija saistībā ar Dekrētu Nr. 153/99 ir prima facie saistīta ar pamata lietas izskatīšanu.

59.   Līdz ar to, manuprāt, nav ievēroti Tiesas judikatūrā izteiktie nosacījumi, lai pirmo, otro un trešo jautājumu atzītu par nepieņemamiem.

 Ceturtais jautājums

60.   Atbildētāji pamata lietā uzskata, ka Komisijas lēmums ir galīgais lēmums, jo Itālija nav to apstrīdējusi EKL 230. pantā noteiktajā termiņā. Lai pamatotu šādu secinājumu, viņi atsaucas uz spriedumu lietā TWD Textilwerke Deggendorf (16).

61.   Neuzskatu, ka lietā esošie apstākļi ir analogi apstākļiem lietā TWD Textilwerke Deggendorf.

62.   Minētajā lietā jautājums bija par to, vai prasītājam tiesvedībā valsts tiesā bija ierobežojumi laika ziņā, lai apstrīdētu Komisijas lēmuma likumību, atbalstot prasību, kas celta par administratīvo aktu, ar ko valsts iestāde, īstenojot šo Komisijas lēmumu, atsauca saņemto atbalstu. Lai uzsvērtu nepieciešamību nodrošināt tiesisko paļāvību, Tiesa nosprieda, ka persona, kura varēja apstrīdēt lēmumu un kura pieļāva, ka EKL 230. panta trešajā daļā noteiktais obligātais termiņš izbeidzas, nevar apstrīdēt šī lēmuma likumību valsts tiesā lietā pret valsts īstenošanas pasākumiem.

63.   Turpretim šī lieta attiecas uz Komisijas lēmumu, kas adresēts Itālijai, kas savā būtībā ir vispārīgs un kura spēkā esamību nav apstrīdējusi valsts tiesā neviens no tiesvedībā valsts tiesā iesaistītajiem lietas dalībniekiem. Jautājumu par spēkā esamību izvirzīja ex proprio motu valsts tiesa, īstenojot savas izņēmuma tiesības saskaņā ar EKL 234. pantu. Līdz ar to lietas dalībnieks, kam bija jāapstrīd lēmums, tieši ceļot prasību Tiesā, bet kurš nav to darījis, kas, manuprāt, bija lietas TWDTextilwerke Deggendorf būtība, šajā gadījumā nav ļaunprātīgi izmantojis tiesvedību.

64.   EKL 234. pants nenosaka valsts tiesām nekādus termiņus prejudiciālā nolēmuma lūgšanai par EK iestāžu aktu spēkā esamību. Saskaņā ar judikatūru prejudiciālie jautājumi ir pieņemami, ja tie šķiet būtiski, lai tiesvedībā valsts tiesā varētu pieņemt lēmumu, un ja tiesiskais un faktu konteksts ir pietiekami izskaidrots. Brīdī, kad novērtē apstrīdētā Kopienas akta spēkā esamību, kas ir lietas būtība, Tiesa apsver visus apstākļus, kas to var ietekmēt, ieskaitot prasības, kas izriet no tiesiskās paļāvības principa.

65.   Komisija arī iesaka nepieņemt ceturto jautājumu. Ar tās lēmumu tika pārbaudīta nodokļu atvieglojumu, kas izriet no Dekrēta Nr. 153/99 un stājās spēkā pēc tam, kad radās pamata lietas apstākļi, saderība ar Līguma noteikumiem par valsts atbalstu. Turklāt tas attiecās uz citiem nodokļu atvieglojumiem, nevis uz to, kas bija paredzēts Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā, kas tiek aplūkots tiesvedībā valsts tiesā. Tādējādi Komisijas lēmums nav būtisks valsts tiesā izskatāmās lietas atrisināšanā.

66.   Itālija izsaka tādu pašu viedokli kā Komisija un norāda, ka, tā kā Komisijas lēmumā netika aplūkota banku fondu situācija saskaņā ar sākotnējo tiesisko režīmu, jautājumam par tā spēkā esamību nav nozīmes pamata prāvā.

67.   Vienīgi valsts tiesai ir kompetence noteikt, vai Dekrēta Nr. 153/99 12. pants ir piemērojams ar atpakaļejošu spēku, vai Dekrēta Nr. 601/73 6. pants un Likuma Nr. 1745/62 10.a pants ir jebkādā veidā saistīti saskaņā ar valsts tiesībām un vai tie attiecas uz pamata prāvas atrisināšanu. Papildus tam, kā iepriekš tika norādīts, nav pats par sevi saprotams, vai uzdotie jautājumi ir nebūtiski attiecībā uz pamata prāvas priekšmetu vai faktiem (17).

68.   Līdz ar to arī ceturtais jautājums ir jāatzīst par pieņemamu.

 Piektais jautājums

69.   Atbildētāji pamata lietā iebilst, sakot, ka piektais jautājums ir pārāk neskaidrs. Valsts tiesa nav precizējusi, kuri apspriežamo valsts tiesību noteikumu aspekti varētu radīt šķēršļus EK līgumā garantēto brīvību izmantošanai vai arī kuras bankas vai fondi gūtu labumu no iespējamās diskriminācijas.

70.   Tas tiesa, ka pats par sevi piektais jautājums ir neprecīzs. Tomēr kopumā plašais lūgums par prejudiciālo nolēmumu sniedz nepieciešamo tiesisko un faktisko kopumu, kas ļautu Tiesai sniegt noderīgu un atbilstošu atbildi uz piekto jautājumu (18).

71.   Arī piektais jautājums jāuzskata par pieņemamu.

 Par lietas būtību

 Pirmais un otrais jautājums

72.   Uzdodot pirmo un otro jautājumu, valsts tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai banku fondi uzskatāmi par “uzņēmumiem” EK līgumā ietverto konkurences noteikumu mērķiem un it īpaši valsts atbalsta noteikumu izpratnē, ņemot vērā apstākli, ka tiem pieder un tie pārvalda kontrolpaketes pārņēmējās bankās un citos uzņēmumos.

73.   Šķiet, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru banku fondi būtu uzskatāmi par uzņēmumiem atbilstoši Kopienu tiesību mērķiem divos gadījumos: pirmkārt, ja tie paši veic “saimniecisku darbību” judikatūras izpratnē un/vai, otrkārt, ja tie ir tieši vai netieši iesaistīti tādu uzņēmumu pārvaldē, kas veic šādu saimniecisku darbību.

 Vai banku fondi veic saimniecisku darbību?

74.   Ir ierasts, ka EK konkurences tiesību mērķu labad Tiesa ir pieņēmusi funkcionālu uzņēmuma jēdzienu. Tas, vai veidojums uzskatāms par uzņēmumu, nosakāms, novērtējot, vai tas iesaistās “saimnieciskajā darbībā”, neatkarīgi no tā juridiskā statusa un finansēšanas veida (19). Saskaņā ar judikatūru veidojums nodarbojas ar “saimniecisku darbību”, ja tas “piedāvā tirgū preces vai pakalpojumus”. Tiesa turklāt ir nospriedusi, ka, lai noteiktu, vai apspriežamais veidojums ir atzīstams par uzņēmumu, nav svarīgi, ka šī ir bezpeļņas organizācija, ne arī tas, ka šim veidojumam ir nekomerciāli mērķi (20).

