Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2006. gada 7. septembrī (1)

Lieta C-369/04

Hutchison 3G UK Ltd u.c.

pret

Commissioners of Customs & Excise

(VAT and Duties TribunaILondon (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sestā PVN direktīva – Saimnieciskās darbības jēdziens – Publisko tiesību subjekti kā nodokļa maksātāji – Radio frekvenču izmantošanas licenču izsole trešās paaudzes telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanai (UMTS/IMT-2000)






I –    Ievads

1.     2000. gada martā un aprīlī Apvienotā Karaliste kā pirmā dalībvalsts izsolē pārdeva piecas licenču paketes noteiktu frekvenču joslu izmantošanai, lai piedāvātu UMTS/IMT-2000 (2) mobilos pakalpojumus (ko dēvē arī par trešās paaudzes – 3G – mobilajiem pakalpojumiem). 3G mobilajiem telefoniem ir lielāka datu pārraides spēja nekā iepriekšējās paaudzes mobilajiem telefoniem. Tie it īpaši nodrošina multimediju pakalpojumus, piemēram, videokonferences, pieeju internetam un tiešsaistes (online) pakalpojumus. UMTS mobilo telekomunikāciju ieviešana tiek uzskatīta par nozīmīgu tehnisko progresu, kas telekomunikāciju uzņēmumiem paver dažādas jaunas darbības jomas.

2.     Tādēļ uzņēmumi bija gatavi par licencēm maksāt augstu nodevu. Radiokomunikāciju aģentūras [Radiocommunications Agency] (turpmāk tekstā – “RA”) ieņēmumi no licenču izsoles kopumā sasniedza 22,5 miljardus sterliņu mārciņu (toreiz apmēram 38,4 miljardus EUR). RA ir Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas pakļautībā esoša iestāde; izsoli tā rīkoja valsts sekretāra uzdevumā.

3.     Pieci telekomunikāciju uzņēmumi – prasītājas pamata prāvā – nosolīja katrs vienu licences paketi. Tie uzskata, ka licenču piešķiršana ir ar PVN apliekams darījums un tādējādi licences maksā ir iekļauts PVN. Tagad tie prasa atmaksāt šķietami samaksāto (3) PVN 3 347 698 000 sterliņu mārciņu (atbilst apmēram 5 miljardiem EUR) apmērā, jo tiem esot tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu. Turpretī Apvienotās Karalistes nodokļu iestādes neuzskata licenču pārdošanu izsolē par darījumu, ko apliek ar nodokli Sestās PVN direktīvas (4) (turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”) izpratnē.

4.     Saskaņā ar Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punktu ar nodokli ir apliekami tikai tie darījumi, ko nodokļa maksātājs veic savas saimnieciskās darbības ietvaros. Atbilstoši 4. panta 5. punktam direktīva valsti un tās iestādes principā neuzskata par nodokļa maksātājām, ja tās pilda valsts varas funkcijas. Šo noteikumu interpretācija attiecībā uz UMTS licenču izsolīšanu ir galvenais jautājums izskatāmajā lietā.

5.     Paralēlā prejudiciālā nolēmuma procedūrā (5), kurā es arī šodien sniedzu secinājumus, Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien [Vīnes Apgabala civillietu tiesa] uzdod līdzīgus jautājumus par Austrijā rīkotās UMTS licenču izsoles izvērtējumu.

6.     Turklāt citas dalībvalstis pēc Lielbritānijas piemēra arī ir iekasējušas augstu maksu par licencēm, kaut arī, rēķinot uz vienu potenciālo mobilo telefonsakaru klientu, ne tik lielu kā Apvienotā Karaliste (6). Tātad izskatāmajai un paralēlajai lietai no Austrijas ir īpaša nozīme ne tikai tādēļ, ka tajās ir runa par ārkārtīgi lielām naudas summām. Tām drīzāk vienlaikus ir eksperimentāls raksturs līdzīgu tiesvedību gadījumā citās dalībvalstīs.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Tiesību normas, kas attiecas uz PVN

1)      Kopienu tiesības

7.     Saskaņā ar Sestās direktīvas 2. panta 1. punktu PVN ir jāmaksā:

“Par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas.”

8.     Sestās direktīvas 4. pantā nodokļa maksātājs ir definēts šādi:

“1. “Nodokļa maksātājs” nozīmē visas personas, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru 2. punktā norādītu saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta.

2. Šā panta 1. punktā minētā saimnieciskā darbība aptver visas ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbības, ieskaitot kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbības. Pastāvīga ķermenisku vai bezķermenisku lietu izmantošana nolūkā gūt no tā ienākumus arī uzskatāma par saimniecisku darbību.

[..]

5. Valstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī citus publisko tiesību subjektus neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā valsts iestādes, pat ja tās šo darbību vai darījumu sakarā ievāc nodokļus, iemaksas, ziedojumus vai maksājumus.

Tomēr, iesaistoties šādās darbībās vai darījumos, tās uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz minētajām darbībām vai darījumiem, ja to uzlūkošana par personām, kas nav nodokļu maksātāji, radītu nozīmīgus konkurences traucējumus.

Katrā ziņā šīs iestādes uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz D pielikumā uzskaitītajām darbībām, ja tās neveic tik niecīgā apjomā, ka ir nenozīmīgas.

[..]”

9.     D pielikuma 1. punktā kā darbība Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešās daļas izpratnē ir minētas telekomunikācijas.

2)      Valsts tiesības

10.   1994. gada Pievienotās vērtības nodokļa likuma [Value Added Tax Act 1994] (turpmāk tekstā – “VAT Act 1994”) 4. panta 1. punktā noteikts šādi:

“Ar PVN tiek apliktas Apvienotajā Karalistē piegādātās preces un sniegtie pakalpojumi, ja tās ir ar PVN apliekamas darbības, kuras nodokļa maksātājs veic komercdarbības ietvaros.”

11.   VAT Act 1994 41. panta 1. punktā turklāt paredzēts:

“Šis likums attiecas uz ar nodokli apliekamām piegādēm un pakalpojumiem, ko veic valsts, tāpat kā uz ar nodokli apliekamām piegādēm un pakalpojumiem, ko veic nodokļa maksātāji.”

12.   VAT Act 1994 41. panta 2. punktā noteikts:

“Ja valsts pārvaldes preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanai ir nekomerciāls raksturs, tomēr nodokļu administrācija uzskata, ka nodokļa maksātāji piegādā vai var piegādāt līdzīgas preces vai arī sniedz vai var sniegt līdzīgus pakalpojumus komercdarbības ietvaros, tad, ja nodokļu administrācija pieņem atbilstošu rīkojumu, valsts pārvaldes preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanu saskaņā ar šo likumu pielīdzina saimnieciskai darbībai.”

13.   2000. gada 14. aprīlī Apvienotās Karalistes nodokļu administrācija pieņēma nodokļu instrukciju, kurā bija noteikts šādi: “Piegāde vai pakalpojums, ko veic 1. sarakstā minētā iestāde un kas aptver preces vai pakalpojumus, kas minēti 2. sarakstā, saskaņā ar šo likumu [VAT Act 1994] ir uzskatāmi par attiecīgās iestādes komercdarbības ietvaros veiktu piegādi vai pakalpojumu”. 1. sarakstā ir minēta Tirdzniecības un rūpniecības ministrija. 2. sarakstā ir minēta gan “licencēšana, sertifikācija, apstiprināšana un tiesību piešķiršana, izņemot tiesības uz nekustamajiem īpašumiem”, gan “telekomunikācijas”.

B –    Atbilstošās tiesību normas, kas regulē UMTS frekvenču piešķiršanu

14.   Radio frekvences ir uzskatāmas par ierobežotiem resursiem. Tehniski izmantojamais frekvenču spektrs galvenokārt jau ir piešķirts dažādiem dienestiem un izmantošanas veidiem. Lai novērstu traucējumus, katra izmantošanas veida vai lietotāja rīcībā atrodas noteikti no citiem norobežoti segmenti (frekvenču joslas). Pasaulē frekvenču jautājumus kārto Starptautiskā telekomunikāciju savienība (turpmāk tekstā – “ITU”) – starptautiska organizācija Apvienoto Nāciju Organizācijas paspārnē.

15.   UMTS/IMT-2000 mobilajām telekomunikācijām atvērtās frekvenču joslas principā noteica 1992. gadā ITU organizētā Pasaules radiosakaru konference (turpmāk tekstā – “WRC 92”). 1997. gada Pasaules radiosakaru konference rezolūcijā Nr. 212 norāda, ka IMT-2000 mobilo telekomunikāciju pakalpojumus paredzēts ieviest ap 2000. gadu.

16.   Eiropas mērogā pārējos priekšdarbus trešās paaudzes telekomunikāciju ieviešanai veica Eiropas Pasta un elektrosakaru administrāciju konference (turpmāk tekstā – “CEPT”) (7). Šajā organizācijā ietilpstošā Eiropas Radiosakaru komiteja (turpmāk tekstā – “ERK”) 1997. gada 30. jūnija Lēmumā ERC/DEC(97)/07 (8) it īpaši definēja pieejamo frekvenču spektru.

17.   Trešās paaudzes telekomunikācijām rezervēto frekvenču spektru var sadalīt vēl vairākos segmentos, kuros vairāki mobilo sistēmu operatori var vienlaikus pārvaldīt mobilo sakaru tīklus. Dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs izsniegto licenču izmantošanas veids un skaits (9). Piemēram, kamēr Austrija un Vācija šo spektru ir sadalījusi starp sešiem operatoriem, Beļģijā un Francijā tie ir tikai trīs. Tātad, nosakot joslu platumu, kas tiek paredzēts tīkla izmantošanai, minimālo tehnisko prasību ietvaros pastāv zināma rīcības brīvība.

1)      1)     Kopienu tiesības

18.   Direktīva 97/13/EK (10) pamata prāvas faktu rašanās laikā ir atbilstošā Kopienu tiesību norma jautājumā par vispārējo atļauju un individuālo licenču piešķiršanu telekomunikāciju pakalpojumu jomā.

19.   Saskaņā ar Direktīvas 97/13 3. panta 3. punktu “[dalībvalstis] individuālu licenci saskaņā ar III sadaļu drīkst piešķirt tikai tad, ja licences saņēmējam tiek piešķirta pieeja ierobežotajiem materiālajiem un citiem resursiem vai arī tas ir pakļauts īpašām saistībām vai arī bauda īpašas tiesības”.

20.   Direktīvas III sadaļā (7.–11. pants) konkrēti noteikta individuālo licenču piešķiršanas kārtība. 10. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis drīkst ierobežot individuālo licenču skaitu, ja tas ir nepieciešams radiosakaru efektīvai izmantošanai. Šajā sakarā tām atbilstīgā veidā it īpaši ir jāņem vērā, ka ir jāpanāk maksimāls labums lietotājiem un jāsekmē konkurences attīstība. Dalībvalstis šādas individuālās licences piešķir, pamatojoties uz izvēles kritērijiem, kuriem jābūt objektīviem, nediskriminējošiem, pārskatāmiem, samērīgiem un sīki izstrādātiem.

21.   Saskaņā ar Direktīvas 97/13 11. panta 1. punktu par licenču piešķiršanu drīkst iekasēt maksu, lai segtu izmaksas, kas saistās ar licenču piešķiršanas procedūru. Turklāt 2. punkts ļauj noteikt vēl papildu maksājumus:

“Neskarot 1. punkta noteikumus, gadījumos, kad ir jāizmanto ierobežoti resursi, dalībvalstis var atļaut savai valsts regulatīvajai iestādei iekasēt maksājumus, ko nosaka vajadzība nodrošināt minēto resursu optimālu izmantošanu. Minētie maksājumi ir nediskriminējoši un, tos nosakot, it īpaši ņem vērā vajadzību attīstīt jaunus pakalpojumus un konkurenci.”

22.   Direktīva 97/13 tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (11). Pretēji Direktīvai 97/13 tagad Direktīvas 2002/21/EK 9. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt noteikumus uzņēmumiem par radio frekvenču izmantošanas tiesību nodošanu citiem uzņēmumiem.

23.   Direktīvas 2002/21 9. panta 4. punktā šādā gadījumā noteikts:

“Valsts pārvaldes iestādes nodrošina to, ka uzņēmuma nodomu nodot radio frekvenču izmantošanas tiesības paziņo valsts pārvaldes iestādei, kas ir atbildīga par spektra piešķiršanu, un ka nodošana notiek saskaņā ar procedūrām, ko noteikusi valsts pārvaldes iestāde, un tā ir tikusi publiskota. Valsts pārvaldes iestādes nodrošina, ka jebkuras šādas nodošanas rezultātā netiek izkropļota konkurence. Ja radio frekvences izmantošana ir saskaņota ar Lēmuma Nr. 676/2002/EK (radio spektra lēmums) vai citu Kopienas pasākumu piemērošanu, jebkura šāda nodošana nerada izmaiņas minētās radio frekvences izmantošanā.”

