Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON]

SECINĀJUMI,

sniegti 2006. gada 22. jūnijā (1)

Lieta C-228/05

Stradasfalti Srl

pret

Agenzia delle Entrate Ufficio di Trento






1.        Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Commissione Tributaria di Primo Grado (Pirmās instances tiesas nodokļu palāta), Trento [Trento], Itālija, pēc būtības vēlas noskaidrot, vai valsts tiesību normas, kas paredz pievienotās vērtības [nodokļa] (turpmāk tekstā – “PVN”) priekšnodokļa atskaitījumus par mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kas neietilpst nodokļu maksātāja uzņēmējdarbībā, vai par šādu transportlīdzekļu degvielu, var pamatot ar Sestās PVN direktīvas (2) 17. panta 7. punktu – kas atļauj ciklisku saimniecisku iemeslu dēļ pilnībā vai daļēji izslēgt dažas preces no atskaitīšanas sistēmas, par to apspriežoties ar PVN komiteju, – ja šīs normas ir bijušas spēkā 25 gadus un PVN komiteja ir tikai pieņēmusi zināšanai to, ka šādas normas ir pieņemtas.

 Attiecīgās Sestās direktīvas normas

2.        Atbilstoši Sestās direktīvas 17. panta 2. punktam PVN priekšnodoklis par nodokļu maksātāja veiktajām piegādēm pēc būtības ir atskaitāms no maksājamā nodokļa tiktāl, ciktāl šīs piegādes tiek izmantotas, lai veiktu ar nodokli apliekamas piegādes.

3.        Tomēr 17. panta 6. punkts paredz:

“Ne ilgāk kā četrus gadus no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas Padome pēc Komisijas priekšlikum[a] vienprātīgi lemj, uz kuriem izdevumiem neattiecas pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšana. Pievienotās vērtības nodoklis nekādā gadījumā nav atskaitāms par izdevumiem, kas nav stingri saistīti ar uzņēmējdarbību, piemēram, luksusa, izpriecu un izklaides izdevumiem.

Līdz brīdim, kad iepriekšminētās normas stājas spēkā, dalībvalstis var saglabāt visus izņēmumus, kas paredzēti šo valstu likumos laikā, kad šī direktīva stājas spēkā.”

4.        Šādas normas vēl nav pieņemtas. Itālijā Sestā direktīva stājās spēkā 1979. gada 1. janvārī (3).

5.        Sestās direktīvas 17. panta 7. punkts paredz:

“Ievērojot 29. pantā paredzēto konsultāciju kārtību, katra dalībvalsts var ciklisku saimniecisku iemeslu dēļ pilnīgi vai daļēji izslēgt no atskaitīšanas sistēmas dažus ražošanas līdzekļus vai citas preces. [..]”

6.        27. pantā ir ietverts cits, pastāvīgāks atkāpju veids. Pašlaik (4) šis noteikums ir izteikts šādā redakcijā:

“1. Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu var atļaut jebkurai dalībvalstij ieviest īpašus pasākumus, lai atkāptos no šīs direktīvas noteikumiem nolūkā vienkāršot procedūru, kādā iekasē nodokli, vai novērst noteiktu veidu nodokļu nemaksāšanu vai apiešanu. [..]

2. Dalībvalsts, kas vēlas ieviest 1. punktā minētos pasākumus, par tiem informē Komisiju un sniedz Komisijai visu attiecīgo informāciju.

3. Komisija viena mēneša laikā par ierosinātajiem pasākumiem informē pārējās dalībvalstis.

4. Padomes lēmumu uzskata par apstiprinātu, ja divu mēnešu laikā no dienas, kad pārējās dalībvalstis ir informētas, kā tas noteikts iepriekšējā punktā, ne Komisija, ne kāda no dalībvalstīm nav pieprasījusi, lai šo jautājumu izskata Padomē.

[..]”

7.        29. pants, uz kuru ir norāde 17. panta 7. punktā, paredz:

“1. Ar šo ir izveidota Padomdevēja komiteja pievienotās vērtības nodokļa jautājumos, šeit turpmāk “Komiteja”.

2. Komiteja sastāv no dalībvalstu un Komisijas pārstāvjiem. Komitejas priekšsēdētājs ir Komisijas pārstāvis. Sekretāra [sekretariāta] pakalpojumus Komitejai nodrošina Komisija.

3. Komiteja apstiprina savu reglamentu.

4. Papildus šajā direktīvā paredzētajiem punktiem, uz kuriem attiecas apspriežu kārtība, Komiteja izskata jautājumus, ko ierosina tās priekšsēdētājs pēc savas ierosmes vai pēc kādas dalībvalsts pārstāvja lūguma, kas attiecas uz Kopienas noteikumu par pievienotās vērtības nodokli piemērošanu.”

 Spriedums lietā Metropol

8.        Lietā Metropol un Stadler (5) Tiesa aplūkoja 17. panta 6. punkta un it īpaši 17. panta 7. punkta noteikumus sakarā ar Austrijas Verwaltungsgerichtshof (Federālā Administratīvā tiesa) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar valsts noteikumu, kas bija ieviests pēc tam, kad Austrijā stājās spēkā Sestā direktīva. Šajā valsts noteikumā bija iekļauta daudz šaurāka atsevišķas mikroautobusu kategorijas definīcija nekā tā, kas bija noteikta iepriekšējā administratīvajā praksē, un tādējādi tiesības atskaitīt PVN priekšnodokli netika attiecinātas uz atsevišķiem transportlīdzekļiem, attiecībā uz kuriem šādas atskaitīšanas tiesības iepriekš pastāvēja.

9.        Konstatējusi, ka definīcijas maiņu nevar pamatot ar Sestās direktīvas 17. panta 6. punktu, jo, salīdzinot ar stāvokli pirms tam, kad Austrijā stājās spēkā Sestā direktīva, bija būtiski grozīti saistošie noteikumi, Tiesa pārbaudīja, vai 17. panta 7. punkts ļauj dalībvalstij izslēgt preces no PVN atskaitīšanas sistēmas, a) iepriekš neapspriežoties ar PVN komiteju un b) bez termiņa ierobežojumiem, lai nostiprinātu savu budžetu.

10.      Pirmkārt, Tiesa norādīja, ka atskaitīšanas tiesības ir PVN sistēmas neatņemama sastāvdaļa, kas nodrošina nodokļu neitralitāti. Tādēļ tās principā nevar ierobežot. Atkāpes ir atļautas tikai tajos gadījumos, kas ir skaidri noteikti Sestajā direktīvā un kas ir interpretējami šauri. 17. panta 7. punkts ir viens no šādiem gadījumiem; tajā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir tiesības izslēgt [atsevišķas] preces no atskaitīšanas sistēmas, ievērojot 29. pantā paredzēto konsultāciju kārtību.

11.      Šāda apspriešanās ļauj Komisijai un pārējām dalībvalstīm kontrolēt, kā dalībvalsts izmanto iespēju atkāpties no vispārējās PVN atkaitīšanas sistēmas, it īpaši pārbaudot, vai attiecīgais valsts pasākums atbilst nosacījumam, ka tam jābūt pieņemtam ciklisku saimniecisku iemeslu dēļ.

12.      Tādējādi 17. panta 7. punkts paredz procesuālu pienākumu, kas dalībvalstīm ir jāizpilda, lai tās varētu balstīties uz tajā paredzēto noteikumu par atkāpēm. Apspriešanās ar PVN komiteju ir priekšnoteikums jebkura ar šo normu pamatota pasākuma ieviešanai. Ja izņēmums no atskaitīšanas sistēmas nav noteikts atbilstoši šim nosacījumam, tad valsts nodokļu iestādes nevar piemērot tādu izņēmumu, kas nelabvēlīgi ietekmē nodokļu maksātājus (6).

13.      Otrkārt, Sestās direktīvas 17. panta 7. punkts ļauj dalībvalstīm izslēgt preces no atskaitīšanas sitēmas “ciklisku saimniecisku iemeslu dēļ” jeb, citiem vārdiem sakot, ieviest pagaidu pasākumus, kas paredzēti, lai novērstu īstermiņa ekonomiskā stāvokļa [sekas] konkrētā brīdī. Tādēļ šādu pasākumu piemērošanai ir jābūt ierobežotai laikā, un tiem pēc būtības nevar būt strukturāls raksturs. No minētā izriet, ka 17. panta 7. punkts neļauj dalībvalstij ieviest pasākumus, ar ko uz precēm neattiecina PVN atskaitīšanas sistēmu, kuros nav ietverta norāde par šo pasākumu ierobežojumu laikā un/vai kas ietilpst pasākumu kopumā, ar kuriem veic strukturālus pielāgojumus, lai samazinātu budžeta deficītu un ļautu atmaksāt valsts parādu (7).