75.   Lai noteiktu, vai Itālijas banku fondi veic “saimniecisku darbību” šīs judikatūras izpratnē, jāpārbauda to dažādie uzdevumi un darbības saskaņā ar iepriekš minētajiem diviem tiesību režīmiem.

 Kontrolējošo kapitāla daļu pārvaldīšana

76.   Saskaņā ar sākotnējo tiesību režīmu kontrolējošo kapitāla daļu pārvaldīšana tiesību pārņēmējās bankās šķietami aprobežojas ar kapitāla daļu pārdošanu un/vai iegādi, kapitāla daļu turētāja tiesību izmantošanu un peļņas, kas ir no šīs darbības, izmantošanu saskaņā ar banku fondu statūtos noteiktajiem sabiedrības interešu un sociālās palīdzības mērķiem.

77.   Kā apgalvo Komisija un atbildētāji pamata lietā, neviena no šīm operācijām nevar tikt pielīdzināta “preču vai pakalpojumu piedāvāšanai tirgū”. Tādējādi, šauri interpretējot judikatūru, tā nav saimnieciskā darbība EK līguma konkurences noteikumu mērķu izpratnē.

78.   Tomēr es gribētu paplašināt šādu interpretāciju. Piekrītot Itālijas valdības viedoklim par to, ka veidojums būtu uzņēmums EK konkurences noteikumu izpratnē ne tikai tad, kad tas piedāvā tirgū preces un pakalpojumus, bet arī tad, kad tas veic citas darbības, kas pēc savas būtības ir ekonomiskas darbības un kas varētu izkropļot tirgu, kurā pastāv konkurence. Kā jau ir teikts kādos iepriekšējos manos secinājumos, tad, interpretējot, vai darbība savā būtībā ir saimnieciska, uzsvars jāliek uz apstākli, vai šo darbību “varētu kaut vai principā veikt privāts uzņēmums peļņas gūšanai” (21).

79.   Šādu interpretāciju attaisno nepieciešamība nodrošināt Līguma konkurences noteikumu pilnu iedarbību, īpaši ņemot vērā to ratio legis, proti, lai izvairītos no jebkādas konkurences izkropļošanas tirgū, ko varētu radīt kāda privāta vai publiska veidojuma rīcība. Tiesa ir balstījusies uz šādu interpretāciju kad, aplūkojot Līgumā ietvertās konkurences normas, tajā skaitā EKL 3. panta 1. punkta f) apakšpunktu, kopā ar EKL 10. pantu, tā attiecināja pret konkurenci vērstas uzvedības aizliegumu arī uz valsts iestāžu rīcību (22).

80.   Šajā lietā, kā norāda Itālija un kā ieteikts Komisijas lēmumā (23), nevar tikt izslēgta iespēja, ka pastāv konkurējošs kontrolpakešu tirgus banku sabiedrībās. Pārvaldot savas kapitāla daļas, banku fondi būtu nozīmīgi dalībnieki šādā tirgū, īpaši tāpēc, ka, saņemot Valsts kases atļauju, tie var pārdot savu kontrolpaketi vienā tiesību pārņēmējā bankā, lai iegādātos jaunu citā. Šādas darbības varētu izkropļot konkurenci, ja, piemēram, valsts atbalsts uzlabo banku fondu kā pircēju iespējas vai arī ja tie slepeni vienojas ar citiem uzņēmumiem mainīt kontrolpakešu cenu. Tomēr, izmantojot sašaurinātu judikatūras interpretāciju, kā to ierosina Komisija un atbildētāji pamata lietā, attiecībā uz šādu rīcību, kas ir pretrunā ar konkurenci, EKL noteikumi par konkurenci varētu arī neattiekties. Saprotams, ka no šādas interpretācijas būtu jāizvairās.

81.   Situācija šķietami ir citāda pēc Dekrēta Nr. 153/99 stāšanās spēkā. Saskaņā ar jauno tiesisko režīmu, kas, kā secināms no lietas dalībnieku apsvērumiem tiesas sēdē, bija daļēji nepieciešams tādēļ, ka iepriekšējais režīms nebija sasniedzis savu mērķi – nodrošināt pilnīgu banku fondu atdalīšanu no tiesību pārņēmējām bankām – banku fondiem drīkst tikai tieši vai netieši piederēt un tie var pārvaldīt kontrolpaketes “atbilstošajos uzņēmumos”, kas tieši veicina to statūtos noteikto sabiedrības interešu mērķu sasniegšanu, un darboties vienīgi noteiktajās “atbilstošajās jomās”. Kapitāla daļas tiesību pārņēmējās bankās un jebkurās citās sabiedrībās ir jānodod līdz noteiktajam termiņam, kas vēlāk pagarināts līdz 2005. gada 31. decembrim. Ja šajā termiņā tas nav izdarīts, kontrolējošajai iestādei ir tiesības noteikt piespiedu atņemšanu, lai izbeigtu sabiedrības kontroli.

82.   Uzliekot šos pienākumus, jaunais režīms ir lielā daļā atņēmis banku fondiem iespējas iespaidot kontrolpakešu tirgu, ja vien šāds tirgus pastāv. Šobrīd ir maz ticams, ka tie traucēs konkurenci tirgū.

83.   Protams, valsts tiesai ir jānosaka, vai ir ievēroti nosacījumi, kas minēti iepriekš 81. un 82. punktā, un īpaši, vai pastāv atbilstošs kontrolpakešu tirgus.

 Darbības, ko tieši veic banku fondi, lai sasniegtu savus sabiedrības interešu un sociālās palīdzības mērķus.

84.   Piekrītu Komisijai, ka, lai sasniegtu sabiedrības interešu un sociālās palīdzības mērķus, banku fondi var veikt darbības, kas ir saistītas ar preču un pakalpojumu piedāvāšanu tādos tirgos, kur pastāv konkurence. Tās jomas, kurās aktīvi darbojas banku fondi, gan saskaņā ar sākotnējo, gan saskaņā ar jauno režīmu, tādas kā zinātniskā izpēte, izglītība, māksla un veselība, bieži darbojas tirgus apstākļos, un šos pakalpojumus piedāvā uzņēmumi, kas darbojas konkurences apstākļos un peļņas gūšanas nolūkā.

85.   Tā kā peļņas gūšanas motīva neesamība nav pamats atbrīvojumiem, banku fondi šajā situācijā varētu tikt uzskatīti par uzņēmumiem judikatūras izpratnē.

86.   Valsts tiesai ir jānovērtē, vai, īstenojot savus statūtos noteiktos mērķus, banku fondi tieši nodarbojas ar saimniecisku darbību, kurā ietilpst preču vai pakalpojumu piedāvāšana tirgū, kurā pastāv konkurence. Vai tas tā ir, nosakāms katrā gadījumā atsevišķi.