24.   Vēl nozīmīgs ir arī Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 14. decembra Lēmums Nr. 128/1999/EK par saskaņotu trešās paaudzes mobilo un bezvadu sakaru sistēmu (UMTS) ieviešanu Kopienā (12) (turpmāk tekstā – “UMTS lēmums”). Ar šo lēmumu Parlaments un Padome zināmā mērā deva starta signālu UMTS telekomunikāciju ieviešanai Eiropā.

25.   Apsvērumos attiecībā uz UMTS lēmumu Parlaments un Padome norāda uz starptautisko attīstību un trešās paaudzes telekomunikāciju uzdevumiem. UMTS lēmuma 3. panta 1. punkts uzliek dalībvalstīm pienākumu līdz 2000. gada 1. janvārim izveidot atļauju piešķiršanas kārtību UMTS pakalpojumu ieviešanai. Turklāt saskaņā ar 3. panta 3. punktu tām “atbilstoši Kopienu tiesībām jānodrošina, ka UMTS pieejamībai [..] tiktu izmantotas CEPT saskaņotās frekvenču joslas”.

2)      2)     Valsts tiesības

26.   Saskaņā ar 1949. gada Likuma par bezvadu telegrāfiju (Wireless Telegraphy Act 1949, turpmāk tekstā – “WTA 1949”) 1. pantu “neviens nedrīkst ierīkot vai izmantot radiotelegrāfa radiostaciju vai arī uzstādīt vai izmantot radiotelegrāfa iekārtu, ja vien viņa rīcībā nav licence, ko atbilstoši šā panta a) punktam izsniedz valsts sekretārs”. Par minētā aizlieguma neievērošanu WTA 1949 paredzēts kriminālsods.

27.   1997. gadā ministrija un RA veica apjomīgus priekšdarbus UMTS licenču pārdošanai izsolē. Tika uzklausītas iesaistītās personas un pieaicināti ārējie konsultanti. Veikto darbu rezultātā tika izstrādāts tiesiskais pamats UMTS licenču piešķiršanai.

28.   1998. gada Likumā par bezvadu telegrāfiju (Wireless Telegraphy Act 1998, turpmāk tekstā – “WTA 1998”) noteiktas pamatnostādnes attiecībā uz licenču piešķiršanu un it īpaši atļauts iekasēt naudas summas, kas pārsniedz administratīvās izmaksas, kas saistās ar licenču piešķiršanas procedūru. Nosakot šīs naudas summas, jāņem vērā šādi faktori:

–       elektromagnētiskā spektra efektīva izmantošana un administrēšana,

–       ekonomiskās priekšrocības, kas izriet no radiotelegrāfijas izmantošanas,

–       jaunu pakalpojumu attīstīšana un

–       konkurence un telekomunikāciju pakalpojumu sniegšana.

29.   Pamatojoties uz WTA 1998, pārējie sīki izstrādātie noteikumi par UMTS licenču piešķiršanu tika precizēti 1999. gada Noteikumos par bezvadu telegrāfiju (trešās paaudzes licences) (Wireless Telegraphy (Third Generation Licences) Regulations 1999, turpmāk tekstā – “WTARegulations”). WTA Regulations pielikumā it īpaši ir definēts piecu piešķiramo licenču veids. Tajā noteikts, ka A un B licences katra aptver pāra spektru (13) 2 x 15 MHz, licences C, D un E katra – pāra spektru 2 x 10 MHz. A licence tiek rezervēta mobilo sakaru operatoram, kas līdz šim nav darbojies Lielbritānijas tirgū.

30.   1999. gada 22. decembra paziņojumā tika publicēti sīki izstrādāti noteikumi par piedalīšanos izsolē un par tās norisi. Lai piedalītos izsolē, bija jāiemaksā drošības nauda, sākot no 50 miljoniem sterliņu mārciņu. Turklāt atkarībā no licences apjoma tika noteikta izsoles sākuma cena no 89,3 līdz 125 miljoniem sterliņu mārciņu.

31.   Apvienotajā Karalistē līdz šim nav ieviesta frekvenču tirdzniecība, ko dalībvalstis var atļaut saskaņā ar Direktīvas 2002/21 9. panta 3. punktu.

III – Fakti un prejudiciālie jautājumi

32.   Izsolē, kas notika no 2000. gada 6. marta līdz 27. aprīlim, kopumā piedalījās četri uzņēmumi, kas jau darbojās Apvienotajā Karalistē, un deviņi potenciālie jaunie tirgus dalībnieki. Licences izsoles ceļā ieguva šādi izsoles dalībnieki:

Licence

Izsoles dalībnieks

Pēdējais piedāvājums sterliņu mārciņās

Licence A (rezervēta jaunam tirgus dalībniekam)

TIW UMTS (UK) Limited (tagad – Hutchison 3G UK Limited) (jauns tirgus dalībnieks)

4 384 700 000

Licence B

Vodafone Limited (esošais tirgus dalībnieks)

5 964 000 000

Licence C

BT3G Limited (14) (esošais tirgus dalībnieks)

4 030 100 000

Licence D

One2One      Personal Communications Limited (tagad – T-Mobile [UK] Limited) (esošais tirgus dalībnieks)

4 003 600 000

Licence E

Orange 3G Limited (esošais tirgus dalībnieks)

4 095 000 000

Kopējā summa

22 477 400 000


33.   Licences tika izsniegtas 2000. gada maijā vai attiecīgi septembrī un to derīguma termiņš ir līdz 2021. gada 31. decembrim. Pircēji maksu par licencēm pilnībā samaksāja 2000. gadā. Saistībā ar izsoles sagatavošanu un rīkošanu administrācijai radās izdevumi 8 miljonu sterliņu mārciņu apmērā (apmēram 13,7 miljoni EUR).

34.   Licenču īpašnieku pienākums cita starpā ir līdz 2007. gada 31. decembrim teritorijā, kuru apdzīvo vismaz 80 % Apvienotās Karalistes iedzīvotāju, ierīkot un uzturēt telekomunikāciju pakalpojumus. Turklāt tiem saskaņā ar Telecommunications Act 1984 7. pantu vēl ir vajadzīga vispārīga licence, kas dod tiesības sniegt telekomunikāciju pakalpojumus.

35.   Prasītājas uzskata, ka licences maksā ir iekļauts PVN. Tādēļ tās prasa atmaksāt par pašu veiktajiem ar nodokli apliekamiem darījumiem priekšnodoklī samaksāto PVN. Commissioners of Customs & Excise [Muitas un akcīzes komisāri] noraidīja prasību par nodokļa atmaksu. Viņi uzskata, ka licenču piešķiršana nav ar PVN apliekams darījums. Pēc prasītāju prasības noraidīšanas pirmajā instancē tās turpina uzturēt savus prasījumus, vēršoties VAT and Duties Tribunal, kas ar 2004. gada 24. augusta lēmumu atbilstoši EKL 234. pantam uzdeva Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

1)      Vai, ņemot vērā apstākļus, kas ir norādīti Faktu izklāstā [..], termins “saimnieciskā darbība” Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta nozīmē ir jāinterpretē tā, ka tas ietver [..] licenču izsniegšanu, ko valsts sekretārs veic, pārdodot izsolē tiesības lietot telekomunikāciju iekārtas noteiktās elektromagnētiskā spektra daļās (turpmāk tekstā – “Darbība”), un kādiem apsvērumiem ir nozīme, lai atbildētu uz šo jautājumu?

2)      Ņemot vērā apstākļus, kas ir norādīti Faktu izklāstā [..], kādiem apsvērumiem ir nozīme, lai atbildētu uz jautājumu, vai valsts sekretārs, veicot Darbību, rīkojas kā “valsts iestāde” Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta nozīmē?

3)      Ņemot vērā apstākļus, kas ir norādīti Faktu izklāstā [..], vai var uzskatīt, ka i) Darbība daļēji ir saimnieciska darbība un/vai ii) ka to daļēji veic tāds publisko tiesību subjekts, kas rīkojas kā valsts iestāde, kas tādējādi daļēji maksā PVN saskaņā ar Sesto direktīvu?

4)      Kādai ir jābūt nozīmīgu konkurences traucējumu varbūtības pakāpei Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas nozīmē un cik īsā laikā pēc tādas darbības kā šī darbība veikšanas ir jārodas šādiem traucējumiem, lai šī persona, kas veica šo darbību, saskaņā ar minēto tiesību normu tiktu uzskatīta par nodokļu maksātāju saistībā ar šo darbību? Kādā mērā fiskālās neitralitātes princips ietekmē, ja vispār ietekmē, atbildi uz šo jautājumu?

5)      Vai Sestās direktīvas D pielikumā minētais jēdziens “telekomunikācijas” (uz kuru ir izdarīta atsauce šīs direktīvas 4. panta 5. punkta trešajā daļā) ietver [..] licenču izdošanu, ko veic valsts sekretārs, pārdodot izsolē tiesības lietot telekomunikāciju iekārtas noteiktās elektromagnētiskā spektra daļās apstākļos, kas ir izklāstīti Faktu izklāstā [..]?

6)      Ja i) dalībvalsts izvēlas īstenot Sestās direktīvas 4. panta 1. un 5. punktu, pieņemot likumu, kas valsts publisko tiesību subjektam (tādam kā šajā gadījumā – UK Treasury [Apvienotās Karalistes Valsts kase]) piešķir tiesības izdot instrukcijas, kurās tiek norādītas tās valsts publisko tiesību subjektu preču piegādes vai pakalpojumu sniegšana, kas ir pielīdzināmas ar nodokli apliekamiem darījumiem, un ii) ja šis publisko tiesību subjekts atbilstoši šīm tiesībām pieņem vai paredz pieņemt norādījumus, ar ko nosaka, ka daži darījumi ir apliekami ar nodokli, vai, interpretējot valsts tiesību aktus un šos norādījumus, 1990. gada 13. novembra spriedumā lietā C-106/89 Marleasing (Recueil, I-4135. lpp.) 8. punktā minētajam principam ir nozīme (un, ja ir, tad kāda)?

IV – Tiesiskais vērtējums

A –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu: saimnieciskās darbības esamība

36.   Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai licenču pārdošana izsolē, kas piešķir tiesības lietot telekomunikāciju iekārtas noteiktās elektromagnētiskā spektra daļās, ir saimnieciska darbība Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē.

37.   Saskaņā ar Sestās direktīvas 4. panta 1. punktu nodokļa maksātājs ir persona, kas patstāvīgi veic saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta. Tādējādi noteikums nosaka ne vien to, kas var būt nodokļa maksātājs, bet vienlaikus arī to, kādi ir nosacījumi, lai personas darbību apliktu ar PVN.

38.   Sestās direktīvas 4. panta 2. punktā ir plaši uzskaitīts, kas ir jāuzskata par saimniecisku darbību 1. punkta izpratnē. Par saimniecisku darbību blakus visām ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbībām it īpaši tiek uzskatīta arī pastāvīga bezķermenisku lietu izmantošana nolūkā gūt no tā ienākumus.

39.   Tiesa no šīs definīcijas secina, ka “nodokļa maksātāja un saimnieciskās darbības jēdzienu definīciju analīze parāda saimnieciskās darbības jēdziena piemērošanas jomu un tā objektīvo raksturu, jo par darbību uzskatāma pati darbība, neatkarīgi no tās mērķa un rezultāta” (15).

40.   Tātad nav nozīmes ieinteresētās personas subjektīvajiem nodomiem, kādi tai ir, īstenojot šo darbību. Pretējā gadījumā nodokļu administrācijai būtu jāveic pārbaude, lai noteiktu šos nodomus, un šāda situācija būtu pretrunā PVN kopējās sistēmas mērķiem. Proti, šīs sistēmas mērķis ir nodrošināt tiesisko drošību un atvieglot ar PVN piemērošanu saistītās darbības, ņemot vērā, izņemot atsevišķus gadījumus, attiecīgā darījuma objektīvo raksturu (16).

41.   Vispirms izvērtēšu iebildi par to, ka saimnieciskā darbība nav iedomājama jau tā apstākļa dēļ vien, ka UMTS licenču izsoles mērķis bija tirgus regulēšana. Pēc tam ir jāpārbauda, vai šis darījums ir jāuzskata par pastāvīgu bezķermenisku lietu izmantošanu nolūkā gūt no tā ienākumus Sestās direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē.

1)      1)     Vai tirgus regulēšanas mērķis izslēdz saimnieciskas darbības esamību?