 Attiecīgās valsts tiesību normas

14.      Šajā lietā apstrīdētās normas ir ietvertas 1972. gada 26. oktobra Decreto del Presidente della Repubblica [Valsts prezidenta dekrēts] Nr. 633 19.a-1. pantā (turpmāk tekstā – “Dekrēts 633/1972”).

15.      Atbilstoši šī panta 1. punkta c) apakšpunktam, atkāpjoties no vispārējā noteikuma par priekšnodokļa atskaitīšanu no maksājamā nodokļa, PVN par tādu dažu mehānisko transportlīdzekļu veidu iegādi vai ievešanu, kuri nav paredzēti sabiedriskai izmantošanai un neietilpst nodokļu maksātāja uzņēmējdarbībā (8), principā nedod atskaitīšanas tiesības, izņemot, ja tas attiecas uz aģentiem vai tirdzniecības pārstāvjiem, lai gan līdz 1983. gadam varēja veikt atskaitījumu 50 % apjomā. No 2001. gada 1. janvāra (9) atkal var veikt atskaitījumus 10 % apjomā no priekšnodokļa attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas iegādāti, pamatojoties uz izpirkuma nomas (līzinga) līgumiem, un 50 % apjomā attiecībā uz transportlīdzekļiem, kuri aprīkoti ar motoriem, kas nav iekšdedzes dzinēji (10). Tiesas sēdē Itālijas valdība paziņoja, ka ar 2006. gada 1. janvāri 10 % atskaitīšanas tiesības ir palielinātas līdz 15 %.

16.      Atbilstoši 1. punkta d) apakšpunktam PVN par jebkādiem transportlīdzekļiem paredzētas degvielas vai smērvielu iegādi vai ievešanu var atskaitīt tikai tādā apjomā, kādā tiek veikts PVN atskaitījums par attiecīgo transportlīdzekļu iegādi vai ievešanu.

17.      Pašreizējais 19.a-1. pants (tāpat kā jaunais 19. panta teksts) tika iekļauts Dekrēta 633/1972 sākotnējā tekstā 1979. gadā, pēc Sestās direktīvas spēkā stāšanās Itālijā (11). Kopš tā brīža tas ir vairākkārt grozīts un tā darbības termiņš (kas sākotnēji bija līdz 1983. gada 31. decembrim) ir pagarināts daudzas reizes – atbilstoši Komisijas sniegtajām ziņām 24 reizes, – kā rezultātā tas vēl joprojām ir spēkā.

18.      No Tiesai sniegtajiem argumentiem un iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka par attiecīgo pasākumu vairākkārt ir notikušas apspriešanās ar PVN komiteju. Tiesas sēdē turklāt tika norādīts, ka Komisija 2005. gada 12. oktobrī – pēc visu rakstveida apsvērumu iesniegšanas šajā lietā – ir nolēmusi nosūtīt Itālijai brīdinājuma vēstuli atbilstoši EKL 226. pantam un šajā sakarā Itālija uzsāka procesu, lai saņemtu Padomes atļauju saskaņā ar Sestās direktīvas 27. pantu.

 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

19.      Stradasfalti Srl (turpmāk tekstā – “Stradasfalti”) ir sabiedrība, kas darbojas ceļubūves nozarē. Tā ir iegādājusies autotransporta līdzekļus (drīzāk “personiskai” lietošanai, nevis “uzņēmējdarbības” īstenošanai), lai nodrošinātu darbinieku pārvietošanos starp darba norises vietām un birojiem, lai apmeklētu dažādas administratīvās iestādes, kā arī izmantotu to kā darbinieku “papildatvieglojumus”.

20.      Stradasfalti iebilst pret priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību ierobežojumiem attiecībā uz šiem transportlīdzekļiem un to vajadzībām iegādāto degvielu. Tādēļ šis uzņēmums 2004. gadā nolēma pieprasīt minētā PVN atmaksu par 2000., 2001., 2002., 2003. un 2004. gadu, kura kopējā summa ir EUR 31 337,21.

21.      2004. gada 15. jūlijā vietējā nodokļu iestāde šos pieprasījumus noraidīja. Stradasfalti šo lēmumu apstrīdēja iesniedzējtiesā.

22.      Ņemot vērā iesniegtos argumentus, kuros Stradasfalti apgalvo, ka apstrīdētās tiesību normas neatbilst Sestajai direktīvai un nodokļu iestāde apstrīd to, ka dalībvalsts var piešķirt izņēmumus precēm, kas neietilpst nodokļu maksātāja uzņēmējdarbībā, kā arī Tiesas spriedumu lietā Metropol, valsts tiesa lūdza sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

“1.      Vai 17. panta 7. punkta pirmais teikums Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK, ievērojot šī panta 2. punktu, ir interpretējams tādējādi, ka:

a)      minētais pants nepieļauj, ka dalībvalsts paziņojums par tādas valsts tiesību normas pieņemšanu kā Valsts prezidenta dekrēta Nr. 633/72 šobrīd spēkā esošā 19.a panta 1. punkta c) un d) apakšpunkts, kura iedarbība vēlāk pagarināta, kas ierobežo PVN atskaitīšanas tiesības attiecībā uz preču izmantošanu un apkopi atbilstoši 17. panta 2. punktam, tiek uzskatīts par “apspriešanos ar PVN komiteju”, ko paredz šīs direktīvas 29. pants, ja PVN komiteja ir tikai pieņēmusi zināšanai [minēto] normu;

b)      šis pats pants nepieļauj arī, ka ikviens ierobežojums PVN atskaitīšanas tiesībām saistībā ar a) punktā minēto preču pirkumu, izmantošanu un apkopi, kas pieņemts pirms apspriešanās ar PVN komiteju un ir saglabāts spēkā, pamatojoties uz vairākiem tiesību aktiem, ar kuriem pagarināta tā darbība un kuri secīgi pieņemti vairāk nekā 25 gadu garumā, tiek uzskatīts par pasākumu, kas ietilpst tās piemērošanas jomā;

c)      ja atbilde uz pirmā jautājuma b) punktu ir apstiprinoša, – vai Tiesa varētu norādīt kritērijus, kas ļautu noteikt iespējamo maksimālo laika posmu, kādā var šādi Sestās direktīvas 17. panta 7. punktā minēto ciklisko saimniecisko iemeslu dēļ pagarināt spēkā esamību; vai arī – vai Tiesa varētu precizēt, vai tas, ka netiek ievērots atkāpju pagaidu raksturs (tās laika gaitā tiek pagarinātas), piešķir nodokļa maksātājam atskaitīšanas tiesības?

2.      Ja nav izpildīti iepriekš minētajai 17. panta 7. punktā paredzētajai procedūrai izvirzītie nosacījumi, – vai Sestās direktīvas 17. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību aktu, ko dalībvalsts pieņēmusi, vai administratīvu praksi, ko tā veikusi pēc Sestās direktīvas stāšanās spēkā (Itālijā – 1979. gada 1. janvārī), kas objektīvi un bez termiņa ierobežojumiem var ierobežot PVN atskaitījumu attiecībā uz atsevišķu mehānisko transportlīdzekļu iegādi, izmantošanu un apkopi?”

23.      Stradasfalti, Itālijas valdība un Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus, kas tika izklāstīti arī kā mutiski argumenti tiesas sēdē 2006. gada 6. aprīlī.

 Vērtējums

 Par pieņemamību

24.      Itālijas valdība apgalvo, ka pirmā jautājuma b) punkts un otrais jautājums nav attiecināmi uz strīdu, kurš tiek izskatīts pamata prāvā, jo tajos ir norādīts uz citiem normatīvajiem aktiem, nevis tiem, kas bija spēkā tajā laika posmā (2000.–2004. gadā), par kuru Stradasfalti lūdz priekšnodokļa atmaksu, un ka pirmā jautājuma c) punkta pirmā daļa ir hipotētiska, jo tajā ir pieņemts, ka atbilde uz pirmā jautājuma b) punktu būs apstiprinoša.