 Banku fondi kā uzņēmumu mātes uzņēmumi

87.   Tiesas judikatūrā ar “uzņēmumu” jāsaprot noteikta “ekonomiska vienība” konkurences tiesību mērķiem (24). Ja meitas uzņēmums nenosaka savu rīcību tirgū brīvi, bet gan izpilda instrukcijas, ko tai tieši vai netieši sniedz mātes sabiedrība, kas to pilnīgi kontrolē, tās veido ekonomisku vienību un ir uzskatāmas par vienotu veselumu EK konkurences tiesību izpratnē (25).

88.   Līdzīgs loģiskais pamatojums ir judikatūrai attiecībā uz saimnieciskas darbības jēdzienu, ko Tiesa izstrādājusi savā judikatūrā par Sesto PVN direktīvu, ko Komisija citē, lai pamatotu savus apgalvojumus, saskaņā ar ko sabiedrība, kuras vienīgais mērķis ir iegūt kapitāla daļas citos uzņēmumos, neiesaistoties tieši vai netieši šo uzņēmumu pārvaldīšanā, nekaitējot tiesībām, kas šai sabiedrībai pieder kā kapitāla daļu turētājai, neveic saimniecisko darbību Sestās direktīvas izpratnē (26). Tas nozīmē, ka sabiedrība, kas tieši vai netieši pārvalda šādu uzņēmumu, nodarbojas ar saimniecisku darbību.

89.   Tā kā tiesību pārņēmējas bankas nepārprotami ir uzņēmumi Līguma konkurences noteikumu izpratnē, banku fondi saskaņā ar sākotnējo tiesisko režīmu arī varētu tikt kvalificēti par uzņēmumiem, ja papildus tam, ka banku fondiem pieder kapitāla daļa, banku fondi tieši vai netieši iesaistītos šo tiesību pārņēmēju banku pārvaldīšanā. Tiesa ir atzinusi, ka administratīvo, grāmatvedības un informācijas tehnoloģiju pakalpojumu sniegšanu meitas uzņēmumiem ir iespējams uzskatīt par iespējamu pierādījumu tam, ka pastāv šāda iesaistīšanās (27).

90.   Valsts tiesai katrā konkrētā lietā atsevišķi jānosaka, vai šie apstākļi pastāv. To darot, valsts tiesai būtu jānovērtē pilnvaras, kas banku fondiem bija attiecībā uz tiesību pārņēmējām bankām, un kā šīs pilnvaras būtu jāizmanto vai patiesībā tika izmantotas saskaņā ar piemērojamajiem valsts noteikumiem. Tas fakts, ka banku fondiem piederēja kontrolpakete, ka tie varēja iecelt kādu no savas pārvaldes un kontroles institūciju locekļiem padomē un uzraudzības komitejā savās tiesību pārņēmējās bankās un ka, lai arī tikai uz laiku, bija jānodrošina darbības nepārtrauktība starp banku fondiem un kontrolē esošajām tiesību pārņēmējām bankām, manuprāt, ir jāsalīdzina ar banku fondiem noteikto aizliegumu “tieši” iesaistīties jebkādās banku darbībās vai jebkādās citās darbībās, kas nav saistītas ar to statūtos noteiktajiem sabiedrības interešu un sociālās palīdzības mērķiem.

91.   No otras puses, šķiet, ka jaunā tiesiskā režīma ieviešana ir vājinājusi līdzekļus, ar kuriem banku fondi varēja īstenot “izšķirošo ietekmi” tiesību pārņēmējās bankās. Protams, tieši valsts tiesai jānosaka, vai tas tā ir. Manuprāt, izdarot secinājumus, valsts tiesai būtu jāņem vērā fakts, ka banku fondu pārvaldes institūciju locekļiem tagad viennozīmīgi ir aizliegts darboties par bankas padomes locekļiem, un ka šo aizliegumu vēlāk, 2003. gadā, attiecināja arī uz pārvaldi vai uzraugošajiem amatiem sabiedrībās, kas atrodas tiesību pārņēmējas bankas kontrolē vai arī kurās tai pieder kapitāla daļas, un uz personām, kas banku fondos nosaka stratēģiju. Valsts tiesai arī jāņem vērā, ka banku fondiem ir skaidri aizliegts veikt banku funkcijas un tieši vai netieši veikt jebkāda veida līdzekļu piešķiršanu, izmaksas vai subsidēšanu veidojumiem, kas darbojas peļņas gūšanas nolūkā, vai tādiem uzņēmumiem, neatkarīgi no to būtības, kas nav palīguzņēmumi.

92.   Attiecībā uz saistību ar palīguzņēmumiem saskaņā ar jauno tiesisko režīmu, ja, pamatojoties uz kapitāla daļu turētāja tiesībām, banku fondiem var būt izšķiroša ietekme uz šiem uzņēmumiem, tad tie saskaņā ar augstāk pieminēto judikatūru (28) būs uzskatāmi par uzņēmumiem, protams, ar nosacījumu, ka paši palīguzņēmumi ir tādi. Fakts, ka palīguzņēmumi nedrīkst gūt peļņu un ka tiem jādarbojas vienā no atbilstošajām jomām, neizslēdz iespēju, ka tie drīkstētu darboties, piedāvājot preces vai pakalpojumus jomās, kur starp privātiem tirgus dalībniekiem pastāv konkurence. Ja tas tā ir, tad arī banku fondi turpina veikt saimniecisku darbību, jo tiem ir izšķiroša ietekme palīguzņēmumos, un uz banku fondiem attiektos EK līguma konkurences noteikumi.

93.   Visbeidzot, kā norāda Itālijas valdība, ja banku fondi nav pielāgojuši savus statūtus vai arī vēl nav atbrīvojušies no savām kontrolpaketēm, kā to prasa jaunais tiesiskais režīms, tad paliek spēkā apsvērumi, ko esmu izstrādājis attiecībā uz veco režīmu.

 Trešais jautājums

94.   Uzdodot trešo jautājumu, valsts tiesa vaicā, vai nodokļu atvieglojumu un atlaižu sistēma, kas aprakstīta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir valsts atbalsts EKL 87. panta izpratnē.

95.   Komisija norāda, ka, ja labuma guvēji no nodokļa atvieglojumiem – banku fondi – ir kvalificējami kā uzņēmumi, tad nodokļu režīms principā uzskatāms par valsts atbalstu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu, ja vien to nevar attaisnot ar sistēmas būtību vai vispārējo uzbūvi, kuras sastāvdaļa tas ir.

96.   Itālija atzīst, ka gadījumā, ja Dekrēta Nr. 153/99 12. pantu interpretē tā, ka nodokļu atvieglojumi, kas ietverti Dekrēta Nr. 601/73 6. pantā, kopā ar Likuma Nr. 1745/62 10.a pantu, tiek ar atpakaļejošu spēku attiecināti uz banku fondiem saskaņā ar sākotnējo tiesisko režīmu, tad šie nodokļu atvieglojumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

97.   Atbildētāji pamata lietā norāda, ka apstrīdētais nodokļu režīms neatbilst selektivitātes nosacījumam, kas nepieciešams, lai nodokļu režīmu uzskatītu par valsts atbalstu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu.

98.   Manuprāt, aplūkojamie nodokļu atvieglojumi, ja tos piešķir uzņēmumiem tās judikatūras izpratnē, kas iztirzāta pirmā un otrā jautājuma kontekstā (29), būtu valsts atbalsts saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu.