42.   Licenču izsoles rīkošanas iemesls ir tas, ka radio frekvences ir ierobežoti resursi. Elektromagnētiskā spektra daļas, kas ir UMTS pakalpojumu rīcībā, ir noteiktas starptautiskajos nolīgumos. Šo daļu ietvaros vienlaikus var pārvaldīt tikai ierobežotu skaitu mobilo sakaru tīklu. Lai nodrošinātu atbilstīgu radio frekvenču izmantošanu, kas darbotos bez traucējumiem, valstij ir nenovēršami jāregulē šie jautājumi.

43.   UMTS lēmums uzliek dalībvalstīm pienākumu veikt nepieciešamās administratīvās procedūras, lai ieviestu UMTS pakalpojumus.

44.   Direktīva 97/13 un to transponējošie valsts tiesību akti ir tās konkrētās tiesību normas, kas dalībvalstīm ir jāņem vērā, piešķirot frekvenču joslas. Piešķirot individuālas licences, tām saskaņā ar Direktīvas 97/13 10. pantu par pamatu ir jāņem izvēles kritēriji, kas ir objektīvi, nediskriminējoši, sīki izstrādāti, pārskatāmi un samērīgi. Atbilstoši Direktīvas 97/13 11. panta 2. punktam dalībvalstis šajā sakarā drīkst iekasēt maksājumus, ko nosaka vajadzība nodrošināt minēto resursu optimālu izmantošanu.

45.   Apvienotā Karaliste nolēma pārdot izsolē licences, kas piešķir tiesības izmantot noteiktas radio frekvences. Izsoles rezultātā gūtie ieņēmumi tika uzskatīti par maksājumiem Direktīvas 97/13 11. panta 2. punkta izpratnē. Apvienotā Karaliste norāda, ka izsoles procedūras mērķis bija noteikt uzņēmumus, kas licencēm piešķir vislielāko ekonomisko nozīmi un tādējādi garantē, ka no licenču izmantošanas tiks iegūts maksimāli iespējamais labums. Tā uzsver, ka izsoles procedūras mērķis nebija nodrošināt valstij lielus ieņēmumus.

46.   Lietā iesaistītās dalībvalstis un Komisija no šiem apstākļiem secina, ka valsts sekretāra vai attiecīgi RA īstenotā UMTS licenču piešķiršana nav saimniecisks darījums Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē, bet gan ir tirgus regulēšanas pasākums.

47.   Šādam apgalvojumam nevar piekrist.

48.   Tas, vai darbība ir saimnieciska darbība PVN tiesību normu izpratnē, ir atkarīgs no tās objektīvā rakstura, kas ir jānosaka, pamatojoties uz konkrētiem ārējiem apstākļiem. Turpretī darbības mērķim – regulēt pieeju UMTS tirgum atbilstoši Kopienu tiesību norādēm un noteikt labākos piemērotos mobilo sakaru operatorus – nav nozīmes. Saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru šādi mērķi nav jāņem vērā, kvalificējot attiecīgo darbību (17).

49.   Izsoles priekšmets ir tiesības 20 gadus lietot noteiktas radio frekvences mobilo sakaru tīkla izmantošanai. Šīs tiesības izsoles rezultātā ieguva tie uzņēmumi, kuri iesniedza augstāko [izsoles cenas] piedāvājumu.

50.   Tam, kā šādā gadījumā juridiski ir jākvalificē valsts piešķirtās licences – par administratīvi tiesisku atļauju vai par civiltiesisku darījumu – darbības objektīvā rakstura noteikšanā it tikpat maza nozīme kā uzņēmumu atbilstošās atlīdzības apzīmējumam – par maksājumu vai par cenu (18). Licence katrā ziņā tika piešķirta tikai tad, kad tika samaksāta izsoles rezultātā noteiktā naudas summa, tādēļ maksājums ir tieši saistīts ar licences piešķiršanu. Turklāt attiecīgais maksājums nav nodeva, kas sedz tikai administratīvās izmaksas.

51.   Lietas dalībniekiem ir domstarpības jautājumā par to, vai izsoles mērķis bija gūt īpaši lielus ieņēmumus. Piemēram, to, ka kopumā tika piešķirtas tikai piecas licences un nevis – kā, piemēram, Vācijā – sešas, no vienas puses, var vērtēt kā mākslīgu piedāvājuma samazināšanu, kas var palielināt ieņēmumus. No otras puses, lēmumu laist tirgū piecas licences var pamatot arī ar tirgus regulēšanas apsvērumiem (19). Konkurences palielināšanai pie četriem izsoles dalībniekiem, kas jau darbojas tirgū, bija jāpievienojas jaunam tirgus dalībniekam. Iespējams, ka lielāka konkurentu skaita gadījumā, starp kuriem būtu jāsadala tirgus, vairs nevarētu garantēt milzīgo tīklos ieguldāmo investīciju rentabilitāti.

52.   Visbeidzot, šis jautājums arī var palikt atklāts tāpat kā jautājums, vai ieņēmumu gūšana vispār bija iemesls tam, ka tika noorganizēta licenču piešķiršanas procedūra.

53.   Proti, objektīvi valsts sekretārs licences piešķīra, pārdodot tās par skaidru naudu, kam bija jāatspoguļo licenču ekonomiskā vērtība un kas daudzkārt pārsniedza ar licenču piešķiršanas procedūru saistītos izdevumus. Valdībai izsoles noteikumos nosakot izsoles sākumcenu līdz pat 125 miljoniem sterliņu mārciņu, jau no paša sākuma bija paredzēts gūt ievērojamus ieņēmumus. PVN piemērošanā attiecībā uz licenču izsoli nevar būt nozīme tam, vai šo ieņēmumu gūšana bija valdības rīcības motīvs vai tikai blakusefekts, ko noteica veids, kādā notika licenču piešķiršanas procedūra.

54.   Darbības kā saimnieciskas darbības kvalificēšanai netraucē arī tas, ka uz licenču piešķiršanu attiecas Kopienu tiesību reglamentējošie noteikumi. Proti, šo juridisko norāžu izpilde ir tikai (obligāts) darbības mērķis, kas saimnieciskās darbības kvalificēšanā nav jāņem vērā (20).

55.   Par to, ka regulatīvai darbībai var piemērot PVN kā saimnieciskai darbībai, liecina Sestās direktīvas D pielikuma 7. punkts. Tajā to valsts darbību skaitā, kas saskaņā ar Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešo daļu vienmēr tiek kvalificētas kā ar PVN apliekamas darbības, tiek minēti lauksaimniecības intervences aģentūru darījumi ar lauksaimniecības ražojumiem, kuri veikti, pildot regulas par šo ražojumu tirgus kopēju organizāciju. Tātad, ja intervences aģentūra pārdod ražojumus no saviem krājumiem, tai ir jāmaksā PVN, kaut gan šo darījumu mērķis galvenokārt ir regulēt tirgu, nevis gūt ieņēmumus.

56.   Par galveno uzskatot darbības objektīvās ārējās pazīmes, saimnieciskās darbības jēdziens iegūst plašu piemērojumu, kas atbilst Tiesas skaidrojumam (21). Ja šajā pārbaudes posmā tiktu ņemts vērā, ka valsts iestāde darbojas, lai izpildītu likumā noteikto regulatīvo uzdevumu, šādā gadījumā jau no paša sākuma būtu būtiski ierobežota direktīvas piemērošanas joma. It īpaši ierobežota būtu Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta piemērošana, kaut gan šis noteikums nosaka īpašu tiesisko regulējumu valsts iestādēm.

57.   It īpaši tā dēvētajā spriedumā lietā SAT Fluggesellschaft (22), uz ko norāda daži lietas dalībnieki, Tiesa gan atzina, ka darbība nav saimnieciska darbība EK līguma konkurences noteikumu izpratnē, ja publiska iestāde izmanto tai piešķirtās pilnvaras.

58.   Tomēr konkurences tiesību un Sestās PVN direktīvas pamatā ir dažādi saimnieciskās darbības jēdzieni. Konkurences tiesībās publiskās varas īstenošana tiek uzskatīta par izslēdzošu kritēriju konkurences tiesībām atbilstošai saimnieciskai darbībai. Tomēr tās nenosaka īpašu tiesisko regulējumu attiecībā uz valsts darbībām, īstenojot publisko varu.

59.   Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā formulētais saimnieciskās darbības jēdziens ir plašāks par atbilstošo konkurences tiesību jēdzienu. Pirmkārt, publiskās varas īstenošanai šeit nav nozīmes. Gluži pretēji, šo apstākli ņem vērā tikai turpmākā pārbaudes posmā, proti, 4. panta 5. punktā noteiktā īpašā tiesiskā regulējuma ietvaros. Ja pēc analoģijas ar konkurences tiesībām Sestā direktīva neattiektos uz valsts iestāžu darbību, šādā gadījumā attiecīgais noteikums būtu lieks.

2)      2)     Pastāvīga lietas izmantošana nolūkā gūt no tās ienākumus

60.   Par saimniecisku darbību saskaņā ar Sestās direktīvas 4. panta 2. punktu it īpaši tiek uzskatīta pastāvīga ķermenisku vai bezķermenisku lietu izmantošana nolūkā gūt no tā ienākumus. Tiesības lietot mobilo sakaru iekārtas noteiktās radio frekvences spektra daļās ir bezķermeniska lieta.

61.   Pastāvīgā judikatūra nosaka, ka atbilstoši PVN kopējās sistēmas neitralitātes principa prasībām izmantošanas jēdziens attiecas uz visiem darījumiem neatkarīgi no to tiesiskās formas (23). Piemēram, Tiesa izīrēšanu ir atzinusi par lietas izmantošanu, kas ir jāvērtē kā saimnieciskā darbība Sestās direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē (24). Apvienotā Karaliste prasītājām pret maksājumu uz noteiktu laiku ir piešķīrusi licenci radio frekvenču izmantošanai. Šis darījums, kas līdzinās izīrēšanai vai iznomāšanai, ir jāuzskata par pastāvīgu bezķermenisku lietu izmantošanu nolūkā gūt no tā ienākumus.

62.   Tomēr Nīderlandes un Dānijas valdības apgalvo, ka šo gadījumu neraksturo pastāvīga ienākumu gūšana, jo licenču piešķiršana ir vienreizējs darījums.

63.   Kamēr vācu valodas versijā izmantotais jēdziens “pastāvīgs” [“nachhaltig”] nevieš īpašu skaidrību, izvērtējot citas valodu versijas, kļūst skaidrs, ka ienākumu gūšanai jābūt pastāvīgam procesam (25). Tādēļ lietas komerciāla izmantošana izņēmuma gadījumos nav saimnieciska darbība Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē, kā to Tiesa ir atzinusi spriedumā lietā Enkler (26).

64.   Tomēr šajā lietā izskatāmā licenču piešķiršana nav izņēmuma gadījums šādā nozīmē. Skaidrojumam īsi jāatsauc atmiņā sprieduma lietā Enkler konteksts. Toreiz tika izskatīts jautājums par to, vai autofurgona iznomāšana izņēmuma veidā, ko tā īpašnieks principā pārsvarā izmanto privātām vajadzībām, vēl ir jāuzskata arī par pastāvīgu lietas izmantošanu nolūkā gūt no tā ienākumus.

65.   Tiesa analīzi uzsāka ar lietas veida izvērtējumu. Ja lietu parasti izmanto tikai saimnieciski, šādā gadījumā tā principā ir adekvāta liecība, ka īpašnieks to izmanto saimnieciskās darbības mērķiem un tādējādi – ar nolūku ilgstoši gūt no tā ienākumus. Turpretī, ja lietu pēc tās veida var izmantot gan saimnieciskiem, gan privātiem mērķiem, šādā gadījumā ir jāizvērtē visi tās izmantošanas apstākļi, lai konstatētu, vai lieta faktiski tiek izmantota, lai pastāvīgi gūtu no tās ienākumus (27).

66.   Tiesības izmantot radio frekvences, lai piedāvātu UMTS mobilos sakarus, var uzskatīt tikai par saimniecisku izmantošanu. Tādējādi izskatāmajā lietā jau no paša sākuma nerodas jautājums par lietas saimnieciskās izmantošanas norobežošanu no tās privātas izmantošanas. Tādēļ tā nevar būt gadījuma rakstura saimnieciska darbība, kas atkāpjas privātas izmantošanas priekšā.

67.   Arī tas, ka licences ir piešķirtas tikai vienreiz un uz ilgu laiku, nepadara to par gadījuma rakstura izmantošanu saimnieciskiem mērķiem. Šajā sakarā nav svarīgi, cik bieži nodokļa maksātājs veic līdzīgus darījumus, bet gan, vai konkrētā lieta nodrošina ilgstošus ienākumus. Izskatāmajā lietā par to nav šaubu. Radio frekvenču izmantošanas tiesības tiek nodotas uz 20 gadiem un nodrošina valstij ienākumus par visu šo laiku.