25.      Itālijas valdība uzskata, ka, ņemot vērā Tiesas spriedumu lietā Längst (12), šie jautājumi nav pieņemami, jo Tiesa var atteikties lemt par jautājumu, kuru ir uzdevusi valsts tiesa, ja lūgtajai interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata lietas faktiem vai tās priekšmetu, vai ja apskatāmā problēma ir hipotētiska.

26.      Iebildums attiecībā uz pirmā jautājuma b) punkta pieņemamību ir pamatots ar Itālijas apgalvojumu, ka, lai gan iepriekšējos gados tiesību akta normas, kas ietver attiecīgo pasākumu, varēja ieviest vai atkārtoti ieviest pirms apspriešanās ar PVN komiteju, kopš 1999. gada (un tādējādi arī normas, kas ir attiecināmas uz laika posmu no 2000. līdz 2004. gadam) visi grozījumi vai [termiņu] pagarinājumi ir pieņemti pēc apspriešanās ar šo komiteju.

27.      Tomēr vēlos piebilst, ka jautājums ir formulēts vispārīgi. Iesniegtajā lūgumā nav norādīts ne uz konkrētu laika posmu, ne arī uz konkrētu apspriešanos ar PVN komiteju, kas būtu notikusi pirms pasākuma ieviešanas vai pēc tās. Pretēji tam Stradasfalti, Itālijas valdība un Komisija ir atsaukušās uz dažādām apspriešanās un iesniegušas tādu komitejas sanāksmju protokolus, kuras ir notikušas gan pirms attiecīgā pasākuma ieviešanas, gan pēc tās.

28.      Šķiet, ir skaidrs, ka jautājums par to, vai Itālija ir izpildījusi prasības par apspriešanos ar PVN komiteju, ir jāizskata, pamatojoties uz konkrētajām darbībām, kas tiek veiktas katrā konkrētajā gadījumā. Tomēr tas ir jautājums par faktiem, un tādēļ par to var lemt tikai valsts tiesa. [Eiropas Kopienu] Tiesa nevar konstatēt faktus saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pat ja šie fakti attiecas uz Kopienu procedūru.

29.      Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka ir pilnīgi pieņemami, ka iesniedzējtiesa vispārīgi lūdz sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuru tā [varētu] ņemt vērā, izvērtējot šādus faktus, ko tā noskaidros, vai jau ir noskaidrojusi attiecībā uz apspriešanos ar PVN komiteju (13).

30.      Turklāt tā kā iesniedzējtiesai ir jāzina, kādas apspriešanās ir atzīstamas par atbilstošām un kādas nē, tad, manuprāt, Tiesa likumīgi var ņemt vērā dažādās situācijas, kas ir raksturotas iesniegtajos dokumentos, vienlaicīgi atturoties no tādu konkrētu faktu konstatēšanas, kas noteiktu pamatprāvas iznākumu, pamatojoties uz minētajiem dokumentiem.

31.      Arī pirmā jautājuma b) punktu nevar noraidīt kā nepieņemamu tikai tādēļ, ka tajā ir norādīts uz “vairākiem tiesību aktiem, ar kuriem pagarināta tā [ierobežojuma] darbība un kuri secīgi pieņemti vairāk nekā 25 gadu garumā”, jo pamatprāvā aplūkojamais atskaitījums attiecas uz īsāku laika posmu.

32.      Neskatoties uz to, vai prasības par apspriešanos ir izpildītas vai nē, minētā “secīgā pieņemšana” var būt atbilstīga, izvērtējot, vai ir izpildīta Sestās direktīvas 17. panta 7. punkta prasība, ka jebkuram izņēmumam no atskaitīšanas sistēmas ir jābūt pamatotam ar “cikliskiem saimnieciskiem iemesliem”.

33.      Tādējādi, ja pirmā jautājuma b) punkts ir pieņemams – un, manuprāt, tā ir – tad Itālijas valdības iebildumam, ka pirmā jautājuma c) punkts ir hipotētisks, nav pamata.

34.      Attiecībā uz otrā jautājuma pieņemamību Itālijas iebildums ir pamatots ar argumentu, ka laika posmā pēc 1999. gada apstrīdēto pasākumu spēkā esamība nebija “bez termiņa ierobežojumiem”, bet gan ik gadu tika pagarināta, gaidot, kad tiks pieņemta direktīva par noteikumiem atskaitīšanas tiesību īstenošanai. Tādēļ Itālija uzskata, ka jautājums neattiecas uz strīdu pamata prāvā.

35.      1998. gadā Komisija patiešām iesniedza projektu Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 77/388/EEK attiecībā uz noteikumiem, kas reglamentē pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanas tiesību īstenošanu (14). Nesen šis projekts tika atsaukts (15), acīmredzot tāpēc, ka netika panākta vienošanās Padomē. Ar šī projekta 1. panta 2. punktu Sestajā direktīvā tiktu iekļauts 17.a pants, kas, cita starpā attiektos uz PVN atskaitīšanu par “izdevumiem, kas saistīti ar vieglajām automašīnām, kas netiek izmantotas vienīgi uzņēmējdarbības vajadzībām”, un kuriem dalībvalstis varētu noteikt maksimālo apmēru, kas atbilstu vismaz 50 % no attiecīgā nodokļa. Šī atsauce uz minēto projektu patiešām arī ir iekļauta PVN komitejas protokolos, kurus ir iesniegusi Itālijas valdība.

36.      Tomēr, ņemot vērā apstākļus, saistībā ar kuriem ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, es uzskatu, ka otrais jautājums nav jāuztver sašaurināti tikai attiecībā uz situācijām, kurās pasākuma spēkā esamība nav atkarīga no termiņa ierobežojuma, bet gan attiecībā uz visām situācijām, kurās spēkā esamība ir tiktāl pagarināta, ka nonāk pretrunā ar prasību, ka atkāpes nosaka “ciklisku saimniecisku iemeslu dēļ”.

37.      Tādēļ, manuprāt, nav pamata secinājumam, ka kāds no iesniegtajiem jautājumiem ir nepieņemams.

38.      Atbildot uz šiem jautājumiem, vēlos izmantot pieeju, kas ir līdzīga Komisijas ierosinātajai pieejai. Tādēļ vispirms aplūkošu procesuālās prasības, kas jāizpilda, lai būtu spēkā atkāpe atbilstoši Sestās direktīvas 17. panta 7. punktam (pirmā jautājuma a) punkts un daļēji pirmā jautājuma b) punkts), tad šādas spēkā esamības materiālajām prasībām (pirmā jautājuma b) punkta atlikusī daļa un pirmā jautājuma c) punkta pirmā daļa) un visbeidzot – tiesiskās sekas, kas iestājas, ja nav izpildīta kāda no minētajām prasībām (pirmā jautājuma c) punkta atlikusī daļa un otrais jautājums).

 Procesuālās prasības – pirmā jautājuma a) un b) punkts

39.      Pēc būtības valsts tiesa vēlas uzzināt, vai “paziņojums par pasākuma ieviešanu” ir uzskatāms par “apspriešanos” ar PVN komiteju, ja komiteja to tikai “pieņem zināšanai”, un kādas sekas ir apspriešanās, kas notiek pēc attiecīgā pasākuma ieviešanas, ja tai vispār ir kādas sekas.

40.      Zināmā aspektā uz pirmo no šiem jautājumiem var atbildēt ļoti nepārprotami.

41.      PVN komiteja ir konsultatīva iestāde. Lai gan tā var pieņemt “pamatnostādnes”, tai nav pienākuma to veikt, ja vien attiecīgais jautājums neskar vispārējās intereses un dalībvalstu vairākums ir paudis kopēju viedokli (16). Pienākums apspriesties ar komiteju, ja dalībvalsts vēlas ieviest izņēmumu no atskaitīšanas tiesībām, ir noteikts Sestās direktīvas 17. panta 7. punktā. Savukārt nav izvirzīti nosacījumi attiecībā uz apspriešanos iznākumu. Vēl jo vairāk, ja PVN komitejai nav pienākuma pēc apspriešanās ieņemt konkrētu nostāju (un tāds pienākums nepastāv), tad tāda pasākuma spēkā esamību, ar kuru nosaka atkāpes, nevar apšaubīt tādēļ, ka komiteja to ir tikai “pieņēmusi zināšanai”.