99.   Saskaņā ar judikatūru pasākumi, kas dažādos veidos mazina izdevumus, kas parasti ietverti uzņēmuma budžetā un kas savā būtībā ir līdzīgi, lai arī tās nav subsīdijas šī vārda tiešā nozīmē, ir tādi paši un tiem ir tādi pati ietekme, tiek uzskatīti par valsts atbalstu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu (30).

100. Šo pasākumu skaitā ir arī dalībvalstu piešķirtie nodokļu atvieglojumi, lai arī tie neietver, stingri vērtējot, valsts resursu pārskaitījumu. Nodokļu atvieglojumi atbilst kritērijam, kad, piešķirot bezmaksas atvieglojumus, tie nostāda personas, uz ko tie attiecas, izdevīgākā finansiālā situācijā nekā citus nodokļu maksātājus (31). Attiecinot nodokļu atvieglojumus uz banku fondiem, apstrīdētie pasākumi, šķietami tieši tā iedarbojas uz saviem labuma guvējiem.

101. Nav svarīgi, vai nodokļu atvieglojumi izpaužas kā banku fondu atbrīvošana no nodokļa, kā tas noteikts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, vai arī kā maksājamā nodokļa ieturējums pirms dividenžu izmaksas, kā to norāda lietas dalībnieki, iesniedzot apsvērumus. Abos gadījumos neatmaksājamie atvieglojumi to saņēmējam piešķir priekšrocības vai nu kā nodokļu daļēja nomaksāšanu, vai arī kā ievērojami novēlotu maksāšanu.

102. Attiecībā uz selektivitātes kritēriju, saskaņā ar ko pasākumam jāsniedz labums noteiktiem uzņēmumiem vai noteiktu preču ražošanai, manuprāt, Komisija pareizi norāda, ka, ja labums tiek sniegts noteiktiem uzņēmumiem to juridiskā statusa (fondi vai veidojumi, ko regulē publiskās tiesības) vai īpašās nozares (izglītība, sabiedrības veselība u.c.), kurā tie darbojas, dēļ, tad Likuma Nr. 1745/62 10.a pants prima facie atbilst šim kritērijam.

103. Tāds pat pamatojums attiecas uz Dekrēta Nr. 153/99 12. pantu saistībā ar Dekrēta Nr. 601/73 6. pantu tiktāl, ciktāl tas attiecina uzņēmuma ienākuma nodokļa samazināšanu 50 % apmērā attiecībā uz banku fondiem, ar nosacījumu, ka tie darbojas atbilstošajās jomās.

104. Saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts tiesai tomēr jānovērtē, vai tādas nodokļu normas ir pieļaujamas sistēmas, kuras sastāvdaļas tās ir, vispārējās būtības vai uzbūves dēļ; tādā gadījumā uz tām neattiektos EKL 87. panta 1. punkts (32). Šķiet, ka apstrīdēto nodokļu atvieglojumu attiecināšana uz banku fondiem izriet no valsts tiesību noteiktiem mērķiem, t.i., lai sniegtu labumu noteiktiem veidojumiem, kuri darbojas saskaņā ar sabiedrības interesēm vai sociālās palīdzības mērķiem, nevis no nodokļu normu iekšējās loģikas vai ar nodokļu aplikšanu saistītas metodes. Ja tas tā ir, tad banku fondiem piešķirtie atvieglojumi atbilst selektivitātes kritērijam.

105. Visbeidzot, saskaņā ar judikatūru fakts, ka ar attiecīgajiem pasākumiem tiecas sasniegt sociālā labuma un sabiedrības interešu mērķus, nav svarīgs, lai tos uzskatītu par valsts atbalstu atbilstoši EKL 87. panta 1. punktam (33).

106. Tādējādi, ar nosacījumu, ka pastāv citi jēdziena valsts atbalsts elementi – proti, konkurences izkropļošana un tirdzniecības starp dalībvalstīm iespaidošana – un ka nodokļu atvieglojumi nav attaisnojami sistēmas, kurā tie ietilpst, būtības vai vispārējās uzbūves dēļ, kas jānosaka valsts tiesai, tad pamata prāvā apspriestie nodokļu atvieglojumi, vai tas būtu atbrīvojums no nodokļa ieturējuma pirms dividenžu izmaksas vai uzņēmuma ienākuma nodokļa samazināšana, atbilst nosacījumiem, lai tos uzskatītu par valsts atbalstu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu, ja to piešķir “uzņēmumiem” tādā Līguma konkurences noteikumu izpratnē, kā tas traktēts pirmā un otrā jautājuma kontekstā.

 Ceturtais jautājums

107. Uzdodot ceturto jautājumu, valsts tiesa lūdz Tiesu lemt par Komisijas lēmuma spēkā esamību.

108. Komisijas lēmuma spēkā esamība jānovērtē, ņemot vērā tā konkrēto tēmu, t.i., jaunā tiesiskā režīma analīzi.

109. Te jāsniedz daži ievada apsvērumi. Judikatūra nav pilnīgi konsekventa attiecībā uz to, kāds ir Tiesas izskatāmo lietu apjoms. Gadījumā, kad Komisijas lēmumā ietverts sarežģīts ekonomisks izvērtējums, Tiesas loma judikatūrā parasti ir tikusi ierobežota, atļaujot Tiesai pārbaudīt, vai ievēroti procesuālie noteikumi un vai norādīts pamatojums, vai ir precīzi izklāstīti fakti un vai ir bijusi acīmredzama kļūda novērtējumā vai ļaunprātīga pilnvaru izmantošana, un nav ļāvusi Kopienu tiesām aizstāt Komisijas izteikto ekonomisko novērtējumu ar Tiesas veikto novērtējumu (34). Šī judikatūra attiecas uz Komisijas lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu un 87. panta 3. punktu, kuros tai ir plaša rīcības brīvība, kā arī saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu (35).

110. Tomēr citos gadījumos Tiesa ir nospriedusi, ka, tā kā valsts atbalsts ir “juridisks jēdziens, kas jāinterpretē, pamatojoties uz objektīviem faktoriem [..], Kopienas tiesām, ņemot vērā gan izskatāmās lietas īpatnības, gan Komisijas novērtējumu tehnisko vai sarežģīto būtību, principā jāveic vispusīga pārbaude, vai pasākums atbilst Līgumam [87. panta 1. punktam]” (36).

111. Es sliektos par labu tam, lai Tiesa striktāk novērtētu Komisijas lēmumus par to, vai valsts veiktais pasākums uzskatāms par valsts atbalstu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu, lai arī jāatzīst, ka tas varētu radīt praktiskas problēmas procesā, kas notiek saskaņā ar EKL 234. pantu. Manuprāt, valsts atbalsta jēdziena objektīvās būtības dēļ un tā iemesla dēļ, ka pretēji Komisijas izņēmuma un plašajai rīcības brīvībai, kas tai ir saskaņā ar EKL 87. panta 3. punktu vai EKL 81. panta 3. punktu, tai, lai arī atšķirīgu iemeslu dēļ, tāpat kā valsts tiesām arī ir loma EKL 87. panta 1. punkta interpretēšanā un piemērošanā, Tiesas kontroles iespējas nebūtu jāierobežo ar kādiem īpašiem iemesliem. No tā izriet, ka Kopienu tiesas drīkst, kur tas ir lietderīgi, aizstāt Komisijas veikto ekonomisko novērtējumu ar savu, lai arī cik sarežģīts būtu pirmais minētais novērtējums.