68.   Apstāklis, ka maksa [par licenci] bija jāveic kā vienreizējs maksājums licences piešķiršanas brīdī, nevis kā periodiski maksājumi, negroza ienākumu gūšanas pastāvīguma būtību. Teorētiski licences varēja piešķirt arī citā veidā. Taču Sestās direktīvas piemērojamība nevar būt pakārtota licenču piešķiršanas apmaksas noteikumiem, kas ir [līgumslēdzēju] pušu kompetencē.

69.   Turklāt licenci var pirms termiņa atdot atpakaļ vai arī to var anulēt, tāpēc izmantošanas tiesību piešķiršana uz 20 gadiem var būt vairākkārtēja darbība.

70.   Visbeidzot, terminētu izmantošanas tiesību piešķiršanu nevar salīdzināt ar vērtspapīru pārdošanu, ko Tiesa – ja tā nav ieguldījumu pārvalde profesionālas darbības ietvaros – divu iemeslu dēļ neuzskata par saimniecisku darbību (28).

71.   Pirmkārt, ienākumi no vērtspapīru turēšanas un pārdošanas – tātad dividendes un peļņa no valūtas maiņas kursa – netiek gūti no vērtspapīru aktīvas izmantošanas, bet gan ir tiešs īpašumtiesību rezultāts. Atšķirībā no tā ienākumi, kas gūti licenču piešķiršanas rezultātā, nav ienākumi, kas gūti tikai no tiesībām rīkoties ar radio frekvencēm, kā tas ir dividenžu un peļņas no valūtas maiņas kursa gadījumā, bet gan ienākumi no šo tiesību izmantošanas.

72.   Otrkārt, ienākumi no vērtspapīru pārdošanas tiek gūti tikai vienreiz. Lietai vairs neatrodoties pārdevēja īpašumā, viņš to nevar tālāk izmantot ienākumu gūšanai. Turpretī valsts pilnībā neatdod tiesības rīkoties ar radio frekvencēm. Gluži pretēji, tā šīs tiesības atgūs, vēlākais, pēc licenču derīguma termiņa beigām un varēs tās no jauna kādam piešķirt.

73.   Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild:

Pamata prāvas apstākļos valsts iestādes rīkotā licenču, kuras attiecas uz tiesībām noteiktā laika posmā izmantot noteiktas elektromagnētiskā spektra daļas, lai sniegtu UMTS mobilo sakaru pakalpojumus, izsole ir jāuzskata par pastāvīgu bezķermeniskas lietas izmantošanu nolūkā gūt no tās ienākumus un tādējādi – par saimniecisko darbību Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē.

B –    Par otro līdz piekto prejudiciālo jautājumu: apstākļi, kādos valsts iestādes darbojas kā nodokļa maksātāji

1)      1)     Sākotnējās piezīmes par Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta uzbūvi

74.   Sestās direktīvas 4. panta 5. punktā ir ietverti diferencēti noteikumi par to, kad valsts ir jāuzskata par nodokļa maksātāju (29).

75.   Atbilstoši tā pirmajā daļā ietvertajam pamatnoteikumam valstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī citus publisko tiesību subjektus neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā valsts iestādes. Tātad noteikums atbrīvo valsts iestādes no vispārējā pienākuma maksāt nodokļus arī tad, ja tās veic saimniecisku darbību Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē. Tādējādi publiskās varas īstenošana tiek pielīdzināta individuālā patērētāja darbībai.

76.   Atkāpjoties no pirmās daļas, valsts saskaņā ar otro daļu tomēr ir nodokļa maksātāja, ja tās uzlūkošana par personu, kas nav nodokļa maksātāja, radītu nozīmīgus konkurences traucējumus. Šī noteikuma pamatā ir doma, ka valsts iestādes – pat ja tās darījumos iesaistās kā valsts iestādes – var konkurēt ar privāto tirgus dalībnieku [piedāvātajiem] pakalpojumiem. Tātad šī noteikuma mērķis ir nodrošināt fiskālo neitralitāti (30).

77.   Visbeidzot, saskaņā ar trešo daļu valsts iestādes katrā ziņā uzskata par nodokļa maksātājām attiecībā uz noteiktām, D pielikumā uzskaitītajām darbībām, ja tās neveic niecīgā apjomā. Tādēļ nav svarīgi, vai šīs sarakstā minētās darbības valsts veic, īstenojot publisko varu.

78.   D pielikumā minētās jomas – tai skaitā arī telekomunikācijas – pamatā attiecas uz saimnieciskiem darījumiem (31), ko valsts tikai dēļ to sabiedriskā nozīmīguma bieži veic vai attiecīgi veica, īstenojot publisko varu, bet ko var piedāvāt arī privāti uzņēmumi (32). Tostarp dažas no minētajām ekonomikas nozarēm ir liberalizētas. Tajās privāti uzņēmumi faktiski konkurē ar daļēji privatizētiem, daļēji vēl joprojām valstij piederošiem bijušajiem monopoluzņēmumiem. Acīmredzot Sestā PVN direktīva jau tās pieņemšanas brīdī 1977. gadā ņēma vērā šādas attīstības iespējamību.

79.   Ja mobilo sakaru licenču piešķiršana nav kvalificējama kā nenozīmīga darbība telekomunikāciju jomā, tad tai katrā ziņā ir jāpiemēro PVN, neraugoties uz to, vai tā ir veikta, īstenojot publisko varu, un vai tā rada konkrētus konkurences traucējumus. Tādēļ pirms otrā, trešā un ceturtā prejudiciālā jautājuma ir jāatbild uz piekto.

2)      2)     Par piekto prejudiciālo jautājumu: Vai telekomunikāciju jēdziens Sestās direktīvas D pielikumā ietver arī UMTS licenču pārdošanu izsolē?

80.   Pamatā lietas dalībniekiem ir domstarpības jautājumā par to, vai “telekomunikāciju” jēdziens D pielikuma 1. punktā attiecas tikai uz telekomunikāciju pakalpojumu (33) sniegšanu – šo viedokli pārstāv lietā iesaistītās valdības un Komisija – vai arī uz citām ar to saistītām darbībām, tātad arī uz licenču piešķiršanu, kā to uzskata prasītājas.

81.   D pielikuma tekstā nav norāžu, kas ļautu noskaidrot šo strīdīgo jautājumu. Tam, ka vācu valodas versijā tiek izmantots tagad jau novecojis telekomunikāciju nozares [Fernmeldewesen], nevis telekomunikāciju [Telekommunikation] jēdziens, nevar piešķirt kādu nozīmi. Citās valodu versijās šajā vietā tiek izmantots attiecīgajā valodā joprojām lietojamais jēdziens (skat., piemēram, telecommunications vai attiecīgi télécommunications). Turklāt, kā to pamatoti uzsver Vācijas valdība, jēdzieni Fernmeldewesen un Telekommunikation ir sinonīmi.

–       Vēsturiskā interpretācija

82.   Vēsturiskās interpretācijas gadījumā varētu apgalvot, ka telekomunikāciju nozares jēdziens nevar attiekties uz mobilo sakaru licenču piešķiršanu privātiem uzņēmumiem, jo direktīvas pieņemšanas brīdī 1977. gadā šādu licenču nemaz nebija. Proti, toreiz telekomunikāciju pakalpojumus vienpersoniski sniedza valsts pasta administrācijas. Tādēļ ir iespējams, ka Kopienu likumdevējs sākotnēji neparedzēja tiesisko regulējumu attiecībā uz telekomunikāciju licencēm.

83.   Tomēr vēsturiskajai interpretācijai katra ziņā ir tikai otršķirīga nozīme un viena pati tā neko neizšķir (34). Gluži pretēji, Sestās PVN direktīvas noteikumi turklāt ir jāinterpretē sistēmiski un it īpaši, ņemot vērā tās mērķi.

–       Sistēmiskā interpretācija

84.   No sistēmiskā viedokļa vispirms nozīme varētu būt Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta desmitajā ievilkumā (35) ietvertajai telekomunikāciju pakalpojumu definīcijai. Tā ir formulēta šādi:

“Par telekomunikāciju pakalpojumiem uzskata tādus pakalpojumus, kas saistīti ar signālu, rakstītu tekstu, attēlu, skaņu vai cita veida informācijas pārraidi, emisiju vai uztveri pa vadiem, radio, optiskām vai citām elektromagnētiskām sistēmām, tostarp arī tādus pakalpojumus, kas saistīti ar tiesību nodošanu vai piešķiršanu izmantot šādas pārraides, emisijas vai uztveres jaudas. [..]”

85.   9. pantā noteikts, kura vieta uzskatāma par pakalpojuma sniegšanas vietu. Šajā sakarā 2. punkta e) apakšpunktā arī attiecībā uz tajā aprakstītajiem telekomunikāciju pakalpojumiem noteikts, ka pārrobežu pakalpojumu gadījumā pakalpojuma sniegšanas vieta ir vieta, kur klients ir reģistrējis savu uzņēmumu vai kur tam ir pastāvīga iestāde.

86.   Ciktāl valdības un Komisija vispār uzskata par vajadzīgu no šīs definīcijas izdarīt kādus secinājumus, tās uzskata, ka šī definīcija attiecas uz telekomunikāciju pakalpojumiem šaurā nozīmē. Pēc viņu domām, šajā noteikumā minētā tiesību nodošana vai piešķiršana izmantot “pārraides, emisijas vai uztveres jaudas” attiecas uz infrastruktūru, nevis uz licencēm, kas ļauj izmantot radio frekvenču spektru.

87.   Prasītājas no šī fragmenta, kas angļu valodas versijā skan “including the related transfer or assignment of the right to use capacity for such transmission, emission or reception”, izdara pretēju secinājumu. Jēdziens capacity tiekot izmantots tieši frequency spectrum capacity nozīmē.

88.   Šķiet, ka angļu valodas versija pieļauj šo interpretāciju; tomēr citas valodu versijas pamato lietā iesaistīto valdību un Komisijas interpretāciju (36). Pastāvot iespējamām atšķirībām starp valodu versijām, būtisku nozīmi iegūst attiecīgā noteikuma jēga un mērķis (37), kas šajā gadījumā arī noraida iespēju, ka noteikums attiecas uz radio frekvenču piešķiršanu.

89.   Proti, kā pamatoti uzsver Nīderlandes valdība, tiesiskajam regulējumam jānodrošina, lai trešo valstu sniegtie telekomunikāciju pakalpojumi, ko izmanto klienti Kopienā, tiktu aplikti ar nodokli Kopienā (38). Šis apsvērums attiecas tikai uz telekomunikāciju pakalpojumiem šaurā nozīmē. Jo licences katrā ziņā izsniedz attiecīgās valsts iestādes. Turklāt pircēji, tātad pakalpojuma saņēmēji, galvenokārt arī ir reģistrēti valstī, kurā tiem ir piešķirta licence, jo nav iedomājams, ka UMTS mobilo sakaru tīklu var izveidot un pārvaldīt bez attiecīgajā valstī strādājoša uzņēmuma vai meitas sabiedrības.

90.   Lielbritānijas, Nīderlandes un Dānijas valdības, kā arī Komisija vēl arī norāda uz attiecīgajās iekšējā tirgus direktīvās iekļauto telekomunikāciju pakalpojumu definīciju. Tiesas praksei pilnībā atbilst tas, ka Sestās PVN direktīvas interpretācijā tiek ņemtas vērā arī definīcijas attiecīgo jomu reglamentējošajos tiesību aktos, kuru mērķi nav pretrunā PVN tiesībām (39).

91.   Padomes 1990. gada 28. jūnija Direktīvas 90/387/EEK par telekomunikāciju pakalpojumu iekšējā tirgus izveidi, īstenojot atklāta tīkla noteikumus (40), 2. panta 4. punktā telekomunikāciju pakalpojumi definēti kā “pakalpojum[i], kas pilnībā vai daļēji ietver sevī signālu pārraidi un maršrutēšanu telekomunikāciju tīklā, izmantojot telekomunikāciju procesus, izņemot radio un televīzijas apraidi”. Atbilstoši šai definīcijai UMTS licenču piešķiršana nav telekomunikāciju pakalpojums.

92.   Tomēr ir šaubas par to, vai iepriekš minētās definīcijas var neierobežoti attiecināt uz D pielikumu, jo tās attiecas uz telekomunikāciju pakalpojumiem (telecommunication services), turpretī D pielikumā ir minētas telekomunikācijas (telecommunications). Šis jēdziens būtu jāsaprot kā plašāks šīs darbības jomas apraksts, kas sevī ietver vēl citas darbības, ne tikai telekomunikāciju pakalpojumus šaurā nozīmē.

–       Teleoloģiskā interpretācija

93.   Tomēr noteicošais ir Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešajā daļā ietvertā tiesiskā regulējuma jēga un mērķis, skatīts kopā ar D pielikumu. Atbilstoši ģenerāladvokāta Albēra izteikumiem, D pielikumā uzskaitītās darbības ir darbības, kuru saistība ar ekonomiku ir primāra un acīmredzama (41).