42.      Turklāt PVN komitejas reglamenta 12. panta 3. punkts it īpaši paredz, ka komiteja “pieņem zināšanai” apspriešanos, kas dalībvalstij ir jāveic atbilstoši Sestajai direktīvai. Tādējādi pats fakts, ka komiteja tā dara – un no Tiesai iesniegtajiem protokoliem ir redzams, ka tā vairākkārt ir pieņēmusi zināšanai Itālijas apspriešanās par apstrīdēto pasākumu –, nevar radīt šaubas par šīs apspriešanās spēkā esamību.

43.      Tomēr pirmā jautājuma a) punktā ir norāde uz “paziņojumu par [..] valsts tiesību normas pieņemšanu”. Iespējams, to var uztvert tā, ka minētās jautājuma daļas mērķis ir noskaidrot, vai apspriešanos var uzskatīt par notikušu, ja komiteja tikai pieņem zināšanai paziņojumu par jau ieviestu pasākumu.

44.      Tas savukārt rada divus jaunus jautājumus: kam ir jābūt ietvertam “paziņojumā”, lai tas tiktu atzīts par “apspriešanos”, un vai apspriešanās, kas notiek pēc pasākuma ieviešanas, ir atzīstama par atbilstošu apspriešanos un vai tai var būt jebkāda iedarbība (jautājums, uz kuru ir norāde pirmā jautājuma b) punktā).

45.      Attiecībā uz pirmo no šiem jautājumiem es uzskatu, ka Komisijai ir taisnība, kad tā apgalvo, ka dalībvalstij ir jāsniedz komitejai pietiekama informācija, lai citas dalībvalstis un Komisija varētu paust viedokli par to, vai pasākums atbilst materiālajiem kritērijiem, kas ir noteikti 17. panta 7. punktā. Kā Tiesa ir atzinusi lietā Metropol, “apspriešanās ļauj Komisijai un pārējām dalībvalstīm kontrolēt, kā dalībvalsts izmanto iespēju atkāpties no vispārējās PVN atskaitīšanas sistēmas, it īpaši pārbaudot, vai attiecīgais valsts pasākums atbilst nosacījumam, ka tam jābūt pieņemtam ciklisku saimniecisku iemeslu dēļ” (17). Jebkādas zemākas prasības par paziņojumu saturu vai apjomu atņemtu šai procedūrai jebkādu noderību.

46.      Tas, vai attiecīgajās apspriešanās ir sniegta pietiekama informācija, ir jautājums par faktiem, kas ir jāizvērtē valsts tiesai. Jebkurā gadījumā ir jāņem vērā tas, ka vairāki dokumenti, kurus Tiesai iesniegto apsvērumu pielikumos ir pievienojusi gan Itālijas valdība, gan arī Komisija, liecina, ka komitejā ir diskutēts par Itālijas apspriešanos un ka Komisijai ir bijusi iespēja izteikt viedokli par attiecīgajiem pasākumiem.

47.      Attiecībā uz otro jautājumu spriedumā lietā Metropol ir skaidri noteikts, ka apspriešanās ar PVN komiteju ir “priekšnoteikums”, lai ieviestu pasākumu, ar ko nosaka atkāpes (18).

48.      Tomēr Itālijas valdība paļaujas uz šādu Tiesas konstatējumu lietā Sudholz (19): “Sestās direktīvas 27. panta formulējums neizslēdz iespēju, ka Padomes lēmumu var pieņemt vēlāk. Lēmums nav spēkā neesošs tikai tādēļ vien, ka tas ir pieņemts pēc pasākuma, ar ko nosaka atkāpes.”

49.      Šajā sakarā vēlos uzsvērt, ka 17. panta 7. punktā paredzētā apspriešanās procedūra atšķiras no 27. pantā paredzētās atļauju procedūras (20). Tādēļ ir iespējams, ka nevar vai arī nav piemēroti uzskatīt abas minētās procedūras par līdzīgām. Apspriešanās mērķi parasti var sasniegt, ja tā notiek pirms rīcības uzsākšanas, jo tad tā var ietekmēt faktiski veiktās darbības. Savukārt atļaujas izdošana var padarīt veicamo darbību par spēkā esošu, pat ja atļauja ir izdota ar atpakaļejošu spēku.

50.      Vēl jo vairāk, pat ja analoģija ir piemērojama, ir jānorāda, ka lietā Sudholz Tiesa nav atzinusi, ka atļauju atbilstoši 27. pantam var izdot ar atpakaļejošu spēku. Drīzāk gan tā nolēma, ka attiecīgajā lietā aplūkotā atļauja, kas izdota pēc attiecīgā pasākuma ieviešanas, nebija spēkā neesoša sakarā ar laiku, kad tā bija izdota, bet šī atļauja varēja padarīt pasākumu par likumīgu tikai sākot no tās izdošanas dienas.

51.      Turklāt citāts, uz kuru ir atsaukusies Itālijas valdība, drīzāk attiecas uz brīdi, kad ir izdota Padomes atļauja, nevis uz pieteikuma iesniegšanu tās saņemšanai, kas, protams, ir jāveic pirms pasākuma ieviešanas, ar kuru nosaka atkāpes. Tiesa ir noteikusi, ka “27. pantā ir noteikti vairāki procedūras posmi, kuru rezultāts ir Padomes lēmuma pieņemšana, un it īpaši ir prasīts, lai attiecīgā dalībvalsts informētu [(21)] Komisiju par vēlmi ieviest pasākumu, ar ko nosaka atkāpes, bet nav noteikts termiņš saistībā ar dienu, kad Padome var pieņemt lēmumu” (22).

52.      Tādēļ pēc analoģijas būtu atbilstoši uzskatīt apspriešanās uzsākšanu atbilstoši 17. panta 7. punktam par līdzvērtīgu atļaujas pieteikumam atbilstoši 27. pantam; tādējādi šai procedūrai ir jānotiek pirms attiecīgā pasākuma ieviešanas. Ja PVN komiteja vispār ieņem kādu nostāju, tad to var veikt pēc attiecīgā pasākuma ieviešanas, neietekmējot tā spēkā esamību procesuālu iemeslu dēļ.

53.      Tāpat Komisija apgalvo, ka ciklisko prasību būtība parasti nozīmē, ka ir jārīkojas ātri, bet PVN komitejas sanāksmes notiek salīdzinoši reti. Tādēļ atkāpi var nākties ieviest pirms tās apspriešanas komitejā.

54.      Tomēr neuzskatu, ka nepieciešamība piemērot atsevišķām precēm izņēmumus no atskaitīšanas sistēmas var būt tik steidzama, lai neļautu vismaz uzsākt apspriešanos procedūru, paziņojot PVN komitejai dalībvalsts nodomu. Jebkurā gadījumā Komitejas reglaments paredz (23), ka tai principā ir jāsanāk četras reizes gadā, un tiesas sēdē Komisija piekrita, ka steidzamos gadījumos (vismaz teorētiski) ir iespējams sasaukt komitejas ārkārtas sēdes.

55.      Tāpat nešķiet, ka šajā lietā būtu minēts tas, ka Itālija jebkad ir pieņēmusi kādu attiecīgu normatīvo aktu laika posmā no brīža, kad uzsāktas apspriešanās ar PVN komiteju, līdz brīdim, kad minētā komiteja ir varējusi šo jautājumu apspriest; vai tas, ka tai jebkad ir nācies steidzami rīkoties pirms komitejas sēdes.

56.      Ja pirms attiecīgā pasākuma ieviešanas ir jāapspriežas ar PVN komiteju, tad vai pastāv kādi apstākļi, kuros apspriešanās pēc pasākuma ieviešanas tomēr var radīt konkrētas sekas?

57.      Valsts tiesa pirmā jautājuma b) punktā atsaucas uz ierobežojumu, kas ir ieviests pirms apspriešanās ar komiteju. Stradasfalti apgalvo, ka, lai gan apstrīdētais pasākums pirmo reizi tika ieviests 1979. gadā, pirmā apspriešanās ar komiteju notika tikai 1981. gadā. Itālija norāda, ka kopš tā laika pasākums vairākkārt tika ieviests atkārtoti.