112. Pretēja pieeja būtu pretrunā faktam, ka Tiesa ir lūgusi valsts tiesas veikt pilnu ekonomisko analīzi par visiem atbilstošajiem faktoriem, nosakot, vai valsts pasākums uzskatāms par valsts atbalstu saskaņā ar Līgumu (37).

113. Tomēr te nav jāatrisina šis jautājums, jo Komisijas lēmums, manuprāt, katrā ziņā nevar tikt uzskatīts par spēkā neesošu.

114. Skaidri redzams, ka ievērota pareiza procesuālā kārtība. Komisijas Lēmumā ir saprotami izskaidroti spertie soļi un pamatojums procesa uzsākšanai saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu (38).

115. Saskaņā ar judikatūru “EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt atbilstošam attiecīgā tiesību akta raksturam un tajā skaidri un nepārprotami ir jābūt ietvertam iestādes – tiesību akta autores – pamatojumam, ļaujot ieinteresētajām personām iepazīties ar pieņemtā tiesību akta pamatojumu un kompetentai tiesai veikt kontroli. [..] Pamatojumā nav jāiedziļinās visos atbilstošajos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos, jo tas, vai akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāvērtē, ne tikai ņemot vērā tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopumu (39).

116. Lēmums sākas ar apspriežamo pasākumu sākotnējo novērtējumu, kā dēļ Komisija uzsāka EKL 88. panta 2. punktā noteikto procedūru. Tālāk tas turpinās ar nodokļu atvieglojumu un banku fondu kompetences, uzdevumu un funkciju izsmeļošu aprakstu saskaņā ar jauno režīmu. Tajā arī ietverti lēmuma adresāta – Itālijas – iesniegtie apsvērumi, kā arī ieinteresēto trešo personu iesniegto komentāru kopsavilkums.

117. Šajā sakarā Komisija turpina attīstīt savu secinājumu juridisko pamatojumu, ietverot ne tikai atsauci uz judikatūru, bet arī vispārīgus komentārus par atbilstošo judikatūru (40). Manuprāt, pamatojums ir izteikts “skaidri un nepārprotami” un tādējādi atbilst Tiesas noteiktajiem standartiem.

118. Attiecībā uz pienākumu rūpīgi izklāstīt faktus jāatzīmē, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu netiek apstrīdēti Komisijas faktiskie apgalvojumi, bet gan to juridisko novērtējums saskaņā ar Līgumā ietvertajiem noteikumiem par konkurenci. Katrā ziņā, kā iepriekš minēts, ir skaidrs, ka fakti ir izklāstīti pareizi un tāpēc Komisijas lēmums arī šādā ziņā nav nepilnīgs.

119. Manuprāt, nav arī iemesla secināt, ka Komisija būtu kļūdījusies, veicot pārbaudāmo valsts pasākumu novērtējumu. Būtībā valsts tiesa kritizē Komisiju par to, ka tā nav pienācīgi novērtējusi ietekmi, kāda banku fondu pārvaldīšanai un iespējamajai kontrolpakešu tiesību pārņēmējās bankās nodošanai varētu būt banku tirgū, īpaši ņemot vērā to uzdevumu “ekonomiski attīstīt sistēmu”. Valsts tiesa arī kritizē Komisiju par to, ka tā nav pienācīgi pārbaudījusi saistību starp banku fondiem un “palīguzņēmumiem”.

120. Komisijas lēmuma 36.–39. punktā, 43.–45. punktā un 48.–50. punktā tiek pārbaudīti šie jautājumi.

121. Pamatojoties uz šo pārbaudi, Komisija secināja, ka pienākums atbrīvoties no kontrolpaketēm noteiktā laikposmā kopā ar pienākumiem un ierobežojumiem, ko banku fondu iekšējo institūciju locekļiem un vadītājiem uzliek jaunais tiesiskais režīms attiecībā uz viņu saistību ar tiesību pārņēmējām bankām – īpaši aizliegums veikt tiesību pārņēmējās bankās vai jebkurā citā finanšu vai banku uzņēmumā administratīvos, pārvaldes vai kontroles pienākumus – kā arī ierobežojumi attiecībā uz to līdzekļu pārvaldīšanu, pastiprināja banku fondu un finanšu institūciju nošķiršanu, kas tādējādi palīdzēja “mazināt attiecīgās bažas, kas izteiktas lēmumā par procedūras uzsākšanu” (41). Tā secināja, ka banku fondu līdzekļu pārvaldīšana nav saimnieciska darbība un tādējādi banku fondi nav uzskatāmi par uzņēmumiem EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (42).

122. Komisija arī norādīja, ka banku fondiem nav tiesību iegūt īpašumā kontrolpaketes tādos uzņēmumos, kas nav palīguzņēmumi. Pēdējā gadījumā Komisija nolēma, ka, ja palīguzņēmumu darbībās ietilpst pakalpojumu sniegšana tirgū, kurā pastāv konkurence, tad banku fondu iespējas “kontrolēt uzņēmumus var izkropļot konkurenci un to darbību nevar pilnībā nekontrolēt konkurences aspektā” (43). Komisija secināja, ka “iespēja iegūt kontroli pār palīguzņēmumiem [..] nepadara [banku] fondus par uzņēmumiem tiktāl, ciktāl tas neradīja tiešu iesaistīšanos kontrolētā uzņēmuma darbībā” (44).

123. Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija nolēma, ka banku fondi nav atzīstami par uzņēmumiem EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ja vien tie neveic saimniecisku darbību judikatūras izpratnē, proti, piedāvājot preces un pakalpojumus tirgū, kurā pastāv konkurence, pat ja šajā gadījumā runa ir par kādu no “atbilstošajām jomām”.

124. Neņemot vērā valsts tiesas bažas un, kā jau manā pamatojumā iepriekš norādīts (45), būtībā piekrītu Komisijas novērtējumam un tās secinājumiem attiecībā uz banku fondu būtību atbilstoši jaunajam tiesiskajam režīmam. Manuprāt, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu netiek piedāvāti papildu tiesiskie vai ekonomiskie elementi, ne arī alternatīva analīze, kas varētu radīt šaubas par Komisijas veikto novērtējumu.

125. Attiecībā uz valsts tiesas bažām par to, ka Komisijas analīzē nepietiekami novērtēts banku fondu uzdevums “ekonomiski attīstīt sistēmu”, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts pasākumi uzskatāmi par valsts atbalstu nevis to mērķu, bet iedarbības dēļ. Tas, ka viens no banku fondu uzdevumiem ir “ekonomiski attīstīt sistēmu”, pats par sevi nepadara tos par uzņēmumiem EK līguma noteikumu par konkurenci izpratnē.