94.   Tā kā šādas darbības parasti veic vai var veikt arī privāti uzņēmumi, principā tiek pieņemts, ka konkurence tiek būtiski ietekmēta. Šī tiesiskā regulējuma mērķis ir šādā situācijā pielīdzināt valsti privātam nodokļa maksātājam. Citus valsts darījumus saskaņā ar otro daļu apliek ar PVN tikai konkrētā gadījumā, ja tie rada nozīmīgus konkurences traucējumus.

95.   Valsts pielīdzināšana privātam nodokļa maksātājam ir pieļaujama tikai attiecībā uz telekomunikāciju pakalpojumiem šaurā nozīmē, jo šos pakalpojumus tagad var sniegt arī privāti uzņēmumi. Turpretī pirmreizēja licenču piešķiršana, kas ļauj izmantot noteiktas frekvenču spektra daļas, pašreizējā attīstības stadijā (42) ir funkcija, kas ir ietverta valsts kompetencē (43). Pat ja noteiktos apstākļos licenču piešķiršana konkurētu ar privātu struktūru īstenotu licenču tālākpārdošanu (44), šīs darbības gadījumā valsts nav jāpielīdzina privātiem nodokļa maksātājiem. Gluži pretēji, katrā ziņā ir jāpārbauda, vai valsts veiktais darījums atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrajai daļai ir jāapliek ar nodokli, lai nodrošinātu konkurences aizsardzību.

96.   Tādēļ uz piekto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka jēdziens “telekomunikācijas” Sestās direktīvas D pielikuma 1. punktā pašreizējā attīstības posmā neattiecas uz valsts īstenoto UMTS licenču pārdošanu izsolē.

3)      Par otro prejudiciālo jautājumu: publiskās varas īstenošana Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmās daļas nozīmē

97.   Saskaņā ar Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmo daļu ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem, lai būtu spēkā nodokļa neuzlikšanas norma, proti, darbība ir jāveic publisko tiesību subjektam un darbībā tam ir jāiesaistās publiskās pārvaldes iestādes statusā (45). Nav apstrīdams, ka valsts sekretārs vai attiecīgi RA atbilst pirmajam nosacījumam.

98.   Otro nosacījumu Tiesa spriedumā lietā Fazenda Pública (46) ir precizējusi šādi:

“Apmēru, kādā publisko tiesību subjektiem piemēro nodokļa atbrīvojumu, pēdējā nosacījuma gadījumā var noteikt, pamatojoties uz attiecīgo darbību īstenošanas kārtību [..]. (47)

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru darbība valsts iestādes statusā Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmo daļu izpratnē nozīmē darbību, ko publisko tiesību subjekti veic publisko tiesību īpašā tiesiskā regulējuma ietvaros. Tas neattiecas uz darbībām, kuras tās veic ar tādiem pašiem tiesiskiem nosacījumiem kā privātie tirgus dalībnieki [..]. (48)”

99.   Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka šajā pārbaudē netiek izvērtēts darbības priekšmets vai mērķis (49).

100. Prasītājas no judikatūras secina, ka noteicošā ir darbības forma. Licenču izsole notika ar tiem pašiem nosacījumiem, kādus Anglijas tiesības nosaka arī atbilstošiem privāttiesiskiem darījumiem. To, ka izsoles mērķis ir tirgus regulēšana, nedrīkst ņemt vērā.

101. Turpretī lietā iesaistītās dalībvalstis un Komisija uzsver, ka saskaņā ar attiecīgajiem Kopienu tiesību un valsts tiesību aktiem UMTS licenču piešķiršana ir tikai valsts kompetencē, kurai turklāt ir jāizpilda īpašas saistības.

102. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka saskaņā ar Direktīvas 97/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu individuālas licences telekomunikāciju tīklu izmantošanai drīkst izsniegt tikai valsts regulatīvā iestāde. Turklāt iestādei ir jāievēro direktīvas 9. un 10. pantā minētās norādes. Ja dalībvalsts izsniedz tikai ierobežotu skaitu individuālo licenču, tai izvēle ir jāizdara, balstoties it īpaši uz objektīviem, nediskriminējošiem, sīki izstrādātiem, pārskatāmiem un samērīgiem kritērijiem (Direktīvas 97/13 10. panta 3. punkts). Attiecībā uz šajā sakarā iekasētajiem maksājumiem ir spēkā Direktīvas 97/13 11. panta 2. punktā minētās norādes.

103. Pat ja galīgais valsts tiesību izvērtējums ir iesniedzējtiesas kompetencē, nav šaubu par to, ka saskaņā ar WTA 1949 un WTA 1998, kā arī saskaņā ar WTA Regulations, UMTS licenci var izsniegt tikai valsts sekretārs. Saistības, kādas viņam šajā sakarā uzliek valsts tiesības, balstās uz Direktīvas 97/13 norādēm. Turklāt atsaukt licenci arī var tikai valsts sekretārs, pie tam ne tikai gadījumos, kas paredzēti pašā licencē, bet gan arī valsts drošības apsvērumu dēļ vai, lai izpildītu Kopienu tiesībās vai starptautiskajos nolīgumos noteiktās saistības (50).

104. Tātad valsts sekretārs, kuru pārstāv RA, UMTS licences piešķīra saskaņā ar tikai uz viņu attiecināmu tiesisko regulējumu. Neviens privāto tiesību subjekts nevar piešķirt attiecīgās licences. No tā var secināt, ka licenču pārdošana izsolē ir darbība, kurā publisko tiesību subjekts iesaistās kā valsts iestāde.

105. Tas nav pretrunā apstāklim, ka licences tika piešķirtas izsoles ceļā – procedūrā, kas ir raksturīga civiltiesībām un ko tādējādi var izmantot arī privāto tiesību subjekti.

106. Tiesa par noteicošo faktoru gan ir atzinusi darbības kārtību. Tomēr būtu nepietiekami saprast to tikai kā jautājumu “Kādā veidā”, tātad kā darbības formu. Gluži pretēji, pirmkārt, būtisks ir jautājums, vai privāto tiesību subjekti, pamatojoties uz attiecīgajiem tiesību aktiem, vispār var veikt līdzīgu darbību. Ja tas tā būtu, valsts būtu jāuzskata par nodokļu maksātāju, lai neapdraudētu PVN iekasēšanas neitralitāti. Turpretī apstāklis, ka valsts, pildot tikai tai piešķirtās pilnvaras, izmanto civiltiesībās noteiktu procedūru, neietekmē fiskālo neitralitāti.

107. Noteicošais nav vispārējās civiltiesību norādes attiecībā uz izsolēm, bet gan konkrētās tiesību normas attiecībā uz UMTS licenču izsoli.

108. Prasītāju izvirzītā tēze nozīmē, ka valsts vara tiek īstenota tikai, valstij pieņemot administratīvus aktus, tātad publiskā vara tiek īstenota šaurā nozīmē. Tomēr šādu interpretāciju Tiesa skaidri noraida savos spriedumos lietās saistībā ar ceļu nodokļiem par automaģistrāļu izmantošanu (51).

109. Tomēr spriedumā lietā Fazenda Pública (52) Tiesa no fakta, ka, pārvaldot sabiedriskās autostāvvietas, tika pildītas valsts varas funkcijas, izdarīja secinājumu, ka uz darbību attiecas īpašs publisko tiesību regulējums. Administratīva darbība, kurā valsts un pilsonis atrodas padotības attiecībās, saskaņā ar Tiesas viedokli liecina par valsts varas īstenošanu Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmās daļas izpratnē, tomēr nav obligāts nosacījums (53).

110. Turklāt atsaukšanās uz atbilstošajām tiesību normām attiecībā uz darbības formu varētu apdraudēt vienveidīgu Sestās PVN direktīvas piemērošanu, jo ir iespējams, ka dažās dalībvalstīs valsts plašāk izmanto privāto tiesību darbības formas nekā citās. Arī publisko tiesību darbības formu norobežošana no privāto tiesību darbības formām dažādu valstu tiesību sistēmās var būt atšķirīga.

111. Turklāt ir jānorāda uz to, ka Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmā daļa tikai prasa, lai darījumus veiktu valsts iestādes. Tādēļ UMTS licenču izsoli nedrīkst aplūkot izolēti (54). Gluži pretēji, šī darbība iekļaujas kopējā frekvenču spektra pārvaldības un telekomunikāciju sektora regulēšanas kontekstā. Šajā kontekstā valsts būtībā pilda publiskās varas funkcijas, piemēram, transponējot valsts tiesībās UMTS lēmuma norādes vai iekšējā tirgus direktīvas. Tā īsteno publisko varu, arī saskaņā ar WTA 1949 paredzot kriminālsodu par neatļautu radioiekārtu izmantošanu vai atsaucot licenci valsts drošības apsvērumu dēļ vai tādēļ, lai izpildītu Kopienu tiesībās vai starptautiskajos nolīgumos noteiktās saistības.

112. Turklāt pretrunu nav arī tajā apstāklī, ja attiecīgajā izvērtējumā tiek ņemts vērā plašāks darbības juridiskais konteksts, turpretī tās kā saimnieciskas darbības kvalificēšanā noteicošais ir tikai ārējā norise. Gluži pretēji, tas tieši atbilst Sestās direktīvas 4. panta loģikai – sākotnēji ar 1. un 2. punkta plašu interpretāciju nodrošināt direktīvas visaptverošu piemērošanu, bet pēc tam, piemērojot 5. punktu, ņemt vērā valsts darbības īpašo tiesisko regulējumu.

113. Visbeidzot, licenču izsoles kvalificēšanu par darbību, kas veikta, īstenojot publisko varu, neietekmē apstāklis, ka valsts rīkotas izsoles rezultātā tiek gūti būtiski ienākumi. Tas – kā jau iepriekš minēts – valsts darbībai gan var piešķirt saimnieciskas darbības raksturu Sestās direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē. Tomēr, ja valsts darbojas, pamatojoties uz īpašu tiesisko režīmu, kas ir piemērojams tikai valstij, tā tomēr ir publiskās varas īstenošana.

114. Tādējādi uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild:

Par darbību valsts iestādes statusā Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmās daļas izpratnē ir jāuzskata tāda darbība, kuru publisko tiesību subjekti īsteno publiskajās tiesībās noteikta īpaša režīma ietvaros. Publiskā vara tiek īstenota arī tajā gadījumā, ja valsts, pildot tikai tai piešķirtās funkcijas, izmanto civiltiesībās noteiktu procedūru vai savas darbības rezultātā gūst nozīmīgus ienākumus.

4)      Par trešo prejudiciālo jautājumu: Vai darbība var būt daļēji saimnieciska darbība vai daļēji realizēta, īstenojot valsts varu?

115. Prasītājas pakārtoti apgalvo, ka UMTS licenču piešķiršanai vismaz daļēji ir saimnieciskas darbības raksturs vai attiecīgi, ka tā daļēji ir notikusi ārpus valsts varas kompetences robežām.

116. Vispirms jānorāda uz to, ka spriedums lietā Armbrecht (55), uz ko prasītājas šajā sakarā atsaucas, attiecas uz lietas daļēju izmantošanu saimnieciskiem mērķiem un no šīs izmantošanas izrietošo ietekmi uz tiesībām atskaitīt priekšnodokli. Turpretī izskatāmajā lietā rodas jautājums, vai pati licenču pārdošana izsolē ir jāapliek ar PVN tādēļ, ka to saimnieciskās darbības ietvaros īsteno nodokļu maksātājs.

117. Spriedumā lietā CPP (56) Tiesa norādīja, ka jebkura pakalpojuma sniegšana būtībā ir uzskatāma par atsevišķu, patstāvīgu pakalpojumu. Tā kā funkcionējošas PVN sistēmas interesēs mākslīgi nedrīkst sadalīt ekonomiski vienotu pakalpojumu sniegšanu, šī apgrozījuma būtība ir jāizpēta, lai konstatētu, vai nodokļa maksātājs patērētājam ir sniedzis vairākus patstāvīgus galvenos pakalpojumus vai tikai vienu vienotu pakalpojumu. Ja ir tikai viens darījums, tas saistībā ar PVN iekasēšanu principā jāuzskata par vienotu darījumu (57).

118. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nekas neliecina par to, ka UMTS licenču piešķiršanu veidotu divi vai vairāki darījumi. Gluži pretēji, licenci piešķīra ar vienu darbību un par to iekasēja vienotu maksājumu.

119. Tiktāl nav nozīmes arī apstāklim, ka izsoles ceļā vispirms tika noskaidroti licences turētāji un maksājuma summa, bet licence tika piešķirta tikai pēc maksājuma veikšanas. Pēdējie darījumi tomēr ir tikai nepatstāvīgi izpildes akti, kas nav vērtējami nošķirti no izsoles.