58.      Manupāt, ir skaidrs, ka, pat ja apspriešanās ir priekšnoteikums, kas, pamatojoties uz 17. panta 7. punktu, ir jāizpilda pirms jebkura pasākuma ieviešanas, tad šī priekšnoteikuma neizpilde atsevišķā gadījumā nevar uz visiem laikiem aizliegt tāda paša vai līdzīga noteikuma pieņemšanu pēc pienācīgas apspriešanās.

59.      Tādēļ uzskatu, ka katrs normatīvais akts ir jāaplūko atsevišķi (neskatoties uz to, vai pasākums ir ieviests vai atkārtoti ieviests, tā spēkā esamība ir pagarināta vai pasākums ir grozīts) un ir jānosaka, a) vai pirms tā pieņemšanas ir notikušas apspriešanās ar PVN komiteju un b) vai tad, kad notika šīs apspriešanās, citām dalībvalstīm un Komisijai ir sniegta pietiekama informācija par šī pasākuma īpašo saturu, lai tām varētu rasties viedoklis par to, vai šis pasākums atbilst 17. panta 7. punktā noteiktajiem materiālajiem kritērijiem.

60.      Pamatojoties uz to, valsts tiesa varēs noteikt, kurš no dažādajiem normatīvajiem aktiem, kuros ir paredzēts apstrīdētais pasākums ar vēlākajiem grozījumiem, atbilst 17. panta 7. punktā paredzētajām procesuālajām prasībām un kurš neatbilst.

61.      Tādēļ, pēc maniem uzskatiem, dalībvalsts apspriešanās ar PVN komiteju ir priekšnoteikums, kas ir jāizpilda pirms katra (secīgā) normatīvā akta pieņemšanas, kurš ietver izņēmumu no atskaitīšanas tiesībām atbilstoši Sestās direktīvas 17. panta 7. punktam. Apspriešanās ir jāsniedz citām dalībvalstīm un Komisijai pietiekama informācija par izņēmuma specifisko saturu, lai tām varētu rasties viedoklis par to, vai šis izņēmums atbilst 17. panta 7. punktā noteiktajiem materiālajiem kritērijiem.

 Materiālās prasības – pirmā jautājuma b) un c) punkts

62.      Pēc būtības valsts tiesa vēlas uzzināt, vai pasākumu, kas ir bijis spēkā 25 gadus, var attaisnot, pamatojoties uz Sestās direktīvas 17. panta 7. punktu, un, ja nē, tad kādā laika posmā pasākumu, ar ko nosaka atkāpes, var likumīgi pagarināt ciklisku saimniecisku iemeslu dēļ.

63.      No lietas Metropol (24) – un arī no tiesību normas formulējuma – ir skaidrs, ka ar Sestās direktīvas 17. panta 7. punktu ir atļauti tikai pagaidu pasākumi, kas atbilst pagaidu (cikliskam) ekonomiskajam stāvoklim (25).

64.      Turklāt man liekas ļoti sarežģīti – vai pat neiespējami – uzskatīt pasākumu, kas ir piemērots 25 gadus, par “pagaidu” vai arī ekonomisko stāvokli, kas pastāv 25 gadus, par pagaidu, īslaicīgu vai ciklisku. Divdesmit pieci gadi ir vairāk nekā puse no Eiropas (Ekonomikas) kopienas pastāvēšanas laika un faktiski tas ir viss laika posms, kurā Itālijā ir spēkā Sestā direktīva.

65.      Tomēr Itālijas valdība mēģina saistīt Tiesas vērtējumu [tikai] ar piecu gadu laika posmu no 2000. gada līdz 2004. gadam.

66.      Nevaru piekrist tam, ka pasākumam, kurš tiek pamatots ar “cikliskiem saimnieciskiem iemesliem”, spēkā esamību nosaka, ņemot vērā vienīgi to laika posmu, kas atbilst tā piemērošanai attiecībā uz faktiem valsts tiesā izskatāmajā prāvā. Novērtējot pasākuma likumību, ir acīmredzami jāņem vērā arī kopējais laiks, kurā pasākums paliek spēkā. Uzskatu, ka arī 20 vai 25 gadu ilgs laika posms nepārprotami ir par garu, lai atbilstu šim kritērijam.

67.      Situācija, protams, būtu citādāka, ja tiktu ieviesti vairāki secīgi pasākumi, un katrs pasākums savā veidā atbilstu dažādiem cikliskiem ekonomiskajiem apstākļiem. Ņemot vērā faktu, ka šajā lietā aplūkojamais pasākums kopš tā sākotnējās ieviešanas 1979. gadā ir dažādos veidos atjaunots, valsts tiesai ir jāpārliecinās, ka šajā gadījumā tā nav noticis. Tas ir jautājums par faktiem, kas ir jāizlemj šai [valsts] tiesai, bet [Eiropas Kopienu] Tiesa tomēr var sniegt zināmus norādījumus.

68.      Pirmkārt, šķiet, ka apstrīdētais pasākums ir tikai nedaudz grozīts. Tiesa ir informēta tikai par daļēju atskaitīšanas tiesību pastāvēšanu atsevišķos laika posmos – 50 % laikā no 1979. līdz 1983. gadam, 10 % no 2001. līdz 2005. gadam (50 % attiecībā uz konkrētu transportlīdzekļu kategoriju) un pašlaik, kopš 2006. gada sākuma – 15 %. Šķiet, ka nav pastāvējušas nekādas atskaitīšanas tiesības 18 gadu laika posmā no 1983. līdz 2000. gadam, ieskaitot. Tādējādi tā PVN daļa, ko varēja vai nevarēja atskaitīt, laiku pa laikam svārstījās, bet pasākuma būtība – izņēmums no atskaitīšanas – palika nemainīga un nepārtraukta kopš tā sākotnējās ieviešanas.

69.      Otrkārt, lai gan teorētiski var iedomāties secīgus īslaicīgus ekonomiskos stāvokļus, kur katram no tiem ir jānosaka ierobežojumi dažādā procentuālā apjomā attiecībā uz tiesībām atskaitīt PVN priekšnodokli par mehāniskajiem transportlīdzekļiem, tomēr šajā lietā nav apgalvots, ka būtu pastāvējuši šādi secīgi ekonomiskie stāvokļi.

70.      Tādēļ var secināt, ka, ja vien nodokļu iestādes neiesniegs valsts tiesai pārliecinošus pierādījumus, kas apstiprinātu pretējo, apstrīdētajam pasākumam nav pagaidu rakstura un tas arī nav pamatots ar pagaidu vai īslaicīgiem cikliskiem saimnieciskiem iemesliem, un tādējādi tas nevar atbilst Sestās direktīvas 17. panta 7. punktā izvirzītajām materiālajām prasībām.

71.      Iesniedzējtiesa lūdz arī sniegt norādījumus par maksimālo laika posmu, uz kādu var pagarināt izņēmumu no atskaitīšanas, kurš ir pieņemts, pamatojoties uz minēto normu.

72.      Lai gan 20 vai 25 gadu laika posms nepārprotami liekas par ilgu, nedomāju, ka ir saprātīgi (vai iespējami) piedāvāt kādu precīzu termiņu. Atbilstošais kritērijs drīzāk ir saistīts ar tā ekonomiskā stāvokļa raksturu, kas rada nepieciešamību noteikt izņēmumus no atskaitīšanas, nevis ar laiku, kurā šis stāvoklis ilgst. (Pats izņēmums, protams, nevar būt pamatots ilgāku laiku, nekā pastāv apstākļi, kuru dēļ tas bijis vajadzīgs.)

73.      Stradasfalti atsaucas uz Komisijas apgalvojumu lietā Metropol, ka jautājums ir tikai par “laika posmiem, kuri rada būtisku novirzi no parastā ekonomiskā cikla” (26), un ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geelhoed] viedokli tajā pašā lietā, ka “prasība par “cikliskiem saimnieciskajiem iemesliem” nozīmē to, ka fiskālā pasākuma mērķim jābūt vērstam uz to, lai mazinātu cikliskās svārstības. Pasākums ir daļa no dalībvalsts ekonomiskās politikas. Šajā sakarā es runāju par ekonomisko politiku kā par zināmu ietekmi uz tādiem makroekonomikas rādītājiem kā ražošanas apjoms, patēriņš un importa/eksporta apjomi, izmantojot valsts budžetu, un īstermiņā, kas bieži nav ilgāks par vienu vai diviem gadiem” (27).