126. Tādējādi jāsecina, ka Komisijas lēmumā nav pieļautas kļūdas vērtējumā.

127. Saskaņā ar iepriekš minēto uz ceturto jautājumu jāatbild, ka nav iemesla atzīt Komisijas Lēmumu 2003/146 par spēkā neesošu.

 Piektais jautājums

128. Piektā jautājuma formulējums ir neskaidrs. Tomēr, lasot to kontekstā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, ka valsts tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai pamata prāvā aplūkotie nodokļu atvieglojumi varētu radīt diskrimināciju, kas saskaņā ar EKL 12. pantu ir aizliegta, vai arī pārkāpt brīvības veikt uzņēmējdarbību principu saskaņā ar EKL 43. un turpmākajiem pantiem, un kapitāla brīvu apriti saskaņā ar EKL 56. un turpmākajiem pantiem, jo ar abām šīm brīvībām tiek pausts diskriminācijas aizlieguma princips.

129. Saskaņā ar judikatūru, pat ja atbilstoši esošajiem Kopienu tiesību noteikumiem tiešie nodokļi neietilpst Kopienas jurisdikcijā, dalībvalstīm tik un tā ir jāizmanto savas pilnvaras saskaņā ar Kopienu tiesībām, tajā skaitā ievērojot brīvības veikt uzņēmējdarbību principu un kapitāla brīvas aprites principu (46).

130. Lai arī galu galā valsts tiesai ir jālemj par valsts noteikumu piemērojamību, no lietā esošajiem materiāliem izriet, ka apspriežamās nodokļu priekšrocības nav radītas īpaši banku fondiem. Likuma Nr. 1745/62 10.a pants neattiecas tikai uz dividendēm, kas rodas no banku darbības, bet vispārīgi attiecas uz dividendēm, ko Itālijā guvuši nekomerciāli veidojumi, darbojoties sociālo vai sabiedrības interešu mērķu vārdā. Šis noteikums attiecas uz visām dividendēm, ko Itālijā guvis ikviens veidojums, kas atbilst tajā noteiktajiem kritērijiem neatkarīgi no vietas, kur tās dibinātas.

131. Tas pats attiecas uz uzņēmuma ienākuma nodokļa samazināšanu par 50 % nekomerciāliem veidojumiem, kas darbojas sociālo un sabiedrības interešu vārdā, ko Dekrēta Nr. 153/99 12. pants attiecina uz banku fondiem, kuri pielāgojuši savus statūtus atbilstoši tā vispārējiem noteikumiem un darbojas “atbilstošajās jomās”. Banku fondi iegūst minētās tiesības, jo tie sāk darboties tikai un vienīgi sabiedrības interešu un sociālās palīdzības mērķu sasniegšanai. Šķiet, ka tādi nodokļu atvieglojumi tiek piešķirti jebkuram veidojumam, kas Itālijā ir uzņēmuma ienākuma nodokļa subjekts un kas atbilst kritērijiem, neatkarīgi no pilsonības vai vietas, kur veidojums nodibināts.

132. Tātad nekas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu neliecina, ka apspriežamie valsts noteikumi būtu paši par sevi tieši vai netieši diskriminējoši tā, ka tie būtu pretrunā ar EKL 12. pantu, vai radītu šķēršļus brīvībai veikt uzņēmējdarbību vai kapitāla brīvai apritei saskaņā ar attiecīgi EKL 43. un turpmākajiem pantiem un EKL 56. un turpmākajiem pantiem.

133. Ņemot vērā iepriekš sacīto, uz piekto jautājumu būtībā jāatbild, ka nodokļu režīms, kas paredz banku fondiem nodokļu atvieglojumus par Itālijā gūtajiem ienākumiem tādēļ, ka tie darbojas sabiedrības interešu un sociālās palīdzības mērķu labā, neatkarīgi no pilsonības vai vietas, kur tie nodibināti, nav pretrunā ar EKL 12., 43. un turpmākajiem pantiem un 56. un turpmākajiem pantiem.

 Secinājumi

134. Ņemot vērā iepriekš sacīto, uz Corte Suprema di Cassazione uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi:

1)      (1. un 2. jautājums) banku fondus saskaņā ar tos regulējošo 1990. gada 30. jūlija Likumu Nr. 218 un ar to saistīto 1990. gada 20. novembra Dekrētu–likumu Nr. 356, kas pēc tam grozīts, 1998. gada 23. decembra Likumu Nr. 461 un 1999. gada 17. maija Dekrētu–likumu Nr. 153, kas pēc tam grozīts, varētu uzskatīt par uzņēmumiem EK līguma konkurences tiesību izpratnē un it īpaši EKL 87. panta 1. punkta par valsts atbalstu izpratnē, ja tie nodarbotos ar saimniecisko darbību Eiropas Kopienu Tiesas judikatūras izpratnē. Tā būtu gadījumā, ja:

–       pārvaldot savas kontrolpaketes tiesību pārņēmējās bankās vai jebkurā citā uzņēmumā, pastāvētu atbilstīgs tirgus, kurā privātie uzņēmumi drīkstētu nodarboties ar tādu pašu darbību peļņas gūšanai;

vai

–       īstenojot statūtos noteiktos sabiedrības interešu un sociālās palīdzības mērķus, tie piedāvātu preces vai pakalpojumus tirgū, kur pastāv konkurence;

vai

–       pamatojoties uz tiesībām, kas rodas no to īpašumā esošajām kontrolpaketēm vai kā citādi, tie netieši vai tieši iesaistītos tādu uzņēmumu pārvaldīšanā, kas paši veic saimniecisko darbību judikatūras izpratnē.

2)      (3. jautājums) Ar nosacījumu, ka pastāv citi valsts atbalsta jēdziena elementi – proti, konkurences izkropļošana un tirdzniecības starp dalībvalstīm iespaidošana − un ka nodokļu atvieglojumi nav attaisnojami, ņemot vērā sistēmas būtību vai vispārējo uzbūvi, kas jānosaka valsts tiesai, pamata prāvā aplūkojamais nodokļu režīms varētu tikt kvalificēts kā valsts atbalsts saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu, ja tos piešķirtu “uzņēmumiem” Līguma noteikumu par konkurenci izpratnē, kā tas analizēts pirmajā un otrajā jautājumā.

3)      (4. jautājums) Nav iemesla atzīt Komisijas Lēmumu Nr. 2003/146/EK par spēkā neesošu.

4)      (5. jautājums) Ar nodokļu režīmu, kas paredz cita starpā arī banku fondiem nodokļu atvieglojumus par Itālijā gūtajiem ienākumiem tādēļ, ka tie darbojas saskaņā ar sabiedrības interešu un sociālās palīdzības mērķiem, neatkarīgi no pilsonības vai vietas, kur tie nodibināti, netiek pārkāpts EKL 12., 43. un turpmākie panti un 56. un turpmākie panti.