120. Kā jau iepriekš tika konstatēts, valsts, īstenojot šo vienoto darījumu, gan veica saimniecisku darbību, tomēr vienlaikus tā arī īstenoja valsts varu. Tā kā nav faktisku liecību par atsevišķi izvērtējamiem darījumiem, trešais jautājums ir teorētisks un tādēļ uz to nav jāatbild (58).

5)      Par ceturto prejudiciālo jautājumu: Vai uzlūkošana par personām, kas nav nodokļa maksātāji, rada nozīmīgus konkurences traucējumus?

121. Saskaņā ar Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otro daļu valsts iestādes ir uzskatāmas par nodokļa maksātājām arī to darbību gadījumā, kuros tās iesaistās kā valsts iestādes, ja to uzlūkošana par personām, kas nav nodokļu maksātāji, radītu nozīmīgus konkurences traucējumus.

122. Tiesa spriedumā lietā Comune di Carpaneto Piacentino noteica, ka dalībvalstu pienākums ir:

“piemērot nodokļu režīmu publisko tiesību subjektiem par darbībām, kurās tie iesaistās kā valsts iestādes, ja šīs darbības, konkurējot ar tiem, var veikt arī privāto tiesību subjekti un to uzlūkošana par personām, kas nav nodokļu maksātāji, var radīt nozīmīgus konkurences traucējumus [..].” (59)

123. Licenču pirmreizējā piešķiršana ir tikai valsts kompetencē, tādēļ licenču izsoles brīdī nepastāv konkurence starp vienādiem valsts un citu tirgus dalībnieku pakalpojumiem. Tomēr prasītājas izvirza argumentu, ka valsts īstenota radio frekvenču piešķiršana, kas ir atbrīvota no PVN, var konkurēt ar nākotnē iespējamu licenču tālāku pārdošanu, ko īstenos privāti tirgus dalībnieki.

124. Tomēr 2000. gadā izsniegto licenču 4. punktā ir iekļauts nosacījums, ka tās nav atsavināmas. Šajā laikā ne Direktīvā 97/13, ne WTA 1998 nebija paredzēta licenču tirdzniecība.

125. Taču ministrijas 1999. gada 1. novembra informatīvajā ziņojumā ir minēts, ka izsolē pārdodamās licences gadījumā, ja tiks ieviesta frekvenču tirdzniecība, vēlāk var atzīt par atsavināmām. Tomēr nav skaidrs, vai un kad tas varētu notikt. Direktīvas 2002/21 9. panta 4. punktā tagad ir iekļautas norādes uz to, kādi nosacījumi ir jāievēro attiecībā uz radio frekvenču izmantošanas tiesību nodošanu. Saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietverto informāciju Apvienotās Karalistes iestādes uzskata, ka mobilo sakaru frekvenču tirdzniecība netiks ieviesta ātrāk par 2007. gadu.

126. Šādos apstākļos iesniedzējtiesa jautā, kādai ir jābūt nozīmīgu konkurences traucējumu varbūtības pakāpei Sestās Direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas nozīmē un cik īsā laikā tiem ir jārodas, un kāda nozīme šajā sakarā ir PVN neitralitātes principam.

127. Šajā sakarā vispirms ir jākonstatē, ka nodokļa maksātāja vai attiecīgi personas, kas nav nodokļa maksātāja, statuss ir jānosaka darījuma veikšanas brīdī (60). Tādēļ principā darījumam konkurence ir jāietekmē arī tieši šajā brīdī.

128. Ir jābūt izpildītam nosacījumam, ka radio frekvenču piešķiršanas brīdī jau pastāv attiecīgu izmantošanas tiesību tirgus, t.i., pirmkārt, jau ir jāpastāv līdzīgām izmantošanas tiesībām un, otrkārt, privāto tiesību subjektiem ir jābūt iespējai šīs tiesības nodot. Tikai šādu nosacījumu gadījumā valsts īstenotā radio frekvenču piešķiršana var konkurēt ar privāto tiesību subjektu īstenoto radio frekvenču izmantošanas tiesību nodošanu.

129. Pirms UMTS licenču izsoles Lielbritānijas tirgū nebija pieejamas šāda veida licences. Turklāt licenču tirdzniecība nebija iespējama arī no juridiskā viedokļa. Nebija pat paredzams, vai un kad šajā sakarā tiks pieņemtas atbilstošas tiesību normas.

130. Tiesa spriedumā lietā Taksatorringen (61) gan attiecīgi atzina, ka Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta f) apakšpunkts attiecas arī uz konkurences traucējumiem, kas var būt par iemeslu atbrīvojumam no PVN nākotnē. Tomēr tiem ir jābūt reāliem draudiem radīt konkurences traucējumus (62).

131. Kaut gan pašreiz neviens konkurents nepiedāvā ar PVN apliekamus konkurējošus pakalpojumus, draudi radīt konkurences traucējumus var būt reāli. Nevienlīdzīga sākotnējā situācija pati par sevi var atturēt potenciālos konkurentus aktīvi iesaistīties tirgū. Turpretī attiecīgu faktisku draudu nav tajā gadījumā, ja, pamatojoties uz tiesisko regulējumu, neviens potenciālais konkurents nevar iesniegt ar valsts piešķiramajām radio frekvencēm konkurējošu piedāvājumu.

132. Ja valsts vēlākā laika posmā, pēc tam, kad jau būs ieviesta radio frekvenču tirdzniecība, atkārtoti piešķirs licences, attiecībā uz šo licenču piešķiršanas kārtu atkārtoti būs jāizvērtē jautājums par PVN piemērošanu (63). Tomēr vēlākā laika posmā valsts īstenotai licenču piešķiršanai piemērotajai PVN sistēmai nav atpakaļejošas iedarbības, lai to piemērotu 2000. gadā īstenoto licenču piešķiršanai.

133. Prasītājas konkurences traucējumus turklāt pamato ar šādu apsvērumu: ja pēc frekvenču tirdzniecības ieviešanas mobilo pakalpojumu sniedzējs no cita uzņēmuma iegādājas licenci un viņam par to ir jāmaksā PVN, tad pircējs salīdzinājumā ar tiem konkurentiem, kas pirms tam no valsts ir ieguvuši licenci, nemaksājot PVN, atrodas nelabvēlīgākā situācijā. Licences otrais ieguvējs samaksāto PVN gan parasti var atskaitīt kā priekšnodokli, tomēr ar to noteiktās situācijās ir saistīts pārejošs likviditātes zudums.

134. Tomēr, kā jau iepriekš ir minēts, attiecīgā darījuma laikā ir jābūt potenciālajām konkurences attiecībām. Nepietiek tikai ar iespēju, ka vēlāk tiks pieņemts šajā sakarā nepieciešamais tiesiskais regulējums. Pienākums maksāt nodokli nevar būt pakārtots vairāk vai mazāk drošām prognozēm.

135. Neraugoties uz iepriekš minēto, valsts īstenotais darījums būtu jāapliek ar nodokli tikai tajā gadījumā, ja nodokļa nepiemērošana pēc iesniedzējtiesas atzinuma varētu radīt nopietnus konkurences traucējumus Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas izpratnē.

136. Tas, piemēram, būtu gadījumā, ja valsts gala patērētājiem sniegtu to pašu pakalpojumu, ko sniedz privātie uzņēmumi, tādēļ klientiem vienā gadījumā cena būtu jāmaksā bez PVN, bet otrā gadījumā – ar PVN (64). Tā kā gala patērētājiem nav tiesību uz priekšnodokļa atskaitīšanu, privātā tirgus dalībnieka sniegtais pakalpojums būtu par pilnu PVN summu dārgāks.

137. Turpretī, ja nodokļa maksātājs UMTS licenci iegādājas no privāto tiesību subjekta, tad tikai īpašos gadījumos, un šis darījums, iespējams, būtu mazāk izdevīgs par licences iegādi no valsts, jo PVN var vai nu uzreiz atskaitīt kā priekšnodokli vai arī saņemt atpakaļ īsā laikā. Ar iepriekšēju finansējumu saistītie izdevumi absolūtos skaitļos gan var veidot ievērojamas summas. Tomēr salīdzinājumā ar kopējiem izdevumiem UMTS frekvenču iegādei, šie izdevumi principā nesasniedz tādu apmēru, kas varētu būt par iemeslu nopietniem konkurences traucējumiem.

138. Turklāt 2000. gadā nekādā ziņā nevarēja droši paredzēt frekvenču tirdzniecības ieviešanu un Apvienotajā Karalistē tā līdz šim faktiski nav ieviesta. Jo ilgāks laika posms atdala valsts īstenoto licenču piešķiršanu no otrreizējās iespējas iegādāties licences, jo vairāk mainās tirgus situācija kopumā. Turklāt palielinās citu faktoru, piemēram, licenču ekonomiskās vērtības atkārtotas noteikšanas, ņemot vērā [jaunas] tehnikas parādīšanos, kas konkurē ar UMTS mobilajiem sakariem, nozīme salīdzinājumā ar iespējamu likviditātes trūkumu, uz laiku ieguldot līdzekļus priekšnodokļa apmaksā. Arī šis apsvērums liecina par to, ka par konkurences traucējumiem Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas izpratnē principā var runāt tikai tad, ja pakalpojumi ir pieejami aptuveni vienā un tajā pašā laikā un potenciālais pircējs var izvēlēties no diviem līdzīgiem piedāvājumiem.

139. Tādējādi uz ceturto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild:

Nozīmīgi konkurences traucējumi Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas nozīmē ir tikai reālu draudu gadījumā, ka valsts uzlūkošana par personu, kas nav nodokļa maksātāja, būtiski ietekmē esošo vai potenciālo tirgus dalībnieku, kas piedāvā konkurējošus pakalpojumus, situāciju konkurences jomā. Šādi draudi principā nepastāv, ja, pamatojoties uz tiesisko regulējumu valsts pakalpojumu sniegšanas brīdī, neviens privātais tirgus dalībnieks nevar tirgū piedāvāt ar valsts pakalpojumiem konkurējošus pakalpojumus.

C –    Par sesto prejudiciālo jautājumu: direktīvai atbilstoša valsts tiesību aktu, ar ko transponē Sestās direktīvas 4. panta 5. punktu, interpretācija

140. Pamatojoties uz VAT Act 1994 41. panta 2. punktu, nodokļu administrācija pieņēma nodokļu instrukciju, atbilstoši kurai noteiktas valsts iestāžu darbības, tostarp licencēšanu un telekomunikācijas, apliek ar nodokli (65).

141. Atbilstoši Tiesas atzinumam spriedumā lietā Fazenda Pública (66) dalībvalstis var transponēt Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otro daļu, pieņemot atbilstošas tiesību normas un piešķirot pārvaldes iestādēm tiesības, balstoties uz likumā noteiktiem kritērijiem, lemt, kad valsts darbībai ir jāpiemēro PVN, lai novērstu nopietnus konkurences traucējumus.

142. Iesniedzējtiesa jautā, ciktāl, piemērojot iepriekš minētos valsts tiesību aktus, nozīme ir direktīvai atbilstošas valsts tiesību interpretācijas principam, kas ir minēts spriedumā lietā Marleasing (67).

143. Atbilstoši tam valsts tiesai, piemērojot valsts tiesības un it īpaši normas speciālajā tiesiskajā regulējumā, kas ir pieņemts, lai ieviestu direktīvas prasības, ir jāinterpretē valsts tiesības, cik vien tas ir iespējams, ņemot vērā attiecīgās direktīvas tekstu un mērķi, lai sasniegtu tajā noteikto rezultātu un panāktu atbilstību EKL 249. panta trešajai daļai (68).

144. Šis princips ir jāievēro, piemērojot jebkuru valsts tiesību aktu. Tas attiecas arī uz administratīvajām instrukcijām, kurās, transponējot Sestās direktīvas 4. panta 1. un 5. punktu, noteikts, kādi valsts pārvaldes darījumi ir apliekami ar nodokli.

145. Tomēr prasītājas iebilst, ka direktīvai atbilstošas valsts tiesību interpretācijas princips neattiecas uz nodokļu instrukcijām, jo nodokļu administrācija tādā veidā ir izmantojusi savu diskrecionāro varu, kas tai piemīt saskaņā ar direktīvas noteikumiem.

146. Šādam apgalvojumam nevar piekrist. Ja valsts iestādes, lai transponētu Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otro daļu, atsevišķas publisko tiesību subjektu darbības kvalificē kā ar nodokli apliekamas darbības, tām ir jāievēro direktīvas tiesiskās norādes. Atbilstoši tām nopietnu konkurences traucējumu esamība, kā jau iepriekš minēts, ir saistīta ar principiālu nosacījumu, ka valsts pakalpojumiem to sniegšanas brīdī ir jākonkurē ar attiecīgiem privāto tiesību subjektu sniegtajiem pakalpojumiem. Direktīva nepiešķir valsts iestādēm tiesības aplikt ar PVN valsts pakalpojumu, ko sniegusi valsts iestāde, neraugoties uz to, ka juridiski nepastāv konkurences attiecības un ka tas nav gadījums, uz ko attiecas Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešā daļa kopā ar D pielikumu.