74.      Abi minētie skaidrojumi, manuprāt, ir piemērots un noderīgs komentārs spriedumā sniegtajam Tiesas apgalvojumam, ka 17. panta 7. punkts “ļauj dalībvalstij ieviest pagaidu pasākumus, lai risinātu pagaidu ekonomisko stāvokli attiecīgajā brīdī. Tādēļ šajā normā minēto pasākumu piemērošanai ir jābūt ierobežotai laikā, un tiem pēc būtības nevar būt strukturāls raksturs” (28). Valsts tiesa var izmantot minētos kritērijus, novērtējot, vai pasākums atbilst 17. panta 7. punktā izvirzītajām materiālajām prasībām, pat ja nevar noteikt konkrētu termiņu, kas šajā sakarā ir “pagaidu” [pasākums].

75.      Jāpiebilst, ka zināmas vispārējo tendenču svārstības ekonomikā ir parasta parādība. Uzskatu, ka ar 17. panta 7. punktu likumdevējs nav domājis, ka šī parastā parādība var dot dalībvalstij tiesības atkāpties no nodokļu maksātājam piešķirtajām tiesībām atskaitīt priekšnodokli atbilstoši Sestās direktīvas 17. panta 2. punktam. Drīzāk gan 17. panta 7. punktam – kas tomēr ir interpretējams šauri (29) – ir jāattiecas uz daudz lielākām vai būtiskākām novirzēm no vispārējām tendencēm, tādām novirzēm, kas likumīgi mudinātu ieviest pasākumus, lai novērstu ekonomiskā cikla saasināšanos.

76.      Tādēļ es uzskatu, ka Sestās direktīvas 17. panta 7. punkts ir interpretējams tādā veidā, ka tas ļauj ieviest tikai pagaidu pasākumus, kas atbilst īslaicīgiem ekonomiskiem apstākļiem. Pasākumu, kas paliek spēkā ilgāku laika posmu, nekā pastāv šādi apstākļi, un kas netiek būtiski grozīts atbilstoši ekonomiskā stāvokļa izmaiņām, nevar atļaut saskaņā ar minēto normu.

 Prasību neizpildes tiesiskās sekas – pirmā jautājuma c) punkts un otrais jautājums

77.      Valsts tiesa jautā, vai tad, ja nav ņemts vērā, ka izņēmumam no atskaitīšanas tiesībām, pamatojoties uz Sestās direktīvas 17. panta 7. punktu, jābūt ar pagaidu raksturu, nodokļu maksātājiem var rasties atskaitīšanas tiesības un vai 17. panta 2. punkts pieļauj [šāda] izņēmuma piemērošanu.

78.      Ir skaidrs, ka, ja valsts pasākums, kas attiecībā uz atsevišķām precēm paredz izņēmumu no tiesībām atskaitīt PVN priekšnodokli, nav pieņemts atbilstoši Sestās direktīvas prasībām, tad šajā pasākumā ietilpstošos noteikumus nevar piemērot. Kādi noteikumi tad ir jāpiemēro to vietā?

79.      Sestā direktīva, tāpat kā visas saskaņošanas direktīvas, prasa, lai dalībvalstis ievieš konkrētas normas, bet pati nav tieši piemērojama. Tomēr Tiesa ir pastāvīgi atzinusi, ka personas var atsaukties uz direktīvas normām, kas ir formulētas skaidri, precīzi un bez nosacījumiem. Konkrēti ir atzīts, ka 17. panta 1. un 2. punkta noteikumi, kas paredz atskaitīšanas tiesības, dod indivīdiem tiesības, uz kurām viņi var atsaukties valsts tiesā (30).

80.      Turklāt nodokļu maksātājs, “kas taksācijas periodā aizpildījis savu PVN deklarāciju, izmantojot metodi, kas paredzēta valsts tiesību aktos, kuri iekšējās tiesībās transponē Sesto direktīvu, var pārrēķināt savu PVN parādu atbilstoši metodei, ko Tiesa atzinusi par saderīgu ar Kopienu tiesībām, ievērojot nosacījumus, kas paredzēti valsts tiesībās un kuriem jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem” (31) – “tas ir, tie nevar būt mazāk labvēlīgi par nosacījumiem attiecībā uz līdzīgiem atmaksāšanas lūgumiem saskaņā ar iekšējo tiesību noteikumiem un tie nevar būt tā izveidoti, ka praktiski padara neiespējamu Kopienu tiesiskajā kārtībā [Kopienu tiesību sistēmā] garantēto tiesību izmantošanu” (32).

81.      Tātad, ja valsts pasākums, ar ko atsevišķas preces izslēdz no atskaitīšanas sistēmas, nav ieviests likumīgi, tad nodokļu maksātājs, kuru šis izņēmums skar, var pārrēķināt PVN parādu atbilstoši 17. panta 2. punktam, kas dod tūlītējas atskaitīšanas tiesības.

82.      Tomēr 17. panta 2. punkts ietver ierobežojumu – “ja preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem”. Ņemot vērā to, ka šajā lietā ir īpaši norādīts, ka attiecīgās automašīnas Stradasfalti ļāva izmantot saviem darbiniekiem kā “papildatvieglojumu”, tad ir jāievēro arī:

–        17. panta 5. punkts, kas nosaka: “Attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, ko nodokļa maksātājs izmanto gan 2. un 3. punkta aptvertiem darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms, gan darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis nav atskaitāms, atskaitāma ir tikai tā pievienotās vērtības nodokļa daļa, kas attiecināma uz pirmā veida darījumiem” (šī norma ir aplūkojama kopā ar 19. pantu, kas paredz sīkus noteikumus atskaitāmās daļas aprēķināšanai), un

–        5. panta 6. punkts, kas nosaka: “Ja nodokļa maksātājs savām vai tā personāla privātajām vajadzībām lieto preces, kas veido tā uzņēmējdarbībā ieguldīto līdzekļu daļu, vai arī šīs preces nodod bez maksas, vai, plašākā nozīmē, ja tās izmanto citiem mērķiem nekā savas uzņēmējdarbības vajadzībām, tad tādā gadījumā, ja pievienotās vērtības nodoklis attiecīgajām precēm vai to sastāvdaļām bijis pilnīgi vai daļēji atskaitāms, šādu lietojumu uzlūko par piegādēm par atlīdzību. [..]”

83.      Tādēļ tādā lietā kā Stradasfalti atskaitīšanas tiesībām jebkurā gadījumā ir jābūt ierobežotām tiktāl, ciktāl attiecīgie transportlīdzekļi (un degviela, ko tajos lieto) tiek izmantoti, lai veiktu ar nodokli apliekamas piegādes. Visi nepieciešamie aprēķini ir jāveic, ievērojot nosacījumus, kas paredzēti valsts tiesībās un kuriem jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem.

 Iespēja ierobežot sprieduma iedarbību laikā

84.      Visbeidzot, Itālijas valdība ir lūgusi Tiesai ierobežot sprieduma iedarbību laikā, ja no sprieduma izrietēs, ka apstrīdētais valsts pasākums ir atzīstams par spēkā neesošu.

85.      Tiesa lietā Skov un Bilka (33) nesen ir paudusi savu attieksmi pret šādiem lūgumiem:

“Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas sniegtā Kopienas tiesību normas interpretācija, īstenojot ar EKL 234. pantu uzticēto kompetenci, vajadzības gadījumā izskaidro un precizē šīs normas nozīmi un apjomu, kādā tā ir vai būtu jāsaprot un jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža. No minētā izriet, ka šo normu, šādi interpretētu, pati tiesa var piemērot un tai ir jāpiemēro tiesiskām attiecībām, kas radās un tika nodibinātas pirms lūguma sniegt interpretāciju, ja turklāt nosacījumi tāda strīda, kas attiecas uz šī noteikuma piemērošanu, izskatīšanai kompetentās tiesās ir izpildīti [..].

Tiesa tikai izņēmuma kārtā, piemērojot Kopienu tiesiskajai kartībai [Kopienu tiesību sistēmai] raksturīgo vispārīgo tiesiskās drošības principu, var ierobežot iespēju visām ieinteresētajām pusēm [personām] atsaukties uz noteikumu, kuru tā ir interpretējusi, lai apšaubītu pamatojoties uz labu ticību nodibinātās tiesiskās attiecības. Lai varētu pieņemt lēmumu par šādu ierobežojumu, ir jāievēro divi pamata nosacījumi, proti, labas ticības esamība ieinteresēto personu vidū un nopietnu [būtisku] traucējumu rašanās risks [..]” (34).