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

2 – Instituzione de un ritenuta d’acconto o di imposta sugli utili distribuiti delle società e modificazioni della disciplina della nominatività obbligatoria dei titoli azionari (GURI Nr. 5, 1963. gada 7. janvāris, 61. lpp.), grozīts ar 1967. gada 21. februāra Dekrēta–likuma Nr. 22/1967 6. pantu, nuove disposizioni in materia di ritenuta d’acconto o di imposta sugli utili distribuiti dalle società (GURI Nr. 47, 1967. gada 22. februāris, 1012. lpp.), pārveidots par likumu ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1967. gada 22. aprīļa Likumu Nr. 209 (GURI Nr. 101, 1967. gada 22. aprīlis, 2099. lpp.).

3 – Disciplina delle agevolazioni tributarie (GURI Nr. 268, 1973. gada 16. oktobris, 3. lpp.).

4 – Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa raksturo 10.a pantu kā izņēmumu no nodokļa, nevis kā maksājamā nodokļa iepriekšējas samaksas ieturēšanu. Skat. tālāk 51. un 101. punktu.

5 – Ar ko Itālijas parlaments pilnvaroja valdību pārveidot civiltiesību un nodokļu tiesību noteikumus, kas piemērojami piešķīrējām iestādēm, kas minētas Dekrēta–likuma Nr. 356/90 11. panta 1. punktā, kā arī nodokļu režīmu, kas attiecas uz banku restrukturēšanas operācijām. (GURI Nr. 4, 1999. gada 7. janvāris, 4. lpp.).

6 – 2001. gada 28. decembra Likuma Nr. 448 11. pants attiecībā uz 2002. gada valsts budžetu klāt pievienoja šādas atbilstošās jomas: ģimenes un ar to saistītās vērtības; jauniešu izaugsme un attīstība; izglītība, mācīšana un apmācība, ieskaitot publikāciju iegādi skolām; brīvprātīgais un labdarības darbs, filantropija; reliģiskā un garīgā attīstība; palīdzība veciem cilvēkiem; pilsoniskās tiesības; noziedzības novēršana un sabiedriskā drošība; pārtikas drošība un augstas kvalitātes lauksaimniecība; sociālā attīstība un sociālo māju būvniecība pašvaldībās; patērētāju aizsardzība; civilā aizsardzība; sabiedrības veselība, preventīvā un rehabilitējošā medicīna; sports, narkotiku atkarības novēršana un rehabilitācija; garīgie un psiholoģiskie apstākļi; zinātniskā un tehnoloģiskā izpēte, vides aizsardzība; māksla, kultūras pasākumi un kultūras mantojums.

7 – 2003. gada 24. decembra Likums Nr. 350 par valsts 2004. gada budžetu.

8 – 2001. gada 28. decembra Likuma Nr. 448/01 11. pants un 2003. gada 24. jūnija Dekrēta–likuma Nr. 143 4. pants, kas ar 2003. gada 1. augusta Likumu Nr. 212 pārveidots par likumu ar grozījumiem.

9 – Skat. iepriekš 13. punktu.

10 – Tiesvedības valsts tiesā apraksts, ko iesniedzējtiesa ir devusi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, dažos jautājumos atšķiras no tā, ko devuši lietas dalībnieki, kas iesnieguši apsvērumus. Tā savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa nepiemin faktu, ka valsts līmenī strīds attiecas uz lūgumu piešķirt 1998. gadā nodokļu atvieglojumus, un tādējādi ir iesniegts, pirms tika pieņemts Dekrēts Nr. 153/99. Vienīgi lietas dalībnieki, iesniedzot apsvērumus, ir to norādījuši. Ne vienmēr sakrīt lomas, kādas lietas dalībniekiem ir bijušas tiesvedībā valsts tiesā. Piemēram, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu kā sākotnējā prasītāja ir norādīta Cassa di Risparmio di San Miniato SpA, nevis tās holdinga uzņēmums Fondazione. No apsvērumiem, ko iesnieguši citi lietas dalībnieki, rodas iespaids, ka patiesībā tā bija Fondazione, kas sākotnēji lūdza šo atvieglojumu. Tomēr šīs atšķirības lietas būtību ietekmē nenozīmīgi. Skat. arī turpmāk 51. un 101. punktu.

11 – Šķiet, ka saskaņā ar valsts tiesībām pastāv saikne starp šiem diviem noteikumiem. Skat. 67. punktu.

12 – OV 2003, L 55, 56. lpp.

13 – Skat. arī 1995. gada 7. decembra spriedumu lietā C-45/94 Ayuntamiento de Ceuta (Recueil, I-4385. lpp., 26. punkts).

14 – Skat. arī 2005. gada 12. aprīļa spriedumu lietā C-145/03 Keller (Krājums, I-2529. lpp., 33. punkts).

15 – Skat. tostarp 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā C-380/01 Gustav Schneider (Recueil, I-1389. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

16 – 1994. gada 9. marta spriedums lietā C-188/92 TWD Textilwerke Deggendorf (Recueil, I-833. lpp.).

17 – Skat. iepriekš 57. un 58. punktu un tajos minēto judikatūru.

18 – Skat. 2003. gada 22. maija spriedumu lietā C-18/01 Korhonen  u.c. (Recueil, I-5321. lpp., 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

19 – 1991. gada 23. aprīļa spriedums lietā C-41/90 Höfner un Elser (Recueil, I-1979. lpp., 21. punkts). Saistībā ar jaunāku judikatūru skat. 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-189/02 P, C-202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c. (Krājums, I-5425. lpp., 112. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. arī manus secinājumus apvienotajās lietās C-264/01, C-306/01, C-354/01 un C-355/01 AOK Bundesverband u.c., 2004. gada 16. marta spriedums (Recueil, I-2493. lpp., 25. punkts).

20 – Skat. arī 1995. gada 16. novembra spriedumu lietā C-244/94 FFSA u.c. (Recueil, I-4013. lpp., 21. punkts) un 2000. gada 12. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C-180/98 līdz C-184/98 Pavlov u.c. (Recueil, I-6451. lpp., 117. punkts un tajā minētā judikatūra).

21 – Skat. manus secinājumus lietā AOK Bundesverband u.c., kas minēta 19. zemsvītras piezīmē, 27. punkts un tajā minētā judikatūra.

22 – Skat. 1989. gada 11. aprīļa spriedumu lietā 66/86 Ahmed Saeed Flugreisen un SilverLine Reisebü (Recueil, 803. lpp., 48. punkts un tajā minētā judikatūra) un 1994. gada 9. jūnija spriedumu lietā C-153/93 Delta (Recueil, I-2517. lpp., 14. punkts un tajā minētā judikatūra).

23 – 9. punkts, trešais ievilkums.

24 – 1984. gada 12. jūlija spriedums lietā 170/83 Hydrotherm (Recueil, 2999. lpp., 11. punkts). Skat. arī spriedumu lietā Dansk Rørindustri u.c., kas minēta iepriekš 19. zemsvītras piezīmē, 112. punkts un tajā minētā judikatūra. Pirmās instances tiesa līdzīgi nosprieda, ka “EEK līguma 85. panta 1. punkts attiecas uz ekonomiskām vienībām, kas sastāv no vienotas personāla organizācijas, kustamiem un nekustamiem elementiem, kas ilgtermiņā īsteno specifisku ekonomisku mērķi un var veicināt minētajā normā norādītā pārkāpuma izdarīšanu” (1992. gada 10. marta spriedums lietā T-11/89 Shell/Komisija (Recueil, II-757. lpp., 311. punkts).