147. Prasītājas turklāt apgalvo, ka valsts nevar atsaukties uz direktīvai atbilstošu interpretāciju, kaitējot privāto tiesību subjektiem. Arī šis viedoklis nav pamatots. Tiesu iestādēm ir pienākums interpretēt valsts tiesības atbilstoši direktīvai neatkarīgi no tā, vai tam ir nelabvēlīga ietekme uz privāto tiesību subjektu. Tādēļ Tiesa tieši strīdu gadījumā starp privāto tiesību subjektiem, kur Kopienu tiesību ievērošana vienam no lietas dalībniekiem nozīmē nelabvēlīgu iznākumu, ir uzsvērusi direktīvai atbilstošas interpretācijas nepieciešamību (69). Turklāt tā atzina, ka atsauce uz direktīvu netiešā veidā var negatīvi ietekmēt privātpersonas tiesības (70).

148. To neietekmē arī pastāvīgā judikatūra, kas nosaka, ka direktīva pati par sevi nevar uzlikt pienākumus privātpersonām un tādējādi to kā tādu nevar izmantot pret privātpersonām (71). Šis secinājums attiecas tikai uz direktīvas tiešu piemērošanu, bet neattiecas uz direktīvai atbilstošu interpretāciju. Jo direktīvai atbilstošas interpretācijas gadījumā privātpersonai saistības uzliek nevis pati direktīva, bet gan valsts tiesības, kas tiek piemērotas atbilstoši direktīvai.

149. Valsts tiesai ir jālemj, vai izskatāmajā lietā ir iespējama direktīvai atbilstoša valsts tiesību interpretācija. Šajā sakarā ir jāņem vērā ne tikai nodokļu instrukcija. Gluži pretēji, valsts tiesai ir jāņem vērā valsts tiesības kopumā, lai novērtētu, kādā mērā tās var tikt piemērotas, lai neradītu direktīvai pretēju rezultātu (72).

150. Ja valsts tiesības, piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, ļauj dažos apstākļos interpretēt kādu valsts tiesību normu tādā veidā, ka kolīzija ar kādu citu valsts tiesību normu tiek novērsta vai arī tiek ierobežota šīs normas piemērošana, to piemērojot tikai tādā mērā, kas ir saderīgs ar citu normu, tiesai ir pienākums izmantot tādas pašas metodes, lai sasniegtu direktīvā noteikto rezultātu (73). Katrā ziņā Kopienu tiesības neuzliek pienākumu veikt direktīvai atbilstošu valsts tiesību interpretāciju contra legem (74).

151. Tādējādi uz sesto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild:

Ja dalībvalsts nolemj transponēt Sestās direktīvas 4. panta 1. un 5. punktu ar tiesību aktiem, kas valsts pārvaldei piešķir likumīgas tiesības noteikt, kādi valsts pārvaldes darījumi ir uzskatāmi par ar nodokli apliekamiem darījumiem, un valsts pārvalde šīs pilnvaras izmanto, valsts tiesai, piemērojot šos tiesību aktus, ir jāinterpretē valsts tiesības, cik vien tas ir iespējams, ņemot vērā Sestās direktīvas tekstu un mērķi, lai sasniegtu tajā noteikto rezultātu un panāktu atbilstību EKL 249. panta trešajai daļai.

V –    Secinājumi

152. Noslēgumā es piedāvāju Tiesai uz VAT and Duties TribunaI London [prejudiciālajiem] jautājumiem atbildēt šādi:

1)      pamata prāvas apstākļos valsts iestādes rīkotā licenču, kuras attiecas uz tiesībām noteiktā laika posmā izmantot noteiktas elektromagnētiskā spektra daļas, lai sniegtu UMTS mobilo sakaru pakalpojumus, izsole ir jāuzskata par pastāvīgu bezķermeniskas lietas izmantošanu nolūkā gūt no tās ienākumus un tādējādi – par saimniecisko darbību Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē;

2)      jēdziens “telekomunikācijas” Sestās direktīvas D pielikuma 1. punktā pašreizējā attīstības posmā neattiecas uz valsts īstenoto UMTS licenču pārdošanu izsolē;

3)      par darbību valsts iestādes statusā Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmās daļas nozīmē ir jāuzskata tāda darbība, kuru publisko tiesību subjekti īsteno publiskajās tiesībās noteikta īpaša režīma ietvaros. Publiskā vara tiek īstenota arī tajā gadījumā, ja valsts, pildot tikai tai piešķirtās funkcijas, izmanto civiltiesībās noteiktu procedūru vai savas darbības rezultātā gūst būtiskus ienākumus;

4)      nozīmīgi konkurences traucējumi Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas nozīmē ir tikai reālu draudu gadījumā, ka valsts uzlūkošana par personu, kas nav nodokļa maksātāja, būtiski ietekmē esošo vai potenciālo tirgus dalībnieku, kas piedāvā konkurējošus pakalpojumus, situāciju konkurences jomā. Šādi draudi principā nepastāv, ja, pamatojoties uz tiesisko regulējumu valsts pakalpojumu sniegšanas brīdī, neviens privātais tirgus dalībnieks nevar tirgū piedāvāt ar valsts pakalpojumiem konkurējošus pakalpojumus;

5)      ja dalībvalsts nolemj transponēt Sestās direktīvas 4. panta 1. un 5. punktu ar tiesību aktiem, kas valsts pārvaldei piešķir likumīgas tiesības noteikt, kādi valsts pārvaldes darījumi ir uzskatāmi par ar nodokli apliekamiem darījumiem, un valsts pārvalde šīs pilnvaras izmanto, valsts tiesai, piemērojot šos tiesību aktus, ir jāinterpretē valsts tiesības, cik vien tas ir iespējams, ņemot vērā Sestās direktīvas tekstu un mērķi, lai sasniegtu tajā noteikto rezultātu un panāktu atbilstību EKL 249. panta trešajai daļai.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – IMT-2000 – Starptautiskie mobilie telesakari 2000 [International Mobile Telecommunications-2000] (Starptautiskās telekomunikāciju savienības [International Telecommunication Union], turpmāk tekstā – “ITU”, izstrādāts standarts); UMTS – universālā mobilo telekomunikāciju sistēma (Eiropas Pasta un telesakaru administrāciju konferences, turpmāk tekstā – “CEPT”, un Eiropas telekomunikāciju standartu institūta [European Telecommunications Standards Institute], turpmāk tekstā – “ETSI”, izstrādāts standarts, t.s. IMT-2000 ģimenes sastāvdaļa).

3 – Tātad, kā Tiesā notikušās tiesas sēdes laikā precīzi norādīja Nīderlandes valdības pārstāvis, zināmā mērā lieta skar PVN, kas tika samaksāts, nevienam to nepamanot.

4 – Padomes 1977. gada 17. maija Sestā direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.).

5 – Lieta C-284/04 T-Mobile Austria u.c.

6 – Izsoles ceļā licences tika piešķirtas cita starpā Vācijā, Austrijā, Beļģijā, Kiprā, Dānijā, Grieķijā, Ungārijā, Itālijā, Nīderlandē, Čehijas Republikā un Apvienotajā Karalistē. Spānijā, Somijā, Francijā, Luksemburgā, Polijā, Portugālē, Slovākijā, Slovēnijā un Zviedrijā pretendentu izvēlējās konkursa kārtībā (t.s. beauty contest). Iepriekš minētajās valstīs, izņemot Ungāriju un Somiju, licences tika piešķirtas, nepiemērojot PVN. Somijā licences tika piešķirtas bez maksas.

7 – CEPT ir starptautiska organizācija, kurā pašreiz ietilpst 46 Eiropas valstu pasta un telekomunikāciju jomu regulējošās iestādes. (Tuvāka informācija ir pieejama organizācijas mājas lapā – www.cept.org).

8 – Tajā ir minētas šādas frekvenču joslas: 1900–1980 MHz, 2010–2025 MHz un 2110–2170 MHz virszemes UMTS–programmatūrai un 1980–2010 MHz un 2170–2200 MHz satelītu UMTS–programmatūrai.

9 – Šajā sakarā skat. informāciju Eiropas Radiosakaru biroja (European Radiocommunications Office, turpmāk tekstā – “ERO”) mājas lapā – www.ero.dk/ecc.

10 – Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 10. aprīļa Direktīva 97/13/EK par vispārējo atļauju un individuālo licenču kopēju sistēmu sakaru [telekomunikāciju] pakalpojumu jomā (OV L 117, 15. lpp.), kas ar 2003. gada 24. jūliju atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.).

11 – Minēta 10. zemsvītras piezīmē.

12 – OV 1999, L 17, 1. lpp.

13 – Mūsdienās izmantojamai tehnikai tīkla ekspluatācijai ir vajadzīga viena frekvence tiešajam un viena frekvence retūrkanālam (Frequency Division Duplex – FDD). Licencēs A, C, D un E katrā ietilpst vēl arī 5 MHz nepāra spektrs, ko var izmantot ierakstiem (Time Division Duplex – TDD).

14 –      BT3G šajā laikā piederēja uzņēmumam British Telecommunications Plc; pēc mobilo sakaru jomas atdalīšanas no BT, izveidojot mmO2, BT3G tika pārdēvēta par O2 Third Generation Limited.

15 – 2000. gada 12. septembra spriedums lietā C-260/98 Komisija/Grieķija (Recueil, I-6537. lpp., 26. punkts) un spriedums lietā C-359/97 Komisija/Apvienotā Karaliste (Recueil, I-6355. lpp., 41. punkts), kā arī 2006. gada 21. februāra spriedums lietā C-223/03 University of Huddersfield (Krājums, I-1751. lpp., 47. punkts), skat. arī 1987. gada 26. marta spriedumu lietā 235/85 Komisija/Nīderlande (Recueil, 1471. lpp., 8. punkts), kā arī tādā pašā nozīmē cita starpā 1985. gada 14. februāra spriedumu lietā 268/83 Rompelman (Recueil, 655. lpp., 19. punkts) un 2003. gada 27. novembra spriedumu lietā C-497/01 Zita Modes (Recueil, I-14393. lpp., 38. punkts).

16 – 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā C-4/94 BLP Group (Recueil, I-983. lpp., 24. punkts) un 2006. gada 12. janvāra spriedums apvienotajās lietās C-354/03, C-355/03 un C-484/03 Optigen u.c. (Krājums, I-483. lpp., 45. punkts).

17 – Skat. 16. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus.

18 – Ja maksājumi neietilptu Sestās direktīvas piemērošanas jomā, nebūtu vajadzīgs Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta 1. daļas precizējums, ka valsts nav nodokļa maksātājs arī tad, ja tā par savu darbību iekasē maksājumus.

19 – Saskaņā ar Direktīvas 97/13 10. panta 1. punktu dalībvalstis drīkst ierobežot individuālo licenču skaitu tikai tādā apmērā, cik tas ir nepieciešams radio frekvenču efektīvai izmantošanai.

20 – Skat. iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Komisija/Nīderlande 10. punktu, iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Komisija/Grieķija 28. punktu un iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Komisija/Apvienotā Karaliste 43. punktu.

21 – Skat. iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

22 – 1994. gada 19. janvāra spriedums lietā C-364/92 SAT Fluggesellschaft (Recueil, I-43. lpp., 30. punkts); šajā sakarā skat. arī 1997. gada 18. marta spriedumu lietā C-343/95 Diego Calì & Figli (Recueil, I-1547. lpp., 22. un 23. punkts) un 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C-309/99 Wouters u.c. (Recueil, I-1577. lpp., 57. punkts).

23 – 1990. gada 4. decembra spriedums lietā C-186/89 Van Tiem (Recueil, I-4363. lpp., 18. punkts), 2003. gada 26. jūnija spriedums lietā C-442/01 KapHag (Recueil, I-6851. lpp., 37. punkts), 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-77/01 EDM (Recueil, I-4295. lpp., 48. punkts) un 2004. gada 21. oktobra spriedums lietā C-8/03 BBL (Krājums, I-10157. lpp., 36. punkts).

24 – 1996. gada 26. septembra spriedums lietā C-230/94 Enkler (Recueil, I-4517. lpp., 22. punkts), 2000. gada 27. janvāra spriedums lietā C-23/98 Heerma (Recueil, I-419. lpp., 19. punkts). Skat. arī iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Rompelman, kurā Tiesa apbūves tiesību mantojuma daļas iegūšanu ir kvalificējusi kā saimniecisku darbību.