86.      Lai izpildītu Itālijas valdības lūgumu, vispirms ir jāizpilda kritērijs par “labu ticību”. Tas skaidrāk ir izteikts lietā Bidar (35) – minētais kritērijs nozīmē, ka pastāv “liels skaits tiesisko attiecību, kas labā ticībā nodibinātas, pamatojoties uz regulējumu, kurš atzīts par spēkā esošu, [..] [kad] izrādījās, ka privātpersonas un valsts iestādes bija iesaistītas rīcībā, kas neatbilda Kopienu tiesiskajam regulējumam sakarā ar objektīvu un būtisku nenoteiktību attiecībā uz Kopienu tiesību normu piemērojamību; šo nenoteiktību varēja veicināt tāda pati rīcība no citu dalībvalstu vai Komisijas puses”.

87.      Atzīstu, ka šaubos, vai “objektīva un būtiska nenoteiktība” šajā sakarā ir atbilstošākā frāze. Vai objektīvas un būtiskas nenoteiktības esamība drīzāk nepārliecina dalībvalstis rīkoties piesardzīgi, nevis ietver pieņēmumu par Kopienu tiesību pareizu interpretāciju?

88.      Uzskatu, ka labāk būtu atsaukties uz “objektīviem un būtiskiem iemesliem uzskatīt veikto interpretāciju par pareizu”, vai pat piemērot līdzīgus kritērijus kā tie, uz kuriem ir atsaukusies Tiesa judikatūrā par valsts atbildību, piemēram, kirtēriju attiecībā uz to, vai pārkāpums ir izdarīts ar nodomu vai aiz neuzmanības; vai juridiskā kļūda ir attaisnojama vai nē, un vai kādas Kopienu iestādes nostāja varēja veicināt pārkāpumu (36).

89.      Gan sprieduma iedarbības ierobežošana laikā, gan valsts atbildības konstējums ir izņēmumi no parastajiem noteikumiem. Tie rodas sakarā ar izņēmuma situāciju. Tādējādi tie būtu jāatspoguļo kritērijiem, ko lieto, lai noteiktu, vai šādi izņēmumi ir atbilstoši. Turklāt, tā kā abi jēdzieni attiecas uz situācijām, kas atbilst dalībvalstu galēji “labai” un galēji “sliktai” rīcībai, tad, pēc maniem uzskatiem, var būt atbilstīgi piemērot zināmas paralēles, formulējot dalībvalstu rīcības vērtēšanas kritērijus.

90.      Lai nu kā, manuprāt, situācija šajā lietā nepamato viedokli, ka ir pastāvējusi objektīva un būtiska nenoteiktība attiecībā uz to, kā Itālijai vajadzētu rīkoties.

91.      Pirmkārt, “ciklisku saimniecisko iemeslu” nepieciešamība un nepieciešamība apspriesties ar PVN komiteju ir skaidri paredzēta Sestās direktīvas 17. panta 7. punkta formulējumā.

92.      Otrkārt, Komisija ir iesniegusi PVN komitejas dokumentus, no kuriem var secināt, ka šī komiteja ir vairākkārt norādījusi, ka nepiekrīt attiecīgajam pasākumam, un paskaidrojusi šīs nepiekrišanas iemeslus. Itālijas valdība ir minējusi, ka šī komiteja ir labvēlīgi pieņēmusi dažus paziņojumus, kas attiecas vai nu uz apņemšanos izbeigt atkāpes, vai uz daļējas atskaitīšanas ieviešanu 2001. gadā. Nav minēts, ka Komisija jebkad būtu apgalvojusi, ka apstrīdētais pasākums atbilst Sestajai direktīvai vai ka citas dalībvalstis jebkad būtu skaidri apstiprinājušas Itālijas rīcību šī pasākuma ieviešanā vai atkārtotā ieviešanā.

93.      Komisija patiešām neuzsāka tiesvedību pret Itāliju saistībā ar apstrīdēto pasākumu un atbilstoši EKL 226. pantam, kamēr šajā lietā netika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tomēr nedomāju, ka tikai atturēšanos no šādas tiesvedības uzsākšanas (ko Tiesa vienmēr ir uzskatījusi par Komisijas diskrecionāro novērtējuma varu (37)) var uzskatīt par PVN komitejā skaidri paustās nepiekrišanas noliegumu. Šķiet, ka nevienā lietā Tiesa nav atzinusi, ka fakts, ka Komisija neuzsāk tiesvedību sakarā ar pārkāpumu, būtu pietiekams iemesls, lai pamatotu sprieduma iedarbības ierobežojumu laikā, tadējādi panākot, ka dalībvalsts labā ticībā saglabā kļūdainu izpratni par Kopienu tiesībām. Šādu situāciju var skaidri nošķirt no situācijas, kāda pastāvēja, piemēram, lietā Legros, kurā Komisija uzsāka tiesvedību sakarā ar pārkāpumu, bet vēlāk to neturpināja, un tā vietā iesniedza projektu Padomes lēmumam, ar ko apstiprina attiecīgo vietējo nodokli (38), vai lietā EKW, kurā Komisija bija Austrijai apgalvojusi, ka attiecīgais nodoklis ir saderīgs ar Kopienu tiesībām (39).

94.      Attiecībā uz otru kritēriju – riska esamību, ka attiecīgajai dalībvalstij var rasties smagas ekonomikas problēmas, – Itālijas valdība apgalvo, ka tiktu riskēts ar 15 miljardiem EUR un nepieciešamība atmaksāt šādu summu valstij būtu ievērojams slogs.

95.      Piekrītu, ka, ja šis skaitlis atbilst patiesībai – un pēc maniem aprēķiniem tas ir vienāds ar apmēram 1,5 % no Itālijas iekšzemes kopprodukta 2004. gadā –, tad tas pilnīgi var atbilst minētajam kritērijam.

96.      Tomēr tiesas sēdē tika konstatēts, ka Itālija ir ieguvusi šo skaitli, pieņemot, ka katram no diviem miljoniem reģistrēto nodokļu maksātāju katru gadu būs tiesības atskaitīt PVN priekšnodokli EUR 1500 apmērā par transportlīdzekļa iegādi un lietošanu, kā arī tie varēs pieprasīt atskaitījumu veikšanu par iepriekšējo piecu gadu laika posmu.

97.      Komisija apšauba šāda aprēķina ticamību. Arī es par to šaubos. To, ka ir divi miljoni nodokļu maksātāju, ir viegli pārbaudīt, bet Itālija nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas pamatotu tās aprēķinus par attiecīgā priekšnodokļa vidējo apmēru. Daudzi nodokļu maksātāji uzņēmējdarbībā neizmantos transportlīdzekļus. Daudzi citi izmantos vairākus transportlīdzekļus. To lietojums uzņēmējdarbībā droši vien būs ļoti atšķirīgs. Aprēķinot iespējamo pieprasāmo summu, ir jāņem vērā Sestās direktīvas 5. panta 6. punkts un 17. panta 5. punkts (40). Turklāt tiesas sēdē kļuva skaidrs, ka piecu gadu laika posms, kurā var pieprasīt atskaitīšanu, ir teorētiski pieļaujamais maksimālais laiks un attiecas uz tiem nodokļu maksātājiem, kas ir iesnieguši pieprasījumus ar vislielāko rūpību. Faktiskais laika posms daudzos gadījumos – vai pat vairumā gadījumu – varētu būt daudz īsāks.

98.      Neuzskatu, ka, pamatojoties uz skaitļiem, kas labākajā gadījumā nav pamatoti, bet sliktākajā – ir patvaļīgi pieņemti un hipotētiski, Tiesa var atzīt, ka ir izpildīts kritērijs par smagām ekonomikas problēmām.

99.      Tādējādi neuzskatu, ka šajā lietā ir iemesls ierobežot sprieduma iedarbību laikā.

100. Tāpēc neapskatīšu pārējos jautājumus, kas arī īsumā tika izvirzīti tiesas sēdē – par brīdi, no kura šādi ierobežojumi ir jāpiemēro, vai par apjomu, kāds var būt izņēmumiem no šiem ierobežojumiem. Tomēr, ja Tiesa uzskatīs, ka ierobežojums ir piemērojams, tad ierosinu nelemt par šiem abiem jautājumiem līdz tiks taisīts spriedums divās lietās, kas pašlaik atrodas izskatīšanā virspalātā, proti, lietā C-475/03 Banca Popolare di Cremona un lietā C-292/04Meilicke, kurās šie jautājumi ir sīki apspriesti.