25 – Pirmās instances tiesas 1995. gada 12. janvāra spriedums lietā T-102/92 Viho (Recueil, II-17. lpp., 51. punkts). Skat. arī 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C-73/95 P Viho (Recueil, I-5457. lpp., 16. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī 1974. gada 31. oktobra spriedumu lietā 15/74 Sterling Drug (Recueil, 1147. lpp., 41. punkts). Vērts arī pieminēt, ka saskaņā ar Padomes 1989. gada 21. decembra Regulas (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV 1990, L 257, 13. lpp.) (Apvienošanās regula) 3. pantu meitas sabiedrība netiek uzskatīta par neatkarīgu, ja mātes sabiedrībai ir iespējams “realizēt izšķirošu ietekmi uz uzņēmumu”. Skat. arī citus kritērijus pārskatu konsolidēšanai starp mātes un meitas uzņēmumu, kas atrodami Padomes Septītajā sabiedrību tiesību direktīvā (Padomes 1983. gada 13. jūnija Direktīva 83/349/EEK, OV L 193, 1. lpp.) un ģenerāladvokāta Vornera [Warner] secinājumus lietā Commercial Solvents, kuros viņš aptuvenu aprēķinu veikšanai ieteica, ka, ja mātes uzņēmumam pieder kapitāla daļu kontrolpakete, meitas uzņēmums principā nav neatkarīgs (1974. gada 6. marta spriedums apvienotajās lietās 6/73 un 7/73 (Recueil, 223. lpp., 262.–265. punkts).

26 – 2000. gada 14. novembra spriedums lietā C-142/99 Floridienne un Berginvest (Recueil, I-9567. lpp., 17.–19. punkts un tajā minētā judikatūra). Piekrītu, ka saskaņotības un vienotības dēļ vienādiem jēdzieniem dažādās Kopienu tiesību jomās noteikti piešķirama vienāda nozīme, ja vien atšķirīga nozīme nav nepieciešama tās jomas, kurā jēdzienu ievieto, būtības vai specifisko iezīmju dēļ, un var nodrošināt ad hoc interpretāciju. Šajā konkrētajā gadījumā šķiet pamatoti pieņemt Komisijas ierosinājumu par to, ka judikatūra par Sesto PVN Direktīvu pēc analoģijas var tikt piemērota konkurences noteikumu mērķiem.

27 – Spriedums lietā Floridienne un Berginvest, minēts iepriekš 26. zemsvītras piezīmē, ibidem.

28 – Skat. iepriekš 24., 25. un 26. zemsvītras piezīmi.

29 – Skat. iepriekš 73.–93. punktu.

30 – Skat. arī 1999. gada 19. maija spriedumu lietā C-6/97 Itālija/Komisija (Recueil, I-2981. lpp., 15. punkts un tajā minētā judikatūra).

31 – 1994. gada 15. marta spriedums lietā C-387/92 Banco Exterior de España (Recueil, I-877. lpp., 14. punkts). Skat. arī 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C-156/98 Vācija/Komisija (Recueil, I-6857. lpp., 25. un 26. punkts un tajos minētā judikatūra).

32 – Skat. cita starpā 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-308/01 GIL Insurance u.c. (Recueil, I-4777. lpp., 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

33 – Skat. iepriekš 20. zemsvītras piezīmi.

34 – Skat. cita starpā 1996. gada 29. februāra spriedumu lietā C-56/93 Beļģija/Komisija (Recueil, I-723. lpp., 11. punkts un tajā minētā judikatūra); 1997. gada 14. janvāra spriedumu lietā C-169/95 Spānija/Komisija (Recueil, I-135. lpp., 34. punkts); Pirmās instances tiesas 1996. gada 12. decembra spriedumu lietā T-380/94 AIUFFASS un AKT (Recueil, II-2169. lpp., 56. punkts); 2002. gada 28. februāra spriedumu lietā T-395/94 Atlantic Container Line u.c. (Recueil, II-875. lpp., 257. punkts); 1998. gada 25. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T-371/94 un T-394/94 British Airways u.c. (Recueil, II-2405. lpp., 79. punkts).

35 – Attiecībā uz Pirmās instances Tiesu skat. 2000. gada 12. decembra spriedumu lietā T-296/97 Alitalia (Recueil, II-3871. lpp., 105. punkts); 1998. gada 15. septembra spriedumu apvienotajās lietās T-126/96 un T-127/96 BFM un EFIM (Recueil, II-3437. lpp., 81. punkts); 2004. gada 21. oktobra spriedumu lietā T-36/99 Lenzing (Krājums, II-3597. lpp., 150. punkts); 1996. gada 12. decembra spriedumu lietā T-358/94 Air France (Recueil, II-2109. lpp., 71. un 72. punkts). Tāpat Tiesa ir spriedusi 2003. gada 8. maija spriedumā apvienotajās lietās C-328/99 un C-399/00 Itālija un SIM/Komisija (Recueil, I-4035. lpp., 39. punkts). Visas šīs lietas attiecās uz Komisija piemēroto “privātā investora kritēriju”, kas saistīts ar kompleksu ekonomiska novērtējuma veikšanu, lai noteiktu, vai apstrīdētie valsts pasākumi uzskatāmi par valsts atbalstu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu. Skat. arī spriedumu lietā Beļģija/Komisija, minēts iepriekš 34. zemsvītras piezīmē.

36 – 2000. gada 16. maija spriedums lietā C-83/98 P Francija/Ladbroke Racing un Komisija (Recueil, I-3271. lpp., 25. punkts), mans izcēlums. Skat. arī Pirmās instances tiesas 2002. gada 17. oktobra spriedumu lietā T-98/00 Linde (Recueil, II-3961. lpp., 40. punkts). Pirmās instances tiesa ir apkopojusi savu judikatūras interpretāciju lietas Valmont spriedumā, kurā tā nosprieda, ka principu par vispusīgu pārbaudi, ko veic Tiesa, lai noteiktu, vai uz pasākumiem attiecas EKL 87. panta 1. punkts, var neievērot, ja tas saistīts ar sarežģītu ekonomisku novērtējumu; tādā gadījumā Tiesas veiktā pārbaude ir ierobežota (2004. gada 16. septembra spriedums lietā T-274/01 Valmont/Komisija (Krājums, II-3145. lpp., 37. punkts).

37 – 1996. gada 11. jūlija spriedums lietā C-39/94 SFEI u.c. (Recueil, I-3547. lpp., 62. punkts).

38 – Lēmuma 9. punkts.

39 – Cita starpā 2002. gada 7. marta spriedums lietā C-310/99 Itālija/Komisija (Recueil, I-2289. lpp., 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

40 – 44. un 49. punkts.

41 – 43. punkts.

42 – 59. punkts.

43 – 49. punkts.

44 – 52. punkts.

45 – Skat. iepriekš 81. un 82. punktu un 91.–93. punktu.

46 – 2004. gada 11. marta spriedums lietā C-9/02 de Lasteyrie du Saillant (Recueil, I-2409. lpp., 44. punkts un tajā minētā judikatūra).