25 – Skat., piemēram, angļu valodas versiju – for the purpose of obtaining income therefrom on a continuing basis; franču valodas versiju – en vue d'en retirer des recettes ayant un caractère de permanence; itāļu valodas versiju – per ricavarne introiti aventi un certo carattere di stabilità; un spāņu valodas versiju – con el fin de obtener ingresos continuados en el tiempo.

26 – Iepriekš 24. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Enkler 20. punkts.

27 – Iepriekš 24. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Enkler 27. punkts.

28 – 1996. gada 20. jūnija spriedums lietā C-155/94 Wellcome Trust (Recueil, I-3013. lpp., 32. un turpmākie punkti) un iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā EDM 57. un 58. punkts. Skat. vēl attiecībā uz akciju turēšanu un iegūšanu iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā KapHag 38. punktu un 2005. gada 26. maija spriedumu lietā C-465/03 Kretztechnik (Krājums, I-4357. lpp., 19. un turpmākie punkti).

29 – Skat. ģenerāladvokāta Mišo [Mischo] secinājumus, kuros uzskatāmi parādīts, ka 4. panta 5. punkts ir, tā sakot, veidots vairākās pakāpēs un iedalīts izņēmumos un pretizņēmumos (1989. gada 15. marta secinājumi apvienotajās lietās 231/87 un 129/88 Comune di Carpaneto Piacentino u.c., 1989. gada 17. oktobra spriedums, Recueil, 3233. lpp., 8. punkts).

30 – Iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minētais 1989. gada 17. oktobra spriedums apvienotajās lietās Comune di Carpaneto Piacentino u.c., 22. punkts.

31 – Skat. ģenerāladvokāta Albēra [Alber] 2000. gada 29. jūnija secinājumus lietā C-446/98 Fazenda Pública (2000. gada 14. decembra spriedums, Recueil, I-11435. lpp., 69. punkts).

32 – D pielikumā kopumā ir minētas 13 veidu darbības – papildus telekomunikācijām, piemēram, ūdens, gāzes un elektrības piegāde, pasažieru un preču pārvadājumi, ostu un lidostu pakalpojumi, tirdzniecības gadatirgu un izstāžu rīkošana, komerciālu reklāmas organizāciju un ceļojumu aģentu darbība, ēdnīcu vadīšana u.c.

33 – Apvienotās Karalistes valdība šajā sakarā norāda uz Padomes 1990. gada 28. jūnija Direktīvas 90/387/EEK par telekomunikācijas pakalpojumu iekšējā tirgus izveidi, nodrošinot telekomunikāciju tīklu padevi (Open Network Provision – ONP) (OV L 192, 1. lpp.), kas tagad jau ir atcelta, 2. panta 4. punktā sniegto telekomunikāciju pakalpojumu definīciju, atbilstoši kurai “telekomunikāciju pakalpojumi” ir pakalpojumi, kas pilnībā vai daļēji ietver sevī signālu pārraidi un maršrutēšanu telekomunikāciju tīklā, izmantojot telekomunikāciju procesus, izņemot radio un televīzijas apraidi.

34 – Šajā sakarā sīkāk skat. manus 2006. gada 13. jūlija secinājumus lietā C-278/05 Robins u.c. (2007. gada 25. maija spriedums, Krājums, I-1053. lpp., 80. un 81. punkts).

35 – Šo noteikumu pievienoja ar Padomes 1999. gada 17. jūnija Direktīvu 1999/59/EK, kas groza Direktīvu 77/388/EEK, kas attiecas uz telekomunikāciju pakalpojumiem piemērojamo pievienotās vērtības nodokli (OV L 162, 63. lpp.).

36 – Bez jau minētās vācu valodas versijas skat. it īpaši itāļu valodas (ivi compresa la cessione e la concessione, ad esse connesse, di un diritto di utilizzazione a infrastrutture per la trasmissione, l'emissione o la ricezione), holandiešu valodas (met inbegrip van de daarmee samenhangende overdracht en verlening van rechten op het gebruik van infrastructuur voor de transmissie, uitzending of ontvangst) un franču valodas versijas (y compris la cession et la concession y afférentes d'un droit d'utilisation de moyenspour une telle transmission, émission ou réception – mani izcēlumi).

37 – Skat. 1990. gada 27. marta spriedumu lietā C-372/88 Cricket St. Thomas (Recueil, I-1345. lpp., 19. punkts), 1997. gada 5. jūnija spriedumu lietā C-2/95 SDC, (Recueil, I-3017. lpp., 22. punkts) un 2000. gada 14. septembra spriedumu lietā C-384/98 D. (Recueil, I-6795. lpp., 16. punkts).

38 – Skat. iepriekš 35. zemsvītras piezīmē minētās Direktīvas 1999/59 preambulas ceturto apsvērumu, kas nosaka šādi:

“Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu to, ka telekomunikāciju pakalpojumus, ko izmanto Kopienā reģistrēti klienti, ar nodokli apliek Kopienā.”

39 – Kā jaunāko skat. 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C-169/04 Abbey National (Krājums, I-4027. lpp., 61. un turpmākie punkti), kā arī manus 2005. gada 8. septembra secinājumus šajā lietā, 73. un turpmākie punkti.

40 – OV L 192, 1. lpp. Tostarp Direktīva 90/387 ir atcelta ar iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto Direktīvu 2002/21. Jaunās pamatdirektīvas 2. panta c) punktā iekļautā elektronisko komunikāciju pakalpojumu definīcija ietver sevī telekomunikācijas un līdzīgi kā iepriekšējā direktīva par galveno uzskata signālu pārraidīšanu elektronisko komunikāciju tīklos.

41 – Iepriekš 31. zemsvītras piezīmē minēto secinājumu lietā Fazenda Pública 69. punkts.

42 – Tomēr Komisija apsver iespēju frekvenču spektra pārvaldībā ieviest vairāk uz tirgu orientētu pieeju (skat. Komisijas 2005. gada 14. septembra paziņojumu “Uz tirgu orientēta frekvenču spektra pārvaldības metode Eiropas Savienībā”, COM(2005) 400, galīgā redakcija).

43 – Skat. arī turpmāk 102. un turpmākos punktus.

44 – Skat. apsvērumus attiecībā uz ceturto prejudiciālo jautājumu (turpmāk 124. un turpmākie punkti).

45 – 1991. gada 25. jūlija spriedums lietā C-202/90 Ayuntamiento de Sevilla (Recueil, I-4247. lpp., 18. punkts), kā arī iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Komisija/Grieķija 34. punkts un iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Komisija/Apvienotā Karaliste 49. punkts.

46 – Iepriekš 31. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Fazenda Pública 16. un 17. punkts.

47 –      Šajā sakarā Tiesa norāda uz iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minētā 1989. gada 17. oktobra sprieduma lietā Comune di Carpaneto Piacentino 15. punktu un 1990. gada 15. maija spriedumu lietā C-4/89 Comune di Carpaneto Piacentino u.c. (Recueil, I-1869. lpp., 10. punkts).

48 –      Šajā sakarā Tiesa norāda uz iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto sprieduma lietā Komisija/Apvienotā Karaliste 50. punktu un sprieduma lietā Komisija/Grieķija 35. punktu, kā arī uz citiem spriedumiem paralēli izskatāmās lietās.

49 – Iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minētā 1989. gada 17. oktobra sprieduma lietā Comune di Carpaneto Piacentino u.c. 13. punkts un iepriekš 31. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Fazenda Pública 19. punkts.

50 – Skat. WTA 1998 4. pantu.

51 – Iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Komisija/Apvienotā Karaliste 51. punkts un iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Komisija/Grieķija 36. punkts.

52 – Iepriekš 31. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Fazenda Pública 22. punkts.

53 – Skat. iepriekš 47. zemsvītras piezīmē minētā 1990. gada 15. maija sprieduma lietā Comune di Carpaneto Piacentino u.c. 11. punktu.

54 – Arī iepriekš 31. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Fazenda Pública 22. punktā Tiesa neaplūkoja izolēti tikai vienas stāvvietas izīrēšanu, bet gan publisko stāvvietu pārvaldīšanu kopumā.

55 – 1995. gada 4. oktobra spriedums lietā C-291/92 Armbrecht (Recueil, I-2775. lpp.). Skat. īpaši jautājumā par nodokļa atskaitīšanu īpašumu gadījumos, kas izmantoti, īstenojot valsts varu: 2005. gada 2. jūnija spriedumu lietā C-378/02 WaterschapZeeuws Vlaanderen (Krājums, I-4685. lpp.).

56 – 1999. gada 25. februāra spriedums lietā C-349/96 CPP (Recueil, I-973. lpp., 29. punkts). Skat. arī 2005. gada 27. oktobra spriedumu lietā C-41/04 Levob (Krājums, I-9433. lpp., 20. punkts).

57 – Skat. manus 2006. gada 4. maija secinājumus lietā C-251/05 Talacre BeachCaravan Sales (2006. gada 6. jūlija spriedums, Krājums, I-6269. lpp., 32. un turpmākie punkti).

58 – Skat. 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C-415/93 Bosman u.c. (Recueil, I-4921. lpp., 61. punkts), 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C-379/98 PreussenElektra (Recueil, I-2099. lpp., 39. punkts).

59 –      Iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minētā 1989. gada 17. oktobra sprieduma lietā Comune di Carpaneto Piacentino u.c. 24. punkts. Skat. arī 2006. gada 8. jūnija spriedumu lietā C-430/04 Feuerbestattungsverein Halle (Krājums, I-4999. lpp., 25. punkts).

60 – Iepriekš 55. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Waterschap Zeeuws Vlaanderen 32. punkts.

61 – 2003. gada 20. novembra spriedums lietā C-8/01 Taksatorringen (Recueil, I-13711. lpp.).

62 – Iepriekš 61. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Taksatorringen 63. punkts.

63 – Saskaņā ar CEPT-ECC lēmumu (02) 06 no 2008. gada 1. janvāra papildus pirmajiem 3G pakalpojumiem jau piešķirtajām frekvencēm IMT-2000/UMTS mobilo sakaru rīcībā ir jānodod frekvenču josla no 2500 līdz 2690 MHz.

64 – Prasītāju izvirzītais pieņēmums, ka licenci iegādājas persona, kas nav nodokļa maksātājs (piemēram, valsts iestāde) un kurai nav tiesību uz priekšnodokļa atskaitīšanu, šķiet maz ticama. Ja valsts iestāde izmanto licenci atbilstoši tās mērķim, lai sniegtu telekomunikāciju pakalpojumus, tā saskaņā ar Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešo daļu kopā ar D pielikumu ir PVN maksātāja. Drīzāk teorētisks ir arī apsvērums, ka priekšnodokļa atmaksu nevarētu saņemt, ja licences izmantotu ar nodokli neapliekamām darbībām.

65 – Konkrētāk skat. šo secinājumu 12. un 13. punktu.

66 – Minēts iepriekš 31. zemsvītras piezīmē, 32. punkts.

67 – 1990. gada 13. novembra spriedums lietā C-106/89 Marleasing (Recueil, I-4135. lpp., 8. punkts). Pirmoreiz minēts 1984. gada 10. aprīļa spriedumā lietā 14/83 Von Colson un Kamann (Recueil, 1891. lpp., 26. punkts). Skat. vēl arī 1994. gada 14. jūlija spriedumu lietā C-91/92 Faccini Dori (Recueil, I-3325. lpp., 26. punkts) un 2004. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C-397/01 līdz C-403/01 Pfeiffer u.c. (Krājums, I-8835. lpp., 113. punkts).

68 – Iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Von Colson un Kamann 26. punkts, iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Marleasing 8. punkts, iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Faccini Dori 26. punkts un iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Pfeiffer u.c. 113. punkts.

69 – Skat. 67. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus (izņemot spriedumu lietā Von Colson un Kamann).

70 – 2004. gada 7. janvāra spriedums lietā C-201/02 Wells (Recueil, I-723. lpp., 57. punkts).

71 – 1986. gada 26. februāra spriedums lietā 152/84 Marshall (Recueil, 723. lpp., 48. punkts), iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Marleasing 6. punkts; iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Faccini Dori 20. punkts, iepriekš 70. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Wells 57. punkts, kā arī iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Pfeiffer u.c. 108. punkts.

72 – Šajā nozīmē skat. 1999. gada 25. februāra spriedumu lietā C-131/97 Carbonari u.c. (Recueil, I-1103. lpp., 49. un 50. punkts) un iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Pfeiffer u.c. 115. punktu.

73 – Iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Pfeiffer u.c. 116. punkts.

74 – Skat. 2005. gada 16. jūnija spriedumu lietā C-105/03 Pupino (Krājums, I-5285. lpp., 47. punkts). Šis spriedums attiecas uz pamatlēmumu, kas balstīts uz EK līgumu. Minētais secinājums attiecas arī uz direktīvām, kas pieņemtas, pamatojoties uz EK līgumu.