 Secinājumi

101. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka Tiesai uz jautājumiem, kurus lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzdevusi Commissione Tributaria di Primo Grado di Trento, ir jāatbild šādi:

1)      17. panta 7. punkta pirmais teikums Padomes Sestajā direktīvā 77/388/EEK neļauj dalībvalstij neattiecināt uz precēm pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanas sistēmu, iepriekš neapspriežoties ar komiteju, kas paredzēta Direktīvas 29. pantā. Apspriežoties ar komiteju, dalībvalstij par katru ierosināto tiesību aktu ir jāsniedz citām dalībvalstīm un Komisijai pietiekama informācija par izņēmuma specifisko saturu, lai tām varētu rasties viedoklis par to, vai šis izņēmums atbilst 17. panta 7. punktā noteiktajiem materiālajiem kritērijiem;

2)      Sestās direktīvas 17. panta 7. punkts ļauj ieviest tikai pagaidu pasākumus, kas atbilst īslaicīgiem ekonomiskiem apstākļiem. Pasākumu, kas paliek spēkā ilgāku laika posmu, nekā pastāv šādi apstākļi, un kas netiek būtiski grozīts atbilstoši ekonomiskā stāvokļa izmaiņām, nevar atļaut saskaņā ar minēto normu;

3)      ja valsts pasākums, ar ko atsevišķas preces izslēdz no atskaitīšanas sistēmas, nav ieviests likumīgi saskaņā ar 17. panta 7. punktu, tad nodokļu maksātājs, kuru šis izņēmums skar, var pārrēķināt PVN parādu atbilstoši Sestās direktīvas 17. panta 2. punktam, kas dod tūlītējas atskaitīšanas tiesības, kas gan ir ierobežotas tiktāl, ciktāl attiecīgās preces tiek izmantotas, lai veiktu ar nodokli apliekamas piegādes. Visi nepieciešamie aprēķini ir jāveic, ievērojot nosacījumus, kas paredzēti valsts tiesībās un kuriem jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem.

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

2 – Padomes 1977. gada 17. maija Sestā direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp., vairākkārt grozīta; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”).

3 – 1. pants Padomes 1978. gada 26. jūnija Devītajā direktīvā 78/583/EEK par dalībvalstu likumu [tiesību aktu] saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem (OV L 194, 16. lpp.).

4 – Pirms tas no 2004. gada 19. februāra tika grozīts ar Padomes 2004. gada 20. janvāra Direktīvu 2004/7/EK, ar ko groza Direktīvu 77/388/EEK par pievienotās vērtības nodokļa kopējo sistēmu, ciktāl tā attiecas uz izpildes pilnvaru piešķiršanu un atkāpju noteikšanas kārtību (OV L 27, 44. lpp.).

5 – 2002. gada 8. janvāra spriedums lietā C-409/99 (Recueil, I-81. lpp.).

6 – Skat. sprieduma 58.–65. punktu.

7 – Skat. sprieduma 66.–68. punktu.

8 – “che non formano oggetto dell’attività propria dell’impresa”. Šis apzīmējums iekļauj transportlīdzekļus, kas tiek lietoti kā jebkuras uzņēmējdarbības palīglīdzekļi, pretēji tiem, kas veido uzņēmējdarbības saturu (piemēram, automašīnu noma).

9 – 2000. gada likuma Nr. 388 30. panta 4. un 5. punkts.

10 – Minētais galvenokārt attiecas uz transportlīdzekļiem ar elektrisko dzinēju.

11 – Ar 1. pantu 1979. gada 31. marta Decreto del Presidente della Repubblica (Valsts prezidenta dekrētā) Nr. 24 (turpmāk tekstā – “Dekrēts 24/1979”), kas stājās spēkā 1979. gada 1. aprīlī.

12 – 2005. gada 30. jūnija spriedums lietā C-165/03 (Krājums, I-5637. lpp., 30.–33. punkts, it īpaši 32. punkts).

13 – Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav precīzi formulēts, kādi fakti jau ir noskaidroti, – ja tas vispār ir veikts – bet Tiesai iesniegtie lietas materiāli ietver vairākus iepriekš minētos PVN komitejas sanāksmju protokolus.

14 – COM(1998) 377 galīgā redakcija (OV C 219, 16. lpp.).

15 – OV C 64, 3. lpp., skat. 9. lpp.

16 – PVN komitejas reglamenta 4. panta 2. punkts.

17 – Sprieduma 61. punkts.

18 – Sprieduma 63. punkts.

19 – 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-17/01 (Recueil, I-4243. lpp., 23. punkts).

20 – Skat. šo secinājumu 6. punktu.

21 – Lietojot vārdu “préalable”, sprieduma franču valodas versijā ir vēl skaidrāk pateikts, ka informācija ir jāsniedz pirms pasākuma ieviešanas.

22 – Sprieduma 22. punkts. Skat. arī ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geelhoed] pirmos secinājumus minētajā lietā, 39. punkts.

23 – 5. panta 1. punkts.

24 – It īpaši no sprieduma 67. punkta.

25 – Tomēr var apšaubīt, vai jēdziens “ciklisku ekonomisku iemeslu dēļ” [“cyclical economic reasons”] angļu valodā izsaka to pašu, ko “raisons conjoncturelles”, “Konjunkturgründen”, “konjunkturmaessige grunde”, “motivi congiunturali”, un “conjuncturele redenen” pārējās oficiālajās valodās, kurās Sestā direktīva tika pieņemta 1977. gadā. Jēdzienu “ciklisks” var saistīt ar parastu ekonomisko ciklu, bet citās valodās šis jēdziens var atbilst pagaidu (un izņēmuma) apstākļu kopumam. Skat. šo secinājumu 75. punktu.

26 – Skat. sprieduma 57. punktu. Tas atbilst koncepcijai, kas ir izteikta formulējumā “raisons conjoncturelles”, un tās ekvivalentam citās valodās par būtisko novirzi no parastās ekonomiskās darbības tendencēm. Savukārt tas var nozīmēt, ka vienkāršs jēdziena “ciklisks” lietojums Sestās direktīvas angļu valodas versijā ir maldinošs.

27 – Secinājumu 60. punkts. Otrajā un trešajā teikumā minētā “ekonomiskā politika” oriģināltekstā ir “conjunctuurpolitiek”, un “cikliskās svārstības” ir “schommelingen in de conjunctuur”.

28 – Sprieduma 67. punkts.

29 – Skat. 5. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Metropol un Stadler, 59. punkts.

30 – Skat., piemēram, 1995. gada 6. jūlija spriedumu lietā C-62/93 BP Supergaz (Recueil, I-1883. lpp., 36. punkts); 2001. gada 18. janvāra spriedumu lietā C-150/99 Stockholm Lindöpark (Recueil, I-493. lpp., 32. punkts).

31 – 2005. gada 6. oktobra spriedums lietā C-291/03 MyTravel (Krājums, I-8477. lpp., 18. punkts).

32 – Turpat, 17. punkts.

33 – 2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C-402/03 (Krājums, I-199. lpp., 50. un 51. punkts).

34 –      Tas ir, risks, ka attiecīgajai dalībvalstij varētu iestāties smagas ekonomiskas sekas (skat. 2005. gada 15. marta spriedumu lietā C-209/03 Bidar, Krājums, I-2119. lpp., 69. punkts).

35 – Minēts 34. zemsvītras piezīmē, 69. punkts.

36 – Skat., piemēram, 1996. gada 5. marta spriedumu apvienotajās lietās C-46/93 un C-48/93 Brasserie du pêcheur un Factortame (Recueil, I-1029. lpp., 56. punkts).

37 – Skat., piemēram, 1989. gada 14. februāra spriedumu lietā 247/87 Star Fruit/Komisija (Recueil, 291. lpp., 11. punkts).

38 – 1992. gada 16. jūlija spriedums lietā C-163/90 (Recueil, I-4625. lpp., 32. punkts).

39 – 2000. gada 9. marta spriedums lietā C-437/97 (Recueil, I-1157. lpp., 56. un 58. punkts).

40 – Skat. šo secinājumu 82. punktu.